EUR-Lex -  62004CC0418 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 14. septembrī (1)

Lieta C‑418/04

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Īriju

Direktīva 79/409/EEK – Savvaļas putnu aizsardzība – Īpaši aizsargājamās teritorijas – IBA 2000 – Transponēšana un piemērošana

I –    Ievads

1.        Ar šo tiesvedību Komisija vēršas pret vēl vienu dalībvalsti, jo tā atbilstoši Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvai 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (2) (turpmāk tekstā – “Putnu aizsardzības direktīva”) ir nepietiekami noteikusi īpaši aizsargājamās teritorijas putniem (turpmāk tekstā – “ĪAT”). Komisija par līdzīgiem pārkāpumiem jau ir panākusi nelabvēlīgus spriedumus Nīderlandei (3), Francijai (4), Somijai (5) un Itālijai (6). Pašlaik tiek izskatītas tiesvedības pret Grieķiju (7) un Spāniju (8). Nākamo tiesvedību Komisija gatavo pret Portugāli (9).

2.        Šīs tiesvedības galvenais jautājums ir attiecīgi pierādīt, ka dalībvalsts vēl nav noteikusi visas teritorijas, kas ir klasificējamas kā ĪAT. Komisija šajā lietā pamatojas uz datiem par Īriju ornitoloģiski nozīmīgo Eiropas teritoriju sarakstā, ko 2000. gadā publicēja nevalstiskā organizācija BirdLife International, starptautiska valstu putnu aizsardzības organizāciju “jumta organizācija” (turpmāk tekstā – “IBA 2000”; IBA nozīmē “Important Bird Area” [nozīmīgs putnu areāls] vai “Important Bird Areas” [nozīmīgi putnu areāli]) (10).

3.        Turklāt Komisija šajā tiesvedībā izvirza citus iebildumus attiecībā uz ĪAT aizsardzību. Īrija nav pareizi valsts tiesību aktos transponējusi nozīmīgus Putnu aizsardzības direktīvā un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (11) (turpmāk tekstā – “Dabisko dzīvotņu direktīva”) paredzētus aizsardzības pasākumus vai ir nepareizi šos pasākumus piemērojusi praksē.

II – Pirmstiesas procedūra un prasījumi

4.        Komisijas prasība ir pamatota ar dažādām pirmstiesas procedūrām, kuras Komisija ir uzsākusi 1998., 2000. un 2001. gadā ar aicinājumiem sniegt apsvērumus saskaņā ar EKL 226. pantu (brīdinājuma vēstule). 2001. gadā sekoja argumentēts atzinums, kā arī divi turpmākie atzinumi, kuri tika nosūtīti 2003. gada 11. jūlijā. Šajos abos pēdējos argumentētajos atzinumos bija rezumēti visi iebildumi, kuri kļuva par prasības priekšmetu. Komisija noteica Īrijai beidzamo 2 mēnešu termiņu, lai novērstu pārmestos Kopienas tiesību pārkāpumus. Īrija atzīst, ka šis termiņš beidzās 2003. gada 11. septembrī (12).

5.        Komisija nebija apmierināta ar pārējām Īrijas atbildēm un tāpēc 2004. gada 29. septembrī cēla šo prasību. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)      atzīt, ka Īrija,

a)      kopš 1981. gada saskaņā ar Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību1 4. panta 1. un 2. punktu nenosakot Direktīvas 79/409 I pielikumā minēto sugu, kā arī pastāvīgi sastopamo migrējošo sugu aizsardzībai skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākos apgabalus,

b)      kopš 1981. gada saskaņā ar Direktīvas 79/409 4. panta 1. un 2. punktu neizveidojot nepieciešamo šo apgabalu tiesiskās aizsardzības režīmu,

c)      kopš 1981. gada nenodrošinot, ka 4. panta 4. punkta pirmo teikumu piemēro apgabaliem, kurus saskaņā ar Direktīvu 79/409/EEK vajadzētu atzīt par īpaši aizsargājamiem apgabaliem,

d)      pareizi un pilnībā netransponējot un nepiemērojot Direktīvas 79/409 4. panta 4. punkta otro teikumu,

e)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai atbilstu Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas saunas un floras aizsardzību2 6. panta 2., 3. un 4. punkta prasībām attiecībā uz Direktīvā 79/409 noteiktajiem īpaši aizsargājamiem apgabaliem, un attiecībā uz Direktīvas 92/43 6. panta 2. punktā noteiktajām visām atpūtai paredzētajām vietām neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai atbilstu minētā 6. panta 2. punkta noteikumiem,

f)      neveicot vajadzīgos pasākumus, lai panāktu atbilstību Direktīvas 79/409 10. pantam,

nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šie iepriekš minēto direktīvu panti;

2)      piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6.        Īrijas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)      Komisijas prasījumus noraidīt vai, pakārtoti, ierobežot katru konstatējumu līdz specifiskiem jautājumiem, saistībā ar kuriem Tiesa atzīst, ka Īrija ir pārkāpusi Kopienu tiesības;

2)      lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

7.        Tiesvedībā Īrijas atbalstam ir iestājušās Spānijas Karaliste un Grieķijas Republika.

III – Par prasību

8.        Atsevišķi prasījumi turpinājumā tiks pārbaudīti pēc kārtas. Atbilstošo tiesību normu izklāts tiek sniegts saistībā ar attiecīgajiem Komisijas iebildumiem.

A –    Par pirmo prasības pieteikumu – nepietiekama ĪAT klasifikācija

9.        Pirmajā prasības pieteikumā Komisija pārmet Īrijai, ka tā skaitliski un lieluma ziņā nav noteikusi pietiekami teritoriju kā ĪAT I pielikumā minēto putnu, kā arī tur neminēto migrējošo sugu aizsardzībai.

Atbilstošās tiesību normas

10.      Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā noteikts, kādas teritorijas dalībvalstīm ir jāklasificē kā ĪAT, bet 3. punktā – Komisijas informēšana par [teritoriju] klasifikāciju:

“1. Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.

Šim nolūkam jāapzina:

a)      sugas, kurām draud izzušana;

b)      sugas, kuras ir jūtīgas pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs;

c)      sugas, kuras savas skaitliski mazās populācijas vai ierobežotās vietējās izplatības dēļ uzskatāmas par retām sugām;

d)      citas sugas, kuras īpaši jāsaudzē to dzīvotņu īpatnību dēļ.

Veicot novērtēšanu, par pamatu ņem populācijas attīstības tendences un svārstības.

Kā īpašas aizsargājamās teritorijas šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.

2. Dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā, ņemot vērā to aizsardzības nepieciešamību ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Tālab dalībvalstīm īpaša uzmanība jāvelta mitrāju un pirmām kārtām starptautiski nozīmīgu mitrāju aizsardzībai.

3. Dalībvalstis nosūta Komisijai visu vajadzīgo informāciju, kas tai ļauj paziņot attiecīgās koordinācijas iniciatīvas, kuras nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka 1. un 2. punktā paredzētās teritorijas veido vienotu sistēmu saskaņā ar šo sugu aizsardzības prasībām ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz ko attiecas šī direktīva.”

11.      Devītais apsvērums izskaidro šo tiesisko regulējumu:

“tā kā, lai aizsargātu jebkuru putnu sugu, ir svarīgi pietiekamā mērā saglabāt, uzturēt vai atjaunot dzīvotņu daudzveidību un to teritoriju; tā kā, nodrošinot dažu putnu sugu izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā, ir jāveic īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi; tā kā šajos pasākumos jāiekļauj arī migrējošās sugas un tie jākoordinē ar mērķi izveidot vienotu sistēmu”.

Vērtējums

12.      Komisijas iebildums attiecībā uz nepietiekamu teritoriju noteikšanu ir iedalāms trijās daļās: pirmkārt, Īrija daudzas IBA 2000 minētās teritorijas nav noteikusi kā ĪAT, arī noteiktās teritorijas bieži ir par mazu, jo neatbilst IBA 2000 datiem par teritoriju lielumu. Otrkārt, Īrijai attiecībā uz noteiktām sugām ir jānosaka citas ĪAT, kas IBA 2000 vēl nav minētas. Treškārt, Komisija un Īrija strīdas par to, vai konkrētas, atsevišķas teritorijas un apgabali ir jānosaka kā ĪAT.

13.      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums noteikt ĪAT teritorijas, kuras atbilst šajos noteikumos noteiktajiem ornitoloģiskajiem kritērijiem (13). Tās ir teritorijas, kuras šķiet vispiemērotākās attiecīgo sugu aizsardzībai (14). Kā pareizi uzsver Īrija un arī neapstrīd Komisija, tad vienīgi ar teritorijas piemērotību noteiktas sugas aizsardzībai nepietiek, lai radītu pienākumu šos teritoriju noteikt kā ĪAT.

14.      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstīm īpaši aizsargājamo teritoriju izvēlē ir zināma rīcības brīvība, taču šo teritoriju klasifikācija un robežu nospraušana ir veicama tikai saskaņā ar direktīvā noteiktajiem ornitoloģiskajiem kritērijiem. Citiem, it īpaši ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem, nedrīkst būt nekādas nozīmes teritoriju klasificēšanā (15). No ĪAT noteikšanas pienākuma nevar izvairīties, veicot citus īpašās aizsardzības pienākumus (16).

1)      Par IBA 2000

15.      Komisija uzskata, ka IBA 2000 sarakstā ir noteikta vismaz daļa no tām teritorijām, kas ir vispiemērotākās attiecīgo sugu aizsardzībai Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē. Tā kā Īrija daudzas IBA vispār nav noteikusi kā ĪAT un IBA ietvaros daudzas citas ĪAT neaptver visas attiecīgās IBA teritorijas, ir pierādīts, ka Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu.

16.      Tātad prasības panākumi abos šajos punktos ir atkarīgi no tā, vai atšķirība starp IBA 2000 un Īrijas veiktajām klasifikācijām ir pierādījums, ka Īrija nav pietiekamā mērā izpildījusi savu pienākumu attiecībā uz ĪAT noteikšanu.

17.      Tāds teritoriju saraksts kā IBA 2000 būtiski var nodrošināt pierādījumu tam, ka kāda dalībvalsts nav pietiekami izpildījusi savu pienākumu attiecībā uz ĪAT noteikšanu. Tiesa atzina, ka, ņemot vērā IBA 89 zinātnisko raksturu un faktu, ka nav iesniegts zinātniska rakstura pierādījums, ka ir izpildīti no Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izrietošie pienākumi, kā ĪAT nosakot citas platības, nevis minētajā sarakstā uzskaitītās, un nosedzot kopumā mazāku teritoriju nekā minētās, tad šo sarakstu, kaut arī tas attiecīgajai dalībvalstij nav juridiski saistošs, Tiesa var izmantot kā atsauces avotu, lai izvērtētu, vai dalībvalsts ir noteikusi pietiekama skaita un platības ĪAT iepriekš minēto Putnu aizsardzības direktīvas noteikumu izpratnē (17).

18.      IBA 89 ir 1989. gadā iesniegts to teritoriju saraksts, kam ir liela nozīme savvaļas putnu aizsardzībā Kopienā, ko Komisijas ģenerāldirektorātam izstrādāja Eiropas grupa putnu un dzīvotņu aizsardzībai kopā ar Putnu aizsardzības starptautisko padomi sadarbībā ar Komisijas ekspertiem (18).

19.      IBA 2000 ir jaunāks saraksts. Tajā it īpaši Īrijai atšķirībā no IBA 89 ir reģistrētas 48 jaunas teritorijas. Vai jaunais saraksts ir izmantojams kā pierādījums iepriekš minētajā nozīmē, ir atkarīgs no tā, vai tam ir līdzīga zinātniskā vērtība kā iepriekšējam sarakstam.

20.      Abos sarakstos minētās teritorijas noteiktas, izmantojot īpašus informācijas kritērijus par putnu izplatību. IBA 2000 kritēriji lielākoties atbilst IBA 89 kritērijiem (19). Teritoriju skaita un platības pieaugums būtībā izriet no labākām zināšanām par putnu izplatību.

21.      Komisijas līdzdalība IBA 89 ir saistīta gandrīz tikai ar atbalstu ornitologiem kritēriju izstrādē. Tā kā kritēriji lielā mērā joprojām tiek piemēroti, Komisija atbild vismaz netieši arī par IBA 2000. Turpretim datu apstrādes uzraudzīšana Komisijai jau IBA 89 bija gandrīz neiespējama, jo ar tās palīdzību nevarēja pārbaudīt katras minētās putnu izplatības faktu un apjomu atsevišķi. Arī šajā ziņā starp IBA 89 un IBA 2000 nav būtiskas atšķirības.

22.      Spānijas Karaliste, kas atbalsta Īriju, kritizē IBA 2000 tādēļ, ka sarakstu sagatavoja nevalstiskās organizācijas. Tas ir pareizi, tomēr zinātniskā kvalitāte ar šo faktu netiek apšaubīta (20). Izdevējs ir BirdLife International, valstu putnu aizsardzības organizāciju apvienība, kas bija iesaistīta IBA 89 ar citu nosaukumu – Putnu aizsardzības starptautiskā padome. Tāpat toreiz iesaistītā Eiropas grupa putnu aizsardzībai bija šīs padomes ad hoc izveidota ekspertu grupa. Tādējādi BirdLife nodrošina nepārtrauktību darbam ar teritoriju sarakstiem.

23.      IBA 2000 Īrijas sadaļas datu iegūšanā līdzās dažādiem ornitologiem turklāt bija piedalījušās arī Īrijas valsts iestādes (21).

24.      Kā uzsver Īrija, pati Komisija tomēr apšauba IBA 2000 kvalitāti, jo tā pieprasa Īrijai noteikt teritorijas, kas nav minētas sarakstā. Taču šis arguments nav pamatots ar apsvērumu, ka IBA 2000 nosauc teritorijas, kas nav vispiemērotākās. Gluži otrādi, Komisija uzskata, ka IBA 2000 attiecībā uz noteiktām Īrijā sastopamām sugām un dzīvotnēm ir acīmredzami nepilnīgs.

25.      Šī nepilnība neapšauba IBA 2000 pierādījuma spēku. Tāpēc būtu nepieciešams iesniegt zinātniskus datus, kuros atspoguļojas tas, ka IBA 2000 noteiktās teritorijas nav vispiemērotākās (22). Cita starpā, jau salīdzinājums vien starp IBA 89 un IBA 2000 norāda uz to, ka progresīvāki zinātnes dati padara šādu sarakstu pilnvērtīgāku. Tāpēc Tiesas atzītais IBA 89 pierādījuma spēks, augstākais, tiek apšaubīts tiktāl, ciktāl jaunākajā sarakstā vairs netiek minētas noteiktas teritorijas, kas IBA 89 vēl bija minētas. Tas pats ir sakāms par IBA 2000.

