VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2018. gada 25. oktobrī ( *1 )
Prasība atcelt tiesību aktu un prasība atlīdzināt zaudējumus – EUSC personāls – Līgumdarbinieki – Savienības tiesu kompetence – Kopējā ārpolitika un drošības politika – LES 24. pants – LESD 263., 268., 270. un 275. pants – Pamattiesību hartas 47. pants – Vienlīdzīga attieksme – Lēmums 2014/401/KĀDP un Lēmums 2009/747/KĀDP – EUSC Apelācijas padome – Iebilde par prettiesiskumu – Lūgums sniegt palīdzību – Administratīvās izmeklēšanas kārtība – Atcelšana no amata uz laiku – Disciplinārlieta – Atstādināšana no amata – Labas pārvaldības princips – Objektivitātes prasība – Tiesības tikt uzklausītam – Piekļuve lietas materiāliem – Ārpuslīgumiskā atbildība – Priekšlaicīgi prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu – Morālais kaitējums
Lieta T‑286/15
KF, ko pārstāv A. Kunst, advokāts, un N. Macaulay, barrister,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Satelītcentru ( EUSC ), ko pārstāv L. Defalque un A. Guillerme, advokāti,
atbildētājs,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv F. Naert un M. Bauer, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par, pirmkārt, prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā ir lūgts atcelt EUSC direktora 2013. gada 5. jūlija lēmumu uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju, atcelt prasītāju no amata uz laiku un noraidīt viņa lūgumu sniegt palīdzību un 2014. gada 28. februāra lēmumu atstādināt prasītāju no amata, kā arī EUSC Apelācijas padomes 2015. gada 26. janvāra lēmumu, ar ko ir apstiprināti šie lēmumi, un, otrkārt, prasību, kura ir pamatota ar LESD 268. pantu un kurā ir lūgts atlīdzināt iespējami nodarīto kaitējumu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise], R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos] (referents), K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],
sekretāre: S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 26. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
A. Par Eiropas Savienības Satelītcentru
1
Eiropas Savienības Satelītcentrs (EUSC) tika izveidots ar Rietumeiropas Savienības (turpmāk tekstā – “RES”) ministru padomes 1991. gada 27. jūnija Lēmumu par satelītu datu izmantošanas centra izveidi, kas pieņemts, pamatojoties uz minētās padomes 1990. gada 10. decembra Lēmumu par sadarbību kosmosa jomā RES iekšienē. Saskaņā ar RES ministru padomes 1991. gada 27. jūnija lēmumu RES satelītcentrs tika izveidots kā RES palīgstruktūra, un tam nebija no RES nošķirtas juridiskas personas statusa.
2
Marseļā (Francija) 2000. gada 13. novembrī sniegtajā paziņojumā RES ministru padome norādīja uz Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 10. novembra vienošanos pēc būtības par tāda satelītcentra izveidi Eiropas Savienības aģentūras formā, kuram piemīt elementi, kas ir raksturīgi centram, kāds izveidots RES iekšienē.
3
Tādējādi EUSC tika izveidots ar Padomes Vienoto rīcību 2001/555/KĀDP (2001. gada 20. jūlijs) (OV 2001, L 200, 5. lpp.), un tas sāka darboties 2002. gada 1. janvārī. Minētās vienotās rīcības 4. apsvērumā ir norādīts, ka “Eiropas Savienības Satelītcentram jāpiešķir juridiskas personas statuss, tomēr saglabājot ciešu saikni ar Padomi un pienācīgi ņemot vērā Eiropas Savienības un tās iestāžu vispārējos politiskos pienākumus”.
4
2010. gada 30. martā RES dalībvalstis ar kopīgu paziņojumu darīja zināmu šīs organizācijas darbības izbeigšanu no 2011. gada 30. jūnija it īpaši tāpēc, ka “ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā sākās jauns posms Eiropas drošībai un aizsardzībai”.
5
Pēc tam Padome pieņēma Lēmumu 2014/401/KĀDP (2014. gada 26. jūnijs) par EUSC un ar ko atceļ Vienoto rīcību 2001/555/KĀDP par Eiropas Savienības Satelītcentra izveidi (OV 2014, L 188, 73. lpp.), kas šobrīd ir tiesiskais regulējums, kurš piemērojams EUSC.
6
No šī lēmuma 2. apsvēruma un 5. panta izriet, ka EUSC darbojas kā “autonoma Eiropas spēja” un ka tam ir tiesībspēja, kas ir vajadzīga tā funkciju veikšanai un mērķu sasniegšanai.
7
Saskaņā ar minētā lēmuma 2. panta 1. un 3. punktu EUSC galvenie uzdevumi ir atbalstīt Savienības lēmumu pieņemšanas procesu un rīcību kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā un it īpaši kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) jomā, tostarp Savienības krīzes pārvarēšanas misijās un operācijās, attiecīgi pēc Padomes un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos lūguma nodrošinot produktus un pakalpojumus, kuri rodas attiecīgo kosmosa resursu un papilddatu, tostarp satelītuzņēmumu un aerouzņēmumu, izmantošanas rezultātā, un ar tiem saistītus pakalpojumus.
8
Lēmuma 2014/401 3. panta 1. un 2. punktā ir precizēts, ka Politikas un drošības komiteja (PDK) Padomes pakļautībā veic EUSC darbības politisko uzraudzību un izdod politiskas norādes par EUSC prioritātēm, savukārt Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos tam dod norādes par operatīvo vadību.
9
EUSC veido trīs operatīvās nodaļas, proti, operatīvā nodaļa, spēju attīstības nodaļa un informācijas tehnoloģiju nodaļa. Turklāt EUSC ietilpst administratīvā nodaļa un finanšu nodaļa.
10
Saskaņā ar Lēmuma 2014/401 7. panta 3. punktu EUSC direktors ir tā juridiskais pārstāvis. Saskaņā ar Lēmuma 2014/401 7. panta 4. punktu un 6. punkta otrās daļas e) apakšpunktu šis pats direktors, pirmkārt, atbild par visu pārējo EUSC personāla locekļu pieņemšanu darbā un, otrkārt, atbild par visiem jautājumiem attiecībā uz personālu.
11
Runājot par EUSC personālu, saskaņā ar Lēmuma 2014/401 8. panta 1. un 3. punktu to veido līgumdarbinieki, ko ieceļ EUSC direktors, kā arī norīkoti eksperti. Šī lēmuma 8. panta 5. punktā Valdei ir piešķirta kompetence pēc direktora ieteikuma izstrādāt noteikumus attiecībā uz EUSC personālu, kurus pieņem Padome. Pamatojoties uz identisku noteikumu, Padome atbilstoši Vienotajai rīcībai 2001/555 pieņēma Lēmumu 2009/747/KĀDP (2009. gada 14. septembris) par EUSC Civildienesta noteikumiem (OV 2009, L 276, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EUSC Civildienesta noteikumi”).
12
Runājot par strīdiem starp EUSC un tā darbiniekiem jautājumos par EUSC Civildienesta noteikumiem, EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 5. punktā ir paredzēts:
“Ja visas pirmās pārsūdzības iespējas (iekšēja administratīva apelācija) ir izsmeltas, darbiniekam ir tiesības vērsties [EUSC] Apelācijas padomē, lai panāktu domstarpību izšķiršanu.
Šīs struktūras sastāvs, darbība un īpašās procedūras ir izklāstītas X pielikumā.”
13
EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā ir paredzēts:
“Apelācijas padomes lēmumi ir saistoši abām pusēm. Tos nevar pārsūdzēt. Apelācijas padome var:
a)
atcelt vai apstiprināt lēmumu, par kuru iesniegta sūdzība;
b)
likt [EUSC] atlīdzināt visus darbiniekam nodarītos materiālos zaudējumus, kas viņam radušies, sākot no dienas, kad atceltais lēmums bija stājies spēkā;
c)
noteikt, ka [EUSC] Apelācijas padomes noteiktā apjomā ir jāatlīdzina prasības iesniedzēja pamatotie izdevumi [..].”
