EUR-Lex -  62005CC0396 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 28. jūnijā (1)

Apvienotās lietas C‑396/05, C‑419/05 un C‑450/05

Doris Habelt

Martha Möser

Peter Wachter

pret

Deutsche Rentenversicherung Bund

(Sozialgericht Berlin un Landessozialgericht Berlin‑Brandenburg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

1)     Regula Nr. 1408/71

2)     1966. gada 22. decembra sociālā nodrošinājuma konvencija starp Vācijas Federatīvo Republiku un Austrijas Republiku

B –   Vācijas tiesiskais regulējums

III – Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

1)     Lieta C‑396/05

2)     Lieta C‑419/05

3)     Lieta C‑450/05

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Tiesiskais vērtējums

A –   Par lietām C‑396/05 un C‑419/05

1)     Ievada apsvērumi

2)     Tiesību normu piemērojamība attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos

a)     Klasifikācija par sociālā nodrošinājuma pabalstiem

i)     Piemērojamība personām

ii)   Materiālā piemērošanas joma

–       Speciālu ar iemaksām nesaistītu pabalstu noteikšana

–       Kara un tā seku upuriem paredzēto pabalstu noteikšana

–       Regulas Nr. 1408/71 5. pantā paredzētās deklarācijas tiesiskās sekas

3)     Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežošana, izmantojot dzīvesvietas nosacījumu

4)     Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojuma pamatojums

a)     Lietas dalībnieku argumenti

b)     Tiesiskais vērtējums

B –   Par lietu C‑450/05

1)     Jautājuma pirmā daļa

a)     Ievada piezīmes

b)     Regulas Nr. 1408/71 piemērojamība

i)     Piemērojamība personām un pārrobežu saikne

ii)   Piemērošana laikā

iii) Materiālā piemērojamība

–       Lietas dalībnieku argumenti

–       Tiesiskais vērtējums

c)     Izņēmuma esamība

i)     Par pārejas noteikumiem 1995. gada divpusējā konvencijā un Regulas Nr. 1408/71 III pielikumā

ii)   Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežošana

–       Sociālās priekšrocības zaudējums

–       Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pārkāpums

2)     Jautājuma otrā daļa

VI – Secinājumi

Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Piemērošanas joma – Vecuma pabalsti – Pabalstu kvalificēšana un dzīvesvietas nosacījuma tiesiskums – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Sociālā nodrošinājuma pabalstu eksports – Kara un tā seku upuriem paredzētās pabalstu sistēmas – Tiesības uz pensiju vācu izcelsmes izceļotājiem no Pomerānijas, Sudetijas un Rumānijas

I –    Ievads

1.        Šo apvienoto lietu pamatā ir Sozialgericht Berlin [Berlīnes Sociālo lietu tiesa] (lietas C‑396/05 un C‑419/05) un Landessozialgericht Berlin‑Brandenburg [Berlīnes‑Brandenburgas Sociālo lietu tiesa] trīs prejudiciālie jautājumi (lieta C‑450/05), kuros tās saskaņā ar EKL 234. panta pirmo daļu lūdz Eiropas Kopienu Tiesu interpretēt un pārbaudīt atsevišķu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (2) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), III un VI pielikumā paredzēto noteikumu saderīgumu ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām.

2.        Apstrīdēto Regulas Nr. 1408/71 III un VI pielikuma noteikumu mērķis katrā ziņā ir atļaut Vācijas Federatīvajai Republikai noslēgt ar Austrijas Republiku starptautiskus nolīgumus vai atstāt spēkā valsts tiesību aktus vācu tautības ekspatriantu un vēlo izceļotāju (Spätaussiedlern) vecuma pensiju apdrošināšanas jomā, kurus Regulas Nr. 1408/71 noteikumi, galvenokārt 10. pants attiecībā uz pabalstu eksportējamību, nevar skart. Neņemot vērā atsevišķas atšķirības to tiesiskā pamata kontekstā, šie noteikumi būtībā paredz, ka pabalsta saņēmējam ir jāpieņem šo pabalstu samazinājumi vai pilnīgs zaudējums, ja viņš savu dzīvesvietu pārceļ ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas.

3.        Prasītājus pamata prāvās, kuri visi ir atzīti par vācu tautības ekspatriantiem saskaņā ar attiecīgajām Vācijas tiesību normām, šie noteikumi, ņemot vērā viņu lēmumu apmesties uz dzīvi citā Eiropas Savienības dalībvalstī, skar personīgi. Viņi uzskata, ka ar attiecīgajiem Regulas Nr. 1408/71 III un VI pielikuma noteikumiem par atkāpēm ir pārkāptas tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar EKL 18., 39. un 42. pantu un it īpaši pabalstu eksportējamības principu saskaņā ar EKL 42. pantu, un tādējādi nesaderības dēļ ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām tie nav spēkā.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

1)      Regula Nr. 1408/71

4.        Regulas Nr. 1408/71 4. pantā noteikts:

“1. Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

c) vecuma pabalsti;

[..].

2. Šo regulu piemēro visām vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan saistītas ar iemaksām, gan nesaistītas, un sistēmām, kas paredz darba devēja vai kuģa īpašnieka atbildību attiecībā uz 1. punktā minētajiem pabalstiem.

[..]

4. Šo regulu nepiemēro attiecībā uz sociālo un medicīnisko palīdzību, uz kara un tā seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmām, nedz arī uz īpašajām sistēmām, kas paredzētas civilierēdņiem un personām, kuras par tādiem uzskata.”

5.        Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 6. pantu:

“Ievērojot 7. un 8. panta un 46. panta 4. punktu, ar šo regulu attiecībā uz personām un jautājumiem, uz kuriem tā attiecas, tiek aizstāti jebkāda veida sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas saista vai nu:

a) vienīgi divas vai vairākas dalībvalstis, vai

b) vismaz divas dalībvalstis un vienu vai vairākas trešās valstis, kur attiecīgo jautājumu nokārtošanā nav iesaistīta neviena še pieminētās trešās valsts institūcija.”

6.        Šīs Regulas 7. pantā attiecībā uz starptautiskajiem noteikumiem, ko neskar regula, 2. punkta c) apakšpunktā minēts:

“tās sociālā nodrošinājuma konvencijas, kas uzskaitītas III pielikumā”.

7.        Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļā minēti konvencijas noteikumi, kas ir spēkā un ir piemērojami, un 35. punkta ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunktā noteikts:

“[1966. gada 22. decembra sociālā nodrošinājuma] konvencijas 4. panta 1. punkts attiecībā uz Vācijas tiesību aktiem, saskaņā ar ko nelaimes gadījumi (un arodslimības), kas notiek ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, un laika posmi, kas ir pabeigti ārpus šīs teritorijas, nekļūst par pamatu, lai izmaksātu pabalstus, vai – ar zināmiem nosacījumiem – ļauj izmaksāt pabalstus vienīgi tad, ja personas, kas ir tiesīgas tos saņemt, dzīvo ārpus Vācijas Federatīvās Republikas tādos gadījumos, kad:

i)      pabalsts jau ir izmaksāts vai ir maksājams 1994. gada 1. janvārī;

ii)      saņēmējs ir iekārtojies savā dzīvesvietā Austrijā laikā pirms 1994. gada 1. janvāra un tādu pensiju izmaksa, kas pienākas saskaņā ar pensiju un nelaimes gadījumu apdrošināšanu, sākas laikā pirms 1994. gada 31. decembra;

tas attiecas arī uz tādiem laika posmiem, kuru laikā saņemta kāda cita pensija, to skaitā apgādnieka zaudējuma pensija, aizstājot sākotnējo pensiju, ja tās saņemšanas laika posmi sekoja cits citam bez pārtraukuma.”

8.        Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Izņemot gadījumus, kad šajā regulā paredzēts citādi, invaliditātes, vecuma pabalstus vai naudas pabalstus apgādnieka zaudējuma gadījumā, pensijas par nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību un apbedīšanas pabalstus, kas iegūti saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, nevar nekādā veidā samazināt, pārveidot, apturēt, atsaukt vai konfiscēt tāda iemesla dēļ, ka to saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas institūcija, kura ir atbildīga par to maksāšanu.”

9.        Regulas 89. pantā noteikts:

“Šīs regulas VI pielikumā izklāstīta īpaša kārtība, lai īstenotu konkrētu dalībvalstu tiesību aktus.”

10.      Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punktā noteikts:

“Regulas 10. pants neskar tos noteikumus, saskaņā ar kuriem nelaimes gadījumi (un arodslimības), kas notiek ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, un laika posmi, kas pabeigti ārpus šīs teritorijas, nav par pamatu pabalstu maksāšanai vai ir par pamatu pabalstu maksāšanai vienīgi ar konkrētiem nosacījumiem tad, kad attiecīgās personas dzīvo ārpus Vācijas Federatīvās Republikas.”

2)      1966. gada 22. decembra sociālā nodrošinājuma konvencija starp Vācijas Federatīvo Republiku un Austrijas Republiku

11.      Sociālā nodrošinājuma konvencijas starp Vācijas Federatīvo Republiku un Austrijas Republiku 4. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteikts:

“Ja šajā konvencijā nav noteikts citādi, konvencijas dalībvalsts tiesību akti, kuros noteikta tiesību uz pabalstiem rašanās vai pabalstu piešķiršana vai naudas pabalstu izmaksa saistībā ar uzturēšanos valsts teritorijā, neattiecas uz 3. pantā minētajām personām, kas uzturas citu konvencijas dalībvalstu teritorijā.”

B –    Vācijas tiesiskais regulējums

12.      Sociālā nodrošinājuma kodeksa [Sozialgesetzbuch VI] (turpmāk tekstā – “SGB VI”) 110. pantā VI sējumā – Vecuma apdrošināšanas tiesiskais režīms – paredzēts:

“1.      Persona, kas tikai uz laiku uzturas ārvalstīs, par šo periodu saņem pabalstus kā persona, kuras pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Vācija.

2.      Persona, kuras pastāvīgā uzturēšanās vieta ir ārvalstīs, pabalstus saņem, ja vien turpmāk minētie noteikumi attiecībā uz pabalstiem, kas tiek izmaksāti personai ārvalstīs, neparedz ko citu.

3.      Šīs nodaļas noteikumus piemēro tikai tad, ja pārnacionālās vai starpvalstu tiesību normas neparedz ko citu.”

13.      Saskaņā ar SGB VI 113. pantu:

“1.      Personas personiskie pensijas kredītpunkti tiek aprēķināti, balstoties uz:

1) pensijas kredītpunktiem par iemaksu laika posmiem Federācijas teritorijā,

[..]

Iemaksu laika posmi Federācijas teritorijā ir iemaksu laika posmi, kuros iemaksas bija veiktas pēc 1945. gada 8. maija, un piektajā nodaļā tiem pielīdzinātie laika posmi.

2.      Piemaksa pie personiskajiem pensijas kredītpunktiem par personas bāreņa pabalstu tiek aprēķināta vienīgi par iemaksu laika posmiem Federācijas teritorijā.

3.      Personai, kurai nav tādas valsts pilsonības, kurā Regula (EEK) Nr. 1408/71 ir jāpiemēro, tiek ņemti vērā 70 procenti no personiskajiem pensijas kredītpunktiem.”

14.      SGB VI 271. pantā noteikts:

“Iemaksu laika posmi Federācijas teritorijā ietver arī laika posmus, par kuriem saskaņā ar Vācijas reiha laika sociālo likumdošanu, kas bija spēkā līdz 1945. gada 9. maijam, ir maksātas:

1)      obligātās iemaksas par nodarbinātību vai pašnodarbināto darbību valsts teritorijā vai

2)      brīvprātīgās iemaksas par laika posmu attiecībā uz parasto dzīves vietu valsts teritorijā vai uz kurām neattiecas attiecīgā Vācijas reiha laika sociālā likumdošana.

Bērnu audzināšanas laiks ietilpst iemaksu laika posmos Federācijas teritorijā, ja bērna audzināšana ir notikusi Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.”

15.      Saskaņā ar SGB VI 272. pantu:

“1.      Personas ar tādas valsts pilsonību, kurā Regula (EEK) Nr. 1408/71 ir jāpiemēro, kuras ir dzimušas pirms 1950. gada 19. maija un kuru parastā dzīvesvieta pirms 1990. gada 19. maija bija ārvalstīs, personiskie pensijas kredītpunkti papildus tiek aprēķināti, balstoties uz:

1)      pensijas kredītpunktiem par iemaksu laika posmiem saskaņā ar Fremdrentengesetz (Ārvalstu pensiju likums), kas ierobežoti ar pensijas kredītpunktu apmēru par iemaksu laika posmiem Federācijas teritorijā,

2)      pensijas piemaksu par iemaksu laika posmiem saskaņā ar Fremdrentengesetz, kas ierobežota pensijas piemaksas apmērā par iemaksu laika posmiem Federācijas teritorijā,

3)      pensijas kredītpunktu samazinājumu, kas radies veiktā pensiju izlīdzinājuma (Versorgungsausgleich) vai sadalījuma (Rentensplitting) rezultātā, kas pienākas par iemaksu laika posmiem saskaņā ar Fremdrentengesetz, proporcijā, kādā ir 1. punktā ierobežotie pensijas kredītpunkti par iemaksu laika posmiem saskaņā ar Fremdrentengesetz attiecībā pret visiem pensijas kredītpunktiem par šo laika posmu, un

4)      piemaksu pie personiskajiem pensijas kredītpunktiem par personas bāreņa pabalstu no iemaksu laika posmiem saskaņā ar Fremdrentengesetz proporcijā, kas izriet no 3. punkta.

2.      Pensijas kredītpunkti par iemaksu laika posmiem saskaņā ar Fremdrentengesetz, kuri saskaņā ar 1. punktu, balstoties uz pensijas kredītpunktiem (Austrumi), jāņem vērā papildus, ir uzskatāmi par pensijas kredītpunktiem (Austrumi).

3.      Pie personas pensijas kredītpunktiem 1. punkta izpratnē, kas jāņem vērā, ierobežojot tos pensijas kredītpunktu apmērā par iemaksu laika posmiem Federācijas teritorijā, pieskaitāmi arī Vācijas reiha laikā veikto iemaksu posmi. Aprēķinot pensijas kredītpunktus par pensijas piemaksu, par samazinājumu veiktā pensiju izlīdzinājuma vai sadalījuma rezultātā un par piemaksu pie bāreņu pabalsta, Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodi ir jāņem vērā kā laika posmi saskaņā ar Fremdrentengesetz.”

16.      Fremdrentengesetz 14. pantā (turpmāk tekstā – “FRG”) noteikts:

“Ja vien turpmāk minētās tiesību normas neparedz citādi, atbilstoši šai nodaļai personas tiesību un pienākumu pamatā ir Vācijas Federatīvajā Republikā spēkā esošie vispārīgie noteikumi.”

III – Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

1)      Lieta C‑396/05

17.      Prasītāja pamata prāvā, 1923. gada 30. janvārī Eulavā [Eulau] (Jilové), Sudetijā (toreizējā Čehoslovākija, tagad Čehijas Republika) dzimusī Vācijas pilsone Hābelte [Habelt], no 1939. gada janvāra līdz 1946. gada maijam strādāja Jilovē. No 1939. gada 1. janvāra līdz 1945. gada 30. aprīlim viņa maksāja obligātās iemaksas Vācijas sociālajam nodrošinājumam, proti, Reichsversicherungsanstalt für Angestellte (Reiha darbinieku apdrošināšanas iestāde), kas pēc Vācijas reiha veiktās Sudetijas aneksijas bija kompetentā apdrošināšanas iestāde. No 1945. gada 5. maija līdz 1946. gada 13. maijam viņai bija jāveic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas toreizējā Čehoslovākijā. Pēc tam, kad prasītāja tika izraidīta, viņa dzīvoja tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

18.      Kopš 1988. gada 1. februāra Hābelte saņem vecuma pensiju no atbildētājas pamata prāvā. Tās pamatā papildus bērnu audzināšanas laika posmiem un brīvprātīgām iemaksām ir obligātās iemaksas, kas tika veiktas, balstoties uz viņas nodarbinātību tagadējās Čehijas Republikas teritorijā, laika posmā starp 1939. gada janvāri un 1945. gada 30. aprīli, kā arī ārvalstu pensiju iemaksu laika posmi saskaņā ar FRG attiecībā uz nodarbinātību toreizējā Čehoslovākijā, par kuru bija jāveic apdrošināšanas iemaksas laika posmā starp 1945. gada 5. maiju un 1946. gada 13. maiju.

19.      Pēc Hābeltes pārcelšanās uz Beļģiju 2001. gada 1. augustā atbildētāja pamata prāvā aprēķināja prasītājas pensiju no jauna un no 2001. gada 1. decembra nodrošināja viņai ikmēneša pensiju DM 204,50 (EUR 104,56) bruto apmērā. Tādējādi līdzšinējā pensija samazinājās par DM 438,05 (EUR 223,96) mēnesī.

20.      Izmaksājot pensiju pensijas saņēmējam, kura parastā dzīvesvieta ir ārvalstīs, no tiesību aktos paredzētās pensiju apdrošināšanas, tādā veidā sociālās apdrošināšanas iestādei ir jāņem vērā maksāšanas īpašie noteikumi – šajā gadījumā SGB VI 113. pants. Saskaņā ar šo noteikumu personiskie (pensijas) personas kredītpunkti tiek aprēķināti no pensijas kredītpunktiem par iemaksu laika posmiem Federācijas teritorijā. Tie ir iemaksu laika posmi, par kuriem iemaksas saskaņā ar federālajām tiesībām būtu tikušas samaksātas pēc 1945. gada, un tiem SGB VI 5. nodaļā pielīdzinātie iemaksu laika posmi. Līdz ar to par laika posmā no 1939. gada janvāra līdz 1945. gada aprīlim prasītājas veikto iemaksu laika posmiem par nodarbinātību Sudetijā saskaņā ar Vācijas federālajām tiesībām, kas bija spēkā pēc 1945. gada, nevar tikt maksāts.

