EUR-Lex -  62004CC0351 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTA FILIPA LEŽĒ [PhilippeLÉGER] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 6. aprīlī 1(1)

Lieta C‑351/04

Ikea Wholesale Ltd

pret

Commissioners of Customs & Excise

(High Court of Justice (Anglija un Velsa), Chancery Division, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Dempings – Ēģiptes, Indijas un Pakistānas izcelsmes kokvilnas gultasveļas imports – 1994. gada GATT – Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Strīdu izšķiršanas organizācijas rekomendācijas un lēmumi – Tiesiskās sekas – Normālā vērtība – Summas, kas atbilst pārdošanas izmaksām, administratīvajiem izdevumiem un citām vispārējām izmaksām, kā arī peļņai – Dempinga starpība – “Reducēšanas līdz nullei” prakse – Kaitējuma esamība – Atbilstoši ekonomiskie faktori un rādītāji – Iekasēto maksājumu atmaksa

1.     Šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības pamatā ir prāva par Kopienā importētajai Indijas un Pakistānas izcelsmes kokvilnas gultasveļai piemēroto antidempinga maksājumu atmaksāšanu. Šādu maksājumu uzlikšanas dēļ Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) ietvaros sākta strīda izšķiršanas procedūra; tajā PTO konstatēja, ka šādi maksājumi neatbilst Līgumam par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (turpmāk tekstā – “Antidempinga līgums”) (2).

2.     Šajā lietā High Court of Justice (Anglija un Velsa), Chancery Division, (Apvienotā Karaliste) lūdz Tiesu, ņemot vērā PTO Strīdu izšķiršanas organizācijas (turpmāk tekstā – “SIO”) ieteikumus un lēmumus, izvērtēt, vai regulas, ar ko ieviesti attiecīgie antidempinga maksājumi, ir saderīgas ar Kopienu tiesībām. Ja kāda no minētajām regulām būtu uzskatāma par spēkā neesošu, iesniedzējtiesa turklāt lūdz izskaidrot kārtību, kādā šādā gadījumā notiktu iekasēto maksājumu atmaksāšana.

3.     Izskatot šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, īpaši analizēšu, vai šāda spēkā esamības vērtējuma ietvaros jāņem vērā SIO ieteikumi un lēmumi. Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa aicināta vērtēt, vai ir spēkā tās tiesību normas, kurās noteikta ekonomiskās analīzes metode, ko Kopienas iestādes izmanto attiecīgo antidempinga maksājumu noteikšanai.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Urugvajas kārtas daudzpusējie starptautiskie nolīgumi

4.     Eiropas Kopiena 1994. gada 15. aprīlī parakstīja Nobeiguma aktu, ar ko noslēgta Daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārta, Līgumu par PTO izveidošanu, kā arī visus 1.–4. pielikumā norādītos nolīgumus un vienošanās (turpmāk tekstā – “PTO nolīgumi”).

5.     Minētajos pielikumos cita starpā ietverta 1994. gada Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (turpmāk tekstā – “1994. gada VVTT”), kā arī Vienošanās par normām un procedūrām strīdu izšķiršanai (turpmāk tekstā – “Vienošanās”) (3).

6.     Pēc minēto aktu parakstīšanas Padome pieņēma 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (4).

1)      Nolīgums par PTO izveidošanu

7.     Atbilstoši Līguma par PTO izveidošanu preambulai tā puses apņēmušās veidot “savstarpēji un abpusēji izdevīgas saistības ar nolūku būtiski pazemināt tarifus un citas tirdzniecības barjeras, kā arī likvidēt diskriminējošu attieksmi starptautiskajās tirdzniecības attiecībās”.

8.     Saskaņā ar minētā līguma III panta 2. punktu PTO “nodrošina sarunu vidi tās Dalībvalstīm attiecībā uz to daudzpusējām tirdzniecības attiecībām [..]”.

9.     Minētā līguma II panta 2. punktā precizēts, ka “līgumi un ar tiem saistītie juridiskie akti, kas ietverti 1., 2. un 3. pielikumā, [..] ir saistoši visām tā Dalībvalstīm” (5).

2)      1994. gada Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību

10.   Minētā vienošanās ietverta Līguma par PTO izveidošanu 1.A pielikumā un uzskatāma par daudzpusēju nolīgumu preču tirdzniecības jomā.

11.   Saskaņā ar 1994. gada VVTT VI panta 1. punktu dempings, “kura gadījumā vienas valsts preces tiek piedāvātas tirdzniecībai otrā valstī par cenām, kas ir zemākas nekā preču normālā vērtība, ir nosodāms, ja tas rada vai draud radīt materiālus zaudējumus līgumslēdzējas puses teritorijā izveidotajai ražošanas nozarei vai arī materiāli kavē iekšzemes ražošanas nozares izveidošanos”.

12.   Minētais noteikums īstenots ar Antidempinga līgumu, kurā paredzēti apstākļi, kuros var piemērot antidempinga pasākumus.

13.   Antidempinga līguma 2. pantā ar nosaukumu “Dempinga noteikšana”, precīzāk, tā 1. punktā, paredzēts, ka “prece tiek uzskatīta par realizētu dempinga apstākļos, t.i., par tādu, kura tiek realizēta citas valsts tirdzniecībā zem savas normālās vērtības, ja eksporta cena precei, kura tiek eksportēta no vienas valsts uz citu, ir zemāka par salīdzinošo cenu parastajā tirdzniecības apritē līdzīgām precēm, ja tās paredzētas patēriņam eksportētāja valstī”.

14.   Tātad, lai noteiktu dempingu, jānosaka līdzīgas preces normālā vērtība izcelsmes valsts iekšējā tirgū (2.2. pants), kā arī attiecīgās preces eksporta cena (2.3. pants), lai tādējādi noteiktu dempinga starpību (2.4. pants) (6).

15.   Papildus dempinga noteikšanai jāvērtē arī, vai šāda prakse rada būtiskus zaudējumus importētājvalsts ražošanas nozarei. Šādā nolūkā Antidempinga līguma 3. panta 4. punktā norādīti faktori, kas jāņem vērā, vērtējot, kā imports par dempinga cenām ietekmē attiecīgo valsts ražošanas nozari.

16.   Visbeidzot, atbilstoši minētā nolīguma 18. panta 4. punktam līgumslēdzējām pusēm ir pienākums veikt “visus nepieciešamos pasākumus, gan vispārēja, gan individuāla rakstura, lai nodrošinātu [..] tās likumu, noteikumu un administratīvo procedūru atbilstību šī Līguma nosacījumiem [..]”.

3)      Vienošanās

17.   Vienošanās ietverta Līguma par PTO izveidošanu 2. pielikumā. To ieteikumu un lēmumu īstenošana, kuri pieņemti, pamatojoties uz Vienošanos, ir SIO ziņā (7).

18.   Vienošanās mērķis atbilstoši tās 3. panta 2. punktam ir “aizsargāt Dalībvalstu tiesības un pienākumus aptvertajos līgumos un izskaidrot šo līgumu nosacījumus atbilstoši parastajiem starptautisko publisko tiesību iztulkošanas noteikumiem”.

19.   Saskaņā ar Vienošanās 3. panta 7. punktu gadījumā, kad puses nav panākušas vispārēji pieņemamu strīda atrisinājumu, ar Vienošanos izveidotā strīdu izšķiršanas mehānisma mērķis ir “nodrošināt attiecīgo pasākumu atcelšanu, ja tiek konstatēts, ka tie neatbilst kādam no aptvertā līguma nosacījumiem”.

20.   Ja nav iespējams tūlītēji atcelt par neatbilstošu atzīto pasākumu, ieinteresētajai dalībvalstij var noteikt saprātīgu termiņu atbilstoši Vienošanās 21. panta 3. punktam.

21.   Kad šāds termiņš beidzies un joprojām nav panākta atbilstība aptvertajam līgumam, atbilstoši Vienošanās 22. panta 2. punktam attiecīgā dalībvalsts turklāt var uz laiku uzsākt sarunas ar jebkuru no strīdā iesaistītajām pusēm ar nolūku noteikt abpusēji pieņemamas kompensācijas. Ja tas neizdodas, jebkura puse var pieprasīt SIO uz laiku pārtraukt koncesiju vai citu saistību piemērošanu attiecībās ar šo dalībvalsti.

B –    Kopienas tiesiskais regulējums

1)      Tiesiskais regulējums attiecībā uz aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis

22.   Pamata prāvas faktu laikā šis tiesiskais regulējums bija noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 384/96 (8).

23.   Kopiena minēto regulu pieņēma atbilstoši savām saistībām, kas izrietēja no Antidempinga līguma 18. panta 4. punkta, un tās mērķis ir Kopienas tiesību aktos pēc iespējas transponēt minētā līguma noteikumus, lai nodrošinātu to pienācīgu un pārskatāmu piemērošanu (9).

24.   Saskaņā ar minēto regulu izmeklēšana un pagaidu antidempinga maksājuma uzlikšana ir Komisijas kompetencē. Galīgā maksājuma uzlikšana ir Padomes kompetencē (10). Šādus maksājumus uzliek ar regulu; tos iekasē dalībvalstis, ievērojot regulā par šādu maksājumu ieviešanu noteikto iekasēšanas veidu un likmi (11).

25.   Lai uzliktu antidempinga maksājumu, Kopienas iestādēm jākonstatē, ka noticis dempings un tā rezultātā “Kopienas ražošanas nozarei” nodarīts būtisks kaitējums (12). Kopienas iestādēm turklāt jānovērtē, vai antidempinga maksājuma uzlikšana ir Kopienas interesēs.

26.   Atbilstoši pamatregulas 1. panta 1. punktam “antidempinga nodevu [maksājumu] var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada zaudējumus [kaitējumu]”.

27.   Minētā panta 2. punkta izpratnē preci uzskata par dempinga preci, “ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu [ir zemāka par līdzīgas preces [(13)] cenu, kas maksājama parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī [(14)] ]”.

28.   Līdzīgas preces normālo vērtību nosaka atbilstoši pamatregulas 2. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Principā to nosaka pēc faktiskajām cenām izcelsmes valstī. Tomēr gadījumā, ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojams preces noiets, pamatregulas 2. panta 3. punktā paredzēta iespēja normālās vērtības aprēķināšanai izmantot preces “salikto” normālo vērtību, ko nosaka, pamatojoties uz ražošanas izmaksām preces izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas pārdošanas izmaksas, administratīvie izdevumi un citas vispārējās izmaksas (turpmāk tekstā – “PAV izmaksas”) saprātīgā apmērā, kā arī peļņa.

29.   Šīs regulas 2. panta 10. punktā noteikti kritēriji, pamatojoties uz kuriem, iestādes “taisnīgi” salīdzina attiecīgās preces eksporta cenu un līdzīgas preces normālo vērtību. Šāds salīdzinājums, ko var veikt, izmantojot šīs regulas 2. panta 11. punktā izklāstītās trīs metodes, ļauj noteikt dempinga starpību. Tā ir “summa, par kādu normālā vērtība pārsniedz eksporta cenu” (15).

30.   Pamatregulas 3. pantā sīkāk paredzēti nosacījumi, pēc kuriem jānosaka, vai Kopienas ražošanas nozarei nodarīts kaitējums.

31.   Kad konstatēts, ka preces Kopienā importētas par dempinga cenām, tā nodarot būtisku kaitējumu, Kopienas iestādēm saskaņā ar pamatregulas 21. pantu, visbeidzot, jānosaka, vai antidempinga pasākumu veikšana atbilst Kopienas interesēm (16).

32.   Pamatregulas 9. panta 4. punktā noteikts, ka galīgais antidempinga maksājumu apmērs nekad “nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam jābūt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei” (17).

33.   Pretējā gadījumā pamatregulas 11. panta 8. punktā paredzēts, ka “importētājs var pieprasīt atmaksāt iekasētos maksājumus, ja izrādās, ka dempinga starpība, uz kuras pamata maksāti maksājumi, ir likvidēta vai samazināta līdz līmenim, kas ir zemāks par [spēkā esošā maksājuma] līmeni”.

2)      Strīdīgie antidempinga maksājumi par Ēģiptes, Indijas un Pakistānas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu

a)      Strīdīgo antidempinga maksājumu uzlikšana

34.   Pēc tam, kad Komisija noteica pagaidu antidempinga maksājumu par Ēģiptes, Indijas un Pakistānas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu Kopienā (18), Padome, pamatojoties uz pamatregulu, pieņēma Regulu (EK) Nr. 2398/97 (19).

35.   Strīdīgajā regulā apstiprināti Komisijas secinājumi, ka minētais imports veikts par dempinga cenām, kas radījušas būtisku kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, kā arī paredzēts galīgais antidempinga maksājums par labu Kopienai.

b)      SIO lēmums, kurā apšaubīti strīdīgie antidempinga maksājumi

36.   Pēc tam, kad ar strīdīgo regulu tika noteikti galīgi antidempinga maksājumi par Indijas eksportēto kokvilnas gultasveļu, Indijas Republika 1998. gada 3. augustā iesniedza sūdzību SIO un lūdza sākt konsultācijas ar Eiropas Kopienu (20). Tā kā minēto konsultāciju gaitā puses nepanāca vispārēji pieņemamu strīda atrisinājumu, Indijas Republika atbilstoši Vienošanās 4. panta 7. punktam pieprasīja izveidot īpašu grupu, kurai tiktu uzdots novērtēt minētās regulas atbilstību attiecīgajiem PTO noteikumiem.

37.   SIO īpašā grupa 2000. gada 30. oktobra ziņojumā (21) noteica, ka, pirmkārt, Kopiena pārkāpusi Antidempinga līguma 2.4.2. pantu, dempinga vidējās svērtās starpības noteikšanā izmantojot metodi, atbilstoši kurai negatīvās dempinga starpības tiek “reducētas līdz nullei”. Otrkārt, grupa konstatēja, ka Kopiena rīkojusies pretrunā ar Antidempinga līguma 3.4. pantu, vērtējot, vai Kopienas ražošanas nozarei nodarīts kaitējums, jo ņēmusi vērā ziņas par ražotājiem, kas neietilpa izmeklēšanu veicošo iestāžu noteiktajā dalībvalstu ražotāju lokā, un nav novērtējusi visus atbilstošos faktorus, kas ietekmē šīs nozares stāvokli.

38.   Pamatojoties uz Kopienas iesniegto apelāciju, SIO pastāvīgā Apelācijas institūcija 2001. gada 1. marta ziņojumā (22) apstiprināja īpašās grupas konstatējumu, ka tas, ka Kopiena attiecīgajā antidempinga izmeklēšanā izmantojusi “reducēšanas līdz nullei” metodi, esot pretrunā ar Antidempinga līguma 2.4.2. pantu. Apelācijas institūcija konstatēja arī, ka Kopiena turklāt rīkojusies neatbilstoši Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktam, aprēķinot preces “salikto” normālo vērtību un it īpaši peļņas summas.

