EUR-Lex -  62006CC0062 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 3. maijā (1)

Lieta C‑62/06

Fazenda Pública – Director Geral das Alfândegas

pret

ZF Zefeser – Importação e Exportação de Produtos Alimentares Lda

(Supremo Tribunal Administrativo (Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Padomes Regulas (EEK) Nr. 1697/79 3. pants – Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļu vēlāka piedziņa – Muitas tiesības – Krimināli sodāma rīcība – Jēdziens – Kopienu pamattiesības – Tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Nevainīguma prezumpcijas princips – Princips in dubio pro reo

I –    Ievads

1.        Izskatāmajā lietā Supremo Tribunal Administrativo [Portugāles Augstākā Administratīvā tiesa] iesniedz Tiesai piecus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt tagad jau atcelto Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulu (EEK) Nr. 1697/79 par to ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, kas nav pieprasīti no parādnieka, kurš deklarējis muitas procedūrai preces, par kurām ir jāmaksā šādi nodokļi (2).

2.        Pamata prāvā starp uzņēmumu ZF Zefeser – Importação de Produtos Alimentares Lda (turpmāk tekstā – “Z. F. Zefeser”) un Portugāles finanšu iestādēm ir strīds par grozītā muitas lēmuma likumību, kas Z. F. Zefeser uzliek pienākumu papildus samaksāt neiekasētos muitas nodokļus. Turpretī Z. F. Zefeser uzskata, ka ievednodevas pēcmuitošanas piedziņu nepieļauj tas, ka Regulas 2. panta 1. punktā noteiktais vispārīgais trīs gadu noilguma termiņš jau ir pagājis, turpretī finanšu iestādes norāda uz 3. pantā noteikto atkāpi, kas nosaka, ka šis termiņš nav spēkā, ja kompetentās iestādes konstatē, ka krimināli sodāmas darbības dēļ tās nevarēja precīzi aprēķināt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, kas atbilstoši likumam ir jāmaksā par attiecīgo preci. Tādējādi ir piemērojams valsts tiesībās noteiktais desmit gadu noilguma termiņš.

3.        Būtībā jautājums ir par to, kuras institūcijas kompetencē ir atzīt, radot tiesiskas sekas attiecībā uz Kopienu tiesībām, vai parādnieka konkrēta rīcība ir vērtējama kā “krimināli sodāma rīcība” Regulas Nr. 1697/79 3. panta izpratnē. Portugāles muitas dienesti, atsaucoties uz minētās tiesību normas tekstu un sistēmu, uzskata, ka tām ir šāda kompetence. Pret to iebilst Z. F. Zefeser, norādot, ka šāda interpretācija nav saderīga ar tiesiskās drošības un nevainīguma prezumpcijas principu, atbilstoši kuriem krimināltiesai ir jāpieņem galīgs notiesājošs spriedums.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

1)      Pirms Muitas kodeksa spēkā stāšanās piemērojamās tiesību normas

4.        Laikposmā no 1980. gada 1. jūlija līdz 1993. gada 31. decembrim noilguma termiņus prasībām par ievednodevas pēcmuitošanas piedziņu noteica, pamatojoties uz Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulas Nr. 1697/79 2. panta 1. punktu, kas noteica:

“Ja kompetentās iestādes konstatē, ka tā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa vai tās daļa, kas atbilstoši likumam ir jāmaksā par precēm, kas pieteiktas muitas procedūrai, un par kuru ir jāmaksā šādi nodokļi, nav pieprasīta no parādnieka, tās veic neiekasēto nodokļu pēcmuitošanas piedziņu.

Tomēr šiem nodokļiem nevar veikt pēcmuitošanas piedziņu, ja kopš brīža, kad iegrāmatota sākotnēji no parādnieka pieprasītā summa vai, iegrāmatošana nav veikta, tad, kad sakarā ar attiecīgo preci ir radies muitas parāds, pagājis trīs gadu termiņš.” [Neoficiāls tulkojums]

5.        Regulas Nr. 1697/79 3. pants paredzēja atkāpi no šī vispārīgā trīs gadu noilguma termiņa:

“Ja kompetentās iestādes konstatē, ka krimināli sodāmas rīcības dēļ tās nevarēja precīzi aprēķināt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu vai tās daļu, kas atbilstoši likumam ir jāmaksā par attiecīgo preci, 2. pantā minētais termiņš nav piemērojams.

Šādā gadījumā kompetentās iestādes veic nodokļu pēcmuitošanas piedziņu atbilstoši dalībvalstīs spēkā esošajām tiesību normām.”

2)      Muitas kodekss

6.        1994. gada 1. janvārī stājoties spēkā Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (3) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), tika atcelta Regula Nr. 1697/79 (4). Muitas kodeksa 221. panta 3. punkts turpmāk nosaka:

“Paziņošana parādniekam nav vajadzīga pēc triju gadu termiņa izbeigšanās, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Tomēr, ja muitas dienesti nav varējuši aprēķināt precīzu pēc likuma maksājamo summu tādas darbības rezultātā, kas var būt par pamatu kriminālvajāšanai, šādu paziņošanu var izdarīt pēc triju gadu termiņa beigām, ciktāl to ļauj spēkā esošie noteikumi.”

B –    Valsts tiesības

7.        Saskaņā ar Código de Processo Tributário [Finanšu procesa kodekss], redakcijā, kas izriet no 1991. gada 23. aprīļa Dekrēta-likuma Nr. 154/91, 34. panta 1. punkta, kas bija spēkā pamata prāvas pamatā esošo notikumu laikā, Portugāles nodokļu pārvalde varēja veikt ievednodevas pēcmuitošanas piedziņu desmit gadu laikā, ja krāpnieciskas rīcības rezultātā nevarēja precīzi noteikt nodokļu parāda apmēru.

III – Fakti, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

8.        1993. gada oktobrī Turcijā reģistrēts kuģis izkrāva Setubalas [Setúbal] (Portugāle) ostā noteiktu daudzumu eļļas, kas bija paredzēta uzņēmumam Z. F. Zefeser, bet pārējā eļļas krava, kas atradās uz kuģa, tika deklarēta muitas iestādēm kā tranzītpreces. Pēc tam kuģis turpināja savu braucienu uz Seūtu [Ceuta] (Spānija), kur bija jāizkrauj pārējā eļļas krava. Tomēr atbilstoši Spānijas iestāžu sniegtajām ziņām šis kuģis tur ieradās bez attiecīgās kravas.

9.        Pamatojoties uz šo informāciju, Setubalas muitas iestādes 1997. gada 9. aprīlī, t.i., trīs gadus pēc notikumiem, kuru rezultātā izveidojās muitas parāds, nosūtīja Z. F. Zefeser lēmumu par nodokļu parāda pārrēķinu. Ņemot vērā, ka muitas iestādes 1997. gada 18. martā paziņoja par noziedzīgu nodarījumu, pret uzņēmuma vadītājiem tika uzsākta izmeklēšana par kontrabandu, dokumentu viltošanu, krāpšanu un noziedzīgas grupas izveidošanu.

10.      Paralēli kriminālprocesam Z. F. Zefeser apstrīdēja Portugāles nodokļu tiesā lēmumu par nodokļu aprēķinu, cita starpā apgalvojot, ka ir iestājies nodokļu parāda noilgums. Kompetentā Tribunal Tributário de Primeira Instância [Pirmās instances nodokļu tiesa] (Portugāle) šo prasību noraidīja, pamatojot savu lēmumu ar to, ka attiecīgais noilguma termiņš ir desmit, nevis trīs gadi, jo tika veiktas krimināli sodāmas darbības.

11.      2004. gada 12. oktobrī Tribunal Central Administrativo [Centrālā administratīva tiesa] atkal atcēla šo spriedumu restutio in integrum ceļā. Tiesa savu lēmumu pamatoja ar trīs gadu noilguma termiņa piemērojamību pēc tam, kad pa to laiku Supremo Tribunal de Justiça [Augstākā tiesa] bija apstiprinājusi un atzinusi par spēkā esošu Tribunal Judicial de Setúbal [Setubalas tiesa] 2001. gada 10. janvāra spriedumu krimināllietā, ar kuru tiesājamie tika attaisnoti pierādījumu trūkuma dēļ.

12.      Portugāles Finanšu ministrija iesniedza Supremo Tribunal Administrativo apelācijas sūdzību par Tribunal Central Administrativo spriedumu administratīvajā lietā.

13.      Iesniedzējtiesa jautā, vai atkāpe no parastā trīs gadu noilguma termiņa ir saderīga ar Kopienu tiesību normām, ja par noziedzīgu nodarījumu ir tikai netieši pierādījumi, kuru dēļ tika uzsākta krimināllietas izmeklēšana, kuras rezultātā tiesa tomēr nepieņēma notiesājošu spriedumu. Tā it īpaši jautā, vai Regulas 3. panta plaša interpretācija varētu skart parādnieka tiesības tādējādi, ka tā ļautu pārvaldei, paziņojot par noziedzīgu nodarījumu, nesamērīgi pagarināt termiņu prasības celšanai par ievednodevas pēcmuitošanas piedziņu.

14.      Supremo Tribunal Administrativo uzskata iepriekš minētā Regulas Nr. 1697/79 3. panta interpretāciju par strīdīgu un tādēļ nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)         Vai muitas pārvaldes veiktā kvalifikācija – “krimināli sodāma rīcība” – Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1697/79 3. panta izpratnē ir pietiekama, vai arī šī kvalifikācija jāveic kompetentajai krimināllietu tiesai?

2)         Otrajā gadījumā – vai pietiek ar to, ka kompetentā tiesību aizsardzības iestāde (Portugāles gadījumā – Ministério Público [prokuratūra]) kriminālprocesā tikai ceļ apsūdzību, vai arī ir nepieciešams, lai attiecībā uz parādnieku attiecīgajā kriminālprocesā tiktu pasludināts notiesājošs spriedums?

3)         Tāpat šajā pēdējā minētajā gadījumā – vai ir jāizdara atšķirīgi secinājumi atkarībā no tā, vai tiesa ir attaisnojusi parādnieku, pamatojoties uz in dubio pro reo principu, vai tāpēc, ka ticis pierādīts, ka parādnieks nav izdarījis konkrēto noziedzīgo nodarījumu?

4)         Kādas ir sekas, ja prokuratūra nolemj necelt parādniekam apsūdzību, jo uzskata, ka nav nekādu norāžu par krimināli sodāmu rīcību? Vai šāds lēmums liedz uzsākt neiekasēto nodokļu piedziņas procedūru?

5)         Ja prokuratūra vai krimināltiesa pati nolemj izbeigt lietu kriminālvajāšanas noilguma dēļ – vai šāds lēmums liedz uzsākt minēto neiekasēto nodokļu piedziņas procedūru?

IV – Tiesvedība Tiesā

15.      Iesniedzējtiesas 2006. gada 11. janvāra rīkojums ir reģistrēts Tiesas kancelejā 2006. gada 6. februārī.

16.      Tiesas Statūtu 23. pantā norādītajā termiņā rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Z. F. Zefeser, Portugāles un Īrijas valdība, kā arī Komisija.

17.      Uz 2007. gada 1. marta tiesas sēdi ieradās rakstveida procesa dalībnieku pārstāvji, lai sniegtu mutvārdu apsvērumus.

