EUR-Lex -  62005CC0137 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 10. jūlijā (1)

Lieta C‑137/05

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

pret

Eiropas Savienības Padomi

Padomes 2004. gada 13. decembra Regula Nr. 2252/2004 par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos – Pases un ceļošanas dokumenti – Drošības elementu un biometrijas standarti dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos – Prasība atcelt tiesību aktu – Regulas Nr. 2252/2004 spēkā esamība – Ciešāka sadarbība – Protokols, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā – Šengenas acquis – Apvienotās Karalistes piedalīšanās – Piedalīšanās atteikums – Būtisku formas prasību pārkāpums

I –    Ievads

1.        Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (turpmāk tekstā – “Apvienotā Karaliste”) atbilstoši EKL 230. pantam ir cēlusi prasību atcelt Padomes 2004. gada 13. decembra Regulu (EK) Nr. 2252/2004 par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2252/2004”) (2).

2.        Šis tiesvedības process notiek paralēli tiesvedībai lietā C‑77/05, kur Apvienotā Karaliste attiecīgi ir cēlusi prasību atcelt Padomes 2004. gada 26. oktobra Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2007/2004”) (3). Tiesa abas šīs lietas neapvienoja, tomēr tās tiek skatītas kā lietas, kas attiecas uz vienu un to pašu jomu. 2007. gada 13. martā abās lietās notika kopīga tiesas sēde.

3.        Abās lietās Tiesa galvenokārt tiek lūgta interpretēt Protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā un kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam. Turklāt jāatbild arī uz plašāku jautājumu par ciešākas sadarbības sistēmas apjomu Eiropas Savienības struktūras ietvaros.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Eiropas Kopienas dibināšanas līgums

4.        EKL 61.–69. pants atrodas EK līguma trešās daļas IV sadaļā ar nosaukumu “Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos”.

5.        EKL 62. pantā ir noteikts: “Padome piecos gados pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā saskaņā ar 67. pantā minēto procedūru nosaka

[..]

2)      pasākumus attiecībā uz dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanu, nosakot:

a) standartus un procedūras, kas jāievēro dalībvalstīs, lai veiktu personu pārbaudi uz šīm robežām [..].”

6.        EKL 69. pants ir izteikts šādi: “Šo sadaļu piemēro, ievērojot noteikumus Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju un Protokolā par Dānijas nostāju un neskarot Protokolu par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 14. panta dažu aspektu piemērošanu Apvienotajai Karalistei un Īrijai.”

7.        EKL 311. pantā ir noteikts: “Protokoli, kas pēc dalībvalstu savstarpējas vienošanās pievienoti šim Līgumam, ir daļa no tā.”

B –    Protokols, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā

8.        Protokols (Nr. 2), ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā (turpmāk tekstā – “Šengenas protokols”), ir viens no protokoliem, kas pievienoti Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, un Kopienu primārajās tiesībās tika ieviests ar Amsterdamas līgumu.

9.        Šengenas protokola 1. pantā Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Itālijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Portugāles Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, kas parakstījušas Šengenas nolīgumus, ir pilnvarotas izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību jomās, uz ko attiecas minētie nolīgumi un ar tiem saistītie noteikumi, kas uzskaitīti šā protokola pielikumā, še turpmāk – “Šengenas acquis”. Šo sadarbību veic Eiropas Savienības iestāžu un tiesību sistēmā, ievērojot attiecīgos noteikumus Līgumā par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā.

10.      Šengenas protokola 2. panta 1. punkts ir izteikts šādi: “No Amsterdamas līguma spēkā stāšanās dienas Šengenas acquis, kā arī saskaņā ar Šengenas nolīgumiem dibinātās Izpildu komitejas lēmumus, kas pieņemti pirms šīs dienas, piemēro uzreiz visās trīspadsmit 1. pantā minētajās dalībvalstīs, neskarot 2. punkta noteikumus. No tās pašas dienas minēto Izpildu komiteju aizstāj Padome.”

11.      Šengenas protokola 3. pantā ir noteikts: “Pēc 2. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās noteikšanas Dānija attiecībā pret citām Šengenas nolīgumu parakstītājvalstīm saglabā tādas pašas tiesības un pienākumus, kā pirms minētās noteikšanas, attiecībā uz tām Šengenas acquis daļām, kurām par juridisko pamatu uzskata Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļu.”

12.      Šengenas protokola 4. pants ir izteikts šādi:

“Īrija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kuras nesaista Šengenas acquis, jebkurā brīdī var lūgt dalību dažos vai visos šā acquis noteikumos.

Padome par šādu pieprasījumu pieņem lēmumu, pastāvot vienprātībai starp tās 1. pantā minētajiem locekļiem un attiecīgās valsts valdības pārstāvi.”

13.      Šengenas protokola 5. pantā ir noteikts:

“1. Uz priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas pamatojas uz Šengenas acquis, attiecas konkrēti līgumu noteikumi.

Šajā sakarā gadījumā, ja Īrija vai Apvienotā Karaliste, vai abas pietiekami drīz nav rakstiski paziņojušas Padomes priekšsēdētājam par nodomu piedalīties, uzskata, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 11. pantā vai Līguma par Eiropas Savienību 40. pantā paredzētā atļauja ir piešķirta 1. pantā minētajām dalībvalstīm, kā arī Īrijai vai Apvienotajai Karalistei, ja kāda no tām vēlas iesaistīties attiecīgās jomas sadarbībā.

2. Attiecīgos līgumu noteikumus, kas minēti 1. punkta pirmajā daļā, piemēro pat tad, ja Padome nav noteikusi 2. panta 1. punkta otrajā daļā minētos pasākumus.”

14.      Šengenas protokola 6. pantā ir noteikts: “Īslandes Republika un Norvēģijas Karaliste iesaistās Šengenas acquis īstenošanā un tā turpmākā izveidē, pamatojoties uz 1996. gada 19. decembrī Luksemburgā parakstīto nolīgumu [..].”

15.      Saskaņā ar Šengenas protokola 8. pantu sarunās par jaunu dalībvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā Šengenas acquis un pasākumi, ko iestādes nosaka tā piemērošanas jomā, uzskatāmi par acquis, kas kopumā jāpieņem visām kandidātvalstīm.

16.      Šengenas acquis ir definēts Šengenas protokola pielikumā. Saskaņā ar to tas aptver Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdību, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Francijas Republikas valdības 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu par kontroļu pakāpenisku atcelšanu pie kopīgām robežām; konvenciju, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu par kontroļu pakāpenisku atcelšanu pie kopīgām robežām un kas noslēgta 1990. gada 19. jūnijā starp Beļģijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Francijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, kā arī tās Nobeiguma aktus un deklarācijas; pievienošanās protokolus un nolīgumus 1985. gada nolīgumam un 1990. gada īstenošanas konvencijai, kas noslēgti ar Itāliju, Spāniju un Portugāli, Grieķiju, Austriju un Dāniju, Somiju un Zviedriju, kopā ar attiecīgajiem Nobeiguma aktiem un deklarācijām; lēmumus un deklarācijas, ko pieņēmusi Izpildu komiteja, kas nodibināta saskaņā ar 1990. gada īstenošanas konvenciju, kā arī tiesību aktus, kas pieņemti, lai tās instances, kam Izpildu komiteja piešķīrusi lemšanas tiesības, varētu īstenot šo konvenciju.

C –    Protokols par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju

17.      Protokols par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju (turpmāk tekstā – “Protokols par IV sadaļu”), kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, nosaka šo abu valstu līdzdalību gadījumos, kad tiek īstenoti priekšlikumi saskaņā ar EK līguma IV sadaļu.

18.      Šī protokola 1. pantā ir noteikts, ka: “ievērojot 3. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās ierosināto pasākumu pieņemšanā, ko veic Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļu [..]”.

19.      Protokola par IV sadaļu 2. pants ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar 1. pantu un ievērojot 3., 4. un 6. pantu, nekādi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļas noteikumi, nekādi pasākumi, kas noteikti, piemērojot šo sadaļu, nekādi noteikumi starptautiskos nolīgumos, ko Kopiena noslēgusi, piemērojot šo sadaļu, nedz arī kādi Tiesas lēmumi, kas interpretē šos noteikumus vai pasākumus, Apvienotajai Karalistei vai Īrijai nav saistoši vai piemērojami; un neviens no šiem noteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem neietekmē minēto dalībvalstu kompetenci, tiesības un pienākumus; un neviens no šiem noteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem, ja tie attiecas uz Apvienoto Karalisti vai Īriju, negroza acquis communautaire, kā arī tie nav Kopienas tiesību daļa.”

20.      Protokola par IV sadaļu 3. pantā ir noteikts:

“1) Apvienotā Karaliste vai Īrija trijos mēnešos pēc tam, kad Padomei iesniegts priekšlikums vai ierosinājums, piemērojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļu, var rakstiski paziņot Padomes priekšsēdētājam, ka tā vēlas piedalīties šādu ierosinātu pasākumu noteikšanā un īstenošanā, un tādā gadījumā šī valsts iegūst šādas tiesības. [..]

2) Ja nav iespējams laikus noteikt kādu no 1. punktā minētajiem pasākumiem, piedaloties Apvienotajai Karalistei vai Īrijai, Padome šādu pasākumu var noteikt saskaņā ar 1. pantu bez Apvienotās Karalistes vai Īrijas līdzdalības. Šādā gadījumā piemēro 2. pantu.”

21.      Protokola par IV sadaļu 4. pants ir izteikts šādi:

“Apvienotā Karaliste vai Īrija pēc tam, kad Padome ir noteikusi kādu pasākumu, piemērojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļu, vienmēr var paziņot Padomei un Komisijai par savu nodomu veikt minēto pasākumu. Tādā gadījumā mutatis mutandis piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 11. panta 3. punktā paredzēto procedūru.”

22.      Protokola par IV sadaļu 7. pantā ir noteikts, ka 3. un 4. pants neskar Protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā.

D –    Protokols par Dānijas nostāju

23.      Protokola par Dānijas nostāju, kas arī ir pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, 5. pants ir izteikts šādi:

“1. Sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par kādu priekšlikumu vai ierosinājumu, kura mērķis ir pilnveidot Šengenas acquis, piemērojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļas noteikumus, Dānija izlemj, vai transponēt šo lēmumu savos tiesību aktos. Ja tā nolems to darīt, šis lēmums saskaņā ar starptautiskām tiesībām radīs savstarpējas saistības Dānijai un pārējām dalībvalstīm, kas minētas 1. pantā Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, kā arī Īrijai vai Apvienotajai Karalistei, ja šīs dalībvalstis piedalīsies konkrētajās sadarbības jomās.

2. Ja Dānija nolems nepiemērot kādu Padomes lēmumu, kas minēts 1. punktā, tad dalībvalstis, kas minētas 1. pantā Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, apsvērs, kādi attiecīgi pasākumi būtu jāveic.”

E –    Deklarācijas Amsterdamas līguma pielikumā

24.      Deklarācija par 4. pantu Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā (45. deklarācija), ir izteikta šādi:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses aicina Padomi prasīt no Komisijas atzinumu, pirms tā pieņem lēmumu par Īrijas vai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes iesniegumu par pievienošanos dažiem vai visiem Šengenas acquis noteikumiem saskaņā ar 4. pantu Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā.

Tās arī apņemas darīt visu iespējamo, lai ļautu Īrijai vai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, ja tās vēlētos, izmantot minētā Protokola 4. panta noteikumus tā, lai Padomei būtu iespējams pieņemt minētajā pantā norādītos lēmumus minētā Protokola spēkā stāšanās brīdī vai jebkurā vēlākā laikā.”

25.      Deklarācija par 5. pantu Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā (46. deklarācija), ir izteikta šādi:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas netaupīt pūles, lai jomās, uz ko attiecas Šengenas acquis, būtu iespējama visu dalībvalstu rīcība, jo īpaši gadījumā, ja Īrija vai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pievienojas kādiem vai visiem minētā acquis noteikumiem saskaņā ar 4. pantu Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā.”

F –    Regula Nr. 2252/2004

26.      Regulas Nr. 2252/2004 preambulas 2. apsvērums ir izteikts šādi:

“Ar 2000. gada 17. oktobrī Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju tika ieviesti minimālie drošības standarti pasēm. Šobrīd lietderīgi atjaunināt šo rezolūciju ar pasākumiem Kopienas līmenī, lai panāktu uzlabotus saskaņotus drošības standartus pasēm un ceļošanas dokumentiem, aizsargājot tos pret viltošanu. Tajā pašā laikā pasē vai ceļošanas dokumentā būtu jāiekļauj biometriski identifikatori, lai radītu uzticamu saikni starp dokumenta īsto turētāju un dokumentu.”

27.      Regulas Nr. 2252/2004 preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:

“Drošības elementu saskaņošana un biometrisku identifikatoru iekļaušana ir svarīgs solis pretim jaunu elementu izmantošanai, ņemot vērā turpmāko notikumu attīstību Eiropā, kas ceļošanas dokumentu padarīs drošāku un nodrošinās uzticamāku saikni starp dokumenta turētāju un pasi vai ceļošanas dokumentu, tādējādi sniedzot svarīgu ieguldījumu dokumentu aizsardzības nodrošināšanā pret to izmantošanu krāpnieciskos nolūkos. Būtu jāņem vērā Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) priekšraksti un jo īpaši tie, kas izklāstīti dokumentā Nr. 9303 par mašīnlasāmiem ceļošanas dokumentiem.”

28.      Regulas Nr. 2252/2004 preambulas 4. apsvērums ir izteikts šādi:

“Šī regula paredzēta vienīgi drošības elementu saskaņošanai, tostarp dalībvalstu pasu un ceļošanas dokumentu biometrisko identifikatoru saskaņošanai. Iestāžu un struktūru izraudzīšanās, kam ir atļauta pieeja datiem, kuri atrodas dokumenta informācijas nesējā, ir nosakāma ar valstu tiesību aktiem, ievērojot jebkurus atbilstīgus Kopienas tiesību aktus, Eiropas Savienības tiesību aktus vai starptautiskus nolīgumus.”

29.      Regulas Nr. 2252/2004 preambulas 11. apsvērumā ir noteikts: “Šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus, kuros Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā. Tādējādi Apvienotā Karaliste nepiedalās tās pieņemšanā, un tā neuzliek tai saistības un nav tai jāpiemēro.”

30.      Regulas Nr. 2252/2004 1. pantā ir noteikts:

“1. Dalībvalstu izsniegtās pases un ceļošanas dokumenti atbilst pielikumā izklāstītajiem minimālajiem drošības standartiem.