39.   SIO 2001. gada 12. martā pieņēma īpašās grupas un Apelācijas institūcijas ziņojumus un atbilstoši Vienošanās 19. panta 1. punktam lūdza Kopienu nodrošināt tās pasākumu atbilstību Antidempinga līgumam.

40.   Saskaņā ar Vienošanās 21. panta 3. punkta b) apakšpunktu Indijas Republika un Kopiena vienojās, ka par saprātīgu termiņu SIO ieteikumu un lēmumu īstenošanai uzskatāms 2001. gada 14. augusts.

c)      Strīdīgo antidempinga maksājumu pārskatīšana, ko Kopiena veica atbilstoši SIO ieteikumiem un lēmumiem

41.   Padome 2001. gada 23. jūlijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1515/2001 par pasākumiem, kurus Kopiena drīkst veikt aizsardzībai pret dempingu un subsidētu importu pēc ziņojuma, ko pieņēmusi PTO Strīdu izšķiršanas organizācija (23).

42.   Saskaņā ar minētās regulas ceturto apsvērumu tās mērķis ir paredzēt iespēju Kopienai attiecīgos gadījumos, it īpaši saskaņā ar pamatregulu, veikt pasākumus atbilstīgi ieteikumiem un lēmumiem SIO ziņojumos.

43.   Šādā nolūkā Regulas Nr. 1515/2001 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka Padome var atcelt vai grozīt apstrīdēto pasākumu.

44.   Turklāt saskaņā ar minētās regulas 2. panta 1. punktu Padome “drīkst pieņemt 1. panta 1. punktā minētos pasākumus attiecībā uz neapstrīdētiem pasākumiem”, lai “ņemtu vērā juridiskos skaidrojumus SIO ziņojumā”.

45.   Minētās regulas 3. pantā precizēts, ka šādus pasākumus “piemēro no to spēkā stāšanās dienas un, ja nav norādīts citādi, tie nerada pamatu līdz šai dienai iekasēto nodokļu atmaksāšanai”.

46.   Pamatojoties uz Regulas Nr. 1515/2001 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu, Padome 2001. gada 7. augustā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1644/2001 (24), ar kuru atbilstoši SIO ieteikumiem grozīti saskaņā ar strīdīgo regulu pieņemtie secinājumi par preču importu no Indijas.

47.   Minētie grozījumi attiecas uz līdzīgas preces “saliktās” normālās vērtības noteikšanu, vidējās svērtās dempinga starpības aprēķināšanu (nepiemērojot nekādu reducēšanu līdz nullei) un, visbeidzot, uz kaitējuma esamības konstatēšanu.

48.   Ņemot vērā šo pārskatīšanu, Padome apstiprināja, ka preču importā no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas konstatējams dempings, kas rada kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei. Attiecībā uz eksportu no Indijas Padome tomēr uzskatīja, ka dempings ir mazāks, un samazināja atbilstoši strīdīgajai regulai noteikto antidempinga maksājumu apmēru (25). Padome turklāt nolēma apturēt antidempinga pasākumu piemērošanu (26).

49.   Tādējādi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1515/2001 2. pantu, Padome uzskatīja par pienācīgu atkārtoti izvērtēt pasākumus attiecībā uz preču importu no Ēģiptes un Pakistānas (kas nebija apstrīdēti SIO), pieņemot Regulu (EK) Nr. 160/2002 (27).

50.   Ar minētās regulas 1. pantu apturēta ar strīdīgo regulu noteikto antidempinga maksājumu piemērošana preču importam no Ēģiptes un paredzēts, ka to termiņš beidzas 2002. gada 28. februārī (28).

51.   Minētās regulas 2. pantā pārtraukta antidempinga procedūra attiecībā uz preču importu no Pakistānas, jo jaunajos aprēķinos apliecināts, ka neviens Pakistānas uzņēmums nepiekopj dempingu, eksportējot attiecīgās preces.

52.   Ņemot vērā, ka pasākumi attiecībā uz preču importu no Pakistānas bija atcelti un ka pasākumiem attiecībā uz preču importu no Ēģiptes bija beidzies termiņš, Padome pārskatīja secinājumus par preču importu no Indijas. Minētā pārskatīšana, kas tika veikta atbilstoši pamatregulas 11. panta 3. punktam (29), vainagojās ar to, ka Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 696/2002 (30), ar kuru apstiprināta galīgā antidempinga maksājuma uzlikšana preču importam no Indijas, kas grozīta ar Regulu Nr. 1644/2001.

II – Pamata prāva un procedūra

53.   Ikea Wholesale Ltd (turpmāk tekstā – “Ikea” vai “prasītājs”) 2002. gada 10. jūnija vēstulē Commissioners of Customs and Excise (Muitas un akcīzes komisāri; turpmāk tekstā – “Commissioners”) pieprasīja atmaksāt antidempinga maksājumus, ko uzņēmums bija samaksājis par kokvilnas gultasveļas importu no Indijas un Pakistānas. Ikea lūdza atmaksāt samaksāto summu GBP 230 301,74 apmērā, kas atbilst maksājumiem par uzņēmuma veikto importu no Pakistānas laika posmā no 2000. gada marta līdz 2002. gada janvārim, un samaksāto summu GBP 69 902,29 apmērā, kas atbilst daļai maksājumu par uzņēmuma veikto importu no Indijas laika posmā no 2000. gada marta līdz 2001. gada augustam.

54.   Minētais maksājumu atmaksāšanas pieprasījums iesniegts atbilstoši Kopienas Muitas kodeksa 236. un 239. pantam (31). Pieprasījuma pamatojumam Ikea izvirzīja iebildi par strīdīgās regulas prettiesiskumu, it īpaši saistībā ar vērtējumu, ko Kopienas iestādes veikušas attiecīgo maksājumu aprēķināšanai. Prasītājs īpaši atsaucās uz SIO ziņojumos ietvertajiem secinājumiem.

55.   Commissioners minēto pieprasījumu noraidīja un pēc administratīvās pārskatīšanas formālās procedūras šādu lēmumu atstāja spēkā, paužot uzskatu, ka, pirmkārt, strīdīgajā regulā importam attiecīgajā laika posmā noteikts galīgs antidempinga maksājums un, otrkārt, Regulā Nr. 1644/2001 un Regulā Nr. 160/2002 nav paredzēts, ka iepriekš samaksātie maksājumi būtu atmaksājami.

56.   Ikea minēto lēmumu pārsūdzēja VAT and Duties Tribunal (Londona). Minētā tiesa 2003. gada 8. septembra nolēmumā noteica, ka Ikea prasība ir noraidāma; šādu secinājumu tiesa īpaši pamatoja ar apsvērumu, ka, tā kā nav iesniegta EKL 230. pantā paredzētā prasība atcelt tiesību aktu, attiecīgās regulas attiecībā uz prasītāju ieguvušas galīgu spēku.

57.   Ikea minēto nolēmumu 2003. gada 31. oktobrī pārsūdzēja High Court of Justice (Anglija un Velsa), Chancery Division. Ikea apgalvoja, ka, pirmkārt, attiecīgās regulas viņu neskar tieši un individuāli EKL 230. panta izpratnē. Otrkārt, prasītājs pauda uzskatu, ka minētās regulas esot prettiesiskas.

58.   Minētā tiesa atcēla VAT and Duties Tribunal nolēmumu, norādot, ka Ikea nebija tiesību Kopienas tiesās tieši celt EKL 230. pantā paredzēto prasību par tiesību akta atcelšanu, jo ne strīdīgā regula, ne Regula Nr. 1644/2001 un Regula Nr. 160/2002 viņu neskarot tieši un individuāli. Ņemot vērā izklāstītos apstākļus, tiesa noteica, ka prasītājs minētās regulas varēja apstrīdēt tās prasības ietvaros, kas šajā tiesā celta par atteikumu atmaksāt maksājumus, un uzskatīja par nepieciešamu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tiktu vērtēta attiecīgo regulu spēkā esamība.

III – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

59.   Tā kā High Court of Justice (Anglija un Velsa), Chancery Division, šaubījās par strīdīgās regulas, kā arī Regulas Nr. 1644/2001, Regulas Nr. 160/2002 un Regulas Nr. 696/2002 (turpmāk tekstā – “turpmākas regulas”) spēkā esamību, tā nosprieda apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai, ņemot vērā secinājumus PTO Strīdu izšķiršanas organizācijas Īpašās grupas 2000. gada 30. oktobra ziņojuma 7.2. punkta g) un h) apakšpunktā, WT/DS1412/R, un PTO Strīdu izšķiršanas organizācijas Apelācijas institūcijas 2002. gada 1. marta lēmuma 86. un 87. punktā, WT/DS1141/AB/R, Padomes 1997. gada 28. novembra Regula (EK) Nr. 2398/97 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam ir uzskatāma par pilnībā vai daļēji nesaderīgu ar Kopienu tiesībām tiktāl, ciktāl tajā:

a)      pretēji grozītās Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, 2. panta 6. punkta a) apakšpunktam un Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktam piemērota nepareiza metode, aprēķinot pārdošanas izmaksas, administratīvos izdevumus un citas vispārējās izmaksas, kā arī peļņu;

b)      pretēji Regulas Nr. 384/96 2. panta 11. punktam un Antidempinga līguma 2.4.2. pantam piemērota nepareiza metode, veicot “reducēšanu līdz nullei” dempinga starpības noteikšanai, salīdzinot normālo vērtību ar eksporta cenu, un/vai

c)      pretēji Regulas Nr. 384/96 3. panta 5. punktam un Antidempinga līguma 3.4. pantam nav izvērtēti visi būtiskie kaitējuma faktori, kas ietekmē Kopienas ražošanas nozares stāvokli, un pieļauta kļūda, nosakot kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, paļaujoties uz pierādījumiem, kas iegūti no uzņēmumiem, kuri neietilpst Kopienas ražošanas nozarē?

2)      Vai kāda vai visas no minētajām regulām:

a)      Padomes Regula (EK) Nr. 1644/2001, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2398/97 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam un aptur tās piemērošanu attiecībā uz Indijas izcelsmes importu;

b)      Padomes Regula (EK) Nr. 160/2002, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2398/97 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam un izbeidz procedūru attiecībā uz Pakistānas izcelsmes importu, un/vai

c)      Padomes Regula (EK) Nr. 696/2002, ar ko apstiprina galīgo antidempinga maksājumu, kas attiecībā uz Indijas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu noteikts ar Regulu (EK) Nr. 2398/97, kurā grozījumi ir izdarīti un kuras piemērošana ir apturēta ar Regulu (EK) Nr. 1644/2001;

ir pretrunā Kopienu tiesībām (tostarp Regulas Nr. 384/96 1. pantam, 7. panta 1. punktam un 9. panta 4. punktam, tos aplūkojot saistībā ar Antidempinga līguma 1., 7.1. un 9. pantu), jo i) tās tika pieņemtas, pamatojoties uz tādas informācijas atkārtotu vērtējumu, kas tika iegūta sākotnējās izmeklēšanas periodā, atkārtotajam vērtējumam parādot, ka sākotnējās izmeklēšanas periodā nav noticis dempings vai maza apjoma dempings, bet ii) tomēr minētajās regulās nav paredzēta saskaņā ar Regulu Nr. 2398/97 jau samaksāto summu atmaksāšana?

3)      Vai Regula Nr. 1664/2001, Regula Nr. 160/2002 un Regula Nr. 696/2002 ir pretrunā arī ar Regulas Nr. 384/96 7. panta 2. punktu un 9. panta 4. punktu un samērīguma principu, jo tajās paredzēts antidempinga maksājuma līmenis, kas nav strikti samērīgs ar dempinga apjomu vai kaitējumu, kas atlīdzināms ar šo maksājumu?

4)      Vai atbildes uz minētajiem jautājumiem atšķiras attiecībā uz importu no Indijas, salīdzinot ar importu no Pakistānas, ņemot vērā:

a)      procesu PTO Strīdu izšķiršanas organizācijā, un/vai

b)      Regulā Nr. 1664/2001, Regulā Nr. 160/2002 un Regulā Nr. 696/2002 ietvertos Komisijas secinājumus?

5)      Vai, ņemot vērā atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem:

a)      valsts muitas iestādei jāatmaksā viss vai daļa antidempinga maksājumu, ko tā iekasējusi saskaņā ar Regulu Nr. 2398/97, un

b)      ja tā, tad par labu kam un pie kādiem nosacījumiem šī atmaksāšana jāveic?”

IV – Prejudiciālo jautājumu būtība

60.   Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu novērtēt strīdīgās regulas spēkā esamību. Tā labad, pirmkārt, jānoskaidro, vai Tiesai, vērtējot strīdīgās regulas spēkā esamību Kopienu tiesību kontekstā, ir saistoši ieteikumi un lēmumi, ko SIO paudusi ziņojumos par gultasveļas importu, un, otrkārt, jānovērtē to Kopienas iestāžu argumentu pareizība, ko tās izmantojušas, nosakot attiecīgos galīgos antidempinga maksājumus.

61.   Otrajā un trešajā jautājumā iesniedzējtiesa Tiesas uzmanību vērš uz turpmāko regulu spēkā esamību. Problēma slēpjas neskaidrībā, vai, neparedzot, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami, minētās regulas nenonāk pretrunā ar pamatregulu (tā aplūkojama saistībā ar Antidempinga līgumu) un it īpaši ar samērīguma principu.

62.   Ņemot vērā izklāstīto kontekstu, iesniedzējtiesa ceturtajā jautājumā vēlas noskaidrot, vai atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem būtu atšķirīgas atkarībā no tā, vai vērtēts imports no Indijas vai imports no Pakistānas.

63.   Visbeidzot, iesniedzējtiesa piektajā jautājumā Tiesu lūdz precizēt kārtību, kādā atbilstoši strīdīgajai regulai varētu notikt iekasēto maksājumu atmaksāšana, ja tas vispār iespējams.

64.   Jautājumus analizēšu tādā kārtībā, kādā tie uzdoti.

V –    Par strīdīgās regulas spēkā esamību

65.   Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, vai strīdīgā regula būtu jāatzīst par neatbilstošu pamatregulai, pamatojoties uz to, ka SIO konstatējusi, ka strīdīgā regula ir pretrunā Antidempinga līgumam.

66.   Jautājums rodas tādēļ, ka atbilstoši pamatregulas piektajam apsvērumam, kā jau norādīts, tās mērķis ir Kopienas tiesību aktos ieviest Antidempinga līguma noteikumus, lai nodrošinātu to pienācīgu un pārskatāmu piemērošanu.