21.      SGB VI 271. pantā noteikts, kuras pirms 1945. gada 9. maija veiktās iemaksas ir jāuzskata par Vācijas teritorijā veikto iemaksu laika posmiem SGB VI 113. panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē. Saskaņā ar to Vācijas teritorijā veikto iemaksu laika posmos ietilpst arī laika posmi, par kuriem saskaņā ar Vācijas reiha laika sociālo likumdošanu, kas bija spēkā līdz 1945. gada 9. maijam, ir tikušas veiktas obligātās iemaksas par nodarbinātību vai pašnodarbināto darbību valsts teritorijā. Ar jēdzienu “valsts teritorija” ir jāsaprot nevis attiecīgā Vācijas reiha laika sociālās likumdošanas piemērošanas teritorija, bet vienīgi tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorija. Tādējādi obligātās iemaksas, kas bija veiktas saskaņā ar Vācijas reiha laika sociālo likumdošanu par nodarbinātību vai pašnodarbināto darbību toreizējā Vācijas reiha teritorijā, bet ārpus tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, nav federācijas teritorijā veiktas iemaksas. Laika posmā no 1939. gada janvāra līdz 1945. gada aprīlim saskaņā ar reiha tiesību aktiem Hābeltes veiktās iemaksas – saskaņā ar SGB VI 271. pantu – nav federācijas teritorijā veikto iemaksu laika posmi, jo Sudetija neatrodas tagadējā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

22.      Pēc Čehijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā grozījumi netika izdarīti. Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D (iepriekš – C) daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punktu par pensijas kredītpunktiem dalībvalstī pabalsts par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem un periodiem saskaņā ar FRG nevar tikt maksāts.

23.      2002. gada 23. martā Hābelte cēla prasību iesniedzējtiesā. Tā uzskata, ka Regula Nr. 1408/71 ir piemērojama pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem personu, materiālā un laika ziņā. Tā kā tiesa nesaskata pamatojumu strīdīgajam pensiju pabalstu eksportējamības principa ierobežojumam Regulas VI pielikuma D daļas 1. punktā, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas (EEK) Nr. 1408/71 VI pielikuma D (iepriekš – C) daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkts ir saderīgs ar augstāka juridiskā spēka Eiropas tiesību normām, it īpaši ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos, šajā gadījumā – ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EKL) 42. pantā noteikto pensiju eksportējamību, ja saskaņā ar to nav jāmaksā pensijas, pamatojoties uz reiha laikā veiktajām iemaksām?”

2)      Lieta C‑419/05

24.      Prasītāja pamata prāvā, 1923. gada 2. janvārī Pņevo [Pniewo] (Polija) dzimusī Vācijas pilsone Mēzere [Möser], 1946. gadā izbēga no toreizējās Krievijas okupācijas zonas un apmetās uz dzīvi tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā. Kopš 1988. gada 1. februāra viņa saņem no atbildētājas pamata prāvā vecuma pensiju, kuras aprēķins cita starpā galvenokārt bija balstīts uz obligāto iemaksu laika posmiem no 1937. gada 1. aprīļa līdz 1945. gada 1. februārim par nodarbinātību Pomerānijā [Pommern] Vācijas reiha (tagad Polija) teritorijā, kāda tā bija 1937. gadā.

25.      Pēc prasītājas pārcelšanās uz Spāniju pensija 2001. gada 1. jūlijā tika pārrēķināta sākot ar 2001. gada 1. septembri. Pensijas samazinājums par EUR 143,15 mēnesī tādējādi tika pamatots ar to, ka iemaksu laika posmi, kas ir pabeigti ārpus federācijas tagadējās teritorijas, nevar tikt ņemti vērā, jo prasītāja dzīvoja ārvalstīs. Kopš 2004. gada 1. jūnija Mēzere dzīvo Lielbritānijā.

26.      Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem saņemt lēmumu par sūdzību Mēzere 2002. gada 17. maijā cēla iesniedzējtiesā prasību sakarā ar bezdarbību. Ar 2003. gada 14. jūlija lēmumu atbildētāja pamata prāvā noraidīja prasītājas sūdzību.

27.      2003. gada 9. augustā prasītāja lūdza iesniedzējtiesu 2003. gada 14. jūlija lēmumu atcelt. Tiesa saskaņā ar lietā C‑396/05 paustajiem apsvērumiem un pēc tam, kad tā konstatēja, ka prasītājai nav arī tiesību uz vecuma pensijas izmaksu saskaņā ar Polijas pensiju apdrošināšanas sistēmu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai tādu pašu jautājumu kā lietā C‑396/05.

3)      Lieta C‑450/05

28.      Vahters [Wachter], prasītājs pamata prāvā, ir dzimis 1936. gadā Rumānijā. Viņam ir Austrijas pilsonība un viņš ir atzīstams par ekspatriantu Bundesvertriebenengesetz (Federālais likums par ekspatriantiem) nozīmē. 1970. gadā viņš pārcēlās no Rumānijas uz Austriju, kur viņš dzīvo kopš tā laika. 1995. gada novembrī atbildētāja pamata prāvā atzina laika posmā starp 1953. gada septembri un 1970. gada oktobri Rumānijā Vahtera pabeigtos iemaksu un nodarbinātības laika posmus par obligāto iemaksu laika posmiem saskaņā ar FRG.

29.      1999. gada jūnijā Vahters sakarā ar 63 gadu vecuma sasniegšanu pieprasīja no 1999. gada 1. augusta izmaksāt vecuma pensiju. Šis pieteikums tika noraidīts, jo par ārvalstu pensijas periodiem pensija ārvalstīs nevar tikt maksāta. Arī no Kopienu regulām, kas aizstāja sociālā nodrošinājuma konvenciju starp Austriju un Vāciju, nekas cits neizriet.

30.      Pēc prasības, kas bija iesniegta pret šo lēmumu Sozialgericht Berlin, noraidīšanas, prasītājs apelācijas instancē norādīja, ka līdz 1993. gada 31. decembrim saskaņā ar 1966. gada divpusējo sociālā nodrošinājuma konvenciju starp Vāciju un Austriju viņš kā Austrijā dzīvojošs austrietis būtu pielīdzināms Vācijā dzīvojošam vācietim. Tā kā šo konvenciju 1994. gada 1. janvārī aizstāja Regula Nr. 1408/71, teritorijas pielīdzināšanas principu, kā bija paredzēts, piemēroja tikai ar ierobežojumiem (Regulas Nr. 1408/71 III pielikums, A un B daļa, attiecīgi 35. punkts ar nosaukumu “Vācija–Austrija”, e) apakšpunkts, kā arī VI pielikums, C daļa ar nosaukumu “Vācija”, 1. punkts), kā rezultātā viņš tiesību uz brīvu pārvietošanos pārkāpuma rezultātā atrodas nelabvēlīgākā situācijā.

31.      Iesniedzējtiesa paskaidro, ka 1966. gada divpusējās sociālā nodrošinājuma konvencijas starp Vāciju un Austriju 4. panta 1. punkta pirmais teikums paredz tiesības uz pensijas, kas balstīta uz iemaksu periodiem saskaņā ar FRG, izmaksu ārvalstīs. Līdz ar to ir paredzēta beznosacījuma teritorijas pielīdzināšana, jo minētajā konvencijā ir izslēgta ar attiecīgo pensiju eksportu pretrunā esošo Vācijas tiesību aktu noteikumu (SGB VI 110. panta 2. punkts, 113. panta 1. punkts un 272. pants) piemērošana. Iesniedzējtiesa šaubās, vai principiālā visu divpusējo konvenciju aizstāšana ar Regulas Nr. 1408/71 piemērošanu attiecībā uz Austriju sākot no 1994. gada 1. janvāra ir saderīga ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar EKL 39. pantu un EKL 42. pantu.

32.      Regulas Nr. 1408/71 10. pantā ir paredzēta teritoriju pielīdzināšana. Taču tā ar VI pielikuma C (tagad – D) daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkta noteikumiem par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem vai FRG periodiem atkal bija atcelta. Tomēr attiecībā uz to – tieši uz 1966. gada konvencijas starp Vāciju un Austriju 4. panta 1. punkta pirmo teikumu – attiecas izņēmums: III pielikuma A un B daļā ir minēti sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas jāturpina piemērot neatkarīgi no Regulas (A daļa) 6. panta, respektīvi, saistošie noteikumi attiecībā uz konvencijām, kas neattiecas uz visām tām personām, uz kurām attiecas Regula (B daļa). Taču prasītājs neatbilst nosacījumiem, lai varētu atsaukties uz minēto konvenciju.

33.      Tādējādi šie noteikumi vismaz apstākļos, kādi ir pamata prāvā, varētu būt pretrunā tiesībām uz brīvu pārvietošanos (EKL 18., 39. un 42. pants) un it īpaši pensiju eksportējamības principam saskaņā ar EKL 42. pantu, jo tajos prasītāja gadījumā ir noteikts, ka viņa vecuma pensija, tā kā tās pamatā ir vienīgi FRG paredzētie periodi, netiek izmaksāta citā dalībvalstī.

34.      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu jautājumu:

“Vai Regulas (EEK) Nr. 1408/71 III pielikuma A daļas 35. punkta “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts un B daļas 35. punkta “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts, kā arī šīs regulas VI pielikuma C daļas “Vācija” 1. punkts ir saderīgs ar Eiropas tiesībām ar augstāku juridisku spēku, īpaši ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos, kas paredzētas EKL 39. un 42. pantā?”

35.      Ar 2006. gada 2. februārī reģistrētu vēstuli iesniedzējtiesa sniedza šādu precizējumu attiecībā uz prejudiciālo jautājumu:

1. Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļas attiecīgi 35. punkta – atbilstoši jaunajai Regulas Nr. 1408/71 pielikumu pārnumerācijai saistībā ar ES paplašināšanos austrumu virzienā 2004. gada 1. maijā 83. punkta – ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts ir jāskata tajā redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 5. maijam, kad spēkā stājās Regula (EK) Nr. 647/2005. Noteikumi, kas paredzēti pielikumos, atbilst 1995. gada 4. oktobra Vācijas–Austrijas konvencijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktam (BGBl. 1998 II, 313. lpp.) – spēkā stājās 1998. gada 1. oktobrī (paziņojums BGBl. 1998 II, 2544. lpp.) –, uz kuru prejudiciālais jautājums kontekstā ar attiecīgo juridisko situāciju 1999. gadā (apdrošināšanas gadījums sakarā ar 63 gadu vecuma sasniegšanu) tāpat loģiski attiecas.

2. Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkts pēc jaunās pārnumerācijas sakarā ar ES paplašināšanos austrumu virzienā 2004. gada 1. maijā atbilst Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punktam.

IV – Tiesvedība Tiesā

36.      Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot 2005. gada 6. decembrī lietas C‑396/05 un C‑419/05, savukārt 2006. gada 27. janvārī iepriekšminētās – ar lietu C‑450/05.

37.      Prasītāja pamata prāvā lietā C‑419/05, atbildētāja pamata prāvā, Vācijas un Itālijas valdība, kā arī Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 23. pantu iesniedza rakstveida apsvērumus.

38.      Tiesas sēdē, kas notika 2007. gada 6. martā, prasītājas pamata prāvā pārstāvis lietā C‑419/05, kā arī atbildētājas pārstāvji pamata prāvās, Vācijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

V –    Tiesiskais vērtējums

A –    Par lietām C‑396/05 un C‑419/05

1)      Ievada apsvērumi

39.      Ar saviem abiem vārdiski vienādajiem jautājumiem lēmumos lūgt prejudiciālu nolēmumu Sozialgericht Berlin jautā Tiesai, vai noteikums Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punktā ir saderīgs ar augstāka juridiskā spēka Eiropas tiesību normām.

40.      Kā minēts sākumā, šo Kopienas sekundāro tiesību normu mērķis ir atļaut Vācijas Federatīvajai Republikai saglabāt SGB VI valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par ekspatriantu Bundesvertriebenengesetz (turpmāk tekstā – “BVFG”) 1. panta izpratnē atzītam vācu izcelsmes iedzīvotājam no toreizējā Vācijas reiha austrumu apgabaliem, kas nav tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas daļa, varētu rasties tiesības uz vecuma pensijas izmaksu. Šī sekundāro tiesību norma, kā vienprātīgi uzskata prejudiciālā nolēmuma procedūras dalībnieki, turklāt ietver tos SGB VI noteikumus, atbilstoši kuriem tādi vecuma pabalsti, uz kuriem tiesības radušās saskaņā ar šo likumu, nevar tikt izmaksāti ārvalstīs. Tādējādi Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkts juridiski ir jāsaprot kā noteikums, ar kuru šīs regulas materiālās piemērošanas jomai netiek piešķirts konkrēts regulējuma priekšmets un ar ko tiek rezervēta Vācijas Federatīvās Republikas likumdošanas kompetence.

41.      Nepiemērojama līdz ar to ir it īpaši Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punktā norādītā atteikšanās no noteikumiem par dzīvesvietu (3), kas cita starpā aizliedz dalībvalstīm vecuma pabalstus, uz kuriem tiesības iegūtas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, tāpēc samazināt vai atsaukt tāda iemesla dēļ, ka to saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas institūcija, kas ir atbildīga par to maksāšanu (4).

42.      Tikmēr sociālā nodrošinājuma pabalstu eksports nekādā ziņā nav princips, kas attiektos vienīgi uz sekundāro tiesību jomu. Gluži otrādi, ar 10. panta 1. punktu ir izpildīts koordinēšanas pienākums, kurš ir paredzēts EKL 42. panta b) apakšpunktā saskaņā ar kuru ir jāgarantē pabalstu, uz kuriem tiesības ir iegūtas, pamatojoties uz vienu vai vairākām dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, maksāšana personai, kas dzīvo citas dalībvalsts teritorijā. Kā tas izriet no tā primāro tiesību juridiskā pamata EKL 42. panta b) apakšpunktā, sociālās nodrošināšanas naudas pabalstu eksportēšanas principa mērķis, aizliedzot piemērot tam pretrunā esošās dalībvalstu tiesību normas, tādējādi ir nepieļaut tiesību uz naudas pabalstiem zaudēšanu, kas draud sakarā ar pārcelšanos dzīvot uz citu dalībvalsti, un līdz ar to vispirms rast iespēju darba ņēmējiem īstenot Kopienu tiesībās paredzēto brīvo pārvietošanos (5).

43.      Ievērojot EKL 42. panta b) apakšpunkta nozīmi, darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanā ir jāpiekrīt Komisijas vērtējumam, ka Sozialgericht Berlin prejudiciālais jautājums vispārīgi ir vērsts uz VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkta saderību ar primāro tiesību noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ieskaitot EKL 42. un 39. pantu, kaut arī pakalpojumu eksportējamības principam, pēc manām domām, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, ir primāra loma.

2)      Tiesību normu piemērojamība attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos

a)      Klasifikācija par sociālā nodrošinājuma pabalstiem

44.      Sociālā nodrošinājuma pakalpojumu eksporta principu saskaņā ar EKL 42. panta b) apakšpunktu Kopienu likumdevējs ar Regulu Nr. 1408/71 attiecībā uz tās materiālo piemērošanas jomu ir konkretizējis un ierobežojis, nosakot, ka ne visi sociālā nodrošinājuma sistēmu pabalsti ir piemēroti eksportēšanai un ir jāeksportē, bet tikai tās kategorijas, kas ir uzskaitītas Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta galvenajā noteikumā (6). Saskaņā ar 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu uz vecuma pensijām attiecas Regulas materiālā piemērošanas joma. Pabalstu eksporta prasības ierobežojums attiecībā uz speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem izriet no 4. panta 2.a punkta. Turpretim saskaņā ar 4. panta 4. punktu Regulu skaidri nepiemēro kara un tā seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmām.

i)      Piemērojamība personām

45.      Uz prasītāju attiecas Regulas piemērojamība personām tiktāl, ciktāl viņa pamata prāvā Sozialgericht Berlin pret atbildētāju izvirzīja prasības attiecībā uz vecuma pabalstu. Pie personām, kas minētas Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punktā, pieder ne tikai darba ņēmēji šaurākā nozīmē, bet arī pensionētas personas, t.i., bijušie darba ņēmēji, ar noteikumu, ka uz viņiem attiecas tiesību aktos paredzēta sociālā nodrošinājuma sistēma (7). Šis nosacījums ir izpildīts, jo prasītājas ir bijušie darba ņēmēji pensionēšanās vecumā, kuru piederību Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmai neviens no lietas dalībniekiem neapstrīd. Turpretim konkrētā strīdīgo naudas pabalstu klasificēšana rada jautājumus par 4. panta 1. punktā paredzēto pabalstu uzskaitījumu.

ii)    Materiālā piemērošanas joma

46.      4. panta 1. punkts ierobežots ar noteiktu sociālā nodrošinājuma pabalstu kategoriju uzskaitīšanu, tomēr pilnīgi nevienai neparedzot juridisku definīciju. Judikatūrā šīs kategorijas ir definētas precīzāk, turklāt uzsverot, ka tās jāinterpretē nevis pamatojoties uz atbilstošiem valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, bet, gluži otrādi, jānosaka tās Kopienu tiesību kontekstā. Tātad pabalsta klasificēšanai sociālās nodrošināšanas jomā ir jābūt atkarīgai no tā tiešās attiecības ar dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas ir jānovērtē atbilstoši tā piešķiršanas mērķiem un nosacījumiem (8). Citiem vārdiem, dalībvalsts naudas pabalsta kvalificēšana par sociālā nodrošinājuma pabalstu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta nozīmē galvenokārt ir atkarīga no attiecīgā pabalsta mērķa un aprēķina bāzes (9).

