Lieta T‑276/04
Compagnie maritime belge SA
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Konkurence – Kolektīva dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Kuģniecības konference – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu, pamatojoties uz agrāku lēmumu, ko Tiesa ir daļēji atcēlusi – Regula (EEK) Nr. 2988/74 – Saprātīgs termiņš – Tiesības uz aizstāvību – Tiesiskā drošība – Res judicata spēks
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums – Lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts naudas sods – Daļēja atcelšana attiecībā uz naudas soda uzlikšanu
(EKL 229. pants; Padomes Regulas Nr. 17 un Nr. 2988/74 un Regulas Nr. 4056/86 11. panta 2. punkts, 19. panta 2. punkts un 21. pants)
2. Konkurence – Administratīvais process – Noilgums lietu ierosināšanai – Pārtraukšana – Piemērojamība
(Padomes Regula Nr. 17 un Regulas Nr. 2988/74 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts)
3. Konkurence – Administratīvais process – Noilgums naudas sodu uzlikšanai – Tikai Regulas Nr. 2988/74 piemērošana
(Padomes Regulas Nr. 2988/74 2. panta 1. un 3. punkts)
4. Konkurence – Naudas sodi – Izvērtēšana pēc uzņēmuma individuālās rīcības
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)
5. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas pieņemtajās pamatnostādnēs noteiktie kritēriji – Piemērojamība konkurences noteikumu pārkāpumiem jūras transporta jomā
(EOTK līguma 65. panta 5. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 4056/86 19. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
6. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. un 3. punkts)
7. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Nepieciešamība ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu – Neesamība
(Padomes Regula Nr. 4056/86)
1. Gadījumā, kad, esot Komisijas lēmumam, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums un uzlikts naudas sods, Kopienu tiesa procesuālas kļūdas dēļ un pilnībā noraidot pamatus, kas attiecas uz lietas būtību, par pārkāpuma konstatēšanu, ir daļēji atcēlusi šo lēmumu attiecībā uz uzlikto naudas sodu, Komisija var pamatoti pieņemt jaunu lēmumu, lai, pirmkārt, uzliktu jaunu naudas sodu, pamatojoties uz pirmā lēmuma neatceltajām daļām, un, otrkārt, labotu tiesas konstatētās formas kļūdas. Šis jaunais lēmums ir analizējams tikai kā lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu, un nevis kā lēmums, ar kuru konstatē pārkāpumu, un tam jābūt pieņemtam, ievērojot Regulā Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi transporta un konkurences noteikumiem aprakstītos noilguma noteikumus, pretējā gadījumā tas ir nelikumīgs. Šajā sakarā it īpaši attiecībā uz pārkāpumiem jūras transporta jomā ne Regula Nr. 4056/86, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā [EKL 81.] un [82.] pantu piemērot attiecībā uz jūras transportu, ne Regula Nr. 17 nav skaidri izslēgušas divu atsevišķu lēmumu pieņemšanu formāli attiecībā uz diviem atšķirīgiem juridiskiem pamatiem, proti, pārkāpumu konstatējošo (Regulas Nr. 4056/86 gadījumā, pamatojoties uz tās 11. panta 1. punktu) un naudas sodu uzliekošo (pamatojoties uz šīs pašas regulas 19. panta 2. punktu).
Pēc tam, kad izsmelti visi tiesību aizsardzības līdzekļi pret šādu lēmumu vai pēc tam, kad beidzies to izmantošanai paredzētais termiņš, Komisijas pirmā lēmuma neatceltās daļas, kuras kļūst par res judicata, galīgā veidā ir Kopienu tiesību sistēmas sastāvdaļa un rada visas tiesiskās sekas. No tā izriet, ka, iesniedzot prasību par jaunā Komisijas lēmuma atcelšanu, sodītais uzņēmums nevar no jauna apstrīdēt pārkāpuma būtību, jo Komisija to ir galīgi konstatējusi savā pirmajā lēmumā. Šī paša iemesla dēļ šis uzņēmums nevar sekmīgi atsaukties ne uz apgalvoto tā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu administratīvajā procesā pirms pirmā lēmuma pieņemšanas, ne nepietiekamu pamatojumu, kas pamatots ar faktu, ka jaunajā lēmumā, ar kuru uzliek naudas sodu, tikai un vienīgi ir atsauce uz pirmā lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, neatceltajām daļām. Turklāt, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, piemērojot Regulas Nr. 4056/86 21. pantu EKL 229. panta izpratnē, Pirmās instances tiesa var likumīgi uz to atsaukties, lai novērtētu uzliktā naudas soda summu.