V –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti

A –    Pirmais un otrais jautājums

18.      Gan Portugāles un Īrijas valdības, gan Komisija atsaucas uz Regulas 2. panta tiesību normu, kas nosaka, ka tikai valsts muitas dienestu kompetencē ir kvalificēt rīcību kā “krimināli sodāmu rīcību”. Par to liecina ne vien noteikumu sistēmiskais kopsakars, bet arī Regulas 3. panta teksts, kurā nav noteikts, ka attiecīgā persona ir jānotiesā. Tās turklāt norāda arī uz spriedumu lietā Meico‑Fell (5), kurā Tiesa atzina muitas iestāžu kompetenci piedzīt ievednodevu.

19.      Turpretī Z. F. Zefeser iebilst, ka rīcību var uzskatīt par noziedzīgu nodarījumu tikai tad, ja tā par tādu ir atzīta spriedumā, kas stājies likumīgā spēkā. Tikai pēc tam nodokļu pēcmuitošanas piedziņa var tikt uzskatīta par apgalvotajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tiesiskās drošības un nevainīguma prezumpcijas princips neļauj izmantot muitas iestāžu un prokuratūras tiesiskos vērtējumus par pamatu pēcmuitošanas piedziņai.

B –    Trešais jautājums

20.      Portugāles un Īrijas valdība saistībā ar secinājumiem, kas būtu jāizdara attaisnojoša sprieduma gadījumā, norāda, ka tie ir izdarīti tikai krimināli sodāmas darbības veikšanas, nevis kriminālprocesa iznākuma dēļ.

21.      Komisija turpretī uzskata, ka Regulas 3. pantā noteikto termiņu nevar piemērot izskatāmajā lietā, jo tās pamatā esošajā krimināllietā pret Z. F. Zefeser vadītāju netika pierādīts, ka viņš būtu veicis krimināli sodāmu darbību.

22.      Z. F. Zefeser piekrīt šim viedoklim un piebilst, ka tiesību sistēmas vienotības princips aizliedz pieņemt divus pretrunīgus lēmumus, t.i., attaisnojošu spriedumu krimināltiesību jomā un notiesājošu spriedumu muitas tiesību jomā.

C –    Ceturtais un piektais jautājums

23.      Portugāles un Īrijas valdība, kā arī Komisija norāda uz savu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, saskaņā ar kuru izšķirošs ir tikai muitas iestāžu pieņemtais lēmums. Tādējādi kriminālvajāšanas neveikšana vai procesa izbeigšana nav pretrunā ievednodevas pēcmuitošanas piedziņai pēc vispārīgā trīs gadu noilguma termiņa beigām.

24.      Z. F. Zefeser uzskata, ka ceturtais prejudiciālais jautājums nav vajadzīgs pamata prāvas izlemšanai, jo izskatāmajā lietā tika uzsākta izmeklēšana. Ņemot vērā piekto jautājumu, tā iesaka, ievērojot nevainīguma prezumpcijas principu, atbildēt tādējādi, ka kriminālvajāšanas izbeigšana nepieļauj ievednodevas pēcmuitošanas piedziņu.

VI – Tiesiskais vērtējums

A –    Ievada piezīmes

25.      Regulas Nr. 1697/79 2. panta 1. punkts un 3. pants un Muitas kodeksa 221. panta 3. un 4. punkts ir Kopienu tiesību noteikumi, kas nosaka termiņus, kuru laikā kompetentās iestādes no nodokļu parādnieka drīkst piedzīt neiekasētos nodokļus. Tādēļ tie nav tikai procesuāli noteikumi, bet tajos ir iekļauti arī materiāli juridiski noilguma termiņi, kuriem beidzoties Kopienu muitas tiesībās rodas materiālas tiesiskās sekas, proti, muitas parāda dzēšana (6).

26.      Vispār saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās normas parasti ir piemērojamas visiem strīdiem, kas tiek izskatīti to spēkā stāšanās laikā, bet materiālās tiesību normas parasti tiek interpretētas tā, ka tās neattiecas uz gadījumiem, kas notikuši pirms to stāšanās spēkā (7). Lai atbildētu uz jautājumu –atbilstoši kādām tiesību normām notiek pēcmuitošanas piedziņa – ir jāņem vērā datums, kad tika pieņemta muitas deklarācija. Tātad, ja muitas deklarācija ir pieņemta līdz 1994. gada 1. janvārim, pēcmuitošanas piedziņu reglamentē Regulas Nr. 1697/79 2. pants (8). Tā tas ir izskatāmajā lietā, jo pamata prāvas faktu rašanās laikā, proti, kad 1993. gada oktobrī Setubalas ostā sākotnēji tika ievesta eļļas krava un kad pārējā kuģa krava tika deklarēta Portugāles muitas iestādēm kā tranzītpreces, attiecīgā regula vēl bija spēkā.

27.      Tādējādi pamata prāvā ir jāpiemēro tās materiālās tiesību normas, ko paredz tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms Muitas kodeksa spēkā stāšanās, un šī kodeksa procesuālās normas.

B –    Prejudiciālo jautājumu vērtējums

1)      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

28.      Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa dod pamatu izvērtēt jautājumus, kas skar būtiskus valsts procesuālo tiesību, kā arī valsts iekārtas tiesību aspektus. Šajā sakarā galvenais jautājums rodas par valsts par kriminālvajāšanu atbildīgo iestāžu pieņemto lēmumu tiesiskajām sekām attiecībā uz Kopienas muitas tiesībām – tiesību jomu, kas šobrīd, kad ir pabeigta Kopienas muitas savienības izveide, pārsvarā ir Kopienas ekskluzīvajā likumdošanas kompetencē (9), bet ko saistībā ar tā saucamo dalībvalstu veikto tiešo Kopienu tiesību administratīvo izpildi galvenokārt piemēro valsts iestādes (10).

a)      Pieņemamība

29.      Vispirms ir jāatgādina, ka EKL 234. pantā paredzētās prejudiciālā nolēmuma procedūras ietvaros pieņemams var būt vienīgi valsts tiesas uzdotais jautājums par Kopienu tiesību normu spēkā esamību vai interpretāciju. Turpretī Tiesa nevar lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts tiesību interpretāciju vai spēkā esamību (11).

30.      Attiecīgās Regulas Nr. 1697/79 interpretācija viennozīmīgi ir Tiesas kompetencē. Saskaņā ar EKL 234. panta 1. punkta b) apakšpunktu pie Kopienu tiesībām pieder Kopienu iestāžu akti, kas ietver arī iestāžu radīto Kopienu sekundāro tiesību kopumu. Turpretī Regulas Nr. 1697/79 3. pantā ietvertais neprecīzais jēdziens “krimināli sodāma rīcība” rada jautājumu, vai šā jēdziena interpretācija vispār ir Tiesas kompetencē vai arī, gluži pretēji, tā interpretācija, pamatojoties uz sistēmisko kopsakaru ar materiālajām krimināltiesībām vai arī kriminālprocesa tiesībām, ir valsts iestāžu kompetencē.

31.      Spriedumā lietā Meico-Fell (12) Tiesa norāda, ka ar jēdzienu “krimināli sodāma rīcība” ir jāsaprot tikai tādas rīcības, kas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesisko kārtību, kuras kompetentās iestādes veic pēcmuitošanas piedziņu, ir noziedzīgi nodarījumi valsts krimināltiesību izpratnē (13). Tādējādi Tiesa pamatā piekrīt ģenerāladvokāta van Gervena [Van Gerven] viedoklim, kurš attiecīgajā klauzulā saskatīja skaidru atsauci (14) uz dalībvalstu tiesību normām. Proti, savos secinājumos šajā lietā ģenerāladvokāts norāda, ka jēdziens “krimināli sodāma rīcība” jāizvērtē, pamatojoties uz piemērojamām valsts tiesību normām. Šajā sakarā viņš uzsver, ka ir jāpiemēro Tiesas noteiktās vienotās interpretācijas vadlīnijas (15).

32.      Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Kopienu tiesību normu noteikumi, kas skaidri neatsaucas uz dalībvalstu tiesību aktiem to būtības un piemērojamības noteikšanai, parasti ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi visā Kopienā, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. Ja konkrētas atsauces nav, piemērojot Kopienu tiesības, ja nepieciešams, var pieņemt, ka pastāv atsauce uz dalībvalstu tiesībām, ja Kopienu tiesa Kopienu tiesībās vai Kopienu tiesību pamatprincipos nevar atrast elementus, kas tai ar autonomās interpretācijas palīdzību ļautu noteikt šo Kopienu tiesību normu saturu un piemērošanas jomu (16).

33.      Šāda veida atsauces ir īpaši vajadzīgas tādos gadījumos, kad Kopiena neizmantotas (17) vai vispār neesošas likumdošanas kompetences dēļ nav izstrādājusi vienotu terminoloģiju Kopienu tiesībām kādā īpašā jomā. Tādējādi šīs atsauces ir piešķirto ierobežoto pilnvaru un subsidiaritātes principa sekas, kas atbilstoši EKL 5. pantam piemīt Kopienu tiesībām (18). Tāpat iepriekš minētajā spriedumā lietā Meico‑Fell Tiesa, ņemot vērā risku, ka dalībvalstīs spēkā esošo materiālo krimināltiesību dēļ jēdziens “krimināli sodāma rīcība” var būt par pamatu atšķirīgiem iznākumiem, norāda uz to, ka toreiz spēkā esošajās Kopienu tiesībās konkrētas rīcības krimināltiesiska kvalifikācija nebija saskaņota un tādēļ uz šo jautājumu attiecās valsts tiesības (19).

34.      Tomēr man šķiet, ka šīs lietas izskatīšanā lielāka nozīme ir ģenerāladvokāta van Gervena otrajam apgalvojumam, saskaņā ar kuru, interpretējot valsts tiesības, valsts iestādēm ir jāņem vērā Tiesas noteiktās vadlīnijas (20).

35.      Šo apgalvojumu es izprotu tādējādi, ka tas, ka Kopienu tiesību norma ietver atsauci uz dalībvalsts tiesībām, nevar nozīmēt, ka Kopienu tiesības vairs pilnībā neietekmē valsts tiesības. Gluži pretēji, uzskatu, ka valsts tiesībām jāietilpst ietvaros, ko ar netieši izteiktu atsauci nosaka Kopienu tiesības. Pēc manām domām, šādam risinājumam turklāt jābūt spēkā tad, ja, kā izskatāmā lietā, runa ir nevis par materiālo krimināltiesību jautājumu, bet gan tikai par jēdziena “krimināli sodāma rīcība” nozīmi procesa tiesībās. Proti, tas attiecas uz prokuratūras vai tiesas kriminālprocesā pieņemto lēmumu tiesiskajām sekām uz dalībvalsts iestāžu praktisko pēcmuitošanas piedziņas procesa izpildi.

36.      Atšķirībā no lietas Meico‑Fell izskatāmajā lietā Tiesa nevar interpretēt šo jēdzienu nevis tādēļ, ka Kopienām nav pilnvaru paredzēt sodus (ius puniendi) (21), bet gan tādēļ, ka to nepieļauj dalībvalstu organizatoriskā vai arī pārvaldes suverenitāte Kopienu tiesību īstenošanā. Tas nozīmē, ka Kopienu vispārējo procesuālo noteikumu neesamības gadījumā dalībvalstīm ir tiesības noteikt administratīvās (22) un tiesu varas (23) iestādes, kuru kompetencē ir Kopienu tiesību piemērošana valsts līmenī. Tomēr šī pārvaldes suverenitāte neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma izpildīt noteiktas Kopienu tiesību norādes, galvenokārt –efektivitātes prasība, saskaņā ar kuru, transponējot Kopienu tiesības, tām jāpiešķir visplašākā efektivitāte (24).