47.      Vācijas valdība un atbildētāja pamata prāvā uzskata, ka strīdīgās pensijas ir jākvalificē kā kara upuriem paredzēto pabalstu sistēmas, uz kurām Regulas Nr. 1408/01 piemērošanas joma neattiecas. Turklāt tās, pirmkārt, norāda uz spriedumiem lietās Fossi (10) un Tinelli (11), kuros Tiesa ir konstatējusi, ka negadījumu un invaliditātes pensijas, kas balstītas uz apdrošināšanas laika posmiem, kas līdz 1945. gadam ir pabeigti ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, nav uzskatāmas par piederīgām sociālās nodrošināšanas jomai. Šo secinājumu Tiesa ir pamatojusi ar šādiem apsvērumiem: pirmkārt, kādreiz kompetentā apdrošināšanas iestāde vairs nepastāv, otrkārt, Vācijas tiesību normas mīkstina vienīgi grūtības, kas radušās sakarā ar nacionālsociālistisko režīmu un Otro pasaules karu, un, treškārt, pabalstu maksāšana dažiem pilsoņiem, kas dzīvo ārvalstīs, ir rīcības brīvības jautājums.

48.      Kā uzskata Vācijas valdība un atbildētāja, SGB VI ietverto valsts tiesību normu mērķis ir kompensēt grūtības, kas radušās tā rezultātā, ka teritorijas izmaiņu un iedzīvotāju pārcelšanās rezultātā Otrā pasaules kara laikā un pēc tā beigām ir likvidētas sociālās nodrošinājuma iestādes un tiesības vairs nevar tikt īstenotas. Reichsversicherungsanstalt für Angestellte pēc Vācijas reiha beigām pārtrauca [savu darbību] un 1953. gadā tika likvidēta. Tādējādi uz prasījumiem pret šo kādreizējo Vācijas apdrošināšanas iestādi tagad vairs nevar atsaukties.

49.      Turpretim Komisija, gan Itālijas valdība, gan arī prasītāja lietā C‑419/05 un iesniedzējtiesa uzskata, ka apstrīdēto pensijas maksājumu gadījumā nav runas ne par speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta izpratnē, ne par kara upuriem paredzētiem pabalstiem 4. panta 4. punkta izpratnē, bet par pabalstiem, kas ietilpst vecuma un apgādnieka zaudējuma pabalstu uzskaitījumā 4. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to sociālā nodrošinājuma jomā.

50.      Manuprāt, ir jāpieņem šis otrais viedoklis. Apstrīdēto pensiju maksājumu, kas pamatoti ar SGB VI, gadījumā nav runas ne par speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta izpratnē, ne par kara upuriem paredzētiem pabalstiem 4. panta 4. punkta izpratnē.

–       Speciālu ar iemaksām nesaistītu pabalstu noteikšana

51.      Judikatūrā speciāls pabalsts 4. panta 2.a punkta izpratnē ir definēts atkarībā no mērķa, kam tas domāts. Tam ir jābūt sociālā nodrošinājuma pabalsta aizstājējam vai papildinājumam un kā sociālai palīdzībai, kas pamatojama ar ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem, kā arī ar objektīvu kritēriju palīdzību noteiktam tiesiskajā regulējumā (12). Kā izšķirošo kritēriju, lai noteiktu, ka pabalstam nav ar iemaksām saistīta rakstura, Tiesa uzskata pabalsta faktisko finansēšanas veidu. Tiesai jāpārbauda, vai finansējums no sociālās apdrošināšanas iemaksām vai no valsts līdzekļiem nāk tieši vai netieši (13).

52.      Kā lietās C‑395/05 un C‑419/05 pareizi min Komisija un iesniedzējtiesa, pabalsti, kas izriet no Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem, nevar tikt uzskatīti par speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem, uz kuriem eksportēšanas prasība neattiecas, 4. panta 2.a punkta nozīmē, jo maksājumu par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem pamatā ir fakts, ka agrāk iemaksas tika veiktas tiesību aktos paredzētajā Vācijas pensiju apdrošināšanas sistēmā. Tas atbilst arī pamata lietu juridiskajai un faktiskajai situācijai, jo no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑396/05 un C‑419/05 nepārprotami izriet, ka abas prasītājas attiecīgi ir iesniegušas pierādījumus par iemaksu veikšanu agrākajām apdrošināšanas iestādēm, kas nozīmē, ka Tiesai ir saistošs minētais valsts tiesas konstatējums.

53.      Saskaņā ar iesniedzējtiesas apsvērumiem lietās C‑395/05 un C‑419/05, atzīstot, ka iemaksas bija veiktas pagātnē, tas arī bija iemesls, kāpēc Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodi ar 1960. gada 25. februāra Fremdrenten- und Auslandsrenten-Neuregelungsgesetz (Likums par ārvalstu un imigrantu pensiju jaunu tiesisko regulējumu) bija izslēgti no ekspatriantu pensiju tiesību aktiem un iekļauti vispārējā tiesiskajā regulējumā, tas ir, toreizējā Reichsversicherungsordnung (Reiha noteikumi attiecībā uz apdrošināšanu) (turpmāk tekstā – “RVO”, 1250. pants) un Angestelltenversicherungsgesetz (Likums par kalpotāju apdrošināšanu) (turpmāk tekstā – “AVG”, 27. pants), kas nozīmē, ka tie tagad atrodami vispārīgajā tiesiskajā regulējumā, proti, SGB VI.

54.      Nākošais apstāklis attiecībā uz klasificēšanu sociālā nodrošinājuma pabalstu sistēmā saskaņā ar 4. panta 1. punktu un tādējādi vienlaicīgi, pretēji kvalifikācijai speciālo ar iemaksām nesaistīto pabalstu kategorijā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu, izriet no paša finansēšanas veida. Kā norāda Komisija un iesniedzējtiesa, pabalstus par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem, tāpat kā pensijas, kas pamatotas ar Vācijas Federatīvās Republikas mūsdienu teritorijā pabeigtajiem laika posmiem, finansē nevis no federālajām dotācijām saskaņā ar SGB VI 213. pantu (14), bet gan no paaudžu solidaritātes shēmas atbilstoši SGB VI 153. pantam (15). Tas nozīmē, ka tagad aktīvi nodarbinātās apdrošinātās personas ar savām iemaksām finansē pensijas tiem, kas veikuši iemaksas agrāk.

55.      Šie argumenti liecina, ka pabalstu sistēma attiecībā uz Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem uzskatāma par Vācijas pensiju sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi iekļaušana speciālo, ar iemaksām nesaistīto pabalstu kategorijā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu nav iespējama.

–       Kara un tā seku upuriem paredzēto pabalstu noteikšana

56.      Ir jānorāda, ka attiecībā uz pabalstu par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodu klasificēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punktu kā daļu no kara un tā seku upuriem paredzētās pabalstu sistēmas, kā to piedāvā Vācijas valdība un atbildētāja, līdzīgi kā 4. panta 2.a punkts šī norma ietver atkāpes, kas saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāinterpretē, ņemot vērā EKL 42. pantu, kura mērķis ir nodrošināt maksimālu migrējošu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (16). EKL 39., 40. un 42. panta mērķi nevar sasniegt, ja tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas dēļ darba ņēmējiem būtu jāzaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kas tiem ir garantētas dalībvalsts tiesību aktos (17), it īpaši ja šīs priekšrocības ir kompensācija par viņu veiktām iemaksām (18). Proti, šajā sakarā Kopienu likumdevējs var pieņemt normas, ka paredz izņēmumus no sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principa, taču tādas normas par atkāpēm kā Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punkts ir jāinterpretē šauri (19).

57.      Konsekventi Tiesa tikai ļoti specifiskos gadījumos dalībvalstu pabalstus ir atzinusi par kara un to seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmu. Papildus jau minētajiem spriedumiem lietās Fossi (20) un Tinelli (21) ir jāmin spriedumi lietās Gillard (22) un Baldinger (23), kuros runa ir par Beļģijas un Austrijas kompensācijām dažiem kara gūstā nonākušiem pilsoņiem, atzīstot sniegtos pakalpojumus savai valstij un tās labā izciestos pārbaudījumus. Ņemot vērā ciešo sakarību ar notikumiem karā, abās lietās maksājumiem bija piespiedu kompensācijas raksturs. Turpretim pamata prāvās uzreiz šādu secinājumu nevar izdarīt jo vairāk tādēļ, ka apstrīdētie pabalsti ir nevis tipiskas kara kompensācijas, bet gan parastas vecuma pensijas.

58.      Pretēji tam kā norādījusi Vācijas valdība, es vēlos vispirms atzīmēt, ka spriedumos lietās Fossi un Tinelli izmantoto principu piemērošana izskatāmajās lietās, šķiet, nav notikusi, jo Tiesa šajās lietās, kā pareizi norāda iesniedzējtiesa, ir izskatījusi ārvalstu pensiju gadījumus saskaņā ar FRG un nevis gadījumus, uz kuriem attiecas tagadējais SGB VI, kas nosaka citus faktus, kam ir nozīme lēmuma pieņemšanā. Manuprāt, ir jānodala iemaksu periodi saistībā ar ārvalstu pensiju likumu, kas bija pabeigti, ņemot vērā iemaksu laika posmus citas valsts sistēmā, tas ir, kas nav Vācijas, un Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodi, kuros iemaksas bija maksātas Vācijas institūcijai. Tā kā izskatāmajā gadījumā ir konstatējama pēdējā minētā situācija, man šķiet, ka ir nepieciešama rūpīga Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punkta nosacījumu pārbaude.

59.      Tas, ka Vācijas valdība un atbildētāja atsaucas uz pabalstu par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem iespējamo kompensācijas raksturu, nepārliecina, jo iemaksu laika posmu atzīšanu pamato nevis ar faktu, ka ir noticis karš, bet gan, kā jau konstatēts, ar to, ka pagātnē iemaksas tika veiktas Vācijas apdrošināšanas iestādei. Tāpēc pamatojums vecuma pensijas izmaksai nevar būt atkarīgs tikai no Vācijas Federatīvās Republikas pilnvarām lemt par to, kā varētu uzņemties savu vēsturisko atbildību par nacionālsociālistiskā režīma upuriem, bet gan ir jāmeklē kontekstā ar tiesību aktā, proti, SGB VI, noteikto Vācijas pensiju tiesiskā regulējuma nosacījumu īstenošanu.

60.      Tāpat ir jānoraida Vācijas valdības un atbildētājas pamatojums, atbilstoši kuram strīdīgie pensiju maksājumi kā kompensācijas pabalsti domāti iemaksu veicējiem par toreizējās apdrošināšanas iestādes sabrukumu kara rezultātā Vācijas Reiha austrumos. Ciktāl šis pamatojums attiecas uz kādreizējo Reichsversicherungsanstalt kā toreiz kompetento apdrošināšanas iestādi, ir jāiebilst pret to, ka tas nemaina apstākli, ka iemaksu maksājumi neapstrīdami tika veikti valsts apdrošināšanas iestādei. Šajā ziņā ir jāpiekrīt Itālijas valdības argumentācijai, ka nevar būt nekādas atšķirības, vai prasītāji ir dzīvojuši Vācijas Reiha teritorijā (Pomerānija) vai anektētajās teritorijās (Sudetija). Izšķirošais ir vienīgi tas, ka iemaksas tikušas maksātas Reichsversicherungsanstalt.

61.      Manuprāt, tas, ka Pomerānijas un Sudetijas atdalīšanas no Vācijas Reiha rezultātā apdrošināšanas iestādei piederīgā infrastruktūra un institūcijas neeksistē, izskatāmo lietu novērtēšanā ir mazsvarīgi, jo grozījums iestādes struktūrā materiālā vai personāla ziņā, kaut arī saistībā ar kara sekām, neietekmē tās juridiskās personas statusu (24). Ir jāpiekrīt iesniedzējtiesai lietās C‑396/05 un C‑419/05 arī attiecībā uz to, ka izšķirošais nevar būt fakts, kādu kapitālu agrāk apdrošināšanas iestāde vienreiz jau ir uzkrājusi, un vai tas, iespējams, saistībā ar karu, ir ticis zaudēts. Gluži otrādi, manuprāt, noteicošais ir jautājums, vai Reichsversicherungsanstalt pēc kara beigām organizatoriski turpināja pastāvēt kā administratīva vienība.

62.      Vācijas valdība un atbildētāja savos dokumentos norāda, ka Rentenversicherung Bund ir funkcionālais pēctecis, taču ne Reichsversicherungsanstalt tiesību pēctecis. Vācijas valdība tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu, vēlāk ir precizējusi šo argumentāciju, ka konceptuāli funkciju pēctecība atšķiras no tiesību pēctecības ar to, ka tiesību pēctecis nepārņem saistības. Neņemot vērā neskaidrību, kas ir saistīta ar šāda jēdziena izmantošanu, man šķiet, šis secinājums kontekstā ar iesniedzējtiesas iesniegtajiem konstatētajiem faktiem, ir nesaprotams. No lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus lietās C‑396/05 un C‑419/05 izriet, ka Reichsversicherungsanstalt vairs nepastāv, tomēr tās juridiskā adrese bija Berlīnē, tātad tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā un tās manta (piemēram, zemes gabali un administratīvās ēkas) ir pārgājušas atbildētājas īpašumā. Atbilstoši tam, ko norādījusi Vācijas valdība un atbildētāja attiecībā uz daļējo Reichsversicherungsanstalt likvidāciju kādreizējā austrumu teritorijā, nevar piekrist. Ja piekristu Vācijas valdības juridiskajam vērtējumam attiecībā uz šķietamo Reichsversicherungsanstalt likvidāciju, nepieciešams drīzāk, kā pareizi atzīmē Itālijas valdība, pamatoties uz to, ka šī apdrošināšanas iestāde ir likvidēta kā kopums, tas ir, ne tikai tām apdrošinātajām personām, kas dzīvoja toreizējās austrumu teritorijās, bet arī tām, kas bija tajā apdrošinātas un kuru dzīvesvietas bija tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā. Strīdīgais valsts tiesiskais regulējums pēdējo minēto personu kategoriju tomēr neskar, lai gan iemaksas tika maksātas abos gadījumos.

63.      Tādējādi ir jānoliedz, ka Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodu pensiju maksājumiem būtu jebkāds kompensācijas raksturs. Tātad runa ir nevis par pabalstu no kara upuriem paredzētu pabalstu sistēmas saskaņā ar 4. panta 4. punktu, bet – ņemot vērā nolūku, kam tas paredzēts, tā finansēšanu un nosacījumus tā piešķiršanai – par sociālās nodrošināšanas pabalstu atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktam.

–       Regulas Nr. 1408/71 5. pantā paredzētās deklarācijas tiesiskās sekas

64.      Šis secinājums tiek pamatots ar deklarāciju, kuru Vācijas Federatīvā Republika ir pieņēmusi saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 5. pantu, kuras I.3.a) punktā Sociālā nodrošinājuma kodeksa (Sozialgesetzbuch), 1989. gada 18. decembrī pieņemto Sesto daļu tā ir nosaukusi kā tiesību aktus un sistēmu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta izpratnē (25). Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodu ņemšana vērā, aprēķinot pensiju, izriet no šī likuma noteikuma, tas ir, SGB VI 247. panta 3. punkta pirmā teikuma, saskaņā ar kuru iemaksu laika posmi ir arī laika posmi, par kuriem atbilstoši Vācijas reiha laika sociālajai likumdošanai bija veiktas obligātās iemaksas (obligāto iemaksu laika posmi) vai brīvprātīgās iemaksas.

65.      Ja dalībvalsts deklarācijā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 5. pantu ir minējusi tiesību aktu, no tā obligāti izriet, ka tiesību aktā minētie pabalsti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta izpratnē ir sociālā nodrošinājuma pabalsti (26). Deklarētie pabalsti ietilpst Regulas materiālās piemērošanas jomā (27). Ar deklarēšanu no juridiskā viedokļa dalībvalstis saista pašas sevi ar to, ka tās nevar atkāpties no savām deklarācijām (28).

3)      Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežošana, izmantojot dzīvesvietas nosacījumu

66.      4. panta 1. punkta kritērija ievērošana rada Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punktā paredzētās juridiskās sekas, kas dalībvalstīm aizliedz piemērot valsts tiesību aktus, kuros paredzēta vecuma pabalstu samazināšana, prasītājam pārceļoties dzīvot uz citu dalībvalsti. Šis tā dēvētais atteikšanās no noteikumiem par dzīvesvietu princips tomēr nav piemērojams neierobežoti, kā tas izriet jau no tā formulējuma un kā to ir apstiprinājusi Tiesa (29), bet tikai ar nosacījumu, ka neko citu šī regula nenosaka. Pavisam kas cits skaidri izriet no Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkta noteikuma par atkāpēm.

