VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2014. gada 5. novembrī ( *1 )
“Kopējā ārpolitika un drošības politika — Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju — Līdzekļu iesaldēšana — Sīrijas Centrālās bankas vadītāja amata pienākumi — Prasība atcelt tiesību aktu — Ierobežojošus pasākumus nosakoša tiesību akta paziņošana — Termiņš prasības celšanai — Pieņemamība — Tiesības uz aizstāvību — Lietas taisnīga izskatīšana — Pienākums norādīt pamatojumu — Pierādīšanas pienākums — Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā — Samērīgums — Tiesības uz īpašumu — Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi — Ierobežojumu ieceļošanas jomā piemērošana dalībvalsts pilsonim — Savienības pilsoņu brīva pārvietošanās”
Apvienotās lietas T‑307/12 un T‑408/13
Adib Mayaleh , ar dzīvesvietu Damaskā (Sīrija), ko pārstāv G. Karouni un C. Dumont, avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.‑P. Hix un V. Piessevaux, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt, pirmkārt, Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas lēmumu 2012/256/KĀDP, ar ko īsteno Padomes Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 126, 9. lpp.), otrkārt, Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 410/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 126, 3. lpp.), treškārt, Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 330, 21. lpp.), ceturtkārt, Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 111, 1. lpp., labojums – OV L 127, 27. lpp.), piektkārt, Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz], I. Pelikānova [I. Pelikánová], A. Popesku [A. Popescu] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 3. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1
Prasītājs Adib Mayaleh ir Sīrijas pilsonis, naturalizēts Francijas pilsonis un Sīrijas Centrālās bankas vadītājs. Naturalizējoties viņa vārds tika franciskots kā André Mayard. Šis pēdējais vārds ir vienīgais, kurš ietverts prasītāja Francijas pasē.
2
2011. gada 9. maijā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.).
3
Lēmuma 2011/273 3. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai liegtu šī lēmuma pielikumā minētajām personām, kas atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, un ar tām saistītām personām ieceļot to teritorijā vai šķērsot to.
4
Lēmuma 2011/273 4. panta 1. punktā noteikts, ka tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto ar tām saistīto fizisko un juridisko personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. Šīs iesaldēšanas kārtība ir noteikta šī paša panta citos punktos.
5
Saskaņā ar Lēmuma 2011/273 5. panta 1. punktu Padome izstrādā attiecīgo personu sarakstu.
6
Šajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.). Šīs regulas 4. panta 1. punktā paredzēts, ka iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir II pielikumā uzskaitīto fizisko vai juridisko personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā.
7
Lēmums 2011/273 ir aizstāts ar Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273 (OV L 319, 56. lpp.).
8
Lēmuma 2011/782 18. panta 1. punkts un 19. panta 1. punkts atbilst attiecīgi Lēmuma 2011/273 3. panta 1. punktam un 4. panta 1. punktam, ar papildinājumu, ka tajā minētie pasākumi ir piemērojami arī personām, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to.
9
Regula Nr. 442/2011 ir aizstāta ar Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.).
10
Ar Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas lēmumu 2012/256/KĀDP, ar ko īsteno Padomes Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 126, 9. lpp.), prasītāja vārds tika iekļauts minētā lēmuma I pielikumā ietvertajā sarakstā ar šādu pamatojumu tiesvedības valodā:
“Adib Mayaleh apporte un soutien économique et financier au régime syrien dans le cadre de ses fonctions de gouverneur de la Banque centrale de Syrie [Adib Mayaleh sniedz ekonomisku un finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam, darbojoties kā Sīrijas Centrālās bankas vadītājs].”
11
Ar Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 410/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā (ES) Nr. 36/2012 (OV L 126, 3. lpp.), prasītāja vārds tika iekļauts minētās regulas II pielikumā ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 10. punktā citētais.
12
Lēmuma 2011/782 21. panta 2. un 3. punktā noteikts:
“2. Padome savu lēmumu par sarakstu, tostarp tā pamatojumu, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, tādējādi dodot šādai personai vai vienībai iespēju paust savus apsvērumus.
3. Ja ir iesniegti apsvērumi vai ja ir iesniegti jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo personu vai vienību.”