67.   Minētajos noteikumos regulēta arī kārtība, kādā nosaka dempinga un kaitējuma esamību. Līdz ar to Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktā un 2.4.2. pantā paredzētās aprēķinu metodes, kā arī minētā līguma 3.4. pantā izvirzītie kritēriji kaitējuma esamības konstatēšanai gandrīz identiskā formā pārņemti pamatregulā.

68.   Tiesa 2003. gada 9. janvāra spriedumā lietā Petrotub un Republica/Padome (32) ir nospriedusi, ka Kopienas nolūks, pieņemot pamatregulu, bija izpildīt no Antidempinga līguma izrietošās starptautiskās saistības. Šajā sakarā Tiesa ir norādījusi, ka pamatregulas 2. panta 11. punktā Kopienas iestādes vēlējušās izpildīt konkrētās saistības, kas ietvertas Antidempinga līguma 2.4.2. pantā (33).

69.   Pamatojoties uz šādiem apsvērumiem, Tiesa nosprieda, ka atbilstoši judikatūrai, kas veidojusies, sākot ar Tiesas 1991. gada 7. maija spriedumu lietā Nakajima/Padome (34), tiesiskuma kontrole pār tādu Padomes regulu, kurā tāpat kā strīdīgajā regulā, pamatojoties uz pamatregulu, noteikti galīgi antidempinga maksājumi, Tiesai ir jāīsteno gan no Kopienu tiesību viedokļa, gan no Antidempinga līguma viedokļa.

70.   Manuprāt, šāds secinājums vienlīdzīgi attiecas uz šo lietu. Pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunktā un 3. panta 5. punktā Kopienas nolūks bijis izpildīt konkrētās saistības, kas izriet no Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punkta un 3.4. panta.

71.   Ņemot vērā šādus apsvērumus un iepriekš minēto judikatūru, uzskatu, ka strīdīgās regulas spēkā esamība jāvērtē ne tikai no piemērojamo pamatregulas noteikumu viedokļa, bet arī no attiecīgo Antidempinga līguma noteikumu viedokļa.

72.   Turklāt jānorāda, ka lietā piemērojamo pamatregulas noteikumu un attiecīgo Antidempinga līguma noteikumu formulējumā nav vērā ņemamu atšķirību.

73.   Šīs lietas saknes meklējamas apstāklī, ka SIO Antidempinga līguma noteikumus interpretējusi citādāk, nekā Kopienas iestādes, pieņemot strīdīgo regulu, interpretējušas attiecīgos pamatregulas noteikumus.

74.   Līdz ar to jānoskaidro, vai SIO sniegtā piemērojamo Antidempinga līguma noteikumu interpretācija ir saistoša Tiesai, tai interpretējot attiecīgos pamatregulas noteikumus un līdz ar to arī īstenojot tiesiskuma kontroli pār strīdīgo regulu no minētā līguma viedokļa.

75.   Citiem vārdiem, vai, Kopienu tiesībās ieviešot Antidempinga līguma noteikumus, Kopienai ir saistoša SIO sniegtā interpretācija?

76.   Pirms tiek uzsākts strīdīgās regulas spēkā esamības vērtējums, jārod atbilde uz jautājumu, vai šajā lietā Tiesai ir saistoši SIO ieteikumi un lēmumi, kuros interpretēti Antidempinga līguma noteikumi.

A –    Par SIO ieteikumu un lēmumu juridisko spēku strīdīgās regulas spēkā esamības vērtējuma kontekstā

77.   Es piekrītu Padomei un Komisijai, ka Antidempinga līguma interpretācija, ko SIO sniegusi ziņojumos par gultasveļas importu, nevar būt saistoši Tiesai, tai vērtējot strīdīgās regulas spēkā esamību.

78.   Ja SIO apsvērumi Tiesai būtu saistoši, neizbēgami būtu noteikts, kā Tiesai jāinterpretē attiecīgie Kopienu tiesību noteikumi.

79.   Tādējādi tiktu apdraudēta Kopienu tiesību sistēmas autonomija tās īpašo mērķu sasniegšanā.

80.   Starptautisks līgums ir jāinterpretē, ne tikai ņemot vērā tā formulējumu, bet arī saskaņā ar tā mērķiem. Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (35) 31. panta 1. punktā šajā sakarā precizēts, ka “līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama [tā] noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam un mērķim” (36).

81.   Līdz ar to fakts, ka Antidempinga līguma noteikumi formulēti tāpat kā attiecīgie Kopienu tiesību noteikumi, manā skatījumā nenozīmē, ka minētie noteikumi obligāti jāinterpretē vienādi.

82.   SIO sniegto interpretāciju nosaka PTO raksturs un tās izvirzītie mērķi. Tie būtiski atšķiras no Kopienu tiesību mērķiem.

83.   Lai arī Līgumā par PTO izveidošanu ietverts tā dalībvalstīm saistošu noteikumu kopums (37), pirmām kārtām tomēr līgums tā dalībvalstīm nodrošina sarunu vidi attiecībā uz to daudzpusējām tirdzniecības attiecībām.

84.   Starptautiskās tirdzniecības sistēmas mērķi nav ne izveidot tiesību kopienu, ne vienoto tirgu, kas būtu pielīdzināms tam, kas attīstīts Eiropas Kopienā (38). Daudz pieticīgākā veidā minētā sistēma veido kopīgu institucionālu ietvaru tās dalībvalstu sarunu vešanai “savstarpēji un abpusēji izdevīgā” (39) garā, paredzot tiesības un uzņemoties saistības nolūkā būtiski pazemināt tirdzniecības barjeras, kā arī likvidēt diskriminējošu attieksmi starptautiskajās tirdzniecības attiecībās (40).

85.   Norādīto mērķu īstenošanā PTO nolīgumu noteikumus interpretē ar citu pieeju un pēc citādākām metodēm nekā tās, kurām priekšroku varētu dot Kopienu tiesa.

86.   Tādējādi atbilstoši Vienošanās 3. panta 2. punktam minētie noteikumi jāizskaidro “atbilstoši parastajiem starptautisko publisko tiesību iztulkošanas noteikumiem” (41). Turklāt minēto nolīgumu oficiālo interpretāciju sniedz PTO politiskās institūcijas, t.i., Ministru konference (42) un Vispārējā padome (43).

87.   Šajos apstākļos, ņemot vērā PTO un Kopienas raksturu un izvirzītos mērķus, uzskatu, ka atziņa, ka Tiesai var būt saistoša SIO sniegtā interpretācija, apdraudētu Kopienas tiesību sistēmas autonomiju.

88.   Pretēja nostāja būtu pretrunā arī ar Kopienas tiesām EKL 220. pantā piešķirtajām ekskluzīvajām tiesvedības pilnvarām Kopienas tiesību normu interpretācijā.

89.   Tiesa atzinumā 1/91 (44) noteica, ka, “ja starptautisks nolīgums paredz savu tiesu sistēmu, kurā ir tiesa, kuras jurisdikcijā ir izšķirt domstarpības starp šā nolīguma līgumslēdzējām pusēm un līdz ar to interpretēt tā noteikumus, šīs tiesas nolēmumi ir saistoši Kopienu iestādēm, ieskaitot Eiropas Kopienu Tiesu” (45). Tiesa turklāt pauda nostāju, ka “starptautisks nolīgums, kas paredz šādu tiesu sistēmu, principā var būt saderīgs ar Kopienu tiesībām [un ka] Kopienas kompetence starptautisko attiecību jomā un tās tiesībspēja slēgt starptautiskus nolīgumus noteikti ietver iespēju pakļaut savu rīcību ar šiem nolīgumiem izveidotas vai noteiktas tiesas lēmumiem attiecībā uz nolīgumu noteikumu piemērošanu un interpretāciju” (46).

90.   Tiesa minētajā atzinumā tomēr norādīja, ka ar konkrēto nolīgumu Kopienu tiesiskajā kārtībā blakus noteiktai Kopienu noteikumu grupai tiktu ieviests liels skaits tiesību normu ar identisku formulējumu (47). Tiesa turklāt konstatēja, ka, lai sasniegtu attiecīgā nolīguma mērķi, “jāinterpretē ne tikai tās normas, kas ietvertas nolīgumā, bet arī atbilstošās Kopienu tiesību normas” (48).

91.   Līdz ar to Tiesa turpināja, ka, “ietekmējot to, kā nākotnē tiks interpretētas Kopienu tiesību normas brīvas aprites, pārvietošanās un konkurences jomā, šajā nolīgumā paredzētais tiesu mehānisms skar EEK līguma 164. pantu [jaunajā redakcijā – EKL 220. pants] un, plašāk, pašus Kopienas pamatus” (49).

92.   Ņemot vērā šādus apsvērumus un pat ja Antidempinga līguma un Kopienu tiesību noteikumi nav nemaz tik pretrunīgi, kā atzinumā uzsvērusi Tiesa, uzskatu, ka Kopienu tiesas secinājumi, a fortiori, ir derīgi attiecībā uz strīdu izšķiršanas mehānismu, kas izveidots ar PTO nolīgumiem.

93.   Par spīti ievērojamajiem uzlabojumiem, ko nesusi pāreja no VVTT uz PTO (50), – it īpaši uzlabojumiem strīdu izšķiršanas mehānisma stiprināšanai – minētajā mehānismā, manuprāt, nav paredzēts izveidot institūciju, kas būtu pielīdzināma tiesai.

94.   Saskaņā ar Vienošanās 19. pantu īpašo grupu un Apelācijas institūcijas ziņojumiem ir tikai ieteikuma spēks (51). To lēmumi, manuprāt, ne formas, ne satura ziņā nav uzskatāmi par juridiski saistošiem tiesu nolēmumiem. Šādus lēmumus pieņem PTO Vispārējā padome, kas ir politiska institūcija pat gadījumos, kad rīkojas savu Strīdu izšķiršanas organizācijas pilnvaru ietvaros.

95.   Turklāt Vienošanās tekstā ir paredzēta nozīmīga loma strīdā iesaistīto pušu sarunām arī tad, ja jau pastāvētu SIO lēmums šajā jautājumā.

96.   Kā jau norādīts, Vienošanās mērķis visupirms ir “nodrošināt pozitīvu strīda atrisinājumu” (52). Līdz ar to, neskatoties uz pušu pienākumu “tūlītēji” ievērot SIO ieteikumus un lēmumus (53), tās tomēr var vienoties par saprātīgu termiņu strīdīgā akta atcelšanai. Ja tas netiek īstenots, puses var paredzēt “pagaidu pasākumus” (54), piemēram, “abpusēji pieņemamas” kompensācijas vai koncesiju vai citu saistību pārtraukšanu (55). Neskatoties uz SIO uzraudzību pār pieņemto ieteikumu un lēmumu īstenošanu (56), Vienošanās tekstā nav norāžu, ka minētie pasākumi, kas principā ir pagaidu rakstura, nevarētu pastāvēt ilgstoši.

97.   Ņemot vērā būtisko lomu, kāda Vienošanās noteikumos paredzēta sarunām, Tiesa paudusi pastāvīgu nostāju, ka, “ja tiesu iestādēm uzliktu pienākumu nepiemērot valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar PTO līgumiem, tas varētu liegt līgumslēdzēju pušu likumdevējām iestādēm vai izpildvaras iestādēm iespēju [..] sarunu ceļā vienoties pat par pagaidu risinājumu atbilstoši PTO tiesiskajam regulējumam” (57).

98.   Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka, vērtējot strīdīgās regulas spēkā esamību, Tiesai nav saistoša interpretācija, ko SIO sniegusi ziņojumos par gultasveļas importu.

B –    Par strīdīgās regulas spēkā esamību no pamatregulas un Antidempinga līguma viedokļa

99.   Šajos prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Kopienas iestādes nav rīkojušās pretrunā ar piemērojamajiem pamatregulas un Antidempinga līguma noteikumiem, pirmkārt, nosakot preču salikto normālo vērtību un, otrkārt, piemērojot “reducēšanas līdz nullei” metodi kopējās dempinga starpības aprēķināšanā, kā arī, treškārt, novērtējot, vai Kopienas ražošanas nozarei nodarīts kaitējums un, ja tā, cik būtisks.

100. Vēlos paust divus iepriekšējus apsvērumus.

101. Pirmais apsvērums attiecas uz Kopienas tiesu kontroles apjomu pār Padomes darbību, uzliekot antidempinga maksājumus.

102. Jāatgādina, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Kopienas iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (58).

103. Šāda rīcības brīvība attiecas ne tikai uz pamatregulas pieņemšanu (Antidempinga līgumā ieskicētajos ietvaros), bet arī uz konkrētiem antidempinga aizsargpasākumiem, ko veic, pamatojoties uz pamatregulu (59).

104. Tiesa vairākkārt nospriedusi, ka izvēle starp dažādām pamatregulā norādītajām dempinga starpības aprēķina metodēm, kā arī preces normālās vērtības (60) vai kaitējuma esamības noteikšana (61) ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko situāciju izvērtēšanu.

105. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (62). Kopienas tiesa tomēr nevar ar savu vērtējumu aizstāt to iestāžu vērtējumu, kuru kompetencē ir attiecīgās izvēles veikšana.

106. Šāda kontrole turklāt var attiekties vienīgi uz tiem datiem, kas ir iestāžu rīcībā strīdīgās regulas pieņemšanas laikā (63).

107. Otrais apsvērums attiecas uz pamatošanas pienākuma apjomu, kas antidempinga pasākumu pieņemšanā Kopienas iestādēm izriet no EKL 253. panta.

108. Tiesas pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka atbilstoši no EKL 253. panta izrietošajam pienākumam norādīt pamatojumu iestādes izstrādātajos aktos skaidri un nepārprotami jāatspoguļo akta pieņemšanas iemesli, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar pieņemtā pasākuma pamatojumu un aizstāvēt savas tiesības un lai tiesa varētu veikt savu kontroli. Kopienu tiesa tomēr uzskata, ka pamatojumā nav jāuzskaita visi faktiskie vai juridiskie attiecināmie apstākļi. Pamatošanas pienākuma apjoms jānosaka saskaņā ar strīdīgās regulas pieņemšanas kontekstu un procedūru, kā arī visām attiecīgo jautājumu regulējošām tiesību normām (64).

109. Šajā sakarā Tiesa attiecībā uz regulu, ar kuru uzlikts galīgs antidempinga maksājums, pauda nostāju, ka gadījumos, kad Kopienas iestāžu argumentācija nav pretrunā ar iebildēm, ko administratīvās procedūras gaitā izvirzījuši ieinteresētie uzņēmumi, Kopienas iestādēm nav precīzi jānorāda visas savas argumentācijas nianses (65).

110. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, jāpārliecinās, vai Kopienas iestādes attiecīgo antidempinga maksājumu uzlikšanā nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu, pirmkārt, aprēķinot preču salikto normālo vērtību, otrkārt, piemērojot “reducēšanas līdz nullei” metodi kopējās dempinga starpības aprēķināšanā, kā arī, treškārt, novērtējot, vai Kopienas ražošanas nozarei nodarīts kaitējums un, ja tā, cik būtisks.

1)      Par preču saliktās normālās vērtības aprēķiniem

111. Iesniedzējtiesa Tiesu vispirms lūdz novērtēt, vai Kopienas iestāžu izmantotā metode Indijas un Pakistānas uzņēmumu eksportēto preču saliktās normālās vērtības noteikšanai atbilst pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunktam un Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktam.

112. Atkārtoti vēršu uzmanību uz to, ka saskaņā ar pamatregulas 1. panta 2. punktu “preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas ir zemāka par līdzīgas preces cenu, kas maksājama parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī” (66). Līdz ar to, lai konstatētu dempingu, izmeklēšanai pakļautās preces eksporta cena jāsalīdzina ar līdzīgas preces normālo cenu tās izcelsmes valsts iekšējā tirgū (67).

113. Tātad līdzīgas preces normālās vērtības noteikšana ir būtisks solis, kas iestādēm, kuras veic izmeklēšanu, ļauj konstatēt, vai tiek piekopts dempings.

114. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo daļu līdzīgas preces normālo vērtību “parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī parastās tirdzniecības operācijās ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti” (68).

115. Ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojamas identiskās preces noiets vai tas ir nepietiekams (69), šādas preces normālo vērtību atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam “saliek”, pamatojoties uz ražošanas izmaksām preces izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas PAV izmaksas saprātīgā apmērā, kā arī peļņa. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs metodes mērķis ir noteikt tādu preces pārdošanas vērtību, kāda tā būtu, ja attiecīgo preci pārdotu tās izcelsmes valstī vai eksportētājvalstī (70).

116. Summas, kas atbilst PAV izmaksām un peļņai, var aprēķināt pēc četrām metodēm, kas paredzētas pamatregulas 2. panta 6. punktā.

117. Principā minētās summas nosaka, pamatojoties uz faktiskajiem datiem par līdzīgas preces ražošanu un pārdošanu parastās tirdzniecības operācijās, ko veic izmeklēšanai pakļautais eksportētājs vai ražotājs.

118. Ja šādā veidā minētās summas nav iespējams noteikt, tās var noteikt, pamatojoties uz “vidējām, svērtajām, faktiskajām summām, kas ir konstatētas citiem izmeklēšanai pakļautajiem eksportētājiem vai ražotājiem, kas nodarbojas ar līdzīgas preces ražošanu un pārdošanu izcelsmes valsts iekšējā tirgū” (a) apakšpunkts).

119. Tāpat minētās summas var noteikt, pamatojoties uz “faktiskajām summām, ko piemēro tās pašas vispārīgās preču kategorijas ražošanai un pārdošanai parastajās tirdzniecības operācijās, ko veic attiecīgais eksportētājs vai ražotājs izcelsmes valsts iekšējā tirgū” (b) apakšpunkts), vai pēc jebkurām citām “saprātīgām metodēm” (c) apakšpunkts).

120. Tiesa uzskata, ka minēto metožu izmantošana jāapsver tādā kārtībā, kādā tās izklāstītas, un jebkura no tām jāpiemēro, aprēķinos saglabājot saprātīgumu (71).

121. Pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunktā gandrīz identiskos vārdos pārņemta Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktā izklāstītā aprēķinu metode (72).

122. Prasītājs savos apsvērumos pauž nostāju, ka ne pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunktā, ne Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktā neesot paredzēts, ka Kopienas iestādes PAV izmaksu un peļņas summu aprēķināšanai varētu izmantot tikai viena eksportētāja vai ražotāja datus un neņemt vērā citu eksportētāju vai ražotāju pārdošanas datus, kas neattiecas uz parastajām tirdzniecības operācijām (73).

123. Pirmkārt, jāpārbauda, vai, ņemot vērā nupat minētās tiesību normas, Kopienas iestādes rīkojušās tiesiski, PAV izmaksu un peļņas summu aprēķināšanai izmantojot tikai viena eksportētāja datus.

124. Vispirms jānorāda, ka, ņemot vērā lielo ražotāju un eksportētāju skaitu attiecīgajās izcelsmes valstīs, Komisija atbilstoši pamatregulas 17. panta 1. punktam nolēma veikt atlasi (74). Līdz ar to Komisija katrā no eksportētājvalstīm atlasīja uzņēmumus (75).

125. Konstatējušas, ka preču cenas izcelsmes tirgos neder kā pamats normālās vērtības noteikšanai, Kopienas iestādes nolēma normālo vērtību visa veida gultasveļai, ko uz Kopienu eksportēja Indijas, Pakistānas un Ēģiptes uzņēmumi, aprēķināt atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam.

126. Līdz ar to normālā vērtība tika noteikta, katra uzņēmuma eksportēto preču ražošanas izmaksām to izcelsmes valstī pieskaitot, pirmkārt, PAV izmaksas saprātīgā apmērā un, otrkārt, peļņu.

127. Attiecībā uz importu no Indijas pēc Kopienas iestāžu paskaidrojumiem jādomā, ka ticis pieņemts, ka tikai viena atlasītā uzņēmuma pārdošanas apjoms iekšējā tirgū izmeklēšanas laikposma laikā bijis reprezentatīvs attiecībā uz šo tirgu (76). Tāpat noteikts, ka minētais preču noiets novērots parastajās tirdzniecības operācijās, jo tas nesis peļņu.

128. Tas pats konstatēts attiecībā uz importu no Pakistānas (77).

129. Ņemot vērā šos apstākļus, PAV izmaksu un peļņas summas, kas izmantota, lai noteiktu līdzīgas preces salikto normālo vērtību Indijā un Pakistānā, atbilst viena vienīga Indijas uzņēmuma un viena vienīga Pakistānas uzņēmuma uzrādītajām PAV izmaksu un peļņas summām.

130. Ikea apsvērumos apgalvo, ka atbilstoši pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunkta un Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punkta burtiskai interpretācijai nepārprotami esot nepieļaujami izmantot tikai viena eksportētāja datus (78).

131. Atšķirībā no prasītāja es neuzskatu, ka šāds arguments šajā lietā būtu balstīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

132. Manuprāt, tas, ka pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunktā vārdu savienojums “citi eksportētāji vai ražotāji” lietots daudzskaitlī, neļauj izslēgt iespēju ņemt vērā viena vienīga uzņēmuma datus. Šāds secinājums vēl jo vairāk attiecas uz gadījumiem, kad šāds uzņēmums būtu vienīgais starp izmeklēšanai pakļautajiem uzņēmumiem, kura īstenotais līdzīgas preces tirdzniecības apjoms izcelsmes valsts iekšējā tirgū izmeklēšanas laikposma laikā bijis reprezentatīvs attiecībā uz šo tirgu.

133. Attiecībā uz to, ka minētajā tiesību normā izmantots jēdziens “vidējā svērtā” vērtība, tāpat kā Padome uzskatu, ka šo jēdzienu var tikpat labi attiecināt uz viena ražotāja vai eksportētāja darījumu vidējo svērto vērtību (79). Tas noticis šajā lietā (80).

134. Tātad mana nostāja ir, ka tādos gadījumos, kad tāpat kā šajā lietā attiecīgajā izcelsmes valstī līdzīgas preces pārdošanu, kas ir reprezentatīva attiecībā uz šo tirgu, veicis tikai viens uzņēmums, Kopienas iestādes savas rīcības brīvības ietvaros ir tiesīgas izmantot tikai šī viena uzņēmuma datus.

135. Otrkārt, jāpārliecinās, vai pieeju, pēc kuras peļņas starpības noteikšanā nav ņemts vērā citu uzņēmumu pārdošanas apjoms, kas nav novērots parastajās tirdzniecības operācijās, var uzskatīt par pareizu metodi normālās vērtības noteikšanai.

136. Šajā lietā Kopienas iestādes konstatēja, ka līdzīgā prece iekšējā tirgū pārdota par cenām, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām, un tāpēc nevar uzskatīt, ka pārdošana notikusi parastās tirdzniecības operācijās; līdz ar to šādu preces noietu nevar uzskatīt par pienācīgu pamatu normālās vērtības noteikšanai.

137. Atšķirībā no prasītāja paustajiem apsvērumiem (81) uzskatu, ka aprēķinu metode, ko attiecīgās izmeklēšanas ietvaros izmantojušas Kopienas iestādes, nav pretrunā ne ar pamatregulas 2. panta 6. punkta un Antidempinga līguma 2.2.2. panta tekstu, ne ar minēto normu būtību.

138. Pirmkārt, šāda metode atbilst pamatregulā un Antidempinga līgumā ietvertajam principam, ka normālajai vērtībai principā jābalstās uz datiem par pārdošanu parastās tirdzniecības operācijās. Manuprāt, šāds princips nepārprotami izriet no pamatregulas 1. panta 2. punkta un 2. panta 1. punkta (82), kā arī no Antidempinga līguma 2.1. panta.

139. Arī gadījumos, kad jānosaka saliktā normālā vērtība, pamatregulas 2. panta 6. punktā un Antidempinga līguma 2.2.2. pantā paredzēts, ka PAV izmaksu, kā arī peļņas summas pamatojas uz faktiskajiem datiem par līdzīgas preces ražošanu un pārdošanu parastās tirdzniecības operācijās.

140. Tiesa turklāt minēto principu atzinusi 1992. gada 13. februāra spriedumā lietā Goldstar/Padome (83). Minētajā lietā Tiesa nosprieda, ka ar parasto tirdzniecības operāciju jēdzienu “normālās vērtības noteikšanā paredzēts izslēgt situācijas, kad pārdošana iekšējā tirgū nenotiek parastās tirdzniecības operācijās, it īpaši, kad preci pārdod par cenu, kas ir zemāka nekā ražošanas izmaksas [..]” (84).

141. Otrkārt, pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunktā un Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktā nav skaidri aizliegts neņemt vērā pārdošanu, kas nav notikusi parastās tirdzniecības operācijās. Minētajās tiesību normās vienkārši noteikts, ka vērā jāņem līdzīgas preces pārdošana izcelsmes valsts iekšējā tirgū.

142. Līdz ar to, manuprāt, nevar uzskatīt, ka, nolemjot preces saliktās normālās vērtības aprēķinos neņemt vērā pārdošanu, ko eksportētāji un ražotāji veikuši apstākļos, kas neatbilst parastajam tirdzniecības režīmam, Kopienas iestādes būtu rīkojušās nepareizi (85).

143. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka līdzīgas preces saliktā normālā vērtība importam no Indijas un Pakistānas noteikta pareizi.

2)      Par dempinga starpības noteikšanu

144. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī, vai “reducēšanas līdz nullei” metode kopējās dempinga starpības aprēķināšanai, kas pielietota attiecīgajā antidempinga izmeklēšanā, atbilst pamatregulas 2. panta 11. punktam un Antidempinga līguma 2.4.2. pantam.

145. Atgādinu, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 12. punktu dempinga starpība ir “summa, par kādu normālā vērtība pārsniedz eksporta cenu”. Izmeklēšanas iestādes dempinga starpību nosaka, atbilstoši “taisnīguma” (86) nosacījumiem līdzīgas preces normālo vērtību salīdzinot ar cenu eksportam uz Kopienu.

146. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu pastāv trīs salīdzinājuma metodes. Divas pirmās ir tā sauktās “simetriskās” metodes, atbilstoši kurām vidējo svērto normālo vērtību salīdzina ar vidējo svērto cenu, ko piemēro visos uz Kopienu orientētajos eksporta darījumos, vai arī ar atsevišķu normālo vērtību un atsevišķu eksportam uz Kopienu piemēroto cenu uz atsevišķu darījumu bāzes.

147. Gadījumos, kad eksporta cenas ievērojami atšķiras atkarībā no pircējiem, reģioniem vai laikposmiem (t.i., pastāv “selektīvais dempings” vai “mērķdempings”) un t.s. simetriskās metodes pilnībā neatspoguļo piekoptā dempinga apmērus, var izmantot trešo, t.s. “asimetrisko” aprēķinu metodi (87). Šādos apstākļos to, vai pastāv dempinga starpība, var noteikt, normālo vērtību, kas noteikta, pamatojoties uz vidējiem svērtajiem rādītājiem, salīdzinot ar cenu, ko izmanto visos atsevišķajos eksporta darījumos uz Kopienu.

148. Saskaņā ar Antidempinga līguma 2.4. pantu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumam jābūt “taisnīgam”. Antidempinga līguma 2.4.2. pantā turklāt attiecībā uz pirmo simetrisko metodi precizēts, ka jāsalīdzina vidējā svērtā normālā vērtība un visu “salīdzināmo” eksporta darījumu vidējā svērtā cena (88).

149. Attiecībā uz šo lietu no pagaidu regulas četrdesmit sestā apsvēruma izriet, ka dempinga starpību parasti aprēķina, salīdzinot vidējo salikto normālo vērtību, kas svērta atkarībā no tipa, un vidējo eksporta cenu, kas svērta atkarībā no tipa. Šāda aprēķinu metode apstiprināta strīdīgās regulas divdesmit devītajā apsvērumā.

150. Lietas materiālos tomēr redzams, ka kopējās dempinga starpības aprēķinos Kopienas iestādes negatīvajām dempinga starpībām pielietojušas “reducēšanas līdz nullei” praksi (89).

151. Lai gan apbēdina fakts, ka pagaidu regulā un strīdīgajā regulā nav jebkāda skaidrojuma par minēto praksi (90), izskatās, ka attiecīgajā laikā tā piekopta pastāvīgi. Turklāt neviena no pusēm administratīvās procedūras gaitā nav izvirzījusi specifiskas iebildes, kuru dēļ, iespējams, varētu rasties vajadzība sniegt sīkāku pamatojumu kopējās dempinga starpības aprēķiniem (91).