67.      Tā kā abas sekundāro tiesību normas juridiski ir līdzvērtīgas, nav iespējams pārbaudīt VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkta spēkā esamību tieši ar 10. panta 1. punkta palīdzību. Tikmēr būtu jāapsver, ka 10. panta 1. punkta funkcija, izpildot EKL 42. pantā paredzēto koordinācijas pienākumu, ir ieviest normu kopumu Kopienai, kas sociālā nodrošinājuma jomā veicinātu EKL 39. pantā nostiprinātās darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pamatbrīvības garantēšanu (30). Šajās lietās konstatētā Regulas Nr. 1408/71 piemērošana situācijai, kuras rezultātā radies strīds pamata prāvā, tādējādi dod iespēju pārbaudīt šīs Vācijas pieņemtās atkāpes saderīgumu ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām. Tas ietver EKL 39. un 42. pantu, kas ir atbilstošie noteikumi saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī EKL 18. pantu attiecībā uz Eiropas Savienības pilsonību.

68.      Ar EKL 39. panta 1. punktu ir garantēta darba ņēmēju brīva pārvietošanās Kopienā. Šī norma nodrošina ne tikai diskriminācijas aizliegumu, bet arī pieprasa turklāt vienkārši izvairīties no tiesību brīvi pārvietoties apdraudējumiem (31). Tiesa arī ir vairākkārt atzinusi, ka ar EKL 39. pantu tiek īstenots pamatprincips, kas ir nostiprināts EKL 3. panta c) apakšpunktā, saskaņā ar kuru Kopienu darbība ietver dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu personu pārvietošanās brīvībai likvidēšanu (32). Sekas tam, ka prasītājas pamata prāvās pārcēla savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti, bija tādas, ka viņas pensijas aprēķināšanas no jauna rezultātā zaudēja aptuveni 60 % un 25 % no savām pensijām. Šāds likumīgi iegūtu tiesību uz pensiju zaudējums var tādus saņēmējus kā prasītājas aizkavēt īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un tāpēc ir jāuzskata par šīs pamatbrīvības ierobežojumu. Tas pats attiecas uz viņu kā Eiropas pilsoņu tiesībām uz brīvu pārvietošanos, ko tiem nodrošina EKL 18. panta 1. punkts.

4)      Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojuma pamatojums

69.      Ciktāl Vācijas likumdevējs attiecībā uz personu kategoriju, kas ir ieguvusi Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodus ārpus Federatīvās Republikas, patur kompetenci pieņemt īpašas tiesību normas, pabalstu pilnā apmēra samazināšana attiecībā uz ārvalstnieka pensijas laika posmiem, ja dzīvesvieta ir ārpus Vācijas, tam katrā ziņā ir jānovērtē tā, lai netiktu pārkāptas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

70.      Lietā Elsen (33) Tiesa, neiedziļinoties, vai VI pielikuma D daļas noteikums ir piemērojams, ir konstatējusi, ka dalībvalstīm, izveidojot savas sociālā nodrošinājuma sistēmas, “it īpaši nepieciešams ņemt vērā Līguma normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos vai arī ikvienam Savienības pilsonim tajās piešķirto brīvību pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā”.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

71.      Vācijas valdība darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojuma pamatojumam min Vācijas likumdevēja centienus Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrībā integrēt ekspatriantus no bijušajām austrumu teritorijām.

72.      Turklāt tā izklāsta, ka ar to, ka, pieprasot pensijas saņēmēja dzīvesvietu, SGB VI ļauj secināt, ka Federatīvās Vācijas pensiju apdrošināšanas iestādes ir funkcionālie pēcteči, taču ne likvidētās Reichsversicherungsanstalt tiesību pēcteči. Tomēr šī funkcionālā pēctecība varētu un tai vajadzētu būt nozīmīgai tikai reālas teritoriālās kompetences gadījumā. Pretējā gadījumā, ņemot vērā Otrā pasaules kara notikumus, kuros liela Austrumeiropas daļa nonāca vācu okupācijā, rastos nepārskatāma potenciāli tiesīgo personu kategorija. Šo personu kategoriju nevar saprātīgi ierobežot arī ar citu objektīvu kritēriju, izņemot dzīvesvietas kritērija, palīdzību.

73.      Tiesiskais regulējums tiklab attiecībā uz Vācijas reiha laikā veiktiem iemaksu periodiem, kā arī attiecībā uz FRG noteiktiem periodiem, kā argumentē Vācijas valdība, tādējādi paredzēts arī aizsardzībai pret grūti pārvaramiem finanšu riskiem. Šie riski noslogo ne tikai Vācijas valsts kasi, veicot kompensācijas maksājumus pensiju fondiem, bet arī apdraud Vācijas pensiju apdrošināšanas sistēmas būtību kopumā, jo pašreiz tā galvenokārt tiek finansēta no apdrošināto personu iemaksām.

74.      Savukārt Komisija uzskata, ka dzīvesvieta kā nosacījums pensijas izmaksai par Vācijas reiha laikā veiktiem iemaksu periodiem nesamērīgi apdraud darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saskaņā ar EKL 39. un 42. pantu, kas, ņemot vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz Eiropas Savienības pilsonību atbilstoši EKL 18. pantam, nevar tikt attaisnots.

b)      Tiesiskais vērtējums

75.      No vienas puses, ir jāpiekrīt Vācijas valdībai attiecībā uz apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma integratīvo funkciju, ka atbilstoši Kopienu tiesību tagadējam stāvoklim, ja nenotiek saskaņošana sociālā nodrošinājuma jomā, dalībvalstīm tomēr ir jāparedz sociālo pabalstu piešķiršanas nosacījumi (34) un tāpēc tām ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz kritēriju noteikšanu saiknes ar valsts sabiedrību novērtēšanai (35). Kopienu likumdevējs šo rīcības brīvību it īpaši attiecībā uz dzīvesvietas nosacījumu speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem apzināti nav ierobežojis. Gluži otrādi, tas ir skaidri atzinis par pieņemamu dzīvesvietas nosacījumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1408/71 10.a pantā (36).

76.      No otras puses, ir jāiebilst pret to, ka šos principus principā piemēro vienīgi speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem saskaņā ar 10.a pantu (37). Turpretim šajā pamata lietā piemērošana pēc analoģijas ir aizliegta, ņemot vērā Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punkta formulējumā Kopienas likumdevēja skaidri saskatāmo vēlmi atcelt dzīvesvietas nosacījumu attiecībā uz vecuma pabalstiem.

77.      Vācijas valdības argumentācijas pamatā galvenokārt ir jau atspēkotais viedoklis, ka strīdīgā pensijas maksājuma gadījumā runa ir par sociāliem pabalstiem, kuriem nav nepieciešami iemaksu laika posmi attiecībā uz šodien vēl eksistējošu valsts vai ārvalstu apdrošināšanas iestādi. No Kopienu tiesību perspektīvas viedokļa nav svarīgi, vai Rentenversicherung Bund ir iestājusies Reichsversicherungsanstalt tiesību un funkciju pēctecībā, jo vairāk tādēļ, ka nav pietiekamu pierādījumu zināmai pēctecībai Rentenversicherung Bund veidolā. Tāpat ir skaidrs, ka šie maksājumi neder īpašu kara seku pabalstu atzīšanai, bet ir sociālā nodrošinājuma pabalsti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta nozīmē.

78.      Ciktāl Vācijas valdība norāda uz šķietamiem, grūti pārvaramiem finanšu riskiem, ir jāatzīmē, ka tā šajā ziņā nav izpildījusi ne savu izskaidrošanas, ne pierādīšanas pienākumu. It īpaši tā nav pierādījusi precīzu attiecīgo personu skaitu un Vācijas Federatīvajai Republikai papildus radušos izdevumus, ja gadījumā būtu jāizmaksā pilna apmēra vecuma pensija. To neņemot vērā, šī argumentācija nav saprotama, jo gadījumā, ja attiecīgā persona paliek Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, pensiju pilnīgai izmaksai tik un tā būtu bijis jānotiek. Tāpēc tā Vācijas tiesiskā regulējuma, kas ir minēts SGB VI, mērķis var būt tikai novērst attiecīgo personu pārcelšanos uz citu dalībvalsti.

79.      Turpinājumā jāpārbauda, vai “integrācijas ideja”, kas, kā uzskata Vācijas valdība, ir SGB VI tiesiskā regulējuma pamatā, ir saderīga ar Eiropas Savienības pilsonības jēdzienu, kāds tas ir paredzēts EKL 17. un 18. pantā. EKL 18. pants garantē Savienības pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

80.      Ievērojot šo noteikumu, darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pamatbrīvība ir kļuvusi par pilnvērtīgu pilsoņu brīvu pārvietošanos (38). Spriedumā lietā Martínez Sala (39) Tiesa pirmoreiz ir atzinusi Eiropas Savienības pilsonības tiešu iedarbību uz sociālo nodrošinājumu, attiecībā uz prasījumu pārbaudi izskatot vienīgi Eiropas Savienības pilsonības ietekmi. Spriedumā lietā Elsen (40) Tiesa skaidri norādīja, ka arī EKL 18. pants ir izmantojams kā Regulas Nr. 1408/71 juridiskais pamats, izskaidrojot, ka šī Kopienu tiesiskā regulējuma noteikumi sekmē ne tikai darba ņēmēju brīvas pārvietošanās nodrošināšanu saskaņā ar EKL 39. pantu, bet arī Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās nodrošināšanu atbilstoši EKL 18. pantam.

81.      Eiropas sociālo tiesību aizsardzības viena no pamatproblēmām – tāpat kā brīvas pārvietošanās jomā – ir darba ņēmēju un līdz ar to arī pilsoņu integrācija dalībvalsts sociālajā un sabiedriskajā dzīvē (41). Ar EKL 39. un EKL 18. panta 1. punktu acīmredzami pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kā šajā lietā, kuros paredzēta tikai noteiktas personu grupas integrācija dzimtenes sabiedrībā, bet vienlaicīgi notiek vēršanās pret tās integrāciju citu dalībvalstu sabiedrībās.

82.      Savienības pilsoņu integrācijas mērķis ir izjaukts un tādējādi EKL 18. panta 1. punkts ir pārkāpts, ja dalībvalsts bez redzama iemesla noteiktu savu pilsoņu grupu izolē un vairākumam rada nelabvēlīgu stāvokli tādējādi, ka dalībvalsts, samazinot pensijas, sarežģī viņiem tiesību brīvi pārvietoties izmantošanu.

83.      Nav saprotams, kāpēc ar integrāciju Federatīvās Republikas sabiedrībā vienmēr nevarētu būt vienlaicīgi saistīta arī integrācija tautu sabiedrībās Eiropas Savienības ietvaros, it īpaši tādēļ, ka EK līguma izvirzītais mērķis saskaņā ar preambulas pirmo apsvērumu ir likt pamatus arvien ciešākai Eiropas tautu savienībai.

84.      Tādējādi SGV IV ietvertā Vācijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz pabalstiem par Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem izvirzīto mērķi integrēt Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrībā vācu tautības ekspatriantus nevar pamatot, jo tādējādi tiek traucēta viņu integrācija saņēmējas valsts sabiedrībā.

85.      Tā kā atbilstošā reģistrācija, kas noteikta Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas 1. punktā prejudiciālā nolēmuma procedūras mērķiem atbilstoši EKL 234. panta pirmās daļas b) apakšpunktam, vienīgi nodrošina dzīvesvietas nosacījumu, kas ir paredzēts valsts tiesību aktos, to nepastiprinot vai nepavājinot, tā nav uzskatāma par saderīgu ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām.

B –    Par lietu C‑450/05

86.      Landessozialgericht Berlin‑Brandenburg Tiesai uzdotais prejudiciālais jautājums savā ziņā sastāv no divām daļām. Ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 1408/71 pārejas noteikumi III pielikuma A un B daļas attiecīgi 35. punktā ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunktā (pēc paplašināšanās sākot no 2004. gada 1. maija gan A iedaļā, gan arī B iedaļā ir kļuvis par 83. punkta e) apakšpunktu) un VI pielikuma C daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkts reizē atbilst augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām.

1)      Jautājuma pirmā daļa

a)      Ievada piezīmes

87.      Prasītājs pamata prāvā norāda, ka Vācijas–Austrijas 1995. gada 4. oktobra konvencijā paredzētā teritorijas pielīdzināšanas ierobežojuma dēļ, kas bija ietverts iepriekšējās 1966. gada 22. decembra Vācijas–Austrijas sociālā nodrošinājuma konvencijas 4. pantā (42), viņš zaudēja priekšrocības. Šīs jaunās konvencijas pārejas noteikumos ir ņemts vērā apstāklis, ka, Austrijai pievienojoties Eiropas Ekonomikas zonai un Eiropas Savienībai, Regula Nr. 1408/71 arī šajā dalībvalstī ir stājusies spēkā un saskaņā ar tās 6. pantu aizstāj līdzšinējo divpusējo konvenciju.

88.      Pārejas noteikumos Vācijas–Austrijas 1995. gada 4. oktobra konvencijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir konkrēti paredzēts saglabāt teritorijas pielīdzināšanu, tomēr to ierobežojot ar gadījumiem, kuros i) pabalsti jau varēja tikt saņemti 1994. gada 1. janvārī, ii) attiecīgā persona pirms 1994. gada 1. janvāra savu parasto dzīvesvietu ir izvēlējusies Austrijā un pabalsta [izmaksa] no pensiju un nelaimes gadījumu apdrošināšanas uzsākta līdz 1994. gada 31. decembrim (43). Prasītājs šiem nosacījumiem neatbilst, jo viņam, lai gan kopš 1970. gada viņa dzīvesvieta atrodas Austrijā, tikai no 1999. gada 1. augusta pēc 63 gadu vecuma sasniegšanas bija tiesības pieprasīt vecuma pensiju.

89.      Šos pārejas noteikumus apstiprina jau minētajam noteikuma formulējumam identisks teksts III pielikuma A un B daļas attiecīgi 35. punkta ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunktā. Tiesas kompetence veikt pārbaudi prejudiciālā nolēmuma procedūras ietvaros saskaņā ar EKL 234. panta pirmās daļas b) apakšpunktu ierobežota ar jautājumu par šī teksta kā normas spēkā esamību Kopienu atvasināto tiesību normas ietvaros. Turpretim sociālā nodrošinājuma konvencijas starp Vāciju un Austriju nevar būt pārbaudes priekšmets, jo šīs abas divpusējās konvencijas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir pieskaitāmas pie attiecīgo valstu, kas ir lietas dalībnieces, tiesību aktiem (44). Tomēr šīm konvencijām ir nozīme, novērtējot, cik ļoti tās ir attālinātas no Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem. Tāpēc prasītājam nav tiesību uz pensijas maksāšanu par iemaksu laika posmiem saskaņā FRG, kamēr viņš nedzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā, ja šim pabalstam ir piemērojama Regula Nr. 1408/71 un ja neviena norma par atkāpēm nav piemērojama tam par labu.

b)      Regulas Nr. 1408/71 piemērojamība

i)      Piemērojamība personām un pārrobežu saikne

90.      Uz prasītāju kā bijušo darba ņēmēju Austrijā un pašreizējo pensionāru saskaņā ar tās 2. panta 1. punktu attiecas Regulas piemērojamība personām.

91.      Turklāt pastāv arī Regulas piemērošanai nepieciešamais Kopienu konteksts (45). Tā priekšnoteikums ir, ka personas, fakti vai vēlmes atklāj juridisko saikni ar citu dalībvalsti. Tās var pastāvēt arī tad, ja uz personu attiecas vai ir attiekušies tikai vienas vienīgas dalībvalsts tiesību akti, tomēr ne tad, ja nav nekāda sasaistes kritērija ar jebkādu no Kopienu tiesībās paredzētajiem gadījumiem un tādējādi atbilstīgo faktu kopums tiek ierobežots ar vienas dalībvalsts teritoriju (46). No tā ir secināms, ka juridiskā saikne ar starptautisku piesaistes elementu ir radusies tad, ja citas dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā attiecīgai personai ir sava dzīvesvieta, tiesību normas ir piemērojamas darba ņēmējam. Tā tas būtu piemēram tad, ja šie tiesību akti darba ņēmējam nodrošina tiesības uz pensiju (47). Prasītājs šim nosacījumam atbilst. Viņš, protams, pēc tam, kad bija atstājis Rumāniju, ir strādājis un dzīvojis tikai Austrijā. Kamēr Vācijas pensiju iestāde tomēr viņam atzīst pensiju iemaksu laika posmus saskaņā ar FRG noteikumiem, kopš Austrijas pievienošanās juridiskā saikne pastāv ar citu dalībvalsti.

ii)    Piemērošana laikā

92.      Regula Nr. 1408/71 ir piemērojama attiecībā uz Austrijas Republiku kopš 1994. gada 1. maija, saskaņā ar 1992. gada 2. maija Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) (48). Kopš 1995.gada 1. janvāra tā ir piemērojama attiecībā uz Austrijas Republiku kā Eiropas Savienības dalībvalsti (49). Tomēr tas nav pretrunā tās piemērojamībai attiecībā uz prasītāja apdrošināšanas un nodarbinātības periodiem, kas ir pabeigti pirms šī datuma. Regulas Nr. 1408/71 94. panta 2. punktā ir paredzēts summēt apdrošināšanas, nodarbinātības un dzīvesvietas laikposmus un tāpat tādus laikposmus, kuri bija pabeigti pirms Regulas pirmās spēkā stāšanās dienas. Turklāt šīs regulas 94. panta 3. punktā ir paredzēts, ka rodas arī tiesības uz pabalstu tādos gadījumos, kuri notikuši pirms šīs regulas piemērošanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

93.      Regulas Nr. 1408/71 94. panta 1. punkta atpakaļejoša spēka aizliegums, atbilstoši kuram saskaņā ar šo regulu nevar iegūt tiesības attiecībā uz laikposmu pirms tās piemērošanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, šajā gadījumā nav piemērojams, jo prasītāja tiesības uz pensiju ir radušās tikai sākot no 1999. gada 1. augusta pēc 63 gadu vecuma sasniegšanas un tādējādi tikai pēc regulas stāšanās spēkā Austrijā.

iii) Materiālā piemērojamība

94.      Juridiskā situācija izskatāmajā gadījumā ir jāvērtē citādi nekā gadījumos, kādi ir apvienoto lietu Habelt un Möser pamatā. Iemaksu laika posmi atbilstoši FRG atšķiras no Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem atbilstoši SGB VI vispirms ar to, ka to mērķis ir ņemt vērā iemaksu laika posmus, kuri bija pabeigti ārvalstu sistēmā, tas ir, ārpus Vācijas. Formulējot citādi, ārvalstu pensiju gadījumos valsts pabalsts neatbilst personas iepriekš veiktajam iemaksu maksājumam. Jāpiebilst, ka attiecīgo personu kategorija atbilstoši FRG ir lielāka, ciktāl tā attiecas uz vācu tautības personām, kuru dzīvesvietas atradās ārpus bijušā Vācijas reiha apdzīvotajām vietām.