(sal. ar 22., 23., 55., 57., 60., 62., 63., 76., 83. un 110. punktu)
2. Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi transporta un konkurences noteikumiem 2. panta 2. punkta formulējumu noilguma termiņa pārtraukšana attiecas uz visiem tiem uzņēmumiem, kas bijuši iesaistīti attiecīgajā pārkāpumā. Tādējādi uzņēmums, kurš ir kuģniecības konferences dalībnieks, nevar apstrīdēt pārkāpuma, kurā tas piedalījies kopā ar citiem šīs konferences dalībniekiem, noilguma termiņa pārtraukšanu attiecībā uz sevi, pamatojot tikai ar to, ka tas nebija tiešais kuģniecības konferencei adresētā iebildumu raksta saņēmējs.
(sal. ar 30. un 31. punktu)
3. Ar Regulu Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi transporta un konkurences noteikumiem tika izveidots pilnīgs tiesiskais regulējums, kas detalizēti regulē termiņus, kuru ietvaros Komisijai ir tiesības, neapdraudot fundamentālo prasību par tiesisko drošību, uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem notiek process par Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu. Esot šim tiesiskajam regulējumam, ir jānoraida visi apsvērumi saistībā ar pienākumu Komisijai izmantot savas pilnvaras naudas sodu uzlikšanā saprātīgā termiņā.
Šo secinājumu neliek apšaubīt atsauce uz apgalvotu tiesiskās drošības vai tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Pirmkārt, Regula Nr. 2988/74 tās otrajā apsvērumā pilnībā ņem vērā vajadzību nodrošināt tiesisko drošību, tieši ieviešot noilguma principu. Otrkārt, tik ilgi, kamēr nav iestājies šajā regulā paredzētais noilgums, visi uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, par kuriem tiek veikta izmeklēšana konkurences politikas jomā saskaņā ar Regulu Nr. 17, paliek neziņā par šī procesa iznākumu un iespējamo sodu vai naudas sodu uzlikšanu. Tādējādi šīs neskaidrības paildzināšana ir raksturīga Regulas Nr. 17 piemērošanas procedūrām un pati par sevi nav tiesību uz aizstāvību aizskārums.
(sal. ar 41. un 43. punktu)
4. Ja kāds uzņēmums ar savu rīcību pārkāpj EKL 82. pantu, tas nevar izvairīties no paredzētā soda tādēļ, ka citiem uzņēmumiem naudas sods nav uzlikts, jo Kopienu tiesas izskatīšanā nav lietas par šiem attiecīgajiem uzņēmumiem.
(sal. ar 94. punktu)
5. Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, pēc analoģijas ir piemērojamas arī tiem konkurences noteikumu pārkāpumiem jūras transporta jomā, kas konstatēti un sodīti, piemērojot Regulu Nr. 4056/86, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā [EKL 81.] un [82.] pantu piemērot attiecībā uz jūras transportu.
(sal. ar 109. punktu)
6. Komisijai nevar izvirzīt prasību principā nedz uzskatīt pārkāpumu turpināšanu par vainu pastiprinošu apstākli, nedz arī uzskatīt pārkāpumu izbeigšanu par vainu mīkstinošu apstākli. Faktiski, samazinājuma piemērošana pildītu dubultas funkcijas, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu naudas sodu aprēķinā. Līdz ar to Komisijai nekādi nevar likt tās rīcības brīvības ietvaros piešķirt naudas soda samazinājumu par acīmredzama pārkāpuma izbeigšanu, neatkarīgi no tā, vai šī izbeigšana būtu notikusi pirms, vai pēc tās iejaukšanās.
(sal. ar 120. punktu)
7. Nosakot naudas soda summu par konkurences noteikumu pārkāpumu jūras transporta jomā, Komisijai nav pienākuma veikt savu naudas soda aprēķinu, pamatojoties uz summām, kas balstītas uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu.
Šajā sakarā nav nozīmes atsaukties uz Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi, jo, pirmkārt, šī prakse nekalpo kā naudas sodu juridiskais pamats konkurences jautājumā, ņemot vērā, ka tas ir noteikts vienīgi Regulā Nr. 4056/86, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā [EKL 81.] un [82.] pantu piemērot attiecībā uz jūras transportu, un, otrkārt, Komisijai ir plaša rīcības brīvība naudas sodu noteikšanā, lai virzītu uzņēmumu rīcību uz konkurences noteikumu ievērošanu.