14
EUSC Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. punktā ir noteikts:
“Apelācijas padome ir pilnvarota izšķirt domstarpības, kas radušās, pārkāpjot šos Civildienesta noteikumus vai Civildienesta noteikumu 7. pantā paredzētos līgumus. Šajā sakarībā tās kompetencē ir apelācijas, ko esošie vai bijušie darbinieki vai viņu mantinieki un/vai pārstāvji ir iesnieguši par direktora lēmumu.”
15
EUSC Civildienesta noteikumu X pielikuma 4. punkta b) apakšpunktā ir arī paredzēts, ka apelācijas iesniedzējs “20 dienu laikā kopš paziņojuma saņemšanas par lēmumu, par ko iesniegta sūdzība, [..] var iesniegt rakstisku lūgumu [EUSC Apelācijas padomei (turpmāk tekstā – “Apelācijas padome”)] par minētā lēmuma atcelšanu vai grozīšanu. [; š]o lūgumu adresē [EUSC] administrācijas un personāla vadītājam, kas apstiprina lūguma saņemšanu un uzsāk Apelācijas padomes sasaukšanas procedūru”.
16
Visbeidzot, runājot par EUSC Apelācijas padomes sastāvu, no EUSC Civildienesta noteikumu X pielikuma 2. punkta a), b) un e) apakšpunkta izriet, ka tajā ietilpst priekšsēdētājs un divi locekļi, ko ieceļ EUSC Valde uz diviem gadiem, un viņi nav EUSC personāls, un ka Apelācijas padomes priekšsēdētāja un locekļu atalgojumu nosaka EUSC Valde.
B. Tiesvedības rašanās fakti un apstrīdētie lēmumi
17
Prasītāju – KF – EUSC pieņēma darbā kā līgumdarbinieci uz trim gadiem no 2009. gada 1. augusta par administratīvās nodaļas vadītāju. Pārbaudes laika beigās 2010. gada 31. janvārīEUSC direktors prasītāju apstiprināja amatā un šajā ziņā norādīja, ka prasītāja “strādā iejūtīgi un diplomātiski, vienlaikus tomēr ievērojot stingrību savu lēmumu paziņošanā”.
18
Veicot ikgadējo novērtēšanu par 2010. gadu, EUSC direktora vietnieks par prasītāju 2011. gada 28. martā sagatavoja novērtējuma ziņojumu, saskaņā ar kuru viņas vispārējais sniegums tika atzīts par nepietiekamu, un viņai tika piešķirta viszemākā atzīme. Direktora vietnieks uzskatīja, ka, “ņemot vērā administratīvās jomas jautājumu plašo klāstu, ir ārkārtīgi svarīgi, lai [KF] [..] uzticētos savam personālam tā darba veikšanā, kam personāls [ir] pilnībā kompetents”, un ka “īpaši ir jāņem vērā cilvēku savstarpējās attiecības galvenokārt ļoti jutīgā starptautiskā kontekstā, lai novērstu nevajadzīgu saspīlējumu personu starpā”. Prasītāja apstrīdēja šos secinājumus un veidu, kādā tika veikts vērtējums.
19
2012. gada 27. martā, veicot ikgadējo novērtēšanu par 2011. gadu, EUSC direktora vietnieks attiecībā uz prasītāju sniedza pozitīvu vērtējumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu un uzskatīja, ka, ņemot vērā viņas pieliktās pūles, viņas vispārējais sniegums ir labs. Viņš arī precizēja, ka šīm pūlēm, “lai administratīvu vienību vadītu labāk, ir jābūt būtiskām”, un ka “viņas vadības forma vēl joprojām vairākkārt izraisa vispārējas sūdzības, kas atsevišķos gadījumos tiek uztvertas kā pastāvīgs profesionālais spiediens”. Runājot par to novērtējuma ziņojuma daļu, kas ir veltīta korektumam un cilvēku savstarpējām attiecībām, direktora vietnieks norādīja, ka prasītājai ir jāpieliek patiesas pūles savas nodaļas vadīšanā, lai izvairītos no nepamatota spiediena un vairāk uzticētos saviem kolēģiem. Prasītāja darīja zināmus arī savus apsvērumus uz šī novērtējuma ziņojuma malām, norādot, ka cilvēku savstarpējās attiecības viņas nodaļā, viņasprāt, ir ļoti labas, bet saziņa ar citiem nodaļu vadītājiem bieži vien ir “saspīlētāka, balstīta uz pārpratumiem, dažreiz pārspīlēta ar neskaidrām elektroniskā pasta vēstulēm, kas rada aizdomas un apvainojumus un tādējādi bojā attiecības”.
20
2012. gada 24. maijā prasītājas līgums tika pagarināts uz četriem gadiem līdz 2016. gada 31. jūlijam.
21
Veicot ikgadējo novērtēšanu par 2012. gadu, EUSC direktors ar 2012. gada 17. oktobra iekšējo piezīmi lika direktora vietniekam no darbiniekiem savākt informāciju par korektumu un cilvēku savstarpējām attiecībām EUSC iekšienē. Šajā iekšējā piezīmē EUSC direktors norādīja, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš to darbinieku situācijai, kuri ir atbildīgi par vadību, it īpaši nodaļu vadītājiem, attiecīgā gadījumā identificējot iespējamās psiholoģiskā spiediena vai vardarbības situācijas, kas var viņu padotajiem var izraisīt satraukumu, pašcieņas zaudēšanu, motivācijas zudumu un pat bailes.
22
2012. gada 14. novembrī divpadsmit EUSC darbinieki nosūtīja direktoram un direktora vietniekam sūdzību, lai darītu zināmu “sarežģīto situāciju, kādā [viņi] [atrodas] jau trīs gadus, [savā] ierastajā profesionālajā darbībā”, precizējot, ka šī situācija “izriet no administratīvās nodaļas vadītājas [KF] rīcības un uzvedības”.
23
2013. gada sākumā EUSC direktora vietnieks reaģēja uz iepriekš minēto 2012. gada 17. oktobra iekšējo piezīmi jautājumā par korektumu un cilvēku savstarpējām attiecībām, 40 EUSC darbiniekiem, kas strādā vairākās nodaļās, nosūtot aptaujas lapu un lūdzot viņus, atbildot uz jautājumiem ar atbilžu variantiem, novērtēt viņu savstarpējās attiecības ar savu nodaļas vadītāju. Ar 2013. gada 7. marta iekšējo piezīmi EUSC direktora vietnieks informēja EUSC direktoru, ka, ņemot vērā šajā aptaujas lapā sniegtās atbildes, “ir skaidri redzams, ka pastāv reāla problēma savstarpējās attiecībās ar administratīvās nodaļas vadītāju, [KF], ņemot vērā vispārējās administratīvās nodaļas darbinieku negatīvās atbildes”.
24
Ar 2013. gada 8. marta iekšējo piezīmi EUSC direktors, pamatojoties uz EUSC Civildienesta noteikumu 27. pantu, lūdza EUSC direktora vietnieku attiecībā uz prasītāju uzsākt administratīvu izmeklēšanu.
25
Administratīvās izmeklēšanas ietvaros 2013. gada 12. jūnijā 24 EUSC darbiniekiem tika nosūtīta aptaujas lapa ar atbilžu variantiem, lai noskaidrotu, vai viņi ir sastapušies ar prasītājas (norādot viņas vārdu) konkrēta veida rīcību un vai viņi ir konstatējuši konkrētas sekas, ko uz viņiem pašiem vai citiem darbiniekiem ir atstājusi attiecīgā rīcība. Aptaujas lapās darbinieki bija aicināti arī sniegt jebkādas liecības vai jebkādus pierādījumus, lai apliecinātu savas atbildes. Darbiniekiem atbildes bija jāsniedz līdz 2013. gada 20. jūnijam, un no 24 aptaujātajiem 6 nesniedza atbildes.
