EUR-Lex -  62002CC0438 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTA FILIPA LEŽĒ [PHILIPPE LÉGER]

SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 25. maijā (1)

Lieta C‑438/02

Åklagaren

pret

Krister Hanner

[Stockholms tingsrätt (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

EKL 31. pants – Valsts monopoli – Zāļu mazumtirdzniecības monopols – Diskriminācija – Pamatojums – EKL 86. panta 2. punkts

1.     Šajā lietā Stockholms tingsrätt [Stokholmas pirmās instances tiesa] (Zviedrija) uzdod vairākus prejudiciālus jautājumus par Zviedrijā pastāvošā zāļu mazumtirdzniecības monopola likumību. Šie jautājumi izriet no krimināllietas pret Kristeru Hanneru [Krister Hanner], kurš apsūdzēts par atsevišķu zāļu pārdošanu, pārkāpjot Zviedrijas tiesību aktus, kas šādu zāļu tirdzniecības tiesības paredz vienīgi valstij vai valsts noteiktai struktūrai.

2.     Šajā lietā būtiskākais ir noskaidrot, vai ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības var uzskatīt par atbilstošām EKL 31. pantam. Noliedzošas atbildes gadījumā jānoskaidro, vai šādu tiesību pastāvēšanu var pamatot ar EKL izņēmumus saturošajiem noteikumiem, it īpaši ar EKL 86. panta 2. punktu.

3.     Viens no sarežģījumiem minēto jautājumu atrisināšanā ir tas, ka attiecīgā Tiesas prakse ir pretrunīga.

I –    Atbilstošās valsts tiesību normas

4.     Zviedrijas valsts iestādes 1969. gadā pārtrauca privāto aptieku darbību un zāļu mazumtirdzniecības jomā izveidoja valsts monopolu. Monopols attiecās uz visām zālēm, proti, gan cilvēkiem, gan veterinārmedicīnai paredzētajām recepšu un bezrecepšu zālēm. Monopolu regulē lagen (1996:1152) om handel med läkemedel m.m. (1996. gada likums Nr. 1152 par zāļu tirdzniecību) (2).

5.     Minētā likuma 2. pantā noteikts, ka zāļu “mazumtirdzniecība” ir zāļu pārdošana patērētājiem, kā arī personām, kam piešķirtas pilnvaras izrakstīt receptes zāļu iegādei. Saskaņā ar minētā likuma 3. pantu jebkura cita tirdzniecības forma uzskatāma par “vairumtirdzniecību”, kuras veikšanai nepieciešama Läkemedelsverket (Zviedrijas Zāļu aģentūras) atļauja.

6.     Ar 1996. gada likuma 4. pantu ir izveidots Zviedrijas valsts monopols. Minētajā pantā noteikts, ka, “izņemot, ja šajā likumā paredzēts citādi, [zāļu] mazumtirdzniecību var veikt tikai valsts vai viena vai vairākas juridiskās personas, uz kurām valstij ir izšķirošā ietekme,” un “valdība nosaka personu(-as), kas tiesīga(s) veikt tirdzniecību, kā arī citus šīs darbības noteikumus”.

7.     Piemērojot izņēmumu no minētās normas, zāļu mazumtirdzniecību slimnīcām var veikt arī citas personas, kam ir piešķirta vairumtirdzniecības licence (3).

8.     Saskaņā ar 1996. gada likuma 11. pantu personām, kas pārkāpj valsts monopolu izveidojošos noteikumus, var piemērot naudas sodu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

9.     Ar 1970. gadā parakstītu vienošanos Zviedrijas valsts zāļu mazumtirdzniecību uzticēja šim mērķim īpaši izveidotai sabiedrībai Apoteksbolaget AB. Vēlāk Apoteksbolaget AB mainīja nosaukumu un 1988. gadā tika pārveidota par sabiedrību Apoteket AB (4).

10.   Apoteket ir sabiedrība, kuras pamatkapitāls pieder valstij un kuras vadībā ir galvenokārt politiķi un valsts ierēdņi. Sabiedrībā pašlaik ir 11 000 darbinieku.

11.   Lai nodrošinātu zāļu tirdzniecību iedzīvotājiem, Apoteket izmanto tai piederošas un tās vadītas 800 aptiekas. Šīs aptiekas parasti atrodas blīvi apdzīvotās vietās, piemēram, pilsētu centros, iepirkšanās centros un veselības aprūpes centros.

12.   Lauku apgabalos, kur aptieku izveidošana nebūtu izdevīga, Apoteket zāļu tirdzniecību nodrošina, izmantojot aptuveni 970 farmācijas pārstāvjus [Apoteksombud]. Tie ir privāti uzņēmēji, ar ko Apoteket noslēgusi attiecīgu līgumu un kas par atlīdzību apņemas patērētājiem izsniegt recepšu zāles. Farmācijas pārstāvjiem ir tiesības patērētājiem pārdot arī ierobežotu bezrecepšu zāļu klāstu. Viņus kontrolē Apoteket, kas nosaka gan zāļu cenu, gan sortimentu. Farmācijas pārstāvjiem nav speciālas izglītības, un viņiem nav tiesību pircējiem sniegt padomus par zāļu lietošanu.

13.   Lietas materiālos norādīts, ka kopš 2002. gada pavasara Apoteket veic bezrecepšu zāļu tirdzniecību arī Internet tīmeklī un pa tālruni. Ar laiku sabiedrība iecerēja šādā veidā pārdot visas zāles, tostarp recepšu zāles. Tādā gadījumā Apoteket zāles piegādātu pircējiem, kā arī sniegtu nepieciešamo informāciju un padomus par zāļu lietošanu.

14.   Iepirkumus regulējošie noteikumi ir šādi: Apoteket preci iegādājas tikai no diviem vairumtirdzniecības uzņēmumiem, kas darbojas Zviedrijas tirgū, – Tamro un Kronans Droghandel. Apoteket nav tiesību pašai importēt zāles no citām dalībvalstīm.

15.   Pamata prāvas faktisko apstākļu norises laikā attiecības starp Zviedrijas valsti un Apoteket regulēja 1996. gada 20. decembra vienošanās, kas pagarināta un grozīta ar 1998. gada 21. decembra vienošanos (5).

16.   Minētajā vienošanās paredzēts, ka Apoteket jānodrošina apmierinoša zāļu piegāde visā valsts teritorijā un jāsniedz patērētājiem no zāļu ražotājiem neatkarīga informācija. Lai to panāktu, Apoteket jāorganizē valsts mēroga zāļu izplatīšanas sistēma un jāuztur pietiekami zāļu krājumi, un jānodrošina pietiekamas zāļu sagādes spējas, lai atbilstu no veselības aizsardzības sistēmas izrietošajām prasībām. Šo uzdevumu ietvaros Apoteket patstāvīgi nosaka aptieku, kā arī citu zāļu tirdzniecības vietu skaitu un izvietojumu. Sabiedrībai jāspēj sagādāt visas recepšu un bezrecepšu zāles, uz ko attiecas tai piešķirtās ekskluzīvās tirdzniecības tiesības.

17.   1996. gada vienošanās 8. pantā Apoteket noteikts pienākums katrām no zālēm piemērot vienotu pārdošanas cenu. Subsidētajām zālēm pārdošanas cenu – un līdz ar to arī Apoteket peļņas apmēru – nosaka Zāļu cenu komiteja [Läkemedelsförmånsnämnden]. Nesubsidēto zāļu pārdošanas cenu un peļņas apmēru nosaka pati Apoteket. Subsidētās zāles ir recepšu zāles, kā arī dažas bezrecepšu zāles.

II – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

18.   Zviedrijas tiesībsargājošās iestādes uzsāka kriminālvajāšanu pret Hanneru par 1996. gada likuma 4. panta pārkāpumu. Viņam izvirzīta apsūdzība par to, ka 2001. gada maijā un jūlijā viņš pārdevis divpadsmit iepakojumus plāksteru Nicorette un košļājamās gumijas Nicorette, proti, nikotīna aizstājējus, kas paredzēti, lai palīdzētu atmest smēķēšanu. Prokurors norādījis, ka Läkemedelsverket minētās preces klasificējis kā zāles un līdz ar to uz tām attiecas Zviedrijas valsts monopoltiesības.

19.   Hanners iesniedzējtiesas tiesnesim atzinis lietas faktus, bet apstrīdējis to, ka tie uzskatāmi par likuma pārkāpumu. Viņš norādījis, ka Zviedrijas valsts monopols ir pretrunā EKL 31., 28. un 43. pantam.

20.   Uzskatot, ka lietas iztiesāšana atkarīga no minēto tiesību normu interpretācijas, Stockolms tingsrätt nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Valsts līmenī pastāv autonoma zāļu kontroles un licencēšanas sistēma, lai garantētu zāļu kvalitāti un novērstu zāļu kaitīgo iedarbību. Turklāt dažas zāles var izsniegt tikai pret licencētu ārstu izsniegtām receptēm. Vai šādos apstākļos EKL 31. pants iestājas pret tādiem valsts tiesību aktiem, kas nosaka, ka zāļu mazumtirdzniecību var veikt tikai valsts vai juridiska persona, uz kuru izšķirošā ietekme pieder valstij un kuras mērķis ir apmierināt vajadzību pēc drošām un iedarbīgām zālēm?

2)      Vai, ievērojot pirmajā jautājumā norādīto, EKL 28. pants iestājas pret pirmajā jautājumā minētajiem tiesību aktiem?

3)      Vai, ievērojot pirmajā jautājumā norādīto, EKL 43. pants iestājas pret pirmajā jautājumā minētajiem tiesību aktiem?

4)      Vai, atbildot uz pirmo līdz trešo jautājumu, samērīguma princips iestājas pret pirmajā jautājumā minētajiem tiesību aktiem?

5)      Izvērtējot pirmo, otro, trešo un ceturto jautājumu, kādas būtu sekas, ja tā saucamās “brīvā pārdošanā esošās” zāles [bezrecepšu zāles] pilnībā vai daļēji tiktu atbrīvotas no valsts tiesībās noteiktās prasības, ka zāļu mazumtirdzniecību var veikt tikai valsts vai juridiska persona, uz kuru izšķirošā ietekme pieder valstij?”

III – Prejudiciālo jautājumu priekšmets

21.   Stockholms tingsrätt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir divu veidu jautājumi.

22.   Pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatprincipi preču brīvas aprites (EKL 31. un 28. pants) un uzņēmējdarbības brīvības (EKL 43. pants) jomā iestājas pret tādiem valsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem ekskluzīvas tiesības veikt zāļu mazumtirdzniecību piešķirtas valstij vai valsts kontrolētai iestādei (6).

23.   Apstiprinošas atbildes gadījumā tad būtu jānoskaidro, vai šādus tiesību aktus var pamatot ar Līgumā paredzētajiem izņēmumiem. Lai gan Stockholms tingsrätt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav tieši norādījusi Līguma izņēmumus saturošos noteikumus, sniegt tai noderīgu atbildi, tas ir, noskaidrot elementus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai lietā vērtētais monopols atbilst Kopienu tiesībām, iespējams vienīgi, interpretējot minētos noteikumus (7). Jautājums par monopola pamatojumu turklāt netieši ietverts pirmā prejudiciālā jautājuma pirmajos divos teikumos un ceturtajā un piektajā prejudiciālajā jautājumā.

24.   Iesniedzējtiesa īpaši vēlas noskaidrot, vai apstrīdētie tiesību akti ir samērīgi ar to mērķi (8). Iesniedzējtiesa jautā, vai tie ir nepieciešami, jau pastāvot citiem tiesību aktiem zāļu kontroles, licencēšanas un izrakstīšanas jomā, kas paredzēti, lai nodrošinātu veselības aizsardzību (9). Iesniedzējtiesa turklāt jautā, vai, paredzot, ka valsts monopols attiecas arī uz bezrecepšu zālēm, apstrīdētie tiesību akti nepārsniedz nepieciešamības robežas (10).

25.   Es pēc kārtas izvērtēšu šos dažādos jautājumus, vispirms pievēršoties EKL 31. panta analīzei, jo šis pants ir speciālā tiesību norma attiecībā uz komerciāla rakstura valsts monopoliem (11).

IV – EKL 31. pants

26.   EKL 31. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis pielāgo komerciālus valsts monopolus tā, lai attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem nepastāvētu nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija.

Šis pants attiecas uz visām iestādēm [struktūrām], ar kuru starpniecību dalībvalsts de jure vai de facto tieši vai netieši pārrauga, nosaka vai būtiski ietekmē dalībvalstu savstarpēju importu un eksportu. Šis pants attiecas arī uz tiem monopoliem, ko valsts ir deleģējusi trešām personām.”

27.   EKL 31. pants ir viens no Līguma noteikumiem, kas attiecas uz preču brīvu apriti. Tā pamatmērķis ir novērst to, ka dalībvalstis savas tirdzniecības monopoltiesības izmantotu protekcionismam un tādējādi atjaunotu šķēršļus preču brīvai apritei, kuru izskaušanai paredzēti citi Līguma noteikumi (12). Spāka [Spaak] ziņojumā (13) norādīts:

“Īpaša problēma veidojas gadījumā, kad importa tiešā regulācija notiek nevis ar kvotām, bet gan izveidojot iepirkuma monopolu, vienalga, vai tas piederētu valsts iestādei vai privātam grupējumam, kam valsts šīs tiesības deleģējusi. Šādā gadījumā struktūra, kas nosaka importa apjomu, un pircējs ir viens un tas pats. Līdz ar to nav iespējams piemērot automātisku [iepirkumu] apjoma palielināšanas formulu, jo nevar padarīt obligātus iepirkumus, kas nebūtu nepieciešami. Risinājuma būtisks elements ir panākt, ka, pārejas laikam noslēdzoties, valsts iepirkuma vai importa organizācijas būtu vai nu beigušas pastāvēt, vai tiktu pielāgotas kopējam tirgum, vai arī, ja nepieciešams, aizvietotas ar kopēju organizāciju.”

28.   Tādējādi EKL 31. pants ir īpaša norma ar mērķi novērst preču brīvas aprites šķēršļus, kas veidojas nevis ar kādu valsts īstenotu pasākumu, bet gan valsts monopolu darbības rezultātā (14).

29.   Šajā lietā Stockholms tingsrätt jautā, vai šī norma iestājas pret tādiem valsts tiesību aktiem, kas nosaka, ka zāļu mazumtirdzniecību var veikt tikai dalībvalsts iestādes vai to kontrolēta struktūra.

30.   Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, vispirms jāpārbauda, vai Apoteket ietilpst EKL 31. panta piemērošanas jomā (sekojošais A punkts). Pēc tam izvērtēšu, vai ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības var uzskatīt par atbilstošām no EKL 31. panta izrietošajām prasībām (sekojošais B punkts).