(sal. ar 131.–133. punktu)
PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2008. gada 1. jūlijā (*)
Konkurence – Kolektīva dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Kuģniecības konference – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu, pamatojoties uz agrāku lēmumu, ko Tiesa ir daļēji atcēlusi – Regula (EEK) Nr. 2988/74 – Saprātīgs termiņš – Tiesības uz aizstāvību – Tiesiskā drošība – Res judicata spēks
Lieta T‑276/04
Compagnie maritime belge SA, Antverpene (Beļģija), ko pārstāv D. Velbruks [D. Waelbroeck], avocat,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja E. Žipinī Furnjē [É. Gippini Fournier], P. Helstrems [P. Hellström] un F. Amato [F. Amato], pēc tam E. Žipinī Furnjē, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2004. gada 30. aprīļa Lēmumu 2005/480/EK saistībā ar procedūru atbilstoši EKL 82. pantam (Lietas COMP/D/32.448 un 32.450) (kopsavilkums OV 2005, L 171, 28. lpp.), ar ko uzliek prasītājai naudas sodu par apgalvoto kolektīvu dominējošā stāvokļa izmantošanu, ko izdarījusi kuģniecības konference Cewal un, pakārtoti, par šī naudas soda samazināšanu.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši Dž. D. Kuks [J. D. Cooke] (referents) un I. Labucka,
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 20. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 Ar 1992. gada 23. decembra Lēmumu 93/82/EEK par procedūru par EEK līguma 85. panta (IV/32.448 un IV/32.450: Cewal, Cowac, Ukwal) un EEK līguma 86. panta piemērošanu (IV/32.448 un IV/32.450: Cewal) (OV 1993, L 34, 20. lpp.) Komisija vairākiem kuģniecības konferences Associated Central West Africa Lines (turpmāk tekstā – “Cewal”) dalībniekiem piemēroja naudas sodu par kolektīvu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā sakarā prasītājai, Compagnie maritime belge SA, tika uzlikts naudas sods 9,6 miljonu ekiju apmērā.
2 Lēmuma 93/82 rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. pants
[..]
2. pants
Lai no attiecīgās satiksmes izslēgtu galveno neatkarīgo konkurentu, uzņēmumi – kuģniecības konferences Cewal dalībnieki – ļaunprātīgi izmantoja savu kolektīvo dominējošo stāvokli šādi:
– piedaloties sadarbības līguma ar Ogefrem ieviešanā un ar dažādiem mēģinājumiem atkārtoti pieprasot to stingri ievērot,
– grozot savus vedmaksas likmi, atkāpjoties no spēkā esošajiem tarifiem, lai piedāvātu tādas pašas likmes vai zemākas par galvenā neatkarīgā konkurenta likmēm par kuģiem, kas iziet tajā pašā datumā vai blakus datumos (prakse, ko sauc par fighting ships/kaujas kuģi)
un
– noslēdzot lojalitātes līgumus, ko piemēro 100 % (ieskaitot uz franco pārdotām precēm uz klāja), kas pārsniedz Regulas (EEK) Nr. 4056/86 5. panta 2. punkta noteikumus, kā aprakstīts šajā lēmumā, īpaši izmantojot nelojālo kravu nosūtītāju “melnos sarakstus”.
3. pants
[..]
Uzņēmumiem, kas ir kuģniecības konferences Cewal dalībnieki, ir arī jāizbeidz 2. pantā konstatētie pārkāpumi.
4. pants
[..]
5. pants
Uzņēmumiem – kuģniecības konferences Cewal dalībniekiem – tiek ieteikts izbeigt lojalitātes līgumu saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 4056/86 5. panta 2. [punktu].
6. pants
Sakarā ar 2. pantā konstatētiem pārkāpumiem uzņēmumiem – kuģniecības konferences Cewal dalībniekiem, izņemot kuģniecības sabiedrībām: Compagnie maritime zaïroise (CMZ), Angonave, Portline un Scandinavian West Africa Lines (Swal), tiek uzlikti naudas sodi.
Šie naudas sodi ir šādi:
– Compagnie maritime belge: 9,6 (deviņi komats seši) miljoni ekiju,
– Dafra Line: 200 000 (divsimt tūkstoši) ekiju,
– Nedlloyd Lijnen BV: 100 000 (simttūkstoši) ekiju,
– Deutsche Afrika Linien‑Woermann Linie: 200 000 (divsimt tūkstoši) ekiju.
7. pants
6. pantā uzliktie naudas sodi ir jāsamaksā trīs mēnešu laikā, skaitot no šī lēmuma paziņošanas datuma [..]
[..]
8. pants
Šī lēmuma adresāti ir kuģniecības konferences Cewal, Cowac un Ukwal un to uzņēmumi dalībnieki, kuru saraksts ir I pielikumā.”
3 Prasītāja ir Compagnie maritime belge (CMB) grupas holdingsabiedrība, kas tostarp veic uzņēmējdarbību aprīkojuma, kuģniecības satiksmes darbību izmantošanas pārvaldības jomā. Lēmuma 93/82 pamatā esošo faktu laikā tā bija Cewal, kas apvieno kuģniecības sabiedrības, kas nodrošina regulāru pārvadājumu līniju starp, no vienas puses, Zairas (tagad Kongo Republika) un Angolas ostām un, no otras puses, Ziemeļjūras ostām, izņemot Apvienoto Karalisti, dalībniece. Cewal sekretariāts bija Antverpenē (Beļģija).