95.      Ņemot vērā iepriekš minēto, pabalsti saskaņā ar FRG, ievērojot to ieviešanas mērķi, ir jāpārbauda atsevišķi, balstoties uz precīzu to klasificēšanu atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 4. pantā paredzētajām pabalstu kategorijām. Turklāt tajos iekļautie noteikumi par atkāpēm, pie kuriem pieder arī kara sekām paredzētā kompensāciju sistēma, ir jāinterpretē šauri, lai tiktu maksimāli īstenota migrējošu darba ņēmēju brīva pārvietošanās (50).

–       Lietas dalībnieku argumenti

96.      Pēc Vācijas valdības un atbildētājas domām, FRG noteikumi ir jāapskata no tā aspekta, ka Austrumeiropā un Vidusāzijā dzīvojošajai vācu minoritātei Otrā pasaules kara laikā un pēc tā ir bijis īpaši smags liktenis. Vācija ņēma vērā īpašo atbildību par viņu likteni, atļaujot attiecīgajām personām izlemt, vai viņas vēlas savu nākotni veidot savā tagadējā dzimtenē, vai tiesību aktos paredzēto uzņemšanas noteikumu ietvaros pārcelties uz Vāciju, un veicinot sociāli pieņemamu uz Vāciju izceļojošo integrāciju. FRG ir daļa no šiem integrācijas pasākumiem, turklāt attiecīgās personas atrodas tādā statusā, it kā viņas savu darba mūžu būtu pavadījušas Vācijā. Viņu iemaksu laika posmi, kas ir pabeigti ārvalstu pensiju apdrošināšanas iestādē, tiek integrēti Vācijas tiesību aktos pensiju jomā un atlīdzināti apmēra ziņā Vācijas pensiju līmenī.

97.      Ārvalstu laika periodu integrācija Vācijas sistēmā ir nepieciešama, jo kompetentās ārvalstu apdrošināšanas iestādes viņu pensijas neeksportē un ar ārvalstu eksportējamām pensijām arī nepietiktu, lai attiecīgajām personām Vācijā garantētu minimālos iztikas līdzekļus. Ciktāl pabalsti par FRG paredzētajiem laika posmiem ir paredzēti, lai nodrošinātu papildu, aizstājošu vai papildinošu aizsardzību pret vecuma risku, kas ir saistīts ar Vācijas ekonomisko un sociālo vidi.

98.      Vācijas valdība norāda, ka pabalstu piešķiršana par FRG paredzētajiem laika periodiem valsts teritorijā nav atkarīga no tā, ka attiecīgās personas ir veikušas iemaksas arī Vācijas pensiju apdrošināšanai.

99.      Turpretim Komisija uzskata, ka turklāt tie ir pakalpojumi, kas ietilpst vecuma pabalstu uzskaitījumā 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to sociālā nodrošinājuma jomā. Papildus tā apgalvo, ka pabalstiem saskaņā ar FRG tiešām nekādas iemaksas Vācijas sistēmai nav tikušas veiktas, kas tos tomēr nepadara par speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem.

100. Turklāt Komisija apgalvo, ka pēc Aukstā kara beigām vairs nav pamatoti apgalvot, ka ekspatriants nevar īstenot savas izcelsmes valstī iegūtās apdrošināšanas tiesības tāpēc, ka kompetentās iestādes atradās ārpus Vācijas. Lielā daļā no BVFG minētajām teritorijām Kopienu tiesības ir spēkā starplaikā un līdz ar to arī Regula Nr. 1408/71. Tādējādi attiecībā uz šīm dalībvalstīm arguments par neesošo tiesisko aizsardzību nav attiecināms.

–       Tiesiskais vērtējums

Kara un tā seku upuriem paredzēto pabalstu noteikšana

101. No vienas puses, ir jāpiekrīt Vācijas valdībai, ka FRG saistībā ar BVFG sākotnēji bija paredzēts to vācu tautības piederīgo integrācijai Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrībā, kuri sakarā ar Otrā pasaules kara notikumiem bija zaudējuši savas dzīvesvietas ārvalstīs sakarā ar ekspatriāciju, it īpaši izraidīšanas rezultātā. Pamatojumu savam tiesiskajam vērtējumam Vācijas valdība atrod spriedumā lietā Tinelli, no kura izriet, ka FRG mērķis ir “sakarā ar nacionālsociālistiskā režīma un Otrā pasaules kara notikumiem rehabilitēt bēgļus un ekspatriantus, kuri ar savu darbu ir devuši ieguldījumu Vācijas Federatīvās Republikas atjaunošanā” (51).

102. No otras puses, ir jāpiekrīt arī Komisijas un iesniedzējtiesas vērtējumam, ka šis arguments, ņemot vērā šodienas apstākļus, ir jāpārvērtē. It īpaši attiecībā uz tā dēvētajiem repatriantiem, kuri nav devuši nekādu ieguldījumu Vācijas Federatīvās Republikas atjaunošanā, tādiem noteikumiem kā FRG šodien vairs nevar būt šāds mērķis, bet, gluži otrādi, ir jāparedz apdrošinātu personu, kuriem ir iemaksu laika posmi sakarā ar ārvalstu pensiju, integrācija tiesību aktos paredzētā Vācijas pensiju apdrošināšanas sistēmā (52).

103. Kā laikmetam neatbilstošs turklāt šķiet Vācijas valdības šajā lietā izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru pabalsti atbilstoši FRG ir noteikti kā kompensācija par to, ka attiecīgās personas savas izcelsmes valstīs iegūtās tiesības nevar realizēt, jo kompetentās iestādes atradās ārpus Vācijas. Šis pamatojums, kas jau bija spriedumu lietās Fossi un Tinelli pamatā, kā Komisija pareizi izskaidro, pēc Aukstā kara beigām un pēc pēdējām divām notikušajām Eiropas Savienības paplašināšanās kārtām vairs nav atbilstošs. Lielākajā daļā no Bundesvertriebenengesetz minētajām teritorijām Austrumeiropā Kopienu tiesības ir spēkā starplaikā un līdz ar to arī Regula Nr. 1408/71. Saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 katra dalībvalsts atbilstoši pabeigtajiem apdrošināšanas periodiem saskaņā ar tās tiesību aktiem nodrošina dalītu pensiju, kas saskaņā ar Regulas 10. pantu ir jāeksportē uz citām dalībvalstīm. Saskaņā ar pārejas noteikumiem Regulas 94. pantā tas attiecas arī uz apdrošināšanas periodiem un situācijām, kas ir tikuši pabeigti vai iestājušās pirms valsts iestāšanās Eiropas Savienībā. Ar Rumānijas iestāšanos 2007. gada 1. janvārī prasītājs, vēlākais, šajā datumā būtu varējis iegūt Rumānijas pensiju, pamatojoties uz saviem Rumānijas apdrošināšanas laikposmiem. Tādējādi attiecībā uz šīm dalībvalstīm arguments par neesošo tiesisko aizsardzību neattiecas.

104. Ievērojot to, iemaksu laika posmu gadījumā, kas paredzēti FRG, nevar būt runa par kara un to seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punkta izpratnē.

Speciālu ar iemaksām nesaistītu pabalstu noteikšana

105. Turpretim pabalsta par iemaksu laika posmiem FRG gadījumā var būt runa par klasifikāciju speciālu, ar iemaksām nesaistītu pabalstu kategorijā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu. Turklāt ir nepieciešams, lai attiecīgais pabalsts ir minēts IIa pielikumā un lai ir izpildīts materiālais nosacījums par speciāla, ar iemaksām nesaistīta pabalsta esamību saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu (53).

106. Par atbilstošu kvalifikāciju, pirmkārt, liecina finansēšanas veids, jo pabalstu par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG piešķiršana nav atkarīga no tā, ka attiecīgās personas ir veikušas arī iemaksas Vācijas pensiju apdrošināšanai. Šie pabalsti tiek finansēti no valsts līdzekļiem, turklāt pensiju apdrošināšanas iestāžu apvienība kompensē izdevumu summu par pabalstiem, kuri paredzēti FRG, atbilstoši SGB VI 291.b pantam (54). Tomēr sakarā ar sociālā nodrošinājuma pabalstu skaidru noteikšanu saskaņā ar 4. panta 1. punktu nevar būt svarīga tikai šī pazīme, jo vairāk tādēļ, ka no 4. panta 2. punkta izriet, ka Regula Nr. 1408/71 attiecas uz sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas var būt saistītas ar iemaksām un var arī nebūt.

107. Speciālu, ar iemaksām nesaistītu pabalstu kvalificēšana saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu papildus ir atkarīga arī no tā, vai attiecīgajam pabalstam ir speciālā pabalsta raksturs. Šajā sakarā tam ir jābūt sociālā nodrošinājuma pabalsta aizstājējam vai papildinājumam un kā sociālai palīdzībai, kas pamatojama ar ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem. Turklāt ir nepieciešams, lai par to būtu nolemts saskaņā ar tiesisko regulējumu, kurā ir noteikti objektīvi kritēriji (55). Pabalsti par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG ir paredzēti kā vecuma pensijas un šajā ziņā pielīdzināti noteiktam sociālā nodrošinājuma pabalstam Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Protams, to mērķis cita starpā ekonomiskajā ziņā ir arī attiecīgo personu sabiedriskā integrācija, tomēr pretēji Vācijas valdības viedoklim tiem nav pazīmju, kas raksturo sociālo palīdzību (56). Tas, piemēram, attiecas uz piesaisti vajadzību kritērijam, jo pabalsti par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG tiek izmaksāti neatkarīgi no varbūtējas atsevišķu personu vai noteiktas personu grupas vajadzību pārbaudes. Turklāt to piešķiršanas pamatā ir iemaksu laika posmu, kurus attiecīgā persona ir pabeigusi savā izcelsmes valstī, summēšana, kas neliecina par līdzību ar sociālo palīdzību.

108. Visbeidzot, pret pabalstu par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG klasificēšanu īpašu uz iemaksām nebalstītu pabalstu kategorijā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu liecina tas, ka tie nav minēti IIa pielikumā. Tikmēr sociālais pabalsts var tikt pieskaitīts šai kategorijai, ja ir izpildīti materiālie nosacījumi un attiecīgais pabalsts ir iekļauts IIa pielikumā (57).

109. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ir jāsecina, ka pabalsti par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG ir jāklasificē sociālā nodrošinājuma pabalstu kategorijā Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

110. Tādējādi principā Regula Nr. 1408/71 ir piemērojama šajā lietā.

c)      Izņēmuma esamība

i)      Par pārejas noteikumiem 1995. gada divpusējā konvencijā un Regulas Nr. 1408/71 III pielikumā

111. Regula Nr. 1408/71, stājoties spēkā Austrijā, saskaņā ar tās 6. panta a) apakšpunktu aizstāja 1966. gada divpusējo konvenciju. Starpvalstu līmenī tā tika aizstāta tikai pieņemot 1995. gada 4. oktobra konvenciju, kas spēkā stājās 1998. gada 1. oktobrī. Tiesiskās paļāvības aizsardzības dēļ attiecībā uz jau pastāvošajām situācijām tika ieviesti pārejas noteikumi konvencijas 2. panta b) apakšpunktā.

112. Kopienas līmenī šie pārejas noteikumi tika nodrošināti, tādu pašu formulējumu iekļaujot III pielikuma A un B daļas attiecīgi 35. punkta ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunktā (vai III pielikuma A un B daļas attiecīgi 83. punkta e) apakšpunkts pēc paplašināšanās no 2004. gada 1. maija). Kā juridiskais pamats iekļaušanai III pielikumā tomēr var tikt izmantots tikai 7. panta 2. punkta c) apakšpunkts. Saskaņā ar šo noteikumu, neievērojot 6. pantu, III pielikumā minētās sociālā nodrošinājuma konvencijas ir piemērojamas. No tā izriet, ka 7. panta 2. punkta c) apakšpunkts attiecas tikai uz tām konvencijām, kas ir noslēgtas pirms Regulas Nr. 1408/71 spēkā stāšanās, kamēr atbilstoši 8. pantam dalībvalstis var brīvi noslēgt jaunas konvencijas arī pēc regulas stāšanās spēkā (58). Uz III pielikumā minētajām konvencijām 8. pants tomēr neattiecas. Tā kā 1995. gada 4. oktobra sociālā nodrošinājuma konvencija starp Austrijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku tika parakstīta pēc Regulas Nr. 1408/71 stāšanās spēkā Austrijā, šajā gadījumā varētu būt runa, kā atzīmē Komisija, tikai par jaunu konvenciju un tāpēc principā ne par tādu, kura varētu tikt iekļauta III pielikumā. Šis viedoklis, no vienas puses, tiek pamatots ar faktu, ka konvencijas preambulā nav skaidras atsauces uz Regulas Nr. 1408/71 8. pantu un līgumslēdzēju pušu nodomu “noslēgt jaunu sociālā nodrošinājuma konvenciju, kas aizstās 1966. gada 22. decembra konvenciju”.

113. No otras puses, konvencijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunkts un līdz ar to arī iekļaušana III pielikumā skar tikai 1966. gada konvencijas noteikumus, kuru saturs būtībā ir palicis nemainīgs un kuri tika ieviesti tikai saistībā ar termiņiem pabalstu piešķiršanai, ja attiecīgo personu dzīvesvieta atrodas ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas. Konvencijas 14. panta 1. punktā skaidri norādīts, ka ar šīs konvencijas stāšanos spēkā, izņemot 2. punktā minētos noteikumus, 1966. gada 22. decembra Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas sociālā nodrošinājuma konvencija zaudē spēku. Šajā ziņā 1995. gada konvencijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā var tik paredzēta iepriekšējo noteikumu saglabāšana uz noteiktu laiku. Tādējādi pret iekļaušanu III pielikumā nav jāiebilst.

ii)    Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežošana

–       Sociālās priekšrocības zaudējums

114. Turpretim jautājums, vai ir materiālo Kopienu tiesību pārkāpums, vēl ir jānoskaidro. Apgalvojot, ka viņš ir zaudējis priekšrocības sakarā ar teritoriju pielīdzināšanas principa ierobežošanu, prasītājs pamata prāvā norāda uz savu tiesību brīvi pārvietoties pārkāpumu.

115. 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punktā bija paredzēta teritoriju pielīdzināšana starp Austriju un Vāciju, kas saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 nav noteikta. Jo, neraugoties uz teritoriju pielīdzināšanu saskaņā ar Regulas 10. pantu, tā sakarā tieši ar minēto pabalstu iekļaušanu VI pielikuma D daļā “Vācija” 1. punktā atkal tiek atcelta. Tā kā teritoriju pielīdzināšanas rezultātā atbilstoši 1966. gada konvencijai pensija par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG galvenokārt tiktu maksāta uz Austriju, tā ir sociāla priekšrocība, kas kā tāda Regulā nav paredzēta.

116. Izņēmums attiecībā uz Regulas VI pielikumu paredzēts pārejas noteikumu – līdz tas zaudē spēku 2005. gada 5. maijā – III pielikumā, taču ne attiecībā uz gadījumiem, kuros pensija pirmoreiz tikusi izmaksāta pēc 1995. gada 1. janvāra. Tas attiecināms uz situāciju, kādā atrodas prasītājs, jo pirmoreiz viņš pensiju sāka saņemt kopš 1999. gada. Prasītājs tādējādi nevar atsaukties uz 1966. gada konvencijā paredzēto teritoriju pielīdzināšanu, jo Regulā, ņemot vērā iekļaušanu IV pielikumā, nav paredzēta teritoriju pielīdzināšana šādiem pabalstiem un Regulā ar iekļaušanu III pielikumā nebija paredzēti nekādi pārejas posma noteikumi tādām situācijām, kāda tā ir prasītāja gadījumā, un, visbeidzot, divpusējā kontekstā ar jaunas konvencijas spēkā stāšanos 1998. gada oktobrī teritoriju pielīdzināšana tika atcelta attiecībā uz jaunajām situācijām, tā kā šī konvencija – tāpat kā Regulas Nr. 1408/71 III pielikums – pieļauj, ka pensiju izmaksa pirmoreiz notikusi, vēlākais, 1994. gadā.