13
Regulas Nr. 36/2012 32. panta 2. un 3. punktā ietverta līdzīga tiesību norma.
14
2012. gada 15. maijā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2011/782, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2012/256, un Padomes Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 410/2012 (OV C 139, 19. lpp.).
15
Saskaņā ar šo paziņojumu attiecīgās personas un vienības var iesniegt Padomei lūgumu – līdz ar apliecinošiem dokumentiem – pārskatīt lēmumu par to iekļaušanu iepriekš 14. punktā minētajiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos.
16
Prasītājs pēc viņa vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos nevērsās Padomē. Tomēr ar 2012. gada 11. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu prasības pieteikumu viņš cēla prasību atcelt Īstenošanas regulu Nr. 410/2012 un Īstenošanas lēmumu 2012/256, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.
17
Ar Padomes 2012. gada 29. decembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.), tika saglabāti prasītājam piemērotie ierobežojošie pasākumi ar šādu pamatojumu:
“Adib Mayaleh ir atbildīgs par ekonomiska un finansiāla atbalsta sniegšanu Sīrijas režīmam, darbojoties kā Sīrijas Centrālās bankas vadītājs.”
18
2012. gada 30. novembrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739 un Regulā Nr. 36/2012 (OV C 370, 6. lpp.), kura saturs būtībā sakrīt ar iepriekš 14. un 15. punktā minētā paziņojuma saturu.
19
Ar Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV L 111, 1. lpp., labojums – OV L 127, 27. lpp.), Padome aizstāja Regulas Nr. 36/2012 II pielikumu, saglabādama prasītāja vārdu jaunajā pielikumā ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 17. punktā citētais.
20
2013. gada 23. aprīlī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV C 115, 5. lpp.), kura saturs būtībā sakrīt ar iepriekš 14. un 15. punktā minētā paziņojuma saturu.
21
Ar Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.) tika saglabāti prasītājam piemērotie ierobežojošie pasākumi, viņa vārdam esot ietvertam šī lēmuma I.A pielikumā, ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 17. punktā citētais.
22
2013. gada 1. jūnijā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2013/255 un Regulā Nr. 36/2012 (OV C 155, 1. lpp.), kura saturs būtībā sakrīt ar iepriekš 14. un 15. punktā minētā paziņojuma saturu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23
Kā atgādināts iepriekš 16. punktā, ar 2012. gada 11. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu prasības pieteikumu prasītājs cēla prasību atcelt Īstenošanas regulu Nr. 410/2012 un Īstenošanas lēmumu 2012/256, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑307/12.
24
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 20. janvārī iesniegtu procesuālo rakstu prasītājs lūdza atļaut pielāgot viņa prasījumus lietā T‑307/12 tā, lai viņa prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Lēmumu 2012/739, ciktāl tas attiecas uz viņu (turpmāk tekstā – “pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739”).
25
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 27. februārī iesniegtu vēstuli Padome darīja zināmu, ka tai nav apsvērumu par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739.
26
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. jūlijā iesniegtu procesuālo rakstu prasītājs lūdza atļaut pielāgot viņa prasījumus lietā T‑307/12 tā, lai viņa prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu (turpmāk tekstā – “pieteikums par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013” un “pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2013/255”). Šajā pašā datumā prasītājs cēla arī otru prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑408/13, ar kuru viņš lūdza atcelt uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.
27
Lietā T‑307/12 ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 6. septembrī iesniegtu vēstuli Padome darīja zināmu, ka tai nav apsvērumu ne par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ne par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2013/255.
28
Lietā T‑408/13 Vispārējā tiesa (devītā palāta) tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza Padomi precizēt, vai Īstenošanas regula Nr. 363/2013 un Lēmums 2013/255 bija tikuši paziņoti tieši prasītājam.
29
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 15. oktobrī iesniegtu vēstuli Padome uzrādīja divas attiecīgi 2013. gada 13. maijā un 3. jūnijā datētas vēstules, ar kurām tā bija paziņojusi vienam no prasītāja pārstāvjiem lietā T‑307/12 – G. Karouni vispirms Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un tad Lēmumu 2013/255.