152. Ņemot vērā Padomes un Komisijas sniegtās ziņas, minēto metodi atbilstoši tās pielietojumam šīs tiesvedības ietvaros var īsumā raksturot šādi. Vispirms Kopienas iestādes noteica, ka izmeklēšanai pakļautajai precei – kokvilnas gultasveļai – ir noteikts skaits dažādu modeļu jeb atšķirīgu veidu. Kopienas iestādes katram no šiem modeļiem aprēķināja vidējo svērto normālo vērtību un vidējo svērto eksporta cenu un veica to salīdzinājumu katram modelim atsevišķi. Dažiem modeļiem normālā vērtība bija augstāka nekā eksporta cena, un tika konstatēts dempings (“pozitīva” dempinga starpība). Citiem modeļiem normālā vērtība bija zemāka nekā eksporta cena, līdz ar to dempings netika konstatēts un Kopienas iestādes atzina, ka pastāv “negatīva” dempinga starpība (92). Pēc tam Kopienas iestādes saskaitīja visu to preces modeļu dempinga apmēru, attiecībā uz kuriem bija konstatēts dempings; tādējādi tika noteikts izmeklēšanai pakļautās preces kopējais dempinga apmērs. Visiem modeļiem, attiecībā uz kuriem dempings netika konstatēts, Kopienas iestādes negatīvās dempinga starpības pielīdzināja nullei. Tad kopējo dempinga apmēru izteica kā procentuālu daļu no visu preces modeļu visu eksporta darījumu kopējās vērtības, neskatoties uz to, vai attiecīgajos darījumos dempings konstatēts vai nē.

153. Prasītājs apgalvo, ka, izmantojot šādu metodi, tiek “izkropļotas” negatīvās dempinga starpības (93). Atsaucoties uz tiesvedību PTO, ko pašlaik Kopiena uzsākusi pret Amerikas Savienotajām Valstīm, prasītājs turklāt norāda, ka Kopienas iestādes šādu praksi tagad esot atzinušas par prettiesisku (94).

154. Uzskatu, ka šajā lietā pielietotā negatīvo dempinga starpību “reducēšana līdz nullei” ir apstrīdama metode. Pat ja izmeklēšanas iestādes var brīvi izvēlēties piemērotākās aprēķinu metodes, šīm metodēm tomēr pilnībā jāatspoguļo veiktā dempinga apmēri (95).

155. Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Toyo/Padome patiešām pieļāvusi šādas prakses pielietošanu, taču minētās lietas apstākļi atšķīrās no pamata prāvas apstākļiem.

156. Minētajā lietā dempinga starpība tika noteikta, pamatojoties uz vidējās svērtās normālās vērtības salīdzinājumu ar eksporta cenām, kas bija aprēķinātas uz atsevišķu darījumu bāzes. Šajos aprēķinos tās eksporta cenas, kas bija lielākas nekā normālā vērtība, “fiktīvi” tika pielīdzinātas normālajai vērtībai. Tiesa nosprieda, ka šāda Kopienas iestāžu pielietotā metode uz atsevišķu darījumu bāzes ir vienīgā metode, ar kuru iespējams “likt šķēršļus noteiktām darbībām dempinga slēpšanai, nosakot dažādas cenas, no kurām dažas ir lielākas nekā normālā vērtība, bet citas – par to zemākas” (96).

157. Manuprāt, šādu argumentāciju nevar attiecināt uz šīs lietas apstākļiem.

158. Pirmkārt, šajā lietā netiek veikts salīdzinājums uz atsevišķu darījumu bāzes, bet gan vidējo svērto vērtību salīdzinājums.

159. Otrkārt, minētā metode tika pielietota attiecībā uz gultasveļas modeļiem, kuriem noteikta negatīva dempinga starpība, lai gan Kopienas iestādes dempinga starpību aprēķināja precei kopumā (97).

160. Es uzskatu, ka tāda metode nav piemērota kopējās dempinga starpības aprēķināšanai šajā lietā.

161. Manuprāt, kad dempinga starpību aprēķina, pamatojoties uz vairākiem, atsevišķiem modeļiem noteiktiem vidējiem rādītājiem, izmeklēšanai pakļautās preces dempinga starpībai būtu jāatspoguļo visu veikto salīdzinājumu rezultāti kopumā, tostarp arī tie, kuros vidējās svērtās eksporta cenas atsevišķiem modeļiem bijušas lielākas nekā to vidējā svērtā normālā vērtība.

162. “Reducēšanas līdz nullei” metode šajā lietā pielietotajā veidā tomēr neļauj pilnībā un pienācīgi ņemt vērā faktiskās cenas, kas izmantotas atsevišķu preces modeļu eksporta darījumos izmeklēšanas laikposmā. Kā jau norādīju, atsevišķas starpības pielīdzinot nullei, iestādes faktiski noteica, ka preces modeļiem, kuru dempinga starpība bija negatīva, šīs starpības vērtība bijusi nulle. Līdz ar to iestādes uzskatījušas, ka vidējā svērtā eksporta cena bijusi vienāda ar vidējo svērto normālo vērtību, lai gan faktiski tā bija par šo vērtību augstāka.

163. Tātad šādas metodes pielietošanas rezultātā mākslīgi pārveidoti veikto salīdzinājumu rezultāti un uzpūsta dempinga starpība precei kopumā.

164. Sekas, ko rada “reducēšana līdz nullei”, ļauj ilustrēt vienkāršs, ar konkrētiem skaitļiem (lai arī fiktīviem) pamatots piemērs. Šāds piemērs varētu raksturot kādu ražotāju trešā valstī, kas uz Kopienu eksportē divus gultasveļas modeļus – modeli “A” un modeli “B”.

Katram no minētajiem modeļiem vidējo svērto normālo vērtību aprēķina, pamatojoties uz noteiktu skaitu darījumu iekšējā tirgū, bet vidējo svērto eksporta cenu aprēķina, pamatojoties uz noteiktu skaitu eksporta darījumu.

Vidējā svērtā normālā vērtība

Vidējā svērtā eksporta cena

Dempinga starpība

Dempinga starpība (piemērojot reducēšanu līdz nullei)

Modelis “A”

100

75

+25

+25

Modelis “B”

125

150

–25

0

Rezultāts (Modelis “A” + modelis “B”)

0

+25

Modelim “A”, salīdzinot vidējo svērto normālo vērtību un vidējo svērto eksporta cenu, konstatējama “pozitīva” dempinga starpība 25 vienību apmērā (98).

Modelim “B” tāda paša salīdzinājuma rezultātā konstatējama “negatīva” dempinga starpība – 25 vienību apmērā.

Ja kopējo dempinga starpību precei kopumā aprēķina, pamatojoties uz abiem minētajiem modeļiem noteiktajām starpībām, modelim “A” noteikto pozitīvo dempinga starpību (+ 25) kompensē modelim “B” noteiktā negatīvā dempinga starpība (– 25) un galu galā dempings netiek konstatēts.

Modelim “B” noteikto negatīvo dempinga starpību reducējot līdz nullei, kopējā dempinga starpība precei kopumā pieaug (+ 25).

Ja minēto starpību izsaka kā procentuālu daļu no visu preces modeļu eksporta darījumu kopējās vērtības, tā ir šāda:

25 / 225 x 100 = 11,1 %

Tādējādi antidempinga maksājums piemērojams kā modelim “A”, tā arī modelim “B”, attiecībā uz kuru dempings gan netika konstatēts.

165. Tātad, pielietojot “reducēšanas līdz nullei” metodi, ne tikai var pārgrozīt dempinga starpības apmēru, bet arī attiecībā uz kādu preces modeli var konstatēt dempingu, pat ja tas nepastāv.

166. Turklāt vēlos norādīt, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. un 11. punktu un Antidempinga līguma 2.4. pantu salīdzinājumam jābūt “taisnīgam”. Antidempinga līguma 2.4.2. pantā turklāt precizēts, ka vidējā svērtā vērtība jāsalīdzina ar “visusalīdzināmo eksporta darījumu vidējo svērto cenu” (99).

167. Līdz nullei reducējot atsevišķiem preces modeļiem noteiktās negatīvās dempinga starpības, izmeklēšanas iestādes dempinga starpību precei kopumā nenoteica, pamatojoties uz vidējās svērtās normālās vērtības salīdzinājumu ar vidējo svērto cenu visos salīdzināmajos eksporta darījumos, t.i., visos darījumos ar visiem izmeklēšanai pakļautajiem preces modeļiem. Turklāt šāds salīdzinājums man neliekas “taisnīgs” iepriekš minēto tiesību normu izpratnē.

168. Padome savos apsvērumos (100) pauž nostāju, ka atsevišķu modeļu rādītāju “reducēšana līdz nullei” Kopienas iestādēm ļāvusi pareizi risināt gadījumus, kad eksportētāji dempingu tīši piemērojuši atsevišķiem izmeklēšanai pakļautiem preces modeļiem vai veidiem. Ja tā patiesi būtu bijis, manuprāt, Kopienas iestādēm preci būtu bijis jādefinē šaurāk.

169. Turklāt fakts, ka atsevišķos darījumos dempinga starpība ir negatīva, pats par sevi noteikti neliecina, ka darījumos pastāv “mērķdempings”.

170. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es sliecos uzskatīt, ka, atsevišķiem gultasveļas modeļiem noteiktās negatīvās dempinga starpības reducējot līdz nullei, Kopienas iestādes dempinga starpību gultasveļai no Indijas, Ēģiptes un Pakistānas noteikušas nepareizi.

3)      Par kaitējuma konstatēšanu

171. Visbeidzot iesniedzējtiesa lūdz Tiesu novērtēt strīdīgās regulas spēkā esamību no pamatregulas 3. panta 5. punkta un Antidempinga līguma 3.4. panta viedokļa, tā kā, vērtējot kaitējumu, vērā ņemtas ziņas par ražotājiem, kas neatbilda Kopienas ražošanas nozares definīcijai. Kopienas iestādēm pārmests arī tas, ka tās nav novērtējušas visus atbilstošos faktorus, kas ietekmē Kopienas ražošanas nozares stāvokli.

172. Saskaņā ar pamatregulas 1. panta 1. punktu antidempinga maksājuma piemērošanai nepietiek ar to vien, ka precei ir dempinga cena. Preces importam Kopienā par dempinga cenu turklāt jārada būtisks kaitējums Kopienas ražošanas nozarei vai jārada būtiska kaitējuma draudi (101), vai arī jūtami jākavē šādas nozares izveidošana (102).

173. Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu kaitējuma noteikšanā jāpamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvu pārbaudi, it īpaši attiecībā uz to, kādu ietekmi par dempinga cenām veiktais imports atstājis uz Kopienas ražošanas nozari.

174. Atbilstoši pamatregulas 3. panta 5. punktam, veicot šādu pārbaudi, novērtē visus būtiskos ekonomikas faktorus un rādītājus, kas raksturo šīs Kopienas nozares stāvokli (103) un cenas Kopienā (104).

175. Jāatgādina, ka otrais nosacījums atbilst saistībām, kas izriet no Antidempinga līguma 3.4. panta (105).

176. Pirmām kārtām, jānoskaidro, vai Kopienas iestādes, nosakot kaitējuma esamību, pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā tā iemesla dēļ, ka ņēmušas vērā ziņas par ražotājiem, kas neatbilda Kopienas ražošanas nozares definīcijai.

177. Šajā lietā atbilstoši pamatregulas 4. panta 1. punktam noteikts, ka Kopienas ražošanas nozari veido 35 uzņēmumi, kas sadarbojušies izmeklēšanas gaitā un kuru produkcija izmeklēšanas laikposmā veido lielāko daļu Kopienā saražotās kokvilnas gultasveļas (106).

178. Saskaņā ar minētās regulas 17. panta 1. punktu (107) Kopienas iestādes nolēma atlasīt 17 ražotājus, kas raksturotu Kopienas ražošanas nozari (108).

179. No pagaidu regulas sešdesmit otrā apsvēruma izriet, ka Kopienas ražošanas nozarei radītā kaitējuma vērtējumam nepieciešamie dati analizēti ne tikai Kopienas ražošanas līmenī, it īpaši – atlasīto Kopienas ražotāju līmenī. Analizēti arī dati par Kopienu kopumā. Minētos datus snieguši ražošanas nozares atzīti avoti (it īpaši Eurocoton), un tie attiekušies uz ražošanas apjoma, patēriņa, importa, eksporta un tirgus daļas izmaiņām.

180. Pamatojoties uz visu minēto datu analīzi, Komisija, nosakot pagaidu antidempinga maksājumu, varēja konstatēt, ka Kopienā kopumā novērotā shēma nebija tāda pati kā Kopienas ražošanas nozari veidojošo 35 uzņēmumu starpā. Komisija no tā secināja, ka Kopienas ražošanas nozari veido tikai tādi uzņēmumi, kas pastāvēja sūdzības iesniegšanas dienā, un tādējādi neņēma vērā to uzņēmumu situāciju, kas vērtējuma laikposmā (t.i., to pielīdzinot sūdzības iesniegšanas dienai) bija pārtraukuši ražošanu (109).

181. Administratīvās procedūras gaitā eksportētāji norādīja, ka kaitējuma esamības noteikšanā nevarot izmantot informāciju par uzņēmumiem, kurus Kopienas ražošanas nozares definīcija neaptver.

182. Pēc šādas iebildes Padome sniedza sīkākus paskaidrojumus par Komisijas veikto vērtējumu. Lai gan Padome atzina, ka ražošanas nozares ekonomiskās situācijas vērtējums, uz ko norādīts sūdzībā, principā pamatots ar Kopienas ražošanas nozares analīzi, šādā vērtējumā, Padomes skatījumā, jāņem vērā attiecīgās ražošanas nozares struktūra un raksturs (110).

183. Šajā lietā dati par Kopienu liecināja, ka attiecīgo ražošanas nozari raksturo spēcīga konkurence starp ievērojamu skaitu uzņēmumu. Līdz ar to Padome ieņēma nostāju, ka konkrētā importa ietekmē vērtējuma laikposmā atsevišķi uzņēmumi varētu izbeigt darbību. Tādēļ Padome nevēlējās kaitējuma esamības vērtējumā aprobežoties tikai ar uzņēmumiem, kas joprojām bija aktīvi vērtējuma laikposma beigās un veidoja Kopienas ražošanas nozari.

184. Manuprāt, šajā analīzē nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

185. Patiesi, atbilstoši pamatregulas 3. panta 5. punktam kaitējuma noteikšanā jāpārbauda, kādu ietekmi par dempinga cenām veiktais imports atstājis uz Kopienas ražošanas nozari. No minētās regulas 3. panta 2. punkta noteikumiem tomēr izriet, ka, nosakot kaitējuma esamību, jāveic objektīva pārbaude.

186. Šajā lietā atbilstoši definīcijai noteiktā Kopienas ražošanas nozare, šķiet, neatspoguļo faktiskos tirgus apstākļus Kopienā. Analizējot apkopotos datus, redzams, ka Kopienas līmenī novērotās tendences atsevišķos gadījumos ļoti atšķiras no tām, kas novērotas Kopienas ražošanas nozarē (111).