4 Prasītāja un Dafra‑Lines A/S bija cēlušas prasību Pirmās instances tiesā par tiesību akta atcelšanu attiecībā uz Lēmumu 93/82. Šīs prasības tika noraidītas attiecībā uz pārkāpumu konstatēšanu (1996. gada 8. oktobra spriedums apvienotajās lietās no T‑24/93 līdz T‑26/93 un T‑28/93 Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, II‑1201. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmās instances tiesas spriedums lietā CMB”). Pirmās instances tiesa tomēr samazināja uzliktā naudas soda summu. Attiecībā uz prasītāju naudas sods tika samazināts no 9,6 uz 8,64 miljoniem ekiju.
5 Prasītāja un Dafra‑Lines iesniedza apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumu. Ar 2000. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, I‑1365. lpp. (turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums lietā CMB”) Tiesa noraidīja visus apelācijas pamatus saistībā ar pārkāpumu konstatēšanu Lēmumā 93/82. Tā tomēr nosprieda sprieduma 142.–147. punktā, ka Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, uzliekot naudas sodus dažādiem Cewal dalībniekiem saskaņā ar to dalības pakāpi pārkāpumos, lai gan tikai Cewal bija tiešā iebildumu raksta saņēmēja (Cewal dalībnieki bija saņēmuši tikai kopijas komentāriem) un līdz ar to naudas soda potenciālā maksātāja. Tādējādi Tiesa, pati galīgi lemjot par strīdu, atcēla Lēmuma 93/82 6. un 7. pantu saistībā ar Cewal dalībniekiem uzliktajiem naudas sodiem.
6 Saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā CMB Komisija atmaksāja prasītājai pārskaitīto naudas soda summu.
7 Komisija 2003. gada 15. aprīlī nosūtīja prasītājai jaunu iebildumu rakstu (turpmāk tekstā – “IR 2003”), informējot par savu nodomu pieņemt jaunu lēmumu, lai uzliktu tai naudas sodu par Lēmuma 93/82 2. pantā paredzētajiem EKL 82. panta pārkāpumiem, ciktāl Komisijas vērtējums saistībā ar pārkāpumiem un tajos dalību ņēmušajiem uzņēmumiem netika atcelts secīgo prasību pret šo lēmumu ietvaros.
8 Ar 2004. gada 30. aprīļa Lēmumu 2005/480/EK saistībā ar procedūru saskaņā ar EKL 82. pantu (Lietas COMP/D/32.448 un 32.450 – Compagnie maritime belge) (kopsavilkums OV 2005, L 171, 28. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija uzlika prasītajai naudas sodu 3,4 miljonu euro apmērā par Lēmumā 93/82, proti, 20.–27. apsvērumā, konstatētajiem EKL 82. panta pārkāpumiem attiecībā uz līgumu ar Office zaïrois de gestion du fret maritime (turpmāk tekstā – “Ogefrem”), 28. un 29. apsvērumā konstatētajiem EKL 82. panta pārkāpumiem attiecībā uz melnajiem sarakstiem un lojalitātes līgumiem, 32. apsvērumā konstatētajiem EKL 82. panta pārkāpumiem attiecībā uz kaujas kuģiem un šī lēmuma 2.–5. pantā konstatētajiem EKL 82. panta pārkāpumiem.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 8. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
10 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros tā rakstveidā uzdevuma jautājumus lietas dalībniekiem. Lietas dalībnieki uz tiem atbildēja noteiktajā termiņā.
11 Lietas dalībnieku apsvērumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2007. gada 20. novembra tiesas sēdē.
12 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda summu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
14 Savas prasības atbalstam prasītāja norāda astoņus pamatus. Pirmie četri pamati, kuru mērķis vispirms ir atcelt apstrīdēto lēmumu, ir, pirmkārt, par saprātīga termiņa principa pārkāpumu un noilguma noteikumu pārkāpumu, otrkārt, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, treškārt, par to, ka Tiesas spriedumā lietā CMB Tiesa “nekonstatēja galīgi” ļaunprātīgo rīcību un, ceturtkārt, par apstrīdētā lēmuma “nepietiekamu pamatojumu un attaisnojuma neesamību”. Pirmās instances tiesa secīgi pārbaudīs pirmo, trešo, otro un ceturto pamatu.