26.      Tādēļ abi saraksti – IBA 89 un IBA 2000 – attiecībā uz to zinātnisko kvalitāti ir salīdzināmi. Tā kā IBA 2000 ir pamatots ar jaunākiem datiem, tas ir labāks zinātniskais avots un tāpēc tam ir dodama priekšrocība.

27.      Tiesas sēdē Īrijas valdība tomēr ir atzinusi, ka vispiemērotākās teritorijas nevar izvēlēties, ņemot vērā konkrētas dalībvalsts perspektīvu – ir jāņem vērā visa Kopiena. Daudzām Īrijā sastopamām sugām ir daudz vairāk piemērotas teritorijas citās dalībvalstīs. Tāpēc noteiktām sugām teritoriju noteikšana Īrijā nav nepieciešama.

28.      Šai pozīcijai, šķiet, atbalsts ir rodams Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. punkta ceturtajā daļā. Saskaņā ar to ir jāņem vērā I pielikumā minēto sugu aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Šī teritorija ir Kopiena.

29.      Lielākoties IBA 2000 atlases kritērijos ir ņemti vērā šie argumenti, jo salīdzinājums attiecīgās dalībvalsts ietvaros netiek prezumēts (23). Citādi tas ir C.6. kritērija gadījumā. Saskaņā ar to piecas svarīgākās teritorijas I pielikumā minētajām sugām attiecīgajā Eiropas reģionā ir jāuzskata par ornitoloģiski nozīmīgu teritoriju (tā dēvētais “top 5” kritērijs) (24). Attiecībā uz Īriju visa valsts teritorija tiek uzskatīta par Eiropas reģionu (25). Ja seko Īrijas viedoklim, tad “top 5” kritērijs būtu jānoraida, jo tas nav pamatots ar ES kopīgās teritorijas salīdzinājumu.

30.      Īrijas valdība tomēr neatzīst, ka saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. punktu, kā to ir interpretējusi Tiesa, dalībvalstij, kuras teritorijā ir I pielikumā minētās sugas, šīm (visām) sugām it īpaši ir jānosaka ĪAT (26).

31.      Tieši I pielikumā minētajām sugām Kopienā Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. punkta otrajā daļā minēto iemeslu dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība, t.i., jo tās ir reti sastopamas, tām draud izzušana vai tās ir jutīgas pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs vai tās citu iemeslu dēļ ir īpaši jāsaudzē. Izraugoties šīs sugas, Komisija saskaņā ar 4. panta 1. punkta pirmo daļu jau ir ņēmusi vērā Eiropas dimensiju.

32.      Dalībvalstīs, kurās šīs sugas ir salīdzinoši bieži sastopamas, ĪAT, pirmām kārtām, nodrošina kopējās populācijas lielākās daļas aizsardzību. Tomēr ĪAT ir nepieciešamas arī tur, kur šīs sugas drīzāk ir reti sastopamas. Šādos gadījumos ĪAT kalpo sugas ģeogrāfiskajai izplatībai.

33.      Ģeogrāfiskās putnu izplatības nozīmi atspoguļo sugu aizsardzības statusa definīcija Dabisko dzīvotņu direktīvas 1. panta i) apakšpunktā. Ar aizsardzības statusu apzīmē ietekmju kopumu, kas ilgtermiņā var ietekmēt šīs sugas populāciju izplatību un skaitlisko daudzumu. Šī definīcija attiecībā uz Putnu aizsardzības direktīvu nav tieši piemērojama, taču tā ilustrē zinātnisko viedokļu saskaņu, kurai ornitoloģiski pamatotas teritorijas izvēlē atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvai arī ir jābūt noteicošajai.

34.      Attiecībā uz Putnu aizsardzības direktīvu ģeogrāfiskās putnu izplatības nozīme ir redzama 4. panta 3. punktā. Saskaņā ar to Komisijai ir jāveic iniciatīvas, lai dalībvalstu noteiktās ĪAT veidotu vienotu sistēmu saskaņā ar šo sugu aizsardzības prasībām ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz ko attiecas šī direktīva. Vienmērīgu sistēmu var panākt tikai tad, ja visas dalībvalstis I pielikumā minētajām sugām, kas ir sastopamas to teritorijā, kā ĪAT nosaka vispiemērotākās teritorijas (27). Pretējā gadījumā ĪAT daudzām sugām koncentrētos noteiktos Kopienas reģionos, savukārt izplatības blakus apgabalos šīm sugām ĪAT nebūtu.

35.      Tādējādi kritērija C.6, kas saistībā ar citiem kritērijiem ir pamatā IBA 2000 sarakstam, nepieciešamā Eiropas dimensija nav apšaubāma.

36.      Īrija arī cenšas radīt šaubas par IBA saraksta pierādījuma spēku attiecībā uz griezi (Crex crex). Šī suga saskaņā ar jaunākajām atziņām vairs nav uzskatāma par apdraudētu pasaules līmenī, un tai piemērotās dzīvotnes Īrijā izmaiņu lauksaimniecības izmantošanā dēļ drīzāk ir paplašinājušās. Arī Īrijai attiecībā uz griezēm ir cita aizsardzības stratēģija. Galu galā griezes izplatība ārpus ĪAT vēl nav pietiekami stabilizējusies un tāpēc nav paredzama. Tātad Komisijas izvirzītās prasības klasifikācijai ir pārmērīgas.

37.      Izmaiņas griežu klasifikācijā, pamatojoties uz jaunām atziņām par izplatību Austrumeiropā un Krievijā, atbilst patiesībai (28). Teritoriju sarakstos par attiecīgajām sugām šāda veida attīstīšanās principā var būt nepamatota. Tomēr arī pašreizējā klasifikācija kā “near threatened”, gluži kā iepriekšējā klasifikācija kā “vulnerable”, izpilda nosacījumus attiecībā uz ĪAT noteikšanu saskaņā ar kritēriju C.1 (29). Arī “top 5” kritērija (C.6) piemērošana neko nemaina. Teritorijas, kuras noteiktas IBA 2000, tādējādi nevar apšaubīt.

38.      Turklāt Komisija – Īrijas valdībai neiebilstot – ir iesniegusi Īrijas putnu aizsardzības organizācijas “BirdWatch Ireland” 2002. gada aprīļa pētījumu. Tajā, sniedzot detalizētu zinātnisku pamatojumu, tiek ieteiktas četras jaunas ĪAT griezēm. Tādējādi arī griezēm par ĪAT ir nepieciešams noteikt citas teritorijas.

39.      Tā kā pret IBA 2000 saraksta pierādīšanas spēku Īrija nav izteikusi citus argumentus, to nevarētu apšaubīt. Tādējādi atšķirība starp Īrijas veikto teritoriju klasificēšanu un IBA 2000 pierāda, ka Īrija nav izpildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek 4. panta 1. un 2. punkts.

40.      Tomēr Īrija apgalvo, ka attiecībā uz dažādām teritorijām un sugām ir veikti vai tiek izstrādāti pētījumi, kas ļautu noteikt vispiemērotākās teritorijas šo sugu aizsardzībai un pēc tam noteikt ĪAT. Grieķija atbalsta šo argumentāciju un pieprasa, lai dalībvalstīm tiek piešķirts pietiekams termiņš jaunāko zinātnes datu – kā IBA 2000 – pārbaudei un ĪAT noteikšanai uz to pamata.

41.      Šī argumentācija ir pamatota ar atbilstošu apsvērumu: atbildīgas par ĪAT noteikšanu ir vienīgi dalībvalstis. Tās nevar no savas atbildības atbrīvoties, vienkārši pārņemot un transponējot citu iestāžu, arī putnu aizsardzības organizāciju, datus. Gluži otrādi, katra klasifikācija pieprasa, lai attiecīgā teritorija atbilstoši kompetento iestāžu pārliecībai, kas balstīta uz labākajiem pieejamiem, zinātniski iegūtajiem faktiem (30), ietilptu putnu aizsardzībai vispiemērotāko teritoriju skaitā.

42.      Tomēr no tā neizriet, ka noteikšanas pienākums vispārīgi nepastāv, kamēr kompetentās iestādes jaunus zinātniskos datus nav pilnīgi pārbaudījušas un apstiprinājušas. Gluži otrādi, ir jāatgādina, ka noteikšanas pienākums pastāv jau kopš Putnu aizsardzības direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa beigām, Īrijas gadījumā – kopš 1981. gada 6. aprīļa. Klasifikācijas pienākums neaprobežojas ar zinātniskajām atziņām, kādas pastāv konkrētā brīdī (31).

43.      Ar šo pienākumu ir saistīts cits pienākums, proti, identificēt vispiemērotākās teritorijas. Tāpēc ar Putnu aizsardzības direktīvas 10. pantu kopā ar V pielikumu dalībvalstis tiek mudinātas atbalstīt nepieciešamos zinātniskos pētījumus un darbus. Tādējādi Īrijai jau līdz 1981. gadam pašai bija jāuzsāk aptverošs zinātniskais apskats par putnu izplatību tās valsts teritorijā un jānosaka no tā izrietošās ĪAT. Ja šis pienākums būtu pilnībā izpildīts, tad IBA 2000 vai nu ietvertu sevī tikai ĪAT, vai arī Īrija varētu visas citas prasības par ĪAT noteikšanu viegli atspēkot.

44.      Citi klasifikācijas pienākumi varētu rasties tikai tad, ja mainītos putnu izplatība, kas šajā gadījumā tiek apgalvots tikai attiecībā uz griezēm, kuru jaunā izplatība tomēr, beidzoties šajā gadījumā atbilstīgajam termiņam 2003. gada 11. septembrī (32), jau bija zināma.

45.      Ja Īrijai tagad tiktu piešķirts papildu termiņš labāko pieejamo zinātnisko avotu pārskatīšanai, tad tādējādi pienākumam noteikt ĪAT tiktu radīts Putnu aizsardzības direktīvas 4. pantā neparedzēts nosacījums, proti, ar trešo personu liecību, ka ir vēl neaizsargātas, norādāmas teritorijas. Tomēr šāds nosacījums ir pretrunā ne tikai ar Putnu aizsardzības direktīvas normās noteikto, bet arī ar tās mērķiem un tajā paredzēto dalībvalstu – nevis trešo personu – atbildību par kopīgā (dabas) mantojuma saglabāšanu to teritorijā (33). Tādēļ vajadzība pārskatīt IBA 2000 nevar pamatot ĪAT nenoteikšanu.

46.      Tāpat Komisija, atsaucoties uz IBA 2000, Īrijai pārmet, ka daudzas noteiktās ĪAT ir par mazu. Īrija nav iekļāvusi svarīgas ekosistēmu daļas. Īrija pret šo iebildumu neiebilst, bet tikai norāda uz notiekošo procedūru ĪAT norobežošanas saskaņošanai. Šis apgalvojums neatspēko Komisijas iebildumu. Principā Īrijai jau 1981. gadā pilnībā bija jānosaka visas ĪAT un jāveic tam nepieciešamie ornitoloģiskie pētījumi. Šodien nepieciešamie pētījumi un administratīvās procedūras trūkstošo teritoriju noteikšanai neko nemaina tajā, ka Īrija šo pienākumu nav izpildījusi līdz pēdējā argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigām. Tādējādi šajā ziņā Īrija tāpat ir jātiesā saskaņā ar prasījumiem.

47.      Tādēļ Komisijas prasība tiktāl, ciktāl tajā ir atsauce uz atšķirību starp Īrijas noteiktajām teritorijām un IBA 2000, līdz ar to ir pamatota.

2)      Par IBA 2000 neminētajām teritorijām

48.      Tāpat Komisija Īrijai pārmet arī to, ka IBA 2000 attiecībā uz noteiktām sugām un dzīvotnēm bez šaubām ir nepilnīga, un tāpēc Īrija kā ĪAT esot jānosaka pat tās teritorijas, kas IBA 2000 nav minētas.

49.      Nav izslēgts, ka pienākumi attiecībā uz šādām teritorijām pastāv (34). Tomēr Komisijai vismaz vajag pamatoti izskaidrot, kādu iemeslu dēļ ir nepieciešamas citas teritorijas. No prasības saistībā ar pirmo argumentēto atzinumu, kurš tika nosūtīts 2001. gada 24. oktobrī, izriet, ka Komisija attiecībā uz brūnkakla gārgali (Gavia stellata), lauku liju (Circus cyaneus), purva piekūnu (Falco columbarius), lielo piekūnu (Falco peregrinus), dzelteno tārtiņu (Pluvialis apricaria) un zivju dzenīti (Alcedo athis) galvenokārt balstās uz to, ka šo sugu dzīvotnes Īrijas ĪAT ir maz pārstāvētas. Daļēji arī ir pētījumi, kuri dod iespēju identificēt teritorijas šo sugu aizsardzībai.

50.      Īrija dara zināmu, ka pašlaik attiecībā uz dzelteno tārtiņu, brūnkakla gārgali, lauku liju, purva piekūnu un lielo piekūnu ir pieejami pētījumi, kuri ļauj identificēt vispiemērotākās teritorijas. Līdz ar to Īrija atzīst, ka šīm sugām ir vajadzīgas citas ĪAT, nosakot jaunas teritorijas vai iekļaujot šīs sugas esošās teritorijas aizsardzības mērķos.

51.      Tomēr Īrija noraida ĪAT noteikšanu zivju dzenītim. Šī suga nelielā blīvumā ir plaši izplatīta un tāpēc nav piemērota ĪAT noteikšanai. Turklāt Īrijas valdība balstās uz putnu perētāju apsekojumu no 1988. līdz 1991. gadam. Lai gan pašreizējais sastāvs nav zināms, Īrijas putnu aizsardzības organizācija plāno pieaugumu. Ja tā identificētu konkrētas vispiemērotākās teritorijas, tad varētu apsvērt noteikt teritorijas.

52.      No Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. punkta saskaņā ar Tiesas interpretāciju tomēr izriet, ka dalībvalstij, kuras teritorijā ir sastopamas I pielikumā minētās sugas, it īpaši šīm sugām ir jānosaka aizsargājamās teritorijas (35). Ievērojot to, nav iespējams, ka uz noteiktām I pielikumā minētām sugām ĪAT vispār neattiecas.