37.      Muitas tiesību vienveidīga piemērošana ir vajadzīga ne tikai tādēļ, ka muitas savienībai ir liela nozīme Kopienas integrācijas politikā un ekonomikā (25), bet arī tādēļ, lai attiecībās starp pilsoņiem un iestādēm tiktu aizsargāti tiesiskas valsts pamatprincipi. Proti, izņēmumi un noilguma termiņi ir paredzēti, lai nodrošinātu tiesisko drošību un aizsargātu gan nodokļu parādnieku, gan iestādes (26). Uzskatu, ka, ņemot vērā šos svarīgos aspektus un lai nodrošinātu Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu un vienlīdzīgu attieksmi pret nodokļu parādniekiem, t.i., vienu no Regulas Nr. 1697/79 mērķiem (iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), ir jānobīda malā dalībvalstu procesuālā autonomija, lai atrastu vienveidīgu Kopienu muitas tiesību tiesisko regulējumu (27).

38.      Tādējādi Supremo Tribunal Administrativo saistībā ar neprecīzā juridiskā jēdziena “krimināli sodāma rīcība” procesuālo nozīmi ir uzdevusi Tiesai jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, uz ko Tiesa atbilstoši EKL 234. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir kompetenta atbildēt prejudiciālā nolēmuma procedūrā.

b)      Regulas interpretācija

i)      Gramatiskā interpretācija

39.      Tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka, lai vienveidīgi interpretētu Kopienu tiesības, attiecīga tiesību norma ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā citas valodu versijas (28). Tādējādi interpretācijas pamatā jābūt veidam, kā strīdīgais jēdziens tiek atveidots dažādās valodu versijās. Šajā sakarā uzmanību pievērš tas, ka dažās, it īpaši vācu un holandiešu valodu versijās, kurās ir runa par “Handlungen, die strafrechtlich verfolgbar sind” un “een strafrechtelijk vervolgbare handeling”, nav skaidras norādes par to, vai krimināltiesai konkrētajā gadījumā ir jāizskata no krimināltiesību viedokļa būtiskie lietas apstākļi vai arī pietiek ar to, ka par attiecīgo rīcību kā tādu var uzlikt sodu atbilstoši materiālajām krimināltiesībām.

40.      Turpretī portugāļu, franču, spāņu, angļu un itāļu valodu versijas (“um acto passível de procedimento judicial repressivo”, “un acte passible de poursuites judiciaires répressives”, “un acto que puede dar lugar a la incoación de un proceso judicial punitivo”, “an act that could give rise to criminal court proceedings”, “un atto passibile di un'azione giudiziaria repressiva”) skaidri atsaucas uz tiesvedību kriminālprocesā un pat uz iespēju piemērot krimināltiesiskas sankcijas, kas ļauj domāt, ka kādu rīcību var uzskatīt par krimināli sodāmu tikai tad, ja krimināltiesa personu atzīst par vainīgu un ja tiesvedības rezultātā tiek pieņemts notiesājošs spriedums. Ņemot vērā, ka šo valodu versiju formulējums ir precīzākas, ir jāuzskata, ka attiecīgā interpretācija vairāk atbilst Kopienu likumdevēja gribai.

41.      Šo interpretāciju pieļauj arī acīmredzami plašais formulējums, kādu Kopienu likumdevējs ir izvēlējies sodāmas rīcības aprakstam. Uzskatu, ka tas drīzāk liecina par to, ka tas, vai rīcībai ir uzliekams sods, konkrētā gadījumā jākonstatē, pamatojoties uz dalībvalstu krimināltiesību materiālajiem un procesuālajiem noteikumiem. Šis formulējums jāaplūko, ņemot vērā toreiz spēkā esošās Kopienu tiesības un savulaik valdošo vienoto uzskatu, ka Kopienai nav piespiedu varas.

ii)    Sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija

42.      Portugāles un Īrijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka atbilstoši Regulas Nr. 1697/79 2. panta 1. punktam no valsts muitas iestāžu vispārējās kompetences attiecībā uz to ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, kas nav pieprasīti no parādnieka, izriet muitas iestāžu pilnvaras noteikt, ietekmējot Kopienu tiesības, vai konkrētā rīcība ir uzskatāma par “krimināli sodāmu rīcību”.

43.      Jāiebilst, ka, kaut gan saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem muitas iestāžu kompetencē neapstrīdami ietilpst nesamaksāto nodokļu pēcmuitošanas piedziņa, šīs pilnvaras vien neļauj izdarīt nekādus secinājumus par Kopienu tiesībās noteikto muitas iestāžu papildu kompetenci attiecībā uz konkrētās rīcības kvalificēšanu kā sodāmu rīcību.

44.      Gluži pretēji, no Regulas Nr. 1697/79 mērķa un satura izriet, ka 2. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta nozīme ir vienīgi radīt pamatu pilnvarojumam veikt pēcmuitošanas piedziņu. Proti, šī Kopienu tiesību norma nosaka, kādos gadījumos no parādnieka pēcmuitošanas kārtībā var piedzīt muitas nodokļus, ja kompetentās muitas iestādes konstatē, ka sākotnējais nodokļu aprēķins ir bijis kļūdains vai nepilnīgs (29). Abi noteikumi gan norāda uz kompetento iestāžu kompetenci konstatēt, vai ir izpildīti pēcmuitošanas piedziņas nosacījumi, tomēr tie nesniedz norādi par to, uz kādu atziņu pamata kompetentajām iestādēm ir jāizdara šāds atzinums.

45.      Principā par šo iestāžu kompetenci, kas tām piešķirta dažās dalībvalstīs, lietas apstākļu izmeklēšanas jomā liecina gan cieša saistība ar muitas procedūru, gan pieredze un īpašās profesionālās zināšanas, kas parasti piemīt muitas iestādēm (30). Tomēr šādu izmeklēšanas kompetenci nedrīkst pielīdzināt kādas rīcības krimināltiesiskam vērtējumam (31), kas atbilstoši dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām principā ir krimināltiesību sistēmas kompetencē (32). Pretēja interpretācija nozīmētu, ka muitas un finanšu iestādes kā valsts izpildvaras sastāvdaļa būtu jānostāda šķietamā tiesu iestāžu pozīcijā, kurai nevar rast pamatojumu ne dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās, ne Kopienu tiesībās.

46.      Piemēram, no EKL 135. panta, kā arī no šīs Kopienu primāro tiesību normas pretstatījuma Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumiem par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās izriet, ka atbilstoši Kopienu likumdevēja gribai muitas un kriminālās tiesvedības sistēmai arī turpmāk ir jāpaliek autonomām suverenitātes jomām (33). EKL 135. panta pirmajā teikumā ir noteiktas Padomes pilnvaras veikt pasākumus, lai stiprinātu sadarbību starp dalībvalstu muitām, kā arī starp dalībvalstīm un Komisiju, bet otrajā teikumā ir paskaidrots, ka šie pasākumi neattiecas uz valstu krimināllikumu piemērošanu vai tiesvedību dalībvalstīs (34). Pēc manām domām, principiālā muitas nodalīšana no tiesvedības, kā to paredz Kopienu tiesības, liecina par to, ka muitas iestāžu apsvērumi par kādas rīcības sodāmību nevar aizstāt tiesas vērtējumu (35).

47.      Ģenerāladvokāts van Gervens acīmredzot balstās uz līdzīgiem apsvērumiem, kad savos secinājumos lietā Meico‑Fell viņš vispirms skaidri paziņo, ka valsts tiesai, pamatojoties uz piemērojamām valsts tiesībām, ir jāizvērtē, vai attiecīgā rīcība ir uzskatāma par “krimināli sodāmu rīcību” (36). Šos apsvērumus noslēgumā papildina atzinums, ka strīdīgais juridiskais termins noteikti attiecas uz rīcībām, par kurām paredzēts sods, ko nolemj tiesa (37).

48.      Tādēļ, pamatojoties uz sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju, jāsecina, ka Regulas Nr. 1697/79 3. punkts atsaucas ne vien uz dalībvalstu materiālajām, bet arī procesuālajām krimināltiesībām.

iii) Interpretācija, ņemot vērā Kopienu pamattiesības

49.      Šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 1697/79 noteikumu interpretācija, ņemot vērā Kopienu procesuālās pamattiesības un vispirms – tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

50.      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa ir pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (38). Šajā nolūkā Tiesa iedvesmojas no dalībvalstu kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī no norādēm, ko sniedz tie starptautiskie nolīgumi cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuriem dalībvalstis ir pievienojušās vai kurus tās ir ratificējušas. Šajā kontekstā īpaša nozīme ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECTK”), kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (39).

51.      Šī judikatūra Eiropas integrācijas procesa turpmākās attīstības gaitā ir nostiprināta LES 6. panta 2. punktā. Atbilstoši šai tiesību normai Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina ECTK un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

52.      Šajā sakarā Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka arī dalībvalstīm, ieviešot Kopienu tiesības, ir jāievēro pamattiesības, ko aizsargā Kopienu tiesību sistēma, un līdz ar to, pēc iespējas, ir jāpiemēro šīs tiesības saskaņā ar šīm prasībām (40). No tā jāsecina, ka dalībvalstīm līdzīgi kā Kopienu iestādēm ir tieši saistošas Kopienu tiesību pamattiesības, ja un ciktāl šīs dalībvalstis darbojas līgumu piemērošanas jomā (41). Šis nosacījums ir pilnībā izpildīts, ja tās, kā izskatāmajā lietā, ir kompetentas veikt muitas tiesību administratīvo izpildi.

53.      Tiesa vēl arī paskaidroja, ka tad, ja valsts tiesību norma ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, Tiesai prejudiciālā nolēmuma procedūrā ir jāsniedz iesniedzējtiesai visi interpretācijas kritēriji, kas tai vajadzīgi, lai izvērtētu attiecīgās tiesību normas saderību ar pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (42).

–       Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu

54.      Atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu vispirms ir būtisks ECTK 6. panta 1. punkts, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības, nosakot viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. Šīs pamattiesības līdzīgi tiek atspoguļotas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (43), kas nosaka, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā. Tiesa no šīm pamattiesībām ir skaidri izveidojusi vispārīgu Kopienu tiesību pamatprincipu, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (44), un ko var piemērot arī krimināltiesību jomā (45).

55.      Visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir sarežģītas tiesu iekārtas ar lielu tiesu skaitu, kurām ir skaidri norobežotas pilnvaras un nozares. Atšķirīgās tiesu sistēmas Eiropas Savienības ietvaros atspoguļo dalībvalstu daudzveidīgās tiesību tradīcijas. Tomēr lielākā dalībvalstu tiesību sistēmu daļa papildus civiltiesību un administratīvajām tiesām paredz arī krimināltiesas, kam ir raksturīga īpaša sodāmu rīcību izmeklēšanas un notiesāšanas procedūra. To uzdevums ir nodrošināt valsts prasību krimināllietā, vienlaicīgi aizsargājot apsūdzētā tiesības (46). Lai izpildītu savas funkcijas, tā papildus īpašajai kompetencei tiesību aizsardzības jomā un individuālo tiesību aizsardzības jomā nodrošina arī nepieciešamo tiesas neatkarību (47).