26
Pa to laiku, atbildot uz savu ikgadējo novērtējumu par 2012. gadu, saskaņā ar kuru prasītājas vispārējais sniegums atkal tika uzskatīts par nepietiekamu, viņa ar 2013. gada 20. marta vēstuli, pirmkārt, apstrīdēja minēto vērtējumu un, otrkārt, lūdza EUSC direktoru veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izbeigtu pret viņu vērsto vardarbību.
27
2013. gada 2. jūlijāEUSC direktora vietnieks pabeidza savu izmeklēšanu, secinot, ka prasītājai pārmestie fakti ir pierādīti. Saskaņā ar izmeklēšanas ziņojumu prasītāja īstenoja “apzinātu, atkārtotu, ilgstošu vai sistemātisku [rīcību] [..], lai diskreditētu vai nopeltu attiecīgās personas”, “šī rīcība, kas tiek piedēvēta [KF], [ir] apstiprināta un, ņemot vērā tās raksturu, biežumu un tās ietekmi uz dažiem no personāla locekļiem, raksturo psiholoģisku vardarbību”.
28
Ar EUSC direktora 2013. gada 3. jūlija elektroniskā pasta vēstuli, kam bija pievienots izmeklēšanas ziņojums, prasītāja tika informēta par administratīvās izmeklēšanas ziņojumā izdarītajiem secinājumiem. Šajā pašā elektroniskā pasta vēstulē EUSC direktors uzaicināja prasītāju uz interviju 2013. gada 5. jūlijā, lai turpinātu EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantā paredzēto procedūru.
29
Ar 2013. gada 5. jūlija lēmumu EUSC direktors norādīja, ka izmeklēšanas beigās EUSC direktora vietnieks ir secinājis, ka prasītājai pārmestā rīcība ir apstiprināta un, ņemot vērā tās raksturu, biežumu un tās ietekmi uz dažiem EUSC darbiniekiem, veido psiholoģisku vardarbību. Pamatojoties uz šiem iemesliem un pēc prasītājas uzklausīšanas tajā pašā dienā, viņš nolēma, pirmkārt, uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju disciplinārlietu kolēģijā (turpmāk tekstā – “lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu”) un, otrkārt, atcelt prasītāju no amata uz laiku, saglabājot viņas atalgojumu (turpmāk tekstā – “lēmums par atcelšanu no amata uz laiku”).
30
2013. gada 23. augustāEUSC direktors lēma par disciplinārlietu kolēģijas sastāvu un par to informēja prasītāju.
31
2013. gada 28. augustā prasītāja iesniedza EUSC direktoram administratīvu sūdzību par 2013. gada 5. jūlija lēmumiem par disciplinārlietas uzsākšanu un par atcelšanu no amata uz laiku, par 2013. gada 23. augusta lēmumu par disciplinārlietu kolēģijas sastāvu, kā arī par lēmumu, ar kuru EUSC direktors esot netieši noraidījis viņas lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar iespējamu psiholoģisku vardarbību.
32
2013. gada 11. septembrī disciplinārlietu kolēģijas sastāvs tika galīgi apstiprināts, jo bija konstatēts, ka prasītāja nav apstrīdējusi nevienu sākotnēji izraudzīto atsevišķo locekli.
33
Ar 2013. gada 4. oktobra vēstuli EUSC direktors noraidīja prasītājas 2013. gada 28. augustā iesniegto administratīvo sūdzību. Viņš uzskatīja, ka lēmumi par disciplinārlietas uzsākšanu un par atcelšanu no amata uz laiku ir pamatoti ar informāciju, kas bija ietverta administratīvās izmeklēšanas ziņojumā. Runājot par lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar iespējamu vardarbību, EUSC direktors uzskatīja, ka iepriekšējas izmeklēšanas beigās, kas tika veikta, pamatojoties uz šo lūgumu, nekāda EUSC darbinieku rīcība nevar būt pret prasītāju vērsta vardarbība.
34
2013. gada 25. oktobrīEUSC direktors vērsās disciplinārlietu kolēģijā ar ziņojumu, ko viņš nosūtīja arī prasītājai saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantu.
35
2013. gada 1. novembrī prasītāja nosūtīja vēstuli disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājam, lūdzot viņu piešķirt viņai vismaz 45 dienu termiņu savas aizstāvības sagatavošanai. Viņa lūdza izsniegt arī visu administratīvās izmeklēšanas laikā izmantoto dokumentu kopijas, uzaicināt uz disciplinārlietu kolēģiju 12 darbiniekus, kas 2012. gada 14. novembrī bija parakstījuši pret viņu vērsto sūdzību, un 18 darbiniekus, kuri administratīvās izmeklēšanas ietvaros bija aizpildījuši aptaujas lapu ar atbilžu variantiem, un visbeidzot izpaust to 6 darbinieku identitāti, kas bija atteikušies aizpildīt šo aptaujas lapu.
36
Ar 2013. gada 21. novembra vēstuli EUSC administrācijas vadītājs atteica prasītājai piekļuvi viņas elektroniskā pasta vēstulēm un citiem dokumentiem viņas datorā, kā arī viņas darba mobilajam tālrunim.
37
Ar 2013. gada 28. novembra vēstuli disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājs informēja prasītāju, ka 2014. gada 13. vai 14. janvārī disciplinārlietu kolēģijā tiks rīkota uzklausīšana. Šajā pašā vēstulē viņš prasītāju lūdza iesniegt savus rakstveida apsvērumus disciplinārlietu kolēģijai vismaz vienu nedēļu pirms uzklausīšanas rīkošanas. Prasītāja savus rakstveida apsvērumus darīja zināmus 2013. gada 21. decembrī.
38
2013. gada 2. decembrī prasītāja cēla prasību Apelācijas padomē, pirmkārt, par EUSC direktora 2013. gada 4. oktobra lēmumu, ar ko tika noraidīta viņas sūdzība par lēmumiem par atcelšanu no amata uz laiku, par disciplinārlietas uzsākšanu un lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu un, otrkārt, par 2013. gada 21. novembra lēmumu, kurš minēts šī sprieduma 36. punktā.
39
Ar 2013. gada 9. decembra vēstuli prasītāja lūdza disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētāju pārnest uzklausīšanu. Viņa norādīja arī trīspadsmit liecinieku vārdus, kurus viņa lūdza uzaicināt.
40
Ar 2013. gada 16. decembra vēstuli disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājs saglabāja uzklausīšanas norises datumu, kas bija noteikts 2014. gada 13. vai 14. janvārī, un informēja prasītāju par savu lēmumu uzklausīt divus no lieciniekiem, kā viņa to bija lūgusi.
41
Ar 2013. gada 17. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja lūdza disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētāju atkāpties no minētās kolēģijas locekļa funkcijām, ņemot vērā, ka viņš ir iesaistīts pret viņu uzsāktā procedūrā. Prasītāja arī atkārtoti pauda savu lūgumu uzklausīt lieciniekus un uzsvēra, ka nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par kritērijiem, kas izmantoti, lai noraidītu šo lūgumu.
42
Tajā pašā dienā prasītāja EUSC direktoram nosūtīja sūdzību par disciplinārlietu kolēģijas 2013. gada 16. decembra lēmumu, kas ir atgādināts šī sprieduma 40. punktā.