15 Četru pārējo pamatu mērķis, pakārtoti, ir samazināt naudas soda summu un tie izriet no naudas soda diskriminējoša rakstura (piektais pamats), no tā nesamērīguma (sestais pamats), no tā, ka naudas sods tika uzlikts, pārkāpjot Komisijas ierasto praksi (septītais pamats), un visbeidzot no pilnvaru nepareizas izmantošanas (astotais pamats).
Par prasījumiem, lai atceltu apstrīdēto lēmumu
Par pirmo pamatu – saprātīga termiņa principa un noilguma normu pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
16 Prasītāja izklāsta šo pamatu divās daļās. Pirmkārt, Komisija esot pieņēmusi apstrīdēto lēmumu ārpus jebkāda saprātīga termiņa. Otrkārt, tā esot pārkāpusi Padomes 1974. gada 26. novembra Regulas (EEK) Nr. 2988/74 noteikumus attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi Eiropas Ekonomikas kopienas transporta un konkurences noteikumiem (OV L 319, 1. lpp.).
17 Saistībā ar pirmo daļu prasītāja uzsver, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts novēloti, proti, četrus gadus pēc Tiesas sprieduma lietā CMB. Šī pilnībā neizskaidrotā Komisijas kavēšanās esot neattaisnojama, ņemot vērā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTPAK) 6. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV 2000, C 364, 1. lpp.), Kopienas judikatūru un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, it īpaši ņemot vērā naudas soda palielināto summu, sarežģītības neesamību apstrīdētajā lēmumā (Komisija nepārbaudīja pārkāpumus, par ko bija Lēmums 93/82) un faktu, ka prasītājai kavēšanos pārmest nevarēja. Turklāt gan tiesiskās drošības (tiesiskās noteiktības) princips, gan tiesiskās paļāvības aizsardzības princips liedz Komisijai bezgalīgi kavēties ar savu pilnvaru īstenošanu. Šajos apstākļos Komisijas veiktais naudas soda summas samazinājums, lai ņemtu vērā procesa ilgumu, neesot pietiekams. Turklāt Komisija esot pieļāvusi prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu tādējādi, ka ne Cewal, ne prasītāja vairs aktīvi nedarbojas attiecīgajā jomā un līdz ar to nevarot pienācīgi sevi aizstāvēt grūtību atrast atsevišķus dokumentus un aptaujāt bijušos darbiniekus dēļ.
18 Attiecībā uz otro daļu prasītāja uzsver, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot Regulu Nr. 2988/74. Piecu gadu noilgums pēc pārkāpuma beigām, kas paredzēts šajā regulā, var tikt atlikts vai pārtraukts tikai stingri uzskaitītos apstākļos. Turklāt noilguma pārtraukums, kas ir piecu gada noilguma principa izņēmums, ir jāinterpretē šauri (Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 484. punkts, un Tiesas 2004. gada 24. jūnija spriedums lietā C‑278/02 Handlbauer, Krājums, I‑6171. lpp., 40. punkts).
19 Tā kā 1990. gada 28. maija iebildumu raksts, saskaņā ar kuru tika pieņemts Lēmums 93/82 (turpmāk tekstā – “IR 1990”), bija adresēts Cewal un nevis prasītājai, kura kā Cewal dalībniece saņēma tikai kopiju komentāriem (un nevis kā potenciālā lēmuma, ar ko uzliek naudas sodus, adresāte), IR 1990 neesot pārtraucis noilgumu attiecībā pret prasītāju, kas netika “identificēta” kā uzņēmums, kas “piedalījies pārkāpumā” Regulas Nr. 2988/74 2. panta 1. punkta izpratnē. Tas pats mutatis mutandis attiektos uz aktiem pēc IR 1990 – tādiem kā prasītajai un nevis Cewal nosūtītie informācijas pieprasījumi. Tāpat Lēmums 93/82, lai gan tas ir adresēts prasītājai un atcelts daļā par naudas sodu, nebūtu jāattiecina uz prasītāju, ņemot vērā noilgumu, jo naudas sods bija vienīgais atbilstošais jautājums noilguma jomā.
20 Katrā ziņā, kā uzskata prasītāja, Regula Nr. 2988/74 ir jāaplūko saskaņā ar Kopienu tiesību principiem, kas ir augstāki par atvasinātajām tiesībām, tādiem kā tiesiskās drošības, tiesību uz aizstāvību un saprātīga termiņa princips (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 29. punkts), ar kuriem nav savienojama Komisijas ilga bezdarbība pirms atkārtotas procedūras uzsākšanas. Šajā sakarā nevar atsaukties uz iepriekš minēto spriedumu lietā CMA CGM u.c./Komisija. Tiesas sēdē prasītāja turklāt uzsvēra, ka šajā spriedumā rastais risinājums neattiecas uz lietu tā iemesla dēļ, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc Tiesas sprieduma un ka starplaikā Komisija neveica izmeklēšanu, jo apstrīdētajā lēmumā bija vienkārši atsaukusies uz Lēmumā 93/82 skaidri konstatēto ļaunprātīgo rīcību.