187. Ņemot vērā šādus apstākļus un nolūkā pēc iespējas objektīvāk novērtēt attiecīgo importa darījumu iespaidu, sliecos uzskatīt, ka Kopienas iestādes bija tiesīgas veikt attiecīgā tirgus situācijas vispārēju vērtējumu. Veicot datu pilnīgu analīzi, tostarp attiecībā uz datiem par Kopienu kopumā, var tikai celt vērtējuma vērtību, kas Kopienas iestādēm jāveic atbilstoši pamatregulas 3. pantam.

188. No lietas materiāliem turklāt izriet, ka dati par Kopienu ņemti vērā tikai ierobežotā mērā (112). Faktiski ir skaidrs, ka secinājums par būtiska kaitējuma esamību būtībā pamatots ar atlasīto uzņēmumu izmantoto Kopienas ražošanas nozares cenu modeli. Šajā sakarā jānorāda, ka strīdīgo datu izslēgšana Regulas Nr. 1644/2001 ietvaros nekādi neietekmēja secinājumu, ka radies būtisks kaitējums (113).

189. Ņemot vērā šos apstākļus, Kopienas iestāžu nostāju, ka, vērtējot Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, ņemami vērā arī dati par ražošanu Kopienā kopumā, nevar atzīt par acīmredzami kļūdainu.

190. Otrkārt, jānoskaidro, vai Kopienas iestādes pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nenovērtējot visus atbilstošos pamatregulas 3. panta 5. punktā un Antidempinga līguma 3.4. pantā norādītos faktorus, kas ietekmē Kopienas ražošanas nozares stāvokli.

191. Lai noteiktu, vai Kopienas ražošanas nozarei radīts būtisks kaitējums, Kopienas iestādes šajā lietā ņēma vērā dažus faktorus no tiem, kas norādīti pamatregulas 3. panta 5. punktā un Antidempinga līguma 3.4. pantā. Kopienas iestādes ņēma vērā ar uzņēmumu ražīgumu saistītus radītājus, piemēram, rentabilitāti un nodarbinātību, kā arī cenu lielumu, tirdzniecības apjomu un tirgus daļu izmērus (pēc apjoma un vērtības) (114).

192. Atšķirībā no prasītāja apsvērumos paustās nostājas (115) es neuzskatu, ka iepriekš minētajās tiesību normās paredzēts, ka obligāti jāvērtē visi norādītie faktori. Manuprāt, no tiesību normu formulējuma izriet, ka Kopienas iestādēm faktoru pārbaudē un vērtējumā piemīt rīcības brīvība.

193. Pirmkārt, minētajās tiesību normās ietverta vienīgi prasība novērtēt visus “būtiskos ekonomikas faktorus un rādītājus, kas raksturo [Kopienas ražošanas] nozares stāvokli” (116).

194. Otrkārt, no pamatregulas 3. panta 5. punkta pēdējā teikuma un Antidempinga līguma 3.4. punkta izriet, ka faktoru un rādītāju uzskaitījums “nav izsmeļošs”. Atbilstoši minētajām tiesību normām nav droši, ka viens vai daži no minētajiem faktoriem varētu būt pietiekams pamats vērtējumam.

195. Līdz ar to šķiet, ka minētais uzskaitījums ir tikai indikatīvs.

196. Manuprāt, saskaņā ar minētajām tiesību normām Kopienas iestādēm ir pienākums novērtēt tikai tos faktorus, kas ir būtiski nodarītā kaitējuma aprēķināšanai. Šajā lietā Komisija ir sīki izklāstījusi, kādi faktori ietekmējuši kaitējumu (117), un neviena no ieinteresētajām pusēm, liekas, minēto vērtējumu nav apstrīdējusi.

197. Lai pārliecinātos par norādīto faktoru nozīmīgumu, manuprāt, nepieciešams sarežģīts ekonomisks vērtējums; jāatgādina, ka šāda vērtējuma veikšanā Kopienas iestādēm ir plaša rīcības brīvība. Līdz ar to izmeklēšanas iestādes bija tiesīgas ieņemt nostāju, ka izvēlētie apstākļi veidoja izšķirošu un pietiekamu pamatu vērtējumam.

198. Jāsecina, ka, par dempinga cenām veiktā importa ietekmes novērtēšanai izmantojot tikai tos būtiskos faktorus, kas raksturo Kopienas ražošanas nozares stāvokli, izmeklēšanas iestādes nav pārkāpušas rīcības brīvības ietvarus, kas tām noteikti sarežģītu ekonomisku situāciju vērtēšanai.

199. Ņemot vērā šos apstākļus un iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka Kopienas iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā ne, pirmkārt, nosakot preces salikto normālo vērtību, ne, otrkārt, nosakot Kopienas ražošanas nozarei radītā kaitējuma faktu un nozīmīgumu.

200. Šāds secinājums attiecas ne tikai uz importu no Indijas, bet arī uz importu no Pakistānas.

201. Jau konstatēju, ka līdzīgas preces saliktās normālās vērtības aprēķināšanai Indijā un Pakistānā Kopienas iestādes izmantoja vienu un to pašu metodi (118).

202. Kaitējuma esamības konstatēšanai Kopienas iestādes kumulatīvi vērtēja, kādu ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari atstājis imports no Indijas, Ēģiptes un Pakistānas (119). Līdz ar to, manuprāt, Kopienas iestāžu secinājumi ir derīgi ne tikai attiecībā uz importu no Indijas, bet arī attiecībā uz importu no Pakistānas.

203. Es tomēr uzskatu, ka, izmeklēšanai pakļautās preces dempinga starpības aprēķinos līdz nullei reducējot pēc modeļiem noteiktās negatīvās dempinga starpības, Kopienas iestādes nav rīkojušās atbilstoši pamatregulas 2. panta 11. punktam un Antidempinga līguma 2.4.2. pantam. Šādas aprēķinu metodes prettiesiskums ietekmē strīdīgās regulas 1. panta spēkā esamību; minētajā pantā noteikts galīgais antidempinga maksājuma apmērs kokvilnas gultasveļas importam Kopienā no Indijas, Ēģiptes un Pakistānas.

204. Šo iemeslu dēļ strīdīgās regulas 1. pants jāatzīst par spēkā neesošu, jo Padome nolūkā noteikt dempinga starpību šajā lietā vērtējamo preču importa darījumiem pēc modeļiem noteiktajām negatīvajām dempinga starpībām piemēroja “reducēšanas līdz nullei” metodi.

VI – Par turpmāko regulu spēkā esamību

205. Otrajā un trešajā jautājumā, kas jāvērtē abi kopā, iesniedzējtiesa būtībā Tiesai lūdz novērtēt turpmāko regulu spēkā esamību no Kopienu tiesību viedokļa. Šāda lūguma pamatā esošā problēma slēpjas neskaidrībā, vai, neparedzot, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami, minētās turpmākās regulas nenonāk pretrunā ar, pirmkārt, pamatregulas 1. pantu, 7. panta 1. punktu un 9. panta 4. punktu (tos skatot kopsakarā ar Antidempinga līguma 1. pantu, 7.1. pantu un 9. pantu) un, otrkārt, samērīguma principu pamatregulas 7. panta 2. punkta un 9. panta 4. punkta izpratnē.

206. Jāatgādina, ka pamatregulas 7. pantā paredzēti nosacījumi, atbilstoši kuriem Komisija var uzlikt pagaidu antidempinga maksājumu, bet 9. pantā sīkāk reglamentēta galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanas kārtība.

207. Atbilstoši pamatregulas 7. panta 1. punktam un 9. panta 4. punktam pagaidu maksājumus var uzlikt tikai tādā gadījumā, ja pēc sākotnējā vērtējuma (pagaidu maksājumi) vai galīgā konstatējuma (galīgie maksājumi) secināms, ka piekopts dempings un tā dēļ radies kaitējums Kopienas ražošanas nozarei, kā arī Kopienas interesēs jāveic pasākumi šāda kaitējuma novēršanai.

208. Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu un 9. panta 4. punktu šādu maksājumu apmērs nedrīkst pārsniegt noteikto dempinga starpību un maksājumu apmēram būtu jābūt mazākam par dempinga starpību, ja ar šādu mazāku apmēru pietiek, lai novērstu kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei.

209. Ar norādītajām tiesību normām būtībā Kopienu tiesībās transponēti Antidempinga līguma 7.1., 7.2. un 9.1. panta noteikumi.

210. Prasītājs apsvērumos (120) norāda, ka Padome Regulā Nr. 1644/2001 konstatējusi, ka attiecībā uz importu no Indijas pastāvot neliela apmēra dempings. Prasītājs tāpat apgalvo, ka Regulā Nr. 160/2002 Padome noteikusi, ka attiecībā uz importu no Pakistānas dempings nepastāvot. Prasītājs uzskata, ka līdz ar to, atbilstoši strīdīgajai regulai uzliekot galīgo antidempinga maksājumu, netika izpildīti pamatregulā izvirzītie nosacījumi. Tādējādi Ikea uzskata, ka Kopienas iestādēm būtu bijis minētajām regulām jāpiešķir atpakaļejošs spēks un jāparedz, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami. Tā kā šāda atmaksāšana nav paredzēta, prasītājs uzskata, ka turpmākajās regulās pārkāpts samērīguma princips, jo Kopienas ražošanas nozare tiekot aizsargāta daudz lielākā apjomā nekā nepieciešams.

211. Līdz ar to jāpārliecinās, vai, neparedzot, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami, Kopienas iestādes rīkojušās pretrunā ar attiecīgajiem piemērojamajiem pamatregulas un Antidempinga līguma noteikumiem. Šādā nolūkā es nošķiršu, no vienas puses, Regulu Nr. 1644/2001 un Regulu Nr. 160/2002 un, no otras puses, Regulu Nr. 696/2002, jo tās pieņemtas ar atšķirīgu juridisko pamatu.

A –    Par Regulas Nr. 1644/2001 un Regulas Nr. 160/2002 spēkā esamību

212. Regula Nr. 1644/2001 un Regula Nr. 160/2002 pieņemtas, pamatojoties uz Regulu Nr. 1515/2001. Minētajā regulā Kopienai paredzēta iespēja atbilstoši pamatregulai veiktus pasākumus saskaņot ar SIO ieteikumiem un lēmumiem par antidempinga pasākumiem.

213. Atgādināšu, ka ar Regulu Nr. 1644/2001 atbilstoši SIO ieteikumiem grozīti saskaņā ar strīdīgo regulu pieņemtie secinājumi par preču importu no Indijas. Ņemot vērā minētos grozījumus, Padome konstatēja, ka minētajos importa darījumos dempings ir neliels, un atbilstoši samazināja atbilstoši strīdīgajai regulai uzlikto antidempinga maksājumu apmēru.

214. Regulā Nr. 160/2002 izbeigta antidempinga procedūra attiecībā uz preču importu no Pakistānas, jo jaunajos aprēķinos apliecināts, ka neviens Pakistānas uzņēmums nepiekopj dempingu, eksportējot attiecīgās preces.

215. Nevienā no abām minētajām regulām nav paredzēts, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami. Atšķirībā no prasītāja es tomēr nedomāju, ka Kopienas iestādēm šajā lietā tas bija jāparedz.

216. Regulas Nr. 1515/2001 3. pantā skaidri noteikts, ka “atbilstoši [šai regulai] veiktos pasākumus piemēro no to spēkā stāšanās dienas un, ja nav norādīts citādi, tie nerada pamatu līdz šai dienai iekasēto nodokļu atmaksāšanai” (121). Minētās regulas sestajā apsvērumā paskaidrots, ka tas pamatots ar apsvērumu, ka SIO ieteikumi un lēmumi darbojas tikai laikā pēc to pieņemšanas. No Vienošanās dalībvalstij izriet vienīgi pienākums vai nu tūlītēji vai, beidzoties saprātīgam termiņam, ievērot SIO ieteikumus un lēmumus (122).

217. Tātad atbilstoši Līgumā par PTO izveidošanu ietvertajām saistībām Padomei vienkārši bija pienākums panākt, lai strīdīgā regula atbilstu SIO secinājumiem. Padomei nekādā gadījumā nebija pienākuma paredzēt atpakaļejošu juridisko spēku pārskatītajiem antidempinga maksājumu aprēķiniem attiecībā uz importu no Indijas un Pakistānas.

B –    Par Regulas Nr. 696/2002 spēkā esamību

218. Atšķirībā no Regulas Nr. 1644/2001 un Regulas Nr. 160/2002, Regulas Nr. 696/2002 pieņemšanas mērķis nebija strīdīgo regulu pielāgot SIO ieteikumiem un lēmumiem. Regulā Nr. 696/2002 tik vien kā apstiprināta galīgā antidempinga maksājuma uzlikšana preču importam no Indijas, kas grozīta ar Regulu Nr. 1644/2001. Vienīgais mērķis šādai pārskatīšanai, kas pamatota ar pamatregulas 11. panta 3. punktu, bija nākamībai pielāgot gultasveļas importam uzliktos antidempinga maksājumus, ņemot vērā, ka tikuši atcelti antidempinga pasākumi attiecībā uz importu no Pakistānas un termiņa izbeigšanās dēļ spēku zaudējuši antidempinga pasākumi attiecībā uz importu no Ēģiptes (123). Tādējādi uzskatu, ka Padomei nebija pienākuma šādas tiesiskā regulējuma pārskatīšanas ietvaros paredzēt, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami.

219. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka, turpmākajās regulās neparedzot, ka atbilstoši strīdīgajai regulai iekasētie antidempinga maksājumi būtu atmaksājami, Kopienas iestādes nav rīkojušās pretrunā ar piemērojamajiem pamatregulas un Antidempinga līguma noteikumiem.

VII – Par strīdīgās regulas spēkā neesamības sekām

220. Piektajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā Tiesu lūdz izskaidrot kārtību, kādā varētu notikt atbilstoši strīdīgajai regulai iekasēto antidempinga maksājumu atmaksāšana.

221. Es uzskatu, ka atbilstoši EKL 233. pantam atmaksājamo antidempinga maksājumu apmēra noteikšana ir attiecīgo kompetento Kopienas iestāžu ziņā. Saskaņā ar pastāvīgu judikatūru tām ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu prejudiciālu nolēmumu (124).

222. Tā kā esmu konstatējis, ka strīdīgās regulas 1. pants nav spēkā, jo tajā dempinga starpības noteikšanā paredzēts piemērot nepareizu aprēķinu metodi, man liekas, ka kompetentajām Kopienas iestādēm būtu jāpārskata strīdīgā regula un, pamatojoties uz sākotnējās izmeklēšanas ietvaros savākto informāciju, jāpārrēķina dempinga starpība importam no Indijas, Ēģiptes un Pakistānas.