53.      Gluži otrādi, arī attiecībā uz sugām, kas ir izplatītas nelielā blīvumā, ir nepieciešams identificēt vispiemērotākās teritorijas un noteikt ĪAT. Ja sugas ir plaši izplatītas, tad būtu nepieciešams meklēt blīvuma centrus. To, ka tas ir iespējams arī zivju dzenīša gadījumā, rāda Īrijas minētais pieaugums, kur uz kartes ir nepārprotami norādīti zivju dzenīša Īrijas izplatības centri (36).

54.      ĪAT identificēšana un norobežošana, pamatojoties uz šādiem centriem, var prasīt, pirmām kārtām, citus pētījumus par sugas izplatību. Kā jau skaidrots, ar šāda pētījumu neesamību tomēr nevar pamatot noteikšanas neveikšanu, jo dalībvalstij vajadzēja veikt visus nepieciešamos pētījumus pirms noteikšanas pienākuma rašanās. Tāpēc Komisija pamatoti uzsver, ka Īrija pati ir atzinusi, ka tās rīcībā nav pietiekamu zināšanu attiecībā uz zivju dzenīti.

55.      No tā izriet, ka Īrijas pienākumi noteikt citas ĪAT aprobežojas nevis ar IBA 2000 minētajām teritorijām, bet gan ar citām teritorijām sugām, kuras šajā sarakstā nav pietiekami aptvertas.

3)      Par atsevišķām teritorijām

a)      Par Cross Lough (Killadoon)

56.      It īpaši Īrija apstrīd, ka IBA Nr. 50 Cross Lough (Killadoon) ir jāpasludina par ĪAT. Šajā IBA ar aptuveni hektāru lielu platību ir lagūna ar mazu salu. Uz šīs salas kopš 1937. gada vismaz līdz 1995. gada ligzdoja cekulzīriņa (Sterna sandvicensis), viena no Putnu aizsardzības direktīvas I pielikumā minētajām sugām, kolonijas. Vairākus gadus suga šo teritoriju vairs neizmanto. Īrija no tā, ka cekulzīriņš ir pametis teritoriju, secina, ka tai nav pienākuma to pasludināt par ĪAT.

57.      Īrijas nostāja bez jebkādām šaubām būtu pamatota, ja Cross Lough (Killadoon) kopš 1981. gada 6. aprīļa, kas ir noteikšanas pienākuma sākums, nekad nebūtu uzskatīta par cekulzīriņam vispiemērotāko teritoriju. No IBA 89 un IBA 2000 tomēr izriet, ka Cross Lough (Killadoon) vismaz 1984. un 1995. gadā atbilstoši IBA saraksta kritērijiem piederēja pie cekulzīriņa aizsardzībai vispiemērotākajām teritorijām. Pret šiem datiem Īrija šajā tiesvedībā neiebilst. Tādējādi ir konstatēts, ka teritorija pēc 1981. gada 6. aprīļa piederēja pie cekulzīriņa aizsardzībai vispiemērotākajām teritorijām un tāpēc tā Īrijai bija jāpasludina par ĪAT.

58.      Šis pienākums nevar automātiski izzust, ja šobrīd teritorija nav vispiemērotākā. Protams, ja tā agrāk reiz būtu jānosaka kā ĪAT, tad attiecīgajai dalībvalstij būtu jāveic vismaz Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmajā teikumā minētie attiecīgie pasākumi, lai attiecībā uz teritoriju nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī lai novērstu jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šī panta mērķus (37).

59.      No tā izriet, ka dalībvalstij, kura nav laicīgi kā ĪAT deklarējusi teritoriju, kas kādā agrākā laika posmā neapstrīdami (38) bija kā tāda jāklasificē, ir japierāda, ka šai teritorijai neatkarīgi no iespējamiem aizsardzības pasākumiem ir zudusi tās piemērotība, ja dalībvalsts piemērotības dēļ to neklasificē arī vēlāk (39). Pretējā gadījumā dalībvalstis savu pienākumu klasificēt vispiemērotākās teritorijas kā ĪAT un saglabāt attiecīgās teritorijas tādā stāvoklī, lai tās arī turpmāk būtu vispiemērotākās putnu aizsardzībai, varētu nepildīt, par to nesaņemot nekādu sodu.

60.      Īrija šādu pierādījumu nav nodrošinājusi. Gluži otrādi, Komisija izklāsta pat neapšaubāmus pierādījumus par to, ka aizsardzības pasākumi bija iespējami. Domājams, ka Īrijā izplatītā Amerikas ūdele (Mustela vison) ir izpostījusi cekulzīriņu, kuri perē uz zemes, ligzdas un tādējādi bija atteikšanās no teritorijas iemesls. Kādā citā teritorijā vismaz tas bija novērsts. Līdz ar to ir jāpieņem, ka Cross Lough (Killadoon) turpmāk būtu cekulzīriņu aizsardzībai vispiemērotākā teritorija, ja Īrija saistībā ar šo teritoriju būtu izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvas 4. pantam.

61.      Tomēr nebūtu prātīgi klasificēt teritoriju kā ĪAT, ja ir neiespējami, ka tā atkal varētu kļūt par putnu aizsardzībai vispiemērotāko teritoriju. Šajā gadījumā noteikt ĪAT būtu arī lieki. Cross Lough (Killadoon) gadījumā tomēr pastāv reāla iespēja, kā to, nevienam neiebilstot, apgalvo Komisija, cekulzīriņu atjaunotai kolonizācijai. Šī suga bieži maina savas koloniju apmešanās vietas (40) un pēc tam izmanto apmešanās vietas teritorijas tuvumā. Tādējādi, ja būtu atbilstoši aizsardzības pasākumi pret ūdelēm, būtu iespējams no jauna teritoriju izmantot.

62.      Līdz ar to arī Cross Lough (Killadoon) ir jāklasificē kā ĪAT (41).

b)      Par apgabaliem ĪAT Sandymount Strand and Tolka Estuary apvidū

63.      Diskutējama ir arī ĪAT Sandymount Strand and Tolka Estuary noteikšana. Komisija pārmet Īrijai, ka tā šo noteikšanu nav pamatojusi tikai ar ornitoloģiskiem kritērijiem, bet attiecībā uz divām dubļu joslām, kas atrodas plūdmaiņu apvidū, vērā esot ņēmusi projektus, kas attiecas uz Dublinas ostu.

64.      Pirmā josla ir 2,2 hektārus liels smilšu un grants sēklis Tolkas [Tolka] upes ietekas rietumu galā, kurš tiek izmantots Dublin Port Tunnel projektā. Īrija kā ĪAT ir klasificējusi ieteku tikai lejup pa straumi no attiecīgās zonas – no upes viadukta. Attiecībā uz šo joslu Īrija apgalvo, ka aizsargājamie ūdensputni to kā barošanas vietu var izmantot tikai relatīvi īsu laika posmu, kamēr ir zems ūdens līmenis. Turklāt to izmanto tikai nedaudz putnu. Tāpēc nav nozīmes to klasificēt kā ĪAT.

65.      Šis apsvērums ir pamatots ar neatbilstošu Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta prasību izpratni par ĪAT noteikšanu. Tiesa jau ir konstatējusi, ka šādai noteikšanai ir jābūt pamatotai vienīgi uz ornitoloģiskiem kritērijiem (42). Kā pamatoti apgalvo Komisija, tad teritorijas noteikšanu nevar pamatot vienīgi ar attiecīgo strīdīgo teritoriju izolētu aplūkošanu, bet ir jāorientējas uz to, vai teritorija no ornitoloģiskā viedokļa ir kopīgas teritorijas sastāvdaļa. Pretējā gadījumā visu teritoriju varētu sadalīt jebkādos apgabalos, kurus pašus par sevi var izmantot tikai niecīgas putnu populācijas daļas. Šādi pamatota izolētu, niecīgu apgabalu daudzskaitlīga izslēgšana varētu nozīmīgi ietekmēt ĪAT funkcionēšanu kopumā vai pat sagraut to.

66.      Apstrīdēto teritoriju Tolkas rietumu pietekā no atlikušās, klasificētās pietekas šķir upes viadukts. Tomēr tilti putniem nav šķērslis. Cita starpā teritorijas pēc savām īpašībām atbilst kopējas teritorijas īpašībām – tās ir dubļu joslas plūdmaiņas apvidū.

67.      Saskaņā ar ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), uz kuru atsaucas abi lietas dalībnieki (43), teritoriju izmanto ĪAT kopējās populācijas daļa. Attiecībā uz jūras žagatu (Haematopus ostralegus) IBA 2000 norādīja atbilstošajā IBA Nr. 109 Dublin Bay 1067 sugas īpatņus 1995. gadā (44). IVN attiecībā uz jūras žagatu ir minēts maksimālais sugas īpatņu skaits 3787 no 1984. līdz 1987. gadam. Šis skaitlis IVN sagatavošanas brīdī tomēr bija jau 10 gadus vecs, savukārt IBA 2000 skaitļi attiecās uz 1995. gadu, tātad bija aktuāli (45). IVN 1995./1996. gadā ir norādīti no 0 līdz 8 sugas īpatņi, tas ir, no 0 % līdz 0,8 % no kopējās populācijas atbilstoši IBA 2000, un joprojām līdz 0,2 % – atbilstoši IVN datiem. Pļavu tilbītes (Tringa totanus) gadījumā, kuras populācija ir 1900 atbilstoši IBA 2000 un 1721 atbilstoši IVN, tika sastapti no 0 līdz 10 sugas īpatņu, tas ir, līdz 0,5 % no kopējās populācijas. Kuitalas (Numenius arquata) gadījumā ar 1007 populāciju atbilstoši IBA 2000 un 1865 atbilstoši IVN ir uzrādīti no 0 līdz 5 sugas īpatņiem, tas ir, atkarībā no atskaites punkta līdz 0,5 % vai 0,26 % no kopējās populācijas. Tās ir trīs no deviņām sugām, kas ir izšķirošās Dublin Bay klasificēt kā ĪAT.

68.      Strīdīgās teritorijas atbilst mazāk nekā 0,1 % IBA Dublin Bay (3000 hektāri). Pat ja ņem vērā, ka tā ir skaitļu robežvērtība un ka šo skaitļu statistiskais nozīmīgums ir neskaidrs, šķiet, ka šīs sugas tomēr izmanto šo teritoriju vismaz caurmērā prognozējamās robežās vai pat tās pārsniedz. Līdz ar to teritorija ir kopējās teritorijas neatņemama sastāvdaļa.

69.      Teritorijas, uz kurām attiecas šī lieta, tātad arī vajadzēja klasificēt kā ĪAT.

70.      Otrā strīdīgā teritorija, kas ir 4,5 hektārus liela, vēlāk tika izslēgta no ierosinājuma par ĪAT Sandymount Strand and Tolka Estuary paplašināšanu. Šīs teritorijas atrodas Tolkas upes pietekas dienvidaustrumu galā, tas ir, pusē, kur ir pieeja atklātai jūrai. Šajā apvidū osta plāno paplašināšanos, veicot aizpildīšanu. Tiktāl, ciktāl Komisija replikā min citas teritorijas šajā apvidū, tās iebildums ir nepieņemams, jo tas nav prasības priekšmets.

71.      Īrijas valdība apgalvo, ka attiecīgā teritorija izžūst tikai īslaicīgi, esot zemam ūdens līmenim spēcīga paisuma laikā, tas ir, aptuveni ik pa 14 dienām, un citādi tā ūdensputniem nav derīga. Tāpēc tai vispār nav pietiekamas vērtības no ornitoloģijas viedokļa un tā bija kļūdas dēļ ietverta priekšlikumā par paplašināšanu.

72.      Komisija šos argumentus, nevienam neiebilstot, atspēko, iesniegdama dokumentu, kurā, pamatojoties uz IVN, aizpildīšanas projekta dēļ ir ietverta prasība šīs teritorijas klasificēt kā ĪAT. Tajā ir norādīts, ka dažādas sugas biežāk nekā vidusmēra gadījumos izmanto izņēmuma apstākļos izžūstošo teritoriju. Turklāt vismaz daļa no šīm teritorijām izžūst arī mazāk ekstrēmās plūdmaiņās, un ūdensputni tās var izmantot. Visbeidzot, teritorijas izmanto ne tikai ūdensputni, bet, piemēram, arī zīriņi, kurus izžuvusi zeme nepiesaista.

73.      Arī attiecībā uz šo teritoriju Komisijas argumenti ir pārliecinošāki. Teritorija nepārprotami ir pietekas daļa, un attiecīgās putnu sugas to neapstrīdami izmanto kā barošanās vietu. Šī izmantošana, protams, norit ne katru dienu, bet tomēr ar zināmu regularitāti. Apstāklis, ka tur tāpēc biežāk nekā vidusmēra gadījumos ir sastopami daudz putni, liecina par to, ka barības piedāvājums tur ir relatīvi liels. Tas būtu loģiski, jo šie pārtikas resursi putniem izsīkst tikai retu reizi. Tātad ir ticams, ka šī teritorija ir svarīgs ieguldījums kopējā teritorijas barības piedāvājumā.

74.      Līdz ar to arī šajā apvidū ĪAT Sandymount Strand and Tolka Estuary noteikšana neatbilst Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta prasībām.

75.      Turklāt ir jāpiebilst, ka šo teritoriju integrācija ĪAT noteikti nav pretrunā ar attiecīgo projektu. Gluži otrādi, atbilstoši var tikt ņemta vērā tiklab attiecīgo teritoriju ornitoloģiskā vērtība, kā arī interese par atbilstošo projektu procedūrā par projekta apstiprināšanu atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktam saistībā ar 7. pantu. Nenosakot teritorijas, kuras ir jāklasifice kā ĪAT, šo noteikumu vietā būtu jāpiemēro stingrākais Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums (46), kurš nav viegli pārvarams šķērslis, lai īstenotu kaitējumu radošu projektu.

4)      Starpsecinājums

76.      Kopš 1981. gada 6. aprīļa saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu nenosakot I pielikumā minēto sugu, kā arī pastāvīgi sastopamo migrējošo sugu aizsardzībai vispiemērotāko teritoriju skaitu un lielumu, it īpaši nenosakot Cross Lough (Killadoon) apgabalu un neintegrējot divas Tolkas upes pietekas teritorijas ĪAT Sandymount Strandand Tolka Estuary, Īrija ir pārkāpusi Putnu aizsardzības direktīvu.