21 Komisija uzskata pirmo pamatu par nepamatotu. Tā būtībā uzsver, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, ievērojot Regulas Nr. 2988/74 noteiktās noilguma normas. Savā aizstāvības rakstā un atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem Komisija atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā CMA CGM u.c./Komisija (321.–324. punkts) un uzsver, ka, ja Regulā Nr. 2988/74 nav noilguma, ir jānoraida jebkāda saprātīga termiņa principa piemērošana. Pieņemot, ka šis princips ir tomēr piemērojams, un pieņemot, ka turklāt netika ievērots saprātīgs termiņš, Komisija uzsver, ka šāda situācija nepamato apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo prasītāja nav sniegusi pierādījumus, ka ar to tika pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Tai uzliktās naudas soda summas samazināšana šo uzskatu neapšauba.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
22 Vispirms, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums, kura mērķis ir tikai, pirmkārt, pamatojoties uz pilnībā vienādiem pārkāpumiem ar Lēmumā 93/82 konstatētajiem, uzlikt prasītājai jaunu naudas sodu, pamatojoties uz pilnībā tādiem pašiem pārkāpumiem ar Lēmumā 93/82 konstatētajiem, kas ir samazināts salīdzinājumā ar naudas sodu, ko sākotnēji atcēla Tiesas spriedums lietā CMB, un, otrkārt, labot formas kļūdas, kas kritizētas šajā spriedumā (apstrīdētā lēmuma 1., 17., 41., 61. un 108. apsvērums), analizējams tikai kā lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu Padomes 1986. gada 22. decembra Regulas (EEK) Nr. 4056/86, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā [EKL 81.] un [82.] pantu piemērot attiecībā uz jūras transportu (OV L 378, 4. lpp.), un nevis kā lēmums, ar kuru konstatē pārkāpumu šīs pašas regulas 11. panta 2. punkta izpratnē. Komisija galīgi konstatēja ļaunprātīgu rīcību Lēmuma 93/82 neatceltajās daļās (skat. šī sprieduma 8. punktu un 55.–60. punktu).
23 No Regulas Nr. 2988/74 noteikumiem izriet, ka tiktāl, ciktāl Komisija uzliek naudas sodu, apstrīdētajam lēmumam jābūt pieņemtam, ievērojot tajā aprakstītos noilguma noteikumus, pretējā gadījumā tas ir nelikumīgs. Līdz ar to ir jāuzsāk pirmā pamata pārbaude ar tā otro daļu un jānosaka, vai, piemērojot šo regulu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, proti, 2004. gada 30. aprīlī, bija iestājies noilgums.
24 Regulas Nr. 2988/74 1. pants tā 1. punkta b) apakšpunktā nosaka piecu gadu noilguma termiņu naudas sodu un sodu par tādiem pārkāpumiem kā tie, par ko ir šī lieta, paziņošanai. Turpinātiem pārkāpumiem – kā šajā lietā – šis termiņš sākas no pārkāpuma beigām (1. panta 2. punkts).
25 Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 2. pantu procesuālo darbību noilguma termiņu pārtrauc jebkurš Komisijas akts, lai veiktu izmeklēšanu vai procesuālo darbību attiecībā uz pārkāpumu. Šādu aktu tostarp veido rakstveida informācijas pieprasījumu nosūtīšana (2. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un iebildumu raksts (2. panta 1. punkta d) apakšpunkts); šāda pārtraukšana attiecas uz visiem tiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, kas bija iesaistītas pārkāpumā (2. panta 2. punkts).
26 Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 2. panta 3. punktu noilgums sākas no jauna piecus gadus, skaitot no pārtraukuma, ierobežojot termiņu ar divkāršu noilguma termiņu, tā teikt, 10 gadiem attiecībā uz attiecīgajiem pārkāpumiem.
27 Turklāt noilgums tiek pagarināts par laikposmu, kurā noilgums bija apturēts, piemērojot Regulas Nr. 2988/74 3. pantu, proti, tik ilgi, kamēr Komisijas lēmumu izskatīja Tiesa (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp.; turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums lietā PVC II”, 144.–147. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, saukts “PVC II”, Recueil, II‑931. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmās instances tiesas spriedums lietā PVC II”, 1098. un 1101. punkts).
28 Ir jāpārbauda, pirmkārt, vai tika ievērots piecu gadu noilguma termiņš, un, otrkārt, vai noilgums tika pārtraukts un, apstiprinošā gadījumā, vai Komisija ievēroja arī 10 gadu noilgumu.