2. Pasēs un ceļojuma dokumentos iestrādā informācijas nesēju, kurā ir sejas attēls. Dalībvalstis arī iekļauj pirkstu nospiedumus savstarpēji savietojamos formātos. Dati ir aizsargāti, un informācijas nesējs ir pietiekami ietilpīgs un spējīgs garantēt datu integritāti, autentiskumu un konfidencialitāti.

3. Šī regula attiecas uz dalībvalstu izdotām pasēm un ceļošanas dokumentiem. Tā neattiecas uz identifikācijas kartēm, ko dalībvalstis izdod saviem valsts piederīgajiem, vai pagaidu pasēm un pagaidu ceļošanas dokumentiem, kuru derīguma termiņš ir 12 mēneši vai mazāk.”

31.      Regulas Nr. 2252/2004 2. pants ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar 5. panta 2. punktā minēto procedūru pasēm un ceļošanas dokumentiem nosaka papildu tehniskās specifikācijas attiecībā uz šādiem jautājumiem:

a)      papildu drošības elementi un prasības, paredzot arī paaugstinātus standartus viltošanas, atdarināšanas un falsificēšanas novēršanai;

b)      biometrisko elementu tehniskās specifikācijas un to aizsardzība, to skaitā neatļautas pieejas novēršana;

c)      kvalitātes prasības un kopīgu standartu prasības, kas jāievēro attiecībā uz sejas attēliem un pirkstu nospiedumiem.”

32.      Regulas Nr. 2252/2004 3. pantā ir noteikts:

“1. Saskaņā ar 5. panta 2. punktā minēto procedūru var nolemt, ka specifikācijas, kas minētas 2. pantā, ir slepenas un tās nepublicē. Šādā gadījumā tās dara pieejamas tikai dalībvalstu izraudzītām struktūrām, kas ir atbildīgas par drukāšanu, un personām, ko atbilstīgi pilnvarojusi kāda dalībvalsts vai Komisija.

2. Katra dalībvalsts izraugās vienu struktūru, kas ir atbildīga par pasu un ceļošanas dokumentu drukāšanu. Tā Komisijai un pārējām dalībvalstīm dara zināmu attiecīgās struktūras nosaukumu. Vienu un to pašu struktūru var izraudzīties divas vai vairākas dalībvalstis. Katra dalībvalsts ir tiesīga mainīt izraudzīto struktūru. Tā attiecīgi informē Komisiju un pārējās dalībvalstis.”

III – Fakti un tiesvedība

33.      2004. gada 18. februārī Komisija iesniedza Padomei priekšlikumu par Regulu Nr. 2252/2004.

34.      2004. gada 19. februārī Apvienotā Karaliste Padomei rakstiski paziņoja, ka tā atbilstoši Šengenas protokola 5. panta 1. punktam vēlas piedalīties regulas pieņemšanā.

35.      2004. gada 13. decembrī Padome, neraugoties uz Apvienotās Karalistes paziņojumu, pieņēma Regulu Nr. 2252/2004, jo tā uzskatīja, ka priekšlikums Regulai Nr. 2252/2004 pieder priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas pieskaitāmi tai Šengenas acquis daļai, kurā saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (4) Apvienotā Karaliste nepiedalās.

36.      Apvienotā Karaliste uzskata, ka apstāklis, ka tā neesot varējusi piedalīties Regulas Nr. 2252/2004 pieņemšanā, ir Šengenas protokola 5. panta pārkāpums. Šī iemesla dēļ 2005. gada 17. februārī Apvienotā Karaliste cēla šo prasību atcelt tiesību aktu.

37.      Īrija un Slovākijas Republika (turpmāk tekstā – “Slovākija”) ir personas, kas iestājušās lietā C‑137/05, lai atbalstītu Apvienotās Karalistes prasījumus.

38.      Komisija, Spānijas Karaliste (turpmāk tekstā – “Spānija”) un Nīderlandes Karaliste (turpmāk tekstā – “Nīderlande”) ir personas, kas iestājušās lietā, lai atbalstītu Padomes prasījumus.

39.      Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu:

–        atcelt Regulu Nr. 2252/2004;

–        saskaņā ar EKL 231. pantu noteikt, ka pēc Regulas Nr. 2252/2004 atcelšanas un periodā pirms jaunu tiesību aktu pieņemšanas šajā jomā šīs regulas noteikumi paliek spēkā, izņemot tiktāl, ciktāl tie izslēdz Apvienoto Karalisti no piedalīšanās šīs regulas piemērošanā;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40.      Padome lūdz Tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41.      Īrija un Slovākija pievienojas Apvienotās Karalistes prasījumiem.

42.      Komisija, Spānija un Nīderlande pievienojas Padomes prasījumiem.

43.      2007. gada 13. marta tiesas sēdē, kurā tika skatīta arī lieta C‑77/05, Apvienotā Karaliste, Padome, Īrija, Slovākija, Komisija, Nīderlande un Spānija sniedza savus mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

IV – Lietas dalībnieku argumenti

A –    Apvienotā Karaliste

44.      Apvienotā Karaliste pamato savu viedokli ar to, ka pastāv divu atšķirīgu veidu uz Šengenas acquis balstīti pasākumi. Pirmā veida pasākumi esot pie Šengenas acquis piederošie pasākumi (Schengen integral measures, turpmāk tekstā – “pie Šengenas acquis piederošie pasākumi”), bet otra veida pasākumi ir ar Šengenas acquis saistītie pasākumi (Schengen linked measures, turpmāk tekstā – “ar Šengenas acquis saistītie pasākumi”). Pirmā veida pasākumi esot nešķirami saistīti ar Šengenas acquis, kā, piemēram, pasākumi šī acquis grozīšanai, kuros Apvienotā Karaliste nepiedalās. Toties otrā veida pasākumi neesot nešķirami saistīti ar Šengenas acquis, tie varot tikt veikti Šengenas acquis mērķu sasniegšanai. Šengenas acquis integritāte neesot apdraudēta, ja Apvienotā Karaliste piedalās otrā veida pasākumu ieviešanā. Regula Nr. 2007/2004 un Regula Nr. 2252/2004 ir otrā veida pasākumi. Regulas Nr. 2252/2004 gadījumā runa ir par ar Šengenas acquis saistītu pasākumu, kas neaizstāj un negroza nevienu noteikumu.

45.      Apvienotās Karalistes galvenais arguments ir tāds, ka Padomes rīcība, liedzot Apvienotajai Karalistei piedalīties Regulas Nr. 2252/2004 pieņemšanā, ir nelikumīga. Apvienotā Karaliste atbilstoši Šengenas protokola 5. panta 1. punktam un Protokola par IV sadaļu 3. panta 1. punktam paziņoja Padomei, ka tā vēlas piedalīties Regulas Nr. 2252/2004 pieņemšanā. Padomes rīcība ir būtisku formas prasību pārkāpums EKL 230. panta otrās daļas izpratnē.

46.      Apvienotā Karaliste izklāsta, ka EKL 10. pants pirmā pīlāra ietvaros un sadarbības pamatprincips LES IV sadaļas (5) ietvaros nodrošināja pietiekamu Šengenas acquis integritātes aizsardzību pret jebkādu iespējamu nelikumīgu izmantošanu. Ja ņem vērā to, ka iepriekšējie pasākumi tika veikti, balstoties uz valdību sadarbību, nevis uz sadarbību Kopienas ietvaros, tad Padome ir rīkojusies īpaši formāli. Apvienotā Karaliste ir ieinteresēta Šengenas zonas ārējo robežu kopīgā kontrolē.

47.      Apvienotā Karaliste vēršas pret Padomes interpretāciju, ka Šengenas protokola 5. panta piemērošana esot atkarīga no iepriekšējas šī protokola 4. panta piemērošanas. Padome ir kļūdaini interpretējusi Šengenas protokola 5. pantu tādā veidā, ka šī norma esot attiecināma tikai uz to Šengenas acquis daļu, kas, balstoties uz lēmumu atbilstoši šī protokola 4. pantam, ir attiecināma uz Apvienoto Karalisti. Apvienotā Karaliste šāda veida interpretāciju apzīmē kā “pakārtotības teoriju”. Šī teorija ir pretrunā Šengenas protokola tekstam, šī protokola 5. panta raksturam un 46. deklarācijai Amsterdamas līguma pielikumā. Apvienotā Karaliste iesaka pakārtotības teorijas vietā izmantot “neatkarības teoriju”, saskaņā ar kuru Šengenas protokola 5. panta piemērošana būtu neatkarīga no 4. panta piemērošanas, jo starp 4. un 5. pantu nepastāv savstarpējas pārākuma vai pakārtotības attiecības.

48.      Pret pakārtotības teoriju runā arī Šengenas protokola 5. panta 1. punkta teksts, saskaņā ar kuru uz šī juridiskā pamata pieņemtie tiesību akti esot saistoši visām dalībvalstīm. Tādēļ Šengenas acquis pilnveidošana ir pakļauta attiecīgajiem Līgumu noteikumiem. Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otrā daļa nenosaka “opting out” mehānismu, bet gan regulē ciešāku sadarbību. No šī noteikuma izriet, ka Apvienotās Karalistes dalība nav atkarīga no pārējo dalībvalstu piekrišanas, kas sadarbojas Šengenas acquis ietvaros (turpmāk tekstā – “Šengenas valstis”). Argumenti, ar kuriem tika mēģināts pateikt, ka Šengenas protokola 5. panta 1. punkts attiecībā uz Īrijas un Apvienotās Karalistes tiesībām sadarboties esot neskaidrs un nepilnīgs, neesot pārliecinoši. Apvienotajai Karalistei nav nepieciešama Šengenas valstu piekrišana, jo tās saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu iesniegtais rakstiskais paziņojums izslēdz ciešākas sadarbības mehānisma lietošanu (proti, padara to par spēkā neesošu).

49.      Apvienotā Karaliste piekrīt, ka neatkarības teorija atbilst arī Protokola par IV sadaļu 7. pantam. Ar šo noteikumu būtībā tiek skaidri pateikts, ka saskaņā ar Protokolu par IV sadaļu Apvienotajai Karalistei un Īrijai nav tiesību piedalīties tajās Šengenas acquis daļās, kuru juridiskais pamats saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/436 (6) ir IV sadaļa. Bet, ja tomēr Apvienotā Karaliste saskaņā ar Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otro daļu nosūta Padomei rakstisku paziņojumu un ja priekšlikuma, kura izstrādē tā vēlas piedalīties, juridiskais pamats esot EKL IV sadaļa, tad esot jāpiemēro Protokols par IV sadaļu. Turklāt neatkarības teorija atbilst arī Šengenas acquis integritātes prasībām. Apvienotās Karalistes vēlme piedalīties šī acquis ietvaros, nesaņemot iepriekšēju atļauju, nekādā ziņā neietekmē Šengenas acquis integritāti, jo to pietiekamā apmērā aizsargā EKL 10. pants un Protokola par IV sadaļu 3. panta 2. punkts, kas noteiktos apstākļos pieļauj šāda veida pasākumu veikšanu, nepiedaloties Apvienotajai Karalistei.

50.      Pēc Apvienotās Karalistes uzskatiem, Šengenas protokols paredz divu veidu ciešākas sadarbības mehānismus. Pirmā veida mehānisms esot noteikts šī protokola 4. pantā un tas ir attiecināms uz Šengenas acquis integrēšanu Eiropas Savienības un Kopienas tiesībās. Turpretī otrā veida mehānisms, kas noteikts šī protokola 5. punktā, attiecas uz šī acquis pilnveidošanu. Šengenas protokola 4. un 5. pants attiecībā uz šī acquis integrēšanu un piedalīšanos tā pilnveidošanas pasākumos paredz dažādas procedūras.

51.      Pēc Apvienotās Karalistes domām, Šengenas protokola 5. pantu var interpretēt tikai tā, ka to var attiecināt tikai uz tādiem Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumiem, kuros nepiedalās Apvienotā Karaliste. Ja šis pants attiektos uz pasākumiem, kuros Apvienotā Karaliste piedalās, tad šajā pantā – tāpat kā, piemēram, Protokola par Dānijas nostāju 2. pantā – būtu jābūt noteikumiem tiem gadījumiem, ja Apvienotā Karaliste izlemtu nepiedalīties šo pasākumu veikšanā.

52.      Turklāt Padomes pārstāvētā 5. panta interpretācija, atsaucoties uz pakārtotības teoriju, esot pretrunā samērīguma pamatprincipam. Apvienotā Karaliste un Īrija esot bieži piedalījušās Šengenas acquis pilnveidošanā, neievērojot Šengenas protokola 4. pantā paredzēto procedūru. Daudzie izņēmuma gadījumi, kuros esot bijusi iespējama [Apvienotās Karalistes un Īrijas] piedalīšanās, nepiemērojot protokola 4. pantā paredzēto procedūru, pierādīja, ka Šengenas acquis integritāte neesot tikusi apdraudēta.

53.      Turklāt plašā un elastīgā “uz Šengenas acquis balstītu pasākumu” koncepcijas interpretācija, kas izriet no Padomes prakses, ir pretrunā tiesiskās paļāvības pamatprincipam. Tādējādi divu posmu pārbaude, ko Padome piemēro, lai noteiktu, vai pasākums balstīts uz Šengenas acquis, ir pretrunā Šengenas protokola 5. pantam. Pārbaudes otrais posms, kurā tiek pārbaudīts, vai pastāv būtiskas problēmas personu brīvas pārvietošanās jomā, kurā uz iekšējām robežām esot likvidēta personu kontrole, esot pārāk nekonkrēts, lai tas atbilstu tiesiskās paļāvības prasībām.

54.      Ir taisnība, ka Apvienotā Karaliste nevēlas likvidēt iekšējās robežas, kā to esot darījušas Šengenas valstis. Tomēr šis apstāklis teorētiski neizraisa risku Šengenas valstīm, ka tiktu apdraudēta Šengenas acquis integritāte.

55.      Turklāt pamatprincips, ka jābūt vienādai attieksmei pret visiem Eiropas Savienības pilsoņiem, saistībā ar pasu kontroli uz ārējām robežām rada nepieciešamību, lai Apvienotā Karaliste un Īrija piedalītos Regulas Nr. 2252/2004 pieņemšanā. Ja, šķērsojot Eiropas Savienības ārējās robežas, pasu nolasīšanas iekārtas nevarētu nolasīt Apvienotās Karalistes un Īrijas pilsoņu pases, tad pret šo valstu pilsoņiem pamatā tiktu piemērota cita procedūra nekā pret pārējo dalībvalstu pilsoņiem.

