15.8.2008
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 209/13
Tiesas (ceturtā palāta) 2008. gada 23. aprīļa rīkojums (High Court of Justice (Chancery Division) (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — The Test Claimants in the CFC and Dividend Group Litigation/Commissioners of Inland Revenue
(Lieta C-201/05) (1)
(Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa - Brīvība veikt uzņēmējdarbību - Kapitāla brīva aprite - Tiešie nodokļi - Sabiedrību ienākuma nodoklis - Dividendes no akcijām, kuras sabiedrība nerezidente maksā sabiedrībai rezidentei - Kontrolēto ārvalstu sabiedrību (KĀS) tiesiskais regulējums - Situācija, kas skar trešās valstis - Prasību pret nodokļu administrāciju kvalifikācija - Dalībvalsts atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumu)
(2008/C 209/18)
Tiesvedības valoda — angļu
Iesniedzējtiesa
High Court of Justice (Chancery Division)
Lietas dalībnieki
Prasītājs: The Test Claimants in the CFC and Dividend Group Litigation
Atbildētājs: Commissioners of Inland Revenue
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — High Court of Justice (Chancery Division) — EKL 43., 49. un 56. panta interpretācija — Valsts tiesību akti nodokļu jomā — Sabiedrību ienākuma nodoklis — Atbrīvojums — Citu sabiedrību izmaksātās dividendes valstī reģistrētajai sabiedrībai — Atšķirīga situācija atkarībā no valsts, kur ir reģistrētas pārējās sabiedrības
Rezolutīvā daļa:
1)
EKL 43. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā dalībvalsts tiesību akti, kas no sabiedrību ienākuma nodokļa atbrīvo dividendes, kuras sabiedrība rezidente saņem no citas sabiedrības rezidentes, tomēr uzliek šo nodokli dividendēm, kuras sabiedrība rezidente saņem no sabiedrības nerezidentes, kurā sabiedrība rezidente īsteno tādu dalību, kas tai ļauj neapšaubāmi ietekmēt šīs sabiedrības lēmumus un noteikt tās darbību, piešķirot nodokļa atlaidi par sabiedrības, kura ir izmaksājusi dividendes, savā rezidences dalībvalstī faktiski samaksāto nodokli, ja vien ārvalsts izcelsmes dividendēm piemērotā nodokļa likme nav lielāka par valsts izcelsmes dividendēm piemēroto nodokļa likmi un ja nodokļa atlaide ir vismaz vienāda ar sabiedrības, kura ir izmaksājusi dividendes, samaksāto nodokli tās dalībvalstī, maksimāli sasniedzot to nodokļa apmēru, ko piemēro sabiedrības, kura ir saņēmusi dividendes, dalībvalstī.
EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, kas no sabiedrību ienākuma nodokļa atbrīvo dividendes, kuras sabiedrība rezidente saņem no citas sabiedrības rezidentes, tomēr uzliek šo nodokli dividendēm, kuras sabiedrība rezidente saņem no sabiedrības nerezidentes, kurā sabiedrībai rezidentei pieder vismaz 10 % balsstiesību, piešķirot nodokļa atlaidi par sabiedrības, kura ir izmaksājusi dividendes, savā rezidences dalībvalstī faktiski samaksāto nodokli, ja vien ārvalsts izcelsmes dividendēm piemērotā nodokļa likme nav lielāka par valsts izcelsmes dividendēm piemēroto nodokļa likmi un ja nodokļa atlaide ir vismaz vienāda ar sabiedrības, kura ir izmaksājusi dividendes, samaksāto nodokli tās dalībvalstī, maksimāli sasniedzot to nodokļa apmēru, ko piemēro sabiedrības, kura ir saņēmusi dividendes, dalībvalstī.