223. Ja konstatē, ka faktiskā dempinga starpība, uz kuras pamata maksāti galīgie antidempinga maksājumi, ir likvidēta vai samazināta līdz līmenim, kas ir zemāks par spēkā esošo maksājumu līmeni, kompetentajām iestādēm atbilstoši jāgroza strīdīgajā regulā noteiktais antidempinga maksājuma apmērs un kompetentajām valsts iestādēm jāpaziņo atmaksājamā antidempinga maksājuma summa.

224. Ja tiek jautāts, kuras personas būtu tiesīgas uz antidempinga maksājumu atmaksāšanu, es uzskatu, ka, ja tiek pierādīts, ka antidempinga maksājumu iekasēšanas brīdī šādam maksājumam nebija tiesiska pamata, iespējai atbilstoši pamatregulas 11. panta 8. punktam iesniegt pieprasījumu atmaksāt iekasētos antidempinga maksājumus būtu jābūt ikvienam importētājam, kurš maksājis antidempinga maksājumus atbilstoši strīdīgajai regulai.

225. Pamatregulas 11. pantā “Termiņi, pārbaudes un atlīdzināšana”, precīzāk, tā 8. punktā, paredzēts, ka “importētājs var pieprasīt atmaksāt iekasētos maksājumus, ja izrādās, ka dempinga starpība, uz kuras pamata maksāti maksājumi, ir likvidēta vai samazināta līdz līmenim, kas ir zemāks par spēkā esošā maksājuma līmeni”.

226. Manuprāt, minētās tiesību normas piemērošanas joma neaptver tikai tos iespējamos gadījumus vien, kad Komisija atbilstoši pamatregulas 11. panta 2.–7. punktam sākusi pārskata procedūru. Es uzskatu, ka šādai tiesību normai jāattiecas arī uz gadījumiem, kad, ņemot vērā Tiesas spriedumu, kurā atzīts, ka dempinga starpības aprēķināšanai piemērotā metode nav spēkā, tiek konstatēts, ka dempinga starpība ir likvidēta vai samazināta līdz zemākam līmenim.

VIII – Secinājums

227. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz High Court of Justice (Anglija un Velsa), Chancery Division, jautājumiem sniegt šādu atbildi:

1)      Padomes 1997. gada 28. novembra Regulas (EK) Nr. 2398/97 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam 1. pants nav spēkā, jo Padome nolūkā noteikt dempinga starpību izmeklēšanai pakļautajai precei pēc modeļiem noteiktajām negatīvajām dempinga starpībām piemērojusi “reducēšanas līdz nullei” metodi;

2)      kompetentajām Eiropas Kopienas iestādēm jāveic pasākumi šī prejudiciālā nolēmuma izpildei;

3)      importētājiem, kuri maksājuši antidempinga maksājumu atbilstoši Regulai Nr. 2398/97 jābūt tiesīgiem atbilstoši Padomes 1995. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, iesniegt pieprasījumu atmaksāt iekasētos antidempinga maksājumus.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV L 336, 103. lpp.

3 – OV 1994, L 336, 234. lpp.

4 – OV L 336, 1. lpp.

5 – Skat. arī Līguma XVI pantu, kura 4. punktā noteikts, ka “katra Dalībvalsts nodrošina savu likumu, noteikumu un administratīvo procedūru atbilstību savām saistībām, kā to paredz klāt pievienotie Līgumi”.

6 – Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu īpaši norādīts uz Antidempinga līguma 2.2.2. panta ii) punktu, 2.4.2. pantu un 3.4. pantu. Saprotamības atvieglošanas nolūkā turpmākajā analīzē precizēšu minēto normu saturu.

7 – Saskaņā ar Līguma par PTO izveidošanu IV panta 3. punktu šādas funkcijas uzņemas PTO Vispārējā padome.

8 – Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).

9 – Skat. piekto apsvērumu.

10 – Skat. pamatregulas 6., 7. un 9. pantu. Ērtības labad turpmāk tekstā Komisiju un Padomi kopā, tām īstenojot katrai savas attiecīgās pilnvaras, saukšu par “Kopienas iestādēm”.

11 – Skat. pamatregulas 14. panta 1. punktu.

12 – Saskaņā ar pamatregulas 4. panta 1. punkta noteikumiem ar terminu “Kopienas ražošanas nozare” saprot “līdzīgo preču ražotāju kopumu Kopienā vai arī tos ražotājus, kuru kopējais saražoto līdzīgo preču apjoms veido lielāko daļu no šo preču kopējā saražotā apjoma Kopienā [..]”. Pamatregulas 5. panta 4. punktā noteikts, ka kopējai saražotajai produkcijai jāveido vairāk nekā 50% no kopējo saražoto līdzīgo preču apjoma.

13 – Atbilstoši pamatregulas 1. panta 4. punktam terminu “līdzīga prece” saprot kā preci, kas ir identiska, vai arī citu preci, kuras īpašības ir “ļoti līdzīgas attiecīgās preces īpašībām”, kaut arī, raugoties no visiem aspektiem, tās nav identiskas.

14 – Atbilstoši pamatregulas 1. panta 3. punktam attiecīgās preces izcelsmes valsts principā ir eksportētājvalsts.

15 – Skat. pamatregulas 2. panta 12. punktu.

16 – Pirms tiek uzlikts antidempinga maksājums, Kopienas iestādēm turklāt jālīdzsvaro dažādās intereses un jāņem vērā ne tikai izmeklēšanai pakļauto eksportētāju un importētāju intereses, bet arī Kopienas ražotāju, lietotāju un patērētāju intereses. Šādu interešu līdzsvarošana atspoguļota pamatregulas 9. panta 4. punktā, kurā noteikts, ka antidempinga maksājumu apmērs nevar pārsniegt summu, ar ko pietiek, lai novērstu Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu. Šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedumu lietā T‑87/98 International Potash Company/Padome (Recueil, II‑3179. lpp., 42. punkts) un 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑132/01 Euroalliages u.c./Komisija (Recueil, II‑2359. lpp., 45. punkts).

17 – Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu minētais princips piemērojams arī Komisijas uzliktajiem pagaidu antidempinga maksājumiem.

18 – 1997. gada 12. jūnija Regula (EK) Nr. 1069/97 (OV L 156, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”).

19 – 1997. gada 28. novembra Regula par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam (OV L 332, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).

20 – Minēto konsultāciju sākšana tika pieprasīta, pamatojoties uz Vienošanās 4. pantu, VVTT XXIII pantu un Antidempinga līguma 17. pantu.

21 – Skat. ziņojumu “Eiropas Kopienas – Antidempinga maksājumi par Indijas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu” (“Communautés européennes – Droits antidumping sur les importations de linge de lit en coton en provenance d’Inde”), kas pieejams PTO tīmekļa vietnē (, ar apzīmējumu WT/DS141/R).

22 – Skat. ziņojumu “Eiropas Kopienas – Antidempinga maksājumi par Indijas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu” (“Communautés européennes – Droits antidumping sur les importations de linge de lit en coton en provenance d’Inde”), kas pieejams PTO tīmekļa vietnē (, ar apzīmējumu WT/DS141/AB/R).

23 – OV L 201, 10. lpp.

24 – Regula, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2398/97 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam un aptur tās piemērošanu attiecībā uz importu no Indijas (OV L 219, 1. lpp.).

25 – Regulas Nr. 1644/2001 1. pants.

26 – Regulas Nr. 1644/2001 2. pants.

27 – Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2398/97 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu kokvilnas gultasveļas no Ēģiptes, Indijas un Pakistānas importam un izbeidz procesu attiecībā uz importu no Pakistānas (OV L 26, 1. lpp.).

28 – Saskaņā ar Regulas Nr. 160/2002 1. panta 2. punktu termiņš antidempinga maksājumam, kas noteikts Ēģiptes izcelsmes kokvilnas gultasveļas importam, faktiski beidzās 2002. gada 28. februārī, tā kā minētajā regulā noteiktajā laika posmā Komisija nebija saņēmusi nevienu lūgumu to pārskatīt.

29 – Minētajā tiesību normā paredzēts, ka gadījumos, kad tas ir pamatoti (piemēram, kad ar dempingu saistītie apstākļi un kaitējums jūtami mainījušies), Kopienas iestādes var pārskatīt nepieciešamību atstāt spēkā attiecīgos pasākumus.

30 – Padomes 2002. gada 22. aprīļa Regula, ar ko apstiprina galīgo antidempinga maksājumu, kas attiecībā uz Indijas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu noteikts ar Regulu Nr. 2398/97, kurā grozījumi ir izdarīti un kuras piemērošana ir apturēta ar Regulu Nr. 1644/2001 (OV L 109, 3. lpp.).

31 – Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.).

32 – C‑76/00 P, Recueil, I‑79. lpp.

33 – 56. punkts.

34 – C‑69/89, Recueil, I‑2069. lpp. Minētajā spriedumā Tiesa pauda nostāju, ka tiesiskuma kontrole pār Kopienas iestāžu rīcību no 1947. gada VVTT viedokļa Tiesai jāīsteno gadījumos, kad Kopienas nolūks bijis izpildīt konkrētas saistības, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros. Tas ir viens no diviem izņēmumiem no Tiesas parastās judikatūras, saskaņā ar kuru PTO nolīgumi to rakstura un tiesiskā regulējuma sistēmas dēļ principā neietilpst to tiesību normu lokā, no kuru viedokļa Tiesa īsteno Kopienas iestāžu aktu tiesiskuma kontroli (skat. it īpaši Tiesas 1999. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I‑8395. lpp., 47. punkts, un 2002. gada 12. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑27/00 un C‑122/00 Omega Air u.c., Recueil, I‑2569. lpp., 93. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Petrotub un Republica/Padome, 53. punkts; 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑93/02 P Biret International/Padome, Recueil, I‑10497. lpp., 52. punkts, un 2005. gada 1. marta spriedumu lietā C‑377/02 Van Parys, Krājums, I‑1465. lpp., 39. punkts, kā arī Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑151/00 Laboratoire du Bain/Padome un Komisija, Krājumā nav publicēts, Krājums, II‑23*. lpp., 102. punkts). Otrais izņēmums, ko Tiesa paredzēja 1989. gada 22. jūnija spriedumā lietā 70/87 Fediol/Komisija (Recueil, 1781. lpp., 19.–22. punkts), attiecas uz gadījumiem, kad attiecīgajā Kopienas tiesību aktā ir tieša atsauce uz PTO nolīgumu konkrētiem noteikumiem (attiecībā uz PTO nolīgumiem it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 49. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Biret International/Padome, 53. punkts).

35 – Konvencijas teksts franču valodā pieejams tīmekļa vietnē .

36 – Izcēlums mans.

37 – Šajā sakarā skat. Līguma par PTO izveidošanu II panta 2. punktu un XVI panta 4. punktu.

38 – Skat. it īpaši Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Gend & Loos (Recueil, 1. lpp.).

39 – Līguma par PTO izveidošanu preambulas 3. punkts (izcēlums mans).

40 – Skat. Līguma par PTO izveidošanu pirmo un trešo apsvērumu, kā arī 1994. gada VVTT preambulu.

41 – Skat. arī Antidempinga līguma 17. panta 6. punkta ii) apakšpunktu (izcēlums mans).

42 – Saskaņā ar Līguma par PTO izveidošanu IV panta 1. punkta noteikumiem Ministru konferences sastāvā ir visu PTO dalībvalstu pārstāvji. Tā ir pilnvarota pieņemt lēmumus par visiem jautājumiem attiecībā uz jebkuriem daudzpusējiem tirdzniecības līgumiem, kā arī noteikt PTO politiskās pamatnostādnes.

43 – Atbilstoši Līguma par PTO izveidošanu IV panta 2., 3. un 4. punktam Vispārējo padomi veido visu dalībvalstu pārstāvji. Vispārējā padome pilda tirdzniecības politikas pārraudzības institūcijas pienākumus un, jānorāda īpaši, uzņemas strīdu izšķiršanas organizācijas pienākumus.

44 – Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinums par “Projektu nolīgumam starp Kopienu, no vienas puses, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju, no otras puses, par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu” (Recueil, I‑6079. lpp.). Minētais atzinums lūgts īpaši par jautājumu, vai tiesas kontroles sistēma, kas paredzēta minētajā nolīgumā, ir saderīga ar EEK līgumu.

45 – 39. punkts.

46 – 40. punkts.

47 – 42. punkts.

48 – 45. punkts.

49 – 46. punkts.

50 – PTO strīdu izšķiršanas mehānisma uzlabojumu izklāstu skat. it īpaši šādos rakstos: Cottier, T., “Dispute settlement in the World Trade Organization: characteristics and structural implications for the European Union”, Common Market Law Review, 1998, 325. lpp.; Eeckout, P., “The domestic legal status of the WTO agreement: interconnecting legal systems”, Common Market Law Review, 1997, 37. lpp., un Paemen, H., “The significance of the Uruguay Round”, izdevumā Bourgeois J. H. J., Berrod, F. un Gippini Fournier, E., The Uruguay Round Results, European Interuniversity Press, Brisele, 1995, 33. lpp., īpaši 39. lpp.

51 – Interesanti piebilst, ka īpašās komisijas 2005. gada 31. oktobra ziņojumā “Amerikas Savienotās Valstis – Dempinga starpības aprēķināšanu regulējošie likumi, noteikumi un metodoloģija (reducēšana līdz nullei)” (“États‑Unis – Lois, réglementations et méthode de calcul des marges de dumping (Réduction à zéro)”), kas pieejams PTO tīmekļa vietnē (, ar apzīmējumu WT/DS294/R), īpašā komisija pauda uzskatu, ka tai nav saistoši Apelācijas institūcijas iepriekšējie ieteikumi (7.30. punkts).

52 – Skat. Vienošanās 3. panta 7. punktu.

53 – Skat. Vienošanās 21. panta 1. punktu.

54 – Skat. Vienošanās 22. panta 1. punktu.

55 – Skat. Vienošanās 3. panta 7. punktu un 22. panta 1. punktu.

56 – Skat. Vienošanās 21. panta 6. punktu.

57 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Van Parys, 48. un 51. punkts.

58 – Skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedumu lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija (Recueil, II‑427. lpp., 72. punkts), 1998. gada 29. janvāra spriedumu lietā T‑97/95 Sinochem/Padome (Recueil, II‑85. lpp., 51. punkts), 1998. gada 17. jūlija spriedumu lietā T‑118/96 Thai Bicycle/Padome (Recueil, II‑2991. lpp., 32. punkts) un 2002. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑340/99 Arne Mathisen/Padome (Recueil, II‑2905. lpp., 53. punkts).