43
Pēc uzklausīšanas, kas notika 2014. gada 13. janvārī, disciplinārlietu kolēģija 2014. gada 4. februārī izdeva motivētu atzinumu, saskaņā ar kuru tā, pirmkārt, vienprātīgi uzskatīja, ka prasītāja nav izpildījusi savus profesionālos pienākumus un, otrkārt, ieteica, ka viņa būtu jāpazemina amatā vismaz par divām pakāpēm, lai vairs neieņemtu amatu, kas ir saistīts ar vadītājas pienākumu pildīšanu.
44
Pēc prasītājas uzklausīšanas 2014. gada 25. februārī, EUSC direktors 2014. gada 28. februārī viņu atstādināja no amata disciplināru iemeslu dēļ (turpmāk tekstā – “lēmums par atstādināšanu no amata”), lēmumam stājoties spēkā pēc mēneša no minētā datuma. Šajā lēmumā EUSC direktors uzskatīja šādi:
“Ņemot vērā Jūsu pienākumu neizpildes smagumu, kā tas izriet no direktora ziņojuma disciplinārlietu kolēģijai, kuru apstiprina disciplinārlietu kolēģijas motivēts atzinums, neiespējamību Jūs pārcelt tāda līmeņa amatā ar atbilstošu atbildību, kāds ir piedāvāts disciplinārlietu kolēģijas atzinumā, un Jūsu atteikšanos atzīt, ka Jūsu rīcība ir bijusi neatbilstoša, es saskaņā ar [EUSC Civildienesta noteikumu] IX pielikuma 7. pantu nolemju Jums noteikt šādu sodu:
–
atstādināšana no amata, kas izraisa Jūsu līguma ar EUSC izbeigšanu.
[Jūsu] līgums saskaņā ar [EUSC Civildienesta noteikumu] 7. panta 3. punkta a) apakšpunkta vii) punktu tiks izbeigts pēc viena mēneša, skaitot no šī lēmuma paziņošanas.”
45
Par lēmumu par atstādināšanu no amata prasītāja 2014. gada 17. aprīlī iesniedza administratīvu sūdzību, ko EUSC direktors ar 2014. gada 4. jūnija lēmumu noraidīja. 2014. gada 12. jūnijā prasītāja lēmumu par atstādināšanu no amata apstrīdēja Apelācijas padomē.
46
Ar 2015. gada 26. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “Apelācijas padomes lēmums”), kas prasītājai tika paziņots 2015. gada 23. martā, Apelācijas padome noraidīja prasītājas prasījumus atcelt lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu un lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku. Turklāt, noraidījusi visus pamatus, ko prasītāja bija izvirzījusi pret lēmumu par atstādināšanu no amata, Apelācijas padome daļēji atcēla minēto lēmumu tikai tāpēc, ka tā spēkā stāšanās datums bija noteikts 2014. gada 31. martā, nevis 4. aprīlī.
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
47
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 28. maijā, prasītāja cēla šo prasību.
48
Ar atsevišķu dokumentu, kas tika iesniegts 2015. gada 4. jūnijā, prasītāja iesniedza pieteikumu par anonimitātes piemērošanu, kurš tika apmierināts ar Vispārējās tiesas 2015. gada 29. jūlija lēmumu.
49
Ar 2016. gada 13. janvāra lēmumu, kas pieņemts atbilstoši Reglamenta 69. panta d) punktam, ļāvusi lietas dalībniekiem iesniegt savus apsvērumus, Vispārējā tiesa apturēja šo lietu, līdz tiks pieņemts nolēmums, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā C‑455/14 P, H/Padome un Komisija. Pēc 2016. gada 19. jūlija sprieduma H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) pasludināšanas tiesvedība tika atsākta.
50
Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 21. aprīlī, Padome lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā EUSC prasījumu atbalstam.
51
Pēc sākotnēji izraudzītā tiesneša referenta amata pienākumu pildīšanas beigām šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kas darbojas devītajā palātā, kurai līdz ar to tā tika nodota.
52
Ar 2016. gada 27. oktobra rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs Padomei ļāva iestāties lietā.
53
2017. gada 17. jūlijā Vispārējā tiesa nodeva lietu izskatīšanai devītajai palātai paplašinātā sastāvā.
54
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
–
atcelt lēmumu, ar ko noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, lēmumu par atstādināšanu no amata un Apelācijas padomes lēmumu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”);
–
attiecīgā gadījumā atcelt, pirmkārt, EUSC direktora 2013. gada 4. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīta viņas sūdzība par lēmumu, ar ko noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu un lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, kā arī, otrkārt, EUSC direktora 2014. gada 4. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņas sūdzība par lēmumu par atstādināšanu no amata;
–
piespriest EUSC viņai samaksāt summu, kas atbilst nesaņemtajam atalgojumam, kā mantisko kaitējumu un 500000 EUR par nodarīto morālo kaitējumu;
–
piespriest EUSC atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kam pieskaitīti procenti, kuri aprēķināti atbilstoši 8 % likmei.
55
EUSC prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
–
noraidīt prasītājas celto prasību atcelt tiesību aktu un prasību par zaudējumu atlīdzību, “ņemot vērā, ka ES Vispārējai tiesai nav kompetences tās izskatīt”;
–
pakārtoti noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
–
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
56
Tiesas sēdē Padome būtībā atbalstīja EUSC prasījumu pirmo daļu.
III. Juridiskais pamatojums
57
Šo prasību veido lūgums atcelt tiesību aktus un lūgums atlīdzināt zaudējumus.
58
Formāli neizvirzot iebildi Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, EUSC atsaucas, pirmkārt, uz Vispārējās tiesas kompetences neesamību un, otrkārt, būtībā uz prasības nepieņemamību.
A. Par Vispārējās tiesas kompetenci
59
Prasības pieteikumā prasītāja apgalvo, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir lemt par tās prasību, uzsverot, ka, lai gan, protams, EUSC tika izveidots ar Padomes vienotu rīcību, uz strīdu, kas ir saistīts ar šo iestādi, neattiecas Savienības tiesu kompetences izslēgšana saistībā ar tiesību normām, kuras attiecas uz KĀDP, kas ir paredzēts LES 24. panta 1. punktā un LESD 275. pantā.
60
Šajā ziņā prasītāja vispirms norāda, ka apstrīdētie lēmumi ir pilnībā administratīvi vai disciplināri un attiecas uz personāla vadību. Tādējādi šādi lēmumi skaidri atšķiras no politiskiem vai stratēģiskiem pasākumiem, kas ir veikti KĀDP ietvaros, jo tikai uz pēdējiem minētajiem attiecas Savienības tiesu kompetences izslēgšana.
61
Vēl prasītāja norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības iestādēm un struktūrām, kas rīkojas KĀDP ietvaros, ir jāievēro konstitucionālie principi un pamattiesības, kuru ievērošana ir jānodrošina Eiropas Savienības Tiesai. Tā kā šis strīds attiecas uz prasītājas pamattiesībām, Savienības tiesām ir kompetence.
62
Šajā ziņā kompetence, kas Eiropas Savienības Tiesai ir saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu, lai pārbaudītu to lēmumu likumību, kuros ir paredzēti ierobežojoši pasākumi, esot interpretējama tādējādi, ka tā attiecas uz visiem lēmumiem, kuros ir apgalvots, ka ir pieļauts fiziskas personas pamattiesību pārkāpums, un tādējādi ka tā ir piemērojama prasītājas situācijai.
63
Visbeidzot prasītāja uzsver, ka tai nebija pieejams neviens tiesību aizsardzības līdzeklis valsts tiesā un, tā kā ar Līgumiem ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, nevar pieļaut, ka tādi lēmumi kā šajā lietā aplūkotie nav pārbaudāmi tiesā.