56.      Papildus tam Apvienotā Karaliste pauž, ka, ja gadījumā Tiesa pievienojas neatkarības teorijai, tad no tā vēl neizriet, ka Šengenas protokola 5. pants neesot attiecināms uz ar Šengenas acquis saistītiem pasākumiem. Šī norma esot piemērojama tikai pie šī acquis piederošiem pasākumiem. Tā kā apstrīdētā regula tomēr nav pieskaitāma pie iepriekš minētajiem pasākumiem, tad Apvienotajai Karalistei būtu bijis jāpiedalās šīs regulas pieņemšanā.

B –    Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstītāju argumenti

57.      Īrija atsaucas uz 1969. gada Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantā ietvertajiem starptautisko līgumu interpretācijas noteikumiem un pauž uzskatu, ka neviena interpretācija nedrīkstētu būt pretrunā Šengenas protokola 4. un 5. panta nepārprotamajam tekstam. Tā piekrīt Apvienotās Karalistes viedoklim, ka Šengenas protokola 4. un 5. pants esot viens no otra neatkarīgi, un atsaucas uz šī protokola 8. pantu un Padomes Lēmuma 2002/192/EK (7) 6. panta 2. punktu. Apstāklis, ka šajā lēmumā esot minēti tikai pasākumi, kas bija pieskaitāmi Šengenas acquis un esot veikti, piemērojot Šengenas protokolu, nenozīmē, ka esot pieņemama dinamiska Šengenas protokola interpretācija. Jo Padome ar savu lēmumu nevarot mainīt Kopienu primārās tiesības. Turklāt Padomes prakse liek nesamērīgus šķēršļus Īrijas un Apvienotās Karalistes līdzdalībai.

58.      Slovākija atbalsta Apvienoto Karalisti un pauž uzskatu, ka apstāklis, ka kāda dalībvalsts nepiedalās Šengenas acquis, nevarot būt kritērijs šīs valsts izslēgšanai no dalības atbilstoši Šengenas protokola 5. pantam un Protokola par IV sadaļu 3. panta 1. punktam. Pēc tās domām, pārbaudei ir nepieciešami iepriekš noteikti kritēriji, tādēļ tā iesaka interpretēt Šengenas protokola 4. un 5. pantu citādāk. Saskaņā ar šo interpretāciju sadarbību saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu varot atteikt tikai gadījumā, ja pastāv pamatotas šaubas par pastāvošu Šengenas acquis integritātes un konsekvences apdraudējumu. Kādas dalībvalsts, kas nav Šengenas valsts, līdzdalībai nepārprotami un tieši būtu jābūt pretrunā Šengenas acquis, kas praksē nozīmētu, ka tai ir patiešām jāietekmē pie Šengenas acquis piederošo pasākumu funkcionēšana un efektivitāte.

59.      Turklāt Slovākija norāda, ka Padomes uzskats, saskaņā ar kuru Šengenas protokola 4. pants esot saistošs sadarbībai pilnveidošanas pasākumos, padara protokola 5. pantu par lieku.

C –    Padome

60.      Padome pārstāv uzskatu, ka Apvienotās Karalistes paustā neatkarības teorija neesot savienojama ar Šengenas acquis integritātes pamatprincipu un ir pretrunā Šengenas protokola, kā arī Protokola par IV sadaļu uzbūvei un sistēmai. Neatkarības teorija apdraud Šengenas acquis integritātes pamatprincipu galvenokārt tad, ja šī teorija kopā ar ierobežojumu tiek attiecināta uz ar Šengenas acquis saistītiem pasākumiem. Padome apstrīd, ka Šengenas protokola 5. panta mērķis ir piešķirt Apvienotajai Karalistei un Īrijai kādas tiesības. Daudz lielākā mērā šī panta mērķis ir aizsargāt Šengenas valstu ciešākas sadarbības pilnveidošanu pret šķēršļiem, ko varētu izraisīt cita valsts vai valstis. Šis Šengenas protokola 5. panta mērķis izriet no šī panta pretnostatījuma protokola 4. pantam. Tādēļ nevar piekrist argumentam, ka Apvienotā Karaliste un Īrija tiktu automātiski iesaistītas sadarbībā, tiklīdz tās būtu sniegušas paziņojumu Padomei.

61.      Pēc Padomes uzskatiem, Šengenas protokola 4. panta ratio legis ir Šengenas acquis integritātes aizsardzība. Starp kontroļu uz iekšējām robežām likvidēšanu un pavadošiem pasākumiem pastāv skaidra saistība.

62.      Turklāt veiktie pasākumi ciešākas sadarbības jomā Šengenas telpā esot viens no otra atkarīgi un savā starpā saistīti. Tādēļ integritāte varētu būt apdraudēta arī tad, ja strīdīgais pasākums pēc Apvienotās Karalistes uzskatiem nav pie Šengenas acquis piederošs pasākums, bet divu posmu pārbaudē ir ticis konstatēts, ka pastāv problēma, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos [tādā] jomā, kur kontroles uz iekšējām robežām ir tikušas likvidētas.

63.      Padome, atsaucoties uz Šengenas acquis integritātes pamatprincipa aizsardzību un konsekvenci, min, ka Apvienotā Karaliste pēc attiecīgā paziņojuma sniegšanas un Šengenas protokola 4. pantā paredzētās procedūras izpildes vairs nevar vienpusēji izstāties (“opt out”) no dalības šī acquis pilnveidošanā. Iespējams trūkstošas Šengenas acquis pilnveidošanas konsekvences piemērs ir Apvienotās Karalistes piedalīšanās izraidīšanas pasākumos un tās nepiedalīšanās atkārtotas ieceļošanas ES aizlieguma pasākumos.

64.      Arī Šengenas protokola 4. un 5. panta savstarpējās pārākuma vai pakārtotības attiecības esot nepieciešamas, lai nepieļautu 4. panta mehānisma izmantošanu 5. pantā paredzētās procedūras ietvaros. Šajā sakarā EKL 10. pants un sadarbības pamatprincips nesniedz Šengenas acquis integritātei pietiekamu aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu. Atsaukšanās uz Protokola par IV sadaļu 3. panta 2. punktu esot kļūdaina, jo šī protokola 7. pants ierobežo protokola piemērošanu tādā izpratnē, ka nepietiekamas konsekvences gadījumos Šengenas protokols attiecībā pret Protokolu par IV sadaļu ir lex specialis. Protokola par IV sadaļu 3. panta 1. punktā paredzētais “opt in” mehānisms attiecas tikai uz pasākumiem, kas esot veikti, pamatojoties uz EK līguma IV sadaļu, nevis uz Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumiem. Ja piekristu Apvienotās Karalistes pārstāvētajai neatkarības teorijai, tad Protokola par IV sadaļu 7. pantam nebūtu nekādas nozīmes. Apvienotā Karaliste tad varētu vienkārši piemērot 3. panta 1. punktu un paziņot, ka tā vēlas piedalīties uz IV sadaļu balstītos pasākumos, kas vienlaicīgi esot arī Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumi. Tomēr šādā gadījumā būtu mazināta Šengenas protokola 4. pantā paredzētā aizsardzība.

65.      Padome iebilst pret Apvienotās Karalistes uzskatu, ka uz Šengenas acquis balstīta pasākuma koncepcija ir jāinterpretē plaši un elastīgi, un pauž uzskatu, ka, veicot vienkāršu divu posmu pārbaudi, ir iespējams konstatēt, vai tas ir šāds pasākums vai nē. Šīs pārbaudes ietvaros tiek noteikts, cik ciešai būtu jābūt saistībai starp ieteiktajiem pasākumiem un kontroļu likvidēšanu uz iekšējām robežām, lai šos pasākumus varētu uzskatīt par Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumiem. Šīs pārbaudes pirmajā posmā tiek pārbaudīts, vai attiecīgajiem pasākumiem ir piemērojams Šengenas acquis. Šī acquis apjoms izriet no Padomes 1999. gada 17. maija Lēmuma 1999/437/EK par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Īslandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (8). Otrajā pārbaudes posmā tiek apskatīts jautājums, kas tika uzdots COREPER pārbaudītajā un apstiprinātajā 1999. gada 22. oktobra prezidentūras dokumentā, proti, vai runa ir par būtisku problēmu saistībā ar personu brīvu pārvietošanos telpā, kurā uz iekšējām robežām esot likvidēta personu kontrole un esot pieņemti kopīgi noteikumi par personu kontrolēm uz ārējām robežām, kuriem ir jābūt saistošiem arī Īslandei un Norvēģijai. Šīs pārbaudes mērķis esot nodrošināt Padomē lielāku konsekvenci diskusijās par tiesību aktiem, kas pieņemti Šengenas sadarbības jomā. Minētā pārbaude esot nozīmīgs palīglīdzeklis, izvēloties pareizo procedūru. Iebildums, ka šo pārbaudi jauktā komiteja esot izstrādājusi tikai Norvēģijai un Īslandei, esot nepamatots. Starp šīs jauktās komitejas veiktajiem pasākumiem un pasākumiem, kas esot veikti, pamatojoties uz Šengenas protokola 5. pantu, nepastāvot saturiskas atšķirības.

66.      Apvienotās Karalistes izklāstītās atšķirības starp ar Šengenas acquis saistītajiem pasākumiem un pie Šengenas acquis piederošajiem pasākumiem Kopienu tiesībās neesot zināmas. Šengenas protokols apskata Šengenas acquis kā vienotu kopumu. Padome, pieņemot Lēmumu 199/435 (9), varēja ņemt vērā Apvienotās Karalistes pozīciju, bet tomēr to nedarīja.

67.      Padome attiecībā uz Apvienotās Karalistes argumentu par sadarbību Šengenas acquis pasākumos izklāsta, ka Apvienotās Karalistes nostāju var noteikt, pamatojoties uz īpašu pārbaudi. Ja runa ir par priekšlikumu, kura juridiskais pamats esot EK līguma IV sadaļa un kas neietver tā acquis pilnveidošanu, tad Apvienotā Karaliste saskaņā ar Protokola par IV sadaļu 3. panta 1. punktu var piedalīties (“opt in”). Ja turpretim runa ir par priekšlikumu, kas ietver Šengenas acquis pilnveidošanu, tad Padomei, pamatojoties uz Šengenas protokola 4. pantu, ir jāpārbauda Apvienotās Karalistes nostāja. Ja Apvienotā Karaliste piedalās tajās Šengenas acquis daļās, kas esot minētas Lēmumā 2000/365, tad tā bez īpaša iepriekšēja paziņojuma var piedalīties tiesību aktu pieņemšanā. Ja turpretim no šī lēmuma izrietētu, ka Apvienotā Karaliste nepiedalās minētājās acquis daļās, tad tai, lai varētu piedalīties, būtu jāievēro Šengenas protokola 4. pantā noteiktā procedūra.

68.      Saskaņā ar Padomes izklāstu Apvienotās Karalistes piedalīšanās pie Šengenas acquis piederošu pasākumu veikšanā izriet no sadarbības īpatnībām katrā atsevišķā gadījumā. Tā, piemēram, Regula Nr. 334/2002 (10) esot pieņemta, pamatojoties uz EK līguma kādreizējo 100.c pantu, vēl pirms Šengenas acquis iekļaušanas Eiropas Savienības sistēmā. Citu tiesību aktu gadījumā runa drīzāk ir par īstenošanas pasākumiem, nevis normatīvajiem aktiem, proti, par tādiem aktiem, ko raksturo to piederība pie īstenošanas jomas, piemēram, Lēmums 2004/573 (11). Direktīva 2001/40 (12) un Lēmums 2004/191 (13) esot uz Šengenas acquis balstīti pasākumi, kuros Apvienotā Karaliste nepiedalās. Piedalīšanās šo abu tiesību aktu pieņemšanā ir balstīta uz to, ka minētā direktīva nosaka savstarpēju lēmumu atzīšanu, kas attiecas uz ārvalstnieku izraidīšanu. Šī direktīva patiešām attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri varētu izvairīties no izraidīšanas un ieceļot Apvienotajā Karalistē.

69.      Ar personu kontroli uz ārējām robežām saistītie pasākumi ir pieskaitāmi Šengenas acquis. Pie šāda veida pasākumiem pieder arī Regula Nr. 2252/2004, jo pasu kontrole praksē notiek uz ārējām robežām. EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kas ir Regulas Nr. 2252/2004 juridiskais pamats, veido saikni starp šo regulu un ārējām robežām. Pasu kontrole ir principiāla problēma saistībā ar personu brīvu pārvietošanos telpā, kurā esot tikusi likvidēta personu kontrole uz iekšējām robežām. Apvienotā Karaliste nelūdza atļauju piedalīties šajā Šengenas acquis daļā. Tādēļ arī attiecīgie pasākumi netika minēti Lēmumā 2000/365.

D –    Padomes prasījumu atbalstītāju argumenti

70.      Komisija piekrīt Padomes viedoklim attiecībā uz Šengenas protokola 4. un 5. panta saistību. Pat ja Komisija nepiekrīt Apvienotās Karalistes viedoklim attiecībā uz atšķirībām starp pie Šengenas acquis piederošiem pasākumiem un ar Šengenas acquis saistītiem pasākumiem, tā uzskata, ka Regula Nr. 2252/2004 ir pie Šengenas acquis piederošs pasākums, jo tā esot nedalāmi saistīta ar to Šengenas acquis daļu, kurā Apvienotā Karaliste nepiedalās.

71.      Komisija uzskata, ka ciešākas sadarbības un Šengenas acquis būtiskākā pazīme ir integritātes pamatprincips. No tā izriet, ka būtiskākais mērķis ir šīs integritātes un Šengenas acquis konsekvences aizsargāšana. Lai gan Šengenas protokols atsevišķām valstīm, kas nav Šengenas valstis, paredz daļēju piedalīšanos, tomēr tas nesniedz šīm valstīm atļauju pēc saviem ieskatiem izlemt, kādā Šengenas acquis daļā tās vēlas piedalīties, jo tas radītu līdzdalības un pienākumu sajaukumu.

72.      Šengenas protokola 5. pantu nevar apskatīt izolēti, proti, neņemot vērā protokola kopējo kontekstu. Tādēļ teorija, saskaņā ar kuru protokola 4. un 5. pants ir neatkarīgi viens no otra, nav pareiza. “Uz Šengenas acquis balstītu” pasākumu koncepcija Šengenas protokola 5. panta izpratnē neesot ne neskaidra, ne neprecīza. Gadījumos, kuros runa ir par Šengenas acquis pilnveidošanu, uz šī panta balstītu tiesību aktu pieņemšanas procedūra neatšķiras no juridiskā pamata noteikšanas, pieņemot Kopienas tiesību aktus. Padomes veiktā divu posmu pārbaude, lai noteiktu, vai runa ir par acquis pilnveidošanu, esot pareiza un pietiekama.