A –    EKL 31. panta piemērošanas joma

31.   EKL 31. pants attiecas uz komerciāla rakstura valsts monopoliem, un to piemēro “visām iestādēm [struktūrām], ar kuru starpniecību dalībvalsts tieši vai netieši pārrauga, nosaka vai būtiski ietekmē dalībvalstu savstarpēju importu vai eksportu” (15).

32.   Kā norādījis ģenerāladvokāts Kosmas [Cosmas] (16), šajā definīcijā apvienoti divi dažāda rakstura elementi – organiskais un funkcionālais.

33.   Organiskais elements ir tas, ka EKL 31. pantā norādīts, ka valsts monopolam jābūt “komerciāla rakstura”. Tas nozīmē, ka attiecīgajai struktūrai jāveic saimnieciska darbība, tas ir, darbība, kas izpaužas kā preču pārdošana vai pakalpojumu sniegšana noteiktā tirgū (17). Tādējādi jēdziens “komerciāla rakstura valsts monopols” tiek pietuvināts jēdzienam “uzņēmums” konkurences tiesību izpratnē, jo attiecas uz “visām personām, kas veic saimniecisku darbību, neskatoties uz šo personu juridisko statusu un finansējuma veidu” (18).

34.   Tā kā šis monopols ir raksturots kā “valsts” monopols, attiecīgajai struktūrai jābūt īpašai saiknei ar valsti (19). Šī struktūra var būt valsts pārvaldes sistēmas sastāvdaļa (20), valsts uzņēmums (21) vai privāts uzņēmums, kam piešķirtas ekskluzīvas vai īpašas tiesības (22). Būtiskākais ir, ka valstij ir izšķiroša ietekme uz šīs struktūras rīcību (23). Turklāt, lai monopolu varētu uzskatīt par “valstisku”, tā pastāvēšanas pamatā ir jābūt valsts varas aktam, un monopola ekskluzivitātei jābūt nostiprinātai likumā (24). Tādējādi jēdziens neattiecas uz tīri ekonomiska rakstura monopoliem, kurus regulē Līguma noteikumi konkurences jomā. Tiesa turklāt precizējusi, ka EKL 31. pants attiecas uz preču apriti (25) un nav piemērojams pakalpojumu monopoliem (26), izņemot, ja šādi monopoli spēj tieši ietekmēt preču apriti starp dalībvalstīm (27).

35.   Funkcionālais elements ir tas, ka EKL 31. pants attiecas uz situāciju, kurā valsts spēj būtiski ietekmēt preču apriti starp dalībvalstīm, izmantojot iepriekš norādīto struktūru (28). Šajā ziņā nav nepieciešams, lai valsts kontrolētu vai vadītu importu un eksportu. Pietiek ar to, ka valstij ir iespēja ietekmēt preču apriti, pat netiešā veidā (29). Turklāt, lai valsts ietekmi varētu vērtēt kā būtisku, nav nepieciešams, lai tā kontrolētu visu importu vai eksportu kopumā. Uzskatāms, ka valsts, kam pieder ekskluzīvas tiesības importēt un tirgot noteiktas preces 65 % valsts tirgus prasību apmērā, spēj būtiski ietekmēt minēto preču importu no citām dalībvalstīm (30).

36.   Spriežot pēc lietas faktiskajiem apstākļiem, Apoteket atbilst abiem minētajiem nosacījumiem.

37.   Pirmkārt, Apoteket veic saimniecisku darbību konkurences tiesību izpratnē, jo tirgo preces noteiktā tirgū, proti, zāļu tirgū. Sabiedrība ir pakļauta valsts kontrolei, jo tās kapitāls pieder Zviedrijas valstij un tās vadībā ir politiķi un valsts ierēdņi. Visbeidzot, sabiedrības monopoltiesības ir nostiprinātas likumā, jo tās darbības ekskluzīvais raksturs paredzēts gan 1996. gada likumā (31), gan 1996. gada vienošanās (32).

38.   Otrkārt, Apoteket piešķirtas ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības. Tiesa jau atzinusi, ka šādu tiesību pastāvēšana attiecīgajai dalībvalstij dod iespēju īstenot būtisku ietekmi uz attiecīgo preču importu no citām dalībvalstīm (33).

39.   Pastāvot šādiem apstākļiem, Apoteket īsteno komerciāla rakstura valsts monopolu EKL 31. panta izpratnē. Tādēļ jāizvērtē, vai Apoteket piešķirto mazumtirdzniecības ekskluzīvo tiesību pastāvēšana vai izmantošana ir pretrunā minētā panta prasībām.

B –    EKL 31. pantā noteiktie pienākumi

40.   EKL 31. pantā nav pieprasīts pārtraukt komerciāla rakstura valsts monopolu pastāvēšanu (34). Tajā ir prasīts vienīgi pielāgot šos monopolus tā, lai nodrošinātu, ka preču sagādes un tirdzniecības jomā nepastāvētu nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija (35).

41.   Vienu no sarežģījumiem EKL 31. panta piemērošanā rada tas, ka tajā izmantotais jēdziens “valsts monopols” apzīmē gan ekskluzīvas tiesības veikt noteiktu darbību (ražošanu, importu, tirdzniecību), gan struktūru, kam uzticēta šo ekskluzīvo tiesību īstenošana (36). Ir skaidrs, ka, ņemot vērā EKL 295. pantu (37), Līgumā nevar dalībvalstīm noteikt pienākumu izbeigt šādas ekskluzīvas tiesības īstenojošās struktūras pastāvēšanu. Tā vietā Tiesa norādījusi, ka EKL 31. pantā noteiktais pielāgošanas pienākums var ietvert dalībvalstu pienākumu atcelt noteiktas ekskluzīvas tiesības.

42.   Piemēram, iepriekš minētajā spriedumā lietā Manghera u.c. (38) Tiesa nosprieda, ka ekskluzīvas preču importa tiesības pēc būtības rada diskrimināciju, kas aizliegta ar EKL 31. pantu, un līdz ar to dalībvalstīm šādas tiesības jāatceļ. Tiesa tāpat norādījusi, ka EKL 31. pantam pēc būtības neatbilst un ir atceļamas arī ekskluzīvas preču eksporta tiesības (39).

43.   Izskatot šo lietu, jāatrisina jautājums, vai EKL 31. pantam atbilst ekskluzīvas preču mazumtirdzniecības tiesības.

44.   Tiesa jau izteikusi savu viedokli par šo jautājumu spriedumā lietā Franzén. Tiesa spriedusi, ka minētajā lietā vērtējamais monopols atbilst EKL 31. pantam tiktāl, ciktāl noteikumi, kas regulē tā pastāvēšanu un darbību, nav diskriminējoši un nenostāda salīdzinoši nelabvēlīgākā situācijā preces, kas importētas no citām dalībvalstīm.

45.   Neskatoties uz to, ierosinu šīs lietas izskatīšanā nepiemērot Franzén spriedumu. Līdzīgi vairumam tiesībzinātnieku (40) es uzskatu, ka minētajā lietā piemērotā Līguma noteikumu interpretācija nav pareiza.

46.   Pirms izskaidroju, kāpēc Tiesai vajadzētu atkārtoti izvērtēt savus spriedumā lietā Franzén izmantotos argumentus, lietderīgi īsumā atgādināt minētā sprieduma saturu.

1.      Sprieduma lietā Franzén saturs

47.   Lietā Franzén tika izvērtēts Zviedrijā pastāvošais alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopols.

48.   Minētajā valstī bija likumā noteikts, ka alkoholisko dzērienu ražošanu, vairumtirdzniecību un importu var veikt tikai ar īpašām licencēm, ko izdevusi Alkoholinspektion (Alkohola inspekcija). Turklāt ekskluzīvas tiesības veikt vīna, stiprinātā alus un spirtoto dzērienu mazumtirdzniecību ar likumu bija piešķirtas valsts sabiedrībai, kas bija izveidota īpaši šim nolūkam. Minētā sabiedrība – Systembolaget Aktiebolag (41) – pilnībā piederēja Zviedrijas valstij.

49.   Pret Francenu [Franzén] ierosinātās krimināllietas izskatīšanas ietvaros Zviedrijas tiesa Tiesai uzdeva vairākus jautājumus, lai noskaidrotu, vai Systembolaget monopols atbilst EK līguma 30. un 37. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 31. pantam).

50.   Tiesa vispirms norādīja, ka, lai sniegtu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumiem, jāņem vērā ne tikai valsts tiesību akti par attiecīgā monopola pastāvēšanu un darbību, bet arī, vispārīgāk, noteikumi, kas, lai arī neregulē monopola darbību, tomēr to tieši ietekmē, proti, noteikumi par ražošanas un vairumtirdzniecības licencēšanu (42).

51.   Pēc tam Tiesa norādīja, ka saskaņā ar tās praksi noteikumi par monopola pastāvēšanu un darbību jāizvērtē attiecībā pret EK līguma 37. pantu (43), bet noteikumi, ko iespējams nošķirt no monopola darbības, lai gan tie to tieši ietekmē, jāizvērtē attiecībā pret EK līguma 30. pantu (44).

52.   Attiecībā uz noteikumiem par monopola pastāvēšanu un darbību Tiesa nosprieda:

“39      EK līguma 37. panta [..] mērķis ir apvienot iespēju dalībvalstīm saglabāt dažus komerciālus monopolus, kuri paredzēti sabiedrisku interešu aizsardzībai, ar brīvības veikt uzņēmējdarbību un kopējā tirgus prasībām. Tajā paredzēts novērst brīvas preču aprites šķēršļus, tomēr izņemot apriti ierobežojošu ietekmi, kas ir attiecīgo monopolu pastāvēšanas neatņemama daļa.

40      Tādējādi 37. pantā noteikta prasība pielāgot monopola pastāvēšanu un darbību tā, lai novērstu dalībvalstu iedzīvotāju jebkāda veida diskrimināciju preču sagādes un tirdzniecības jomā un lai tādējādi nodrošinātu, ka no citām dalībvalstīm ievesto preču tirdzniecība ne de jure, ne de facto nebūtu apgrūtinātāka salīdzinājumā ar valstī ražoto preču tirdzniecību un netiktu izkropļota dalībvalstu saimnieciskās darbības savstarpējā konkurence [..].

41      Lietā netiek apstrīdēts, ka, paredzot aizsargāt sabiedrības veselību pret alkohola kaitīgo ietekmi, tāds alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības valsts monopols kā tas, ko uzticēts īstenot Systembolaget, atbilst sabiedrisko interešu aizsardzības mērķim.

42      Jāizvērtē tomēr, vai šāda veida monopols ir pielāgots tā, lai atbilstu nosacījumiem, kas izklāstīti 39. un 40. punktā.”

53.   Tiesa izvērtēja noteikumus, kas regulēja preču atlases sistēmu (45), monopola tirdzniecības tīklu (46) un alkoholisko dzērienu reklāmas sistēmu (47). Visos gadījumos Tiesa uzskatīja, ka attiecīgie noteikumi nav diskriminējoši, kā arī nenostāda salīdzinoši nelabvēlīgākā stāvoklī no citām dalībvalstīm importētās preces. Lai kā arī nebūtu, Tiesa nosprieda, ka, pat ja šiem noteikumiem būtu norādītā negatīvā ietekme, tie būtu pamatoti, ņemot vērā no apstrīdētā monopola pastāvēšanas vai īstenošanas neatraujamus apsvērumus (48).

54.   Tiesa secināja, ka “pamatprāvā vērtējamais mazumtirdzniecības monopols atbilst šī sprieduma 39. un 40. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, kas izvirzīti atbilstībai EK līguma 37. pantam” (49).

55.   Attiecībā uz citiem valsts tiesību aktiem, kas ietekmē monopola darbību, Tiesa nosprieda, ka noteikumi, saskaņā ar kuriem alkoholisko dzērienu importu atļauts veikt tikai licencētām personām, uzskatāmi par [preču brīvas aprites] šķērsli Tiesas sprieduma lietā Dassonville izpratnē (50). Turklāt Tiesa nosprieda, ka Zviedrijas valdība nav pierādījusi, ka minētie noteikumi būtu samērīgi ar to pamatojumam piesaukto sabiedrības veselības aizsardzības mērķi (51). Tiesa no tā secinājusi, ka Zviedrijas tiesību akti par alkoholisko dzērienu importa režīmu neatbilst EK līguma 30. un 36. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 30. pantam) (52).

2.      Tiesas sprieduma lietā Franzén analīze

56.   Tāpat kā vairums tiesībzinātnieku (53) es uzskatu, ka Tiesas argumentācija lietā Franzén ir pamatota ar nepareizu EKL 31. panta interpretāciju. Manā skatījumā minētajā spriedumā ir trīs pamatproblēmas.

57.   Pirmkārt, Tiesa izvēlējusies “sadrumstalotu” pieeju lietā izvērtētajam monopolam.

58.   Iepriekš Tiesai lietu spriešanā nereti lūgts izvērtēt kādu atsevišķu komerciāla rakstura valsts monopola aspektu. Tā, piemēram, Tiesa vērtējusi nodevas vai nodokļa noteikšanu importētajām precēm (54), preču tirdzniecību par anormāli zemu cenu (55), aizliegumu destilēt importētas izejvielas (56), vienota tirdzniecības uzcenojuma noteikšanu (57) un tādas tirdzniecības cenas noteikšanu, kas atšķiras no ražotāju un importētāju noteiktās cenas (58). Skaidrs, ka minētajos dažādajos gadījumos Tiesai savs vērtējums bija jāierobežo, to sniedzot tikai par to noteikto monopola aspektu, uz kuru attiecās tai iesniegtā prasība.

59.   Visos citos gadījumos savukārt Tiesa izvērtējusi monopolu kopumā. Piemēram, iepriekš minētajā spriedumā lietā Manghera u.c. (59) Tiesa izvērtējusi, vai EKL 31. pantam atbilst viss tabakas izstrādājumu importa monopols kopumā, nevis tikai ar tā darbību saistītie noteikumi. Tiesa līdzīgi visaptveroši spriedusi arī iepriekš minētajā lietā Komisija/Grieķija (60), nosakot, ka Grieķijas valsts ekskluzīvās tiesības naftas produktu importa un tirdzniecības jomā rada diskrimināciju, kas aizliegta ar EKL 31. pantu. No minētās prakses izriet, ka, ja Tiesai tiek lūgts visaptveroši izvērtēt komerciāla rakstura valsts monopola atbilstību EKL 31. pantam, Tiesa analizē visas ar to saistītās ekskluzīvās tiesības kopumā.