30
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. oktobrī iesniegtu vēstuli prasītājs apstiprināja, ka viņa pārstāvis bija saņēmis iepriekš minētos paziņojumus attiecīgi 2013. gada 17. maijā un 2013. gada 6. jūnijā. Prasītājs tomēr uzsvēra, ka ne Īstenošanas regula Nr. 363/2013, ne Lēmums 2013/255 viņam nebija tikuši tieši paziņoti viņa adresē.
31
Pamatojoties uz Reglamenta 50. punktu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 6. novembra rīkojumu lietas T‑307/12 un T‑408/13 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.
32
2013. gada 18. decembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu lietā T‑408/13.
33
Ar 2014. gada 6. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa (devītā palāta), pamatojoties uz Reglamenta 47. panta 1. punktu, nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga.
34
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 21. janvārī iesniegtu vēstuli prasītājs lūdza atļauju iesniegt repliku lietā T‑408/13, lai varētu izteikt nostāju par iepriekš 32. punktā minētajā iebildumu rakstā Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību.
35
2014. gada 22. janvārī, piemērojot Reglamenta 14. pantu un pamatojoties uz devītās palātas ierosinājumu, Vispārējā tiesa nolēma šīs lietas nodot izskatīšanai devītajai palātai paplašinātā sastāvā.
36
Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 22. janvārī iesniegtu procesuālo rakstu prasītājs lūdza atļaut pielāgot viņa prasījumus tā, lai viņa prasības atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Padomes 2013. gada 13. decembra Lēmumu 2013/760/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP (OV L 335, 50. lpp.), un uz Padomes 2013. gada 13. decembra Regulu (ES) Nr. 1332/2013, ar ko groza Regulu Nr. 36/2012 (OV L 335, 3. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.
37
Ar 2014. gada 13. februāra lēmumu Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) noraidīja iepriekš 34. punktā minēto prasītāja pieteikumu.
38
Saskaņā ar tiesneša referenta ziņojumu Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta otro daļu, arī Francijas Republikai tika lūgts sniegt informāciju.
39
Lietas dalībnieki šajos pasākumos prasīto izpildīja noteiktajā termiņā. Arī Francijas Republika sniedza prasīto informāciju.
40
Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 3. aprīļa tiesas sēdē. Prasītājs tajā tostarp paziņoja, pirmkārt, ka prasība lietā T‑408/13 bija celta pakārtoti, gadījumam, ja Vispārējā tiesa atzītu par nepieņemamiem viņa prasījumus lietā T‑307/12, kādi tie ir pielāgoti ar iepriekš 24. un 26. punktā minētajiem pieteikumiem, un, otrkārt, ka viņš ir atteicies no iepriekš 36. punktā minētā pieteikuma par prasījumu pielāgošanu. Padome savukārt norādīja, ka Īstenošanas regula Nr. 363/2013 bija tikusi apstrīdēta novēloti. Pakārtoti gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka 2013. gada 9. maijāOficiālajā Vēstnesī publicētais šīs Īstenošanas regulas labojums (turpmāk tekstā – “2013. gada 9. maija labojums”) būtu bijis jāpaziņo prasītājam, Padome lūdza prasību atzīt par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz minēto īstenošanas regulu, un paļāvās uz Vispārējās tiesas viedokli attiecībā uz šo labojumu. Šie paziņojumi tika ierakstīti tiesas sēdes protokolā.