56.      Lai novērstu, ka tiesiskā aizsardzība, ko nodrošina kriminālā tiesvedība, tiek apieta, klasificējot kriminālvajāšanas pasākumus kā disciplinārus, administratīvus vai civiltiesiskus pasākumus (48), Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka “kriminālapsūdzības” jēdziens ECTK 6. panta 1. punkta izpratnē ir interpretējams autonomi (49). Turklāt nav apstrīdams, ka šis nenoteiktais juridiskais termins papildus materiālajiem elementiem ietver arī procesuālos elementus, jo šo pamattiesību aizsardzības joma aptver kriminālprocesu kopumā, ieskaitot apelācijas procesu un notiesājoša sprieduma pieņemšanu (50).

57.      Uzskatu, ka tādi paši apsvērumi izskatāmajā lietā jāpiemēro attiecībā uz Regulas Nr. 1697/79 3. pantā ietvertā juridiskā termina “krimināli sodāma rīcība” interpretāciju. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka tad, ja dalībvalsts būtu tiesīga izveidot papildu un konkurējošu iestādi, kas varētu spriest tiesu, tiktu apietas procesuālās garantijas, ko Kopienu tiesības paredz saskaņā ar ECTK 6. panta 1. punktu un Pamattiesību hartas 47. pantu. Tas pats attiecas uz kompetences piešķiršanu muitas iestādēm kā valsts izpildvaras sastāvdaļai, kas jau sākotnēji ir pretrunā ECTK 6. panta 1. punktam un Pamattiesību hartas 47. pantam.

–       Nevainīguma prezumpcijas princips

58.      ­Turklāt pirmā prejudiciālā jautājuma sakarā uzskatu par nepieciešamu atsaukties uz ECTK 6. pantā nostiprināto principu, ka ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu. Pamattiesību hartas 48. pantā ir noteikts, ka ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Visas Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību sistēmas atzīst nevainīguma prezumpcijas principu kā tiesiskas valsts principa izpausmi.

59.      Nevainīguma prezumpcijas skaidrojums ir atrodams Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. No tās izriet, ka šim principam mēdz būt dažādas izpausmes. Tomēr izskatāmajā lietā var konstatēt turpmāk minētās būtiskās pazīmes.

60.      Nevainīguma prezumpcijas principu vai izmantot vienīgi persona, pret kuru ir uzrādīta kriminālapsūdzība (51). Tas uzliek valstij pienākumu uzskatīt, ka apsūdzētais nav izdarījis nekādu noziegumu, līdz tam brīdim, kad valsts vārdā izmeklēšanas iestādes ir sniegušas pietiekamus pierādījumus, kas neatkarīgu un objektīvu tiesu pārliecina par apsūdzētā vainu. Parasti prokuroram ir jāpierāda apsūdzētā vaina tā, lai nepaliktu nekādu šaubu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka pierādīt apsūdzētā vainu ir prokuratūras pienākums, un visas šaubas ir jāvērš par labu apsūdzētajam (52).

61.      Tiesa vai valsts amatpersona nedrīkst arī paziņot, ka apsūdzētais ir vainīgs noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ja viņš nav stājies tiesas priekšā un atzīts par vainīgu. Nevainīguma prezumpcija ir pārkāpta, ja valsts amatpersona izsaka viedokli, ka apsūdzētas esot vainīgs, bet viņa vaina nav iepriekš pierādīta ar likumu un viņam nav bijusi iespēja izmantot savas tiesības uz aizstāvību (53). Ja publiski tiek sniegti paziņojumi par faktiem saistībā ar kriminālprocesu, tas ir jādara pārdomāti  (54).

62.      Šīs judikatūras pamatā ir, pirmkārt, tiesību izpratne, ka tikai kriminālprocesa rezultātā var formāli konstatēt apsūdzētā vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un tādēļ neviena cita valsts varas iestāde nedrīkst paziņot, ka kāds ir vainīgs. Otrkārt, tā ņem vērā, ka valsts iestādes publiski izteiktas aizdomas var negatīvi ietekmēt indivīda tiesisko stāvokli. No iepriekš minētā izriet, ka tās mērķis ir novērst, ka aizdomās turētos priekšlaicīgi notiesā (55).

63.      Pēc manām domām, ja nodokļu muitas iestādes norāda, ka parādnieka rīcība ir sodāma pēcmuitošanas piedziņas procesa ietvaros, pirms vēl ir pieņemts galīgais spriedums krimināllietā, rodas risks, ka nodokļu parādnieks tiks nepieļaujami priekšlaicīgi notiesāts un publiski apkaunots. Lai gan nodokļu parādnieks var administratīvās tiesvedības kārtībā apstrīdēt iestādes pieņemto lēmumu par muitas nodokļu maksājumiem un šādā veidā vērsties pret netiešu apgalvojumu par to, ka viņa darbība ir sodāma, tomēr lietas dalībniekam nevar prasīt, lai viņš izmantotu citus tiesību aizsardzības līdzekļus, nevis tos, ko viņam garantē kriminālprocess. Gluži pretēji, dalībvalstij ir jāizpilda ECTK (56) un Kopienu tiesībās noteiktais pienākums ņemt vērā apsūdzēto personu intereses. Tādēļ Portugāles valdības un Komisijas pārstāvēto viedokli, ka muitas iestādēm ir jāpiešķir interpretācijas kompetence, nevar uzskatīt par saderīgu ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Minelli, Ribemont, Daktaras un Butkevičius lietā (57) saistībā ar nevainīguma prezumpcijas principu. Šādu parādnieka pamattiesību ierobežošanu nevar pamatot arī ar Kopienas varbūtēju ieinteresētību nesamaksāto nodokļu pēcmuitošanas piedziņā, kas, iespējams, netika samaksāti, pārkāpjot Kopienu tiesības.

c)      Secinājumi

64.      No visa iepriekš minētā izriet, ka juridiskais termins “krimināli sodāma rīcība”, ņemot vērā Kopienu pamattiesības, ir jāsaprot arī kā atsauce uz dalībvalstu kriminālprocesa tiesībām. Tādējādi tikai dalībvalsts krimināltiesas galīgais lēmums var radīt interpretācijas sekas attiecībā uz piemērojamām Kopienu tiesībām pēcmuitošanas piedziņas jomā.

2)      Par otro prejudiciālo jautājumu

65.      Jau no maniem apsvērumiem saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu izriet, ka prokuratūras lēmums nevar aizstāt galīgo tiesas vērtējumu. Vēl ir arī jāņem vērā, pirmkārt, ka daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs prokuratūru no organizācijas un darbības viedokļa uzskata par piederīgu valsts izpildvarai vai katrā ziņā par institūciju, kas ir ciešā saistībā ar valsts izpildvaru (58), un, otrkārt, ka krimināltiesas tiesnesim no procesuālo tiesību viedokļa tiek piešķirta kompetence pieņemt galīgo lēmumu tā, ka kriminālprocess beidzas, tiklīdz ir pieņemts galīgais spriedums krimināllietā. Tādējādi vaina juridiski ir pierādīta tikai, pamatojoties uz galīgo tiesas lēmumu (59). Būtībā šis secinājums atbilst Portugāles valdības viedoklim, ka vienīgā iespēja pārliecināties, ka faktiski ir izdarīta “krimināli sodāma rīcība”, ir sagaidīt kriminālprocesa beigas (60). No iepriekš minētā izriet, ka tiesiskās drošības interesēs ir jāņem vērā tikai šis valsts iestādes izdotais akts, nevis prokuratūras celtā apsūdzība.

3)      Par trešo prejudiciālo jautājumu

66.      Nevainīguma prezumpcijas princips, kādu to nosaka ECTK 6. panta 2. punkts un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, liek prokuroram neapstrīdami pierādīt apsūdzētā vainu (61). In dubio pro reo (62) princips, kas saskaņā ar dominējošās doktrīnas viedokli arī izriet no šīs tiesību normas, tiek piemērots tiesas sprieduma taisīšanā. Tādējādi tas ir uzskatāms par nevainīguma prezumpcijas īpašu izpausmi.

67.      Atšķirībā no prokuratūras krimināllietu tiesnesim šis princips nozīmē nevis pierādīšanas noteikumu, bet gan lēmuma pieņemšanas noteikumu. Tas tiesnesim nenorāda, kad viņam būtu jāšaubās, bet gan tikai to, kā viņam jālemj, ja viņam ir radušās šaubas. Ja kriminālprocesā nevar pietiekami droši noskaidrot, vai apsūdzētā persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir jāuzskata, ka tā nav vainīga (63). Kriminālprocesuālās tiesības ņem vērā šo apstākli tā, ka principā tiesnesim attiecībā uz apsūdzētā notiesāšanu ir bez jebkādām nopietnām šaubām jābūt pārliecinātam par apsūdzētā vainu, turklāt precīzas prasības attiecībā uz tiesneša pārliecību nosaka valsts kriminālprocesuālās tiesības un tādēļ tās dažādās valstīs var būt atšķirīgas (64). In dubio pro reo princips piešķir apsūdzētajam tiesības uz to, lai pret viņu attiektos tā, it kā būtu pierādīts, ka viņš nav vainīgs (65). Tādējādi no kriminālprocesa un pamattiesību aizsardzības viedokļa nav kvalitatīvas atšķirības starp attaisnojošu spriedumu pierādījumu trūkuma dēļ un attaisnojošu spriedumu, kad tiesa ir atzinusi, ka apsūdzētais nav vainīgs (66).

68.      Regulas Nr. 1697/79 3. pantā ietvertā atsauce uz dalībvalsts kriminālprocesuālajām tiesībām nozīmē, ka Kopienai šie procesuālie principi ir saistoši, tādēļ, runājot par in dubio pro reo principa piemērošanu attiecībās starp valsts iestādēm, kas ir pilnvarotas īstenot regulu, un nodokļu parādnieku, nevar būt piemērojamas nekādas citas tiesību normas. Tādējādi no tiesību viedokļa pret nodokļu parādnieku, kura lietā krimināltiesa ir pieņēmusi attaisnojošu spriedumu pierādījumu trūkuma dēļ, nevar būt nelabvēlīgāka attieksme nekā pret tādu personu, attiecībā uz kuru tiesa ir atzinusi, ka tā nav vainīga.

4)      Par ceturto prejudiciālo jautājumu

69.      Iesniedzējtiesa, uzdodot ceturto prejudiciālo jautājumu, pirmkārt, lūdz Tiesai izskaidrot, kādas sekas rada prokuratūras lēmums necelt parādniekam apsūdzību, uzskatot, ka nav nekādu pierādījumu par krimināli sodāmu rīcību. Otrkārt, tā vēlas saņemt atbildi uz jautājumu, vai šāds lēmums nepieļauj celt prasību par neiekasēto nodokļu piedziņu.

70.      Saistībā ar šo jautājumu vēlos atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 234. pantā paredzētā prejudiciālā nolēmuma procedūra ir tāds instruments sadarbībai starp Tiesu un valstu tiesām, pateicoties kuram Tiesa sniedz valsts tiesām Kopienu tiesību interpretācijas kritērijus, kas tām ir vajadzīgi, lai rastu risinājumu prāvās, kurās tām ir jāpieņem nolēmums (67).

71.      Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesa, kurai ir nodots strīds un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, novērtē, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī to, vai Tiesai uzdotie jautājumi ir atbilstīgi. Tādējādi, ja iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību noteikumu interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (68).