60.   Lietā Franzén Tiesa tomēr atkāpusies no šīs pieejas, lai gan iesniedzējtiesa pie tās tieši vērsusies ar minētā rakstura jautājumu (61). Kā redzējām, Tiesa nošķīrusi dažādus monopola darbību regulējošos noteikumus (noteikumus par preču atlases sistēmu, tirdzniecības tīklu, preču reklāmu) un katrā no gadījumiem izvērtējusi to, vai šie noteikumi ir diskriminējoši vai arī nostāda salīdzinoši nelabvēlīgākā stāvoklī importētās preces.

61.   Varētu jautāt, vai šādas pieejas izmantošanas rezultātā Tiesa nav par zemu novērtējusi attiecīgā monopola ietekmi uz preču apriti starp dalībvalstīm. Patiesībā šķiet, ka tās ietekmes vērtējums, ko monopols atstāj uz preču apriti starp dalībvalstīm, atšķiras atkarībā no tā, vai vērtēts tiek visaptveroši vai arī “sadrumstaloti”. Atšķirībā no “sadrumstalotās” pieejas visaptverošā vērtējumā tiek ņemti vērā brīvas preču aprites ierobežojumi, kas veidojas dažādo monopola darbību regulējošo noteikumu kumulatīvā ietekmē. Tieši pamatojoties uz Systembolaget īstenotā monopola visaptverošu analīzi, ģenerāladvokāts Elmers [Elmer] secinājis, ka minētais monopols rada nopietnus šķēršļus Kopienas iekšējai tirdzniecībai (62).

62.   Otrkārt, uzskatu, ka Tiesa piemērojusi EKL 31. pantā minētā jēdziena “diskriminācija” sašaurinātu izpratni.

63.   Kā redzēsim (63), ar EKL 31. pantu aizliegta ne tikai citu dalībvalstu preču diskriminācija. Būtiskākais, aizliegta ir citu dalībvalstu iedzīvotāju diskriminācija preču sagādes un tirdzniecības jomā. Tādējādi EKL 31. panta mērķis ir uzņēmējiem no citām dalībvalstīm nodrošināt iespēju savas preces piedāvāt pašu izvēlētiem pircējiem dalībvalstī, kurā darbojas monopols. Apgrieztā skatījumā panta mērķis ir ļaut patērētājiem dalībvalstī, kurā darbojas monopols, iegādāties preces no pašu izvēlētiem uzņēmējiem no citām dalībvalstīm. Tātad, EKL 31. panta mērķis nav vienkārši aizsargāt preču brīvu apriti, bet gan aizsargāt galvenokārt personas, kas piedalās šajā brīvajā apritē (64).

64.   Kā uzsvēris kāds tiesībzinātnieks (65), jēdziena “diskriminācija” norādītā nozīme ir plašāka nekā “preču diskriminācijas” jēdzienam. No preču diskriminācijas aizlieguma neizriet prasība atcelt ekskluzīvas tiesības. Lai monopols nebūtu uzskatāms par diskriminējošu šādā nozīmē, ir pietiekami nodrošināt, ka pret attiecīgās valsts un ārvalstu precēm tiek īstenota vienāda (nediskriminējoša) attieksme. Savukārt no dalībvalstu iedzīvotāju diskriminācijas aizlieguma var izrietēt prasība atcelt ekskluzīvas tiesības, jo kādas saimnieciskas darbības veikšanas tiesību paturēšana vienīgi uzņēmējam no attiecīgās dalībvalsts var sagādes un tirdzniecības noteikumu ziņā tieši ietekmēt uzņēmējus no citām dalībvalstīm. Kā redzēsim (66), Tiesa norādīto īpašo jēdziena “diskriminācija” nozīmi izmantojusi savā judikatūrā. Tiesa arī prasījusi atcelt ekskluzīvas tiesības, nenoskaidrojot, vai attiecīgais monopols nodrošinājis vienādu attieksmi pret attiecīgās valsts un importētajām precēm (67).

65.   Neskatoties uz to, spriedumā lietā Franzén Tiesa atkāpās no šīs prakses.

66.   Tiesa sašaurināja analīzes apjomu, pievēršoties vienīgi jautājumam par dalībvalstu preču diskrimināciju. Kā jau minēts, Tiesa attiecībā uz katru monopola darbību regulējošo noteikumu kopumu (noteikumus par preču atlases sistēmu, tirdzniecības tīklu un preču reklāmu) pārbaudīja, vai tie tiek piemēroti neatkarīgi no preču izcelsmes un vai tie no citām dalībvalstīm importētās preces nenostāda salīdzinoši nelabvēlīgākā stāvoklī. Proti, Tiesa savā vērtējumā piemēroja EKL 31. panta izpratnē lietotā jēdziena “diskriminācija” sašaurinātu nozīmi.

67.   Ņemot to vērā, varētu domāt, ka spriedums lietā Franzén iezīmē pavērsienu Tiesas līdzšinējā praksē un tādējādi groza EKL 31. panta interpretāciju. Šādu pieņēmumu tomēr apgāž fakts, ka tajā pašā dienā, kad tika pasludināts spriedums lietā Franzén, Tiesa pasludināja vēl trīs spriedumus, kuros piemērota jēdziena “diskriminācija” tradicionālā nozīme.

68.   Tādējādi 1997. gada 23. oktobrī pasludinātajos spriedumos iepriekš minētajās lietās Komisija/Nīderlande (68), Komisija/Itālija (69) un Komisija/Francija (70) Tiesa noteikusi, ka ekskluzīvu gāzes un elektrības importa un eksporta tiesību pastāvēšana dalībvalstī izraisa citu dalībvalstu uzņēmēju diskrimināciju, kas aizliegta ar EKL 31. pantu. Tiesa turklāt norādījusi, ka diskriminācija pastāv pat gadījumā, ja attiecīgais monopols nodrošina vienādu (nediskriminējošu) attieksmi pret attiecīgās valsts precēm un importētajām precēm (71). Atbilstoši Tiesas iedibinātajai praksei Tiesa pieprasīja apstrīdēto ekskluzīvo tiesību atcelšanu.

69.   Kā uzsvērts tiesībzinātnē (72), grūti izprast, kāpēc Tiesa divās grupās spriedumu, ko tā vienā un tai pašā sastāvā (plēnumā) taisījusi vienā un tajā pašā dienā, piemērojusi dažādas pieejas šim jautājumam.

70.   No sprieduma lietā Franzén izrietošā trešā pamatproblēma attiecas uz EKL 31. panta prasībām neatbilstošu pasākumu pamatojumu.

71.   Minētais jautājums par EKL 31. pantam neatbilstošu pasākumu pamatojumu ir pretrunīgs, un pie tā vēl atgriezīšos (73). Pagaidām jāatgādina, ka 1984. gada 10. jūlija spriedumā lietā Campus Oil u.c. (74) Tiesa noteica, ka ar EK līguma 90. panta 2. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 86. panta 2. punkts) dalībvalsts, kas kādam uzņēmumam uzticējusi pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, nav atbrīvota no pienākuma ievērot aizliegumu īstenot pasākumus, kas liek šķēršļus importam pretēji EK līguma 30. panta prasībām. Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Grieķija (75) Tiesa pretēji Grieķijas valdības aizstāvētajam viedoklim nosprieda, ka naftas produktu importa un tirdzniecības ekskluzīvu tiesību saglabāšana nav pamatota ar sabiedriskās drošības apsvērumiem EK līguma 36. panta izpratnē.

72.   Pamatojoties uz minētajiem spriedumiem, Komisija secināja, ka uz EKL 86. panta 2. punktu nevar atsaukties, lai pamatotu pasākumu, kas neatbilst EKL 31. pantam, un ka šādu pamatojumu var rast vienīgi EKL 30. pantā (76).

73.   Spriedumā lietā Franzén Tiesa atkāpās no izklāstītās pieejas. Tiesa radīja citu pamatojuma iespēju, EKL 31. panta 1. punktā ietverot tādu kā “saprātīguma prasību”.

74.   Sprieduma lietā Franzén 39. punktā Tiesa noteikusi, ka EKL 31. pants ļauj “apvienot iespēju dalībvalstīm saglabāt dažus komerciālus monopolus, kuri paredzēti sabiedrisku interešu aizsardzībai, ar brīvības veikt uzņēmējdarbību un kopējā tirgus prasībām. Tajā paredzēts novērst preču brīvas aprites šķēršļus, tomēr izņemot apriti ierobežojošu ietekmi, kas ir attiecīgo monopolu pastāvēšanas neatņemama daļa.” (77)

75.   Tālāk spriedumā Tiesa konstatēja, ka Systembolaget uzticētais monopols sekmīgi darbojies sabiedrības interešu aizsardzībai, jo bija vērsts uz to, lai aizsargātu sabiedrības veselību pret alkohola kaitīgo ietekmi (78). Pēc tam Tiesa pārliecinājās, ka noteikumi, kas regulē attiecīgā monopola organizāciju un darbību, nerada ierobežojošu ietekmi uz brīvu preču apriti vai ka minētā ietekme jebkurā gadījumā nepārsniedz tādu, kas ir komerciāla rakstura valsts monopola “pastāvēšanas” (79) vai “īstenošanas” (80) neatņemama daļa.

76.   Šādi argumentējot, Tiesa noteikusi divus principus:

–       pirmkārt, EKL 31. pantā dalībvalstīm atļauts saglabāt komerciāla rakstura valsts monopolu ar nosacījumu, ka tas paredzēts sabiedrisku interešu aizsardzībai,

–       otrkārt, ja monopols paredzēts šādam mērķim, ar EKL 31. pantu nav aizliegti preču brīvas aprites ierobežojumi, kas ir attiecīgā monopola “pastāvēšanas neatņemama daļa”, tas ir, ierobežojumi, kas nepārsniedz norādītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo apmēru.

77.   Minētajiem principiem tomēr nav pamatojuma EKL 31. pantā.

78.   Pirmkārt, EKL 31. pantā nav noteikta prasība dalībvalstij, kas vēlētos saglabāt valsts monopolu, pierādīt, ka attiecīgais monopols paredzēts sabiedrisku interešu aizsardzībai (81). Spriežot pēc formulējuma, šajā pantā prasīts vienīgi tas, ka dalībvalstīm tajās pastāvošie valsts monopoli jāpielāgo tādējādi, lai novērstu dalībvalstu pilsoņu diskrimināciju preču sagādes un tirdzniecības noteikumu ziņā. Līdz ar to, tiklīdz dalībvalstis šādus pielāgojumus veikušas, EKL 31. pants tām ļauj šos monopolus saglabāt bez papildu nosacījumiem.

79.   Patiesībā jautājums, vai monopols ir paredzēts sabiedrisku interešu aizsardzībai, saistīts ar ekskluzīvo tiesību pamatojumu gadījumos, kad šīs tiesības ir pretrunā EKL 31. pantam. Šī prasība izriet no divām normām, uz kurām var atsaukties, lai pamatotu EKL 31. pantam neatbilstošu ekskluzīvo tiesību saglabāšanu, proti, no EKL 30. panta (pamatojoties uz sabiedrības morāles, sabiedriskās kārtības, valsts drošības un cilvēku veselības aizsardzības apsvērumiem) un EKL 86. panta 2. punkta (pamatojoties uz jēdzienu “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums”). Tātad monopola pastāvēšanas mērķis kā kritērijs nav vis noteikts EKL 31. pantā, bet gan izņēmumus saturošajos Līguma noteikumos.

80.   Otrkārt, jānorāda, ka Tiesa jau lēmusi, ka EKL 31. panta 1. punktā ir noteikts “konkrēts beznosacījumu pienākums sasniegt noteiktu rezultātu” (82). Minētajā normā paredzēts, ka valstu monopoli jāpielāgo tā, lai “pilnībā novērstu” (83) dalībvalstu pilsoņu “jebkādu diskrimināciju” (84). Pretēji spriedumā lietā Franzén nostiprinātajam principam EKL 31. pants nesatur nekādas atkāpes vai izņēmumus attiecībā uz brīvas preču aprites ierobežojumiem, kas ir valsts monopola pastāvēšanas neatņemama daļa vai ir samērīgi ar attiecīgā monopola mērķi. Kā jau minēts, atkāpes no EKL 31. pantā ietvertā principa ir jāpamato ar izņēmumus saturošajiem līguma noteikumiem, proti, ar EKL 30. pantu vai EKL 86. panta 2. punktu.

81.   ņemot vērā visus iepriekš norādītos apsvērumus, es Tiesai iesaku šajā lietā nepiemērot spriedumu lietā Franzén. Iesaku piemērot tradicionālo Tiesas praksi, kas nesen nostiprināta iepriekš minētajos Tiesas 1997. gada 23. oktobra spriedumos lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija un Komisija/Francija.

3.      Pamata prāvas apstākļi

82.   Tā kā es ierosinu nepiemērot spriedumā lietā Franzén izmantoto interpretāciju, atliek izvērtēt, vai Apoteket piešķirtās ekskluzīvās mazumtirdzniecības tiesības rada EKL 31. pantā aizliegto “diskrimināciju”.

83.   Saskaņā ar līdzšinējo Tiesas praksi jēdziens “diskriminācija” aptver vairāku veidu pasākumus.

84.   Visupirms, šis jēdziens pilnīgi droši attiecas uz jebkādām atšķirībām attieksmē pret vietējām precēm un precēm no citām dalībvalstīm. Sākotnējos spriedumos Tiesa norādījusi, ka diskriminācija EKL 31. panta izpratnē nepastāv tādā gadījumā, ja “importētajai precei tiek piemēroti tādi paši noteikumi kā vietējām precēm, kas pakļautas monopolam” (85). Diskriminācija var veidoties arī no importa maksājumiem, kas importētās preces pakļauj augstākiem obligātajiem maksājumiem nekā līdzīgas vietējās preces (86), no monopola izmaksu segšanai paredzētu maksājumu iekasēšanas vienīgi no importētajām precēm, arī nodokļa vai nodevas formā (87), no destilēšanas aizlieguma, kas attiecas vienīgi uz importētām izejvielām (88), kā arī no nodokļa vai nodevas, kas noteikti vienīgi importētajām precēm, lai kompensētu atšķirību starp preces cenu izcelsmes dalībvalstī un cenu, ko par attiecīgo preci tās vietējiem ražotājiem maksā monopola īstenotājs (89).

85.   Jēdziens “diskriminācija” attiecas arī uz vienādi piemērojamiem pasākumiem, kas rada šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Iepriekš minētajā 1983. gada 21. jūnija spriedumā lietā Komisija/Francija (90) Tiesa noteikusi, ka tas, ka valsts monopols noteicis tabakas izstrādājumu mazumtirdzniecības cenu, kas atšķiras no ražotāju vai importētāju noteiktās cenas, uzskatāms par EKL 28. pantam neatbilstošu tirdzniecības šķērsli un arī par EKL 31. pantam neatbilstošu diskrimināciju. Arī iepriekš minētajā 1983. gada 7. jūnija spriedumā lietā Komisija/Itālija (91) Tiesa, vispirms konstatējusi, ka lietā izvērtējamais pasākums ir piemērojams vienādi kā importētajām, tā vietējām precēm, pārliecinājās, vai, neskatoties uz to, minētais pasākums nerada diskrimināciju EKL 31. panta izpratnē.