73.      Nobeigumā Komisija izklāsta, ka Regulas Nr. 2252/2004 mērķis ir noteikt obligātās minimālās prasības pasu un ceļošanas dokumentu drošības jomā. Šādā veidā, balstoties uz biometriskām procedūrām, esot iespējams nodrošināt uzticamāku sasaisti starp pases īpašnieku un pašu pasi. Šis mērķis ir nedalāmi saistīts ar kontroli uz ārējām robežām, kas ir Šengenas sadarbības pamatā. Līdz ar to Apvienotās Karalistes pilsoņi netiktu diskriminēti tikai tādēļ vien, ka Apvienotā Karaliste nepiedalās Regulā Nr. 2252/2004. Īrija un Apvienotā Karaliste varētu savās pasēs ieviest biometrisko datus, balstoties uz Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas (ICAO) specifikācijām.

74.      Spānija izklāsta, ka Apvienotās Karalistes ieteiktā Šengenas protokola interpretācija apdraudot ciešākas sadarbības ietvaros jau veiktos pasākumus un līdz ar to esot pretrunā Šengenas acquis integritātes pamatprincipam. Apvienotās Karalistes tiesības piedalīties neizriet no Šengenas protokola 5. panta 1. punkta sistemātiskas, teleoloģiskas un vēsturiskas interpretācijas. Par Apvienotās Karalistes papildu argumentiem Spānija pauž viedokli, ka tas esot Padomes kompetencē izlemt, kuri pasākumi tiks balstīti uz Šengenas acquis pamata.

75.      Nīderlande atbalsta Padomes viedokli, ka Šengenas protokola 5. un 4. pants ir savstarpēji atkarīgi, un tiesas sēdē tā izklāstīja, ka šī protokola 4. pants nosaka, ka ir nepieciešams vienbalsīgi pieņemts Šengenas valstu un Apvienotās Karalistes lēmums. Nepieciešamība pieņemt lēmumu vienbalsīgi novērš to, ka dalībvalstis pēc savas izvēles varētu pieņemt lēmumu piedalīties kādā vienā Šengenas acquis daļā, un tādējādi tiek aizsargāta šī acquis integritāte. Ja Šengenas protokola 5. pants tiktu interpretēts, kā to iesaka Apvienotā Karaliste, tad tas nozīmētu, ka dalībvalstīm ir tiesības nepiedalīties Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumos, lai gan tās piedalās Šengenas acquis.

V –    Ģenerāladvokātes viedoklis

76.      Ar Amsterdamas līgumu tika atvērta jauna Eiropas integrācijas dimensija (14). Ar šo līgumu tika radīta jauna brīvības, drošības un tiesiskuma telpa (15). Tiesību doktrīna uzsver, ka ciešākas sadarbības jēdziens attiecas arī uz šīs telpas pilnveidošanu un paplašināšanu (16), pie kuras saskaņā ar Šengenas protokola 1. pantu ir pieskaitāms arī Šengenas acquis (17). Šis acquis no sākuma tika veidots kā daļa no starptautiskajām tiesībām un tikai vēlāk ar Šengenas protokola 2. panta 1. punktu iekļauts Eiropas Savienības un Kopienu tiesībās (18).

77.      Lietās C‑137/05 un C‑177/05 galvenokārt runa ir par to protokolu interpretāciju, kas it īpaši skar ciešāku sadarbību (19). Parastā Eiropas integrācijas koncepcija izriet no vienotas integrācijas idejas, proti, radīt vienotas tiesības, kas ir spēkā visās dalībvalstīs (20). Pēc dibināšanas līgumu grozīšanas, ar ko tika palielināta Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības kompetence, kā arī pēc pēdējām Eiropas Savienības paplašināšanās reizēm, kas noveda pie lielāka struktūras un interešu neviendabīguma, vairs nav iespējams piemērot vienotas integrācijas konceptu tādā pašā veidā kā agrāk, kad Eiropas Ekonomikas Kopiena sastāvēja no sešām vai deviņām valstīm (21). Ciešāka sadarbība ir atbilstošais jēdziens, kas raksturo balansēšanu starp Savienības paplašināšanos un padziļināšanos (22). Šengenas acquis saskaņā ar doktrīnu ir īpaša, mainīta ciešākas sadarbības forma, kuru dažas dalībvalstis ārpus toreizējās Kopienas un šodienas Savienības sistēmas nodibināja ar starptautiskiem līgumiem (23), proti, ar Līgumu, kas 1985. gada 14. jūnijā Šengenā parakstīts starp Beniluksa Ekonomikas Savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (turpmāk tekstā – “Šengenas līgums”) un 1990. gada 19. jūnijā Šengenā parakstīto Konvenciju, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgajām robežām (turpmāk tekstā – “Īstenošanas konvencija”) (24). Ar Amsterdamas līguma stāšanos spēkā šie abi līgumi pārstāja eksistēt kā divi atsevišķi starptautisko tiesību akti (25).

78.      Vispirms ir jānorāda, ka primārajās Kopienu tiesībās pie Šengenas acquis piederošie pasākumi (Schengen integral measures) netiek nodalīti no ar Šengenas acquis saistītiem pasākumiem (Schengen linked measures). Pat Apvienotā Karaliste to atzīst, kad tā savā replikā izklāsta, ka šis sadalījums ir analītisks instruments, kas kalpo, lai varētu dažos retos gadījumos noteikt, vai atteikums Apvienotajai Karalistei un Īrijai piedalīties uz Šengenas acquis balstītu pasākumu īstenošanā ir pamatots (26).

79.      Šengenas protokola 5. pants nosaka priekšlikumus un ierosinājumus, kas balstīti uz Šengenas acquis (27). Tomēr visi lietas dalībnieki Tiesas sēdē runāja par Šengenas acquis “pilnveidošanu”. Tādēļ ir jāpārbauda, vai jēdziens “uz Šengenas acquis balstīts” pasākums nozīmē to pašu ko jēdziens “Šengenas acquis pilnveidošanas” pasākums.

80.      Atvasinātajās tiesībās, piemēram, Padomes 2001. gada 28. jūnija Direktīvas 2001/51/EK, ar kuru papildina 26. pantu Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas līgumu (turpmāk tekstā – Direktīva 2001/51) (28), preambulas sestajā apsvērumā angļu un spāņu valodas versijā tiek izmantots tas pats formulējums, kas Šengenas protokola 5. pantā, bet slovēņu, franču, vācu un itāļu valodā netiek izmantots tas pats formulējums (29). Padomes Regulas (EK) Nr. 377/2004 par sadarbības koordinatoru tīkla izveidi imigrācijas jomā (turpmāk tekstā – Regula Nr. 277/2004) (30) preambulas 13. apsvēruma angļu, franču, itāļu un spāņu valodas versijās ir lietots tas pats formulējums, kas Šengenas protokolā, bet slovēņu un vācu valodas versijā – atšķirīgs (31). Padomes 2005. gada 16. marta Lēmuma 2005/267/EK, ar ko izveido drošu tīmeklī izvietotu informācijas un koordinācijas tīklu dalībvalstu migrācijas pārvaldes dienestiem (turpmāk tekstā – Lēmums 2005/267) (32), preambulas 12. apsvērumā tiek minēti pasākumi attiecībā uz Šengenas acquis pilnveidošanu nelegālās imigrācijas jomā (33). Angļu, franču, itāļu un spāņu valodas versijas atbilst Šengenas protokola 5. pantā lietotajam tekstam, turpretī slovēņu un vācu valodas versijas neatbilst.

81.      Turklāt es vēlētos pievērst uzmanību tam, ka tajās valodu versijās, kurās atvasinātās tiesības ir pieņemtas, balstoties uz Šengenas acquis, nav lietoti tie paši vārdi – kā, piemēram, Šengenas protokola un 80. punktā minētā atvasināto tiesību akta itāļu un vācu valodas versijās –, taču saturiski šo valodu versijas precīzi atbilst to valodu versijām, kurās ir lietoti tie paši vārdi, kā tas ir, piemēram, gadījumā ar šo tiesību aktu angļu valodas versiju. Ja šo tiesību aktu atšķirīgo formulējumu dēļ to saturs dažādu valodu versijās būtu atšķirīgs, tad, interpretējot kādus Kopienas noteikumus, būtu jāsalīdzina šo noteikumu dažādās valodu versijas (34). Ja dažādu valodu versiju saturs ir atšķirīgs, tad strīdīgie noteikumi ir jāinterpretē, balstoties uz to tiesību aktu vispārējo sistemātiku un mērķi, pie kā pieskaitāmi šie noteikumi (35). Šengenas protokola 5. panta mērķis ir paredzēt īpašu piedalīšanās procedūru Apvienotajai Karalistei un Īrijai jaunu noteikumu ietvaros, kas tiek pieņemti, balstoties uz Šengenas acquis, un līdz ar to ir šī acquis pilnveidošana.

82.      Pirmām kārtām ir jānorāda, ka šeit pārbaudāmā lieta attiecas uz Līgumam par ES un EK līgumam pievienoto protokolu un deklarāciju interpretāciju. Attiecībā uz protokoliem un deklarācijām tiesību doktrīna paredz divas tradicionālās dibināšanas līgumu pielikumu kategorijas (36). Saskaņā ar EKL 311. pantu protokoli (37), kas pēc dalībvalstu savstarpējas vienošanās pievienoti šim līgumam, ir daļa no tā un tiem ir tāds pats tiesiskais spēks kā dibināšanas līgumiem (38). Atbilstoši tam Tiesa lietā Miraglia (39) izmantoja Šengenas protokola 2. pantu kā daļu no Kopienu primārajām tiesībām. Turpretī Līgumam par ES un EK līgumam pievienotajām deklarācijām nav tāda paša juridiska spēka kā protokoliem (40), jo tās nav saistošas (41). Valdības vadītāju konferencē pieņemtās deklarācijas nav dibināšanas līgumu daļa, bet saskaņā ar Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 2. punkta b) apakšpunktu deklarācijas var ņemt vērā šo līgumu interpretācijas ietvaros (42). Atšķirībai starp protokoliem un deklarācijām ir īpaša nozīme, jo iestādēm likumdošanas ietvaros ir jāņem vērā šie protokoli (43).

A –    Prasības pieņemamība

83.      Apvienotā Karaliste kā dalībvalsts prasību atcelt Regulu Nr. 2252/2004 – Padomes pieņemtu tiesību aktu – iesniedza atbilstoši EKL 230. pantam noteiktajā termiņā. Saskaņā ar EKL 230. pantu prasība ir pieņemama (44).

B –    Dažu citu valstu tiesiskais stāvoklis attiecībā uz Šengenas acquis

84.      Pirms apskatām Apvienotās Karalistes un Īrijas stāvokli attiecībā uz Šengenas acquis, īsi apskatīsim dažu citu valstu stāvokli. Proti, Šengenas acquis ietvaros pastāv dažādas sadarbības formas, kas ir spēkā attiecībā uz noteiktām valstīm.

1)      Dānija

85.      Dānija pieņem personu kontroļu uz iekšējām robežām likvidēšanas pamatprincipu, bet nepiekrīt pamatprincipam, saskaņā ar kuru uz Šengenas acquis ir attiecināma tā saucamā Kopienas metode tieslietu un iekšlietu jomās (45). Dānija saskaņā ar Šengenas protokola 1. pantu ir Šengenas valsts, tomēr šī protokola 3. pants kā lex specialis nosaka šīs dalībvalsts īpašo nostāju.

86.      Turklāt Amsterdamas līgumam ir pievienots īpašs protokols par Dānijas nostāju. Saskaņā ar šī protokola 5. pantu Šengenas acquis Dānijā ir daļa no starptautiskajām tiesībām (46). Pamatojoties uz integrācijas pamatprincipu, minētā protokola 5. panta 2. punkts atļauj citām Šengenas valstīm atsaukties uz abpusējības pamatprincipu (tu quoque), ja Dānija nolems neīstenot kādu Padomes lēmumu par Šengenas acquis pilnveidošanas priekšlikumu vai ierosinājumu.

2)      Jaunās dalībvalstis

87.      Tā kā prasība par tiesību akta atcelšanu tika celta vēl pirms Bulgārijas Republikas un Rumānijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā, tad saskaņā ar tempus regit actum pamatprincipu šī pārbaude attieksies tikai uz Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai. Bulgārijas un Rumānijas stāvoklis būtībā atbilst to dalībvalstu nostājai, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gadā (47).

88.      Jauno dalībvalstu stāvoklis vispārīgi ir noteikts Šengenas protokola 8. pantā. Šajā pantā ir noteikts: “Sarunās par jaunu dalībvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā Šengenas acquis un pasākumi, ko iestādes nosaka tā piemērošanas jomā, uzskatāms par acquis, kas kopumā jāpieņem visām kandidātvalstīm.” (48)

89.      Šengenas acquis noteikumi, kas netiek minēti Akta par pievienošanās nosacījumiem 3. panta 1. punktā, jaunajām dalībvalstīm ir saistoši no to pievienošanās dienas, lai gan tie ir piemērojami vienīgi saskaņā ar attiecīgu Padomes lēmumu, ko pieņem pēc tam, kad atbilstīgi spēkā esošajām Šengenas izvērtēšanas procedūrām ir konstatēts, ka attiecīgajā jaunajā dalībvalstī ir izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi visu acquis attiecīgo daļu piemērošanai, un iepriekš apspriežoties ar Eiropas Parlamentu (49). Šādā veidā Kopienas primārās tiesības paredz, ka jaunās dalībvalstis kļūs par Šengenas valstīm, tiklīdz tiks izpildīti Šengenas izvērtēšanas procedūras priekšnoteikumi (50). Līdz ar to jauno dalībvalstu stāvokli varētu konkrētāk definēt tā, ka šīs valstis pašreiz atrodas tādā kā pārejas periodā. Tomēr tad nevar piekrist Polijas viedoklim, kas šajā situācijā saskata sadarbības daudzveidību un dažādību.

3)      Īslande un Norvēģija

90.      Īslande un Norvēģija kopā ar Zviedriju, Somiju un Dāniju veido Ziemeļu pasu ūniju, kuras ietvaros kontrole uz iekšējām robežām tika atcelta jau kopš 1957. gada (51). Zviedrija, Somija un Dānija līdz ar Šengenas līguma parakstīšanu un stāšanos spēkā arī kļuva par Šengenas valstīm.