41
Lietā T‑307/12 prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt Īstenošanas lēmumu 2012/256, ciktāl tas attiecas uz viņu;
—
atcelt Īstenošanas regulu Nr. 410/2012, ciktāl tā attiecas uz viņu;
—
atcelt Lēmumu 2012/739, ciktāl tas attiecas uz viņu;
—
atcelt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ciktāl tā attiecas uz viņu;
—
atcelt Lēmumu 2013/255, ciktāl tas attiecas uz viņu;
—
piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42
Lietā T‑408/13 prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ciktāl tā attiecas uz viņu;
—
atcelt Lēmumu 2013/255, ciktāl tas attiecas uz viņu;
—
piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
43
Lietā T‑307/12 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
prasību noraidīt;
—
piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
44
Lietā T‑408/13 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
prasību atzīt par nepieņemamu;
—
pakārtoti – prasību atzīt par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas Īstenošanas regulu Nr. 363/2013;
—
pakārtoti tam – atzīt prasību par nepamatotu;
—
piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
A – Par prasību lietā T‑307/12
1. Par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu pieņemamību
45
Prasītājs lūdzis paplašināt viņa prasības lietā T‑307/12 piemērojamību, lai tā attiektos arī uz Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255
a) Par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739 un Lēmumu 2013/255
46
Jāatgādina, kā tas izriet no 17. un 20. punkta iepriekš, ka pēc prasības pieteikuma lietā T‑307/12 iesniegšanas, pirmkārt, Lēmums 2011/782 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Īstenošanas lēmumu 2012/172, tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2012/739 un, otrkārt, tā kā Lēmums 2012/739 vairs nebija piemērojams, tika pieņemts Lēmums 2013/255. Prasītāja vārds ir iekļauts sarakstos, kas veido Lēmuma 2012/739 un Lēmuma 2013/255 I pielikumu, ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 17. punktā minētais.
47
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja sākotnēji apstrīdētais tiesību akts tiesvedības gaitā tiek aizstāts ar citu tiesību aktu, kuram ir tas pats priekšmets, tas ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Nav pieļaujami, ka Savienības iestāde vai struktūra, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš vērsts pret kādu no tās tiesību aktiem, varētu pielāgot šo aktu vai to aizstāt ar citu tiesvedībā, pamatojoties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 8. punkts, un Tiesas 2013. gada 6. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑35/10 un T‑7/11 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, 53. punkts).
48
Turklāt, lai pieteikums par prasījumu pielāgošanu būtu pieņemams, tas jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā, kam pieskaitīts Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzētais 10 dienu termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, kā arī vajadzības gadījumā – Reglamenta 102. panta 1. punktā minētās 14 papildu dienas (skat. turpmāk 65. punktu). Šis termiņš prasības celšanai ir absolūta rakstura, un Savienības tiesai tas ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, kā arī indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Tiesai tādējādi nepieciešamības gadījumā pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai šis termiņš ir ticis ievērots (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
49
Pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739 un pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2013/255 jāatzīst par pieņemamiem. Tā kā šie lēmumi, saskaņā ar kuriem uz prasītāju turpina attiekties ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, tika pieņemti attiecīgi 2012. gada 29. novembrī un 2013. gada 31. maijā, jāatzīst, ka šie pieteikumi, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2013. gada 30. janvārī un 30. jūlijā, katrā ziņā ir iesniegti katram no attiecīgajiem lēmumiem piemērojamajā prasības celšanas termiņā.
b) Par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013
50
Lai gan savos apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 6. septembrī (skat. iepriekš 27. punktu), Padome nav atsaukusies uz pieteikuma par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 novēloto raksturu, abām apvienotajām lietām kopīgajā tiesas sēdē tā apgalvoja, ka prasītājs šo tiesību aktu apstrīdējis, neievērojot termiņu. Būtībā, kā Padome jau bija norādījusi iebildumu rakstā lietā T‑408/13, tā apgalvoja, ka prasītājam bija jāvēršas Vispārējā tiesā vēlākais 2013. gada 29. jūlijā, ņemot vērā, pirmkārt, to, ka 2013. gada 17. maijā viens no advokātiem, kurš jau pārstāvēja prasītāju lietā T‑307/12, bija parakstījies par Padomes veikto minētās īstenošanas regulas paziņošanu viņa biroja adresē, un, otrkārt, LESD 263. panta sestajā daļā, Reglamenta 102. panta 2. punktā un 101. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertos noteikumus par prasības celšanas termiņiem.
51
Tiesas sēdē prasītājs apgalvoja, ka šīs paziņošanas nebija spēkā un ka tādējādi pieteikums par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 nav novēlots.
52
Jāpārbauda, vai Padomei bija pienākums paziņot prasītājam Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un, ja tas tā ir, kādā veidā šai paziņošanai bija jānotiek.