B –    Par Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta transponēšanu

77.      Tiesa ir atzinusi, ka Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts(47) uzliek dalībvalstīm pienākumu piešķirt ĪAT juridisku aizsardzību, kas var nodrošināt I pielikumā minēto putnu sugu izdzīvošanu un vairošanos, kā arī tādu regulāri sastopamu gājputnu sugu vairošanos, spalvu mešanu un ziemošanu, kuras nav minētas I pielikumā (48). ĪAT aizsardzība it īpaši nedrīkst aprobežoties ar aizsardzību pret cilvēka kaitīgo ietekmi, bet tai atkarībā no konkrētā gadījuma ir jāietver arī veicinoši pasākumi teritorijas stāvokļa saglabāšanai vai uzlabošanai (49).

78.      Lietas dalībnieki, šķiet, ir vienisprātis, ka Īrijas tiesību aktu noteikumos, Statutory Instruments Nr. 94/1997 Regulation 13, European Communities (Natural Habitats) Regulations, 1997 (turpmāk tekstā – “Regulations 1997”), Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts būtu transponēts pietiekami, ja vien šis noteikums būtu piemērojams attiecībā uz ĪAT.

79.      Tomēr Komisija apšauba, ka šāda piemērošana ir nodrošināta. Regulation 13 ir piemērojams tikai Dabisko dzīvotņu direktīvā minētajām aizsargājamām dabas teritorijām. Īrijas valdība iebilst, ka cits noteikums paredz Regulation 13 piemērošanu attiecībā uz ĪAT. Saskaņā ar Regulation 34 šis Regulation 13, izdarot nepieciešamos grozījumus, cita starpā ir jāpiemēro arī teritorijām, kuras saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu ir jānosaka, ja vien šī piemērošana ir atbilstoša (50).

80.      Tiesa nevar izlemt, vai un kādā veidā Regulation 13, pamatojoties uz Regulation 34, ir piemērojams ĪAT. Turklāt tas ir Īrijas tiesību jautājums, par kuru galu galā ir jālemj Īrijas tiesām. Tiesai turpretim ir jāpārbauda, vai Komisija ir pierādījusi savu iebildumu par to, ka ar Regulation 34 netiek nodrošināta Regulation 13 piemērošana ĪAT. Turklāt pietiek, ja Komisija rada pamatotas šaubas pareizas transponēšanas kontekstā. Ar transponēšanu ir jānodrošina pilnīga direktīvas piemērošana pietiekami skaidrā un precīzā veidā (51). Attiecībā uz Putnu aizsardzības direktīvu transponējuma precizitāte ir īpaši svarīga, jo kopējā mantojuma apsaimniekošana ir uzticēta dalībvalstīm to attiecīgajā teritorijā (52).

81.      Apskatāmajā gadījumā Komisijai tomēr neizdodas radīt pamatotas šaubas.

82.      Komisija apgalvo, ka Regulations 1997 – atbilstoši to ievadam – nepārprotami ir pieņemti tikai Dabisko dzīvotņu direktīvas transponēšanai, bet ne Putnu aizsardzības direktīvas noteikumu transponēšanai. Taču nav skaidri redzams, kāpēc tiem tomēr vajadzēja kavēt Īrijas likumdevēju transponēt arī Putnu aizsardzības direktīvas noteikumus. Šajā ziņā nav svarīgi arī tas, ka pasākumi, kurus Komisija pieprasa veikt saistībā ar ĪAT, daļēji ir reglamentēti Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā, kurš ĪAT nav piemērojams. Ja atbilstoši pasākumi saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu ir jāpiemēro arī attiecībā uz ĪAT, tad valsts likumdevējam, protams, nav šķēršļu radīt vienu vienīgu tiesību normu divu direktīvu noteikumu transponēšanai. Tiktāl, ciktāl Komisija savas šaubas pamato ar Regulations 1997 pilnvarojuma pamatu, iebildums nav pietiekami pamatots.

83.      Šaubas par pietiekamu transponēšanu, augstākais, varētu saistīt ar Regulation 34 tekstu. Tur minētās tiesību normas attiecībā uz ĪAT ir jāpiemēro, tikai izdarot nepieciešamos grozījumus (“with any necessary modifications”) un vajadzības gadījumā (“where appropriate”). Komisija liek saprast, ka šajā kontekstā ir saskatāmi ierobežojumi, kas nav savienojami ar beznosacījuma obligātu transponēšanu. Tomēr drīzāk šie formulējumi ir jāskata kā uzdevums piemērot pēc analoģijas.

84.      Ja šos formulējumus turklāt salīdzina ar transponējamiem noteikumiem, Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu, tad no tiem izriet, ka arī šie formulējumi nesatur skaidru, beznosacījuma reglamentējumu par to, kad ir jāveic veicinoši pasākumi, piemēram, kad būtu jāizstrādā apsaimniekošanas plāni. Tie ir tikai daļa no nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem, kuri ir jānosaka precīzi (53). Vai un kādā apjomā ir jāveic veicinošie pasākumi, var izlemt, tikai pamatojoties uz konkrētu situāciju teritorijā, tas ir, pasākumiem ir jābūt atbilstošiem un attiecīgi mainīgiem. Neko citu formulējumi “with any necessary modifications” un “where appropriate” nenozīmē.

85.      Šis Komisijas iebildums līdz ar to ir noraidāms.

C –    Par Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma transponēšanu neklasificētai ĪAT

86.      Komisija pārmet Īrijai, ka tā nav transponējusi Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmo teikumu par teritorijām, kuras nav noteiktas kā ĪAT, lai gan tas būtu nepieciešams. Šis noteikums paredz:

“Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus.”

87.      Šis pienākums attiecas ne tikai uz klasificētajām ĪAT, bet arī uz teritorijām, kuras nav klasificētas kā ĪAT, lai gan tas būtu nepieciešams (54). Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu pienākumi, kas paredzēti 6. panta 2., 3. un 4. punktā, sākot ar direktīvas piemērošanas dienu, t.i., no 1994. gada jūnija (55), vai no dienas, kad dalībvalsts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu attiecīgo teritoriju ir noteikusi vai atzinusi par ĪAT, aizstāj pienākumus, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma. Tiesa spriedumā lietā Basses Corbières ir konstatējusi, ka uz teritorijām, kuras nav klasificētas kā ĪAT, lai gan tas būtu nepieciešams, turpmāk attiecas Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums (56).

88.      Pirmajā mirklī šķiet pārsteidzoši, ka ir jātransponē tāds noteikums, kurš no transponējamā noteikuma teksta, ņemot vērā ar direktīvas mērķiem pamatoto Tiesas judikatūru, izriet tikai netieši. Neskatoties uz to, saskaņā ar minēto judikatūru pastāv aizsardzības pienākums attiecībā uz teritorijām, kuras nav noteiktas, bet kuras ir jānosaka. Tāpēc juridiskās skaidrības, kurai tieši saistībā ar Putnu aizsardzības direktīvu ir īpaša nozīme (57), labad to ir nepieciešams transponēt.

89.      Turklāt transponēšana ir nepieciešama arī tāpēc, lai aizsardzības pienākumu varētu piemērot privātpersonām. Bez transponēšanas ar direktīvu pašu par sevi nevar privātpersonām radīt pienākumus (58). Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju pat Īrijas Supreme Court (Augstākā tiesā) vismaz vienā gadījumā ir lēmusi, ka arī vietējām pašvaldībām nav saistoša Putnu aizsardzības direktīva (59).

90.      Īrijas valdība izsaka viedokli saistībā ar šo iebildumu tikai attiecībā uz dažiem Komisijas ilustrētajiem apgalvojumiem, būtībā tomēr pret tiem neiebilstot. Komisijas ilustratīvi izteiktie argumenti nav pietiekami pamatoti, lai tos šajā kontekstā atzītu kā patstāvīgi aplūkojamus pamatus. Tāpēc tie ir tikai argumenti, kurus tālāk nav jāizvērtē, jo Īrija šo aizsardzības pienākumu nav transponējusi saistošajā tiesiskajā regulējumā.

91.      Tādējādi Īrija kopš 1981. gada 6. aprīļa nav nodrošinājusi to, ka 4. panta 4. punkta pirmo teikumu piemēro apgabaliem, kurus saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvu vajadzētu atzīt par īpaši aizsargājamiem, bet tie par tādiem nav atzīti.

D –    Par Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otro teikumu

92.      Turklāt Komisija Īrijai pārmet, ka Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrais teikums nav ne transponēts, ne arī piemērots praksē. Šajā noteikumā ir paredzēts:

“Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”

93.      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. punktā ir izvirzīta obligāta prasība ĪAT noteikt I pielikumā minētajiem putniem, kā arī noteikta cita īpašu aizsardzības pasākumu piemērošana attiecībā uz šiem putniem. 4. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir ietverta prasība, lai dalībvalstis it īpaši nosaka ĪAT, savukārt pirmajā daļā, neatkarīgi no noteikšanas, tiek pieprasīti īpaši aizsardzības pasākumi.

94.      Centieniem, ko paredz Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrais teikums, attiecībā uz I pielikumā minētajiem putniem līdz ar to jāietver šie īpašie aizsardzības pasākumi, kas nav atkarīgi no kādas teritorijas. Saskaņā ar 4. panta 2. punktu attiecībā uz regulāri sastopamajiem gājputniem ir jāveic atbilstoši pasākumi.

95.      Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrais teikums attiecas ne tikai uz I pielikumā minēto putnu dzīvotnēm, bet, neņemot vērā sugu ierobežojumus, norāda uz dzīvotņu aizsardzību. Ņemot vērā tā sistēmisko vietu 4. pantā, tomēr ir jāsecina, ka tas attiecas tikai uz tajā minētajām sugām, t.i., I pielikumā minētajām sugām un regulāri sastopamajiem gājputniem. Turpretim saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 3. pantu (60) dalībvalstīm ir jācenšas aizsargāt citas sugas.

1)      Par juridisko transponēšanu

96.      Ar Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otro teikumu netiek uzlikts pienākums obligāti nodrošināt noteiktus rezultātus, taču dalībvalstīm nopietni ir jāievēro mērķis aizsargāt dabiskās dzīvotnes ārpus ĪAT. Centienu jēdziens nozīmē, ka tiek veikti visi praktiski iespējamie pasākumi, lai sasniegtu rezultātu, kurā tika ieguldīti centieni.

97.      Šis mērķis ir jāņem vērā ne tikai vispārīgi, bet arī attiecībā uz individuāliem pasākumiem (61). Lai dalībvalstu iestādes visos savas darbības līmeņos, it īpaši atļauju izsniegšanas procedūru ietvaros, bet ne tikai saistībā ar tām, būtu informētas par šo mērķi, tam jābūt pietiekami skaidri izklāstītam valsts tiesību aktos.

98.      Īrijas valdība nemin nevienu noteikumu, kurš atbilstu šīm prasībām.

99.      Nav skaidri redzams, kā noteikumos, uz kuriem vispārīgi atsaucas Īrijas valdība, par piesārņojuma integrētu novēršanu ir transponēts Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrais teikums. Katrā ziņā tie atsaucas uz kādu citu direktīvu, kurai ir citi mērķi (62). Turklāt minētie noteikumi – kā apgalvo Komisija – attiecas tikai uz ierobežotu projektu loku. Uz daudziem putnu dabisko dzīvotņu potenciāliem piesārņojumiem un kaitējuma nodarīšanu tie neattiecas.

100. Turklāt Īrijas valdība apgalvo, ka tā dēvētā “cross compliance” atbilstoši Regulai Nr.1782/2003 (63) sekmē Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrā teikuma ievērošanu lauksaimniecības jomā. Atbilstoši 4. pantam un regulas III pielikumam faktiski šis noteikums ir daļa no pamatprasībām, kas attiecas uz lauksaimnieku darba metodēm un kuras ir jāievēro tiešo maksājumu saņēmējam.

101. Tā kā šīs prasības ir spēkā, tikai sākot ar 2005. gada 1. janvāri, t.i., ilgi pēc atbilstīgā termiņa beigām Komisijas iebildumu novērtēšanai, tās šos iebildumus nevar atspēkot. Kā turklāt pamatoti uzsver Komisija, tad direktīvas noteikumus atbilstoši regulas 4. panta 2. punktam var ievērot tikai dalībvalstu transponētajā redakcijā. Tādējādi varbūtējie trūkumi transponēšanā šīs atsauces rezultātā nemazinās, bet tiek pārņemti pilnībā.

102. Tiktāl, ciktāl Īrijas valdība norāda uz valsts noteiktajām minimālajām prasībām labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 5. pantu, tad arī šajā gadījumā var uzskatīt, ka tās attiecīgajā brīdī vēl nebija noteiktas un acīmredzot nepastāv pat līdz šodienai. Tāpēc arī šim argumentam šajā tiesvedībā nav nozīmes.

103. Kādā mērā Rural Environment Protection Scheme, Īrijas programma videi draudzīgas lauksaimniecības sekmēšanai, un Farm Waste Management Scheme, programma par darbībām ar lauksaimniecības atkritumiem, transponē Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otro teikumu, arī nav acīmredzams. Abas programmas var pozitīvi ietekmēt putnu dabisko dzīvotņu aizsardzību, taču tā nav juridiska transponēšana.

104. Visbeidzot Īrijas valdība vispārīgi norāda uz tās iesniegto WildlifeAct 1976, taču konkrēti pirmstiesas procedūrā minēja tikai Section 11 (1) noteikumu. Saskaņā ar to ministra uzdevums ir nodrošināt dabas (Wildlife) aizsardzību. Šis noteikums tomēr nav pietiekami konkrēts, lai garantētu Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrā teikuma ievērošanu.

105. Īrija nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus pareizi un pilnībā, valsts tiesību aktos netransponējot un nepiemērojot Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otro teikuma prasības.

2)      Par praktisko piemērošanu

106. Komisija šo pamatu neierobežo tikai ar Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrā teikuma juridisko transponēšanu, bet pārmet Īrijai arī nepietiekamu praktisko piemērošanu. Turklāt Komisija balstās vispirms uz kādu Īrijas putnu aizsardzības organizācijas Birdwatch Ireland un britu Royal Society for the Protection of Birds pētījumu (64). Saskaņā ar šo pētījumu ir iemesls bažām par dažādām plaši izplatītām sugām, jo tās varētu ciest no mainītās lauksaimniecības prakses. Komisija min gājputnus – dzeguzi (Cuculus canorus), bezdelīgu (Hirundo rustica) un krasta čurksti (Riparia riparia), kā arī lauku cīruli (Alauda arvensis), kuru ziemeļu populācijas, iespējams, daļēji pārziemo Īrijā. Turklāt Komisija atsaucas uz Īrijas Environmental Protection Agency 2004. gada ziņojumu, kurā dabisko dzīvotņu panīkumu izskaidro ar attīstības kopumu.