86.   No tā izriet, ka EKL 31. pantā minētais jēdziens “diskriminācija” attiecas uz visiem brīvas preču aprites šķēršļiem (92). Šādi šķēršļi var izpausties dažādi, gan kā muitas nodokļi vai nodevas vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 25. panta izpratnē (93), gan kā importa kvantitatīvie ierobežojumi vai citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē (94), gan diskriminējoši iekšējie nodokļi EKL 90. panta izpratnē (95).

87.   Liekas tomēr, ka EKL 31. panta piemērošanas joma ir plašāka nekā Līguma noteikumiem preču brīvas aprites jomā. Kā jau norādīts, ar šo pantu aizliegta diskriminācija un brīvas aprites šķēršļi ne tikai attiecībā uz citu dalībvalstu precēm; aizliegta it īpaši dalībvalstu pilsoņu diskriminācija preču sagādes un tirdzniecības jomā. Tādējādi ar EKL 31. pantu paredzēts uzņēmējiem no citām dalībvalstīm nodrošināt iespēju piedāvāt savas preces pašu izvēlētiem pircējiem attiecīgajā dalībvalstī. Un, no otras puses, paredzēts arī attiecīgās valsts patērētājiem nodrošināt iespēju iegādāties preces no pašu izvēlētiem citu dalībvalstu uzņēmējiem (96).

88.   Jau izskaidrots, ka šāda jēdziena “diskriminācija” izpratne aptver vairāk nekā tikai preču diskrimināciju, kas aizliegta ar EKL 25., 28. un 90. pantu. Preču diskriminācijas novēršana principā neietver prasību pārtraukt ekskluzīvu tiesību pastāvēšanu; pietiek ar to, ka monopoluzņēmums vietējām precēm un precēm no citām dalībvalstīm piemēro nediskriminējošu attieksmi. Jēdziens “dalībvalstu iedzīvotāju diskriminācija” savukārt var ietvert prasību atcelt atsevišķas ekskluzīvas tiesības, jo kādas saimnieciskas darbības veikšanas tiesību piešķiršana vienīgi noteiktam valsts uzņēmumam pati par sevi var tieši ietekmēt uzņēmumus no citām dalībvalstīm preču sagādes un tirdzniecības jomā.

89.   Tiesa šo īpašo jēdziena “diskriminācija” izpratni savā praksē piemērojusi vairākkārt.

90.   Piemēram, iepriekš minētajā spriedumā lietā Manghera u.c. (97) Tiesa noteikusi, ka ekskluzīvas preču importa tiesības pēc sava rakstura rada Kopienas eksportētāju diskrimināciju, līdz ar to valsts monopoli jāpielāgo tādējādi, lai šādas tiesības nepastāvētu. Tiesa minēto secinājumu izdarījusi, neizvērtējot jautājumu, vai attiecīgais monopols vietējām precēm un importētām precēm piemēro vienādu attieksmi.

91.   Līdzīgi Tiesa spriedusi iepriekš minētajā lietā Komisija/Grieķija (98), nosakot, ka ekskluzīvas tiesības naftas produktu importa un tirdzniecības jomā rada citu dalībvalstu uzņēmumu diskrimināciju. Noskaidrojās, ka šādu tiesību mērķis bija nodrošināt noietu Grieķijas valsts sektora naftas pārstrādes uzņēmumiem (99) un tādējādi liedza Grieķijā dibinātajiem tirdzniecības uzņēmumiem iespēju preces iegādāties no citās dalībvalstīs dibinātiem uzņēmumiem (100).

92.   Iepriekš minētajās lietās Société coopérative d’amélioration de l’élevage et d’insémination artificielle du Béarn (101) un Gervais u.c. (102) Tiesa paudusi savu viedokli par dzīvnieku mākslīgo apsēklošanu. Tiesa norādīja, ka EKL 31. pants neattiecas uz pakalpojumu sniegšanas monopolu, izņemot, ja šāds monopols pārkāpj preču brīvas aprites principu, diskriminējot importētās preces salīdzinājumā ar vietējas izcelsmes precēm. Tiesa nosprieda, ka izskatāmajā lietā šāds pārkāpums nepastāv, jo audzētājiem bija brīva iespēja apsēklošanas centram, kas atradās viņu apdzīvotajā vietā, lūgt viņiem piegādāt sēklu no viņu brīvi izvēlēta ražotāja – gan no attiecīgās dalībvalsts, gan no citām dalībvalstīm.

93.   Visbeidzot, acīmredzams, ka Tiesa šo īpašo jēdziena “diskriminācija” izpratni piemērojusi iepriekš minētajos 1997. gada 23. oktobra spriedumos lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija un Komisija/Francija. Minētajos spriedumos Tiesa apstiprinājusi, ka ekskluzīvas importa tiesības pēc būtības rada citās dalībvalstīs nodibinātu eksporta uzņēmumu diskrimināciju, pamatojoties uz apsvērumu, ka šādas tiesības “spēj tieši ietekmēt vienīgi citu dalībvalstu uzņēmumu vai tirgotāju veiktās tirdzniecības noteikumus” (103). Tiesa turklāt uzskatījusi, ka “ekskluzīvas eksporta tiesības pēc būtības rada citās dalībvalstīs nodibinātu importa uzņēmumu diskrimināciju, jo šī ekskluzivitāte attiecas vienīgi uz preču piegādi uzņēmumiem un patērētājiem no citām dalībvalstīm” (104).

94.   Attiecībā uz ekskluzīvām importa tiesībām Nīderlandes valdība vienā no minētajām lietām argumentēja, ka EKL 31. pants aizliedz vienīgi šādu tiesību diskriminējošu izmantošanu, nevis vienkārši pastāvēšanu (105). Tiesa skaidri noraidīja šo argumentu, norādot, ka “[preču] brīvu apriti apdraud vienkārši ekskluzīvu importa tiesību pastāvēšana dalībvalstī, jo tas citu dalībvalstu uzņēmējiem liedz iespēju savas preces piedāvāt pašu izvēlētiem pircējiem attiecīgajā dalībvalstī” (106).

95.   No tā izriet, ka EKL 31. pantā izmantotā jēdziena “diskriminācija” saturs ir plašāks nekā citos brīvu preču apriti regulējošos Līguma noteikumos izmantotajam jēdzienam “diskriminācija”. Šī jēdziena mērķis ir ne tikai citu dalībvalstu preču piekļuves nodrošināšana attiecīgās dalībvalsts tirgum. Tā mērķis galvenokārt ir nodrošināt šādu piekļuvi citu dalībvalstu uzņēmumiem. Šajā sakarā būtiskākais kritērijs ir tas, lai uzņēmumiem, kas dibināti citās dalībvalstīs, būtu iespēja savas preces piedāvāt pašu izvēlētiem pircējiem attiecīgajā dalībvalstī un, no otras puses, lai attiecīgās dalībvalsts patērētājiem būtu iespēja iegādāties preces no pašu izvēlētiem citu dalībvalstu uzņēmumiem (107).

96.   ņemot vērā šo īpašo jēdziena “diskriminācija” izpratni, tagad būtu jāizvērtē, vai arī ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības – kā tās, kas piešķirtas Apoteket – pēc būtības ir pretrunā EKL 31. pantam.

97.   Ievadā ir svarīgi nošķirt jēdzienu “ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības” no jēdziena “licencēšanas režīms”, proti, režīms, saskaņā ar kuru atsevišķu preču mazumtirdzniecības tiesības piešķirtas tikai tiem tirgotājiem, kas saņēmuši attiecīgu administratīvu atļauju.

98.   Kā norādījis ģenerāladvokāts Elmers (108), licencēšanas režīms nav uzskatāms par monopolu saimnieciskā izpratnē. Šāds režīms ir “atvērta” sistēma, kurā tiesības tirgot attiecīgo preci tiek piešķirtas ikvienam uzņēmumam, kas izpildījis likumā paredzētus nosacījumus. Licencēšanas režīmu tātad parasti veido ievērojams skaits tirgotāju (piemēram, iepriekš minētajā lietā Banchero aptuveni 76 000 mazumtirdzniecības uzņēmumu), kuri preču sagādi veic brīvi, no pašu izvēlētiem uzņēmumiem. ņemot vērā šīs pazīmes, Tiesa noteikusi (109), ka licencēšanas režīms, kas no citām dalībvalstīm nākošu preču tirdzniecību neietekmē citādāk kā vietējo preču tirdzniecību, ir uzskatāms par “tirdzniecības noteikumiem” Tiesas sprieduma lietā Keck un Mithouard (110) izpratnē un līdz ar to EKL 28. pants tam nav piemērojams (111).

99.   Ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības, savukārt, ir īsts monopols šī jēdziena saimnieciskajā izpratnē. Tā ir “slēgta” sistēma, kurā tiesības tirgot attiecīgo preci ir piešķirtas tikai vienam uzņēmumam – šajā gadījumā valstij vai valsts kontrolētai struktūrai.

100. Attiecībā uz ietekmi, ko tās rada uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, ekskluzīvām mazumtirdzniecības tiesībām piemīt tādas pašas pazīmes kā ekskluzīvām importa tiesībām (112).

101. Ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību pastāvēšanai nepieciešama visu attiecīgo preču iepirkumu centralizācija mazumtirdzniecības mērķiem. Tāda struktūra kā Apoteket, kurai uzticēts atsevišķu preču mazumtirdzniecības monopols, attiecīgajā dalībvalstī ir ne tikai šo preču vienīgā tirgotāja, bet arī vienīgā pircēja. Lai nodrošinātu savu preču pārdošanu patērētājiem, ražotāji un vairumtirgotāji galu galā var vērsties tikai pie viena uzņēmuma (Apoteket).

102. Šādā situācijā ir skaidrs, ka valsts mazumtirdzniecības monopols tāpat kā valsts importa monopols dod iespēju noteikt to, kuras preces tiks tirgotas attiecīgās dalībvalsts tirgū. Tādējādi vai nu precei tiek dota piekļuve monopola tirdzniecības tīklam, un tā tiek tirgota attiecīgajā valstī, vai arī precei šāda piekļuve tiek liegta, un līdz ar to tā tiek pilnībā izslēgta no attiecīgā tirgus. Ekskluzīvo mazumtirdzniecības tiesību turētājam tātad ir tiesības noteikt, kuras preces var piekļūt attiecīgās dalībvalsts tirgum. Līdz ar to tas tikpat efektīvi kā ekskluzīvu importa tiesību turētājs nosaka arī importa apjomu no citām dalībvalstīm (113).

103. Šādu secinājumu praksē apstiprina izskatāmās lietas faktiskie apstākļi.

104. Stockholms tingsrätt uzsvērusi, ka, pamatojoties uz 1996. gada vienošanos, Apoteket bija tiesības patstāvīgi izlemt, kuras bezrecepšu zāles tā var tirgot (114). Stockholms tingsrätt norādījusi arī to, ka “bezrecepšu zāļu un citās dalībvalstīs atļauto zāļu tirgotājiem nav tiesību prasīt, lai Apoteket viņu precespiedāvātu pārdošanā Zviedrijā” (115). Turklāt attiecībā uz farmācijas pārstāvjiem iesniedzējtiesa norādījusi, ka Apoteket ir minēto pārstāvju zāļu krājumu īpašniece un ka zāļu “sortimentu nosaka farmācijas lietu ģenerāldirektors, saskaņojot ar vietējiem veselības aprūpes dienestiem” (116). No tā izriet, ka Apoteket ir tiesības izvēlēties preces, kas tiks tirgotas tā tirdzniecības tīklā un kam tādējādi būs piekļuve Zviedrijas tirgum (117).

105. Uzskatu, ka šādā situācijā attiecīgajām ekskluzīvajām mazumtirdzniecības tiesībām, ņemot vērā to ietekmi uz Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir tāds pats raksturs kā ekskluzīvām importa tiesībām. Tādējādi ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības pēc būtības ir pretrunā EKL 31. pantam.

106. Tiesas praksē turklāt ir vairāki piemēri, kas apstiprina šādu argumentāciju (118).

107. Tā, piemēram, iepriekš minētajā spriedumā lietā Francija/Komisija Tiesa, gan pamatojoties uz citu normu, nevis EKL 31. pantu, apstiprinājusi, ka ekskluzīvas tirdzniecības tiesības neatbilst Līguma noteikumiem brīvas preču aprites jomā. Tiesa attiecībā uz ekskluzīvām importa un tirdzniecības tiesībām telekomunikāciju terminālu nozarē nosprieda:

“34      [..] Ekskluzīvu importa un tirdzniecības tiesību pastāvēšana uzņēmējiem liedz iespēju savas preces piedāvāt iegādei patērētājiem.

35      Jānorāda [arī], ka termināļu nozari raksturo preču dažādība un tehniskums, un no tā izrietošie ierobežojumi. Šādā situācijā netiek nodrošināts, ka monopola īstenotājs spēj piedāvāt visu tirgū pieejamo modeļu klāstu, informēt pircējus par visu termināļu stāvokli un darbību un garantēt to kvalitāti.

36      Tātad ekskluzīvas importa un tirdzniecības tiesības telekomunikāciju termināļu nozarē spēj ierobežot Kopienas iekšējo tirgu [EKL 31. panta izpratnē].” (119)

108. Turklāt valsts mazumtirdzniecības monopolam var pilnīgi droši piemērot argumentāciju, kas izmantota iepriekš minētajos 1997. gada 23. oktobra spriedumos lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija un Komisija/Francija.

109. Tādējādi tāpat kā attiecībā uz ekskluzīvām importa tiesībām var secināt, ka ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības “var tieši ietekmēt vienīgi citu dalībvalstu uzņēmumu vai tirgotāju noieta tirgus noteikumus” (120). Tāpat nevar apgalvot, ka vienīgi diskriminējoša ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību izmantošana ir pretrunā EKL 31. pantam, jo “[šādu] ekskluzīvu [..] tiesību pastāvēšana citu dalībvalstu uzņēmējiem liedz iespēju savas preces piedāvāt pašu izvēlētiem pircējiem attiecīgajā dalībvalstī” (121). Visbeidzot, ir skaidrs, ka ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības tāpat kā ekskluzīvas importa tiesības kavē “patērētājus [attiecīgās dalībvalsts] teritorijā brīvi izvēlēties savus [attiecīgās preces] sagādes avotus no citām dalībvalstīm” (122).

110. Uzskatu, ka šādā situācijā arī ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības rada citās dalībvalstīs dibināto uzņēmumu un attiecīgās dalībvalsts patērētāju diskrimināciju.