Par pienākumu paziņot prasītājam Īstenošanas regulu Nr. 363/2013
53
Ievadam jānorāda, ka iepriekš 47. un 48. punktā atgādinātie principi ir piemērojami arī tad, ja runa ir par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu, kurš attiecas uz tādu tiesību aktu kā Īstenošanas regula Nr. 363/2013, ar kuru, neatceļot iepriekšējo tiesību aktu, prasītāja vārds tiek paturēts to personu sarakstos, kam piemēro ierobežojošus pasākumus pēc pārskatīšanas procedūras, kura ir tieši paredzēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 54. punkts).
54
Turklāt jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Savienības iestādei, kura, kā tas ir šajā gadījumā, nosaka vai saglabā individuālus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz kādu personu vai struktūru, vai nu šo pasākumu noteikšanas brīdī, vai vismaz, cik ātri vien iespējams, pēc to noteikšanas ir jāpaziņo to pamatojums, lai šīs personas vai struktūras varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
55
Šajā gadījumā šis princips ir piemērots Regulas Nr. 36/2012 32. panta 1. un 2. punktā, saskaņā ar kuriem:
“1. Ja Padome nolemj uz fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru attiecināt 14. pantā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza II vai IIa pielikumu.
2. Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai 1. punktā minētajai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai iespēju iesniegt savus apsvērumus.”
56
No tā izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi pret personu vai vienību, celšanas termiņš sākas vienīgi no šī akta paziņošanas brīža ieinteresētajai personai, nevis no šī tiesību akta publicēšanas datuma, ņemot vērā to, ka attiecībā pret šīm personām un vienībām, uz kurām šie pasākumi attiecas, tas ir kā individuālu lēmumu virkne. Tāpat termiņš, lai iesniegtu lūgumu attiecināt prasījumus un prasības pamatus uz aktu, ar kuru šos pasākumus patur spēkā, sākas vienīgi tajā datumā, kad šis jaunais akts ir paziņots attiecīgajai personai vai vienībai (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 57. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2013. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P Gbagbo u.c./Padome, Krājums, 56.–58. punkts).
57
Šajā gadījumā Īstenošanas regula Nr. 363/2013 ir tiesību akts, ar kuru Padome ir saglabājusi prasītāja vārdu Regulai Nr. 36/2012 pievienotajā sarakstā. Tādējādi Padomei bija pienākums šo tiesību aktu paziņot prasītājam, turklāt neatkarīgi no tā, vai, izlemjot par šo saglabāšanu, Padome balstījās uz jauniem apsvērumiem. Pretēji tiesas sēdē Padomes apgalvotajam no Vispārējās tiesas 2014. gada 4. februāra sprieduma apvienotajās lietās T‑174/12 un T‑80/13 Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, (Krājums, 149. punkts) nekādā veidā neizriet, ka pienākums attiecīgajai personai paziņot tiesību aktu, ar kuru tiek saglabāti ierobežojoši pasākumu pret viņu, ir spēkā tikai tad, ja šis tiesību akts ir pamatots uz jauniem apsvērumiem salīdzinājumā ar tiem, kas sākotnēji pamatoja šādu pasākumu noteikšanu. Patiesībā judikatūra, uz kuru atsaucas Padome, attiecas uz jautājumu par to, vai personas, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, tiesības uz aizstāvību prasa, lai šī persona tiktu uzklausīta pirms tiesību akta, ar kuru tiek saglabāti ierobežojošie pasākumi pret viņu, pieņemšanas. Šis ir konteksts, kurā judikatūrā ir noteikts, ka tiesības tikt uzklausītam pirms tādu tiesību aktu pieņemšanas, ar kuriem tiek saglabāti ierobežojošie pasākumi pret personām, uz kurām tie jau attiecas, prasa, lai Padome būtu atsaukusies uz jauniem apsvērumiem attiecībā pret šīm personām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).
58
No tā izriet, ka šajā gadījumā Padomei bija pienākums prasītājam paziņot Īstenošanas regulu Nr. 363/2013.
Par alternatīvām – Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 tiešu paziņošanu attiecīgajām personām un paziņojuma par šo tiesību aktu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī
59
Lai noteiktu, kāds bija notikums, ar kuru sākās termiņš, kurš prasītājam bija jāievēro, lai Vispārējā tiesā apstrīdētu Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, jānosaka, kādā kārtībā Padomei bija pienākums viņam paziņot šo tiesību aktu.