72.      Tiesa tomēr arī norāda, ka izņēmuma gadījumos tai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās ir vērsusies, lai pārbaudītu pašas kompetenci. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai ir teorētisks raksturs, vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdoto jautājumu (69).

73.      Ņemot vērā, ka prejudiciālā jautājuma procedūrā visbūtiskākā nozīme ir sadarbībai, valsts tiesnesim būtu jāņem vērā Tiesai uzticētais uzdevums, proti, jāsniedz palīdzība taisnīguma nodrošināšanai dalībvalstīs, nevis jāsniedz konsultatīvus atzinumus par vispārīgiem vai teorētiskiem jautājumiem (70).

74.      Ja prejudiciālais jautājums ir par iespējamo tiesisko iedarbību uz pēcmuitošanas piedziņas procesu, kā rezultātā prokuratūra var izlemt necelt valsts apsūdzību, uzskatu, ka šim jautājumam nav saistības ar lēmuma pieņemšanu pamata prāvā un tādēļ tas ir jānoraida. Gan no iesniedzējtiesas rīkojuma, gan Portugāles valdības un Z. F. Zefeser Tiesā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem skaidri izriet, ka prokuratūra krimināllietas izmeklēšanas rezultātā sakarā ar aizdomām par kontrabandu, dokumentu viltošanu, krāpšanu un noziedzīgas grupas izveidošanu cēla apsūdzību pret Z. F. Zefeser vadītājiem valsts civillietu un krimināllietu tiesā, proti, Tribunal Judicial de Setúbal, un šī tiesa 2001. gada 10. janvārī pieņēma attaisnojošu spriedumu. Tādējādi nevienā brīdī neradās jautājums par kriminālprocesa izbeigšanu vai par to, ka prokuratūra varētu necelt valsts apsūdzību.

75.      No iepriekš minētā izriet, ka ceturtajam jautājumam tā tīri teorētiskā rakstura dēļ nav nozīmes iesniedzējtiesā izskatāmās lietas izlemšanā un tātad Tiesai par to nav jālemj.

5)      Par piekto prejudiciālo jautājumu

76.      Turpretī piektajam prejudiciālajam jautājumam ir patiesa saistība ar pamata prāvu, jo no Z. F. Zefeser apsvērumiem izriet, ka Tribunal Judicial de Setúbal pēc savas iniciatīvas konstatēja kriminālvajāšanas noilguma iestāšanos attiecībā uz noziegumiem, kas saistīti ar kontrabandu un dokumentu viltošanu, par kuriem tika apsūdzēti šī uzņēmuma vadītāji.

77.      Regulas Nr. 1697/79 3. pantā iekļautā atsauce uz valsts krimināltiesībām nozīmē, ka vajadzības gadījumā arī kriminālvajāšanas noilgums jāizvērtē, pamatojoties uz valsts tiesību normām. Jau saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu tika noskaidrots, ka muitas iestādēm, piemērojot Kopienu tiesības, ir jāievēro efektivitātes princips Kopienu iestāžu un dalībvalstu sadarbības principa izpratnē, kā to paredz EKL 10. panta 1. punkts. Šim principam atbilst EKL 10. panta 2. punktā noteiktais pienākums atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu traucēt Līguma mērķu sasniegšanu.

78.      Kopienu tiesību saistība ar valsts krimināltiesībām, ko Kopienu likumdevējs ir paredzējis Regulas Nr. 1697/79 3. pantā, tiktu apdraudēta, ja muitas iestādes, neskatoties uz to, ka ir beidzies parastais trīs gadu noilguma termiņš, varētu celt administratīvu prasību par nesamaksāto nodokļu piedziņu, atsaucoties uz apgalvotajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, attiecībā uz kuriem tiesa ir atzinusi kriminālvajāšanas noilguma iestāšanos.

79.      Kriminālprocesa izbeigšana kriminālvajāšanas noilguma dēļ nav balstīta uz noteiktas rīcības sodāmības vērtējumu atbilstoši materiālajām krimināltiesībām, bet gan izriet no procesuālajiem šķēršļiem. Kriminālvajāšanas noilgums atspoguļo likumdevēja gribu, lai tiesiskās drošības interesēs par noziedzīgiem nodarījumiem varētu sodīt tikai tiesību aktos noteiktajā termiņā.

80.      No iepriekš minētā izriet, ka šī likumdevēja griba ir jāņem vērā arī muitas tiesību jomā. Ja atbilstoši kompetentās krimināltiesas izvērtējumam attiecībā uz krimināli sodāmu darbību ir iestājies noilgums, tad administratīvā tiesa, kurai jālemj par muitas lēmuma likumību, nedrīkst uzskatīt, ka attiecībā uz muitas tiesībām pastāv “krimināli sodāma rīcība” Regulas Nr. 1697/79 3. panta izpratnē.

81.      Tādējādi kriminālprocesa izbeigšana tiesas ceļā sakarā ar kriminālvajāšanas noilguma iestāšanos nepieļauj celt prasību par nesamaksāto nodokļu piedziņu, ja prasība tiek celta saskaņā ar Regulas Nr. 1697/79 3. pantu pēc parastā trīs gadu noilguma termiņa beigām. Turpretī, ja kriminālvajāšanas noilguma termiņš ir mazāks par parasto trīs gadu noilguma termiņu, šādā gadījumā var celt attiecīgu prasību.

82.      Izskatāmajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka tiesa ir atzinusi kriminālvajāšanas noilguma iestāšanos un parastais trīs gadu noilguma termiņš ir beidzies. Tādēļ nav iespējams prasības ceļā piedzīt nesamaksātos nodokļus.

VII – Secinājumi

83.      Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai uz Supremo Tribunal Administrativo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

1)      pēcmuitošanas piedziņas procesa ietvaros muitas iestādēm ir jābalstās uz kompetentās krimināltiesas veikto kvalifikāciju, lai konstatētu, vai pastāv “krimināli sodāma rīcība” Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1697/79 3. panta izpratnē;

2)      Regulas Nr. 1697/79 3. panta nosacījumi ir izpildīti tikai tad, ja attiecīgajā kriminālprocesā attiecībā uz parādnieku ir pieņemts galīgs notiesājošs spriedums;

3)      “krimināli sodāma rīcība” Regulas Nr. 1697/79 3. panta izpratnē nepastāv, ja tiesa attiecībā uz parādnieku ir pieņēmusi attaisnojošu spriedumu atbilstoši in dubio pro reo principam;

4)      uz ceturto prejudiciālo jautājumu nav jāatbild tā teorētiskā rakstura dēļ;

5)      kriminālprocesa izbeigšana tiesas ceļā sakarā ar kriminālvajāšanas noilguma iestāšanos nepieļauj celt prasību par nesamaksāto nodokļu pēcmuitošanas piedziņu pēc parastā, Regulas Nr. 1697/79 3. pantā noteiktā, trīs gadu noilguma termiņa beigām, ja pēcmuitošanas piedziņu pamato ar to, ka nodokļu parādnieks ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, attiecībā uz kuru tiesa ir atzinusi kriminālvajāšanas noilguma iestāšanos. Ja kriminālvajāšanas noilguma termiņš ir īsāks par parasto trīs gadu noilguma termiņu, var celt prasību par nesamaksāto nodokļu piedziņu.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 197, 1. lpp.

3 – OV L 302, 1. lpp.

4 – Skat. Regulas Nr. 2913/92 251. panta 1. punktu.

5 – Tiesas 1991. gada 27. novembra spriedums lietā C‑273/90 Meico-Fell (Recueil, I‑5583. lpp.).

6 – Tiesas 2006. gada 23. februāra spriedums lietā C‑201/04 Molenbergnatie (Krājums, I‑2049. lpp., 39.–41. punkts).

7 – Tiesas 1993. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija (Recueil, I‑3873. lpp., 22. punkts); 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑61/98 De Haan (Recueil, I‑5003. lpp., 13. punkts); 2002. gada 14. novembra spriedums lietā C‑251/00 Ilumitrónica (Recueil, I‑10433. lpp., 29. punkts) un iepriekš minētais spriedums lietā Molenbergnatie, 31. punkts.

8 – Hampel H. Die Nacherhebung von Einfuhr- oder Ausfuhrabgaben nach dem Zollkodex, Zeitschrift für Zölle und Verbrauchsteuern, Nr. 3 (2000), 110. lpp. Scheuer P. Die Verjährung im gemeinschaftlichen Versandverfahren, Recht der internationalen Wirtschaft, Nr. 12 (1994), 1038. lpp., norāda, ka ne Muitas kodekss, ne Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regula (EEK) Nr. 2454/93, kas ietver Muitas kodeksa īstenošanas noteikumus, neparedz atpakaļejošu spēku. Tādēļ “agrākās situācijas” jārisina, pamatojoties uz tempus regit actum principu. Tas nozīmē, ka faktisko apstākļu tiesiskās sekas jāizvērtē, pamatojoties uz tām tiesību normām, kas bija spēkā attiecīgo notikumu brīdī.

9 – Sack J. Handbuch des EU-Wirtschaftsrechts. No: DausesM. (izdevējs), C. II., 13. punkts.

10 – Streinz R, Europarecht, 5. izdevums, Heidelberga, 2001, 479. punkts; Galera Rodrigo S. Derecho aduanero español y comunitario, Madride, 1995, 167.–175. lpp.; Stettner R., minēts iepriekš 9. zemsvītras piezīmē. No: Dauses, M. B. III., 11. punkts; Voß R., Grabitz/Hilf, Das Recht der Europäischen Union; EKL 135. panta 4. punkts (2004. gada janvāra papildu izdevums); Schütz H. J./Bruha T./König D., Casebook Europarecht, Minhene, 2004, 294. lpp.

11 – Tas izriet no tai EKL 220. panta 1. punktā noteiktā uzdevuma savas kompetences ietavros nodrošināt tiesiskumu EK līguma interpretēšanā un piemērošanā. Skat. 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa/ENEL (Recueil, 1251. un 1268. lpp.) un 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 107/83 Klopp (Recueil, 2971. lpp., 14. punkts).

12 – Minēts iepriekš 5. zemsvītras piezīmē, 13. punkts.

13 – Turpat, 12. punkts.

14 – Fabian F. Erstattung, Erlass und Ausfuhrabgaben der Europäischen Gemeinschaft, Studien zum internationalen Wirtschaftsrecht und Atomenergierecht, 91. sējums, 130. lpp., arī saskata šajā jēdzienā netieši izteiktu atsauci uz valsts tiesībām, no kā izriet, ka valsts tiesībām ir Kopienu tiesību interpretācijas spēks.

15 – Ģenerāladvokāta van Gervena [Van Gerven] 1991. gada 26. septembra secinājumi lietā C‑273/90 Meico-Fell (Recueil, I‑5575. lpp., 5. punkts).

16 – Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums lietā T‑43/90 Díaz García/Parlaments (Recueil, II‑2619. lpp., 36. punkts). Šī sprieduma 37. punktā Pirmās instances tiesa attiecībā uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktā ietverto jēdzienu “juridiski atbildīgs par uzturēšanu” norāda, ka nedz Kopienu tiesības, nedz arī Civildienesta noteikumi nesniedz Kopienu tiesai norādes, kas tai ar autonomās interpretācijas palīdzību ļautu noteikt juridiskā uzturēšanas pienākuma saturu un piemērošanas jomu, uz kā pamata ierēdnim var piešķirt apgādājamā bērna pabalstu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punkta izpratnē. Tādējādi bija jānoskaidro, kuras valsts tiesiskā kārtība attiecas uz prasītāju, un jāizvērtē, vai atbilstoši šai kārtībai viņam attiecībā uz dzīvesbiedres bērniem ir juridiskās uzturēšanas pienākums Civildienesta noteikumu izpratnē.