64
Šajā ziņā prasītāja būtībā norāda, ka iespēju vērsties kompetentajā Apelācijas padomē, lai pārbaudītu viņas pretenzijas saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumiem, nevar pielīdzināt prasībai tiesā atbilstošo Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) tiesību normu izpratnē.
65
EUSC savukārt apgalvo, ka Eiropas Savienības Tiesai kā Savienības iestādei ir jāievēro kompetences piešķiršanas princips. Tādējādi, ciktāl neviena no Līgumu tiesību normām Vispārējai tiesai nepiešķir kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem, Vispārējai tiesai būtu jāatsakās no savas kompetences, izņemot gadījumu, kad tiktu pārkāpts kompetences piešķiršanas princips, paplašinot savu kompetenci ārpus tās, kas ir paredzēta Līgumos.
66
Savas argumentācijas pamatojumam EUSC uzsver, ka saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu Savienības iestādei, kad tā izveido organizāciju vai struktūru, ir tiesības minētās organizācijas vai struktūras pieņemtu tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi uzticēt tiesai, kas nav Savienības tiesa.
67
Tādējādi šī primāro tiesību norma ļauj Padomei EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā paredzēt Apelācijas padomes kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tās personāla locekļiem.
68
Tādējādi Apelācijas padome ir speciālā tiesa, kuras ekskluzīvā kompetence, kas ir atļauta LESD 263. panta piektajā daļā, rada šķērsli Savienības tiesu kompetencei izskatīt šo strīdu.
69
Eiropas Savienības Tiesas kompetences izslēgšanu, lai izskatītu strīdus starp EUSC un tās darbiniekiem, apstiprinot Padomē sanākušo Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju 2001. gada 15. oktobra lēmums par Drošības izpētes institūta un EUSC un to struktūru un personāla privilēģijām un imunitāti, kura 6. pantā ir paredzēts, ka EUSC personāla locekļiem ir imunitāte pret jurisdikciju saistībā ar tiesību aktiem, kas ir pieņemti, viņiem pildot savas funkcijas.
70
Šis lēmums atspoguļo skaidru dalībvalstu vēlmi no valsts tiesu un Savienības tiesu kompetences izslēgt strīdus, kas attiecas uz EUSC darbinieku funkciju veikšanu. EUSC uzsver, ka pretēji Protokolam Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2010, C 83, 266. lpp.), kurā ir paredzēta Savienības ierēdņu un darbinieku imunitāte pret jurisdikciju, Tiesas kompetencē tomēr ietverot viņu strīdus ar Savienības iestādēm, šī sprieduma 69. punktā minētajā lēmumā nav paredzēta līdzīga Eiropas Savienības Tiesas kompetence attiecībā uz EUSC.
71
EUSC, pamatojoties uz 2015. gada 12. novembra spriedumu Elitaliana/Eulex Kosovo (C‑439/13 P, EU:C:2015:753), piebilst, ka lēmumi, kas ir pieņemti KĀDP jomā, bet ir saistīti ar administratīviem izdevumiem, Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir tikai tad, ja ir pieņemti lēmumi, kuri ir attiecināmi uz Savienības budžetu. Tādējādi, tā kā šajā gadījumā apstrīdētie lēmumi attiecas nevis uz Savienības budžetu, bet gan uz dalībvalstu iemaksām, izņemot Dāniju, Vispārējās tiesas kompetence būtu jāizslēdz.
72
EUSC atbildē uz repliku vēl norāda, ka Savienības tiesu kompetencē principā nav pārbaudīt iestāžu un struktūru pieņemtus tiesību aktus, kas attiecas uz KĀDP. Citādi būtu tikai tad, ja lēmumā, ar ko ir izveidota organizācija vai struktūra, kura darbojas KĀDP jomā, vai tās Civildienesta noteikumos skaidri ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence izskatīt strīdus starp minēto organizāciju vai struktūru un to darbiniekiem.
73
EUSC kontekstā ne tiesību akts, ar ko tas ir izveidots, ne tā Civildienesta noteikumi neparedz Eiropas Savienības Tiesas kompetenci pārbaudīt to tiesību aktu tiesiskumu, kuri ir pieņemti pret to darbiniekiem.
74
Replikā prasītāja uzskata, ka EUSC argumentāciju atspēko 2016. gada 19. jūlija spriedums H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569).
75
Prasītāja uzskata, ka minētajā spriedumā Tiesa atzina, ka Vispārējās tiesas kompetences neesamība, pamatojoties uz LES 24. pantu un LESD 275. pantu, nevar attiekties arī uz lēmumiem, kas ir pieņemti saistībā ar konfliktu darbā. Tādējādi personāla vadības akti, lai gan tie ir pieņemti KĀDP kontekstā, ir Savienības tiesu kompetencē.
76
Prasītāja, pamatojoties uz 55. punktu 2016. gada 19. jūlija spriedumā H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569), piebilst, ka Savienības tiesu kompetences neesamība šajā gadījumā, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, izraisa atšķirīgu attieksmi pret EUSC darbiniekiem un citu struktūru, uz kurām attiecas KĀDP, piemēram, Eiropas Aizsardzības aģentūras un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD), darbiniekiem. Tādējādi tā norāda, ka ar šīm struktūrām saistītajiem darbiniekiem ir iespēja vērsties Tiesā.
77
EUSC – tieši pretēji – apgalvo, ka no 2016. gada 19. jūlija sprieduma H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) izriet, ka tad, ja nav skaidras Savienības tiesu kompetences, kā tas ir minēts iepriekš 72. punktā, Eiropas Savienības Tiesas kompetencē KĀDP jomā ir pārbaudīt tikai to personāla vadības aktu tiesiskumu, kas attiecas uz dalībvalstu norīkotiem darbiniekiem, lai novērstu jebkādu vienlīdzības zudumu salīdzinājumā ar Savienības iestāžu norīkotiem ekspertiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Savienības Tiesai joprojām ir kompetence saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”).
78
Tādējādi 2016. gada 19. jūlija spriedumā H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) panāktais risinājums nav attiecināms uz prasītājas situāciju, kas ir EUSC līgumdarbiniece, nevis dalībvalsts vai Savienības iestādes norīkota valsts eksperte.
79
EUSC piebilst, ka Eiropas Savienības Tiesai katrā ziņā nebūtu kompetences arī tad, ja runa būtu par valsts ekspertu, kas ir norīkots darbā EUSC, ciktāl šāda kompetence nav paredzēta tās Valdes 2007. gada 18. jūlija lēmumā par norīkotiem valsts ekspertiem.
80
Vispirms ir jāatgādina, ka, piemērojot LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu un LESD 275. panta pirmo daļu, Savienības tiesām principā nav kompetences attiecībā uz noteikumiem par KĀDP, kā arī tiesību aktiem, kas ir pieņemti, pamatojoties uz tiem (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
81
Šajā ziņā LES 24. panta 1. punkta pirmajā daļā KĀDP ir definēta kā tāda, ka attiecas uz visām ārpolitikas jomām, kā arī visiem jautājumiem saistībā ar Savienības drošību, tostarp pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izstrādi, kam var sekot kopējas aizsardzības izveide.
82
Šajā gadījumā apstrīdētos lēmumus pieņēma EUSC direktors un Apelācijas padome, kas ir struktūra, kuru regulē Lēmums 2014/401, kas tika pieņemts, pamatojoties uz LES 28. pantu, un kas ir saistīts ar Savienības operatīvajām darbībām, un uz ko attiecas Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļa par KĀDP. Šajā ziņā, kā tas izriet no šī lēmuma 2. apsvēruma un 2. panta, EUSC uzdevums būtībā ir nodrošināt dalībvalstīm un Savienības iestādēm produktus un pakalpojumus, kas izriet no kosmosa un gaisa telpas novērošanas līdzekļu izmantošanas, lai atbalstītu lēmuma pieņemšanas procesus un savienības darbības KĀDP jomā.