111. Šo secinājumu nevar apstrīdēt, pamatojoties uz faktu, ka šajā lietā Apoteket ekskluzīvās tiesības neaptver zāļu importu vai vairumtirdzniecību. Zināms, ka viens no iepriekš minēto lietu Francija/Komisija raksturojošiem apstākļiem bija tas, ka attiecīgajai struktūrai vienlaikus bija piešķirtas gan ekskluzīvas importa tiesības, gan ekskluzīvas tirdzniecības tiesības. Līdz ar to var jautāt, vai minētais apstāklis nav tāds, kas grozītu vērtējumu par ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību atbilstību EKL 31. pantam.

112. Kā uzsvēris ģenerāladvokāts Elmers (123), šāda atšķirība (starp situāciju, kad kumulatīvi pastāv divu veidu ekskluzīvas tiesības, un situāciju, kad pastāv vienīgi ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības) ir tīri teorētiska.

113. Saimnieciskā realitāte ir tāda, ka uzņēmumi no citām dalībvalstīm neeksportētu savas preces uz Zviedriju, ja vien tie nebūtu droši, ka Apoteket uzņemsies to preču tirgošanu. Tāpat Zviedrijas uzņēmumi neimportētu preces no citām dalībvalstīm, ja vien tie nebūtu droši, ka Apoteket šīs preces iegādāsies. No saimnieciskā viedokļa importa un vairumtirdzniecības liberalizācija uzņēmumiem nenes nekādu labumu, ja tā neiet roku rokā ar mazumtirdzniecības liberalizāciju (124).

114. Šādā situācijā nav nozīmes faktam, ka ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību turētājam tai pat laikā nepieder arī ekskluzīvas importa tiesības. Izmantojot tiesības izlemt, kuras preces var tikt pārdotas tā tirdzniecības tīklā, ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību turētājs faktiski var izlemt, kuras preces var tikt importētas attiecīgajā dalībvalstī un kuri uzņēmumi var veikt eksportu uz šo valsti. Tātad brīvas preču aprites ziņā valsts monopols mazumtirdzniecības jomā rada tādas pašas sekas kā valsts monopols importa jomā.

115. ņemot vērā minētos apsvērumus, uzskatu, ka ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības pēc būtības ir pretrunā EKL 31. pantam (125). Tāpēc iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka ar EKL 31. pantu aizliegta tādu ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību pastāvēšana, kādas Zviedrijas iestādes ir piešķīrušas Apoteket.

V –    EKL 28. un 43. pants

116. Iepriekš minētajos 1997. gada 23. oktobra spriedumos lietās Komisija/Nīderlande (126), Komisija/Itālija (127) un Komisija/Francija (128) Tiesa norādījusi, ka, tā kā attiecīgo ekskluzīvo tiesību saglabāšana ir pretrunā EKL 31. pantam, nav nepieciešams izvērtēt, vai minētās tiesības ir pretrunā arī EKL 28. un 29. pantam.

117. Tā kā es Tiesai ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka ar EKL 31. pantu ir aizliegta Apoteket ekskluzīvo tiesību saglabāšana, otrais un trešais Stockholms tingsrätt jautājums zaudē jēgu. Tādēļ tos pakārtoti apskatīšu īsumā.

118. Otrā un trešā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai ar EKL 28. un 43. pantu ir aizliegta tādu ekskluzīvu zāļu mazumtirdzniecības tiesību saglabāšana, kādas piešķirtas Apoteket.

119. Attiecībā uz EKL 28. pantu (129) jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai (130) pasākums, kas ir pretrunā EKL 31. pantam, kopumā uzskatāms par esošu pretrunā arī EKL 28. pantam. Šāds secinājums šķiet loģisks, ņemot vērā, ka EKL 31. panta mērķis ir novērst visus brīvas preču aprites šķēršļus, kas izriet no valsts monopola darbības, un ka vairums šādu šķēršļu ir kvantitatīvie ierobežojumi un pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē.

120. Turklāt no iepriekš minētajiem Tiesas 1990. gada 13. decembra spriedumiem lietā Komisija/Grieķija (131) un lietā Francija/Komisija (132) izriet, ka ekskluzīvas tirdzniecības tiesības uzskatāmas par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē. Tiesa nosprieda, ka šādu tiesību pastāvēšana uzņēmējiem liedz iespēju savas preces piedāvāt iegādei patērētājiem, līdz ar to tā ir uzskatāma par Kopienas iekšējās tirdzniecības šķērsli EKL 28. panta izpratnē. ņemot vērā šos apsvērumus, manuprāt, ar EKL 28. pantu aizliegta arī tādu ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību pastāvēšana, kādas piešķirtas Apoteket.

121. Attiecībā uz EKL 43. pantu zināms, ka jēdziens “uzņēmējdarbība” Līgumā lietots “plašā nozīmē, ietverot tiesības Kopienas dalībvalstu pilsoņiem pastāvīgā un ilgstošā veidā piedalīties citas nevis savas pilsonības dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē un tā gūt peļņu, tādējādi Kopienas iekšienē sekmējot ekonomisko un sociālo mijiedarbību pašnodarbinātības jomā” (133).

122. Kā uzsvērusi Komisija (134), a priori šķiet, ka valsts monopols mazumtirdzniecības jomā ir nopietns šķērslis EKL 43. pantā nostiprinātajām tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Patiesībā atšķirībā no licencēšanas režīma, kas ļauj attiecīgo darbību veikt visām personām, kas izpildījušas likumā noteiktās prasības, ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības liedz attiecīgajā dalībvalstī attiecīgo uzņēmējdarbību veikt visiem uzņēmumiem no citām dalībvalstīm. Līdz ar to es sliecos uzskatīt, ka arī ar EKL 43. pantu aizliegts saglabāt tādas ekskluzīvas zāļu mazumtirdzniecības tiesības, kādas piešķirtas Apoteket.

VI – Apstrīdētā monopola pastāvēšanas pamatojums

123. ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jānoskaidro, vai apstrīdēto ekskluzīvo tiesību saglabāšanu var pamatot ar Līguma izņēmumus saturošajiem noteikumiem.

124. Šajā sakarā pirmais, kas jānoskaidro, ir tas, uz kuru normu var atsaukties, lai pamatotu EKL 31. pantam pretrunā esošu pasākumu (135).

A –    Piemērojamā norma

125. Kā noteikts EKL 30. pantā, “[EKL] 28. un 29. pants neliedz noteikt importa, eksporta vai tranzīta aizliegumus vai ierobežojumus, kas pamatojas uz [..] cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības, kā arī dzīvnieku [..] aizsardzības apsvērumiem. Šādus aizliegumus vai ierobežojumus tomēr nedrīkst piemērot dalībvalstu tirdzniecībā kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzekļus.”

126. Minētās normas formulējuma dēļ nav skaidrs, vai uz to var atsaukties, lai pamatotu pasākumu, kas ir pretrunā EKL 31. pantam.

127. Daži autori (136) ieteikuši uz šādu jautājumu atbildēt noraidoši. Viņi norādījuši, ka EKL 30. pants attiecas vienīgi uz iespējamiem EKL 28. un 29. panta ierobežojumiem un ka tas kā izņēmums no vispārējā principa ir interpretējams sašaurināti.

128. ģenerāladvokāts Kosmas (137) un ģenerāladvokāts Elmers (138) savukārt uzskata, ka, neskatoties uz minēto teksta formulējumu balstīto argumentu, saskaņotības apsvērumi mudinātu atbildēt pretēji. Viņuprāt, būtu neloģiski atzīt, ka ar EKL 30. pantu var pamatot kvantitatīvu ierobežojumu vai pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību, kas izriet no “tradicionāla” valsts pasākuma (EKL 28. un 29. panta izpratnē), taču noliegt, ka ar minēto pantu var pamatot tādu pašu kvantitatīvu ierobežojumu vai pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību tikai tādēļ, ka tas izriet no valsts monopola darbības EKL 31. panta izpratnē.

129. Liekas, ka sākotnēji arī Tiesa spriedusi par labu nupat izklāstītajam apgalvojumam.

130. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Campus Oil u.c. (139) Tiesa noteikusi, ka ar EKL 86. panta 2. punktu dalībvalsts, kas kādam uzņēmumam uzticējusi vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, nav atbrīvota no pienākuma ievērot aizliegumu veikt pasākumus, kas ierobežo importu pretēji EKL 28. panta noteikumiem. Turklāt iepriekš minētajā 1990. gada 13. decembra spriedumā lietā Komisija/Grieķija (140) Tiesa ir izvērtējusi un noraidījusi Grieķijas valdības argumentu, ka naftas produktu ekskluzīvu importa un tirdzniecības tiesību saglabāšana ir pamatojama ar valsts drošības apsvērumiem EKL 30. panta izpratnē.

131. Tiesa tādējādi paudusi viedokli, ka pasākums, kas ir pretrunā EKL 31. pantam, jāpamato, atsaucoties uz EKL 30. pantu, nevis uz EKL 86. panta 2. punktu.

132. Tiesa tomēr mainījusi savu nostāju iepriekš minētajos 1997. gada 23. oktobra spriedumos lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija un Komisija/Francija. Tiesa sprieda šādi:

“33      Tā kā lietā izvērtējamās ekskluzīvās importa un eksporta tiesības ir [..] pretrunā Līguma 37. pantam, nav nepieciešams izvērtēt ne to, vai tās ir pretrunā 30. un 34. pantam, ne arī, sekojoši, to, vai tās varētu pamatot ar Līguma 36. pantu.

34       Jāpārbauda tomēr, vai lietā izvērtējamās ekskluzīvās tiesības nevar pamatot [..] ar Līguma 90. panta 2. punktu.

[..]

43       [Pretēji Komisijas viedoklim,] iespējams atsaukties [uz Līguma 90. panta 2. punktu], lai pamatotu, ka dalībvalsts uzņēmumam, kam uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, piešķir īpaši Līguma 37. pantam neatbilstošas ekskluzīvas tiesības, ciktāl uzņēmumam izvirzīto konkrēto uzdevumu nav iespējams veikt citādi kā ar šādu tiesību piešķiršanu un ar nosacījumu, ka tirdzniecības attīstība tādējādi netiek ietekmēta tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.” (141)

133. Pamatojoties uz to, ka minētos spriedumus Tiesa taisījusi plēnumā, un uz pretējiem ģenerāladvokātu Kosmas (142) un Elmera (143) secinājumiem, es uzskatu, ka Kopienu tiesību pašreizējā izpratnē pasākums, kas ir pretrunā EKL 31. pantam, jāpamato, atsaucoties uz EKL 86. panta 2. punktu, nevis uz EKL 30. pantu.

134. Tādēļ es izvērtēšu, vai Apoteket piešķirto ekskluzīvo tiesību saglabāšanu var pamatot ar EKL 86. panta 2. punktu.

B –    EKL 86. panta 2. punkts

135. EKL 86. panta 2. punktā noteikts, ka “uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un it īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērošana de jure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.”

136. Kā jau norādīju (144), EKL 86. panta 2. punktā ir noteikti seši tā piemērošanas nosacījumi.

137. Pirmkārt, attiecīgajai struktūrai ir jābūt “uzņēmumam” konkurences tiesību izpratnē. Tai jābūt “vienībai, kas veic saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida” (145). Saskaņā ar judikatūru jēdziens “saimnieciska darbība” attiecas uz jebkādu darbību, kas izpaužas kā preču pārdošana vai pakalpojumu sniegšana noteiktā tirgū (146). Vispārējais princips ir, ka darbībai ir saimniecisks raksturs, ja to, vismaz principā, var īstenot privāts uzņēmējs peļņas gūšanas nolūkā (147).

138. Otrkārt, nepieciešams, lai uzņēmumam ar valsts varas aktu būtu “uzticēti” vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi (148). Principā vienkārša reglamentēta darbība valsts kontrolē nav pietiekama, lai uzņēmumam būtu piemērojams EKL 86. panta 2. punkts, pat ja valsts kontrole pār attiecīgo uzņēmumu ir stingrāka (149).

139. Treškārt, attiecīgajai struktūrai ir jābūt uzticētiem “pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”. Lai gan judikatūrā šis jēdziens nav definēts, ir skaidrs, ka attiecīgajām darbībām ir jābūt ar “vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kam ir īpašas pazīmes attiecībā pret citiem saimnieciskās darbības veidiem” (150). Praksē vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu satura noteikšana ir dalībvalstu ziņā, un attiecībā uz šo funkciju tām ir plaša rīcības brīvība, jo Tiesa un Komisija var iejaukties tikai tāpēc, lai sodītu par vērtējumā pieļautām acīmredzamām kļūdām (151).

140. Ceturtais EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījums izteikts kā nepieciešamības prasība. Normas formulējums paredz, ka Līguma noteikumu piemērošanai attiecīgajam uzņēmumam “jātraucē” veikt tam uzticētos konkrētos uzdevumus. Tātad apstrīdētajam pasākumam (kas rada konkurences ierobežojumus vai šķēršļus preču brīvai apritei) jābūt nepieciešamam, lai uzņēmums varētu sasniegt tam izvirzīto mērķi (152). Šajā ziņā netiek prasīts, lai Līguma noteikumu piemērošana apdraudētu uzņēmuma eksistenci, dzīvotspēju vai finansiālo stabilitāti (153). Pietiek ar to, ka, nepastāvot valsts piešķirtajām ekskluzīvajām tiesībām, nebūtu iespējams veikt uzņēmumam uzticētos konkrētos uzdevumus vai ka šādu tiesību saglabāšana nepieciešama, lai to turētājam ļautu veikt tā uzdevumus ekonomiski pieņemamos apstākļos.

141. Piektais EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījums izteikts kā samērīguma prasība. Normas tekstā noteikts, ka Līguma noteikumi uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecas “tiktāl”, ciktāl šo noteikumu piemērošana uzņēmumiem netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.

142. No tā izriet, ka preču brīvas aprites šķēršļi vai brīvas konkurences ierobežojumi ir pieļaujami vienīgi “tiktāl, cik tie nepieciešami, lai uzņēmumam, kam uzticēti šādi uzdevumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ļautu tos veikt” (154). Samērīguma tests tādējādi liek izvērtēt, vai uzņēmuma konkrētos uzdevumus nav iespējams veikt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (155).

143. Visbeidzot, pēdējais EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījums ir, ka minētie ierobežojumi “nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm”. Tiesa vēl nav spriedusi par šīs prasības saturu, taču savu nostāju pauduši daži ģenerāladvokāti. Viņuprāt, lai konstatētu, ka tirdzniecības attīstība ietekmēta EKL 86. panta 2. punkta izpratnē, atšķirībā no jēdziena “pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību” tradicionālās definīcijas nepieciešams pierādīt, ka apstrīdētais pasākums patiesi un būtiski ietekmējis Kopienas iekšējo tirdzniecību (156). Manuprāt, šādam apsvērumam ir rodams pamatojums EKL 86. panta 2. punkta formulējumā.