17 – Fabian F., minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē, saistībā ar tiesībām uz kompensāciju/parādsaistību norakstīšanas un uz pēcmuitošanas piedziņu norāda, ka, kaut gan Kopiena ar regulu palīdzību ir nodrošinājusi šajā sfērā vienotu kārtību, tomēr atšķirīgās dalībvalstu tiesības ietekmē atsevišķas Kopienu tiesību daļas kompensācijas/parādsaistību norakstīšanas un pēcmuitošanas piedziņas jomā. Turklāt ir jānošķir divi valsts tiesību ietekmes veidi attiecīgo jomu ietvaros: pirmkārt, valsts tiesības var ietekmēt attiecīgo jomu ar konkrētas atsauces palīdzību, otrkārt, ar vispārīgas atsauces palīdzību valsts tiesības var panākt papildu ietekmi. Abi ietekmes veidi var pastāvēt arī vienlaicīgi, kā tas ir kompensāciju/parādsaistību norakstīšanas un pēcmuitošanas piedziņas tiesību gadījumā. Kā piemēru autors min Regulas Nr. 1697/79 3. pantu un turpmāk pieņemto Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta otro teikumu. Gellert L. Anwendbarkeit der nationalen Abgabenordnung auch nach In-Kraft-Treten des Zollkodexes, Zeitschrift für Zölle und Verbrauchsteuern, 80. g. (2004), Nr. 6, 187. lpp., uzskata, ka Muitas kodekss sniedz tiesību piemērotājam iespēju dažādos tiesību jautājumos turpināt piemērot Nodokļu kodeksa tiesību normas. Šāda iespēja izriet, pirmkārt, no Muitas kodeksa tiesību normās esošajām tiešajām atsaucēm uz valsts tiesībām, otrkārt, no muitas iestādēm piešķirtajām pilnvarām pašām izlemt noteiktus jautājumus un, visbeidzot, no rīcības brīvības izmantošanas gadījumos, kuros Muitas kodekss paredz muitas iestāžu rīcības brīvību. Vēl viena iespēja piemērot Nodokļu kodeksu ir gadījumos, kad Muitas kodeksā ir izmantoti neprecīzi juridiskie termini, kuru saturs neizriet no paša Muitas kodeksa.

18 – Witte P./Wolffgang H. M. Lehrbuch des europäischen Zollrechts, 4. izdevums, Herne/Berlīne, 2003, 35. lpp., norāda, ka Padome un Komisija ir izpildvaras iestādes, kas drīkst darboties tikai Līgumā šauri noteikto pilnvaru ietvaros un kurām nav valsts likumdevējam piemītošās plašās rīcības brīvības.

19 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Meico‑Fell, 12. punkts.

20 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētie secinājumi lietā Meico‑Fell, 5. punkts.

21 – Atbilstoši ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] 2005. gada 26. maija secinājumos lietā C‑176/03 Komisija/Padome (Krājums, I‑7879. lpp., 27. un 28. punkts) sniegtajam skaidrojumam par to, ka Kopienu tiesībās nav nedz skaidri izteiktu, nedz netieši izteiktu vispārīgu tiesību noteikt kriminālsodus, pastāv liela vienprātība. Šajā sakarā viņš atsaucas uz 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 203/80 Casati (Recueil, 2595. lpp., 27. punkts), kurā ir noteikts, ka principā piespiedu vara ir dalībvalstu kompetencē. Tiesa savā 1998. gada 16. jūnija spriedumā lietā C‑226/97 Lemmens (Recueil, I‑3711. lpp., 19. punkts) un 1998. gada 24. novembra spriedumā lietā C‑274/96 Bickel un Franz (Recueil, I‑7637. lpp., 17. punkts) arī atzīst, ka principā krimināltiesības un kriminālprocesa tiesības ir dalībvalstu kompetencē. Turklāt netiek apstrīdēts, ka, pamatojoties uz lojālas sadarbības pienākuma principu, kas noteikts EKL 10. pantā, Kopiena var likt dalībvalstīm uzlikt kriminālsodu par darbībām, ar kurām tiek pārkāpta Kopienu tiesiskā kārtība. Par judikatūras attīstību saistībā ar dalībvalstu pienākumu sodīt par Kopienu tiesību pārkāpumiem skat. 1977. gada 2. februāra spriedumu lietā 50/76 Amsterdam Bulb (Recueil, 137. lpp.), 1989. gada 21. septembra spriedumu lietā 68/88 Komisija/Grieķija (Recueil, 2965. lpp.) un 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑186/98 Nunes un de Matos (Recueil, I‑4883. lpp., 14. punkts).

22 – Voß R., minēts iepriekš 10. zemsvītras piezīmē, EKL 135. panta 4. un 9. punkts; Kahl W. Kommentar zum EUV/EGV, 1. izdevums (1999), 10. pants, 377. lpp., 24. punkts, runā par “valsts procesuālās kārtības un tiesvedības noteikumu piemērošanas principu”, atbilstoši kuram Kopienu tiesības tiek īstenotas ar valsts tiesībām, it īpaši ar valsts administratīvā procesa tiesībām un pārvaldes organizācijas noteikumiem, ja Kopienu tiesībās šajā sakarā nav neviena noteikuma.

23 – Lenaerts K./Arts D./Maselis I. Procedural Law of the European Union, 2. izdevums, Londona, 2006, 83. lpp., 3‑001. punkts, norāda uz to, ka Kopienu tiesības galvenokārt piemēro dalībvalstu tiesas. Tā kā Kopienai nav savu procesa tiesību, katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāli noteikumi indivīdu to subjektīvo tiesību īstenošanai, kas noteiktas Kopienu tiesībās. Šajā sakarā skat. 1976. gada 16. decembra spriedumu lietā 33/76 Rewe (Recueil, 1989. lpp., 5. punkts) un spriedumu lietā 45/76 Comet (Recueil, 2043. lpp., 13. punkts); 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck (Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts), kā arī 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑453/99 Courage un Crehan (Recueil, I‑6297. lpp., 29. punkts); 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑13/01 Safalero (Recueil, I‑8679. lpp., 49. punkts) un 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 39. punkts).

24 – Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu procesuālie noteikumi ir katras dalībvalsts iekšējās tiesiskās kārtības jautājums, tomēr tie nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kuri regulē līdzīga rakstura iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt Kopienu tiesiskajā kārtībā piešķirto tiesību īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (šajā sakarā skat. inter alia iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Peterbroeck, 12. punkts, 2000. gada 16. maija spriedumu lietā C‑78/98 Preston u.c. (Recueil, I‑3201. lpp., 31. punkts), 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑201/02 Wells (Recueil, I‑723. lpp., 65. un 67. punkts) un iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Unibet, 43. punkts).

25 – Kaut gan Kopienas mērķi sākotnēji neaprobežojās tikai ar muitas savienības izveidi dalībvalstu starpā, tomēr šīs izveides nozīme skaidri izriet no tā, ka politiķi to vienmēr izvirza pirmajā vietā. Tas ir gandrīz visu pārējo mērķu un politiku centrālais punkts. Arī pēc Eiropas Savienības un kopējā tirgus izveides situācija nav mainījusies, tomēr muitas savienība tagad integrējusies kopējā tirgū un tirdzniecības politikā, kas ir uzskatāms par apliecinājumu integrācijas progresam. Bez muitas savienības nav iespējama nedz kopējā transporta politika, nedz arī kopējā lauksaimniecības politika. Bez muitas savienības nevar pastāvēt arī personu un pakalpojumu brīva aprite. Preču brīva aprite izdara spiedienu arī uz kapitāla brīvu apriti vismaz tiktāl, ciktāl ir jāmaksā par preču piegādi. Nevienveidīga muitas tiesību piemērošana rada izmaiņas satiksmes plūsmās un tādējādi nodara kaitējumu Kopienas finansiālajām interesēm it īpaši tādēļ, ka muitas nodokļi, kā arī citi maksājumi ar līdzīgu iedarbību vairs netiek iekasēti valsts līmenī, bet gan piešķirti Kopienai tās funkciju finansēšanai (šajā sakarā skat. Sack J., minēts iepriekš 9. zemsvītras piezīmē, 6.–8. punkts).

26 – Skat. 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑260/96 Spac (Recueil, I‑4997. lpp., 19. punkts); 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑261/95 Palmisani (Recueil, I‑4025. lpp., 28. punkts) un 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑90/94 Haahr Petroleum (Recueil, I‑4085. lpp., 48. lpp.).

27 – Schwarze J. Europäisches Verwaltungsrecht, II sējums, 1. izdevums, Bādenbādene, 1988, 1058. un turpmākās lpp., pamatoti norāda, ka viens no Kopienu likumdevēja mērķiem, pieņemot Regulu Nr. 1697/79, tieši bija radīt vienotus procesuālus noteikumus valsts administratīvo tiesību vietā, lai izvairītos no atšķirīgas administratīvās piemērošanas riska.

28 – 1967. gada 5. decembra spriedums lietā 19/67 van der Vecht (Recueil, 461. lpp.); 1979. gada 12. jūlija spriedums lietā 9/79 Koschniske (Recueil, 2717. lpp., 6. punkts) un 1990. gada 27. marta spriedums lietā C‑372/88 Cricket St. Thomas (Recueil, I‑1345. lpp., 19. punkts). Tiesa šajos spriedumos atzina, ka, lai vienveidīgi interpretētu Kopienu tiesības, nevar vērtēt tiesību normas redakciju izolēti, neskaidrību gadījumos tā ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā citas valodu versijas.

29 – Principā muitas iestādēm ir jāveic pēcmuitošanas piedziņa, ja vien tas nav Regulas Nr. 1697/79 5. panta 1. punktā paredzētais gadījums, kad nodokļu parādu piedziņa nav iespējama, vai 5. panta 2. punktā noteiktais diskrecionārās varas gadījums.