83
Tomēr apstāklis, ka apstrīdētie lēmumi iekļaujas tādas struktūras darbībā, kas rīkojas KĀDP jomā, pats par sevi nevar izraisīt to, ka Savienības tiesas zaudē kompetenci izskatīt šo strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
84
Ar LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu un LESD 275. panta pirmo daļu ir ieviesta atkāpe no noteikuma par vispārējo kompetenci, kas LES 19. pantā ir piešķirta Eiropas Savienības Tiesai, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā, līdz ar to iepriekš minētās tiesību normas ir interpretējamas šauri (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
85
Tāpat arī, lai gan Hartas 47. pants nevar Eiropas Savienības Tiesai piešķirt kompetenci, ja Līgumos tā ir izslēgta, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips tomēr nozīmē, ka Savienības tiesu kompetences izslēgšana KĀDP jomā ir interpretējama šauri (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 74. punkts).
86
Turklāt, kā tas izriet gan no LES 2. panta, kas ir ietverts šī Līguma vispārējos noteikumos, gan no LES 21. panta, kurš attiecas uz Savienības ārējo rīcību un uz kuru ir atsauce LES 23. pantā, kas attiecas uz KĀDP, Savienība ir balstīta uz vienlīdzības un tiesiskuma vērtībām. Pat tas, ka pastāv efektīva pārbaude tiesā, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību normu ievērošanu, ir raksturīgs šāda tiesiskuma pastāvēšanai (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
87
Šajā gadījumā prasītāja saskaņā ar viņas darba līguma noteikumiem tika pieņemta darbā, lai pildītu EUSC administratīvās nodaļas vadītājas pienākumus.
88
Ar šo prasību viņa vispirms vēlas panākt, ka tiek atcelti lēmumi par atcelšanu no amata uz laiku, par disciplinārlietas uzsākšanu un par atstādināšanu no amata, ar kuriem EUSC direktors attiecīgi viņu uz laiku atcēla no amata pienākumu pildīšanas, pret viņu uzsāka disciplinārlietu un izbeidza viņas līgumu disciplināru iemeslu dēļ. Vēl prasītāja lūdz atcelt Apelācijas padomes lēmumu, ar ko būtībā tika apstiprināti trīs iepriekš minētie lēmumi. Turklāt prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atcelt lēmumu, ar kuru EUSC direktors esot netieši noraidījis viņas lūgumu sniegt palīdzību, kas bija izteikts iespējamās pret viņu īstenotās psiholoģiskās vardarbības dēļ. Visbeidzot prasītāja lūdz atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas, viņasprāt, viņai ir nodarīts, pieņemot apstrīdētos lēmumus.
89
Lēmumi par atcelšanu no amata uz laiku un par disciplinārlietas uzsākšanu tika pieņemti pēc administratīvās izmeklēšanas, kas tika veikta pēc divpadsmit EUSC darbinieku iesniegtas sūdzības, kur bija norādīts uz slikto atmosfēru administratīvajā nodaļā un finanšu nodaļā, kurā, kā apgalvoja sūdzības iesniedzēji, bija vainojama prasītāja, un uz to, ka pēdējā minētā ik dienu nonāk konfliktā ar saviem kolēģiem, pastāvīgi viņus kritizējot tādā mērā, ka daži no viņiem ir kļuvuši par viņas īstenotās psiholoģiskās vardarbības upuriem. Izmeklēšanas ietvaros un pēc tam procedūrā disciplinārlietu kolēģijā vairāki EUSC administratīvās nodaļas un finanšu nodaļas darbinieki tādējādi iesniedza atbildes uz aptaujas lapu un sniedza liecības, lai apstiprinātu šo kritiku. Šajā pašā ziņā prasītājas priekšnieki viņas novērtējuma ziņojumos par 2010.–2012. gadu bija apšaubījuši viņas vadītājas spējas un viņas personāla vadību darbā, kas regulāri bija konfliktu avots.
90
Lēmums par prasītājas atstādināšanu no amata, kā tas izriet no disciplinārlietu kolēģijas atzinuma, uz kuru ir atsauce šajā lēmumā, bija pamatots ar pārmetumu prasītājai, ka viņa būtībā atkārtoti ir neatbilstoši rīkojusies, it īpaši kliegusi, izteikusi nomelnojošus un pazemojošus komentārus, kā arī izteikusi mulsinošas piezīmes citiem EUSC administratīvās nodaļas un finanšu nodaļas darbiniekiem.
91
No tā izriet, ka iepriekš minētie lēmumi par atcelšanu no amata uz laiku, disciplinārlietas uzsākšanu un atstādināšanu no amata ir pilnībā personāla vadības akti, kas, ņemot vērā to pieņemšanas iemeslus un mērķus, kā arī to pieņemšanas kontekstu, nebija vērsti ne uz to, lai sekmētu KĀDP vadīšanu, definēšanu vai īstenošanu LES 24. panta 2. punkta izpratnē, ne arī konkrētāk uz to, lai pildītu EUSC uzdevumus, kuri ir saistīti ar KĀDP un kuri ir atgādināti šī sprieduma 7. un 82. punktā. Tāds pats secinājums ir jāizdara attiecībā uz Apelācijas padomes lēmumu, kas pieņēma juridiski saistošu lēmumu, ar kuru būtībā ir apstiprināti trīs iepriekš minētie lēmumi saskaņā ar prerogatīvām, kas tai ir piešķirtas EUSC Civildienesta noteikumos (skat. šī sprieduma 13. un 14. punktu).
92
Tāpat tas ir saistībā ar netiešo lēmumu, ar ko ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību. Šis lūgums sniegt palīdzību iekļāvās pret prasītāju uzsāktās disciplinārlietas kontekstā, jo viņa būtībā tajā norādīja, ka uz viņas rīcību vērstās apsūdzības ir saistītas ar psiholoģisku vardarbību, kas ir vērsta pret viņu un saistībā ar kuru viņa ir lūgusi EUSC sniegt palīdzību.
93
Turklāt, pirmkārt, ir jākonstatē, ka EUSC Civildienesta noteikumu VII nodaļā un IX pielikumā ir paredzēti disciplināri pasākumi, kas ir līdzīgi tiem, kādi ir paredzēti Civildienesta noteikumu VI sadaļā un IX pielikumā, gan saistībā ar administratīvu izmeklēšanu un procedūru disciplinārlietu kolēģijā, gan saistībā ar sodu kategorijām un elementiem, kuri ir jāņem vērā, lai noteiktu atbilstošu sodu. Tāpat arī EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 6. pantā, izmantojot formulējumu, kas ir diezgan līdzīgs Civildienesta noteikumu IX pielikuma 6. panta formulējumam, ir paredzēta iespēja uz laiku no amata atcelt darbinieku, kurš tiek vainots nopietnā pārkāpumā.
94
Otrkārt, EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 1.–3. punktā ir paredzēta administratīvu sūdzību procedūra, ko īsteno EUSC direktors, attiecībā uz kuru ir jāatzīst, ka tās mērķis ir līdzīgs tam, kāds ir Civildienesta noteikumu 90. pantā ieviestajai pirmstiesas procedūrai, proti, ļaut attiecīgajiem lietas dalībniekiem savu strīdu atrisināt izlīguma ceļā.
95
Jāuzskata, ka šis strīds ir līdzīgs strīdiem starp Savienības iestādi vai struktūru, kura nav saistīta ar KĀDP, un vienu no tās ierēdņiem vai darbiniekiem, kas var tikt ierosināti Savienības tiesās saskaņā ar LESD 270. pantu, kurā ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence izskatīt ikvienu strīdu starp Savienību un tās darbiniekiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 6. marts, Dunnett u.c./EIB, T‑192/99, EU:T:2001:72, 54. punkts).