29 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Lēmumu 93/82 un, vajadzības gadījumā, Pirmās instances tiesas izmantotajiem konstatējumiem spriedumā lietā CMB (241. un 242. punkts) līgums ar Ogefrem bija spēkā līdz 1989. gada septembrim un lojalitātes līgumi – līdz 1989. gada novembrim. Visbeidzot, kaujas kuģu prakse beidzās 1989. gada novembrī. No tā izriet, ka noilguma termiņš sākas, agrākais, no 1989. gada septembra beigām.
30 Saistībā, pirmkārt, ar piecu gadu noilguma termiņu tas turklāt tika pārtraukts, piemērojot Regulas Nr. 2988/74 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ar IR 1990 nosūtīšanu Cewal.
31 Prasītāja apstrīd šo problēmu, motivējot ar to, ka tā nebija Cewal sūtītā IR 1990 adresāte. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šādu argumentu nevar atbalstīt. Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 2. panta 2. punkta redakciju noilguma termiņa pārtraukšana attiecas uz visiem tiem uzņēmumiem, kas bija iesaistīti attiecīgajā pārkāpumā, pat ja netika šādi “identificēti” IR 1990. Šajā sakarā nav apstrīdams, ka prasītāja piedalījās pārkāpumos, pat ja IR 1990 netika šādi identificēta (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 47. punkts).
32 Turklāt ir būtiski atgādināt, ka rakstveida informācijas pieprasījumi, kas ir no iebildumu raksta neatkarīgi akti, pārtrauc noilgumu ar nosacījumu, ka tie ir vajadzīgi pārkāpuma izmeklēšanai vai lietas ierosināšanai (iepriekš minētais spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 487. punkts). Šajā sakarā neliela nozīme ir tam, ka šie pieprasījumi bija pēc IR 1990. Ir jāuzskata prima facie, ka attiecīgie informācijas pieprasījumi bija vajadzīgi pārkāpuma izmeklēšanai vai lietas ierosināšanai. Turklāt prasītāja šajā lietā nav nekādi apstrīdējusi faktu, ka attiecīgie informācijas pieprasījumi bija vajadzīgi. Līdz ar to šie informācijas pieprasījumi pārtrauca noilgumu.
33 Attiecībā uz Lēmumu 93/82, kas netika atcelts daļās, kurās konstatē prasītājas dalību Regulas Nr. 2988/74 2. panta 1. punkta izpratnē EKL 82. panta pārkāpumā, tas vēl arvien ir pilnā spēkā, tostarp, kas attiecas uz noilguma pārtraukšanu attiecībā uz prasītāju.
34 Piemērojot Regulas Nr. 2988/74 3. pantu, piecu gadu noilguma termiņu aptur uz tik ilgu laiku, kamēr gan Pirmās instances tiesā, gan Tiesā ilgst process par prasību par Lēmumu 93/82 (no 1993. gada 19. marta līdz 2000. gada 16. martam, bez vajadzības spriest par laikposmu no Pirmās instances tiesas sprieduma lietā CMB līdz tā izskatīšanai Tiesā).
35 Pēc Tiesas sprieduma lietā CMB garākais laikposms noilguma termiņa aprēķināšanai ir laikposms līdz IR 2003 paziņošanai prasītājai (2003. gada 15. aprīlis). Šis laikposms, kas ilga 37 mēnešus, ir mazāks par pieciem gadiem. Tā kā nebija neviena laikposma ilgāka par pieciem gadiem no ļaunprātīgās darbības beigām līdz noilguma pārtraukumam, ir jākonstatē, ka tika ievērots piecu gadu noilguma termiņš.
36 Turklāt attiecībā uz 10 gadu noilguma termiņu ir jākonstatē, ka šajā lietā tas vēl turpinās, jo IR 1990 pārtrauca noilgumu. Četrpadsmit ar pusi gadu laikā, kas pagājuši no ļaunprātīgās rīcības beigām, kas bija saskaņā ar ļaunprātīgo rīcību laikposmā starp 1989. gada septembri un 1989. gada decembri, līdz apstrīdētā lēmuma paziņošanai prasītājai (2004. gada 30. aprīlis) 10 gadu noilguma termiņš tika pārtraukts procesa laikā saistībā ar prasību par Lēmumu 93/82 jeb apmēram septiņus gadus.
37 No tā izriet, ka, tā kā laikposms ārpus pārtraukuma starp konstatētās ļaunprātīgās rīcības beigām un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu nepārsniedza 10 gadus, 10 gadu noilguma termiņš saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 2. panta 3. punktu arī tika ievērots.
38 Līdz ar to apstrīdētais lēmums tika pieņemts, ievērojot Regulu Nr. 2988/74.
39 Līdz ar to ir jāpārbauda saprātīga termiņa principa piemērošana šajā lietā. Šāds princips, kas kā labas pārvaldības princips sastāvdaļā ir atkārtots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā, attiecas uz visiem Kopienas administratīvajiem procesiem (Pirmās instances tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedums lietā T‑67/01 JCB Service/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 36. punkts).