60
No judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 36/2012 32. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, ja Padomei ir zināma personas, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, adrese, tad, ja tiesību akti, kuros paredzēti šie pasākumi, netiek paziņoti tieši, termiņš prasības celšanai, kurš šai personai jāievēro, lai apstrīdētu šos tiesību aktus Vispārējā tiesā, nesākas. Tādējādi vienīgi tad, ja nav iespējams attiecīgajai personai individuāli paziņot tiesību aktu, ar kuru pret to tiek noteikti vai saglabāti ierobežojoši pasākumi, ar paziņojuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī sākas termiņš prasības celšanai par šo aktu (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 59. punkts, un iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 59. un 60. punkts; skat. arī pēc analoģijas iepriekš 56. punktā minēto spriedumu Gbagbo u.c./Padome, 61. un 62. punkts).
61
Šajā ziņā jānorāda, ka var uzskatīt, ka Padomei nav iespējams fiziskai vai juridiskai personai vai vienībai individuāli paziņot tiesību aktu, kas ietver ierobežojošus pasākumus pret to, vai nu tad, ja šīs personas vai vienības adrese nav publiska un tai nav darīta zināma, vai tad, ja paziņojums, kuru Padome nosūtījusi uz tas rīcībā esošu adresi, ir nesekmīgs, neraugoties uz Padomes pūliņiem ar visu prasīto rūpību šādu paziņošanu veikt.
62
Šajā lietā nav strīda, ka 2013. gada 23. aprīlī, kad tika pieņemta Īstenošanas regula Nr. 363/2013, Padomes rīcībā bija prasītāja adrese. Vispārējās tiesas kancelejā 2012. gada 11. jūlijā iesniegtais un Padomei 2012. gada 13. jūlijā paziņotais pieteikums par lietas ierosināšanu lietā T‑307/12 atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta a) apakšpunktam ietvēra prasītāja adresi ar norādījumu, ka viņa atrašanās vieta ir Sīrijas Centrālajā bankā, kuras adrese arī bija norādīta.
63
Tādējādi principā ir jāizslēdz, ka iepriekš 20. punktā minētā paziņojuma tostarp par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 publicēšana Oficiālajā Vēstnesī varētu tikt uzskatīta par notikumu, ar kuru sākas prasības celšanas termiņš, kurš prasītājam bija jāievēro, lai šo tiesību aktu apstrīdētu Vispārējā tiesā.
64
Šajā gadījumā, tā kā Padome pat nav apgalvojusi, ka tai nebija iespējams Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 paziņot tieši prasītājam (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 61. punkts), šī paziņojuma publicēšanas datums var būt prasības termiņa sākuma datums tikai tādā gadījumā, ja izrādītos, ka tieša paziņošana ir bijusi nesekmīga (skat. iepriekš 61. punktu). Taču šajā gadījumā tas tā nebija.
65
Turklāt jānorāda – ja Padomes rīcībā ir adrese, kurā atrodas persona, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, un ja Padome tai uz šo adresi spēkā esošā veidā paziņo šos pasākumus ietverošos tiesību aktus, nekādas nozīmes nevar būt tam, ka termiņš prasības celšanai par šiem aktiem minētajai personai varētu būt labvēlīgāks tad, ja tas tiktu aprēķināts, sākot no paziņojuma par attiecīgajiem tiesību aktiem publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī brīža, piemērojot it īpaši Reglamenta 102. panta 1. punktu, kurā paredzētas 14 papildu dienas tiesvedības uzsākšanas termiņa aprēķināšanai, sākot no tiesību akta publicēšanas dienas Oficiālajā Vēstnesī (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 65. punkts). Adresāta saņemts tiešs paziņojums tam ļauj iepazīties ar tiesību aktu, kas attiecas uz viņu, saturu, kā arī to pamatojumu. Tādējādi ar šāda paziņojuma saņemšanas datumu aizsākas termiņš prasības celšanai par šiem aktiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 4. jūnija rīkojumu lietā T‑350/09 ICO Satellite/Komisija, 29. un 33. punkts, un 2012. gada 18. decembra rīkojumu lietā T‑320/11 Ungārija/Komisija, 19. un 23. punkts). Turklāt jāatgādina, ka Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētā 14 papildu dienu termiņa mērķis ir ieinteresētajām personām nodrošināt pietiekami ilgu laikposmu prasības celšanai par publicētiem tiesību aktiem un tiesību aktiem, kuri ieinteresētajām personām paziņoti, publicējot paziņojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 64. un 65. punkts). Savukārt tad, ja tiesību akts attiecīgajai personai ir paziņots tieši, nav nekāda iemesla viņam piešķirt šādu termiņu.