30 – Berr C./Trémeau H. Le droit douanier communautaire et national, 7. izdevums, Parīze, 2006, norāda uz to, ka saskaņā ar Francijas tiesībām likuma pārkāpumu konstatēšana principā ietilpst police judiciaire [tiesas policijas] ierēdņu kompetencē, tomēr vēsturiski izveidojušos iemeslu dēļ muitas ierēdņiem ir plaša izmeklēšanas kompetence muitas jomā (509. lpp.). Tie cita starpā prokuratūras vai izmeklēšanas tiesneša uzdevumā vai uzraudzībā var veikt izmeklēšanas darbības. Lai koordinētu sadarbību starp kriminālvajāšanas un muitas iestādēm, ar 2002. gada 5. decembra dekrētu tika izveidota tā sauktā service national de douane judiciaire [Valsts muitas tiesas dienests], kas atrodas directeur général des douanes et droits indirects [Muitas nodevu un netiešo nodokļu ģenerāldirektors] pakļautībā. Šīs iestādes uzdevums ir veikt izmeklēšanas darbības un vākt pierādījumus, lai apkarotu muitas un nodokļu tiesību pārkāpumus, zīmolu viltojumus un pirātismu, kā arī ar to saistītos pārkāpumus (510. un turpmākās lpp.). Scheurmann‑Kettner P. Abgabenordnung (izdevēji: Karl Koch, Rolf Detlef Scholtz), 5. izdevums, Ķelne/Berlīne/Bonna/Minhene, 1996, atsaucas uz Vācijas tiesībām, atbilstoši kurām finanšu iestādēm (Finanzamt [Finanšu pārvalde], Hauptzollamt [Galvenā muitas pārvalde], Bundesamt für Finanzen und Familienkasse [Federālā finanšu un ģimenes pabalstu pārvalde]) attiecībā uz pārkāpumiem nodokļu jomā ir tāda pati kompetence kā prokuratūrai (§ 397, 3.–15. punkts). Šī prokuratūras izmeklēšanas monopola ierobežošanai ir būtiski iemesli. Nodokļu noziegumu izmeklēšanu nevar nodalīt no nodokļu bāzes noteikšanas, finanšu iestāžu uzdevumiem nodokļu uzlikšanas procedūrā un nodokļu uzraudzības īstenošanas saistībā ar muitas nodokļiem un akcīzes nodokļiem. Fakti, kas liecina par pārkāpumiem nodokļu jomā, lielākoties tiek atklāti nodokļu uzlikšanas procedūrā, galvenokārt, veicot pārbaudi uz vietas. Pateicoties tam, ka finanšu iestādes veic arī nodokļu tiesību pārkāpumu izmeklēšanu, ir iespējams izvairīties no dubultām administratīvām izmaksām, kā arī procedūras nevajadzīgas novilcināšanas un izmantot finanšu iestāžu īpašo lietpratību (§ 386, 3. punkts).

31 – Faucherand P. La lutte contre la fraude douanière: un impératif pour l´Union européenne, Revue du marché unique européen, Nr. 1 (1995), pamatoti norāda uz kompetences sadalījumu starp muitas izmeklēšanas iestādēm un tiesām. Izmeklēšanas iestāžu uzdevums krāpniecisku darbību apkarošanas jomā ir iesniegt tiesām atbilstošus pierādījumus, lai tās pārliecinātu par likuma pārkāpuma izdarīšanu (78. lpp.). Kriminālprocess parasti tiek ierosināts vēlīnā izmeklēšanas posmā (81. lpp.); Berr C./Trémeau H., minēti iepriekš 30. zemsvītras piezīmē, atsaucas uz Francijas tiesībās iekļauto fundamentālo krimināllietu tiesneša iekšējās pārliecības principu (541. lpp.). Saskaņā ar šo principu tikai tiesnesis uzņemas atbildību par viņam iesniegto pierādījumu un faktu tiesisko vērtējumu (547. lpp.). Kā norāda Scheurmann‑Kettner P., minēts iepriekš 30. zemsvītras piezīmē, § 399, 3. un 4. punkts, Vācijas tiesībās ir tāda pati tiesiskā situācija. Finanšu iestādēm savas kompetences ietvaros jāiejaucas visos sodāmu noziedzīgu nodarījumu gadījumos, ja iegūtie fakti ir pietiekami. Ja izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtie fakti ir pietiekami, lai tiktu uzrādīta valsts apsūdzība, finanšu iestādes lūdz tiesnesi pieņemt lēmumu krimināllietā, ja krimināllieta tam ir gatava; pretējā gadījumā tās iesniedz lietas materiālus prokuratūrā. Par tiesvedības īstenošanu nodokļu krimināltiesībās Vācijā un Francijā skat. arī Bremer H. Das deutsche und französische Steuerstrafrecht und Verfahrensrecht im Vergleich, Bādenbādene, 2003, 210. un 227. lpp. Witte P. Zollkodex, 3. izdevums, Minhene, 2002, 221. panta 8. punkts, atsaucas uz līdzīgu kompetences sadalījumu Austrijas tiesībās, jo par sodāmām rīcībām tiek uzskatīti tikai tādi finanšu pārkāpumi, kas tiek izskatīti vienīgi tiesā vai palātā [Spruchsenat].

32 – Sánchez P. Conference of the Chief Justices of the Supreme Courts and Attorney-Generals of the Countries of the European Union (Lisbon, 18th to 21st May, 1994), Boletim de documentação e direito comparado, Nr. 59/60, 1994. gads, 453. lpp., saistībā ar Spānijas tiesību sistēmu norāda, ka nedrīkst jaukt izmeklēšanas pilnvaras ar tiesas funkcijām, jo atbilstoši Spānijas konstitūcijas 117. panta 3. punktam tiesas funkcijas var pildīt tikai tiesneši.

33 – Ar Amsterdamas lēmumiem noteikumi par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā, ko paredz Māstrihtas līgums (t.s. 3. pīlārs), daļēji tika pārcelti no starpvaldību sadarbības jomas uz Eiropas Kopienas jomu. Jauns EKL 135. pants par sadarbību muitas jomā ir iekļauts Kopienu pilnvarās atsevišķā sadaļā. Turpretī policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās arī turpmāk ietilpst starpvaldību sadarbības jomā. Šī sadarbība saskaņā ar LES 29. panta 2. apakšpunktu, kā arī saskaņā ar LES 30. panta 1. punkta a) apakšpunktu attiecas arī uz muitas iestādēm, ja tās veic noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu (skat. Voß R., minēts iepriekš 10. zemsvītras piezīmē, EKL 135. panta 2. un turpmākie punkti).

34 – Faucherand P., minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē, 87. lpp., uzsver, ka, plānojot pasākumus Kopienas mērogā, lai uzlabotu dalībvalstu administratīvo sadarbību kontrabandas apkarošanas jomā, tika nodrošināts, lai šie pasākumi neietekmētu kriminālvajāšanas iestāžu un krimināltiesu darbību.

35 – Ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers savu iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto secinājumu lietā C‑176/03 Komisija/Padome 78. punktā norāda, ka ar “tiesvedību” EKL 135. panta izpratnē ir jāsaprot krimināltiesību piemērošanas kompetence, kas, bez šaubām, piemīt krimināltiesu tiesnešiem.

36 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētie ģenerāladvokāta van Gervena secinājumi lietā Meico‑Fell, 5. punkts.

37 – Turpat, 8. punkts, kaut gan ģenerāladvokāts van Gervens precizē, ka attiecīgajai dalībvalsts tiesai nav obligāti jābūt krimināltiesai.

38 – Skat. 1996. gada 28. marta Atzinumu 2/94 (Recueil, I‑1759. lpp., 33. punkts), kā arī 1969. gada 12. novembra spriedumu lietā 26/69 Stauder (Recueil, 419. lpp., 7. punkts); 1957. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 7/56, 3/57, 7/57 Algera u.c. (Recueil, 82.un 117. lpp.) un 1997. gada 29. maija spriedumu lietā C‑299/95 Kremzow (Recueil, I‑2629. lpp., 14. punkts).

39 – Skat., piem., 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold (Recueil, 491. lpp.); 1979. gada 13. decembra spriedumu lietā 44/79 Hauer (Recueil, 3727. lpp., 15. punkts); 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston (Recueil, 1651. lpp., 18. punkts) un 2000. gada 28. marta spriedumu lietā C‑7/98 Krombach (Recueil, I‑1935. lpp., 25. punkts).

40 – 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C‑292/97 Karlsson (Recueil, I‑2737. lpp., 37. punkts); 1994. gada 24. marta spriedums lietā C‑2/92 Bostock (Recueil, I‑955. lpp., 16. punkts); 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑351/92 Graff (Recueil, I‑3361. lpp., 17. punkts); 1991. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑260/89 ERT (Recueil, I‑2925. lpp., 42. punkts); 1989. gada 13. jūlija spriedums lietā 5/88 Wachauf (Recueil, 2609. lpp., 19. punkts); 1986. gada 25. novembra spriedums apvienotajās lietās 201/85 un 202/85 Klensch (Recueil, 3477. lpp., 8. punkts).

41 – Moitinho de Almeida J. C. Protección de los derechos fundamentales en la jurisprudencia del TJCE, El Derecho comunitario europeo y su aplicación judicial (izdevēji: Gil Carlos Rodríguez Iglesias/Diego Liñan Nogueras), Madride, 1993, 113. lpp.; Brosius‑Gersdorf F. Bindung der Mitgliedstaaten an die Gemeinschaftsgrundrechte – Die Grundrechtsbindung der Mitgliedstaaten nach der Rechtsprechung des EuGH, der Charta der Grundrechte der Europäischen Union und ihre Fortentwicklung, Berlīne, 2005, 17.–20. lpp.; Jürgensen T./Schlünder I. EG-Grundrechtsschutz gegenüber Maßnahmen der Mitgliedstaaten, Archiv des öffentlichen Rechts. Nr. 2 (1996), 208. un turpm. lpp.; Schütz H. J./Bruha T./König D., minēti iepriekš 10. zemsvītras piezīmē, 70., 294., 883. lpp., uzskata, ka dalībvalstīm ir saistošas Kopienu tiesību pamattiesības, ja un ciktāl šīs dalībvalstis darbojas “līgumu piemērošanas jomā”. Tas viennozīmīgi attiecas uz Kopienu tiesību īstenošanu, jo dalībvalstis, kuru kompetencē parasti ir izpilde, funkcionāli darbojas kā “Kopienu iestādes”; Herrero de la Fuente A., La Carta de derechos fundamentales de la Unión Europea – Una perspectiva pluridisciplinar, Zamora, 2003, 229., 230. un 235. lpp., norāda, ka uz Kopienu pamattiesībām var atsaukties gan attiecībā uz Kopienu iestādēm, gan arī attiecībā uz dalībvalstu iestādēm, ja tās piemēro Kopienu tiesību normas.

42 – Iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bostock, 16. punkts, un iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ERT, 42. punkts.

43 – Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas ir proklamēta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.). Pamattiesību harta nav iekļauta Līgumos un arī LES 6. panta 2. punktā nav norādes uz to. Tā galvenokārt ir politiska deklarācija, kuru sev par saistošu uzskata Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments. Lai gan nevar ignorēt hartas autoru skaidri izteikto gribu nepiešķirt tai saistošu juridisko spēku, tomēr piekrītu ģenerāladvokāta Ležē [Léger] viedoklim, ka nebūtu pareizi pilnībā noliegt tās nozīmi (skat. ģenerāladvokāta Ležē 2001. gada 10. jūlija secinājumus lietā C‑353/99 P Padome/Hautala, Recueil, I‑9565. lpp., 73.–86. punkts). Gluži pretēji, tā ir jāuzskata par Eiropas kopīgo vērtību konkretizējumu. Tādēļ tā jāizmanto, interpretējot Kopienu tiesības (skat., piem., atsauces uz Pamattiesību hartu ģenerāladvokāta Albēra [Alber] 2001. gada 1. februāra secinājumos lietā C‑340/99 TNT Traco (Recueil, I‑4109. lpp., 94. punkts); ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] 2001. gada 8. februāra secinājumos lietā C‑173/99 BECTU (Recueil, I‑4881. lpp., 26.–28. punkts); ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] 2001. gada 22. februāra secinājumos apvienotajās lietās C‑122/99 P un C‑125/99 P D un Zviedrija/Padome (Recueil, I‑4319. lpp., 97. punkts); ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2001. gada 14.jūnija secinājumos lietā C‑377/98 Nīderlande/Parlaments un Padome (Recueil, I‑7079. lpp., 197. punkts); ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2001. gada 5. jūlija secinājumos lietā C‑413/99 Baumbast (Recueil, I‑7091. lpp., 59. un 110. punkts), ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera 2001. gada 4. decembra secinājumos lietā C‑208/00 Überseering (Recueil, I‑9919. lpp., 59. punkts). Šādā nozīmē skat. arī Poiares Maduro M. The double constitutional life of the Charter of Fundamental Rights, Unión Europea y derechos fundamentales en perspectiva constitucional, Madride, 2004, 306. lpp.; Schmitz T. Die Charta der Grundrechte der Europäischen Union als Konkretisierung der gemeinsamen europäischen Werte, Die Europäische Union als Wertegemeinschaft, Berlīne, 2005, 85. lpp., kā arī Beyer U./Oehme C./Karmrodt F. Der Einfluss der Europäischen Grundrechtecharta auf die Verfahrensgarantien im Unionsrecht, Beiträge zum Transnationalen Wirtschaftsrecht, 34. numurs, 2004. gada novembris, 14. punkts). Pamattiesību hartu tagad izmanto arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai jaunā gaismā interpretētu jau vairāk nekā piecdesmit gadus vecos ECTK pantus (skat., piem., 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā Goodwin/Apvienotā Karaliste, Rapport des arrêts et décisions, 2002‑VI, 100. punkts). Eiropas Kopienu Tiesa pirmo reizi uz to atsaucās iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Unibet, 39. punkts, saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību.