91.      Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā šo abu valstu stāvoklis tiek regulēts Šengenas protokola 6. pantā, kas atļauj Īslandei un Norvēģijai piedalīties Šengenas acquis, lai gan tās nav Eiropas Savienības valstis. Šī iemesla dēļ Šengenas protokola 6. pants drīzāk ir starptautisko tiesību noteikumi, kas nosaka Eiropas Savienības attiecības ar divām trešām valstīm, nekā Eiropas Kopienas vai Eiropas Savienības tiesību akts.

C –    Apvienotās Karalistes un Īrijas stāvoklis attiecībā uz Šengenas acquis

92.      Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās personu kontroles uz iekšējām robežām atcelšanas politikas īstenošanā un nevēlas būt saistīta ar Kopienas tiesību noteikumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem (52). Tādēļ Šengenas protokolā ir noteikts, ka Šengenas acquis nav saistošs Apvienotajai Karalistei un Īrijai (53). Tomēr saskaņā ar Šengenas protokola 4. pantu Apvienotā Karaliste un Īrija jebkurā laikā var pieprasīt, lai atsevišķi vai arī visi šī acquis noteikumi tiktu piemēroti arī šīm valstīm.

93.      Protokols par IV sadaļu nepieļauj Apvienotās Karalistes un Īrijas dalību (“opt out”) tiesību aktos, kas pieņemti, balstoties uz EKL IV sadaļu (54). Saskaņā ar EK līguma IV sadaļu veiktie pasākumi nav saistoši šīm valstīm (55).

94.      Apvienotā Karaliste un Īrija piedalās tā saucamo Šengenas acquis kompensējošo pasākumu (compensatory measures) jomā attiecībā uz šo pasākumu pilnveidošanu nākotnē (56). Tiesību doktrīnā Apvienotās Karalistes situācija tiek raksturota tā, ka tā pilnībā noraida personu brīvu pārvietošanos bez šo personu kontroles uz iekšējām robežām, bet vienlaicīgi vēlas piedalīties personu brīvas pārvietošanās tiesību noteikumu represīvās daļas īstenošanā (57).

95.      Padome ņēma vērā Apvienotās Karalistes vēlmi un Lēmumā 2000/365 noteica, kurā Šengenas acquis daļā Apvienotā Karaliste piedalās. Šī lēmuma 8. panta 2. punkts skaidri nosaka, ka Apvienotā Karaliste saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu ir paziņojusi Padomes priekšsēdētājam, ka tā vēlas piedalīties visos priekšlikumos un ierosinājumos, kas papildina Lēmuma 2000/365 1. pantā minēto Šengenas acquis (58).

D –    Šengenas protokola 4. un 5. panta attiecības

96.      Šajās lietās tiek uzdots jautājums par attiecībām starp Šengenas protokola 4. un 5. pantu, kuros abos tiek apskatīts Apvienotās Karalistes un Īrijas stāvoklis. 5. panta 1. punkts ietver sava veida ius variandi – Apvienotās Karalistes un Īrijas izvēles tiesības attiecībā uz Šengenas acquis jaunajiem tiesību aktiem (59). Atbilstoši Šengenas protokola 5. pantam atšķirībā no procedūras, kas tiek piemērota attiecībā uz jau šajā jomā pastāvošo tiesību aktu pieņemšanu, Apvienotajai Karalistei un Īrijai, lai tās varētu piedalīties [jaunu tiesību aktu pieņemšanā], nav nepieciešama citu piedalošos dalībvalstu, kā arī Komisijas piekrišana. Saskaņā ar protokola 5. panta 1. punktu Apvienotajai Karalistei vai Īrijai ir tikai jāsniedz rakstisks paziņojums, ka tās vēlas ņemt dalību uz Šengenas acquis balstītos priekšlikumos un ierosinājumos. Pamatojoties uz šo oficiālo paziņojumu, Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā pārējām Šengenas valstīm un tās var piedalīties šo tiesību aktu pieņemšanā. Tas galu galā nozīmē, ka šīs abas valstis ar savu rīcību var kavēt vai padarīt par neiespējamu jebkura Šengenas pasākuma īstenošanu (60).

97.      Tiesību doktrīnā un judikatūrā vēl nav izveidojies viedoklis par jautājumu, vai Šengenas protokola 5. pants ar tā vienpusējo gribas paušanas mehānismu ir attiecināms arī uz tiem tiesību aktiem, kas pilnveido jau pastāvošo Šengenas acquis, ko Apvienotā Karaliste un Īrija atbilstoši minētā protokola 4. pantam tomēr nav pārņēmušas. Doktrīna vadās no pieņēmuma, ka, balstoties uz loģisku un sistemātisku interpretāciju, Apvienotās Karalistes un Īrijas iespējamā līdzdalība Šengenas acquis pilnveidošanā esot jānoraida atbilstoši Šengenas protokola 5. pantam gadījumā, ja šī pilnveidošana nespēj eksistēt patstāvīgi. Tāds gadījums esot, kad acquis pilnveidošanas pasākumus nav iespējams īstenot, vienlaicīgi nepiemērojot pasākumus un tiesību aktus, kam nebūtu nekādas ietekmes uz Apvienoto Karalisti uz Īriju (61).

98.      No vienas puses, tiesību doktrīnā tiek pārstāvēta tēze, ka Apvienotā Karaliste un Īrija varētu piedalīties šajos tiesību aktos tikai tad, ja tās pirms tam būtu ievērojušas Šengenas protokola 4. pantā noteikto procedūru (62). No otras puses, tam tiek pretnostatīts tas, ka neesot skaidrs, vai, pieņemot tiesību aktus attiecībā uz Šengenas acquis pilnveidošanu, var piemērot 4. pantu, jo, raugoties no protokola uzbūves, šis pants atrodas pirms 5. panta, kas nosaka pilnveidošanas iespējas (63). It īpaši angļu doktrīna izceļ to, ka Apvienotajai Karalistei, lai piedalītos Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumos, neesot nepieciešama Šengenas valstu piekrišana (64), piekrišana, ko nosaka Šengenas protokola 4. pants.

99.      Tomēr, aplūkojot tuvāk, Apvienotajai Karalistei piešķirtais ius variandi saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu ir daudz šaurāks, nekā tas šķiet no pirmā skatiena.

100. Ir skaidrs, ka Apvienotā Karaliste un Īrija var piedalīties tāda Šengenas acquis pasākuma pilnveidošanā, kurā tās ir iesaistītas atbilstoši Šengenas protokola 4. pantam.

101. Citādi ir gadījumā, ja Apvienotā Karaliste vai Īrija piedalās jomā, kas ir pilnveidošanas priekšmets, un nedara to atbilstoši 4. pantam. Šengenas protokola 5. panta procedūras piemērošana, nepiemērojot šī protokola 4. panta procedūru, ir iespējama tikai gadījumā, ja runa ir par šī acquis pilnveidošanas aktu, ko var piemērot arī patstāvīgi. Ius variandi attiecas tikai uz tādiem uz Šengenas acquis balstītiem priekšlikumiem un ierosinājumiem, ko var piemērot patstāvīgi (65). Ja Apvienotā Karaliste vai Īrija varētu, balstoties vienīgi uz Šengenas protokola 5. pantā paredzēto mehānismu, piedalīties Šengenas sadarbībā tādā jomā, kur līdzdalībai ir nepieciešama iepriekšēja protokola 4. panta piemērošana, tad šī panta noteikumi zaudētu savu effet utile [praktisko efektivitāti] (66). Šo problēmu Komisija apskatīja savos rakstiskajos paskaidrojumos. Komisija uzskata, ka tas novestu pie tā, ka daļa Šengenas acquis tiktu attiecināta uz Apvienoto Karalisti, kaut gan tā šo acquis nebūtu pārņēmusi pēc savas iniciatīvas. Tādēļ Apvienotās Karalistes un Īrijas piedalīšanās kādas Šengenas acquis daļas pilnveidošanā pamatā ir pakļauta iepriekšējai Šengenas protokola 4. pantā noteiktās procedūras ievērošanai (67). Arī Lēmums 2000/365 attiecībā uz Šengenas protokola 4. un 5. panta attiecībām ir balstīts uz šādu izpratni. Šī lēmuma tiesiskais pamats ir Šengenas protokola 4. pants (68). Noteikumi, kas regulē Šengenas protokola 5. pantā paredzētās procedūras piemērošanu, ir minēti tikai Lēmuma 2000/365 8. panta 2. punktā. Tas nozīmē, ka Šengenas protokola 5. panta mehānisma piemērošanas noteikumu tiesiskais pamats ir tikai šī protokola 4. pants. Tas skaidri tiek apstiprināts praksē, kad vispirms tiek piemērota Šengenas protokola 4. panta procedūra un tikai pēc tam – 5. panta procedūra.

102. Tādēļ ir jāpārbauda, vai Regula Nr. 2252/2004 ir uz Šengenas acquis balstīts pasākums, ko var piemērot patstāvīgi. Kā jau es iepriekš izklāstīju, personu kontroles likvidēšana uz iekšējām robežām ir būtiska Šengenas acquis daļa. Tomēr iekšējo robežu likvidēšana ir jāsaista ar vienotas kontroles ieviešanu uz ārējām robežām (69). Līdz ar to arī [personu] kontrole uz ārējām robežām ir pieskaitāma pie Šengenas acquis (70).

103. Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 3. punktā ir noteikts: “Šī regula attiecas uz dalībvalstu izdotām pasēm un ceļošanas dokumentiem.” Noteikumi attiecībā uz pasēm un ceļošanas dokumentiem sākotnēji tika izdoti pirmām kārtām, lai veiktu savas valsts pilsoņu kontroli, kad tie izceļo uz ārvalstīm. Otrkārt, arī šodien šie noteikumi veido instrumentu, lai kontrolētu ārvalstnieku ieceļošanu valstī (71). Pase ir starptautiski atzīts tiesību instruments, kas saskaņā ar tiesību doktrīnu ir būtisks, lai nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos starp valstīm (72). Šengenas acquis īpašo noteikumu dēļ, likvidējot personu kontroli uz iekšējām robežām, starptautiskā personu kustība, kā ietvaros ir paredzēta pases kontrole, notiek uz Šengenas valstu ārējām robežām (73).

104. Lai gan Regula Nr. 2252/2004 nosaka tikai minimālos drošības standartus, atbilstoši šīs regulas 1. panta 2. punktam tajos ietverti arī kontroles elementi, ko var pārbaudīt uz ārējām robežām, piemēram, sejas attēlu un pirkstu nospiedumus. Šie kontroles elementi nodrošina šīs Regulas pareizu piemērošanu. Šo elementu kontrole un it īpaši sejas attēla kontrole ir būtiskākā personu kontroļu daļa, personām šķērsojot Šengenas telpas ārējo robežu. Citiem vārdiem sakot, šie kontroles elementi, kā, piemēram, sejas attēls, tiek izmantoti personu kontrolei, personām šķērsojot robežu. No tā izriet, ka Regulu Nr. 2252/2004 nevar piemērot patstāvīgi.

105. No iepriekš 97. punktā minētās definīcijas izriet, ka Regula 2252/2004 nevar tikt piemērota, vienlaicīgi nepiemērojot vēl citus Šengenas acquis tiesību aktus (74). Līdz ar to konkrētajā gadījumā pierādās, ka it īpaši Padomes un Komisijas pārstāvētā teorija, ka Šengenas protokola 5. pants ir pakārtots šī protokola 4. pantam, ir pareizā Šengenas protokola interpretācija.

106. Šāds rezultāts nav pretrunā arī Amsterdamas līgumam pievienotajai 45. un 46. deklarācijai. Minētajā 45. deklarācijā ir skaidra norāde uz Šengenas protokola 4. panta procedūru, nevis 5. panta procedūru.

107. Pēc manām domām, no Amsterdamas līgumam pievienotās 46. deklarācijas izriet, ka dalībvalstu pasākumi attiecībā uz Šengenas acquis pilnveidošanu ir pakļauti Šengenas protokola 4. panta procedūrai. Šo deklarāciju nedrīkst interpretēt tā, ka tiktu apdraudēts Šengenas acquis integritātes pamatprincips.

E –    Integritātes pamatprincips

108. Lēmuma 2000/365 otrajā apsvērumā, kas skar Apvienotās Karalistes nostāju, tiek uzsvērta Šengenas acquis integritātes pamatprincipa nozīme: “Šengenas acquis bija iecerēts un darbojas kā saskaņots kopums, kas pilnībā jāpieņem un jāpiemēro visām valstīm, kuras atbalsta principu atcelt personu pārbaudes uz kopīgām robežām” (75).

109. Šo pamatprincipu apstiprina arī Šengenas protokola 8. pants, kurā noteikts, ka visām kandidātvalstīm pilnībā ir jāpārņem Šengenas acquis.

110. Šengenas acquis pamatprincips ir vispārējā tiesību pamatprincipa qui habet commoda ferre debet onera et contra, kas ir spēkā arī starptautiskajās tiesībās, konkretizēšana. Pirmā pīlāra jomā doktrīna (76) attiecībā uz šo tiesību pamatprincipu it īpaši norāda uz Tiesas spriedumu lietā 39/72 (77), kurā Tiesa nosprieda: “Tādēļ nav pieņemams, ka kāda dalībvalsts Kopienas regulas noteikumus piemēro nepilnīgi vai izlases kārtā, lai tādējādi iedarbību zaudētu daži Kopienas tiesību aktu aspekti, pret kuriem tā cēlusi iebildumus vai kurus tā uzskata par tādiem, kas ir pretrunā tās valstiskajām interesēm. [..] Ja valsts vienpusēji saskaņā ar savu valstisko interešu koncepciju izjauc līdzsvaru starp priekšrocībām un saistībām, kas izriet no tās dalības Kopienā, tā dod iemeslu apšaubīt dalībvalstu vienlīdzību attiecībā pret Kopienu tiesībām un rada dalībvalstu pilsoņu diskrimināciju [..].” Šos apsvērumus bez grūtībām var piemērot Šengenas acquis.

111. Šengenas acquis integritātes pamatprincips kalpo ne tikai līdzsvara nodrošināšanai starp dalībvalstīm, pilnveidojot un piemērojot Šengenas acquis, bet arī aizsargā Šengenas acquis kopumā (78). Balstoties uz visa Šengenas acquis aizsardzību, šis pamatprincips ir Šengenas valstu sabiedrības interešu izpausme.