66
Tā kā no iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka Padomei bija pienākums Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 paziņot tieši prasītājam un, otrkārt, ka gadījumā, ja šāda paziņošana nebūtu spēkā esoši veikta, termiņš, kas prasītājam jāievēro šī akta apstrīdēšanai Vispārējā tiesā, nekad nebūtu sācies, jānosaka, vai Padome ir izpildījusi šo pienākumu.
Par kārtību Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 paziņošanai prasītājam
67
Nav strīda, pirmkārt, ka Padome Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 prasītājam nav paziņojusi Sīrijas Centrālās bankas adresē un, otrkārt, ka viens no advokātiem, kurš pārstāv prasītāju lietā T‑307/12, 2013. gada 17. maijā saņēma Padomes 2013. gada 13. maija vēstuli, kurai bija pievienota Īstenošanas regula Nr. 363/2013 (turpmāk tekstā – “2013. gada 17. maijā saņemtā vēstule”).
68
Prasītājs apgalvo, ka 2013. gada 17. maijā saņemtā vēstule nav spēkā esoša paziņošana tāpēc, ka Padome, pirmkārt, viņam nav paziņojusi 2013. gada 9. maija labojumu (skat. iepriekš 40. punktu), otrkārt, bija šo vēstuli ievietojusi kopīgā aploksnē, kurā atradās arī paziņojumi, kuri attiecās uz citiem viņa pārstāvju kabineta klientiem, un, treškārt, neizmantoja prasītāja adresi Sīrijas Centrālajā bankā.
69
Attiecībā uz pirmo prasītāja argumentu jānorāda, ka ir taisnība, ka Īstenošanas regulai Nr. 363/2013 tika pieņemts 2013. gada 9. maija labojums un ka no lietas materiāliem neizriet, ka šis labojums būtu bijis pievienots 2013. gada 17. maijā saņemtajai vēstulei. Tomēr starp lietas dalībniekiem nav strīda, ka ar 2013. gada 9. maija labojumu tika vienīgi labots veids, kādā īstenošanas regulai pievienotajos sarakstos iekļautie personu vārdi ir rakstīti arābiski.
70
Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Īstenošanas regulā Nr. 363/2013 gan tās sākotnējā versijā, gan versijā, kas izriet no 2013. gada 9. maija labojuma, personu vārdi pielikumā esošajos sarakstos rakstīti latīņu burtiem un arābiski norādīti vienīgi iekavās. Turpinot – pirms šīs īstenošanas regulas pieņemtajos tiesību aktos, kas ietver ierobežojošos pasākumus pret Sīriju, bija ietverta vienīgi personu, uz kurām tie attiecas, vārdu versija latīņu burtiem, kas prasītāju nekavēja ar tiem iepazīties un tos apstrīdēt Vispārējā tiesā. Visbeidzot, arābu valoda nav Savienības oficiālā valoda.
71
Šādos apstākļos uzskatāms, ka 2013. gada 9. maija labojums neietekmēja sekas, kādas Īstenošanas regulai Nr. 363/2013 bija attiecībā uz prasītāju (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1994. gada 2. jūnija spriedumu lietā C-30/93 AC-ATEL Electronics, Recueil, I-2305. lpp., 24. punkts). Tādējādi tas, ka 2013. gada 17. maijā saņemtajai vēstulei bija pievienota Īstenošanas regula Nr. 363/2013, bet ne 2013. gada 9. maija labojums, neļauj uzskatīt, ka nav runa par spēkā esošu paziņošanu, un tādējādi prasītāja pirmais arguments ir jānoraida.