144. Pirms izvērtēt, vai pamata prāvas apstākļi apmierina minētos nosacījumus, jānorāda, ka EKL 86. panta 2. punkts kā izņēmumu saturošs Līguma noteikums ir jāinterpretē sašaurināti (157). Jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Tiesas praksi to, vai izpildīti EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi, ir jāpierāda dalībvalstij, kas uz minēto normu atsaucas (158).

145. Izskatāmās lietas materiālos norādīts, ka pirmie trīs EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti.

146. Jau konstatēts, ka Apoteket veic saimniecisku darbību Tiesas judikatūras izpratnē, jo sabiedrība pārdod preces noteiktā, proti, zāļu tirgū. Šādu darbību, acīmredzams, spētu veikt privāts uzņēmums peļņas gūšanas nolūkā. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka pat Zviedrijā pirms aptieku nacionalizācijas zāļu mazumtirdzniecību veica privāti uzņēmēji (159). Apoteket tātad ir uzņēmums EKL 86. panta 2. punkta izpratnē.

147. Otrkārt, šim uzņēmumam ar valsts varas aktu uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

148. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto tiesību piešķiršanas mērķis ir sabiedrības veselības aizsardzība, Zviedrijas iedzīvotājiem nodrošinot pieeju zālēm.

149. Zviedrijas valdība rakstveida un mutiskajos apsvērumos (160) norādījusi, ka, tā kā Zviedrijā ir deviņi miljoni iedzīvotāju un tās platība ir 450 000 km2, zemākā apdzīvotības blīvuma ziņā tā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm (161) ir otrajā vietā; pirmajā vietā ir Somija. Zviedrijas valdība izklāstījusi, ka, ņemot vērā minētās ģeogrāfiskās īpatnības un Zviedrijas politiku sociālajā jomā, tās mērķis bija nodrošināt, lai zāles būtu pieejamas ikvienam iedzīvotājam vienādos apstākļos un it īpaši – par vienotu cenu. Valsts monopols zāļu mazumtirdzniecībā tātad izveidots ar mērķi nodrošināt zāļu pienācīgu sagādi visā Zviedrijas teritorijā un vienādos apstākļos.

150. Šāds uzdevums uzskatāms par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EKL 86. panta 2. punkta izpratnē. Saskaņā ar judikatūru uzņēmuma darbībai ir jābūt ar “vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kam ir īpašas pazīmes attiecībā pret citiem saimnieciskās darbības veidiem” (162). Tiesa turklāt atzinusi, ka nepieciešamība nodrošināt plašu un iedzīvotāju vajadzībām pielāgotu zāļu sagādi uzskatāma par vispārējās interesēs esošu mērķi EKL 30. panta (163) un EKL 86. panta 2. punkta (164) izpratnē.

151. Visbeidzot, noskaidrots arī, ka minētais uzdevums Apoteket uzticēts ar tiešu valsts varas aktu, jo šī uzdevuma un apstrīdēto ekskluzīvo tiesību pamatā ir Zviedrijas valdības 1996. gada 19. decembra lēmums un 1996. gada vienošanās (165).

152. Tātad Apoteket uzskatāms par uzņēmumu, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EKL 86. panta 2. punkta izpratnē.

153. Lietas materiālos tomēr nav atrodams apstiprinājums, ka šajā lietā ir izpildīts ceturtais un piektais minētās normas piemērošanas nosacījums.

154. Vispirms jāuzsver, ka 1996. gada likuma un 1996. gada vienošanās mērķis ir citādāks nekā Kopienas tiesību normām zāļu licencēšanas un kontroles jomā (166).

155. Minēto tiesību normu mērķis ir nodrošināt veselības aizsardzību kā tādu. To mērķis ir aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību un dzīvību no iespējamiem draudiem, kas var rasties no zālēm un to lietošanas apstākļiem. Savukārt, kā jau noskaidrojām, apstrīdēto ekskluzīvo tiesību piešķiršanas mērķis ir nodrošināt Zviedrijas iedzīvotāju piekļuvi zālēm. Tādējādi paredzēts nodrošināt zāļu pienācīgu sagādi visā Zviedrijas teritorijā un vienādos apstākļos. Atbildot uz šajā sakarā uzdotajiem Stockholms tingsrätt jautājumiem (167), var norādīt, ka 1996. gada likumā un 1996. gada vienošanās saturā nav atkārtotas Kopienu tiesību normas par atļauju izsniegšanu zālēm un zāļu kontroli.

156. Līdz ar to es uzskatu, ka Zviedrijas valdība nav pamatojusi, ka ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību piešķiršana ir nepieciešama, lai ļautu Apoteket veikt tai uzticēto uzdevumu.

157. Zviedrijas valdība nav sniegusi detalizētus pierādījumus (statistikas datu vai citā formā), kas ļautu konstatēt, ka, nepastāvot apstrīdētajām ekskluzīvajām tiesībām, teritorijas ar zemu apdzīvotības blīvumu nebūtu iespējams apgādāt ar zālēm vai ka šīs teritorijas tādējādi būtu nelabvēlīgākā situācijā. Zviedrijas valdība nav sniegusi arī detalizētus pierādījumus, kas ļautu secināt, ka, pat pieņemot, ka tai jāiejaucas, lai reti apdzīvotās teritorijās izveidotu tirdzniecības vietas, šī mērķa sasniegšanai ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību piešķiršana ir līdzeklis, kas vismazāk ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību.

158. Gluži pretēji, atsevišķi apstākļi lietā šķiet norādām uz to, ka apstrīdēto ekskluzīvo tiesību saglabāšana nav nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai. Minētie apstākļi ir šādi.

159. Pirmkārt, jau noskaidrojām, ka zāļu tirdzniecībai Apoteket izmanto 800 aptiekas, kas tai pieder un ko tā pārvalda, kā arī 970 Zviedrijas teritorijā darbojošos farmācijas pārstāvjus. Zināms arī, ka aptiekas atrodas galvenokārt blīvi apdzīvotās vietās, piemēram, pilsētu centros un tirdzniecības centros, bet farmācijas pārstāvji darbojas lauku rajonos, kur ir zems apdzīvotības blīvums.

160. Farmācijas pārstāvji ir no Apoteket neatkarīgi uzņēmēji. Tie ir privāti uzņēmumi, kas ar Apoteket noslēguši vienošanos un apņemas piegādāt recepšu zāles un tirgot ierobežotu klāstu bezrecepšu zāļu. Apoteket šos pārstāvjus izvēlas nevis pēc kritērijiem, kas saistīti ar apdzīvotības blīvumu vai iedzīvotāju vajadzībām, bet gan pēc “komerciāla rakstura apsvērumiem, proti, vietās, kur tie nekonkurē ar parastajām aptiekām” (168). Lietā noskaidrots, ka šie pārstāvji netiek īpaši apmācīti (169) un viņiem nav tiesību pircējiem sniegt padomus par zāļu lietošanu (170).

161. Šādos apstākļos ir grūti atzīt, ka apstrīdēto ekskluzīvo tiesību piešķiršana nepieciešama, lai nodrošinātu zāļu sagādi visā valsts teritorijā. Fakts, ka tālab, lai nodrošinātu zāļu izplatīšanu reti apdzīvotās vietās, Apoteket noslēdz vienošanās ar tai nepiederošiem uzņēmējiem, kas jau darbojas attiecīgajās vietās un kurus izvēlas pēc komerciāla rakstura kritērijiem, liecina, ka nav nepieciešams zāļu tirdzniecības tiesības paturēt vienam vienīgam uzņēmējam, lai nodrošinātu pienācīgu sagādi visā Zviedrijas teritorijā.

162. Līdzīgi grūti saprast, kāpēc apstrīdēto ekskluzīvo tiesību piešķiršana būtu nepieciešama, lai nodrošinātu iedzīvotāju piekļuvi zālēm optimālos un vienādos apstākļos. Tas, ka vairumā gadījumu un lauku rajonos zāles netirgo aptiekas, bet gan uzņēmēji bez jebkādas apmācības un bez tiesībām sniegt padomus, sliecas apliecināt, ka apstrīdētās tiesības nav nepieciešams (vai atbilstošs) pasākums minētā mērķa sasniegšanai.

163. Otrkārt, mums zināms, ka Apoteket uzsākusi savu darbību Internet tīmeklī un pa tālruni. Iesniedzējtiesa izklāstījusi (171), ka Apoteket kopš 2002. gada pavasara Internet tīmeklī tirgo bezrecepšu zāles un ar laiku iecerējusi šādā ceļā tirgot visas zāles, tai skaitā recepšu zāles. Tādā gadījumā Apoteket zāles pircējiem piegādātu pa pastu kopā ar nepieciešamo informāciju un padomiem par zāļu lietošanu.

164. Arī minētais fakts norāda uz to, ka apstrīdēto tiesību saglabāšana nav nepieciešama, lai ļautu Apoteket veikt tam uzticēto uzdevumu.

165. Nav skaidrs, kāpēc, lai nodrošinātu zāļu pārdošanu lauku rajonos, zāļu mazumtirdzniecības tiesības būtu jāpatur vienam vienīgam uzņēmumam, ja minētais ekskluzīvo tiesību turētājs šādu sagādi nodrošina, izmantojot pārdošanu ar pasta starpniecību. Manuprāt, pieņemt pircēju pasūtījumus un pircējiem piegādāt zāles līdz ar nepieciešamo informāciju un padomiem spētu jebkura aptieka, kam būtu pieejams tirdzniecības tīkls pārdošanai Internet tīmeklī vai pa tālruni, pat ja tā atrastos vietās ar zemu apdzīvotības blīvumu.

166. Treškārt, arī ieskats citās dalībvalstīs pastāvošajos režīmos (172) apliecina, ka ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības nav nepieciešamas, lai nodrošinātu tirdzniecības vietu darbību vietās ar zemu apdzīvotības blīvumu.

167. Liekas, ka nevienā dalībvalstī, tostarp Somijā (kurā ir no visām dalībvalstīm viszemākais apdzīvotības blīvums), nepastāv prasība valsts varas iestādēm iejaukties, lai liktu vietās ar zemu apdzīvotības blīvumu izveidot tirdzniecības vietas. Dalībvalstīs jau īstenotie pasākumi (tas ir, vispārēji noteikti kritēriji tirdzniecības vietu izvietošanai un tirdzniecības vietu skaita ierobežojums vietās ar augstu apdzīvotības blīvumu) pamatā ir pietiekami, lai nodrošinātu pienācīgu aptieku izvietojumu visā valsts teritorijā un it īpaši vietās ar zemāko apdzīvotības blīvumu.

168. Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka dalībvalsts iestādēm būtu jāiejaucas, lai nodrošinātu tirdzniecības vietu izveidošanu atsevišķā valsts daļā, manuprāt, ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību piešķiršana ir nesamērīga ar minēto mērķi.

169. Var pieņemt, ka, lai nodrošinātu tirdzniecības vietas izveidošanu vietā, kur tas nepieciešams, attiecīgās valsts varas iestādes varētu ieviest licencēšanas režīmu un iejaukties tikai konkrētos gadījumos, noslēdzot sabiedrisko pakalpojumu līgumu ar privātu uzņēmumu. Šim uzņēmumam tādējādi tiktu uzticēts pienākums sniegt sabiedrisku pakalpojumu, un tas, izmantojot valsts subsīdijas, nodrošinātu zāļu tirdzniecību attiecīgajā vietā. Šāds režīms pavisam noteikti Kopienas iekšējo tirdzniecību ierobežotu mazāk, jo atšķirībā no ekskluzīvām mazumtirdzniecības tiesībām neliktu šķēršļus uzņēmumiem no citām dalībvalstīm veikt uzņēmējdarbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ne arī liegtu piedāvāt preces pašu izvēlētiem pircējiem.

170. Izskatās, ka lietas materiālos ir norādes uz to, ka šāds režīms Zviedrijā būtu iespējams.

171. Rakstveida procesa gaitā Hanners iesniedza Handelns Utredningsinstitut (Tirdzniecības pētījumu institūta) 2002. gada maija ziņojumu par zāļu tirdzniecību Zviedrijā (173). Liekas, ka minētajā ziņojumā sniegtās ziņas apliecina, ka gadījumā, ja tiktu atceltas Apoteket ekskluzīvās bezrecepšu zāļu mazumtirdzniecības tiesības, šādu zāļu tirdzniecības vietu skaits pieaugtu par aptuveni 3300 vienībām. Hanners atsaucās arī uz vairākiem Konkurrensverket (Valsts konkurences padomes) ziņojumiem (174), kuri šķiet liecinām, ka gadījumā, ja tiktu atceltas Apoteket ekskluzīvās bezrecepšu zāļu mazumtirdzniecības tiesības, šādu zāļu cena kļūtu zemāka nekā Apoteket noteiktā. Tomēr Zviedrijas valdība nesniedza komentārus par minētajiem ziņojumiem.

172. Turklāt Stockholms tingsrätt norādīja (175), ka pirms Apoteket monopola izveidošanas 1969. gadā zāļu mazumtirdzniecību Zviedrijā veica privātie uzņēmumi saskaņā ar pastāvošā licencēšanas režīma noteikumiem. Procesa gaitā Zviedrijas valdība neapgalvoja, ka minētais režīms nebūtu devis iespēju nodrošināt zāļu pienācīgu sagādi visā valsts teritorijā un par vienādu cenu. Līdz ar to liekas, ka Apoteket monopols netika izveidots tehnisku, ar zāļu sagādes grūtībām saistītu iemeslu dēļ.

173. ņemot vērā minētos apsvērumus, uzskatu, ka Zviedrijas valdība nav pamatojusi EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu. Lietas materiāli, gluži pretēji, norāda, ka zāļu ekskluzīvo mazumtirdzniecības tiesību saglabāšana nav nepieciešama, lai ļautu Apoteket veikt tai uzticēto konkrēto uzdevumu un ka katrā ziņā šādu tiesību saglabāšana ir nesamērīga ar tās mērķi.

174. Visbeidzot, lai atbildētu uz pēdējo Stockholms tingsrätt uzdoto jautājumu, jāpaskaidro, ka, manuprāt, secinājums nebūtu citādāks, ja Apoteket monopols neaptvertu bezrecepšu zāles (176).

175. No izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka argumenti, kas liedz atzīt Apoteket ekskluzīvo tiesību nepieciešamību un samērīgumu, attiecas gan uz recepšu, gan uz bezrecepšu zālēm. Bezrecepšu zāļu izslēgšanai no Apoteket monopola nevajadzētu šo monopolu padarīt atbilstošu Kopienas tiesību normu prasībām.