107. Īrija pret šī dokumenta saturu neiebilst, tomēr ir jāatzīmē, ka – tā uzskata BirdLife International – krasta čurkstes [skaita ziņā] pieaug (65).

108. No sastāva samazināšanās un dzīvotņu pagrimuma Komisija secina, ka Īrija nav pietiekami centusies nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām. Šis iebildums ir ļoti pretenciozs. Ja Komisijas izvirzītais pamats ir pierādījums tam, ka Īrija pārkāpj Kopienu tiesības, tad to pašu pārmetumu varētu arī vērst pret daudzām citām dalībvalstīm, jo tajās ir konstatējama līdzīga attīstība (66).

109. Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrajā teikumā paredzētais pienākums censties nepieļaut nenozīmē, ka ir jānovērš pieļautie kaitējumi. Tas ir nevis pienākums ievērot rūpību, bet gan pienākums sasniegt konkrētu rezultātu, precīzāk sakot, pienākums censties sasniegt konkrētu rezultātu.

110. Kas attiecas uz Komisijas argumentu, tad no tā izriet, ka ar dzīvotņu zudumu un noplicināšanu visbeidzot nevar pierādīt pienākuma censties nepieļaut kaitējumu pārkāpumu. Tie tomēr ir kritēriji, kas liecina par to, ka Īrija nav vispār vai nav pietiekami centusies. Ievērojot šos kritērijus, Īrijai ir jāpierāda, ka tā tomēr ir pietiekami centusies nepieļaut šos kaitējumus (67).

111. Pietiekamus centienus nevar pierādīt ar to, ka vispār tika veikti kaut kādi pasākumi. Nopietni centieni veikt visus praktiski iespējamo pasākumus, lai sasniegtu panākamo rezultātu, ir mērķtiecīgas darbības priekšnosacījums. Robežas piemērotības novērtēšana izriet no Putnu aizsardzības direktīvas 2. panta. Saskaņā ar to dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai skaitliski uzturētu 1. pantā minēto sugu populācijas tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim.

112. Tātad pasākumiem centienu ietvaros atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrajam teikumam – no ornitoloģiskā aspekta – ir jābūt tādiem, lai tie – kopā ar citiem direktīvā paredzētiem pasākumiem – atjaunotu vai saglabātu attiecīgajām sugām 2. pantā prasīto līmeni. Novērtējot atbilstoši 2. pantam, ir jāņem vērā, kādā apjomā un stāvoklī sugām ir nosakāmas dzīvotnes un kā to aizsardzība attiecas uz citām 2. pantā minētajām prasībām.

113. Šajā lietā Īrija dokumentē savus līdzšinējos centienus aizsargāt dzīvotnes, it īpaši ar administratīvas prakses palīdzību piesārņojuma integrētas novēršanas jomā, kā arī programmās par dabas aizsardzības sekmēšanu lauksaimniecībā un par darbībām ar lauksaimniecības atkritumiem.

114. Komisija atzīst, ka vismaz dabas aizsardzības sekmēšanas lauksaimniecībā programma labvēlīgi ietekmē putnus. Arī citi pasākumi nav skaidri orientēti uz ornitoloģiskiem kritērijiem, taču arī tie var netieši noderēt putnu izplatības aizsardzībai.

115. Tomēr Īrija nav izskaidrojusi, ka šie centieni bija orientēti sasniegt kaut kādu ornitoloģiski pamatotu mērķi, pamatojoties uz Putnu aizsardzības direktīvas 2. pantu. Gluži otrādi, šķiet, ka Īrijas argumentācija ir kā vairāk vai mazāk patvaļīgi sastādīts vides pasākumu saraksts, ar kuru kaut kādā veidā tiek atbalstīta arī putnu izplatības aizsardzība. Līdz ar to tomēr nav iespējams pierādīt, ka faktiski Īrija ir pietiekami centusies Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrā teikuma izpratnē.

116. Tāpēc Īrija nav pareizi un pilnībā transponējusi un piemērojusi Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrajā teikumā paredzētās prasības.

E –    Par Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšanu

117. Saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 7. pantu no ĪAT noteikšanas brīža Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktu aizstāj Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma aizsardzības noteikums. Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.”

118. Komisija uzskata, ka Īrija Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu nav pareizi transponējusi divējādā veidā. No vienas puses, Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta pietiekama transponēšana nav notikusi vispār, un, no otras puses, ĪAT nav aizsargātas no trešo personu, it īpaši no atpūtas aktivitāšu, ietekmes. Kā piemēru Īrijas tiesiskā regulējuma praktiskajai nepietiekamībai Komisija min gadījumu ar neatļautu gliemju zveju ĪAT Bannow Bay.

1)      Par vispārēju transponēšanu

119. Komisija uzskata, ka Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts būtībā ir transponēts ar Regulations 1997 paredzēto Regulation 14.

120. Regulation 14 ir paredzēts, ka noteiktas darbības var veikt tikai ar ministra atļauju vai pamatojoties uz apsaimniekošanas plānu. Kuras darbības tās ir, izriet no paziņojuma, kuru izdod saskaņā ar Regulation 4 2. punktu, kad ir izdarīta attiecīgās teritorijas izvēle. Saskaņā ar Regulations 15 un 16 ministra atļauju izdod, ievērojot vienīgi Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā paredzētos nosacījumus. Šo 6. panta 3. un 4. punkta transponēšanu papildina Regulations 27–32, kuros attiecībā uz noteiktiem projektiem ir skaidri paredzēta atļaujas izsniegšanas procedūra.

121. Šādos apstākļos Komisija acīmredzami izdara secinājumu, ka Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts Īrijā galvenokārt ir transponēts ar 6. panta 3. un 4. punktā paredzēto aizsardzības mehānismu palīdzību.

122. Tā kā agrākās ĪAT nebija noteiktas uz Regulations 1997 pamata, nav paziņojumu par to, kādas darbības var veikt vienīgi saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu. Komisija pārmet Īrijai, ka attiecībā uz šīm darbībām Īrijas tiesību aktos nav noteikti tiesiskie līdzekļi, lai nodrošinātu pilnīgu 6. panta 2. punkta iedarbību.

123. Īrija paskaidro, ka Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts ir transponēts arī ar Regulation 13 (3). Šajos noteikumos 6. panta 2. punkts ir atstāstīts gandrīz vārds vārdā. Tikai dalībvalsts vietā ministram ir uzticēts veikt nepieciešamos pasākumus.

124. Komisija pamatoti uzsver šaubas par to, ka Regulation 13 (3) nav konkrēta aizsardzības pasākuma pamats. Proti, līdzās Regulation 13 (3) pastāv virkne pilnvarojuma pamatu, kuru piemērošana ir atkarīga no virknes ļoti precīzu nosacījumu. Tādēļ precīzāk būtu Regulation 13 (3) saskatīt vienīgi uzdevuma noteikšanu, kamēr instrumenti uzdevuma izpildei ir izklāstīti kaut kur citur.

125. Vienīgie skaidri saskatāmie instrumenti šī uzdevuma izpildei, ja Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā paredzētie mehānismi nav piemērojami, ir Regulations 17 un 18. Neatkarīgi no paziņojuma šie noteikumi atļauj ministram pēc savas iniciatīvas pārbaudīt visu darbību ietekmi. Ja ministrs, ņemot vērā ietekmes novērtējuma rezultātus, uzskata, ka teritorijas viengabalainība ir izjaukta, viņam kompetentajā tiesā ir jāprasa aizliegt darbību turpināšanu.

126. Kā norādīts Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā, tad teritorijas aizsardzības mērķis ir pieļaut tikai tādas darbības, ja ir droši, ka tās teritoriju būtiski neietekmēs. Atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam aizsardzība nevar atšķirties no šī standarta, jo pretējā gadījumā varētu sagaidīt ĪAT stāvokļa pasliktināšanos (68).

127. Šīm prasībām Regulations 17 un 18 neatbilst. Tos nepieciešamības gadījumā var izmantot tikai tad, ja attiecīgā darbība ir sākusies un tādējādi iespējamie kaitējumi jau ir radušies. Turklāt abu kompetences paredz, ka ietekmes vērtējums tiek veikts, pirms var tikt pieprasīts tiešais aizliegums. Nekavējoša ĪAT aizsardzība, ievērojot šādus procedūras posmus, var tikt ievērojami novilcināta.

128. Īrijas tiesību aktos paredzētos ierobežojumus neattaisno arī indivīdu aizsardzība, jo šiem ierobežojumiem teritorijas aizsardzības ietvaros preventīvi ir jākavē iespējami nelabvēlīgās darbības, tātad principā tie var darboties tikai tad, ja kaitējums teritorijai ir izslēgts.

129. Tiktāl, ciktāl Īrija atsaucas uz Foreshore Act tiesisko regulējumu, ar to neatkarīgi no tā satura nevar nodrošināt pilnīgu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšanu, jo tas ir piemērojams tikai piekrastes jomā. Pat ja šo noteikumu mērķis šajā sakarā ir floras un faunas aizsardzība, Īrija nav arī izskaidrojusi, kādā mērā ar to tiek nodrošināta Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta iedarbība.

130. Visbeidzot, tā kā nav paziņojuma par darbībām, kurām ir nepieciešama atļauja, nav arī tiesiskā līdzekļa, kas nodrošinātu pilnīgu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta efektivitāti.

131. Tādējādi Īrija nav veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai pirms Statutory Instruments Nr. 94/1997, European Communities (Natural Habitats) Regulations, 1997 pieņemšanas saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas noteiktajiem īpaši aizsargājamiem apgabaliem atbilstu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta noteikumiem.

2)      Par trešo personu radīto kaitējumu

132. Tālāk Komisija iebilst, ka Īrijas aizsardzības tiesiskais regulējums, kas pamatots ar paziņojumiem, preventīvi var attiekties tikai uz zemes īpašniekiem. Attiecībā uz trešo personu iejaukšanos, it īpaši attiecībā uz atpūtas aktivitātēm, visbeidzot pastāv nekavējošu pasākumu iespēja, kā tas it īpaši ir paredzēts Regulation 17.

133. Īrijas valdība paskaidro, ka aizliegums paziņotās darbības, kurām ir nepieciešama atļauja, veikt bez atļaujas, attiecas ne tikai uz zemes īpašniekiem, bet arī uz citām personām. Tas izriet no Regulation 14 (3). Tomēr Komisija apšauba, ka paziņojumus var attiecināt uz trešām personām, kuras par tiem nebija informētas. Turklāt Komisija it īpaši atsaucas uz nullum crimen, nulla poena sine lege principu.

134. Īrijas valdības argumenti nepārliecina. Pat ja Regulation 14 (3) ietvertā krimināltiesību norma atbilstu likumīguma principa prasībām, rodas jautājums, vai trešā persona nevarēs aizstāvēties ar to, ka viņa nav zinājusi par paziņojumu. Tādējādi Regulation 14 (3) paredz, ka noziedzīgs nodarījums nozīmē saprātīga attaisnojuma (“reasonable excuse”) neesamību. Nezināšana par paziņojumiem, kuri netiek publicēti, varētu būt šāds attaisnojums. Tāpēc Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšana vismaz nav pietiekami skaidra.

135. Iepriekš minēto iemeslu dēļ arī nekavējošo pasākumu iespēja, kuru paredz Regulation 17 vai 18, neatspoguļo pietiekamu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta transpozīciju, jo šie pasākumi kļūst iedarbīgi tikai pēc tam un, iespējams, ar ievērojamu nokavēšanos.

136. Ciktāl Īrijas valdība atsaucas uz Wildlife Act, tad tajā paredzētie aizliegumi transponē tikai sugu aizsardzību, kuru paredz Dabisko dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pants un Putnu aizsardzības direktīvas 5. pants. Turpretim 6. panta 2. punktā ir ietverta prasība par daudz vispusīgāku dzīvotņu aizsardzību neatkarīgi no tā, vai aizsargātās sugas tieši tur atrodas. Arī 6. panta 2. punkts neattiecas tikai uz aizsargājamām sugām.

137. Visbeidzot, Īrijas valdība atsaucas uz tiesisko regulējumu “Trespassing” jautājumā. Saskaņā ar to dažādi rīcības veidi saistībā ar svešas zemes šķērsošanu ir sodāmi. Tomēr neviens no šiem rīcības veidiem nav skaidri saistīts ar dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanu, kā arī traucējumiem, kas skar sugas. Protams, nevar izslēgt, ka tie atbilstoši Īrijas tiesību aktiem var tikt iekļauti “Trespassing” nodarījumā, taču tieši Dabisko dzīvotņu direktīvas transponēšanai ir jābūt tik nepārprotamai, lai indivīdi un valsts iestādes bez jebkādas šaubīšanās varētu atpazīt savus pienākumus (69). Šī prasība tiesiskajā regulējumā par “Trespassing” nav ievērota.

138. Īrija nav piemērojusi visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu atbilstību Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam, ņemot vērā ietekmi uz visām ĪAT, uz kurām attiecas šis punkts, kuru rada personas, kuras nav attiecīgo teritoriju īpašnieki.

3)      Par darbībām ĪAT Bannow Bay

139. Saistībā ar ĪAT BannowBay Komisija apgalvo, ka tā 1997./1998. gada ziemā ir vērsusies pret Īrijas valdību, pamatodamās uz sūdzību par gliemežu mehānisko zveju. Īrijas valdība informēja, ka šīs darbības aizliegšanai būtu nepieciešama apjomīga sabiedriskā apspriešana. Vēlākajos paziņojumos Īrijas valdība tomēr ir uzskatījusi, ka kompetentās iestādes ir nekavējoties iejaukušās un gliemežu zveja tika pārtraukta 24 stundu laikā.

140. Nav skaidrs, kādu pārmetumu Komisija izvirza šajos apstākļos. Tāpēc ir jāpieņem, ka tas ir vienīgi ilustratīvs piemērs, kurā šīs darbības nav prasības priekšmets.