72
Arī prasītāja otrais arguments nav pamatots. Ir pietiekami norādīt, ka 2013. gada 17. maijā saņemtajā vēstulē tās sadaļā “priekšmets” ir skaidri norādīts, ka tā attiecās uz prasītāju. Tādējādi ir acīmredzami, ka attiecīgās vēstules tekstā sastopamais izteikums “Jūsu klients”, lai gan standartveida, neattiecas uz jebkuru prasītāja pārstāvju kabineta klientu, bet gan uz prasītāju. Turklāt uz vēstules ir Padomes ģenerālsekretariāta kancelejas numurs, kas principā ļauj prasītāja pārstāvja saņemto vēstuli nošķirt no pārējām kopīgajā aploksnē ievietotajām vēstulēm.
73
Attiecībā uz trešo prasītāja argumentu jāatgādina, ka LESD 263. panta sestajā pantā ir atsauces uz “tiesību akta [darīšanu zināmu] attiecīgajai personai”, nevis tā darīšanu zināmu tās pārstāvim.
74
No tā izriet, ka, ja tiesību akts ir jādara zināms, lai sāktos termiņš prasības celšanai, tas principā ir jāadresē šī tiesību akta adresātam, nevis viņu pārstāvošajiem advokātiem. Saskaņā ar judikatūru paziņošana prasītāja pārstāvim ir uzskatāma par paziņošanu adresātam vienīgi tad, ja šāds paziņošanas veids ir skaidri paredzēts tiesiskajā regulējumā vai lietas dalībnieki par to ir vienojušies (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 8. jūlija rīkojumu lietā T‑545/08 Thoss/Revīzijas palāta, Krājumā nav publicēts, 41. un 42. punkts, un Vispārējās tiesas 2013. gada 11. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑104/07 un T‑339/08 BVGD/Komisija, 146. punkts).
75
Šajā gadījumā jāņem vērā arī piemērojamais tiesiskais regulējums, proti, Regulas Nr. 36/2012 32. panta 1. un 2. punkts (skat. iepriekš 55. punktu), un jāatzīst, ka tajā nav ietverta skaidra atsauce uz iespēju, ka iepriekšējā punktā minētajā judikatūrā paredzētā paziņošana varētu notikt, tiesību akta paziņojot advokātam, kurš pārstāv personu, uz kuru šis tiesību akts attiecas.
76
No tā izriet, ka, paziņojot Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 vienam no advokātiem, kurš pārstāvēja prasītāju lietā T‑307/12, Padome nav ievērojusi minēto tiesisko regulējumu, kuru Padome pati sev bija noteikusi.
77
Turklāt jānorāda, ka neviens no lietas materiāliem neļauj uzskatīt, ka būtu pastāvējusi vienošanās starp lietas dalībniekiem iepriekš 74. pantā atgādinātās judikatūras izpratnē, kas ļautu Padomei Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 paziņot minētajam pārstāvim. Šajā ziņā jāatzīmē, ka prasītājs nekad nav vērsies Padomē ne tieši, ne ar savu advokātu starpniecību, un tādējādi šādas vienošanās pastāvēšana varētu izrietēt vienīgi no apmaiņas ar dokumentiem Vispārējā tiesā saistībā ar prasībām. Taču šie dokumenti neļauj secināt, ka šāda vienošanās būtu tikusi noslēgta.
78
Šādos apstākļos jāatzīst, ka, tā kā Padome nebija spēkā esošā veidā paziņojusi prasītājam Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, 2013. gada 30. jūlijā nebija iestājies noilgums viņa tiesībām iesniegt pieteikumu par prasības attiecināšanu uz šo tiesību aktu. Tādējādi Padomes izvirzītā iebilde par šī pieteikuma nepieņemamību var vienīgi tikt noraidīta.
79
Līdz ar to, izskatot pēc būtības prasību lietā T‑307/12, uzskatāms, ka prasītājs ir tiesīgs prasīt atcelt Lēmumu 2011/782, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2012/256, Regulu Nr. 36/2012, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 410/2012, Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255 (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.
2. Par lietas būtību
80
Prasības pamatošanai prasītājs būtībā izvirza četrus pamatus par:
—
pirmkārt, tiesību uz aizstāvību, tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;
—
otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;