176. Šādā situācijā uzskatu, ka Apoteket ekskluzīvo tiesību saglabāšanu nevar pamatot, atsaucoties uz EKL 86. panta 2. punktu. Tāpēc es iesaku Tiesai Stockholms tingsrätt sniegt atbildi, ka tādu ekskluzīvu mazumtirdzniecības tiesību saglabāšana, kādas piešķirtas Apoteket, ir pretrunā EKL 31. pantam un EKL 86. panta 2. punktam.

VII – Secinājumi

177. Pamatojoties uz visiem izklāstītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai spriest šādi:

“EKL 31. pants un EKL 86. panta 2. punkts interpretējams tādējādi, ka tie iestājas pret tādiem valsts pasākumiem, kas tādam uzņēmumam kā sabiedrībai Apoteket AB piešķir ekskluzīvas zāļu mazumtirdzniecības tiesības ar mērķi visā attiecīgās dalībvalsts teritorijā nodrošināt zāļu pienācīgu sagādi par vienādu cenu.”

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – Zviedrijas valdības rakstveida apsvērumu 1. pielikums (turpmāk tekstā – “1996. gada likums”).

3 – 1996. gada likuma 5. pants.

4 – Turpmāk tekstā – “Apoteket”.

5 – Zviedrijas valdības rakstveida apsvērumu 2. pielikums (turpmāk tekstā – “1996. gada vienošanās”).

6 – Pirmais prejudiciālais jautājums (trešais teikums), kā arī otrais un trešais prejudiciālais jautājums.

7 – Šajā sakarā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesa uzskata, ka, lai sniegtu noderīgu atbildi valsts tiesai, kas uzdevusi prejudiciālu jautājumu, Tiesa var ņemt vērā Kopienu tiesību normas, uz ko iesniedzējtiesa prejudiciālajā jautājumā nav atsaukusies (skat. it īpaši 1986. gada 20. marta spriedumu lietā 35/85 Tissier, Recueil, 1207. lpp., 9. punkts; 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑107/98 Teckal, Recueil, I‑8121. lpp., 39. punkts; 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑265/01 Pansard u.c., Recueil, I‑683. lpp., 19. punkts, un 2004. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑271/01 COPPI, Recueil, I‑1029. lpp., 27. punkts).

8 – Ceturtais prejudiciālais jautājums.

9 – Pirmais prejudiciālais jautājums (pirmais un otrais teikums).

10 – Piektais prejudiciālais jautājums.

11 – 1979. gada 20. februāra spriedums lietā 120/78 ReweZentral, t.s. “Cassis de Dijon” (Recueil, 649. lpp., 7. punkts), 1979. gada 13. marta spriedums lietā 119/78 Peureux II (Recueil, 975. lpp., 27. punkts) un 1995. gada 14. decembra spriedums lietā C‑387/93 Banchero (Recueil, I‑4663. lpp., 26. punkts).

12 – Šajā sakarā skat. EKL 31. panta 2. punktu un 1979. gada 13. marta spriedumu lietā 91/78 Hansen (Recueil, 935. lpp., 8. punkts).

13 – Mesīnas konferencē izveidotā Starpvaldību komiteja, delegāciju vadītāju ziņojums ārlietu ministriem, Brisele, 1956. gada 21. aprīlis, 37. lpp.

14 – Berrod,  F. Monopoles publics et droit communautaire. No: Juris‑classeur Europe, 2004, 1510. burtnīca, 24. punkts.

15 – 1976. gada 3. februāra spriedums lietā 59/75 Manghera u.c. (Recueil, 91. lpp., 7. punkts) un 1988. gada 4. maija spriedums lietā 30/87 Bodson (Recueil, 2479. lpp., 11. punkts).

16 – Secinājumi 1997. gada 23. oktobra spriedumiem lietā C‑157/94 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑5699. lpp.), lietā C‑158/94 Komisija/Itālija (Recueil, I‑5789. lpp.), lietā C‑159/94 Komisija/Francija (Recueil, I‑5815. lpp.) un lietā C‑160/94 Komisija/Spānija (Recueil, I‑5851. lpp. 28. punkts).

17 – Jāatgādina, ka konkurences tiesībās jēdziens “saimnieciska darbība” attiecas uz jebkādu darbību, kas izpaužas kā preču pārdošana un pakalpojumu sniegšana noteiktā tirgū (skat. it īpaši 1987. gada 16. jūnija spriedumu lietā 118/85 Komisija/Itālija, Recueil, 2599. lpp., 7. punkts; 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑35/96 Komisija/Itālija, Recueil, I‑3851. lpp., 36. punkts, un 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c., Recueil, I‑1577. lpp., 47. punkts).

18 – 1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts).

19 – Tas skaidri izriet no EKL 31. panta teksta oriģinālvalodā (franču), kurā izmantots jēdziens “valsts monopols” [“monopole d'État”]. Šāds jēdziena formulējums Līguma tekstā izmantots arī dažās citās valodās, piemēram, angļu valodā (“State monopolies”).

20 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Bodson, 13. punkts.

21 – Iepriekš minētais Tiesas 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā Komisija/Itālija, 2. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 3. punkts, kā arī 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑189/95 Franzén (Recueil, I‑5909. lpp., 15. punkts) (turpmāk tekstā – “Franzén spriedums”).

22 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 2.–4. punkts, un ģenerāladvokāta Romera [Roemer] secinājumus lietā 82/71 SAIL (Tiesas 1972. gada 21. marta spriedums, Recueil, 119. un 145. lpp.).

23 – Šajā sakarā skat. 1970. gada 16. decembra spriedumu lietā 13/70 Cinzano (Recueil, 1089. lpp., 5. punkts) un iepriekš minētos ģenerāladvokāta Romera secinājumus lietā SAIL, 145. lpp.

24 – De Cockborne, J.- E., Defalque, L., Durand, C.-F., Prahl,  H. un Vandersanden,  G. Commentaire J. Megret, Le droit de la CEE, volume 1, Préambule, Principes, Libre circulation des marchandises, Éditions de l'université de Bruxelles, 2e éd., Bruxelles, 1992, 311. lpp., un iepriekš minētais autora Berrod, F. darbs, 6. punkts.

25 – Tiesas 1964. gada 15. jūlija spriedums lietā 6/64 Costa/Enel (Recueil, 1141. un 1165. lpp., kā arī sprieduma rezolutīvās daļas 4. punkts).

26 – Tiesas 1974. gada 30. aprīļa spriedums lietā 155/73 Sacchi (Recueil, 409. lpp., 10. punkts) un Tiesas 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑6/01 Anomar u.c. (Recueil, I‑8621. lpp., 59. punkts).

27 – Tiesas 1983. gada 28. jūnija spriedums lietā 271/81 Société coopérative d'amélioration de l'élevage et d'insémination artificielle du Béarn (Recueil, 2057. lpp., 8.–13. punkts) un 1995. gada 7. decembra spriedums lietā C‑17/94 Gervais u.c. (Recueil, I‑4353. lpp., 35. un 37. punkts).

28 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Bodson, 13. punkts, 1994. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑393/92 Almelo (Recueil, I‑1477. lpp., 29. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Banchero, 26. punkts.

29 – Iepriekš minētais spriedums lietā Cinzano, 5. punkts.

30 – 1990. gada 13. decembra spriedums lietā C‑347/88 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑4747. lpp., 41. punkts).

31 – 4. pants.

32 – 1. pants.

33 – Spriedums lietā Franzén, 37. un turpmākie punkti. Šis secinājums arī a contrario izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Banchero, 29.–31. punkts.

34 – Iepriekš minētais spriedums lietā Manghera, 5. punkts.

35 – Turpat.

36 – Iepriekš norādītais autoru De Cockborne, J.-E., Defalque, L., Durand, C.-F., Prahl, H. un Vandersanden, G. darbs, 322. lpp.

37 – Minētajā pantā noteikts: “Šis līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu.”

38 – 12. un 13. punkts.

39 – Iepriekš minētais Tiesas 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā Komisija/Itālija, 24. punkts.

40 – Skat. it īpaši darbus: Berrod,  F. Note sur l'arrêt Franzén. No: Europe, 1998. gada janvāris, 14. un 15. lpp.); Blum,  F. De Sacchi à Franzén en passant par la Crespelle: jurisprudence récente de l'article  90. No: Gazette du Palais, 1999, 1031.–1043. lpp.; Buendia Sierra,  J. L. Exclusive rights and state monopolies under EC Law, Oxford University Press, Oxford, 1999, 102.–104. lpp. (3.105.–3.108. punkts) un 121.–122. lpp. (3.169. un 3.170. punkts); Slot,  P. J. Note sur les arrêts du 23  octobre  1997, Franzén, Commission/Pays‑ Bas, Commission/Italie, Commission/France et Commission/Espagne. No: Common Market Law Review, 1998, 1183.–1203. lpp., kā arī: Faull,  J. un Nikpay,  A. The EC law of competition, Oxford University Press, Oxford, 1999, 309. lpp. (5.109. punkts).

41 – Turpmāk tekstā – “Systembolaget”.

42 – Spriedums lietā Franzén, 34. punkts.

43 – Turpat, 35. punkts.

44 – Turpat, 36. punkts.

45 – Turpat, 43.–52. punkts.

46 – Turpat, 53.–57. punkts.

47 – Turpat, 58.–65. punkts.

48 – Turpat, 49. un 59. punkts.

49 – Turpat, 66. punkts.

50 – 1974. gada 11. jūlija spriedums lietā 8/74 Dassonville (Recueil, 837. lpp., 5. punkts).

51 – Spriedums lietā Franzén, 76. punkts.

52 – Turpat, 77. punkts.

53 – Atsauce šo secinājumu 40. zemsvītras piezīmē.

54 – Iepriekš minētais spriedums lietā Cinzano, 1. un 2. punkts, un 1976. gada 17. februāra spriedums lietā 91/75 Miritz (Recueil, 217. lpp., 1. un 2. punkts).

55 – Iepriekš minētais spriedums lietā Hansen, 12. un 13. punkts.

56 – Iepriekš minētais spriedums lietā Peureux II, 3. un 4. punkts.

57 – 1983. gada 7. jūnija spriedums lietā 78/82 Komisija/Itālija (Recueil, 1955. lpp., 5. punkts).

58 – Tiesas 1983. gada 21. jūnija spriedums lietā 90/82 Komisija/Francija (Recueil, 2011. lpp., 1. punkts).

59 – 9.–13. punkts.

60 – 41.–44. punkts.

61 – Iesniedzējtiesa uzdeva jautājumu, vai “tāds de jure monopols kā tas, ko īsteno Systembolaget, atbilst Romas līguma 30. pantam” un vai “tāds de jure monopols kā tas, ko īsteno Systembolaget, ir pretrunā Romas līguma 37. pantam” (Franzén spriedums, 29. punkts).

62 – Secinājumi lietā Franzén, 74.–103. punkts.

63 – Šo secinājumu 84.–95. punkts.

64 – Ģenerāladvokāta Elmera secinājumi lietā Franzén, 68. punkts.

65 – Iepriekš minētais autora Buendia Sierra, J. L. darbs, 102. un 103. lpp., 3.103.–3.108. punkts.

66 – Šo secinājumu 89.–94. punkts.

67 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Manghera u.c., 13. punkts.

68 – 21.–23. punkts.

69 – 22.–24. punkts.

70 – 32.–34. punkts.

71 – Iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 21.–23. punkts.

72 – Skat. it īpaši iepriekš minētos šādu autoru darbus: Berrod, F., 14. lpp., Blum,  F., 1036. un 1037. lpp., un Buendia Sierra,  J. L., 103. un 104. lpp., 3.108. punkts, un 121. un 122. lpp., 3.170. un 3.171. punkts.

73 – Skat. šo secinājumu 124.–133. punktu.

74 – Lieta 72/83 (Recueil, 2727. lpp., 19. punkts).

75 – 47.–49. punkts.

76 – Skat. iepriekš minētos 1997. gada 23. oktobra spriedumus: lietā Komisija/Nīderlande, 26. punkts, Komisija/Itālija, 35. punkts, un Komisija/Francija, 43. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Kosmas secinājumus minētajās lietās, 87. punkts.

77 – Mans uzsvērums.

78 – Spriedums lietā Franzén, 41. punkts.

79 – Turpat, 49. punkts.

80 – Turpat, 59. punkts.

81 – Šādu nostāju ieņēmusi arī Eiropas Komisija, sniedzot atbildi uz rakstisko jautājumu, ko tai šajā lietā par norādīto jautājumu uzdevusi Tiesa (skat. 2003. gada 10. decembra rakstiskā atbilde, 1.–4. punkts).

82 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Miritz, 11. punkts.

83 – Skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus: lietā Maghera u.c., 5. punkts, lietā Miritz, 7. punkts, un 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 14. punkts, lietā Komisija/Itālija, 22. punkts, un lietā Komisija/Francija, 32. punkts.

84 – Skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus: lietā Hansen, 16. punkts, lietā Peureux II, 27. punkts, 1983. gada 7. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 11. punkts, un lietā Banchero, 27. punkts.

85 – Iepriekš minētais spriedums lietā Cinzano, 9. punkts, un 1976. gada 17. februāra spriedums lietā 45/75 ReweZentrale (Recueil, 181. lpp., 27. punkts).

86 – Iepriekš minētais spriedums lietā Cinzano, 9. punkts.

87 – Iepriekš minētais spriedums lietā ReweZentrale, 26. punkts.

88 – Iepriekš minētais spriedums lietā Peureux II, 32. punkts.

89 – Iepriekš minētais spriedums lietā Miritz, 12. punkts.

90 – 27. punkts.

91 – 12.–18. punkts.

92 – Šajā sakarā skat. arī ģenerāladvokāta Rozē [Rozès] secinājumus iepriekš minētajā lietā Komisija/Itālija (1983. gada 7. jūnija spriedums, III B punkts) un ģenerāladvokāta Kosmas secinājumus iepriekš minētajās lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija un Komisija/Francija (1997. gada 23. oktobra spriedumi, 25. punkts). Tiesībzinātnē skat. it īpaši autora Kovar, R. piezīmes par iepriekš minētajiem 1979. gada 13. marta spriedumiem lietās 86/78 Peureux I (Recueil, 897. lpp.), Hansen un Peureux II, kas publicētas izdevumā Journal du droit international, 1981, 125.–132. lpp. (127. lpp.), un Pappalardo,  A. La position des monopoles publics par rapport aux monopoles privés. No: La réglementation du comportement des monopoles et entreprises dominantes en droit communautaire, Collège d'Europe, Bruges, 1977, 538.–558. lpp. (554. un 555. lpp.).

93 – Iepriekš minētais spriedums lietā Miritz, 8. punkts.