112. Piedalīšanās kādā Šengenas acquis daļā tā integritātes pamatprincipa dēļ nosaka nepieciešamību, ka dalībvalstīm, kas piedalās jebkādā Šengenas acquis pasākumā, ir jāuzņemas priekšrocības un saistības, kas izriet no piedalīšanās šajā acquis daļā. Tādēļ integritātes pamatprincips neatļauj dalībvalstīm brīvi izvēlēties, vai tās atbilstoši Šengenas protokola 5. pantam vēlas piedalīties kādā tiesību aktā, kas pilnveido Šengenas acquis, ja šo tiesību aktu nevar piemērot patstāvīgi. No 97.–102. punktā izklāstītajiem argumentiem izriet, ka Regulu Nr. 2252/2004 nav iespējams piemērot patstāvīgi. Priekšrocības, kas konkrētajā gadījumā izrietētu no Apvienotās Karalistes dalības Regulā Nr. 2252/2004, būtu kopējas obligātās minimālās normas un tehniskās prasības, kas nosaka ceļošanas dokumentu nolasīšanu ar elektroniskajām iekārtām. Turpretī pienākumi izrietētu no piedalīšanās Šengenas acquis tajā daļā, ko pilnveido Regula Nr. 2252/2004.

F –    Padomes šķietami pretrunīgā rīcība, pārbaudot jautājumu, vai šeit ir runa par uz Šengenas acquis balstītu pasākumu

113. Apvienotā Karaliste savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē skaidri rādīja uz to, ka Padome tai vairākkārt esot atļāvusi piedalīties sadarbībā uz Šengenas acquis balstītu pasākumu ietvaros. Tā cita starpā norāda uz Direktīvu 2001/51, uz Padomes 2002. gada 13. jūnija Lēmumu 2002/463/EK, ar ko pieņem rīcības programmu administratīvai sadarbībai ārējo robežu, vīzu, patvēruma un imigrācijas jomā (ARGO programma) (turpmāk tekstā – Lēmums 2002/463) (79), uz Regulu Nr. 377/2004, kā arī Lēmumu 2005/267 un pārstāv viedokli, ka “uz Šengenas acquis balstīta pasākuma” koncepts ir neprecīzs un neskaidrs.

114. Lai konstatētu, vai šis ir uz Šengenas acquis balstīts pasākums, Padome veica pārbaudi, kas bija sadalīta divos posmos. Pirmajā posmā tā pārbauda, vai šis ir parasts pasākums EKL IV sadaļas jomā vai pasākums, kas pieskaitāms Šengenas acquis (80). Otrajā pārbaudes posmā Padome noskaidro, vai pastāv būtiskas personu brīvas pārvietošanās problēmas telpā, kurā uz iekšējām robežām tika likvidēta personu kontrole. Šī divu posmu pārbaude ir pielīdzināma pārbaudei, kas tiek veikta pirmā pīlāra ietvaros, lai noteiktu atbilstošo juridisko pamatu tiesību aktiem, ko pieņem institūcijas. Saistībā ar šo Tiesa ir izklāstījusi: “Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Kopienas kompetenču sistēmā tiesību akta juridiskā pamata izvēlei jābūt balstītai uz objektīviem elementiem, kurus iespējams pakļaut tiesas kontrolei. Šo elementu vidū it īpaši ir akta mērķis un saturs.” (81)

115. Šī Padomes divu posmu pārbaude sniedz Tiesai iespēju, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, noteikt, vai tas ir uz Šengenas acquis balstīts pasākums. Turklāt Tiesai ir arī jāpārbauda, vai [šis] pasākums pēc tā materiālās piemērošanas jomas var vispārīgi tikt saistīts Šengenas acquis un vai pastāv būtiskas personu brīvas pārvietošanās problēmas telpā, kurā likvidētas iekšējās robežas.

116. Tiesa izklāstīja, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka “samērīguma princips, kas ir viens no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai līdzekļi, kurus izmanto, īstenojot Kopienu tiesību normu, būtu derīgi attiecīgā mērķa īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai to sasniegtu” (82), un tā arī min, ka, “runājot par iepriekšējā punktā minēto nosacījumu tiesas kontroli, [..] Kopienu likumdevējam tādā jomā kā tā, kuru skar pamata lieta, kur tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un jāveic kompleksi vērtējumi, ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība. Tādējādi šāda pasākuma likumīgumu var ietekmēt tikai šajā jomā īstenotā pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā pret mērķi, ko kompetentās iestādes plāno sasniegt” (83).

117. Padomes veikto divu posmu pārbaudi nevar uzskatīt par acīmredzami nepiemērotu, jo tā ir piemērota nospraustā mērķa sasniegšanai – konstatācijai, vai konkrētais ieteiktais tiesību akts ir uz Šengenas acquis balstīts pasākums. Tādēļ arguments, ka Šengenas acquis ir pārāk nenoteikts, ir nepamatots.

118. Regulas Nr. 377/2004 priekšmets ir sadarbības koordinatoru tīkla izveide migrācijas jomā. Šīs regulas desmitajā apsvērumā ir noteikts, ka Apvienotā Karaliste piedalās šajā regulā saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu un Padomes Lēmuma 2000/365 8. panta 2. punktu. Lēmuma 2000/365 8. panta 2. punkts apstiprina, ka Apvienotā Karaliste piedalās šajā Šengenas acquis jomā un izsaka pieņēmumu (84), ka paziņojums ir veikts saskaņā ar Šengenas protokola 5. panta 1. punktu. Arī Lēmuma 2005/267, ar kuru izveido drošu tīmeklī izvietotu informācijas un koordinācijas tīklu informācijas apmaiņai par nelegālu migrāciju, nelikumīgu ieceļošanu un imigrāciju, kā arī to personu izraidīšanu, kas uzturas nelikumīgi, divpadsmitais apsvērums norāda, ka tika ievērota Šengenas protokola 5. panta 1. punkta procedūra. Turpmāk šajā apsvērumā ir norādīts, ka tika piemērots Lēmuma 2000/365 8. panta 2. punkts, ciktāl Lēmuma 2005/267 pasākumi pilnveido Šengenas acquis noteikumus, kuri vērsti pret nelegālu imigrāciju un kuros Apvienotā Karaliste piedalās (85). No tā izriet, ka attiecībā uz šo tiesību aktu Šengenas protokola 5. pants ir piemērots pareizi, balstoties uz atļauju, kuras juridiskais pamats ir šī protokola 4. pants.

119. Direktīva 2001/51 papildina Īstenošanas konvencijas 26. panta noteikumus attiecībā uz pārvadātāju, kuri ieved ārvalstniekus dalībvalstu teritorijā, pienākumiem. Direktīva ir piemērs pasākumam, kas veikts balstoties uz IV sadaļu un kurā saskaņā ar Lēmuma 2000/365 1. pantu piedalās Apvienotā Karaliste. Šīs direktīvas septītajā apsvērumā ir izklāstīts: “Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste [..] paziņoja par savu vēlmi piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.” Tāpat šīs direktīvas 10. apsvērumā attiecībā uz Īslandi un Norvēģiju ir noteikts, ka “šī direktīva papildina Šengenas acquis [..]” (86). Līdz ar to šī direktīva ir Šengenas acquis pilnveidošana, bet tai pat laikā nav parasts saskaņā ar IV sadaļu veikts pasākums. Tādēļ šeit būtu bijis nepareizi piemērot Protokolu par IV sadaļu.

120. Direktīva 2001/40 apskata jautājumus par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, proti, izraidīšanas lēmuma, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts kompetentā iestāde, pret trešās valsts valstspiederīgo, atzīšana. Šīs direktīvas 6. apsvērumā tiek norādīts, ka Apvienotā Karaliste saskaņā ar Protokola par IV sadaļu 3. pantu ir paziņojusi par savu vēlēšanos piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā. Tiesību doktrīnā tiek pārstāvēts viedoklis, ka Protokola par IV sadaļu 3. panta piemērošana šajā direktīvā ir bijusi nepareiza, jo šajā gadījumā nešaubīgi runa ir par uz Šengenas acquis balstītu pasākumu. Taču vienlaicīgi tiek norādīts arī, ka šī direktīva ir uz Šengenas acquis balstīts pasākums, ko var piemērot patstāvīgi, un tātad šī direktīva ir tipisks Šengenas protokola 5. panta piemērošanas piemērs (87).

121. Lēmums 2004/573 koordinē kopēju lidojumu organizēšanu, lai no dalībvalstu teritorijas izraidītu trešo valstu valstspiederīgos, uz kuriem attiecas izraidīšanas pasākumi. Šī lēmuma 11. un 12. apsvērumā tiek norādīts, ka šeit ir runa par pasākumiem, kas papildina Šengenas acquis. Ceturtajā apsvērumā tiek skaidri noteikts, ka ir svarīgi novērst Kopienas bezdarbību kopīgo lidojumu organizēšanas jomā. Jēdziena “bezdarbība” izmantošana skaidri atklāj, ka šo lēmumu ir iespējams piemērot patstāvīgi. Tādēļ arī Lēmums 2004/573 ir uz Šengenas acquis balstīts pasākums, ko var piemērot patstāvīgi. Tas nozīmē, ka Apvienotā Karaliste saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu var piedalīties šajā lēmumā.

122. Padomes Lēmums 2002/463 (ARGO programma) palīdz veicināt dalībvalstu administratīvo un tiesu iestāžu sadarbību, veicināt Kopienas tiesību aktu vienveidīgu piemērošanu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, uzlabot valstu administratīvo un tiesu iestāžu darbības kopējo efektivitāti to uzdevumu veikšanā, kas saistīti ar Kopienas noteikumu īstenošanu, un veicināt valsts administratīvo un tiesas iestāžu veikto darbību pārredzamību, stiprinot to attiecības ar attiecīgajām valsts un starptautiskajām valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām. Lēmuma 2002/463 12. apsvērumā norādīts, ka saskaņā ar Protokola par IV sadaļu 3. pantu Apvienotā Karaliste ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā. Padome apskatīja saistību starp Lēmumu 2002/463 un kontroles likvidēšanu uz iekšējām robežām un secināja, ka šis pasākums nav uz Šengenas acquis balstīts pasākums. Ja apskata 3. pantā minētos mērķus un II nodaļā uzskaitītās darbības, it īpaši Lēmuma 2002/463 8. pantā (88) minēto darbību veidus, tad ir iespējams secināt, ka visas šīs darbības nav būtiskas personu brīvas pārvietošanās jomai. Būtībā šeit ir runa par parastu saskaņā ar EKL IV sadaļu pieņemtu tiesību aktu. Tādēļ Padomes uzskats, ka šis nav uz Šengenas acquis balstīts pasākums, ir pareizs.

123. Ar Regulu Nr. 334/2002 (89) tiek noteikta vienota vīzu forma. Šajā gadījumā runa ir par saskaņā ar EKL IV sadaļu īstenotu pasākumu un saskaņā ar Lēmumu 2000/365 – par Šengenas acquis daļu, kurā Apvienotā Karaliste nepiedalās. Padome noteica, ka šī regula groza Regulu Nr. 1683/95 (90), kura kā pirmā pīlāra tiesību akts, pamatojoties uz toreizējo EEK 100.c panta 3. punktu, tika izdota vēl pirms Amsterdamas līguma stāšanās spēkā. Padome uzskata, ka šie ir īpaši apstākļi, kas atļauj Apvienotajai Karalistei piedalīties Regulas Nr. 334/2002 pieņemšanā. Patiesībā iesākumā ir grūti saprast, kādēļ Padome, pieņemot šo regulu, apstiprināja īpašu apstākļu esamību, balstoties uz faktu, ka Apvienotā Karaliste piedalījās Regulas Nr. 1683/95 pieņemšanā, bet, pieņemot Regulu Nr. 2252/2004, šādu apstākļu esamību noliedza. Vienotas vīzu formas noteikšana un noteikumi par drošības elementiem pasēs un ceļošanas dokumentos ir divas līdzīgas jomas, kas patiesi ir cieši saistītas ar kontrolēm uz ārējām robežām. Vienotas vīzu formas noteikšana attiecas uz trešo valstu pilsoņu kontroli, viņiem šķērsojot ārējās robežas. Turpretī noteikumu par drošības elementiem pasēs un ceļošanas dokumentos minimālās tehniskās prasības attiecas tikai uz Šengenas valstu, Norvēģijas, Īslandes un Šveices pilsoņiem. Vienotas vīzu formas noteikšana un noteikumi par drošības elementiem pasēs un ceļošanas dokumentos kalpo vienam un tam pašam mērķim, proti, kontrolei uz ārējām robežām. Tādēļ es uzskatu, ka Padome salīdzināmās situācijās ir izrādījusi atšķirīgu attieksmi.

124. Pat ja Padomes rīcība, atļaujot Apvienotajai Karalistei piedalīties noteiktu tiesību aktu, kas pieder EKL IV sadaļai un līdz ar to pieskaitāmi Šengenas acquis, pieņemšanā, izrādītos nepareiza, tad tiesiski tas tomēr nenozīmē precedenta gadījumu un nevar piešķirt Apvienotajai Karalistei tiesības izmantot Šengenas protokola 5. pantu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “tikai ar Padomes praksi vien nevar atkāpties no EK līguma noteikumiem un tādējādi nevar radīt precedentu, kas Kopienu iestādēm būtu saistošs attiecībā uz pareizu juridisku pamatu” (91).

G –    Šķietami atšķirīgā attieksme pret Īrijas un Apvienotās Karalistes pilsoņiem uz ārējām robežām

125. Apstāklis, ka Apvienotajai Karalistei nav pienākuma izdot pases, kas atbilst minimālajām drošības normām, nenozīmē, ka tās pilsoņi tiek diskriminēti uz ārējām robežām iespējamas nevienlīdzīgas attieksmes dēļ. Dalībvalstu pienākums izdot pases atbilstoši minimālajām drošības normām izriet no dalības Šengenas acquis, kurā Apvienotā Karaliste nepiedalās. Tādēļ arī tā neatrodas vienādā situācijā ar citām Šengenas valstīm, Norvēģiju, Īslandi un Šveici. Šī iemesla dēļ apstāklis, ka Apvienotās Karalistes un Īrijas pases, raugoties no minimālo drošības normu viedokļa, atšķiras no Šengenas valstu pasēm, nenozīmē šo pasu īpašnieku diskrimināciju (92).

126. Turklāt vēlos norādīt arī uz to, ka Regula Nr. 2252/2004, raugoties no pamattiesību viedokļa, varētu izraisīt problēmas galvenokārt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta (93) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta (94) kontekstā, kā tas it īpaši tiek izcelts Vācijas tiesību doktrīnā (95). Tomēr Apvienotā Karaliste neapstrīdēja minēto regulu, saistot to ar pamattiesību pārkāpumu personas datu aizsardzības jomā.

127. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Apvienotās Karalistes prasība ir nepamatota.

H –    Par tiesāšanās izdevumiem

128. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Apvienotajai Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

129. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 4. punktam dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

VI – Secinājumi

130. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai spriest šādi:

1)      prasību noraidīt;

2)      Apvienotā Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1 – Oriģinālvaloda – slovēņu.

2 – OV L 385, 1. lpp.

3 – OV L 349, 1. lpp.

4 – Padomes 2000. gada 29. maija Lēmums 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 131, 43. lpp.).

5 – 2005. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑105/03 Pupino (Krājums, I‑5285. lpp., 42. punkts).

6 – Padomes 1999. gada 20. maija Lēmums 1999/436/EK, ar ko atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem rada juridisko pamatu visiem noteikumiem un lēmumiem, kuri veido Šengenas acquis (OV L 176, 17. lpp.).

7 – Padomes 2002. gada 28. februāra Lēmums 2002/192/EK par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 64, 20. lpp.).

8 – OV L 176, 31. lpp.

9 – Padomes 1999. gada 20. maija Lēmums 1999/435/EK par Šengenas acquis definīciju, lai atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem radītu juridisko pamatu visiem noteikumiem un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis (OV L 176, 1. lpp.).

10 – Padomes 2002. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 334/2002, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1683/95, ar kuru nosaka vienota parauga vīzas (OV L 53, 7. lpp.).

11 – Padomes 2004. gada 29. aprīļa Lēmums 2004/573/EK par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas izraidīšanas pasākumi (OV L 261, 5. lpp.).

12 – Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (OV L 149, 34. lpp.).

13 – Padomes 2004. gada 23. februāra Lēmums 2004/191/EK, ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu pilsoņu izraidīšanu (OV L 60, 55. lpp.).

14 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, Bāden‑Bādene, 2004, 79. lpp. Pēc autora uzskatiem, šeit ir runa par jaunu integrācijas fāzi pēc kopējā tirgus un vienotas monetārās savienības izveides.

15 – Ir jānorāda uz to, ka Amsterdamas līgums attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi grozīja LES VI sadaļu un ieviesa jauno EK līguma IV sadaļu.

16 – Bribosia H. Différenciation et avant-gardes au sein de l’Union européenne, Bilan et perspectives du Traité d’Amsterdam. Cahiers de droit européen, Nr. 1‑2/2000, 57. (88.) lpp. Attiecībā uz ciešāku sadarbību es vēlos norādīt uz bijušā Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delora [Jacques Delors] runu, ko viņš 2007. gada martā teica Beļģijas Karalistes senātā. Runas kopsavilkums ir publicēts 2007. gada 17. aprīļa Agence Europe Nr. 9407.

17 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 83. lpp. Autors atsaucas arī uz LES 43. panta i) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka ieteiktā ciešākā sadarbība neskar protokola, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, noteikumus.

18 – Den Boer M. Not Merely a Matter of Moving House: Police Co-operation from Schengen to the TEU. Maastricht Journal of European and Comparative Law, 7 (2000), 336. (337.) lpp.; Bender T. Die verstärkte Zusammenarbeit nach Nizza. ZaöRV, 2001, 730. (743.) lpp.; Gautier M. Accords de Schengen. JurisClasseur Europe Traité enciklopēdijas 2630. burtnīca, 38. punkts; Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 82. lpp., kurš norāda, ka Šengenas protokols esot attiecināms uz pirmo un trešo pīlāru un tādēļ tas esot pievienots Līgumam par ES un EK līgumam.

19 – 2006. gada 31. janvāra spriedumā lietā C‑503/03 Komisija/Spānija (Krājums, I‑1097. lpp., 34. punkts) Tiesa noteica, ka “Šengenas acquis noteikumi ir piemērojami tikai tad, ja un ciktāl tie ir saderīgi ar Eiropas Savienības un Kopienas tiesībām”. Saskaņā ar Šengenas protokola 1. pantu sadarbība tiek veikta Eiropas Savienības iestāžu un tiesību sistēmā, ievērojot attiecīgos noteikumus Līgumos. Šis noteikums ir īpaša LES 43. panta 1. punktā iekļautā pamatprincipa izteiksme, saskaņā ar kuru ciešākas sadarbības ietvaros ir jāievēro Līguma noteikumi un Eiropas Savienības sistēma, kā arī Kopienas tiesības.

20 – Bender T. Die verstärkte Zusammenarbeit nach Nizza, 730., 731. un 767. lpp.

21 – Jacqué J.-P. Droit institutionnel de l’Union européenne, 3. izdevums, Parīze, 2004, 161. lpp., uzskata, ka ciešāka sadarbība ir balstīta uz apsvērumu, ka visas dalībvalstis nav spējīgas vienādos tempos tuvoties integrācijai.

22 – Blanke H.-J. Titel VII, Bestimmungen über eine Verstärkte Zusammenarbeit, no: Grabitz/Hilf, 1. punkts.

23 – Blanke H.-J. Titel VII, Bestimmungen über eine Verstärkte Zusammenarbeit, no: Grabitz/Hilf, 9. punkts, Gautier, Accords de Schengen, 1. un 2. punkts. Attīstība ārpus dibināšanas līgumiem notika tādēļ, ka Kopienas kompetencē bija pieņemt noteikumus attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, bet ne tiesību aktus, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo tiesisko stāvokli.

24 – Tiesību doktrīnā, atsaucoties uz Īstenošanas konvencijas 134. pantu, ir norādīts, ka Šengenas acquis jau no paša sākuma nav bijis pretrunā Kopienas tiesībām (Van Simaeys B., Carlier J.‑Y. Le nouvel espace de liberté, de sécurité et de justice, no: Lejeune Y. (izd.) Le traité d’Amsterdam, Espoirs et déceptions, Brisele, 1999, 250. lpp.).

25 – Gautier. Accords de Schengen, 3. punkts. Saskaņā ar autores uzskatiem acquis, kas ir izveidojies, balstoties uz Šengenas līguma, ar Amsterdamas līgumu ir iekļauts Eiropas Savienības institucionālajā sistēmā.

26 – Replika lietā C‑77/05, 72. punkts.

27 – Šī protokola angļu valodas versijā: “Proposals and initiatives to build upon the Schengen acquis”; franču valodas versijā: “Les propositions et initiatives fondés sur l’acquis de Schengen”; vācu valodas versijā: “Vorschläge und Initiativen auf der Grundlage des Schengen-Besitzstands”; itāļu valodas versijā: “Le proposte e le iniziative che si baseranno sull’acquis di Schengen” un spāņu valodas versijā: “Las propuestas e iniciativas para desarrollar el acervo de Schengen”.

28 – OV L 187, 45. lpp.

29 – Slovēņu valodas versijā ir noteikts: “Ta direktiva pomeni nadaljnji razvoj schengenskega pravnega reda [..].”; angļu valodas versijā: “This Directive builds on the Schengen acquis [..].”; franču valodas versijā: “La présente directive constitue un développement de l'acquis de Schengen [..].”; vācu valodas versijā: “Diese Richtlinie stellt eine Weiterentwicklung des Schengen-Besitzstands [..].”; itāļu valodas versijā: “Il presente strumento rappresenta uno sviluppo dell'acquis di Schengen [..].” un spāņu valodas versijā: “La presente Directiva constituye un desarrollo del acervo de Schengen [..].”

30 – OV L 64, 1. lpp.

31 – Slovēņu valodas versija ir izteikta šādi: “Ta uredba je akt, ki temelji na schengenskem pravnem redu [..].; angļu valodas versija: “This Regulation constitutes an act building on the Schengen acquis [..].”; franču valodas versija: “Le présent règlement constitue un acte fondé sur l'acquis de Schengen [..].”; vācu valodas versija: “Diese Verordnung stellt einen auf dem Schengen-Besitzstand aufbauenden [..] Rechtsakt [..].”; itāļu valodas versija: “Il presente regolamento costituisce un atto basato sull'acquis di Schengen [..].” un spāņu valodas versija: “El presente Reglamento constituye un acto que desarrolla el acervo de Schengen [..].”

32 – OV L 83, 48. lpp.

33 – Angļu valodas versija ir izteikta šādi: “to the extent that its measures develop provisions of the Schengen acquis against the organisation of illegal immigration [..].”; franču valodas versija: “[..] pour autant que ses mesures développent les dispositions de l'acquis de Schengen afin de lutter contre l'organisation de l'immigration illégale [..].”; vācu valodas versija: “[..] deren Maßnahmen eine Weiterentwicklung des Schengen-Besitzstands zur Bekämpfung der illegalen Einwanderung darstellen [..].”; itāļu valodas versija: “[..] nella misura in cui le sue misure sviluppano le disposizioni dell'acquis di Schengen volte a combattere l'organizzazione di immigrazione illegale [..].” un spāņu valodas versija: “[..] en la medida en que desarrolla las disposiciones del acervo de Schengen en materia de lucha contra la organización de la inmigración ilegal [..].”

34 – Šajā sakarā es vēlos norādīt uz 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑296/95 EMU Tabac u.c. (Recueil, I‑1605. lpp., 36. punkts), kurā Tiesa attiecībā uz atšķirībām Padomes 1992. gada 14. decembra Direktīvas 92/108/EEK (OV L 390, 124. lpp.), kas groza Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvu 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.), dāņu un grieķu valodas versijās izklāstīja: “[..] divu valodu versiju neņemšana vērā, kā to iesaka prasītāji pamata lietā, būtu pretrunā Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru nepieciešamība vienoti interpretēt Kopienas tiesību aktus aizliedz šaubu gadījumos kādu normu aplūkot izolēti un daudz lielākā mērā pieprasa šo normu interpretēt, ņemot vērā šo noteikumu citu oficiālo valodu versijas [..]. Visbeidzot, visu valodu versijām ir vienāds juridiskais spēks, un tas nav atkarīgs no dalībvalstu iedzīvotāju skaita, kuri runā attiecīgajā valodā.”

35 – 1977. gada 27. oktobra spriedums lietā C‑30/77 Bouchereau (Recueil, 1999. lpp., 14. punkts) un 1995. gada 7. decembra spriedums lietā C‑449/93 Rockfon (Recueil, I‑4291. lpp., 28. punkts). Lietā Rockfon runa bija par Padomes 1975. gada 17. februāra Direktīvas 75/129/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV L 48, 29. lpp.) 1. panta interpretāciju. Šajos noteikumos bija jāinterpretē jēdziens “uzņēmums”, angļu valodā “establishment”, franču valodā “établissement”, itāļu valodā “stabilimento”, slovēņu valodā “obrat”. Pārbaudot dažādās direktīvas valodu versijas, Tiesa secināja, ka “no izmantoto izteicienu salīdzinājuma izriet, ka tiem ir atšķirīgs saturs, proti, no gadījuma uz gadījumu – uzņēmums, filiāle, darba centrāle, telpiska vienība vai darba vieta” (27. punkts).

36 – Michel V. Actes annexés au traité, JurisClasseur Europe Traité enciklopēdija Nr. 150, 3. punkts.

37 – Saskaņā ar Vācijas tiesību doktrīnu Kopienas tiesībās nav noteikta EKL 311. pantā izmantotā jēdziena “protokoli” definīcija (Weber, no: von der Groeben/Schwarze, 311. panta 1. punkts).

38 – Michel V. Actes annexés au traité, 36. punkts. Autore uzskata, ka protokoliem ir tāds pats juridiskais spēks kā Dibināšanas līgumiem.

39 – 2005. gada 10. marta spriedums lietā C‑469/03 Miraglia (Krājums, I‑2009. lpp.).

40 – Weber, no: von der Groeben/Schwarze, 311. panta 2. punkts.

41 – Lenaerts K., Van Nuffel P., Bray R. Constitutional Law of the European Union, 2. izdevums, Londona, 2005, 710. lpp.; Blumann C., Dubois L. Droit institutionell de l’Union européenne, 2. izdevums, Parīze, 2005, 394. lpp.

42 – Weber, no: von der Groeben/Schwarze, 311. panta 3. punkts; Michel V. Actes annexés au traité, 42. punkts. Tiesa 1996. gada 30. aprīļa spriedumā lietā C‑58/94 Nīderlande/Padome (Recueil, I‑2169. lpp.), kurā Nīderlandes Karaliste u.c. pieprasīja atzīt par spēkā neesošu Padomes 1993. gada 20. decembra Lēmumu 93/731/EK par publisku piekļuvi Padomes dokumentiem (OV L 340, 43. lpp.), atsaucās uz deklarāciju par tiesībām piekļūt informācijai, kas ir pievienota to dalībvalstu valstu un valdību vadītāju sanāksmes Nobeiguma akta 17. pielikumā, kas ir pieņēmušas Līgumu par Eiropas Savienību.

43 – Michel V. Actes annexés au traité, 37. punkts.

44 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 222. lpp., norāda uz vēl vienu viedokli doktrīnā, saskaņā ar kuru, ja kāds ciešākas sadarbības jomā pieņemts tiesību akts nav spēkā kādā dalībvalstī, tad šī dalībvalsts var apstrīdēt šo tiesību aktu tikai gadījumā, ja ir pārkāpts ciešākas sadarbības tiesiskais ietvars, jo sekundāro tiesību akts esot pieņemts ultravires, vai arī nav garantētas to dalībvalstu tiesības, pienākumi un kompetence, kas nepiedalās ciešākā sadarbībā. Šim viedoklim es nevaru piekrist, jo tas ir pretrunā EKL 230. panta nepārprotamajam tekstam.

45 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 103. lpp., Gautier M., Accords de Shengen, 39. punkts. Šie autori norāda uz to, ka Dānija nepieņem, ka viss Šengenas acquis kļūst par Kopienas tiesību daļu, ja ņem vērā Kopienas tiesību pazīmes. No tā izriet, ka šī dalībvalsts nepiekrīt pirmā pīlāra supranacionālajai Kopienas metodei un priekšroku dod trešā pīlāra starpvaldību metodei.

46 – Jacqué J.-P. Droit institutionnel de l’Union européenne, 163. lpp.

47 – Gautier M. Accords de Shengen, 36. punkts.

48 – Gautier M. Accords de Shengen, 36. punkts. Citiem vārdiem sakot, desmit jaunās dalībvalstis, kas 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā, jau no to iestāšanās dienas piedalās Šengenas acquis, tā kā tas veido daļu no Kopienas acquis, kas tām bija jāpārņem. Skatīt Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 3. panta 1. punktu.