141. Ja Komisija vēlētos pārmest Īrijai nepilnības praktiskajā Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta piemērošanā, tai vajadzētu piedāvāt vismaz pierādījumus, piemēram, lieciniekus, savam notikumu atspoguļojumam. Īrijas valdības sākotnējie apsvērumi, kuri attiecībā uz gliemežu zvejas ilgumu katrā ziņā bija neskaidri, ievērojot sekojošo precizēšanu, kā pierādījums tomēr nav pietiekami. Līdz ar to attiecīgais iebildums, iztrūkstot pierādījumam, būtu jānoraida.

F –    Par Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta transponēšanu un piemērošanu

142. Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta kontekstā Komisija apgalvo, ka transponēšana nepietiekami aptver plānus, administratīvā prakse attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām neatbilstot šiem noteikumiem un it īpaši tā kritizē notekūdeņu krātuvju uzturēšanas pasākumus, kas attiecas uz ĪAT Glen Lake.

143. Tiktāl, ciktāl šajā gadījumā tam ir nozīme, Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta redakcija ir šāda:

“3.      Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.      Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

[..]”

1)      Par plānu iekļaušanu

144. Komisija apgalvo, ka Īrijas tiesību aktos plāni nav iekļauti. Turpretim Īrijas valdība uzskata, ka uz katru atsevišķu projektu, neatkarīgi no plāniem, attiecas Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā noteiktā procedūra. Tāpēc nav nepieciešams šīs prasības izvirzīt vēl arī plāniem.

145. Tiktāl, ciktāl Komisija – vispirms saskaņā pati ar savu pieņēmumu – prasībā, atsaucoties uz apmežošanas projektiem, izklāsta, ka ne uz visiem projektiem attiecas Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā paredzētā procedūra, tad tas kā patstāvīgs pamats būtu nepieņemami paplašināts prasības priekšmets. Turpretim to kā argumentu Īrijas apsvēruma atspēkošanai nav nepieciešams pārbaudīt, jo nepieciešamība, transponējot 6. panta 3. un 4. punktu, iekļaut plānus izriet jau no turpmāk izklāstītajiem iemesliem.

146. Tiesa attiecībā uz Apvienoto Karalisti jau ir lēmusi, ka arī plāniem ir jāatbilst Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta prasībām, ja šī procedūra tiek piemērota sekojošajam projektam. Priekšnosacījums ir tas, ka pastāv iespēja vai risks, ka plāni būtiski ietekmēs attiecīgo teritoriju. Ņemot vērā piesardzības principu, prasītā iespējamības pakāpe ir sasniegta, ja objektīvu iemeslu dēļ nevar izslēgt, ka plāns ievērojami ietekmēs attiecīgo teritoriju. Tas tā ir tad, ja plāni paši par sevi tiek īstenoti atsevišķu secīgu projektu veidā (70).

147. Ir jāpieņem, ka arī Īrijā pastāv attiecīgi plāni, jo citādi plānošanai nebūtu jēgas. Piemēram, Planning and Development Act, 2000Section 15 paredz, ka plānošanas iestādēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai īstenotu attīstības plānu attīstības mērķus (71).

148. Pretēji Īrijas viedoklim, arī ietekmes uz vidi novērtējumus un stratēģiskos vides novērtējumus nevar aizvietot ar plānu iekļaušanu, transponējot Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. pantu. Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (72) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvā 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (73) ir noteikumi par lēmumu pieņemšanas procedūru, kur dalībvalstīm lēmums nav saistošs. Turpretim atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otrajam teikumam piekrišana kādam plānam vai projektam ir pieļaujama tikai tad, ja netiks izjaukta teritorijas viengabalainība. Izņēmumi ir pieļaujami tikai saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu, tas ir, sevišķi svarīgu sabiedrības interešu dēļ un ja nav alternatīva risinājuma, kā arī veicot nepieciešamos kompensācijas pasākumus. Novērtēšana saskaņā ar Direktīvu 85/337 vai Direktīvu 2001/42 tādēļ nevar aizvietot Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā paredzēto procedūru (74).

149. Līdz ar to Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta transponēšanā ir jāiekļauj arī plāni.

150. Īrija nav piemērojusi visus nepieciešamos pasākumus, lai attiecībā uz plāniem atbilstu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem.

2)      Par administratīvo praksi attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām

151. Pirmstiesas procedūrā Tiesa šaubījās par to, vai šie noteikumi par jūras izmantošanas sistēmām bija pareizi transponēti. No šī pārmetuma Komisija pa šo laiku tomēr ir atteikusies. Regulations 1997 ietvertais Regulation 31 paredz, ka arī atļaujām saskaņā ar Fisheries Act, kas attiecas uz jūras izmantošanas sistēmām, ir jāpiemēro 6. panta 3. un 4. punktam atbilstošais transponējošais likums.

152. Tagad Komisija Īrijai vēl pārmet, ka jūras izmantošanas sistēmas, t.i., ĪAT robežās līdz šim tikai ēdamo gliemeņu audzētavas, tiek apstiprinātas procedūrā, kas nenodrošina Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta praktisko piemērošanu.

153. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, pat ja piemērojamais valsts tiesiskais regulējums pats par sevi ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, pienākumu neizpilde var rasties no administratīvās prakses, kas pārkāpj šīs tiesības (75). Komisijai valsts pienākumu neizpilde ir pietiekami jādokumentē un detalizēti jāpierāda, ka valsts iestādes ir īstenojušas praksi, kurā tās tiek vainotas un par ko attiecīgā dalībvalsts saucama pie atbildības (76). Šādai praksei ir jābūt zināmā mērā nemainīgai un vispārējai (77).

154. Saskaņā ar Īrijas valdības sniegto informāciju atļauju izsniegšana jūras izmantošanas sistēmām ir komunikāciju, jūras un dabas resursu ministrijas kompetencē. Tā apzinās savu atbildību par dabas aizsardzību un atbilstoši Fisheries Amendment Act 1997Section 61 (e) tiek mudināta attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām ņemt vērā iespējamo ietekmi uz savvaļas zivsaimniecības resursiem, dabiskajām dzīvotnēm, kā arī uz floru un faunu. Ir vajadzīgas arī vispusīgas konsultācijas, it īpaši ar dabas aizsardzības iestādēm. Šādas konsultācijas dod iespēju novērtēt attiecīgā pieteikuma priekšrocības un pilnībā ņemt vērā negatīvo ietekmi uz vidi. Ikvienam ir atļauts celt prasību īpašā tiesā par atļaujas izsniegšanu jūras izmantošanas sistēmām, kura tāpat piemēro Fisheries Amendment Act 1997Section 61.

155. Komisija savus iebildumus galvenokārt pamato ar kādas Īrijas nevalstiskās organizācijas pētījumu (78). Īrijas valdība pret pētījuma konstatējumiem neiebilst. Tas iekļauj 271 atļaujas jūras izmantošanas sistēmām un 46 vēl neizskatītus pieteikumus laikā no 1998. gada jūnija līdz 1999. gada decembrim. 72 atļaujas un 9 nepabeigtas procedūras atrodas ĪAT robežās vai kaimiņu [teritorijās]. Tās skar vienīgi ēdamo gliemeņu, it īpaši austeru un molusku, audzētavas. Tādējādi pētījums ir pamatots ar kopīgo pusotra gada Īrijas administratīvo praksi šajā jomā. Tāpēc tas ļauj izdarīt secinājumu par vispārējo praksi.

156. No pētījuma Komisija secina, ka uz ēdamo gliemeņu audzētavām nav attiecināms nepieciešamais vērtējums atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam. Turklāt vispirms runa ir par iepriekšēju vērtējumu, vai projektam ir nepieciešams (vispusīgs) ietekmes novērtējums ar ĪAT noteiktajiem saglabāšanas mērķiem. Šāds ietekmes novērtējums ir jāveic, ja ēdamo gliemeņu audzētavas ierīkošana ir projekts, kurš nav tieši saistīts ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgs tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju.

157. Saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem ēdamo gliemeņu audzētavas neapšaubāmi ir pasākumi, kuru veikšanai ir nepieciešama atļauja, tātad projekti Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē. Tie vismaz parasti, laikam pat nekad tieši nav saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai.

158. Tāpēc saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu ēdamo gliemeņu audzētavu ietekmes novērtējums, ievērojot attiecīgās teritorijas saglabāšanas mērķus, ir vajadzīgs, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, nevar izslēgt, ka tas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju (79).

159. Attiecībā uz katru jūras izmantošanas sistēmu nevar izslēgt, ka tā būtiski ietekmē teritoriju. Komisijas iesniegtajā pētījumā it īpaši ir minēts barības dzīvotņu zudums vai izmaiņas tajās, vispirms saistībā ar ēdamo gliemeņu ievākšanu, paralēli traucējumiem putniem saistībā ar ēdamo gliemeņu audzētavu ekspluatāciju.

160. Īrijas valdība šajā tiesvedībā arī neapgalvo, ka visas jūras izmantošanas sistēmas ir nekaitīgas, bet tikai pastāv uz to, ka ne katrs šāda veida projekts obligāti ietekmē ĪAT. Tāpēc tā atzīst, ka jūras izmantošanas sistēmas nevar ietekmēt ĪAT.

161. Turklāt Komisija pēc Īrijas ierosinājuma ir atbalstījusi kādu projektu, kurš cita starpā strukturētu jūras izmantošanas sistēmu novērtēšanu un kontekstā ar šādiem projektiem sadalītu ĪAT dažāda jūtīguma teritorijās (80). Rezultātā šī atbalsta projekta ietvaros abi lietas dalībnieki secināja, ka pastāv iespēja, ka ēdamo gliemeņu audzētavas būtiski ietekmē ĪAT.

162. Atbilstoši tam atļauju izsniegšanas procedūrai ir jāgarantē, ka par katru atsevišķu jūras izmantošanas sistēmu tiek veikts ietekmes novērtējums vai, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir jānodrošina, ka tā attiecīgo ĪAT neietekmēs. Attiecībā uz Īriju tas ir apšaubāms jau tāpēc vien, ka acīmredzot līdz šim nevienā gadījumā par jūras izmantošanas sistēmām nav bijis veikts pilnīgs ietekmes novērtējums, lai gan šādi projekti, kā norāda pētījums, apmēram 25 % gadījumu atrodas ĪAT robežās vai tā tuvumā. Turklāt ne no Īrijas valdības argumentiem, ne no Komisijas iesniegtā pētījuma nevar secināt, ka ietekmes novērtējuma nepieciešamība ir pienācīgi pārbaudīta.

163. Īrijas valdības apsvērumos izbrīna tas, ka, kaut gan Regulations 1997 paredzētā Regulation 31 piemērojamība tiek aprakstīta sākumā, īstajā procedūras aprakstā tomēr nav nekādas norādes par to, kā šī noteikuma prasības, t.i., cita starpā Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā noteiktās prasības, ir jāpiemēro atļaujas piešķiršanas procedūrā. Šķiet, ka apstiprinātājai iestādei atbilstoši šim aprakstam ir vispusīgs izvērtēšanas, uzklausīšanas un novērtēšanas pienākums. Taču tas, ka tām ir jāveic ietekmes vērtējums, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, nevar izslēgt, ka teritorija tiks būtiski ietekmēta, nav apgalvots.

164. Pētījumā ir akcentētas šīs šaubas, jo it īpaši tajā ir norādīts, ka tehniski kompetento dabas aizsardzības iestāžu ieteikumu atļauju piešķirošās iestādes ir ņēmušas vērā tikai ierobežotā veidā. Ja dabas aizsardzības iestādes par ēdamo gliemeņu audzētavām, kas atrodas ĪAT robežās, sniedz atzinumus, tad šos atzinumus atļauju piešķirošās iestādes ņems vērā tikai 64 % gadījumu. Vides iestāžu prasības piecos gadījumos neizsniegt atļauju to piešķirošās iestādes tomēr izpilda tikai vienā gadījumā (81). 8 % gadījumu atļauju piešķirošās iestādes dabas aizsardzības iestāžu atzinumus neņem vērā tāpēc, jo tās ir nokavējušas sešu nedēļu termiņu. Termiņa izbeigšanās iepriekšējā novērtējuma gadījumā Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā tomēr nav paredzēta. Tas ir vēl apšaubāms, jo no Īrijas iestāžu iekšēja dokumenta, kuru Komisija iekļāva replikā (82), izriet, ka termiņa neievērošanā dabas aizsardzības iestādes atsaucas uz darbinieku trūkumu.

165. Turklāt atļaujās attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmām, kas atrodas ĪAT, nekad nav pieminēts, ka projekts atrodas ĪAT robežās un kāda nozīme ir šim apstāklim. 86 % atļauju ĪAT robežās jutīgās dzīvotnes, sugas vai traucējumi nebija pieminēti. Pieeja ēdamo gliemeņu audzētavai tika konstatēta tikai 28 % atļauju ĪAT robežās, bet precīza atrašanās vieta – tikai mazāk nekā pusē gadījumu.

166. Tāpēc pastāv nopietnas šaubas, ka dabas aizsardzības iestādes varēja paust savas zināšanas atļaujas piešķiršanas procedūrās attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmām un ka šīs zināšanas pietiekami tika ņemtas vērā, ja tās izklāstītas atzinumā. Nav arī uzskatāms, ka apstiprinātājas iestādes atbilstošās zināšanas saņem no citiem avotiem. Tāpēc, šķiet, nav nodrošināts, ka attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām ietekmes novērtējums izpaliek tikai tad, ja var izslēgt, ka, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ĪAT netiks būtiski ietekmēta.

167. Ievērojot šīs pamatotās šaubas par Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma ievērošanu, Īrijai vajadzētu pierādīt, kā attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām tika praktiski īstenots Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmais teikums. Tas, piemēram, varētu notikt, sniedzot informāciju, pamatojoties uz kādiem objektīviem apstākļiem apstiprinātāja iestāde ir apstiprinājusi četrus gadījumus, kuros tā, pretēji dabas aizsardzības iestāžu ieteikumam un neveicot ietekmes novērtējumu ēdamgliemeņu audzētavām, kas atrodas ĪAT robežās, varēja izslēgt to, ka šis projekts būtiski neietekmēs ĪAT. Tā varēja arī pierādīt, no kādiem avotiem atļauju izsniedzošā iestāde gūst ornitoloģiskas zināšanas, kas tai dod iespēju, bez dabas aizsardzības iestāžu ieteikuma vai to neņemot vērā, izslēgt būtisku ietekmi uz ĪAT. Nekas tamlīdzīgs nav noticis.