59 – Skat., piemēram, iepriekš minēto spriedumu lietā Arne Mathisen/Padome, 114. punkts.

60 – Skat. it īpaši 1987. gada 7. maija spriedumus lietā 240/84 Toyo/Padome (Recueil, 1809. lpp., 19. punkts) un lietā 255/84 Nachi Fujikoshi/Padome (Recueil, 1861. lpp., 21. punkts).

61 – Skat. it īpaši Tiesas 1990. gada 14. marta spriedumu lietā C‑156/87 Gestetner Holdings/Padome un Komisija (Recueil, I‑781. lpp., 43. punkts), 1990. gada 11. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑305/86 un C‑160/87 Neotype Techmashexport/Komisija un Padome (Recueil, I‑2945. lpp., 48. un turpmākie punkti) un spriedumu apvienotajās lietās C‑320/86 un C‑188/87 Stanko France/Komisija un Padome (Recueil, I‑3013. lpp.), kā arī Pirmās instances tiesas 1995. gada 28. septembra spriedumu lietā T‑164/94 Ferchimex/Padome (Recueil, II‑2681. lpp.).

62 – Skat., piemēram, iepriekš minēto Tiesas spriedumu lietā Toyo/Padome, 19. punkts, kā arī iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Thai Bicycle/Padome, 33. punkts; 1998. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑2/95 Industrie des poudres sphériques/Padome (Recueil, II‑3939. lpp., 292. punkts), iepriekš minēto spriedumu lietā Euroalliages u.c./Komisija, 49. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Arne Mathisen/Padome, 54. punkts.

63 – Iepriekš minētais spriedums lietā Industrie des poudres sphériques/Padome, 306. punkts.

64 – Skat., piemēram, iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā International Potash Company/Padome, 65. punkts, un 2005. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑134/05 Common Market Fertilizers/Komisija (Krājums, II‑3923. lpp., 156. punkts).

65 – Saskaņā ar pamatregulas 20. pantu Komisijai pēc ieinteresēto personu pieprasījuma tām jāsniedz informācija par faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ieviesti pasākumi; informācijas sniegšanā Komisijai jāievēro uzņēmējdarbības noslēpuma aizsardzības prasība.

66 – Izcēlums mans.

67 – Atgādinu, ka saskaņā ar Antidempinga līguma 2.1. pantu “prece tiek uzskatīta par realizētu dempinga apstākļos [..], ja eksporta cena precei, kura tiek eksportēta no vienas valsts uz citu, ir zemāka par salīdzinošo cenu parastajā tirdzniecības apritē līdzīgām precēm, ja tās paredzētas patēriņam eksportētāja valstī” (izcēlums mans).

68 – Izcēlums mans.

69 – Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. punkta pirmo daļu normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjomu, ja tas veido 5 % vai vairāk no attiecīgās preces pārdošanas apjoma Kopienā. Šādu pārdošanas apjomu uzskata par “reprezentatīvu”.

70 – Skat. it īpaši Tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā C‑175/87 Matsushita Electric/Padome (Recueil, I‑1409. lpp., 32. punkts).

71 – Iepriekš minētais spriedums lietā Nakajima/Padome, 35. un 61. punkts.

72 – Norādītajā normā noteikts:

“[..] administratīvo, realizācijas un vispārējo izmaksu un peļņas summām jābalstās uz faktiskajiem datiem attiecībā uz līdzīgas preces ražošanu un realizāciju parastajā tirdzniecības apritē, ko veic izmeklēšanai pakļautais eksportētājs vai ražotājs. Ja šādas summas nevar noteikt šajā veidā, šīs summas var noteikt, pamatojoties uz:

[..]

ii) citu eksportētāju vai ražotāju, kuri pakļauti izmeklēšanai attiecībā uz līdzīgu preču ražošanu un realizāciju izcelsmes valsts iekšējā tirgū, faktiski izdoto un realizēto vidējo svērto summu;

[..]” (izcēlums mans).

73 – Skat. 8.–17. punktu.

74 – Minētajā normā izmeklēšanu veicošajai iestādei gadījumos, kad ir daudz sūdzību iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu, piešķirtas tiesības veikt statistiski derīgu atlasi. Tādējādi iespējams, izmantojot statistiski reprezentatīvus paraugus, izmeklēšanu ierobežot ar pieņemamu pušu, produktu vai darījumu skaitu.

75 – Skat. pagaidu regulas piecpadsmito un turpmākos apsvērumus.

76 – Skat. pagaidu regulas divdesmit trešo un turpmākos apsvērumus, kā arī strīdīgās regulas astoņpadsmito apsvērumu, kurā precizēts, ka liels vairums Indijas uzņēmumu, kuri sadarbojās izmeklēšanas gaitā, bija eksportētāji, kas nenodarbojās ar līdzīgu preču tirdzniecību iekšējā tirgū. Atlases brīdī tikai divi Indijas ražotājuzņēmumi/eksportētāji paziņoja, ka tie iekšējā tirgū pārdod līdzīgas preces. Izmeklēšanā tomēr secināts, ka noiets bijis raksturīgs tirgum tikai vienam no minētajiem uzņēmumiem.

77 – Skat. pagaidu regulas trīsdesmit trešo un turpmākos apsvērumus.

78 – Skat. prasītāja rakstveida apsvērumu 11. punktu. Tajā norādīts uz to, ka jēdzieni “summas” un “citi eksportētāji vai ražotāji”, kā arī “vidējās, svērtās [..] summas” lietoti daudzskaitlī. ”

79 – Skat. prasītāja apsvērumu 61. punktu.

80 – No strīdīgās regulas astoņpadsmitā apsvēruma izriet, ka normālās vērtības noteikšanai izmantotā peļņas starpība ir vienāda ar vidējo svērto peļņu, ko Indijas uzņēmums guvis peļņu nesošajos iekšējās tirdzniecības darījumos.

81 – 12. punkts.

82 – Skat. arī pamatregulas sesto apsvērumu, kurā noteikts: “visos gadījumos [normālā] vērtība jo īpaši ir jānosaka, pamatojoties uz pietiekamiem pārdošanas apjomiem eksportētājvalstī parastā tirdzniecības režīmā [..]” (izcēlums mans).

83 – C‑105/90, Recueil, I‑677. lpp.

84 – 13. punkts. Skat. arī iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Thai Bicycle/Padome, 47. punkts (izcēlums mans).

85 – Padome Regulas Nr. 1644/2001 septiņdesmitajā ceturtajā apsvērumā atzina, ka tāda metode šai izmeklēšanai neesot piemērota. Padome pauda uzskatu, ka tas nozīmētu nevienlīdzīgu attieksmi pret tiem eksportētājiem, attiecībā uz kuriem izmantotu rādītājus par viņu pašu peļņas normu parastajās tirdzniecības operācijās, no vienas puses, un tiem eksportētājiem, attiecībā uz kuriem izmantotu PAV izmaksu un peļņas vidējo svērto vērtību visā pārdošanas operāciju kopumā, un uz kuriem attiecas pamatregulas 2. panta 6. punkta a) apakšpunkts, no otras puses.

86 – Lai atbilstu “taisnīguma” nosacījumiem, atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punktam salīdzinājums jāveic, izmantojot vienādus tirdzniecības līmeņus un izvēloties laika ziņā pēc iespējas tuvākus pārdošanas apjomus, kā arī pienācīgu uzmanību pievēršot citām atšķirībām, kas ietekmē cenu salīdzināmību, piemēram, preces pārdošanas apstākļus, tai piemērotos maksājumus un nodokļus, preces fiziskās īpašības un pat valūtas konvertāciju.

87 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Petrotub un Republica/Padome, 49. punkts.

88 – Antidempinga līguma 2.4.2. panta teksts ir šāds:

“[..] izmeklēšanas fāzē dempinga starpības esamība parasti tiek noteikta, pamatojoties uz vidējās svērtās vērtības salīdzinājumu ar visu salīdzināmo eksporta darījumu vidējo svērto cenu, vai salīdzinot normālo vērtību un eksporta cenas no darījuma uz darījumu. Normālo vērtību, kuru nosaka, balstoties uz vidējo svērto vērtību, var salīdzināt ar atsevišķu eksporta darījumu cenām, ja institūcijas atrod eksporta cenu modeli, kas būtiski atšķiras starp dažādiem pircējiem, reģioniem un laikposmiem, un ja tiek sniegts izskaidrojums par to, kādēļ šādas atšķirības nevar attiecīgi ņemt vērā, pielietojot vidējā svērtā pret vidējo svērto vai darījuma pret darījumu salīdzinājumu.”

89 – Skat. it īpaši Padomes apsvērumu 63. punktu un prasītāja apsvērumu 21. punktu.

90 – Saistībā ar strīdīgās regulas spēkā esamību, ko tiesvedībā pret uzņēmumu Metro International GmbH Hauptzollamt Düsseldorf (C‑245/05) lūdzis vērtēt Finanzgericht Düsseldorf (Vācija), par konkrēto jautājumu turklāt skaidri formulēts prejudiciāls jautājums.

91 – Skat. šo secinājumu 108. un 109. punktu.

92 – Tādējādi gadījumos, kad dempings pastāv, iegūst pozitīvu dempinga starpību, bet gadījumos, kad dempings nepastāv, – negatīvu dempinga starpību. Aprēķinos izmantotās pozitīvās un negatīvās summas precīzi norāda, cik lielā mērā eksporta cena ir lielāka vai mazāka nekā normālā vērtība.

93 – Skat. prasītāja apsvērumu 22. punktu.

94 – Skat. šo secinājumu 51. lpp. zemsvītras piezīmē minēto ziņojumu.

95 – Skat. pamatregulas 2. panta 11. punkta otro teikumu, kā arī 11. punktu (tajā citēts pārsūdzētā sprieduma 110. punkts) iepriekš minētajā spriedumā lietā Petrotub un Republica/Padome.

96 – Skat. sprieduma 23. punktu.

97 – Atgādinu, ka izmeklēšanai pakļautajai precei bija dažādi modeļi, ko izmeklēšanas iestādes uzskatīja par savstarpēji aizvietojamiem (skat. pagaidu regulas desmito apsvērumu).

98 –      Dempinga starpības atstāšu absolūtā izteiksmē, lai gan parasti tās izsaka kā procentuālu daļu no preces cenas uz Kopienas robežas, ieskaitot piegādi līdz robežai; šajos piemēros no minētās cenas abstrahējos.

99 – Izcēlums mans.

100 – 65. punkts.

101 – Atgādinu, ka saskaņā ar pamatregulas 4. panta 1. punktu jēdzienā “Kopienas ražošanas nozare” ietilpst līdzīgo preču ražotāju kopums Kopienā vai arī tie ražotāji, kuru kopējais saražoto līdzīgo preču apjoms veido lielāko daļu no šo preču kopējā saražotā apjoma Kopienā.

102 – Skat. pamatregulas 3. panta 1. punktu.

103 – Kā šādus faktorus un rādītājus var minēt “[faktu, ka] nozare joprojām atgūstas no dempinga vai subsīdiju ietekmes pagātnē, faktisko dempinga starpības lielumu, faktisko un iespējamo noieta, peļņas, produkcijas izlaides, tirgus daļas, ražīguma, investīciju nestās peļņas un jaudas izmantošanas samazinājumu”.

104 – Kā šādus faktorus var minēt “faktisko un iespējamo negatīvo ietekmi uz naudas plūsmu, preču krājumiem, nodarbinātību, darba samaksu, izaugsmi, spēju piesaistīt kapitālu vai investīcijas”.

105 – Saskaņā ar Antidempinga līguma 3.4. pantu “dempinga apstākļos realizētā importa ietekmes uz attiecīgo iekšzemes ražošanu izmeklēšanai jāietver visu attiecīgo ekonomisko faktoru un rādītāju novērtējums, kuriem ir ietekme attiecībā uz ražošanas situāciju, ieskaitot faktisko un potenciālo realizācijas, peļņas, ražošanas apjoma, tirgus segmenta, produktivitātes, investīciju atgriezeniskuma vai kapacitātes izmantošanas līmeni; faktorus, kas ietekmē iekšzemes cenas, dempinga starpības lielumu; faktiskās un potenciālās negatīvās sekas attiecībā uz naudas plūsmu, aktīviem, nodarbinātību, algām, pieaugumu, kapitāla vai investīciju piesaistes spējām. Šis saraksts nav izsmeļošs, nedz arī viens vai vairāki no šiem faktoriem var būt noteicošais pamats lēmuma pieņemšanā”.

106 – Skat. pagaidu regulas piecdesmit otro un piecdesmit septīto apsvērumu.

107 – Skat. zemsvītras piezīmi šo secinājumu 74. lpp.

108 – Skat. pagaidu regulas sešdesmit pirmo apsvērumu.

109 – Skat. pagaidu regulas astoņdesmit pirmo apsvērumu.

110 – Skat. strīdīgās regulas četrdesmito un turpmākos apsvērumus.

111 – Ilustrācijai skat. pagaidu regulas astoņdesmit otro apsvērumu, kurā norādīts, ka vairumtirdzniecības apjoms Kopienā izmeklēšanas laikposmā krities par 17 %, bet Kopienas ražošanas nozari veidojošo paraugam atlasīto ražotāju vairumtirdzniecības apjoms krities tikai par 1,5 %.

112 – Skat. strīdīgās regulas četrdesmito apsvērumu, kā arī Padomes apsvērumu 69. punktu.

113 – Skat. minētās regulas piekto un pirmo apsvērumu.

114 – Skat. pagaidu regulu, no astoņdesmit pirmā līdz deviņdesmit ceturtajam apsvērumam.

115 – Skat. 27.–30. punktu.

116 – Izcēlums mans.

117 – Skat. zemsvītras piezīmi šo secinājumu 115. lpp.

118 – Skat. šo secinājumu 128. un 129. punktu.

119 – Skat. pagaidu regulas sešdesmit ceturto un turpmākos apsvērumus.

120 – Skat. 47. un turpmākos punktus.

121 – Izcēlums mans.

122 – Skat. it īpaši Vienošanās 21. panta 3. punktu.

123 – Šāda pārskatīšana bija vajadzīga tādēļ, ka strīdīgajā regulā paredzētā kaitējuma un cēloņsakarības noteikšana bija pamatota ar visu trīs valstu – Indijas, Ēģiptes un Pakistānas – izcelsmes preču importa kopīgās ietekmes novērtējumu (skat. Regulas Nr. 696/2002 trešo apsvērumu).

124 – Skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. maija spriedumu lietā T‑220/97 H&REcroyd/Komisija (Recueil, II‑1677. lpp., 49. punkts).

Full & Egal Universal Law Academy