49 – Tas izriet no Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 3. panta 2. punkta.

50 – Mariani T. Rapport d'information déposé par la Délégation de l'Assemblée nationale pour l'Union européenne, sur la politique européenne des visas (dokumenti E 2811, E 3023, E 3159 un E 3208), Parīze, 2007, 20. lpp.

51 – Van Simaeys B., Carlier J.‑Y. Le nouvel espace de liberté, de sécurité et de justice, 258. lpp. Ziemeļu pasu ūnija ir Ziemeļvalstu savienība attiecībā uz savstarpējo robežu šķērsošanu bez pases.

52 – Turklāt Gautier M. Accords de Shengen, 31. punkts, norāda arī uz Protokolu par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 14. panta dažu aspektu piemērošanu Apvienotajai Karalistei un Īrijai, saskaņā ar kuru Apvienotā Karaliste un Īrija var saglabāt to personu kontroli, kuras šķērso robežu.

53 – Gautier M. Accords de Shengen, 30. un 32. punkts.

54 – Protokola par IV sadaļu 1. pants.

55 – Protokola par IV sadaļu 2. pants. Saskaņā ar Amsterdamas līguma noteikumiem Apvienotā Karaliste ne tikai nepiedalās Šengenas acquis, bet gan vienlaicīgi nodrošina sev “opt out” tiesības attiecībā uz visu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 90. lpp.).

56 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 82. lpp., paskaidro, ka Šengenas tiesību saturs nav ierobežots tikai ar kontroles uz iekšējām robežām atcelšanu un kopīgu kontroli uz ārējām robežām, bet aptver arī kompensējošos pasākumus policijas sadarbības, vīzu politikas un informācijas apmaiņas Šengenas informācijas sistēmas (SIS) un SIRENE tīkla ietvaros, kas ietver datus par trešo valstu piederīgajiem, jomās. Tiesību doktrīnas cits novirziens norāda uz to, ka noteiktās jomās kompensējošie pasākumi ir plašāka izpausme, kas attiecas uz visu Savienību kopumā un nevis tikai uz Šengenas acquis (Gautier M. Accords de Shengen, 84. punkts, kura šajā sakarā min, piemēram, trešo valstu piederīgo nelegālas ieceļošanas dalībvalstu teritorijā apkarošanu).

57 – Gautier M. Accords de Shengen, 32. punkts.

58 – Lēmuma 2000/365 1. pantā ir minēti Šengenas acquis noteikumi, ko var piemērot Apvienotajai Karalistei. Skat. arī Padomes 2004. gada 22. decembra Lēmumu 2004/926/EK (OV L 395, 70. lpp.).

59 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 96. lpp.

60 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 96. lpp., norāda uz to, ka Šengenas protokola īpašā rakstura dēļ, kā tas izriet arī no Protokola par IV sadaļu 7. panta, uz Šengenas acquis neattiecas citām brīvības, drošības un tiesiskuma telpas noteikumu jomām piemērojamais obstrukcijas aizliegums.

61 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 97. lpp., cita starpā norāda arī uz viedokli, kas mēģina Šengenas protokola 4. punktā noteikto nepieciešamību saņemt Šengenas valstu piekrišanu attiecināt arī uz šī protokola 5. pantu. Galu galā – saskaņā ar neatkarības teoriju – tas novestu pie tā, ka 4. un 5. pantam būtu atšķirīgas piemērošanas jomas.

62 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 98. lpp.

63 – Schauer M. Schengen – Maastricht – Amsterdam, Auf dem Weg zu einer flexiblen Union, Vīne, 2000, 215. lpp. Šī pētījuma autors pārstāv viedokli, ka Šengenas protokola 5. pants attiecībā pret 4. pantu ir lex specialis.

64 – Dougan M. Union Competences, no: Arnull A., Dashwood A., Dougan M., Ross M., Spaventa E., Wyatt D., Wyatt and Dashwood’s European Union Law, 5. izdevums, Londona, 2006, 115. lpp. Autors Apvienotās Karalistes situāciju Šengenas acquis jomā apskata no Savienības jaunā, elastīgās organizācijas pamatprincipa perspektīvas. Viņš Šengenas protokolā saskata primārā elastīguma izpausmes formu, jo runa ir par elastīgumu, kas paredzēts dibināšanas līgumos.

65 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 98. lpp.

66 – Attiecībā uz praktiskās efektivitātes pamatprincipa piemērošanu, interpretējot starptautiskos līgumus, doktrīnā tiek pārstāvēts viedoklis, ka šis pamatprincips ir cieši saistīts ar starptautisko līgumu teleoloģisko interpretāciju (Stein T., von Buttlar C., Völkerrecht, 11. pilnīgi pārstrādātais izdevums, Ķelne, 2005, 28. lpp.).

67 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 98. lpp. Autors izklāsta, ka vienpusējai gribas paušanai, kas saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu ir balstīta uz brīvu iespēju piedalīties, šādā veidā vairs nebūs lielas nozīmes uz tādu pasākumu vai jomu turpmāko attīstību, ko nav iespējams patstāvīgi piemērot.

68 – Tekstā par Lēmuma 2000/365 juridisko pamatu burtiski ir teikts: “Ņemot vērā 4. pantu Protokolā par Šengenas acquis iekļaušanu Eiropas Savienības sistēmā, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā – “Šengenas protokols”) [..].”

69 – Opermann T. Europarecht, Minhene, 2005, 504. lpp.

70 – 2006. gadā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 1. lpp.). Šī regulas preambulas 27. apsvērums nepārprotami nosaka: “Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Apvienotajā Karalistē, kā paredzēts Padomes 2000. gada 29. maija Lēmumā 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā. Tāpēc Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.” Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu tajā ir ietverti divi līdzvērtīgi aspekti, proti, pirmkārt, pamatprincips, ka netiek veikta to personu robežkontrole, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, un, otrkārt, noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.

71 – Graßhof M. Melderecht, Reisepassrecht, Namensrecht, Staatsangehörigkeits- und Einbürgerungsrecht, no: Bergmann J. un Kenntner M. (izd.), Deutsches Verwaltungsrecht unter europäischem Einfluss, Stutgart, 2002, 301., 307. un 310. lpp., izklāsta, ka pases un ceļošanas dokumenti ir līdzeklis personu identitātes un pilsonības kontrolei.

72 – Graßhof M. Melderecht, Reisepassrecht, Namensrecht, Staatsangehörigkeits- und Einbürgerungsrecht, 309. lpp.

73 – Opermann, Europarecht, 505. lpp; Harms K Ausländerrecht, no: Bergmann un Kenntner, Deutsches Verwaltungsrecht unter europäischem Einfluss, 166. lpp., norāda uz EKL 61. panta a) apakšpunktu, saskaņā ar ko Padome piecos gados pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt personu brīvu pārvietošanos, kopā ar papildpasākumiem, kas ir tieši saistīti ar brīvu pārvietošanos un kas attiecas uz kontroli pie ārējām robežām, patvēruma meklētājiem un imigrāciju.

74 – Lai noteiktu, pie kuras likumdošanas daļas pieskaitāma Regula Nr. 2252/2004, piemēram, var minēt 1999. gada 17. maija Lēmuma 1999/437/EG par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Īslandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (OV L 176, 31. lpp.), 1. panta A punktu. Saskaņā ar to pie Šengenas acquis pieskaitāmi noteikumi, kas attiecas uz: “personu pārvietošan[os] pie to valstu ārējām robežām, kuras nolēmušas atcelt kontroles pie iekšējām robežām, arī noteikumi un kārtība, kas jāievēro minētajām valstīm, veicot personu pārbaudi pie ārējām robežām, pierobežu uzraudzība un sadarbība ar dienestiem, kas atbildīgi par robežkontroli”.

75 – Attiecīgi arī Padomes 2002. gada 28. februāra Lēmuma 2002/192/EK par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 64, 20. lpp.) preambulas 2. apsvērumā noteikts: “Šengenas acquis tika paredzēts un darbojas kā saskaņots, saistīts kopums, kas visām valstīm, kuras atbalsta principu par personu kontroles atcelšanu uz to kopējām robežām, pilnībā jāpieņem un jāpiemēro.”

76 – Kolb R. La maxime “qui habet commoda, ferre debet onera et contra” (celui qui jouit des avantages doit supporter aussi les charges et vice versa) en droit international public. Revue Belge de Droit International, 2004, 12. (23.) lpp.

77 – Tiesas 1973. gada 7. februāra spriedums lietā 39/72 Komisija/Itālija (Recueil, 101. lpp., 20. un 24. punkts).

78 – De Kerchove d’Ousselghem G. Un espace de liberté, de sécurité et de justice aux dimensions incertaines. Quelques réflexions sur le recours aux coopérations renforcées en matière de justice et d'affaires intérieures, no: Lejeune, Y. (izd.) Le traité d’Amsterdam, Espoirs et déceptions, Brisele, 1999, 290. lpp. Autors uzsver, ka Šengenas acquis iekļaušanas Eiropas Savienības sistēmā pirmais iemesls bija centieni panākt lielāku konsekvenci (cohérence) sadarbībā starp Šengenas valstīm.

79 – OV L 161, 11. lpp.

80 – Doktrīnā tiek pārstāvēts viedoklis, ka tiesību akts, kas maina pastāvošās Šengenas tiesības, bez šaubām pieder pie Šengenas acquis turpmākas attīstības. Citādāk būtu gadījumā, ja runa būtu par pasākumu, kas nemaina pastāvošās Šengenas tiesības (Bracke N. Flexibility, Justice Cooperation and the Treaty of Amsterdam, no: Marinho C. Asylum, Immigration and Schengen Post-Amsterdam, Māstrihta, 2001, 65. lpp.

81 – 2000. gada 4. aprīļa spriedums lietā C‑269/97 Komisija/Padome (Recueil, I‑2257. lpp., 43. punkts), 2001. gada 30. janvāra spriedums lietā C‑36/98 Spānija/Padome (Recueil, I‑779. lpp., 58. punkts) un 2005. gada 6. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA (Krājums, I‑10423. lpp., 54. punkts).

82 – Sprieduma lietā ABNA (minēts 81. zemsvītras piezīmē) 68. punkts.

83 – Sprieduma lietā ABNA (minēts 81. zemsvītras piezīmē) 69. punkts.

84 – Šo pieņēmumu apstiprina šis teikums: “[..] neatgriezeniski uzskata, ka Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu ir paziņojusi Padomes priekšsēdētājam, ka tā vēlas piedalīties visos priekšlikumos un iniciatīvās, kas papildina 1. pantā minēto Šengenas acquis”.

85 – Ir jāpiezīmē, ka minētajā apsvērumā tiek norādīts arī uz to, ka tika piemērots arī Protokola par IV sadaļu 3. pants, jo šis ir uz EK līguma IV sadaļu balstīts pasākums.

86 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 98. lpp., izklāsta, ka līdzīgu tiesību aktu gadījumos, raugoties uz paziņojumu attiecībā uz Norvēģiju un Īslandi formulējumu, ir pilnīgi skaidrs, ka runa ir par Šengenas acquis turpmāko attīstību. Tādēļ nav skaidrs, kādēļ šajos tiesību aktos ir ņemts vērā Protokols par IV sadaļu.

87 – Thym D. Ungleichzeitigkeit und europäisches Verfassungsrecht, 98. lpp.

88 – Lēmuma 2002/463 8. pantā tiek minēti šādi pasākumu veidi: darbības, kas saistītas ar mācībām, personāla apmaiņa, darbības, kas veicina datorizētu dokumentu un procedūru apstrādi, tostarp jaunākās tehnikas izmantošanu elektroniskai datu apmaiņai, to kopīgo noteikumu un procedūru ietekmes novērtējums, kuru pamatā ir Līguma 62. un 63. pants, darbības, kuru mērķis ir veicināt labākās prakses izstrādāšanu, lai uzlabotu darba metodes un aprīkojumu, vienkāršotu procedūras un saīsinātu termiņus, operatīvi pasākumi, kas var ietvert kopēju operatīvo centru un komandu izveidi, pētījumi, izpēte, konferences un semināri, attiecīgo valsts un starptautisko valstisko un nevalstisko organizāciju konsultēšanas un apvienošanās mehānismi, dalībvalstu pasākumi trešās valstīs, jo īpaši izmeklēšanas uzdevumi mītnes vai tranzīta valstīs, kā arī cīņa pret dokumentu viltošanu.

89 – Padomes 2002. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 334/2002, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1683/95, ar ko nosaka vienotu vīzu formu (OV L 53, 7. lpp.).

90 – Padomes 1995. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1683/95, ar ko nosaka vienotu vīzu formu (OV L 164, 1. lpp.).

91 – 2006. gada 28. novembra spriedums lietā C‑414/04 Parlaments/Padome (Krājums, I‑11279. lpp., 37. punkts). Ar šo spriedumu tika atcelta Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Regula (EK) Nr. 1228/2003 par nosacījumiem attiecībā uz pieeju tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā (OV L 176, 1. lpp.).

92 – Padome savā atbildē uz repliku lietā C‑137/05 izklāstīja, ka dalībvalstu pilsoņu identitātes kontrole, šķērsojot ārējās robežas, ir jāveic, balstoties uz uzrādītu ceļošanas dokumentu, tā kā Īrijas un Apvienotās Karalistes pilsoņu kontrole ir identiska citu dalībvalstu pilsoņu kontrolei, lai gan Īrijas un Apvienotās Karalistes dokumentiem nav tādas pašas drošības pazīmes.

93 – Šis pants nosaka privātās un ģimenes dzīves tiesību ievērošanu: “1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

94 – Šī dokumenta 8. panta 1. punkts nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.”

95 – Roßnagel A., Hornung G. Reisepässe mit elektronischem Gesichtsbild und Fingerabdruck: die EG-Verordnung 2252/2004 über Normen für Sicherheitsmerkmale und biometrische Daten in von den Mitgliedstaaten ausgestellten Pässen und Reisedokumenten, no: Die öffentliche Verwaltung, 58 (2005), 883. (896. un 897.) lpp. Šeit norādīts arī uz to, ka tiesību doktrīna, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru lietā Leander pret Zviedriju (A sērija, Nr. 116, 48. nodaļa), pārstāv viedokli, ka personu datu saglabāšana (la mémorisation) un tālāk nodošana (la communication) ir privātās dzīves neaizskaramības pārkāpums Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 1. punkta izpratnē (Sudre F. Droit européen et international des droits de l’homme, 8. grozītais un papildinātais izdevums, Parīze, 2006, 439. lpp.).

Full & Egal Universal Law Academy