117. Prasītājs, lai arī Regula Nr. 1408/71 ir stājusies spēkā, varētu atsaukties uz 1966. gada sociālā nodrošinājuma konvencijas noteikumu saglabāšanu, ja iekļaušana III un VI pielikumā nebūtu saderīga ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām, it īpaši ar noteikumiem attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

–       Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pārkāpums

118. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Līguma normas par brīvu pārvietošanos nepieļauj, ka darba ņēmēji tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas dēļ zaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, jo valsts tiesību aktos ieviestā divpusējā konvencija pēc Regulas spēkā stāšanās nav piemērojama (59). Šīs judikatūras pamatā ir pārliecība, ka attiecīgajam darba ņēmējam varētu rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība, viņš arī pēc brīvas pārvietošanās tiesību realizēšanas varētu gūt labumu no labvēlīgākajiem konvencijas noteikumiem. Tiesa lietās Rönfeldt (60), Thévenon (61), NaranjoAronja u.c. (62) un Grajera Rodriguez (63) ir norādījusi nosacījumus, atbilstoši kuriem iepriekšējo divpusējo konvenciju noteikumi, neraugoties uz aizstājošo noteikumu Regulas Nr. 1408/71 6. pantā, ir jāturpina piemērot.

119. 1995. gada 9. novembra spriedumā lietā Thévenon Tiesa savu judikatūru, kas izriet no sprieduma lietā Rönfeldt, ir precizējusi, atzīstot, ka tiesiskās paļāvības principu nevar attiecināt uz darba ņēmējiem, kuri, līdz spēkā stājās Regula Nr. 1408/71, apdrošināšanas laikposmus ir pabeiguši tikai vienā dalībvalstī un savas tiesības brīvi pārvietoties ir izmantojuši tikai pēc šīs regulas stāšanās spēkā (64).

120. Lietās NaranjoAronja un GrajeraRodriguez bija skaidrs, ka attiecīgās personas jau bija nodarbinātas Vācijā, pirms Regula Nr. 1408/71 ar Spānijas pievienošanos 1986. gada 1. janvārī stājās spēkā šajā dalībvalstī un tādējādi saskaņā ar tās 6. pantu principā aizstāja Vācijas un Spānijas konvencijas noteikumus. Aizstāšana, kā uzskata Tiesa, nedrīkstētu tāpēc izraisīt to, ka attiecīgajai personai tiek atņemtas tiesības un priekšrocības, kas tai pienākas saskaņā ar konvenciju (65).

121. No šīs judikatūras var izdarīt secinājumu, ka starp divām dalībvalstīm noslēgtas sociālā nodrošinājuma konvencijas noteikumu aizstāšana ar Kopienu tiesību noteikumiem principā ir obligāta (66) un, neņemot vērā regulās skaidri minētos gadījumus, izņēmums pieļaujams tikai tad, ja to sekas būtu tādas, ka darba ņēmējs, kurš ir iepriekš izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, Regulai stājoties spēkā, zaudētu sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kas viņam pienākas saskaņā ar valsts tiesību aktos ieviestām konvencijām, kas noslēgtas starp divām vai vairākām dalībvalstīm.

122. Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties, ka šie principi, kas ir atvasināti no EKL 39. un 42. panta interpretācijas, atbilstoši šīs judikatūras jēgai un mērķim tādējādi var tikai garantēt darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu (67). Konsekventi, kā nosacījums tā piemērošanai tiek prasīts personām īstenot šo pamatbrīvību. Atšķirībā no lietām C‑396/05 un C‑419/05, prasītājs pamata prāvā lietā C‑450/03 ir dzīvojis un strādājis tikai Rumānijā un Austrijā, un tādējādi nav fiziskā nozīmē ceļojis starp divām ES dalībvalstīm. Kopienu tiesību noteikumi attiecībā uz brīvu pārvietošanos ir piemērojami arī tad, ja apstrīdētā darbība tika veikta ārpus Eiropas Savienības, bet darba tiesiskajām attiecībām tomēr ir kāda telpiska attiecība vai pietiekami ciešs sakars ar dalībvalsts tiesību aktiem un līdz ar to ar attiecīgajiem Kopienu tiesību noteikumiem. Lietā Boukhalfa (68) Tiesa atzīst pietiekami ciešu saikni cita starpā tikai tad, ja darba ņēmējs, kurš veic darbību trešā valstī, tiek iesaistīts dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā. Izskatāmajā lietā prasītājs bija atzīts par ekspatriantu attiecīgo BVFG noteikumu izpratnē, tāpēc viņam principā bija tiesības uz vecuma pensiju, turklāt ir jāņem vērā viņa iemaksu laika posmi Rumānijā saskaņā ar FRG.

123. Lai varētu piemērot Kopienu tiesību normas attiecībā uz brīvu pārvietošanos, pietiek ar to, ka pats pabalsts šķērso robežu, un nevis lai pamatbrīvību persona īsteno fiziski, jo pretējā gadījumā varētu nonākt līdz atšķirīgiem, attaisnojošiem secinājumiem. Lietā Rundgren (69) Tiesa ir atzinusi Regulas Nr. 1408/71 un līdz ar to noteikumu piemērojamību attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos personai, kas dzīvoja kādā dalībvalstī, tur neveicot algotu darbu, bet tā vietā saņemot pensiju no citas dalībvalsts kā pensionēts ierēdnis. Šajā gadījumā pabalsts šķērsos divu dalībvalstu robežas. Prasītājam, kurš līdz šim Austrijā bija veicis algotu darbu, līdz jaunās konvencijas stāšanās spēkā 1998. gadā pienācās vecuma pensija saskaņā ar Vācijas likumiem, šo priekšrocību nesaistot ar dzīvesvietas nosacījumu.

124. Prasītājs 1970. gadā ir pārcēlies no Rumānijas uz Austriju, paļaujoties uz to, ka pēc sava pensionēšanās vecuma sasniegšanas 1999. gadā, pensija, kas balstīta uz Rumānijā pabeigtiem iemaksu laika posmiem, tiks maksāta Austrijā, pamatojoties uz 1966. gada konvenciju. Ieviešot Regulu kopā ar III pielikuma noteikumiem, prasītājam tika atņemtas priekšrocības.

125. Šāda atņemšana Rönfeldt judikatūras kontekstā izrādās ir EKL 18., 39. un 42. pantā garantēto tiesību apdraudējums, jo pensijas saņēmēji zaudē priekšrocības, kuras viņi vēl varēja pieprasīt, pamatojoties uz divpusējo konvenciju, ja viņi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos izmanto, pirms šī konvencija zaudē spēku un pirms spēkā stājas Regula Nr. 1408/71. Prasītājs, pamatojoties uz 1966. gada divpusējo konvenciju, ir ieguvis tiesisko statusu, saskaņā ar kuru viņam lēmums dzīvot un strādāt Austrijā nevis Vācijā, viņa tiesību kontekstā uz maksājumiem par iemaksu laika posmiem sakarā ar ārvalstu pensiju, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, nevarētu nākt par ļaunu.

126. Tā kā Regulas Nr. 1408/71 6. un 7. pants nav saderīgs ar labvēlīgāku divpusējās konvencijas noteikumu piemērošanu, ar augstākā juridiska spēka Kopienu tiesībām, tas ir, EKL 18., 39. un 42. pantu, pretrunā ir tas, ka prasītājs, balstoties uz pārejas noteiktumu III pielikuma A un B daļas 35. punkta (vēlāk 38. punkts) e) apakšpunktu un pamatojoties uz 1995. gada divpusējās konvencijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nevar atsaukties uz labvēlīgāku 1966. gada divpusējās konvencijas noteikumu.

127. Tādējādi pārējas noteikumi, kuri ir ietverti III pielikuma A un B daļas attiecīgi 35. punkta ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunktā (pēc paplašināšanās kopš 2004. gada 1. maija tiklab A pielikumā, kā arī B pielikumā kļuvis par 83. punkta e) apakšpunktu), ir pretrunā Kopienu tiesību noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un Eiropas Savienības pilsonību EKL 18., 39. un 42. panta nozīmē.

2)      Jautājuma otrā daļa

128. Pabalstiem par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG kā sociālā nodrošinājuma pabalstiem Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē saskaņā ar šīs regulas 10. panta 1. punktu ir piemērojams koordinēšanas pienākums. Līdz ar to dalībvalstu pienākums ir atcelt valsts tiesību aktos tos noteikumus, kas pabalstu piešķiršanu padara atkarīgu no dzīvesvietas nosacījuma attiecīgajā dalībvalstī.

129. Atbilstoši apsvērumiem lietās C‑396/05 un C‑419/05 arī šajā gadījumā ir jāpārbauda Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas “Vācija” 1. punkta saderīgums ar EKL 42. pantu kā augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām, turklāt Kopienas mērķis ir jāsaista ar darba ņēmēju brīvas pārvietošanās visplašāko īstenošanu.

130. Atšķirībā no iekļaušanas III pielikumā, kas padara iespējamu pabalstu piešķiršanu par iemaksu laika posmiem sakarā ar ārvalstu pensiju Austrijā dzīvojušām personām pārejas posma laikā, iekļaušana VI pielikuma D daļas “Vācija” 1. punktā saistībā ar Vācijas tiesību aktu noteikumiem (SGB VI 110. panta 2. punkts, 113. panta 1. punkts un 272. pants) paredz pensiju eksporta no Vācijas Federatīvās Republikas vispārīgu izslēgšanu.

131. Attiecībā uz prasītāju pamatā prāvā šie pārejas noteikumi neiedarbojas būtiski citādāk nekā uz prasītājām lietās C‑396/05 un C‑419/05. Vecuma pensijas samazinājums vai pilnīgs zaudējums, ko nosaka vienīgi dzīvesvietas maiņa ārvalstīs, varētu finansiāli apdraudēt vecuma pensiju sistēmu, atturot personu izmantot savas EKL 39. un 42. pantā noteiktās tiesības brīvi pārvietoties, tāpēc šis pasākumus ir jāatzīst par minētās pamatbrīvības ierobežojumu.

132. Lai attaisnotu valsts noteikumus attiecībā uz pensiju nemaksāšanu par iemaksu laika posmiem atbilstoši FRG ārvalstīs, uz kurām attiecas VI pielikuma D daļas, “Vācija”, 1. punkta norma par atkāpēm, Vācijas valdība būtībā sniedz tos pašus argumentus, ko attiecībā uz pabalstiem saistībā ar Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodiem, uz kuriem attiecas SGB VI noteikumi. Vācijas valdība, pirmkārt, atsaucas uz nepieciešamību integrēt ekspatriantus Federatīvās Republikas sabiedrībā un, otrkārt, uz aizsardzību pret risku, ka potenciāli tiesīgo personu loks nebūs pārskatāms.

133. Arī šeit ir jānorāda, ka dalībvalstīm, veidojot savu sociālā nodrošinājuma sistēmu, ir jāievēro Līguma normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ikvienam Savienības pilsonim piešķirtās tiesības pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (70). Tādējādi Vācijas likumdevēja izvirzītā vācu izcelsmes ekspatriantu integrācija nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt pamatbrīvības. Tā tas a fortiori ir, ja viņiem kā dalībvalstu pilsoņiem pienākas īpaša Eiropas Savienības pilsonības aizsardzība saskaņā ar EKL 18. pantu. Eiropas sociālo tiesību aizsardzības viena no pamatproblēmām – tāpat kā brīvas pārvietošanās jomā – ir darba ņēmēju un līdz ar to arī pilsoņu integrācija dalībvalsts sociālajā un sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc tāds valsts tiesiskais regulējums, kā šajā lietā, kura mērķis ir aizliegt noteiktas pilsoņu kategorijas integrāciju citu dalībvalstu sabiedrībās, ir pretrunā EKL 39. pantam un 18. panta 1. punktam.

134. Ciktāl Vācijas valdība norāda uz šķietamiem, grūti pārvaramiem finanšu riskiem, ir jāatzīmē, ka tā šajā ziņā nav izpildījusi ne savu izskaidrošanas, ne savu pierādīšanas pienākumu. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepietiekami pamatots.

VI – Secinājumi

135. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai

1)      uz Sozialgericht Berlin prejudiciālo jautājumu lietās C‑396/05 un C‑419/05 atbildēt šādi:

tāds tiesiskais regulējums, kā Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, IV pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punktā, nav saderīgs ar EKL 18., 39. un 42. pantu tiktāl, ciktāl tajā ir izslēgti Vācijas reiha laikā veikto iemaksu periodi un ciktāl tajā noteiktais izņēmums no atteikšanās no noteikumiem par dzīvesvietu var atturēt personu izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties;

2)      uz Landessozialgericht Berlin-Brandenburg prejudiciālajiem jautājumiem lietā C‑450/05 atbildēt šādi:

a)      ierobežojums paturēt spēkā 1966. gada 22. decembra sociālā nodrošinājuma konvenciju starp Vāciju un Austriju gadījumos, kad

i)      pabalsts jau ir izmaksāts vai ir maksājams 1994. gada 1. janvārī,

ii)      saņēmējs ir iekārtojies savā dzīvesvietā Austrijā laikā pirms 1994. gada 1. janvāra un tādu pensiju izmaksa, kas pienākas saskaņā ar pensiju un nelaimes gadījumu apdrošināšanu, sākas laikā pirms 1994. gada 31. decembra,

Regulas (EEK) Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļas 35. punkta (vēlāk 83. punkta) ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts nav saderīgs ar EKL 18., 39. un 42. pantu;

b)      tas pats ierobežojums 1995. gada 4. oktobra sociālā nodrošinājuma konvencijas starp Vāciju un Austriju 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā nav saderīgs ar EKL 18., 39. un 42. punktu;

c)      Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma D daļas ar nosaukumu “Vācija” 1. punkts nav saderīgs ar EKL 18., 39. un 42. punktu tiktāl, ciktāl Vācijas Federatīvajai Republikai ir tiesības piešķirt pabalstus saskaņā ar Fremdrentengesetz personām, kuru dzīvesvieta atrodas ārpus Vācijas Federatīvās Republikas.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, – redakcijā, ko groza un atjauno Padomes 1996. gada 2. decembra Regula (EK) Nr. 118/97 (OV L 28, 1. lpp.).

3 – Schuler R. Europäisches Sozialrecht (izdevējs: Maximilian Fuchs), 4. izdevums, 10. pants, 13. punkts, norāda, ka Regulas Nr. 1408/71 VI pielikumā ir ietverti izņēmumi no pabalstu eksporta principa.

4 – Ar Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punktu ir izslēgts jebkurš tiesību samazinājums saistībā ar dzīvesvietu citā dalībvalstī. Tajā ir uzskaitītas praktiski visas iespējas ierobežojumiem, ko var aizliegt ar valsts tiesiskā regulējuma palīdzību, paredzot dzīvesvietas nosacījumu attiecīgajā dalībvalstī. Skat. 1991. gada 20. jūnija spriedumu lietā C‑356/89 Newton (Recueil, I‑3017. lpp., 23. punkts), 1987. gada 24. februāra spriedumu apvienotajās lietās 379/85, 380/85, 381/85 un 93/86 Giletti u.c. (Recueil, 955. lpp., 17. punkts) un 1982. gada 10. jūnija spriedumu lietā 92/81 Camera (Recueil, 2213. lpp., 16. punkts). Ar šādu atteikšanos no noteikumiem par dzīvesvietu dalībvalstu tiesību aktos rezultātā tiek sasniegta dalībvalstu teritoriju pielīdzināšana tiesību uz pabalstu kontekstā. Formulējot pozitīvi, tas nozīmē, ka ar šo noteikumu dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums visus 10. panta 1. punktā minētos pabalstus pārskaitīt uz citām dalībvalstīm, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1408/71 materiālā piemērošanas joma. Daži autori saskata tajā atvadīšanos no tradicionālā teritorialitātes principa sociālajās tiesībās. Skat. Schuler R. minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 10. pants, 3. punkts; Louven K./Louven C. Das Territorialitätsprinzip im Internationalen Sozialrecht, Neue Zeitschrift für Arbeitsrecht, 1991, 13. burtnīca, 497. lpp.; Eichenhofer E. Export von Sozialleistungen nach Gemeinschaftsrecht, Die Sozialgerichtsbarkeit, 1999, 57. lpp.

5 – Nesummējot kopā apdrošināšanas laikposmus un pabalstu eksportēšanu, darba ņēmējs, kurš izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, varētu zaudēt sociālā nodrošinājuma tiesības, ja un ciktāl tās ir balstītas uz valsts, kur viņš bija nodarbināts iepriekš, tiesību aktiem. Tāpēc Tiesa 1973. gada 7. novembra spriedumā lietā 51/73 Smieja (Recueil, 1213. lpp., 14.–17. punkts) izskaidroja: 10. panta 1. punkts “nodrošina, ka attiecīgās personas var brīvi saņemt noteiktas pensijas un citus pabalstus, kurus viņi ir ieguvuši saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, pat ja viņi dzīvo citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas institūcija, kas ir atbildīga par to maksāšanu. Šī noteikuma mērķis ir garantēt personu tiesības uz šādiem pabalstiem arī tad, ja viņi apmetušies citā dalībvalstī, piemēram, savas izcelsmes valstī”. Saskaņā ar Tiesas konstatējumu 1980. gada 10. jūnija spriedumā lietā 92/81 Caracciolo (Recueil, 2213. lpp., 14. punkts) neierobežota pabalstu eksporta mērķis ir “ne tikai tas, ka personai savas tiesības uz pensijām un apbedīšanas pabalstu, kas ir iegūtas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, saglabājas pat pēc viņas dzīvesvietas pārcelšanas uz citu dalībvalsti, bet arī, ka viņai šādu tiesību iegūšana nevar tikt atteikta tikai tāpēc, ka viņa nedzīvo valsts teritorijā, kurā atrodas institūcijas, kas atbildīgas par maksāšanu. 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka izcelsmes valsts apdrošināšanas institūcija attiecībā invaliditātes pabalstiem nevar piemērot valsts tiesas minēto teritorialitātes principu”. Saskaņā ar Borchardt, Handbuch des EU-Wirtschaftsrechts (Izdevējs: Dauses M. A.), Minhene, 2004, 1. sējums, D.II., 64. punkts, tiesiskais regulējums darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma jomā līdz ar to veido nepieciešamo brīvas pārvietošanās tiesību papildinājumu. Ruland F. Rentenversicherung, no: Schulze B./Zacher H. (izdevēji), Wechselwirkungen zwischen dem Europäischen Sozialrecht und dem Sozialrecht der Bundesrepublik Deutschland, Schriftenreihe für Internationales und Vergleichendes Sozialrecht, 12. sējums, Berlīne, 1991, 75. lpp., tāpēc apzīmē Eiropas sociālās tiesības kā “brīvu pārvietošanos papildinošas”. Eiropas sociālajās tiesībās ir “savienojošās normas”, kas ir nepieciešamas, lai daļējie periodi, kurus migrējošie darba ņēmēji pabeiguši atsevišķās dalībvalstīs, kļūtu par vienotu sociālo periodu.