96
Nevar uzskatīt, ka atkāpe no Eiropas Savienības Tiesas kompetences, kas ir paredzēta LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā un LESD 275. panta pirmajā daļā, kura ir interpretējama šauri, ir tik plaša, ka izslēdz Savienības tiesas kompetenci pārbaudīt tādu tiesību aktu tiesiskumu kā šajā lietā aplūkotie, ko ir pieņēmusi kāda Savienības struktūra, pat ja Savienības tiesas kompetencē ir pārbaudīt identisku tiesību aktu tiesiskumu saistībā ar to saturu, mērķiem, kādi tajos ir izvirzīti, procedūru, kādā tie tiek pieņemti, un kontekstu, kas saistīts ar šo pieņemšanu, ja šādi akti attiecas uz Savienības iestādi vai struktūru, kuras uzdevums nav saistīts ar KĀDP (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 55. punkts).
97
Jebkāda cita interpretācija ar KĀDP saistītas Savienības struktūras darbinieku izslēgtu no Savienības darbiniekiem piedāvātās tiesību aizsardzības tiesā sistēmas, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 18. oktobris, X/ECB, T‑333/99, EU:T:2001:25, 38.–40. punkts).
98
Šī sprieduma 96. punktā sniegto interpretāciju apstiprina, pirmkārt, Lēmuma 2014/401 8. panta 3. punktā paredzētā EUSC iespēja uzņemt Savienības iestāžu norīkotos ierēdņus, kas, kā to tiesas sēdē atzina EUSC, viņu norīkojuma laikposmā var vērsties Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 270. pantu. Otrkārt, šo interpretāciju apstiprina arī Savienības tiesu kompetence saskaņā ar Padomes Lēmuma (KĀDP) 2015/1835 (2015. gada 12. oktobris), ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus (OV 2015, L 266, 55. lpp.), 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 6. punktu izskatīt prasības, kuras ir iesnieguši šīs aģentūras līgumdarbinieki, un saskaņā ar Padomes Lēmuma 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka [EĀDD] organizatorisko struktūru un darbību (OV 2010, L 201, 30. lpp.), 6. panta 2. punkta pēdējo daļu izskatīt prasības, kuras ir iesnieguši EĀDD līgumdarbinieki (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 56. punkts).
99
Šādos apstākļos Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt šo strīdu. Šī kompetence attiecīgi saistībā ar apstrīdēto lēmumu tiesiskuma pārbaudi izriet no LESD 263. panta un saistībā ar prasījumiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā – no LESD 268. panta, kas aplūkots kopā ar LESD 340. panta otro daļu, ņemot vērā LES 19. panta 1. punktu un Hartas 47. pantu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 58. punkts).
100
Šo secinājumu neatspēko citi EUSC norādītie argumenti.
101
Pirmkārt, ir jānoraida EUSC arguments, kas attiecas uz EUSC Civildienesta noteikumu normām, kurās ir paredzēta Apelācijas padomes kompetence bez pārsūdzības iespējas izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem.
102
Protams, kā Padome to uzsvēra tiesas sēdē, Apelācijas padomes kā EUSC un tā personāla strīdu izskatīšanas struktūras mehānisms ir izskaidrojams ar EUSC specifisko raksturu, kas sākotnēji bija piesaistīts RES, starptautiskajai starpvaldību organizācijai, un pēc tam, no 2002. gada 1. janvāra – Savienībai, kura izveidota pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā (skat. šī sprieduma 1.–3. punktu). Šādos apstākļos EUSC personāla situācija nevarēja tikt pielīdzināta Eiropas Kopienu darbinieku situācijai, kas ir vienīgie, kuri var vērsties Vispārējā tiesā saskaņā ar EKL 236. pantu (tagad – LESD 270. pants), un tas EUSC iekšienē varēja motivēt izveidot tādu struktūru kā Apelācijas padome, kuras kompetencē ir izskatīt strīdus darba jomā. Tomēr šāda atšķirīga attieksme vairs nešķiet pamatota pēc tam, kad 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, no kura izriet, ka Savienība aizstāj Kopienu un ir tās pēctece (LES 1. pants) un tādējādi – ka visi Savienības darbinieki neatkarīgi no tā, vai viņi ir bijušās Kopienas, vai Savienības, kas tika izveidota pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, darbinieki, var tikt nostādīti līdzīgā situācijā. Tādējādi turpmāk strīdi starp EUSC un tā darbiniekiem var tikt pielīdzināti strīdiem starp visiem Savienības darbiniekiem un viņu darba devēju (skat. šī sprieduma 91.–99. punktu).
103
Šajā ziņā pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Padome, ir lietderīgi atgādināt, ka Padome, pieņemot Lēmumu 2011/411/KĀDP (2011. gada 12. jūlijs), ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus un atceļ Vienoto rīcību 2004/551/KĀDP (OV 2011, L 183, 16. lpp.), izvēlējās izbeigt “Apelācijas padomes” kompetenci izskatīt strīdus starp Eiropas Aizsardzības aģentūru un tās līgumdarbiniekiem, kura agrāk bija paredzēta Padomes Lēmuma 2004/676/EK (2004. gada 24. septembris) par Eiropas Aizsardzības aģentūras Civildienesta noteikumiem (OV 2004, L 310, 9. lpp.) VII sadaļā. Lēmuma 2011/411, kura 4. apsvērumā bija precizēts, ka tā mērķis ir “ņemt vērā ar Lisabonas Līgumu izdarītos grozījumus Līgumā par Eiropas Savienību (LES)”, 11. panta 4. punktā ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence attiecībā uz šādiem strīdiem.
104
Otrkārt, nevar piekrist EUSC argumentam, ka LESD 263. panta piektajā daļā par likumīgu ir atzīta Padomes iespēja piešķirt Apelācijas padomei ekskluzīvu kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem, izslēdzot Vispārējās tiesas kompetenci.
105
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 19. pantu Eiropas Savienības Tiesa nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā. Turklāt saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta pirmo teikumu Vispārējās tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt LESD 263., 265., 268., 270. un 272. pantā paredzētās prasības, izņemot lietas, kas nodotas kādai specializētai tiesai, kuru izveido saskaņā ar šī paša Līguma 257. pantu, un lietas, kas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vienīgi Tiesas jurisdikcijā. Šajā gadījumā LESD 263. un 268. pants pamato Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt šo strīdu (skat. šī sprieduma 99. punktu).
106
Protams, saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu tiesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas vai juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām.
107
Tomēr pretēji tam, ko apgalvo EUSC, šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka tā Padomei piešķir tiesības lēmumā, kas attiecas uz EUSC Civildienesta noteikumiem, no jebkādas Savienības tiesu kontroles izslēgt tiesību aktus, kurus ir pieņēmis EUSC direktors un kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas iekšējās darbības ietvaros, Apelācijas padomei piešķirot ekskluzīvu kompetenci “bez pārsūdzības iespējas” izskatīt strīdus starp EUSC un tā personālu, kā tas ir norādīts EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā. Ja tiktu atzīta šāda interpretācija, būtu apdraudēta Savienības tiesas kompetence nodrošināt, ka tiek “ievērots tiesiskums Līgumu interpretācijā un piemērošanā”, kā tas ir prasīts LES 19. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā. Kā tiesas sēdē to atzina Padome, “īpaši nosacījumi un kārtība” LESD 263. panta piektajā daļā ir jāinterpretē kā tādi, kas ir saistīti tikai ar Savienības struktūras noteiktajiem iekšējiem nosacījumiem un kārtību, kas ir jāievēro pirms vēršanās tiesā un kas it īpaši reglamentē iekšējās uzraudzības mehānismu vai izlīguma procesa norisi, lai novērstu tiesvedību Savienības tiesās (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 12. septembris, European Dynamics Luxembourg u.c./ITSB, T‑556/11, EU:T:2013:514, 59. un 60. punkts).