94 – Iepriekš minētie spriedumi lietās Manghera u.c., 9. punkts, un Peureux II, 32. punkts.

95 – Iepriekš minētie spriedumi lietās ReweZentrale, 26. punkts, un Peureux I, 30. un 31. punkts.

96 – Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto autoru De Cockborne, J. E., Defalque, L., Durand, C. F., Prahl, H., un Vandersanden, G. darbu (312. lpp.).

97 – 12. un 13. punkts.

98 – 44. punkts.

99 – Turpat, 43. punkts.

100 – Turpat, 38. punkts.

101 – 12. un 13. punkts.

102 – 36. un 37. punkts.

103 – Iepriekš minētie 1997. gada 23. oktobra spriedumi lietās Komisija/Nīderlande, 15. punkts, Komisija/Itālija, 23. punkts, un Komisija/Francija, 33. punkts.

104 – Iepriekš minētie 1997. gada 23. oktobra spriedumi lietās Komisija/Itālija, 24. punkts, un Komisija/Francija, 34. punkts.

105 – Iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 21. punkts.

106 – Turpat, 23. punkts.

107 – Jāatgādina tomēr, ka 1991. gada 19. marta spriedumā lietā C‑202/88 Francija/Komisija (Recueil, I‑1223. lpp., 33.–36. punkts) Tiesa līdzīgu kritēriju piemērojusi EKL 28. panta kontekstā. Tiesa norādījusi, ka “ekskluzīvu importa un tirdzniecības tiesību pastāvēšana uzņēmējiem liedz iespēju savas preces piedāvāt patērētājiem”, līdz ar to šīs tiesības “spēj ierobežot Kopienu iekšējo tirdzniecību” iepriekš minētā Tiesas sprieduma lietā Dassonville izpratnē. Līdz šim Tiesa nav apstiprinājusi šādu EKL 28. panta interpretāciju.

108 – Secinājumi lietā Franzén, 84. un 87. punkts.

109 – Skat. iepriekš minētos 1995. gada 29. jūnija spriedumus lietā Komisija/Grieķija C‑391/92 (Recueil, I‑1621. lpp.) un lietā Banchero.

110 – Tiesas 1993. gada 24. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 (Recueil, I‑6097. lpp.).

111 – Par Tiesas praksi attiecībā uz monopolu farmācijas jomā pirms iepriekš minētā sprieduma lietā Keck un Mithouard skat. Tiesas 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C‑369/88 Delattre (Recueil, I‑1487. lpp.) un spriedumu lietā C‑60/89 Monteil un Samanni (Recueil, I‑1547. lpp.).

112 – Šajā sakarā skat. arī ģenerāladvokāta Elmera secinājumus lietā Franzén, 80.–97. punkts.

113 – Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto autora Buendia Sierra, J. L. darbu, 119. un 121. lpp., 3.162. un 3.168. punkts.

114 – Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, 9. lpp.

115 – Turpat (mans uzsvērums).

116 – Turpat.

117 – Tiesas sēdē Zviedrijas valdība apstrīdēja šādu secinājumu. Tā apgalvoja, ka, pamatojoties uz 1996. gada vienošanos, Apoteket ir pienākums tirgot visas zāles, kam ir izsniegta atļauja tikt piedāvātām tirgū. Valdība šajā sakarā balstījās uz minētās vienošanās 5. pantu, kas nosaka, ka “[Apoteket] iespējami īsā laikā jāiegādājas un jāpiegādā subsidēto zāļu režīmam pakļautās zāles un receptēs izrakstītās patēriņa preces. [Apoteket] jāspēj piegādāt arī, pirmkārt, visas citas zāles, uz kurām attiecas tās ekskluzīvās tirdzniecības tiesības, un, otrkārt, dabiskos medicīniskos produktus”. Pēc manām domām, Zviedrijas valdības apgalvojums nav atbalstāms. Pirmkārt, šo apgalvojumu noliedz apstākļi, ko Tiesai prejudiciālās tiesvedības gaitā norādījusi iesniedzējtiesa, kam, kā zināms, vienīgajai piemīt kompetence faktisko un juridisko apstākļu noteikšanā prejudiciālajā tiesvedībā (kā nesenu šādas pastāvīgas Tiesas prakses piemēru skat. Tiesas 2004. gada 30. marta spriedumu lietā C‑147/02 Alabaster, Recueil, I‑3101. lpp., 52. punkts). Turklāt, kā rakstveida apsvērumos (89.–100. punkts) norādījusi Komisija, Apoteket darbību un organizāciju regulējošie noteikumi, tostarp 1996. gada vienošanās 5. pants, neparedz precīzus, objektīvus un pārredzamus kritērijus preču atlasei un tirdzniecībai. Apoteket tādējādi ir liela rīcības brīvība, izlemjot, kuras preces tiks pārdotas tās tirdzniecības tīklā un kam tādējādi tiks sniegta piekļuve Zviedrijas tirgum.

118 – Papildus šo secinājumu 107.–109. punktā norādītajiem argumentiem skat. iepriekš minēto Tiesas 1990. gada 13. decembra spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 41. un 42. punkts, un minētā sprieduma analīzi, ko veikuši iepriekš minētie autori: De Cockborne, J. E., Defalque, L., Durand, C. F., Prahl, H. un Vandersanden, G. (328. un 329. lpp.), kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Banchero un tā analīzi ģenerāladvokāta Elmera secinājumos lietā Franzén, 82. punkts.

119 –      Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Banchero un ģenerāladvokāta Elmera secinājumus lietā Franzén, 82. punkts.

120 – Iepriekš minētie 1997. gada 23. oktobra spriedumi lietā Komisija/Nīderlande, 15. punkts, lietā Komisija/Itālija, 23. punkts, un lietā Komisija/Francija, 33. punkts.

121 – Iepriekš minētais 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā Komisija/Francija, 40. punkts. Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 23. punkts.

122 – Iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 10. punkts, skat. arī 16. un 17. punktu.

123 – Secinājumi lietā Franzén, 91.–94. punkts.

124 – Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto autora Pappalardo, A. darbu, 556. lpp.

125 – Šajā sakarā skat. arī Beraud, R. C. L'aménagement des monopoles nationaux prévu à l'article 37 du traité CEE à la lumière des récents développements jurisprudentiels. No: Revue trimestrielle de droit européen, 1979, 573.–606. lpp. (605. lpp.); iepriekš minēto autora Buendia Sierra, J. L. darbu, 119.–122. lpp. (3.162.–3.172. punkts); Burrows, F. State Monopolies. No: Yearbook of European Law, 1983, 25.–47. lpp. (30. lpp.); iepriekš minēto autoru De Cockborne, J. E., Defalque, L., Durand, C. F., Prahl, H. un Vandersanden, G. darbu (327.–329. lpp.); Wooldridge, F. Some recent decisions concerning the ambit of article 37 of the EEC Treaty. No: Legal issues of European Integration, 1979, 105.–121. lpp. (120. lpp.), un iepriekš minēto autora Pappalardo, A. darbu (555. un 556. lpp.).

126 – 24. punkts.

127 – 33. punkts.

128 – 41. punkts.

129 – Par sakarību starp EKL 31. pantu un EKL 28. un 29. pantu skat. ģenerāladvokāta Kosmas sīko analīzi secinājumos iepriekš minētajās lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija, Komisija/Francija un Komisija/Spānija (1997. gada 23. oktobra spriedumi, 18.–25. punkts).

130 – Iepriekš minētais spriedums lietā Peureux II, 32. punkts, 1983. gada 21. jūnija spriedums lietā Komisija/Francija, 27. punkts, un 1990. gada 13. decembra spriedums lietā Komisija/Grieķija, 50. punkts.

131 – 45. un 46. punkts.

132 – 33.–36. punkts.

133 – 1995. gada 30. novembra spriedums lietā C‑55/94 Gebhard (Recueil, I‑4165. lpp., 25. punkts).

134 – Rakstveida apsvērumi, 111.–127. punkts.

135 – Tā kā EKL 28. un 43. pantu analizēju tikai pakārtoti, es nepievērsīšos minēto noteikumu izņēmumu pamatošanai piemērojamo normu sīkākai analīzei. Izvērtēšu vienīgi tās normas, kas ļauj pamatot pasākumu, kas ir pretrunā EKL 31. pantam.

136 – Skat. it īpaši iepriekš minēto autora Berrod,  F. darbu “Monopoles publics et droit communautaire”, 66. punkts, un Mattera, A. Le marché unique européen.Ses règles, son fonctionnement, Jupiter, Paris, 2e éd., 1990 (56. lpp.).

137 – Secinājumi iepriekš minētajās lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija, Komisija/Francija un Komisija/Spānija (1997. gada 23. oktobra spriedumi, 26. punkts).

138 – Secinājumi lietā Franzén, 106. un 107. punkts.

139 – 19. punkts.

140 – 47.–49. punkts.

141 –      Iepriekš minētais 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā Komisija/Itālija. Skat. arī iepriekš minētos 1997. gada 23. oktobra spriedumus lietā Komisija/Nīderlande, 24., 25. un 32. punkts, un lietā Komisija/Francija, 41., 42. un 49. punkts.

142 – Secinājumi iepriekš minētajās lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija, Komisija/Francija un Komisija/Spānija (1997. gada 23. oktobra spriedumi, 26. punkts, kā arī 69.–85. punkts).

143 – Secinājumi lietā Franzén, 104.–121. punkts.

144 – Skat. manus secinājumus iepriekš minētajā lietā Wouters u.c., 157.–166. punkts.

145 – Iepriekš minētais spriedums lietā Höfner un Elser, 21. punkts.

146 – Skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus: 1987. gada 16. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 7. punkts, 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 36. punkts, un Wouters u.c., 47. punkts.

147 – 2001. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑475/99 AmbulanzGlöckner (Recueil, I‑8089. lpp., 20. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta Tezauro [Tesauro] secinājumus lietā C‑159/91 Poucet un lietā C‑160/91 Pistre (1993. gada 17. februāra spriedums, Recueil, I‑637. lpp., 8. punkts) un lietā C‑364/92 SAT Fluggesellschaft (1994. gada 19. janvāra spriedums, Recueil, I‑43. lpp., 9. punkts).

148 – 1974. gada 27. marta spriedums lietā 127/73 BRT un SABAM, t.s. “BRT‑II” (Recueil, 313. lpp., 20. punkts) un 1989. gada 11. aprīļa spriedums lietā 66/86 Ahmed Saeed Flugreisen un Silver Line Reisbüro (Recueil, 803. lpp., 55. punkts).

149 – 1981. gada 14. jūlija spriedums lietā 172/80 Züchner (Recueil, 2021. lpp., 7. punkts) un 1983. gada 2. marta spriedums lietā 7/82 GVL/Komisija (Recueil, 483. lpp., 29.–32. punkts).

150 – 1991. gada 10. decembra spriedums lietā C‑179/90 Merci convenzionali porto di Genova (Recueil, I‑5889. lpp., 27. punkts); 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑242/95 GT‑Link (Recueil, I‑4449. lpp., 52. un 53. punkts) un 1998. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑266/96 CorsicaFerries France (Recueil, I‑3949. lpp., 45. punkts).

151 – Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. februāra spriedums lietā T‑106/95 FFSA u.c./Komisija (Recueil, II‑229. lpp., 99. punkts) un Komisijas paziņojums 2001/C 17/04 par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi Eiropā (OV 2001, C 17, 4. lpp., 22. punkts).

152 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Ambulanz Glöckner, 56. un 57. punkts.

153 – Iepriekš minētais 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā Komisija/Francija, 59. un 95. punkts.

154 – Iepriekš minētais spriedums lietā Almelo, 49. punkts. Skat. arī 1993. gada 19. maija spriedumu lietā C‑320/91 Corbeau (Recueil, I‑2533. lpp., 14. punkts).

155 – 2000. gada 23. maija spriedums lietā C‑209/98 Sydhavnens Sten & Grus (Recueil, I‑3743. lpp., 80. punkts).

156 – ģenerāladvokāta Rozē secinājumi iepriekš minētajā lietā Komisija/Itālija (1983. gada 7. jūnija spriedums, VI C. punkts) un ģenerāladvokāta Kosmas secinājumi iepriekš minētajās lietās Komisija/Nīderlande, Komisija/Itālija, Komisija/Francija un Komisija/Spānija (1997. gada 23. oktobra spriedumi, 126. punkts).

157 – Iepriekš minētie spriedumi lietās BRT‑II, 19. punkts; GT‑Link, 50. punkts, un Komisija/Nīderlande, 37. punkts.

158 – Skat. it īpaši iepriekš minēto 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā Komisija/Francija, 94. punkts.

159 – Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, 3. lpp.

160 – 22. punkts.

161 – Šajos secinājumos apzīmējums “Eiropas Savienības dalībvalstis” attiecināts uz Eiropas Savienību pirms 2004. gada 1. maija.

162 – Iepriekš minētie spriedumi lietās Merci convenzionali porto di Genova, 27. punkts, GT-Link, 52. un 53. punkts, un Corsica Ferries France, 45. punkts.

163 – 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband (Recueil, I‑14887. lpp., 106. un 107. punkts).

164 – 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑53/00 Ferring (Recueil, I‑9067. lpp., 24. un 32. punkts), kā arī ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] secinājumi minētajā lietā, 66. punkts.

165 – Skat. 1996. gada līguma preambulā un 1. un 2. punktā.

166 – Kā Kopienas tiesību aktus šajā jomā skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.), un īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvu 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 1. lpp.).

167 – Skat. pirmo prejudiciālo jautājumu (pirmais teikums) un ceturto prejudiciālo jautājumu.

168 – Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, 9. lpp.

169 – Turpat.

170 – Zviedrijas valdības rakstveida apsvērumi, 11. punkts.

171 – Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, 8. lpp.

172 – Skat. it īpaši tabulu Eiropas Savienības Farmācijas grupas [Groupement pharmaceutique de l'Union européenne] Internet tīmekļa vietnē: (sadaļā “Lapas karte” [Sitemap], Farmaceiti [Pharmaciens d'officine], Dati par aptiekām [Données Pharmacie], Zāļu tirdzniecības vietu skaits Eiropā [Le nombre de pharmacies d'officine en Europe].

173 – Hannera rakstveida apsvērumi, 3. pielikums un 92.–94. punkts.

174 – Ziņojums Nr. 1999/4 “Konkurence zāļu tirdzniecībā”, Ziņojums Nr. 2002/4 “Konkurences uzlabošana un radīšana” un Ziņojums Nr. 2002/2 “Konkurence Zviedrijā” (citēti Hannera rakstveida apsvērumu 39. un 40. punktā).

175 – Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, 5. lpp.

176 – Skat. piekto prejudiciālo jautājumu.

Full & Egal Universal Law Academy