6 – Eichenhofer E. Export von Sozialleistungen nach Gemeinschaftsrecht, Die Sozialgerichtsbarkeit, 1999, 58. lpp., norāda, ka Regulas Nr. 1408/71 10. pants nerada nekādu vispārīgu pienākumu attiecībā uz visu pabalstu eksportu, kā, šķiet, patiesībā to pieprasa EKL 42. pants.

7 – 1998. gada 5. marta spriedumā lietā C‑194/96 Kulzer (Recueil, I‑895. lpp., 24. punkts) un 1979. gada 31. maija spriedumā lietā 182/78 Pierik (Recueil, 1977. lpp., 4. punkts) Tiesa ir norādījusi, ka jēdziens “darba ņēmējs” Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punkta izpratnē ir vispārpiemērojams un attiecas uz ikvienu personu, kas, veicot algotu darbu vai nē, ir apdrošināta saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma jomā. No tā izriet, ka uz pensionāriem, kuriem saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz pensiju ir tiesības, arī tad, ja viņi neveic algotu darbu, balstoties uz viņu piederību sociālā nodrošinājuma sistēmai, attiecas regulas noteikumi par “darba ņēmēju”, ciktāl attiecībā uz viņiem nav jāpiemēro īpaši noteikumi.

8 – Kā Tiesa ir atkārtoti spriedusi, atšķirība starp pabalstiem, kuru ir izslēgti no Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomas, un tādiem, uz kuriem tā attiecas, būtībā balstīta uz katru pabalstu veidojošiem elementiem, it īpaši tādiem kā tā mērķis un piešķiršanas nosacījumi, nevis uz to, ka kāds pabalsts valsts tiesību aktos tiek vai netiek kvalificēts kā sociālā nodrošinājuma pabalsts. 1983. gada 5. jūlija spriedumā lietā 171/82 Valentini (Recueil, 2157. lpp., 13. punkts) Tiesa, piemēram, noliedza piederību pie vecuma pabalstiem Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, jo piemaksas seko nodarbinātības politikas mērķim, tai pašā laikā palīdzot darba vietas, kuras pirms aiziešanas pensijā aizņem darba ņēmēji, atbrīvot par labu jaunajiem bezdarbniekiem. Skat. arī 1985. gada 27. marta spriedumu lietā 249/83 Hoeckx (Recueil, 973. lpp., 11. punkts), 1987. gada 4. jūnija spriedumu lietā 375/85 Campana (Recueil, 2387. lpp.), 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑78/91 Hughes (Recueil, I‑4839. lpp., 14. punkts) un 1996. gada 10. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑245/94 un C‑312/94 Hoever un Zachow (Recueil, I‑4895. lpp., 17. punkts).

9 – Fuchs M. Europäisches Sozialrecht, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 4. pants, sprieduma lietā Valentini 13. un 14. punkts (iepriekš minēts 8. zemsvītras piezīmē, 13. punkts).

10 – 1977. gada 31. marta spriedums lietā 79/76 Fossi (Recueil, 667. lpp.).

11 – 1979. gada 22. februāra spriedums lietā 144/78 Tinelli (Recueil, 757. lpp.).

12 – 1997. gada 4. novembra spriedums lietā C‑20/96 Snares (Recueil, I‑6057. lpp., 33., 42. un 43. punkts), 1998. gada 11. jūnija spriedums lietā C‑297/96 Partridge (Recueil, I‑3467. lpp., 34. punkts), 2001. gada 31. maija spriedums lietā C‑43/99 Leclere un Deaconescu (Recueil, I‑4265. lpp., 32. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑160/02 Skalka (Recueil, I‑5613. lpp., 25. punkts).

13 – 2001. gada 8. marta spriedums lietā C‑215/99 Jauch (Recueil, I‑1901. lpp., 32. un 33. punkts), iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Skalka, 28. punkts, un 2007. gada 16. janvāra spriedums lietā C‑265/05 Pérez Naranjo (Krājums, I‑347. lpp., 36. punkts) attiecas uz kopšanas pabalsta izmaksu (saistīti ar iemaksām) un pensiju kompensējoša pabalsta (nav saistīts ar iemaksām) piešķiršanu Austrijā, kā arī papildu pabalsta izmaksu no solidaritātes fonda (principā atzīst to, ka pabalsts nav saistīts ar iemaksām, detalizētāku vērtējumu atstājot valsts tiesas ziņā) Francijā.

14 – Noteikums nosaka apvienības finansiālo piedalīšanos sakarā ar vispārējās pensiju apdrošināšanas izdevumiem. Piemērojot sociālās valsts principu, apvienība ir izveidojusi, lielākoties uz spaidiem balstītu, pensiju apdrošināšanas sistēmu. Līdz ar to tai ir pienākums daļēji segt izdevumus, kas izriet no šīs sistēmas. Federālo dotāciju uzdevums ir garantēt pensiju apdrošināšanas pabalstus un aizsargāt iemaksu veicēju no pārmērīgas slodzes. Federālajām dotācijām līdz ar to ir jāpilda aizsardzības un nodrošināšanas funkcija (Diel U. Sozialgesetzbuch VI (izdevējs: Hauck K./Noftz W., 2. sējums, Berlīne, 2006, K 213. pants, 8. un 9. punkts, 4. lpp.).

15 – Iemaksu sistēma ir sociālā nodrošinājuma finansēšanas metode, īpaši vecuma nodrošinājums, kā arī apdrošināšana pret slimības gadījumiem un bezdarba apdrošināšana. Veiktās iemaksas tiek tieši novirzītas sniegto pabalstu finansēšanai, turklāt apdrošināšanas iestāde var nelielā apmērā veidot ietaupījumus (piemēram, tiesību aktos paredzētās pensiju apdrošināšanas ilgstošās rezerves). Attiecībā uz savām iemaksām iemaksu veicējs iegūst tiesības uz pabalstu vajadzības gadījumā (bezdarbs, slimība, vecums). Sistēmas pamatā ir tā dēvētā “paaudžu solidaritāte”. Ar šo jēdzienu raksturo stāvokli, kurā iemaksu veicējs noteiktu periodu garantē uztura līdzekļus attiecīgi tagadējai pensionāru paaudzei un par to viņam ir tiesības – vai labāk: pamatotas cerības –, ka viņu līdzīgā veidā vēlāk atbalstīs tagadējā bērnu paaudze (Finke H. Sozialgesetzbuch VI, iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē, 2. sējums, Berlīne, 2006, K153. pants, 20. punkts, 7. lpp.).

16 – Skat. 1978. gada 12. oktobra spriedumu lietā 10/78 Belbouab (Recueil, 1915. lpp., 5. punkts).

17 – 1975. gada 21. oktobra spriedums lietā 24/75 Petroni (Recueil, 1149. lpp., 13. punkts), 1977. gada 3. februāra spriedums lietā 62/76 Strehl (Recueil, 211. lpp.), 1980. gada 10. janvāra spriedums lietā 69/79 Jordens‑Vosters (Recueil, 75. lpp.), 1980. gada 12. jūnija spriedums lietā 733/79 CCAF/Laterza (Recueil, 1915. lpp.), 1986. gada 25. februāra spriedums lietā 254/84 De Jong (Recueil, 671. lpp., 15. punkts) un 1989. gada 14. decembra spriedums lietā 168/88 Dammer (Recueil, 4553. lpp., 21. punkts).

18 – Iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Jauch, 20. punkts, un 1986. gada 25. februāra spriedums lietā 284/84 Spruyt (Recueil, 685. lpp., 18. punkts un turpmākie punkti).

19 – Iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Jauch, 21. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedums lietā C‑286/03 Hosse (Krājums, I‑1771. lpp., 24. un 25. punkts).

20 – Iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Fossi, 667. punkts.

21 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Tinelli, 757. punkts.

22 – 1978. gada 6. jūlija spriedums lietā 9/78 Gillard (Recueil, 1661. lpp.).

23 – 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C‑386/02 Baldinger (Krājums, I‑8411. lpp.).

24 – Reichsversicherungsanstalt für Angestellte kā valsts obligātās apdrošināšanas iestāde valsts kalpotājiem tika izveidota 1912. gadā Berlīnē. Kā publisko tiesību subjekts ar iestādes pazīmēm tā atradās vispirms valsts kanclera uzraudzībā, bet kopš 1919. gada tā bija iestāde Reiha darba lietu ministrijas kompetencē esošajā nozarē. 1934. gadā Reichsversicherungsanstalt nonāk Reichsversicherungsamt (Reiha apdrošināšanas padome) pakļautībā un papildus tās līdzšinējiem uzdevumiem pārņem arī uzraudzību pār atlīdzības kasēm, kas domātas valsts kalpotāju slimības apdrošināšanai. Publisko tiesību subjekti ir publiski tiesiskas personu apvienības, kurām pašām jāadministrē sava darbība un vienlaikus līdz ar to jāatslogo valsts pārvalde. Tās nav saistītas ar vispārīgo dzīvesvietas kritēriju vai uzņēmējdarbības veikšanu noteiktā teritorijā, apvienojot savus locekļus atbilstoši īpašiem, piemēram, profesionāliem, ekonomiskiem, sociāliem, kultūras vai citiem kritērijiem. Tāpēc tās tiek dēvētās, pretēji teritoriālām apvienībām, arī par personu apvienībām. Sociālās apdrošināšanas jomā pie tām pieder Allgemeinen Ortskrankenkassen (vispārējās vietējās slimo kases) un tām pielīdzinātās Ersatzkassen (atlīdzības kases), Berufsgenossenschaftten (profesionālās apvienības), Landesversicherungsanstalten (federālo zemju apdrošināšanas iestādes) un Bundesversicherungsanstalt für Angestellte (Maurer H. Allgemeines Verwaltungsrecht, 12. izdevums, Minhene, 1999, 23. pants, 30. punkts). Koja F. Allgemeines Verwaltungsrecht, 3. izdevums, Vīne, 1996, 322. lpp., norāda, ka sociālās apdrošināšanas iestāde ir kaut kas starp personu apvienību un interešu grupu, taču tai ir arī iestādes elementi. Kā iestādes tās ir organizatorisks administrācijas darbinieku un materiālo līdzekļu (ēkas, iekārtojuma, tehnisko iekārtu) rezumējums ceļā uz patstāvīgu administratīvu vienību.

25 – Vācijas Federatīvās Republikas deklarācija saskaņā ar Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, 5. pantu (OV 2003, C 210, 1. lpp.; I.3.a) apakšpunkts). No tā izriet, ka noteikumi attiecībā uz tiesību aktos paredzētās pensiju apdrošināšanas tiesisko regulējumu, kurus ietver “Sociālā nodrošinājuma kodekss, 1989. gada 18. decembra Sestā daļa”, ir daļa no tiesību aktiem un sistēmām, uz kuru attiecas Regulas 4. panta 1. un 2. punkts.

26 – 1977. gada 29. novembra spriedums lietā 35/77 Beerens (Recueil, 2249. lpp., 9. un 10. punkts).

27 – Brechmann W. Kommentar zum EUV/EGV, 1. izdevums (1999), 42. pants, 647. lpp., 11. punkts, norāda, ka ar deklarācijas iesniegšanu regulas piemērošanas joma uz tiesību aktiem un sistēmām to kopumā attiecināma obligāti. Tāpat arī Tiesa 1977. gada 5. maija spriedumā lietā 104/76 Jansen (Recueil, 829. lpp., 7. punkts), 1980. gada 27. janvāra spriedumā lietā 70/80 Vigier (Recueil, 229. lpp., 12. un turpmākie punkti) un 1995. gada 18. maija spriedumā lietā C‑327/92 Rheinhold un Mahla NV (Recueil, I‑1223. lpp., 15. un turpmākie punkti) ir konstatējusi, ka Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta piemērošanas joma ir jāraksturo veidā, kas ļauj atzīt, ka Kopienu tiesību noteikumi ietver valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas to kopumā.

28 – Skat. iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Partridge, 35. punkts, 1990. gada 22. februāra spriedumus lietā 228/88 Bronzino (Recueil, I‑531. lpp., 11. punkts) un lietā C‑12/89 Gatto (Recueil, 557. lpp.). Fuchs M. Europäisches Sozialrecht, 5. pants, 5. punkts; Brall N. Der Export von Leistungen der sozialen Sicherheit in der Europäischen Union, Bādenbādene, 2003, 153. lpp.

29 – Iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Snares, 39. punkts.

30 – Brall N., iepriekš minēts 28. zemsvītras piezīmē, 28. lpp. Saskaņā ar Kahil B., Europäisches Sozialrecht und Subsidiarität, Bādenbādene, 1996, 252. lpp., Kopienas likumdevēja uzdevums pieņemt koordinējošas tiesību normas papildu EKL 42. panta formulējumam, secināms, pamatojoties it īpaši no noteikuma teleoloģiskās interpretācijas, kā arī no tā mērķa EKL 39. panta kontekstā.

31 – Langer, R., Europäisches Sozialrecht, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 39. pants, 1. punkts.

32 – Skat. ģenerāladvokāta Sadžo [Saggio] 2000. gada 13. aprīļa secinājumus lietā C‑135/99 Elsen (Recueil, I‑10409. lpp., 25. punkts). 1999. gada 26. janvāra spriedums lietā C‑18/95 Terhoeve (Recueil, I‑345. lpp., 36. punkts).

33 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais 2000. gada 23. novembra spriedums lietā Elsen, 33. punkts; līdzīgi 1998. gada 28. aprīļa spriedumi lietās C‑120/95 Decker (Recueil, I‑1831. lpp., 23. punkts) un C‑158/96 Kohll (Recueil, I‑1931. lpp., 19. punkts), 1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp., 33. punkts) un 2002. gada 7. februāra spriedums lietā C‑28/00 Kauer (Recueil, I‑1343. lpp., 45. punkts).

34 – Iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Snares, 45. punkts.

35 – Savos 2006. gada 30. marta secinājumos lietā C‑192/05 Tas‑Hagen un Tas (2006. gada 26. oktobra spriedums, Krājums, I‑10451. lpp., 61. un 62. punkts) ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] skaidro, ka tāpat kā dalībvalsts vispārīgi var brīvi noteikt nosacījumus sociālo pabalstu, kas Kopienu tiesībās nav reglamentēti, piešķiršanai, tai ir arī plaša izvērtēšanas un rīcības brīvība attiecībā uz integrācijas pakāpi, kas jāpierāda personai. Personas dzīvesvieta principā var kalpot kā kritērijs vienotībai ar pabalstu piešķirošās dalībvalsts sabiedrību. Viņas integrācija attiecīgajā sabiedrībā tātad var tikt uzskatīta par pierādītu, konstatējot, ka persona zināmu laiku ir dzīvojusi tajā dalībvalstī. Šajā sakarā skat. 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑209/03 Bidar (Krājums, I‑2119. lpp., 57. punkts); skat. arī 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑224/98 D’Hoop (Recueil, I‑6191. lpp., 38. punkts), 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C‑138/02 Collins (Recueil, I‑2703. lpp., 67. punkts) un 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑258/04 Ioannidis (Krājums, I‑8275. lpp., 30. punkts). Visbeidzot skat. ģenerāladvokātes Kokotes 2007. gada 29. marta secinājumus lietā C‑287/05 Hendrix (2007. gada 11. septembra spriedums, Krājums, I‑6909. lpp., 72. punkts).

36 – Skat. visbeidzot ģenerāladvokātes Kokotes secinājumus lietā C‑287/05 Hendrix, 72. punkts.

37 – Skat. iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietās Leclere un Deaconescu, 32. punkts, Snares, 42. punkts, un 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 313/86 Lenoir (Recueil, 5391. lpp., 16. punkts), kuros Tiesa uzsvēra, ka attiecībā uz speciāliem, ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem, Kopienu likumdevējs, īstenojot EKL 42. pantā noteikto, var brīvi pieņemt noteikumus par atkāpēm no sociālo pabalstu eksportējamības principa. Kā ir atzinusi Tiesa, it īpaši cieši ar sociālo jomu saistīto pabalstu piešķiršana var būt atkarīga no dzīvesvietas valstīs, kur atrodas kompetentā iestāde. Ar Regulas Nr. 1408/71 10.a pantu ir pieļauts jaukta veida pabalstus, kā tagad tie ir definēti 4. panta 2.a punktā, iekļaut koordinēšanā, līdz ar to uz tiem vienlaicīgi neattiecinot pienākumu pabalstus eksportēt. Šie pabalsti tiek piešķirti vienīgi dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem un uz sava rēķina. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tie ir pabalsti, kas atbilstoši dažām pazīmēm ir līdzīgi sociālajai palīdzībai tādā ziņā, ka vajadzības ir būtisks to piešķiršanas kritērijs un tie nav saistīti ar nodarbinātības un iemaksu laika posmu summēšanas rezultātiem, kamēr pēc citām pazīmēm tie līdzinās sociālā nodrošinājuma pabalstiem tādējādi, ka tie ir diskrecionāri pabalsti un pabalstu saņēmējiem tiek piešķirts juridiski noteikts tiesiskais statuss, un tie vienlaikus ietilpst gan sociālā nodrošinājuma, gan sociālās palīdzības kategorijā (skat. Schuler R., iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 10.a pants, 1. un 2. punkts, un Van Raepenbusch S. La sécurité sociale des travailleurs européens – Principes directeurs et grands arrêts de la Cour de justice des Communautés européennes, Brisele, 2001, 28. un turpmākās lpp.).