168. Tāpēc ir jāuzskata, ka attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu, kas atrodas ĪAT, atļaujām Īrijas administratīvajā praksē nav nodrošināta Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma ievērošana. Turpretim par citu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta noteikumu pārkāpumu nav pietiekamu pierādījumu.

169. Tādējādi Īrija nav piemērojusi visus nepieciešamos pasākumus, lai attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām, kuras var būtiski ietekmēt atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvai atzītās ĪAT, atbilstu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6 .panta 3. punkta pirmā teikuma noteikumiem.

3)      Par pasākumiem attiecībā uz Glen Lake

170. Komisija pārmet Īrijai, ka attiecībā uz ĪAT Glen Lake pasākumi notekūdeņu krātuvju uzturēšanai ir veikti, neievērojot Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2, 3 un 4. punktu. ĪAT ir aptuveni 80 hektāru liela teritorija, un tā tika noteikta 1995. gadā. It īpaši svarīga tā ir savu ūdeņu dēļ. Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus) tur pārziemo starptautiski nozīmīgā daudzumā.

171. Komisija apgalvo, ka 1992. un 1997. gadā kāda Īrijas valsts iestāde, Valsts pasūtījumu birojs, ir veikusi notekūdeņu bedru uzturēšanas pasākumus. Kopš tā laika ĪAT pārmitrās zemes bija vairāk atūdeņotas. Veģetācija mainījās, un pārmitro zemju dzīvotnes izzuda. Pasākumi atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā paredzētajai procedūrai nebija apstiprināti, vienlaikus pārkāpjot 6. panta 2. punktu teritorijas stāvokļa pasliktināšanās dēļ.

172. Attiecībā uz šo iebildumu vispirms ir jāpiebilst, ka Dabisko dzīvotņu direktīva attiecībā uz pasākumiem 1992. gadā vēl nebija piemērojama. Šajā ziņā prasība tādējādi ir nepamatota.

173. Atlikušais iebildums attiecībā uz pasākumiem 1997. gadā ir pamats jautājumam, vai noteiktas darbības var pārkāpt tiklab šī noteikuma 6. panta 2. punktu, kā arī 3. un 4. punktu. Mērķis 2. un 3. punktam abiem ir novērst ietekmi uz aizsargājamās teritorijas saglabāšanas mērķiem (83). Tomēr, ja kāds plāns vai projekts saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzēto procedūru ir apstiprināts, tad saistībā ar minētā plāna vai projekta ietekmi uz aizsargājamo teritoriju vienlaicīgi nav jāpiemēro 6. panta 2. punktā minētā vispārējā aizsardzības norma (84). Turpretim, ja atļaujas izsniegšanas procedūra nav bijusi veikta, šī projekta kontekstā var tikt pārkāpti gan 6. panta 3. un 4. punkta procedūras noteikumi, gan teritorijas aizsardzībai izvirzītās saturiskās prasības, kas izriet no visiem trim punktiem.

174. Tā kā Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta pārbaude var iekļaut procesuālos aspektus un teritorijas aizsardzībai izvirzītās saturiskās prasības, ir ieteicams šos noteikumus pārbaudīt vispirms. To pārkāpums nozīmē, ka pasākumu notekūdeņu krātuvju uzturēšanai gadījumā ir runa par projektu vai vairākiem projektiem, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju.

175. Projekta definēšanā Tiesa jau ir pamatojusies uz IVN direktīvas 1. panta 2. punktā minēto definīciju(85). Atbilstoši šim punktam projekta jēdziens nozīmē celtniecības vai citu iekārtu ierīkošanu vai programmu izpildi, citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi. Arī saglabāšanas pasākumi var nozīmēt iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, it īpaši ja tie – kā izskatāmajā gadījumā – var radīt dzīvotnes, kas ir vispiemērotākā putnu aizsardzībai, pasliktināšanos. Rezultātā bija runa par projektu.

176. Nav apstrīdēts, ka pasākumi nebija tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nebija vajadzīgi tās apsaimniekošanai.

177. Tāpēc saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu tie bija pienācīga novērtējuma par ietekmi uz šo teritoriju priekšmets, ievērojot ĪAT noteiktos saglabāšanas mērķus, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, nevar izslēgt, ka tas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju (86). It īpaši ņemot vērā piesardzības principu, kas ir augsta aizsardzības līmeņa politikas pamatā, ko vides jomā Kopiena cenšas ievērot saskaņā ar EKL 174. panta otrās daļas 1. apakšpunktu un saskaņā ar kuru ir interpretējama Dabisko dzīvotņu direktīva, ja pastāv šaubas par to, vai iespējama būtiska ietekme, ir jāveic ietekmes novērtējums (87).

178. Kā uzskata Īrijas valdība, iemesla nav šaubām, jo notekūdeņu krātuves pastāv jau gandrīz 50 gadus un kopš tā laika arī konsekventi tika uzturētas, kā rezultātā Glen Lake nezaudēja savu īpašo ornitoloģisko nozīmīgumu. Tādējādi kompetentās iestādes var rēķināties ar to, ka arī saglabāšanas pasākumi 1992. un 1997. gadā ĪAT stāvokli nepasliktināja.

179. Šis apgalvojums nepārliecina. Drenāžas pasākumi acīmredzami var būtiski iedarboties uz mitrājiem to baseinā. Pieredze ar saglabāšanas pasākumiem pagātnē, ja tie ir pietiekami skaidri dokumentēti un nešaubīgi pierāda, ka arī noteiktie pasākumi neietekmē ĪAT ornitoloģiski svarīgās iezīmes, var tikai novērst šīs šaubas. Šajā gadījumā nav uzskatāms, ka pagātnes pieredzei būtu šāda kvalitāte. Gluži otrādi, Komisija pamatoti norāda, ka nav zināms, vai pasākumi pagātnē ietekmēja teritoriju vai ne.

180. Rezultātā ir pārkāpts Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmais teikums, jo pirms saglabāšanas pasākumu veikšanas bija jāpārbauda to ietekme kontekstā ar ĪAT saglabāšanas mērķiem.

181. Saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otro teikumu Īrijas iestādes, ņemot vērā novērtējuma atzinumu par saglabāšanas pasākumu ietekmi uz attiecīgo teritoriju, saistībā ar tās saglabāšanas mērķiem varēja dot piekrišanu šādai darbībai tikai ar nosacījumu, ka tā nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Tā tas ir gadījumā, ja no zinātniskā viedokļa nepastāv pamatotas šaubas par šādas ietekmes neesamību (88).

182. Jau ietekmes novērtējuma neesamības dēļ vien atļauja saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otro teikumu būtu bijusi nepieņemama. Īrijas valdības izklāsts tomēr atspoguļo, ka atļaujas piešķiršana arī ĪAT kaitējuma dēļ nebija iespējama. Īrijas valdība atzīst, ka jūras ūdens līmenis, it īpaši ziemeļu gulbja uzturēšanās dēļ, ir izšķirošais, jo tos piesaista lielas ūdens virsmas. Tā arī atzīst, ka notekūdeņu krātuvju saglabāšana 1997. gadā paātrināja ūdens līmeņa krišanos un tāpēc ziemeļu gulbja uzturēšanās periodi bija saīsināti. Darbi drenāžas kanālos tāpēc arī, kā apgalvo Īrijas valdība, vismaz īslaicīgi pasliktināja ĪAT Glen Lake kā ziemeļu gulbju pārziemošanas teritorijas kvalitāti. Tā kā ziemeļu gulbju pārziemošanas vietas aizsardzība ir būtisks ĪAT aizsardzības mērķis, teritorijas viengabalainība 6. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē ir izjaukta.

183. Arī atļauja atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktam ir izslēgta. Īrija pamatojumam vienīgi apgalvo, ka notekūdeņu krātuvju saglabāšana ir likumīgs pienākums, kurš pastāv jau kopš seniem laikiem. Šim apgalvojumam – kā uzskata Īrijas valdība – raksturīgs ir tas, ka drenāžas veikšana ir sabiedrības interesēs. Šāda interese, pat ja tā pretēji ĪAT aizsardzības interesēm ir pārāka, tomēr atbilstoši Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktam var attaisnot pasliktināšanos tikai tad, ja nav citas alternatīvas. Izskatāmajā gadījumā Īrijas valdība pat apgalvo, ka dambis varētu novērst drenāžas nodarītos kaitējumus, turpretim tā neapgalvo, ka dambja ierīkošanai pirms saglabāšanas pasākumu veikšanas pastāvēja nepārvarami šķēršļi. Tāpēc bija vismaz viena alternatīva veikt pasākumu teritoriju ietekmējošā veidā.

184. Tāpēc saglabāšanas pasākumi, tādi kā tie tika veikti, nebija saderīgi ar Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu. Tā kā šo noteikumu pārkāpums attiecas arī uz ĪAT viengabalainības izjaukšanu, tad vienlaikus ir pārkāpts arī 6. panta 2. punkts.

185. Tādējādi Īrija nav piemērojusi visus nepieciešamos pasākumus, lai, veicot notekūdeņu krātuvju saglabāšanas pasākumus ĪAT Glen Lake apvidū, izpildītu Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta noteikumu prasības.

G –    Par Putnu aizsardzības direktīvas 10. pantu

186. Visbeidzot Komisija pārmet Īrijai, ka tā nav izpildījusi pienākumus attiecībā uz zinātniskiem pētījumiem atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvas 10. pantam.

187. Putnu aizsardzības direktīvas 10. pantā ir noteikts:

“1. Dalībvalstis veicina zinātniskos pētījumus un citus darbus, kas nepieciešami visu 1. pantā minēto putnu sugu populāciju aizsardzībai, to pārzināšanai un izmantošanai.

2. Īpašu uzmanību pievērš pētījumiem un darbiem saistībā ar V pielikumā norādītajām tēmām. Dalībvalstis nosūta Komisijai visas nepieciešamās ziņas, lai tā varētu veikt attiecīgos pasākumus, koordinējot šajā pantā minētos zinātniskos pētījumus un darbus.”

188. V pielikumā ir minētas šādas pētījumu prioritātes:

“a)      izzūdošo un īpaši apdraudēto sugu valsts saraksta sastādīšana, ievērojot viņu dzīvotnes;

b)      teritoriju, kas ir īpaši nozīmīgas gājputniem putnu migrācijas, pārziemošanas vai ligzdošanas laikā, izzināšana un ekoloģiska aprakstīšana;

c)      skaitliskas informācija iegūšana par gājputnu izplatību, izmantojot apgredzenošanas rezultātus;

d)      savvaļas sugu ietekmes uz putnu stāvokli izzināšana;

e)      ekoloģisko metožu izstrādāšana un tālākattīstīšana, lai novērstu putnu nodarītos kaitējumus;

f)      noteiktu to putnu sugu, kuriem ir piesārņojuma indikatora loma, izzināšana;

g)      pētījumi par ķīmiskā piesārņojuma nelabvēlīgo ietekmi uz putnu izplatību”.

189. Saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem – Wildlife Act 1976Section 11 (3) – pastāv vienīgi iespēja veikt šādus pētījumus vai sekmēt tos, taču ne pienākums. Arī praktiskajā īstenošanā pastāv nepilnības. Tādējādi Īrija ir atzinusi, ka tās rīcībā nav pietiekamu datu, lai noteiktu ĪAT dzeltenajam tārtiņam vai purva piekūnam.

190. Turpretim Īrijas valdība atsaucas uz Īrijas judikatūru, saskaņā ar kuru attiecībā uz ornitoloģiskajiem pētījumiem izvēlētais formulējums – “the Minister may [..]” – varētu tikt saprasts arī kā pienākums. Īrijā, pamatojoties uz Putnu aizsardzības direktīvas 10. pantā noteiktajiem pienākumiem, arī tiek veikti pētījumi.

191. Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, visbeidzot pastāv iespēja, ka Wildlife Act 1976Section11 (3), neskatoties uz tā neviennozīmīgo formulējumu, tiek saprasts kā pienākums. Tiesas nolēmumu, kurā būtu izmantota šī interpretācija, Īrija nav iesniegusi. Rezultātā Wildlife Act 1976Section 11 (3) nav pietiekami skaidri un viennozīmīgi formulēts, lai atbilstu Putnu aizsardzības direktīvas 10. panta prasībām.

192. Turklāt Īrija neapstrīd arī pārmetumu, ka attiecībā uz abām iepriekš minētajām sugām nav veikti pietiekami ieguldījumi pētniecībā. Tādējādi šis punkts ir atzīstams par pieņemamu.

193. No prasības vispārīgā konteksta izriet, ka attiecīgās nepilnības pastāv arī attiecībā uz zivju dzenīti un noteikti jau ilgāku laiku attiecībā uz citām sugām. It īpaši tas izpaužas nepietiekamā teritoriju noteikšanā par ĪAT. Arī V pielikumā minētās pētījumu prioritātes Wildlife ActSection 11 nav pieminētas.

194. Īrija nav veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu atbilstību Putnu aizsardzības direktīvas 10. pantam.

IV – Par tiesāšanās izdevumiem

195. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

196. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu Spānijas Karaliste un Grieķijas Republika, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

V –    Secinājumi

197. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai lemt šādi:

1)     atzīt, ka Īrija:

a)      kopš 1981. gada 6. aprīļa saskaņā ar Direktīvas 79/409/EEK 4. panta 1. un 2. punktu nenosakot I pielikumā minēto sugu, kā arī pastāvīgi sastopamo migrējošo sugu aizsardzībai skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākos apgabalus, it īpaši nenosakot Cross Lough (Killadoon) apgabalu un neintegrējot divas Tolkas upes pietekas teritorijas ĪAT Sandymount Strand      and Tolka Estuary,

b)      kopš 1981. gada 6. aprīļa nenodrošinot, ka 4. panta 4. punkta pirmo teikumu piemēro teritorijām, kuras saskaņā ar Direktīvu 79/409 vajadzētu noteikt par īpaši aizsargājamām teritorijām, bet nebija par tādām noteiktas;

c)      valsts tiesībās pareizi un pilnībā netransponējot un nepiemērojot Direktīvas 79/409 4. panta 4. punkta otro teikumu,

d)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai pirms Statutory Instruments Nr. 94/1997, European Communities (Natural Habitats) Regulations, 1997 pieņemšanas saskaņā ar Direktīvas 79/409 noteiktajiem īpaši aizsargājamiem apgabaliem atbilstu Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 2. punkta noteikumiem,

e)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu atbilstību Direktīvas 92/43 6. panta 2. punktam, ņemot vērā ietekmi uz visām ĪAT, uz kurām attiecas šis punkts, kuru rada personas, kuras nav attiecīgo teritoriju īpašnieki,

f)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai attiecībā uz plāniem panāktu atbilstību Direktīvas 92/43 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem,

g)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai attiecībā uz jūras izmantošanas sistēmu atļaujām panāktu atbilstību Direktīvas 92/43 6 .panta 3. punkta pirmā teikuma noteikumiem,

h)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai, veicot notekūdeņu krātuvju saglabāšanas pasākumus ĪAT Glen Lake apvidū, panāktu atbilstību Direktīvas 92/43 6. panta 2., 3. un 4. punkta noteikumiem, kā arī

i)      neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu atbilstību Direktīvas 79/409 10. pantam,

ir pārkāpusi Direktīvu 79/409 par savvaļas putnu aizsardzību un Direktīvu 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību;

2)     pārējā daļā prasību noraidīt;

3)     Īrija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

4)     Spānijas Karaliste un Grieķijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 103, 1. lpp.