108
No EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkta izriet, ka Apelācijas padome obligāti un ekskluzīvi īsteno EUSC direktora lēmumu tiesiskuma pārbaudi un ka tā var arī lemt par EUSC darbinieku iesniegtiem lūgumiem atlīdzināt zaudējumus.
109
No tā izriet, ka EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkts nav saderīgs ar Līgumiem un it īpaši ar LES 19. pantu un LESD 256. pantu, ciktāl tajā ir paredzēts, ka Apelācijas padomei ir obligāta un ekskluzīva kompetence izšķirt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem, lai gan Vispārējās tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt šāda veida prasības.
110
Šajā kontekstā EUSC izvirzītajam argumentam, ka Apelācijas padome atbilst neatkarīgas un objektīvas tiesas kritērijiem, ko ir izstrādājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, nav nozīmes. Tā kā Vispārējās tiesas kompetencē ir pārbaudīt tādu lēmumu tiesiskumu, kāds ir EUSC direktora lēmums, un lemt par prasītājas lūgumu atlīdzināt zaudējumus, nevar pieļaut, ka šāda struktūra, lai gan tā ir neatkarīga un objektīva, varētu veikt šādus uzdevumus Savienības tiesas vietā.
111
Treškārt, ir jānoraida EUSC arguments, saskaņā ar kuru būtībā ar 2001. gada 15. oktobra lēmumu par EUSC privilēģijām un imunitāti Padomē sanākušo Savienības dalībvalstu valdību pārstāvji vēlējās bez atrunām izslēgt Tiesas kompetenci.
112
Šis lēmums attiecas tikai uz privilēģijām un imunitāti, ko EUSC un tā personāla locekļiem valsts tiesību sistēmā ir piešķīrušas dalībvalstis, un tādējādi tam nav nekādas saiknes ar Savienības tiesu kompetenci. Tādējādi tas, ka šāds lēmums neparedz Eiropas Savienības Tiesas kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem pretēji Protokola Nr. 7 par Savienības privilēģijām un imunitāti 11. panta a) punktam saistībā ar strīdiem starp Savienību un tās darbiniekiem, nevar nozīmēt, ka Vispārējā tiesa nevarētu izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem.
113
Ceturtkārt, ir jānoraida arī EUSC arguments, kas ir pamatots ar 2015. gada 12. novembra spriedumu Elitaliana/Eulex Kosovo (C‑439/13 P, EU:C:2015:753) un attiecas uz apstrīdēto lēmumu neattiecināmību uz Savienības budžetu. Pēdējā minētajā lietā Tiesa apstiprināja savu kompetenci konkrētā situācijā, proti, situācijā, kad ir veikti pasākumi publisku līgumu jomā saistībā ar KĀDP un kura ir bijusi saistīta ar izdevumiem Savienības budžetā. Tas, ka šī lieta nav saistīta ar šādu situāciju, neļauj šajā gadījumā izslēgt Vispārējās tiesas kompetenci, jo šī kompetence izriet no šī sprieduma 88.–99. punktā paustajiem apsvērumiem.
114
Tādējādi Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt visas prasītājas izvirzīto prasījumu daļas.
B. Par pieņemamību
115
Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas prasījumi atcelt lēmumus, ar kuriem EUSC direktors esot noraidījis viņas sūdzības par lēmumiem noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, par disciplinārlietas uzsākšanu, par atcelšanu no amata uz laiku un atstādināšanu no amata, ir jāuzskata par tādiem, kas vērsti pret šiem četriem pēdējiem minētajiem lēmumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kura attiecas uz pirmstiesas procedūru, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 90. pantā, kuram ir tāds pats mērķis kā EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 1.–3. punktam (skat. šī sprieduma 94. punktu), darbinieka sūdzība un tas, ka kompetentā iestāde to ir noraidījusi, ir daļa no sarežģītas procedūras, līdz ar to, pat ja formāli prasība ir vērsta pret darbinieka sūdzības noraidījumu, tās sekas ir tādas, ka Vispārējā tiesā ir apstrīdēts nelabvēlīgs akts, pret kuru bija iesniegta sūdzība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 20. septembris, De Palma u.c./Komisija, T‑203/99, EU:T:2000:213, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
116
Savā aizstāvības rakstā EUSC būtībā norāda uz visu atcelšanas un zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu nepieņemamību, izvirzot divas iebildes par nepieņemamību, kas attiecīgi ir saistītas ar nodarbinātības saikni starp prasītāju un EUSC un ar strīda līgumisko raksturu.
117
Visbeidzot, pakārtoti, EUSC norāda, ka nav pieņemami, pirmkārt, prasījumi, kas ir vērsti pret lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību, otrkārt, prasījumi, kas ir vērsti pret lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, un, treškārt, argumenti, kas ir vērsti pret procedūru disciplinārlietu kolēģijā.
1. Par iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz nodarbinātības saikni starp prasītāju un “EUSC”
118
EUSC norāda, ka prasītāju un EUSC vienojošā nodarbinātības saikne pirmkārt, nepieļauj, ka viņa tiek kvalificēta kā trešā persona LESD 263. panta izpratnē, un, otrkārt, nepieļauj Savienības ārpuslīgumisko atbildību.
119
EUSC uzskata, ka ir jānošķir tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, pamatojoties uz LESD 263., 268. un 340. pantu, un Vispārējās tiesas kompetence saistībā ar strīdiem starp Savienību un tās darbiniekiem, kura ir paredzēta LESD 270. pantā, kā arī Civildienesta noteikumu 91. pantā. Šo nošķiršanu pamatojot nodarbinātības saikne starp Savienību un tās darbiniekiem, un tādējādi tā pēc analoģijas esot jāpiemēro prasītājas situācijai. Līdz ar to pēdējā minētā nevar vērsties Tiesā, pamatojoties uz LESD 263., 268. un 340. pantu, pat ja viņai nav pieejams arī LESD 270. pantā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis, jo Civildienesta noteikumi nav piemērojami EUSC darbiniekiem.
120
Tomēr vispirms ir jānorāda, ka EUSC argumentācija ir pamatota ar kļūdainu pieņēmumu, jo, kā tas ir norādīts šī sprieduma 99. punktā, Vispārējās tiesas kompetence izskatīt šo strīdu ir pamatota ar LESD 263. un 268. pantu.
121
Protams, kā uzsver EUSC, nodarbinātības saikne starp prasītāju un EUSC šim strīdam piešķir īpašu raksturu. Principā šāda saikne nozīmē, ka uz strīdu starp kādas Savienības struktūras darbinieku un viņa darba devēju attiecas nevis LESD 263., 268. un 340. pants, bet gan LESD 270. pants.
122
Atliek vien secināt, kā to ir uzsvēruši lietas dalībnieki, ka LESD 270. pants nav piemērojams prasītājas situācijai. Saskaņā ar šo tiesību normu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir izskatīt visus strīdus starp Savienību un tās darbiniekiem, ievērojot robežas un nosacījumus, kas paredzēti Civildienesta noteikumos un Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”). Šajā ziņā, vienlaikus aplūkojot Civildienesta noteikumu 1. pantu un 1.a panta 2. punktu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a panta 1. punkta b) apakšpunktu, izriet, ka šie tiesiskie regulējumi ir piemērojami Savienības struktūras līgumdarbiniekiem tikai tad, ja tas ir paredzēts tiesību aktā, ar ko ir izveidota minētā struktūra. Runājot par EUSC līgumdarbiniekiem, ne Lēmumā 2014/401, ne EUSC Civildienesta noteikumos nav paredzēta Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības piemērojamība.
123
No tā izriet, ka pretē