38 – Brall N., iepriekš minēts 27. zemsvītras piezīmē, 30. un turpmākās lpp.

39 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Martínez Sala

40 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Elsen, 35. punkts.

41 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais Borchardt, 81. un 82. punkts.

42 – 1966. gada 22. decembra Vācijas–Austrijas sociālā nodrošinājuma konvencijas 4. panta 1. punktā bija paredzēts, ka, ciktāl šajā konvencijā nav noteikts citādi, līgumslēdzējas valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem tiesību rašanās uz pabalstiem vai pabalstu piešķiršana vai pabalstu maksāšana bija atkarīga no uzturēšanās valsts teritorijā, neattiecas uz 3. pantā minētajām personām, kas uzturējās otras līgumslēdzējas valsts teritorijā. 3. panta a) apakšpunktā bija noteikts, ka, piemērojot līgumslēdzējas valsts tiesību aktus, tās pilsoņus pielīdzina otras līgumslēdzējas valsts pilsoņiem. Konvencijas 4. panta 1. punkts saistībā ar 3. panta a) apakšpunktu līdz ar to ir jāsaprot kā dzīvesvietas nosacījuma atcelšana par labu abu līgumslēdzēju valstu pilsoņiem. Faktiski Vācijas un Austrijas teritorijas ar šā noteikuma palīdzību, pilnveidojot tiesību aktus attiecībā uz pabalstiem sociālā nodrošinājuma jomā, tika uzskatītas par vienu teritoriju (teritoriju pielīdzināšana).

43 – Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas sociālā nodrošinājuma konvencijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunkts (Vācijas BGBl. 1998 II, 313. lpp./Austrijas BGBl. III, Nr. 138/1998) paredz šādi: “2. Vēl arvien piemēro šādus noteikumus: [..] b) 1. punktā minētās konvencijas 4. panta 1. punktu attiecībā uz Vācijas tiesību aktiem, atbilstoši kuriem nelaimes gadījumi (arodslimības), kas ir notikuši ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, kā arī periodi, kas tika pabeigti ārpus minētās teritorijas, nedod tiesības uz pabalstiem, respektīvi, šādas tiesības rodas tikai pastāvot noteiktiem nosacījumiem, ja personu dzīvesvieta atrodas ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, un gadījumos, ja: i) pabalsti starp abām līgumslēdzējām valstīm Regulas spēkā stāšanās dienā jau bija saņemti vai tos varēja saņemt; ii) attiecīgā persona starp abām līgumslēdzējām valstīm pirms Regulas stāšanās spēkā savu parasto uzturēšanās vietu ir izvēlējusies Austrijas Republikā un pabalstu [izmaksa] par vecumu un nelaimes gadījumu apdrošināšanu sākas gada laikā no Regulas stāšanās spēkā abu līgumslēdzēju valstu starpā; tas attiecas arī uz periodiem, kad saņemta kāda cita pensija, ieskaitot apgādnieka zaudējuma pensiju, ja citas pensijas saņemšanas periodi seko nepārtraukti cits citam.”

44 – 1991. gada 7. februāra spriedumā lietā C‑227/89 Rönfeldt (Recueil, I‑323. lpp., 29. punkts) Tiesa runā par “valsts tiesībās integrētu konvenciju starp divām vai vairākām dalībvalstīm”. Költzsch M. Eine Entscheidung des EuGH und ihre Folgen für das internationale Sozialrecht – Zum Rönfeldt-Urteil des EuGH, Die Sozialgerichtsbarkeit, 1992, 593. lpp., secina no šīs sprieduma lietā Rönfeldt tēzes, ka Tiesa sociālā nodrošinājuma konvencijas klasificē kā attiecīgo valstu tiesības. Tas ir pareizi arī saskaņā ar Vācijas tiesību viedokli, jo attiecībā uz saikni starp starptautiskajām un valsts tiesībām Vācijas pamatlikuma pamatā ir duālisma teorija.

45 – Eichenhoffer E. Europäisches Sozialrecht, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 2. pants, 6. punkts, norāda, ka cits nosacījums Regulas Nr. 1408/71 piemērošanai ir pārrobežu gadījuma esamība. Šī prasība atklājas 2. panta 2. punkta formulējumā, atbilstoši kuram šis nosacījums attiecas uz personām, “uz kurām ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti”. Minētais nosacījums ir jāsaprot tādējādi, ka noteikumu piemērošana par sociālā nodrošinājuma pakalpojumu koordinēšanu attiecas tikai uz pārrobežu gadījumu.

46 – 2001. gada 11. oktobra spriedums lietā C‑95/99 Khalil (Recueil, I‑7413. lpp., 68. un 69. punkts).

47 – 2001. gada 10. maija spriedumā lietā C‑389/99 Rundgren (Recueil, I‑3731. lpp., 35. lpp.) Tiesa konstatēja, ka uz personu, kura dzīvo dalībvalstī, tur neveicot algotu darbu, bet tā vietā saņemot pensiju no citas dalībvalsts kā pensionēts ierēdnis, attiecas iekļauta Regulas Nr. 1408/71 aizsardzības sistēma.

48 – OV L 1, 3. lpp.

49 – Skat. iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kauer, 3. punkts.

50 – Iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Spruyt, 18. un turpmākie punkti, iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Jauch, 21. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Hosse, 24. un 25. punkts.

51 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Tinelli, 7. punkts.

52 – Vācijas tiesības ārvalstnieku pensiju jomā attiecas uz pensiju un nelaimes gadījumu apdrošināšanu. To tiesiskais pamats mūsdienās ir atrodams FRG. Tas aizstāja Fremdrenten- und Auslandsrentengesetz (FAG). Eichenhoffer E. Handbuch des Sozialversicherungsrechts (izdevējs: Schulin B.), 3. sējums, Minhene, 1999, 76. pants, 51. punkts, norāda, ka, kamēr FAG mērķis vēl bija kompensēt ekspatriantiem attiecīgo Vācijas periodu un pabalstu zaudējumu sociālā nodrošinājuma jomā patvēruma valstī, tad atbilstoši Vācijas likumdevēja nodomiem FRG raksturo ekspatriantu integrācijas centieni: bija nepieciešams ekspatriantiem – neņemot vērā viņu individuālo un no viņu dzimtenes sociāli politiskos apstākļiem atkarīgo sociālā nodrošinājuma stāvokli – kompensēt nevis primāri ekspatriācijas radītos zaudējumus, bet sociālā nodrošinājuma ziņā nostādīt tos Vācijā tādā stāvoklī, kādā viņi būtu, ja viņi savu apdrošināšanas periodu būtu pavadījuši nevis ekspatriācijas teritorijā, bet Vācijā. Šī iemesla dēļ periodi, kurus personas ir pabeigušas ekspatriācijas teritorijās, saskaņā ar FRG 15. pantu ir jāintegrē kā iemaksu periodi tiesību aktos noteiktajā pensiju apdrošināšanā. No tā autors secina, ka FRG vēl ir balstīts uz kompensācijas ideju, taču papildinot to ar integrācijas ideju, kas ir dominējošā.

53 – Iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Jauch, 32. un 33. punkts.

54 – SGB VI 291.b pantā (ar iemaksām nesaistīto pabalstu atlīdzināšana) noteikts: “Apvienība atlīdzina darba ņēmēju un kalpotāju pensiju apdrošināšanas iestādēm izdevumus par pabalstiem, kas izriet no ārvalstu pensiju reglamentējošiem tiesību aktiem.” Noteikums attiecas uz pensijas apdrošināšanas maksātajiem pabalstiem atbilstoši ārvalstu pensiju reglamentējošiem tiesību aktiem un tādējādi uz pabalstu, kas nav saistīti ar iemaksām – vai nav saistīti ar apdrošināšanu, noteiktu daļu, par ko ir atbildīga pensiju apdrošināšana (šajā sakarā skat. Finke H. SGB VI – Gesetzliche Rentenversicherung einschließlich Übergangsrecht für das Beitrittsgebiet, 3. sējums, 4/06 burtnīca, 291.b pants, 1. punkts).

55 – Iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietās Snares, 33., 42. un 43. punkts, Partridge, 34. punkts, Leclere un Deaconescu, 32. punkts, un Skalka, 25. punkts.

56 – Kā raksturīgu sociālajai palīdzībai Tiesa ir uzskatījusi tiesību aktā paredzēta pabalsta piešķiršanu neatkarīgi no pabeigtajiem profesionālās darbības, apdrošināšanas vai iemaksu veikšanas periodiem. Skat. iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Newton, 13. punkts.

57 – Savos 2005. gada 20. oktobra secinājumos lietā Hosse (iepriekš minēta 19. zemsvītras piezīmē, 30. punkts) ģenerāladvokāte Kokote, norādot uz Tiesas judikatūru, skaidroja, ka noteikumi, kas paredz izņēmumus sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamībai, ir jāinterpretē šauri. Šis interpretācijas princips vēl jo vairāk ir piemērojams, ja norma, kurā noteikts izņēmums, kā Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.b punkts, liek secināt pat to, ka regula vispār nav piemērojama. Tātad, lai saskaņā ar 4. panta 2.b punktu pabalsts būtu izslēgts no regulas piemērojamības jomas, papildus tam, ka pabalstam ir jābūt ietvertam regulas II pielikuma III sadaļā, kumulatīvi ir jābūt izpildītiem šādiem materiāliem nosacījumiem: pabalstam ir jābūt paredzētam tiesību aktos, kuri ir spēkā tikai noteiktā dalībvalsts teritorijas daļā, pabalsts nevar būt saistīts ar iemaksām un tam ir jābūt speciāla pabalsta raksturam. Skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Jauch, 21. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hosse, 25. punkts. Fuchs M., iepriekš minēts 9. zemsvītras piezīmē, 4. pants, 27. punkts, norāda, ka 4. panta 2.a punktā minētie speciālie, ar iemaksām nesaistītie pabalsti tiek maksāti vienīgi dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ciktāl šie pabalsti ir minēti IIa pielikumā.

58 – Tiklab no Regulas Nr. 1408/71 6.,7. un 8. panta, kā arī no Tiesas judikatūras izriet, ka 8. pants attiecas tikai uz tām konvencijām, kuras dalībvalstis ir savstarpēji noslēgušas pēc Regulas stāšanās spēkā. Skat. 1994. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑305/92 Hoorn (Recueil, I‑1525. lpp., 19. punkts) un 1993. gada 2. augusta spriedumu lietā C‑23/92 Grana‑Novoa (Recueil, I‑4505. lpp., 22. punkts).

59 – Iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Rönfeldt, 23. punkts. Šis spriedums ir agrākās judikatūras turpmākā attīstīšana (it īpaši iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Petroni, 13. punkts, De Jong, 15. punkts, un Dammer, 21. punkts), atbilstoši kuram EEK līguma 48.–51. panta mērķis būtu apdraudēts, ja darba ņēmējs, kurš izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, zaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kuras viņam katrā ziņā garantē dalībvalsts tiesību akti. Tiesa 1980. gada 9. jūlija spriedumā lietā 807/79 Gravina (Recueil, 2205. lpp., 7. punkts), kur tā turpina šīs pārdomas, turpinājumā secina, ka Kopienu tiesību piemērošanas rezultātā nevar rasties nekādi pabalstu, kas piešķirti saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, samazinājumi. Kessler F. Pensions d’invalidité de droit communautaire et conventions bilatérales de sécurité sociales – des précisions, Revue de droit sanitaire social, 1996. gada janvāris–marts, 148. lpp., uzskata, ka te Tiesa kolīzijas gadījumā starp Regulas Nr. 1408/71 un divpusēju sociālā nodrošinājuma konvenciju piemēro sava veida “labvēlīgākās tiesību normas principu”.

60 – Iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Rönfeldt.

61 – 1995. gada 9. novembra spriedums lietā C‑475/93 Thévenon (Recueil, I‑3813. lpp., 26. punkts).

62 – 1997. gada 9. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑31/96, C‑32/96 un C‑33/96 Naranjo Arjona u.c. (Recueil, I‑5501. lpp., 27. punkts).

63 – 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑153/97 Grajera Rodriguez (Recueil, I‑8645. lpp.).

64 – Iepriekš minēts 61. zemsvītras piezīmē, 26. punkts.

65 – Spriedums apvienotajās lietās Naranjo Arjona, 29. punkts, un iepriekš 63. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Grajera Rodriguez, 29. punkts.

66 – 1973. gada 7. jūnija spriedums lietā 82/72 Walder (Recueil, 599. lpp., 6. un 7. punkts) un iepriekš 61. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Thévenon, 15. punkts.

67 – Turpretim šīs judikatūras mērķis nevar būt nodrošināt darba ņēmējiem visas vien iespējamās priekšrocības, kas izriet no sociālā nodrošinājuma konvencijām un valstu tiesiskajiem regulējumiem. Van Raepenbusch S. Les rapports entre le règlement (C.E.E.) N°1408/71 et les conventions internationales dans le domaine de la sécurité sociale des travailleurs circulant à l´intérieur de la Communauté, Cahiers de droit européen, 1991, 466. lpp., piemēram, pievērš uzmanību tam, ka, lai arī ir atzīts, ka EKL 42. pants neļauj Padomei tās likumdošanas darbības ietvaros atņemt darba ņēmējiem jau piešķirtās tiesības, EKL 42. pantam ir svarīgāks mērķis, tradicionālās sistēmas aizstājot ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas mehānisma palīdzību, lai nodrošinātu Kopienā darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Ottevaere A. Le règlement 1408/71 et les conventions de sécurité sociale: suite et fin des incertitudes – l’arrêt Thévenon, Revue belge de sécurité sociale, 1996, 849. lpp., atzīst, ka darba ņēmēja izvēle starp Regulas Nr. 1408/71 un divpusējo sociālā nodrošinājuma konvenciju piemērojamību, lai izmantotu vēlamās priekšrocības, ir risks. Autors tādējādi apsveic Rönfeldt judikatūras precizēšanu spriedumā lietā Thévenon.

68 – 1996. gada 30. aprīļa spriedums lietā C‑214/94 Boukhalfa (Recueil, I‑2253. lpp., 15. punkts). Šī lieta attiecas uz kādu Beļģijas pilsoni, kura Vācijas vēstniecībā Alžīrā bija nodarbināta kā vietējais darbinieks pasu daļā un jau pirms darba tiesisko attiecību nodibināšanas dzīvoja apdzīvotā vietā Alžīrā. Prasītāja pieprasīja vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar vietējiem vācu darbiniekiem, ko Vācijas Federatīvā Republika noraidīja, pamatojot, ka Kopienu tiesības nevar tikt attiecinātas teritoriālās piemērojamības neesamības dēļ. Tiesa tikmēr atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru Kopienu tiesību noteikumi ir piemērojami ārpus Kopienas teritorijas veiktai profesionālai darbībai, ja darba tiesiskās attiecības saglabā pietiekami ciešu saikni ar Kopienas teritoriju. Šis princips ir jāsaprot tā, ka tas attiecas arī uz gadījumiem, kuros darba tiesiskajām attiecībām ir pietiekami cieša saikne ar dalībvalsts tiesību aktiem un līdz ar to ar Kopienu tiesību attiecīgajiem noteikumiem. Tāpēc Tiesa konstatēja, ka tādos gadījumos, kā šis, prasītājai Kopienu tiesības un līdz ar to minētajos Kopienu tiesību noteikumos noteiktais aizliegums, balstoties uz pilsonību, ir piemērojams attiecībā uz visiem darba tiesisko attiecību kritērijiem, kādus paredz dalībvalsts tiesību akti.

69 – Iepriekš 47. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Rundgren, 35. punkts. Šī lieta attiecas uz pensionējušos zviedru ierēdni, kurš saņem ierēdņa pensiju no Zviedrijas un ir apmeties uz dzīvi Somijā vēl pirms Regula Nr. 1408/71 šajā valstī stājās spēkā. Tiesa paskaidroja, ka Rundgrēna [Rundgren] profesionālās darbības pārtraukšanas un viņa pārcelšanās dēļ no Zviedrijas uz Somiju pirms Regulas Nr. 1408/71 spēkā stāšanās personu Somijā nevarēja izslēgt no šī regulas piemērojamības laikā, attiecībā uz personām un jautājumiem, uz kuriem tā attiecās. Noteicošais kritērijs acīmredzot bija tas, ka persona saņem ierēdņa pensiju no citas dalībvalsts. Tādējādi Tiesa šajā gadījumā atzina Regulu Nr. 1408/71 par piemērojamu.

70 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Elsen, 33. punkts; līdzīgi iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietās Decker, 23. punkts, Kohll, 19. punkts, Martínez Sala, 33. punkts, un iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Kauer, 45. punkts.

Full & Egal Universal Law Academy