3 – 1998. gada 19. maija spriedums lietā C‑3/96 (Recueil, I‑3031. lpp.).

4 – 2002. gada 26. novembra spriedums lietā C‑202/01 (Recueil, I‑11019. lpp.).

5 – 2003. gada 6. marta spriedums lietā C‑240/00 (Recueil, I‑2187. lpp.).

6 – 2003. gada 20. marta spriedums lietā C‑378/01 (Recueil, I‑2857. lpp.).

7 – Skat. manus šīsdienas secinājumus lietā C‑334/04.

8 – Skat. manus šīsdienas secinājumus lietā C‑235/04.

9 – Komisijas 2005. gada 14. janvāra preses paziņojums IP/05/45.

10 – Heath, M. F. & Evans, M. I. Important Bird Areas in Europe. Priority sites for conservation. Volume 2: Southern Europe, BirdLife Conservation Series Nr. 8, II sējums, Kembridža, 2000, 261. un turpm. lpp.

11 – OV L 206, 7. lpp.

12 – Iebildumu raksta 91. punkts.

13 – Spriedums lietā Itālija (iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē, 14. punkts) un 1993. gada 2. augusta spriedums lietā C‑355/90 Komisija/Spānija, dēvēta par “Santoña staignāju” lietu (Recueil, I‑4221. lpp., 26., 27. un 32. punkts).

14 – Spriedums lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 62. punkts).

15 – Spriedums Santoña staignāju lietā (iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē, 26. punkts), 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑44/95 Royal Society for the Protection of Birds, dēvēta par “Lappel Bank” (Recueil, I‑3805. lpp., 26. punkts) un lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 59. un turpm. punkti).

16 – Spriedums lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 55. un turpm. punkti).

17 – Spriedumi lietās Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 68.–70. punkts) un Itālija (iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē, 18. punkts).

18 – Spriedums lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 68. punkts).

19 – Skat. detalizētāk manus šīsdienas secinājumus lietā C‑235/04 Komisija/Spānija (2007. gada 28. jūnija spriedums, Krājums, I‑5415. lpp., 70. un turpm. punkti).

20 – Skat. šajā sakarā un it īpaši par IBA 2000 Spānijas daļu detalizētāk manus šīsdienas secinājumus lietā C‑235/04 Komisija/Spānija (minēta iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 47. un turpm. punkti).

21 – IBA 2000, 1. sējums, 374. lpp.

22 – Spriedumi lietās Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 69. punkts) un Itālija (iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē, 18. punkts).

23 – Šie kritēriji ir aprakstīti IBA 2000, 1. sējums, 13. un turpm. lpp., 850. un 851. lpp., un ir pretstatīti jaunajā sarakstā izmantotajiem kritērijiem.

24 – Kritērijs C.6 nebija skaidri minēts IBA 89 kritēriju sarakstā, bet gan tā paskaidrojumos, skat. prasības pieteikuma lietā C‑3/96 Komisija/Nīderlande 7. pielikumu, 2. lpp., un prasības pieteikuma lietā C‑378/01 Komisija/Itālija 16. pielikumu. Šis kritērijs atbilstoši tiem bija izstrādāts un piemērots “CORINE Biotopi” projekta ietvaros.

25 – IBA 2000, 1. sējums, 374. lpp.

26 – Spriedums lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 56. punkts).

27 – Skat. spriedumu lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 58. punkts).

28 – Skat. BirdLife International, Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status, 2004, .

29 – IBA 2000, 1. sējums, 18. un 13. lpp.

30 – Skat. 1991. gada 17. janvāra spriedumu lietā C‑157/89 Komisija/Itālija [Medību sezonas] (Recueil, I‑57. lpp., 15. punkts) un 2006. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑60/05 WWF Italia u.c. (Krājums, I‑5083. lpp., 27. punkts).

31 – 2006. gada 23. marta spriedums lietā C‑209/04 Komisija/Austrija, dēvēta par “Lauteracher Ried” (Krājums, I‑2755. lpp., 44. punkts).

32 – Skat. iepriekš šo secinājumu 4. punktu.

33 – Skat. 1987. gada 8. jūlija spriedumu lietā 262/85 Komisija/Itālija (Recueil, 3073. lpp., 39. punkts) un 2000. gada 7. decembra spriedums lietā C‑38/99 Komisija/Francija (Recueil, I‑10941. lpp., 53. punkts).

34 – Skat. spriedumu Lauteracher Ried lietā (iepriekš minēts 31. zemsvītras piezīmē, 44. punkts). Tajā Tiesa nosprieda, ka noteiktas teritorijas jāklasificē par ĪAT, kaut arī tās neparādās atbilstīgajā Austrijas ĪAT sarakstā.

35 – Spriedums lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 56. punkts).

36 – Skat. iebilduma raksta D.2. pielikumu, 63. lpp.

37 – Spriedums Santoña staignāju lietā (iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē, 22. punkts) un 2000. gada 7. decembra spriedums lietā C‑374/98 Komisija/Francija, dēvēta par “Basses Corbières” (Recueil, I‑10799. lpp., 47. un 57. punkts).

38 – Ja iepriekšējais klasificēšanas pienākums būtu apstrīdēts, Komisijai būtu jāpierāda, ka teritorija jau agrāk bija vispiemērotākā.

39 – Skat. manus 2006. gada 23. februāra secinājumus lietā C‑191/05 Komisija/Portugāle, dēvēta par “Moura, Mourão, Barrancos” (Krājums, I‑6853. lpp., 14. punkts).

40 – Šajā ziņā arī britu Joint Nature Conservation Committee paskaidrojumi par cekulzīriņu populācijas pieaugumu Seabird 2000 projekta ietvaros, ‑2890.

41 – Neatkarīgi no Komisijas prasības pieteikuma turklāt pastāv pienākums kompensēt varbūtēji novēlotos aizsardzības pasākumos, tas ir, pasākumus, kuri atkal atjaunos teritorijas piemērotību cekulzīriņu kolonijas apmešanās vietai.

42 – Spriedums Lappel Bank lietā (iepriekš minēts 15. zemsvītras piezīmē, 26. punkts) un spriedums lietā Moura, Mourão, Barrancos (iepriekš minēta 39. zemsvītras piezīmē, 10. punkts).

43 – Prasības A‑17. pielikums.

44 – IBA 2000, 1. sējums, 405. un 406. lpp.

45 – Prasības pielikumu 324. lpp.

46 – Spriedums Basses Corbières lietā, iepriekš minēts 37. zemsvītras piezīmē.

47 – Noteikums ir citēts iepriekš, šo secinājumu 10. punktā.

48 – 1999. gada 18. marta spriedums lietā C‑166/97 Komisija/Francija, dēvēta par “Sēnas estuāra” lietu (Recueil, I‑1719. lpp., 21. punkts).

49 – 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑6/04 Komisija/Apvienotā Karaliste [Atbilstība] (Krājums, I‑9017. lpp., 34. punkts).

50 – Noteikums paredz: “The provisions of Regulations 4, 5, 7, 13, 14, 15 and 16 shall, where appropriate, apply with any necessary modifications to areas classified pursuant to paragraph 1 and 2 of Article 4 of the Birds Directive.”

51 – 1987. gada 9. aprīļa spriedums lietā 363/85 Komisija/Itālija (Recueil, 1733. lpp., 7. punkts), 1991. gada 30. maija spriedums lietā C‑361/88 Komisija/Vācija (Recueil, I‑2567. lpp., 15. punkts), 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑58/02 Komisija/Spānija (Recueil, I‑621. lpp., 26. punkts) un spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste [Atbilstība] (iepriekš minēts 49. zemsvītras piezīmē, 21. punkts).

52 – Skat. pierādījumus 33. zemsvītras piezīmē.

53 – Skat. spriedumu Santoña staignāju lietā (iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).

54 – Spriedums Santoña staignāju lietā (iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē, 22. punkts).

55 – Arī spriedums Sēnas estuāra lietā (iepriekš minēts 48. zemsvītras piezīmē, 5. punkts) attiecas tikai uz 1994. gada jūniju. Būtībā ir sarežģīti precīzi noteikt Dzīvotņu direktīvas transponēšanas termiņa beigu datumu. Tas atbilstoši toreiz spēkā esošā EEK līguma 191. panta 2. punktam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 254. pants) ir datums, kurā direktīva tika paziņota dalībvalstīm. Eur‑Lex kā beigu termiņu min 1994. gada 10. jūniju, turpretī Tiesa 1997. gada 26. jūnija spriedumā lietā C‑329/96 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑3749. lpp., 2. punkts) un 1997. gada 11. decembra spriedumā lietā C‑83/97 Komisija/Vācija (Recueil, I‑7191. lpp., 2. punkts) par beigu termiņu uzskata 1994. gada 5. jūniju.

56 – Iepriekš minēts 37. zemsvītras piezīmē.

57 – Skat. iepriekš šo secinājumu 80. punktu.

58 – 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts), 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑91/92 Faccini Dori (Recueil, I‑3325. lpp., 20. punkts), 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑201/02 Wells (Recueil, I‑723. lpp., 56. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 108. punkts). Lai pamatotu transponēšanas vajadzību, nav nepieciešams noskaidrot, kādā mērā 2005. gada 22. novembra spriedums lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp.) ir savienojams ar šo pastāvīgo judikatūru.

59 – Komisija atsaucas uz 1998. gada 24. marta spriedumu lietā Raymond McBride pret Galway Corporation.

60 – 2002. gada 13. jūnija spriedums lietā C‑117/00 Komisija/Īrija, dēvēta par “Owenduff-Nephin Beg Complex” (Recueil, I‑5335. lpp., 15. punkts); skat. arī spriedumu lietā Nīderlande (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 57. punkts).

61 – Piemēram, spriedumā Sēnas esturāra lietā (iepriekš minēts 55. zemsvītras piezīmē, 48. un 49. punkts) Tiesa pārbauda, vai ar attiecīgo projektu ir pārkāpts Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta otrais teikums.

62 – Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīva 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 257, 26. lpp.).

63 – Padomes 2003. gada 29. septembra Regula Nr. 1782/2003 (EK), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 271, 1. lpp.).

64 – Birds of Conservation Concern in Ireland, 1999.

65 – Skat. species factsheet, kas pilnībā pamatojas uz to pašu apskatu, uz kuru Komisijas aprēķini, .

66 – Skat. datus par putnu samazināšanos lauksaimniecības dzīvotnēs BirdLife International (2005), A Biodiversity Indicator for Europe: Wild Bird Indicator Update 2005, , kā arī atbilstošās factsheets attiecībā uz Komisijas minētajām sugām BirdLife: .

67 – Skat. spriedumu Sēnas estuāra lietā (iepriekš minēts 55. zemsvītras piezīmē, 48. un 49. punkts), kurā Tiesa noraida Komisijas pierādījumus pārkāpumam, pamatojoties uz Francijas pretargumentu.

68 – Skat. šajā ziņā par Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktu 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑127/02 Landelijke Vereniging tot Behoud van de Waddenzee un Nederlandse Vereniging tot Bescherming van Vogels (Krājums, I‑7405. lpp., 31. un turpm. punkti, it īpaši 36. punkts).

69 – Spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste [Atbilstība] (iepriekš minēts 49. zemsvītras piezīmē, 25. un turpm. punkti).

70 – Spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste [Atbilstība] (iepriekš minēts 49. zemsvītras piezīmē, 54. un 55. punkts).

71 – “It shall be the duty of a planning authority to take such steps within its powers as may be necessary for securing the objectives of the development plan.” Development objectives saskaņā ar Section 10 ir Development Plan sastāvdaļa.

72 – OV L 175, 40. lpp.

73 – OV L 197, 30. lpp.

74 – Skat. 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑407/03 Komisija/Somija (Krājumā nav publicēts, pieejams tikai somu un franču valodā). Somija bija atzinusi, ka ietekmes uz vidi novērtējums nevar aizstāt Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta piemērošanu. Skat. arī manus 2005. gada 27. oktobra secinājumus lietā C‑209/04 Komisija/Austrija, dēvēta par “Lauteracher Ried” (iepriekš minēta 31. zemsvītras piezīmē, 70. un turpm. punkti) par alternatīvu pārbaudi.

75 – 2006. gada 27. aprīļa spriedums lietā C‑441/02 Komisija/Vācija (Krājums, I‑3449. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

76 – Spriedums lietā Komisija/Vācija (iepriekš minēts 75. zemsvītras piezīmē, 49. punkts).

77 – Spriedums lietā Komisija/Vācija (iepriekš minēts 75. zemsvītras piezīmē, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

78 – Birdwatch Ireland, Review of the Aquaculture Licensing System in Ireland, 2000, prasības pieteikuma A‑39. pielikums. Īrijas Heritage Council, konsultatīvs publisko tiesību subjekts ir atbalstījis, šos pētījumus.

79 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 45. punkts).

80 – LIFE 96 NAT/IRL/003240 – Management planning, monitoring, auditing of management and land acquisition for SPAs in Ireland, informāciju par šo atbalsta projektu var iegūt .

81 – Atbilstoši datiem atteikums, šķiet, tika prasīts piecos gadījumos, taču četri pieteikumi tika apstiprināti.

82 – Replikas B‑15. pielikums, 179. lpp.

83 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 36. punkts).

84 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 35. punkts).

85 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 24. punkts).

86 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 45. punkts).

87 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 44. punkts).

88 – Spriedums lietā Waddenzee (iepriekš minēts 68. zemsvītras piezīmē, 67. punkts).

Full & Egal Universal Law Academy