40 Lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai uz šo lietu attiecas saprātīga termiņa princips (skat. šī sprieduma 20. un 21. punktu).
41 Iepriekš minētājā spriedumā lietā CMA CGM u.c./Komisija (324. punkts) Pirmās instances tiesa nosprieda, ka ar Regulu Nr. 2988/74 tika izveidots pilns tiesiskais regulējums, kas detalizēti regulē termiņus, uz ko Komisijai ir tiesības, neapdraudot fundamentālo prasību par tiesisko drošību, uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir process par Kopienas konkurences tiesību piemērošanu. Esot šim tiesiskajam regulējumam, ir jānoraida visi apsvērumi saistībā ar pienākumu Komisijai izmantot savas pilnvaras naudas sodu uzlikšanā saprātīgā termiņā. Tiesa apelācijas kārtībā ir tieši apstiprinājusi Pirmās instances tiesas veikto iepriekš minēto vērtējumu (Tiesas 2004. gada 28. oktobra rīkojums lietā C‑236/03 P Komisija/CMA CGM u.c., Krājumā nav publicēts, 35. punkts).
42 Ir jāuzskata, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā CMA CGM u.c./Komisija pieņemtais risinājums, ar ko apstiprina šo Tiesas rīkojumu, ir pilnībā pārnesams uz šo lietu. Prasītājas iepriekš minētajā lietā CMA CGM u.c./Komisija tikai norādīja uz saprātīga termiņa pārkāpumu, nevis lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, bet lai pamatotu savu pamatu par tām uzlikto naudas sodu atcelšanu vai to summas samazināšanu. Tā kā apstrīdētais lēmums ir lēmums, ar ko uzliek naudas sodu Regulas Nr. 4056/86 19. panta 2. punkta izpratnē (skat. šī sprieduma 22. punktu), šī pamata par tā atcelšanu mērķis patiesībā ir tai uzliktā naudas soda atcelšana. Turklāt Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ievērojot Regulā Nr. 2988/74 paredzētos noilguma termiņus. Šajos apstākļos nav nekāda iemesla novirzīties no Pirmās instances tiesas pieņemtā risinājuma iepriekš minētajā spriedumā lietā CMA CGM u.c./Komisija.
43 Attiecībā uz argumentiem, kurus turklāt prasītāja ir aplūkojusi minimāli (skat. šī sprieduma 20. punktu), par novirzīšanos šajā lietā no iepriekš minētajā spriedumā lietā CMA CGM u.c./Komisija pieņemtā risinājuma, ir jākonstatē, ka tā nav analizējama. Attiecībā uz atsauci uz tiesiskās drošības principu ir jāatgādina, ka Regula Nr. 2988/74 tās otrajā apsvērumā pilnībā ņem vērā vajadzību nodrošināt tiesisko drošību, tieši ieviešot noilguma principu (iepriekš minētais spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 322. punkts). Attiecībā uz principu par tiesību uz aizstāvību respektēšanu ir jāatgādina, ka tik ilgi, kamēr nav iestājies Regulā Nr. 2988/74 paredzētais noilgums, visi uzņēmumi un uzņēmumu apvienības, par kuriem tiek veikta izmeklēšana saistībā ar konkurenci saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulu Nr. 17, Pirmo regulu par [EKL 81.] un [EKL 82.] panta piemērošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), paliek neziņā par šī procesa iznākumu un iespējamo sodu un naudas sodu uzlikšanu. Tādējādi šīs neskaidrības paildzināšana ir raksturīga Regulas Nr. 17 piemērošanas procedūrām un pati par sevi nav tiesību uz aizstāvību aizskārums (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 91. punkts, kas pēc analoģijas piemērojams izmeklēšanai, kas veikta, pamatojoties uz Regulu Nr. 4056/86 un ko šajā punktā Tiesa nav atcēlusi).
44 Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas norādīts tiesas sēdē un ir atkārtots šī sprieduma 20. punktā, ir jākonstatē, ka nekas Regulā Nr. 2988/74 nepamato šo argumentu, kas līdz ar to ir jānoraida.
45 Turklāt attiecībā uz konkurences normu piemērošanu – saprātīga termiņa beigšanās var būt pamats atcelšanai tikai attiecībā uz lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumus, ja tika konstatēts, ka šī principa pārkāpums apdraudēja attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Ārpus šī īpašā gadījuma pienākums pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neietekmē administratīvā procesa likumību (iepriekš minētais Pirmās instances tiesas spriedums apvienotajās lietās Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Te