Turpretī EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, kas no sabiedrību ienākuma nodokļa atbrīvo dividendes, kuras sabiedrība rezidente saņem no citas sabiedrības rezidentes, tomēr uzliek šo nodokli dividendēm, kuras sabiedrība rezidente saņem no sabiedrības nerezidentes, kurā tai pieder mazāk par 10 % balsstiesību, nepiešķirot tai nodokļa atlaidi par sabiedrības, kura ir izmaksājusi dividendes, savā rezidences dalībvalstī faktiski samaksāto nodokli;
2)
EKL 56. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, kas ļauj piešķirt atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa par noteiktām dividendēm, kuras sabiedrības rezidentes ir saņēmušas no apdrošināšanas sabiedrībām rezidentēm, tomēr neparedz šādu atbrīvojumu par tādām pašām dividendēm, kuras tiek saņemtas no sabiedrībām nerezidentēm, ja tādējādi pret šīm dividendēm ir mazāk labvēlīga attieksme;
3)
EKL 43. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie iestājas pret to, ka dalībvalstī reģistrētas sabiedrības rezidentes ar nodokli apliekamajos ienākumos tiek iekļauti ienākumi, kurus KĀS ir ieguvusi citā dalībvalstī, ja šie ienākumi tur ir pakļauti tādam nodoklim, kurš ir mazāks par nodokli, kāds piemērojams pirmajā valstī, ja vien šāda iekļaušana neattiecas tikai uz pilnībā fiktīviem mehānismiem, kuri ir paredzēti, lai izvairītos no parasti maksājamā valsts nodokļa.
Šāda aplikšanas ar nodokļiem pasākuma piemērošana ir noraidāma, ja, pamatojoties uz objektīviem faktiem, par kuriem var pārliecināties trešās personas, tiek pierādīts, ka par spīti tam, ka pastāv ar nodokļiem saistīti apsvērumi, minētā kontrolētā ārvalsts sabiedrība tiešām ir izveidota uzņemošajā dalībvalstī un veic tur patiesu saimniecisku darbību.
Tomēr EKL 43. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem atbilst tāds dalībvalsts nodokļu tiesību akts, kas paredz noteiktas atbilstības prasības, ja sabiedrība rezidente vēlas panākt atbrīvojumu no nodokļiem, kas jau ir samaksāti par šīs kontrolētās sabiedrības ienākumiem tās rezidences valstī, tiktāl, ciktāl šo prasību mērķis ir pārbaudīt, ka kontrolētā ārvalsts sabiedrība tiešām ir nodibināta, kā arī tās saimniecisko darbību patieso raksturu, neradot pārmērīgas administratīvas grūtības;
4)
EKL 56.–58. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj dalībvalsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem sabiedrību ienākuma nodokļa priekšrocība tiek piešķirta noteiktām dividendēm, kuras sabiedrības rezidentes saņem no sabiedrībām nerezidentēm, tomēr neparedz šādu priekšrocību attiecībā uz dividendēm, kuras ir saņemtas no sabiedrībām, kuras ir dibinātas trešā valstī, īpaši, ja minētās priekšrocības piešķiršana ir atkarīga no nosacījumiem, kuru ievērošanu šīs dalībvalsts kompetentās iestādes var pārbaudīt, tikai saņemot informāciju no trešās valsts, kurā ir dibināta izmaksātāja sabiedrība;
5)
nepastāvot Kopienu tiesiskajam regulējumam, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Kopienu tiesības, tostarp noteikumi par cietušo personu valsts tiesās celto prasību kvalifikāciju. Tomēr šīm tiesām ir jānodrošina, lai attiecīgo personu rīcībā būtu efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tām ļautu panākt, ka tiek atmaksāts prettiesiski iekasēts nodoklis un šai dalībvalstij tiešā sakarā ar šo nodokli samaksātās vai tās ieturētās summas. Runājot par citu kaitējumu, kas personai varētu būt nodarīts tāda Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā, par kuru ir atbildīga dalībvalsts, tās pienākums ir atlīdzināt indivīdiem radītos zaudējumus atbilstoši 1996. gada 5. marta sprieduma apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame 51. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, neizslēdzot iespēju, ka, pamatojoties uz valsts tiesībām, valsts atbildība var iestāties ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem.
Ja izrādās, ka dalībvalsts tiesību akti rada brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ko aizliedz EKL 43. pants, vai kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, ko aizliedz EKL 56. pants, iesniedzējtiesa, lai noteiktu atlīdzināmo kaitējumu, var pārbaudīt, vai cietušās personas ir izrādījušas pienācīgu rūpību, lai izvairītos no kaitējuma vai to mazinātu, un vai cita starpā tās ir savlaicīgi izmantojušas visus to rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tomēr, lai ar EKL 43. pantu indivīdiem piešķirto tiesību izmantošana nebūtu neiespējama vai pārmērīgi grūta, iesniedzējtiesa var noteikt, vai šo tiesību aktu piemērošana, ja nepieciešams, apvienojumā ar attiecīgajiem konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumiem jebkurā gadījumā būtu novedusi pie prasītāju pamata prāvā pretenziju noraidīšanas attiecīgās dalībvalsts nodokļu administrācijā.
(1) OV C 182, 23.7.2005.
Full & Egal Universal Law Academy