44 – Iepriekš 39. zemsvītras piezīmē minētais 2000. gada 28. marta spriedums lietā Krombach, 26. punkts, 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp., 20. un turpmākie punkti) un 2000. gada 11. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑174/98 P un C‑189/98 P Nīderlande un van der Wal/Komisija (Recueil, I‑1. lpp., 17. punkts).

45 – Haase K. Die Anforderungen an ein faires Gerichtsverfahren auf europäischer Ebene, Berlīne, 2006, 282. lpp., uzskata, ka Kopienu tiesībās ietvertās prasības nodrošināt lietas taisnīgu izskatīšanu materiālā piemērojamība – pretēji ECTK 6. pantā ietvertajam lietas taisnīgas izskatīšanas principam, kas atbilstoši savam formulējumam ir piemērojams tikai civilprocesā un kriminālprocesā, – kā vispārējs Kopienu tiesību pamatprincips attiecas uz visiem procesu veidiem. Skat. gan Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija (Recueil, 461. lpp., 9. punkts), gan Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑348/94 Enso Española (Recueil, II‑1875. lpp., 80. punkts) un 1997. gada 22. oktobra spriedumu lietā T‑18/96 Stichting Certificatie Kraanverhuurbedrijf un Federatie van Nederlandse Kraanverhuurbedrijven (Recueil, II‑1739. lpp., 53. un turpmākie punkti).

46 – Cunha Rodrigues J. N. Discours de son Excellence le Procureur General de la République, Conference of the Chief Justices of the Supreme Courts and Attorney-Generals of the Countries of the European Union”, minēts iepriekš 32. zemsvītras piezīmē, 19. un turpmākie punkti, atsaucas uz tiesu ekskluzīvo kompetenci tiesvedības jomā. Vēl viņš arī norāda uz grūtībām saskaņot sabiedrības aizsardzību pret noziegumiem ar procesuālo garantiju saglabāšanu. Bacigalupo E. Justicia penal y derechos fundamentales, Madride, 2002, 134. lpp., min, ka kriminālprocesa mērķi ir vainīgās personas notiesāšana un nevainīgās personas aizsardzība.

47 – De Figueiredo Dias J. Direito processual penal, Koimbra, 2004, 303. un turpmākās lpp., krimināltiesu neatkarībā saskata varas dalīšanas principa izpausmi. Viņš uzskata, ka šo nodalījumu pamato arī krimināllietu tiesnešu pieaugošā sociālā funkcija. Bacigalupo E., minēts iepriekš 46. zemsvītras piezīmē, 14. lpp., apraksta pirmo neatkarīgo krimināltiesu rašanās vēsturi Eiropā 18. un 19. gadsimtā pēc absolūtisma laikmeta beigām.

48 – Skat. Ovey C./White R. Jacobs and White, The European Convention on Human Rights, 3. izdevums, Oksforda, 2002, 141. lpp.; Soyer J. C./de Salvia M. La Convention européenne des droits de l’homme – Commentaire article par article (izdevēji: Decaux E./Imbert P. H., 2. izdevums, Parīze, 1999, 254. lpp.).

49 – Skat., piem., 1976. gada 8. jūnija spriedumu lietā Engel/Nīderlande, A sērija, Nr. 22, 81. punkts, un 1993. gada 25. februāra spriedumu lietā Funke/Francija, A sērija, Nr. 256‑A, 44. punkts.

50 – Skat. Ovey C./White R., minēts iepriekš 48. zemsvītras piezīmē, 143. lpp. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 1982. gada 15. jūlija spriedumā lietā Eckle/Vācija, A sērija, Nr. 51 (1983) 5 EHRR 1, 73. punkts, šādi definē “kriminālapsūdzības” jēdzienu: ““Charge”, for the purposes of Article 6 par. 1 (art. 6-1), may be defined as “the official notification given to an individual by the competent authority of an allegation that he has committed a criminal offence””. Tādējādi ECTK 6. panta 1. punkta aizsardzības joma aptver kriminālprocesu kopumā, ieskaitot apelācijas procesu un notiesājoša sprieduma pieņemšanu: “As regards the end of the “time”, in criminal matters the period governed by Article 6 par. 1 covers the whole of the proceedings in issue, including appeal proceedings” (76. punkts).

51 – X/Vācijas Federatīvā Republika, Nr. 4483/70 – Prasība tika noraidīta kā nepieņemama.

52 – 1988. gada 6. decembra spriedums lietā Barberà, Messegué un Jabardo/Spānija, A sērija, Nr. 146 (1989), 77. punkts.

53 – Nevainīguma prezumpcijas piemērojamības sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa 1983. gada 25. marta spriedumā lietā Minelli/Šveice, A sērija, Nr. 62 (1983), 38. punkts, izlēma, ka ar tiesas spriedumu par lietas izbeigšanu noilguma termiņa beigu dēļ ECTK 6. panta 2. punkts tiek pārkāpts tādā gadījumā, ja tas dod iemeslu uzskatīt, ka tiesnesis apsūdzēto ir uzskatījis par vainīgu. Konkrētajā lietā tika izvērtēta procesuāla tiesību norma par apsūdzētā pienākumu segt tiesāšanās izdevumus, ja ir paredzams, ka spriedums būs viņam nelabvēlīgs. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Šveices tiesas pamatojumā, neskatoties uz piesardzību vārdu izvēlē (“in all probability”, “very probably”), ir izmantotas piezīmes, kas nav saderīgas ar ECTK 6. panta 2. punktu. 1995. gada 10. februāra spriedums lietā Allenet de Ribemont/Francija, A sērija, Nr. 308 (1995), 37. un 41. punkts, attiecās uz augsta ranga policijas ierēdņu un Francijas Iekšlietu ministrijas izteikumiem saistībā ar Ribemont izvirzīto apsūdzību par musināšanu uz slepkavību preses konferences laikā, kas notika paralēli kriminālprocesam. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja šos izteikumus par skaidru Ribemont vainas atzīšanu no valsts iestāžu puses, kas varēja ietekmēt sabiedrisko domu un notiesāt apsūdzēto, pirms to ir izdarījusi kompetentā tiesa. 2000. gada 10. oktobra spriedums lietā Daktaras/Lietuva, individuālā sūdzība Nr. 42095/98, 41. punkts, attiecās uz prokurora izteikumiem izmeklēšanas procesa ietvaros, no kuriem izrietēja, ka apsūdzētā vaina jau ir pierādīta. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispirms atgādināja, ka nevainīguma prezumpcijas principu var pārkāpt arī prokurors, kuram jālemj par izmeklēšanas pabeigšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka izteikums “pierādīts” nav veiksmīgs, tomēr, ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos šis izteikums ticis izmantots, atzina, ka ECTK 6. panta 2. punkts nav pārkāpts. 2005. gada 8. aprīļa spriedumā lietā A. L./Vācija, individuālā sūdzība Nr. 72758/01, 31. punkts, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atsaucās uz saviem atzinumiem spriedumā lietā Daktaras, turklāt atgādinot, ka “6. panta 2. punktā noteiktā nevainīguma prezumpcija ir viena no 6. panta 1. punktā noteiktā taisnīga kriminālprocesa pazīmēm. Tā ir pārkāpta, ja valsts amatpersona sniedz paziņojumu, kas atspoguļo viedokli, ka apsūdzētais ir vainīgs, bet apsūdzētā vaina nav iepriekš pierādīta ar likumu. Pat ja nav formāla apsūdzoša sprieduma, pietiek, ja ir pamatojums, kas liecina par to, ka valsts amatpersona uzskata attiecīgo personu par vainīgu”.

54 – 2002. gada 26. marta spriedums lietā Butkevičius/Lietuva, individuālā sūdzība Nr. 48297/99, 51.–54. punkts, attiecās uz ģenerālprokurora un Lietuvas parlamenta priekšsēdētāja izteikumiem, kas izskanēja masu medijos saistībā ar bijušā aizsardzības ministra Butkevičiusa apcietināšanu sakarā ar aizdomām par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka šie valsts amatpersonu izteikumi varēja sabiedrībai likt uzskatīt, ka apsūdzētais ir vainīgs, vēl pirms viņa notiesāšanas saskaņā ar likumu. Tādēļ tā atzina, ka ECTK 6. panta 2. punkts ir pārkāpts.

55 – Frowein J. Zur Bedeutung der Unschuldsvermutung in Art. 6 Abs. 2 der Europäischen Menschenrechtskonvention, Recht als Prozess und Gefüge: Festschrift für Hans Huber zum 80. Geburtstag, Berne, 1981, 554.–556. lpp., komentē Cilvēktiesību Komisijas lēmumu saistībā ar Petras Krauzes [Petra Krause] sūdzību pret Šveici, kurā tika apgalvots, ka Šveices tieslietu ministrs ar savu izteikumu televīzijā ir pārkāpis ECTK 6. panta 2. punktu. Toreiz televīzijā tika apgalvots, ka apcietinātā Petra Krauze ir izdarījusi noziegumu ar sprāgstvielu palīdzību. Komisija apstiprināja ECTK 6. panta 2. punkta piemērojamību, pamatojot, ka šajā tiesību normā ir ietverts pamatprincips, ka iestāde nedrīkst paziņot, ka kāda persona ir vainīga kriminālpārkāpumā, kamēr to nav atzinusi tiesa. Autors, norādot uz Cilvēktiesību Komisijas apsvērumiem, uzsver, ka pārliecinoši formulētām aizdomām var būt nopietnas sekas. Šādas publiski izteiktas aizdomas it īpaši var ietekmēt tiesas procesu, ja to rezultātā masu saziņas līdzekļos notiek plašas diskusijas, vai arī radīt citus tiesas ietekmēšanas draudus.

56 – Haase K., minēts iepriekš 45. zemsvītras piezīmē, 92. lpp., atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja masu saziņas līdzekļos tiek ietverta priekšlaicīga notiesājoša publikācija, konvencijas dalībvalstīm ir noteikti aizsardzības pienākumi, ko nosaka ECTK 6. panta 1. punkts. Atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstīm, aktīvi īstenojot veicinošus pasākumus, jānodrošina, ka masu saziņas līdzekļi, ziņojot par uzsāktiem kriminālprocesiem, ievēro objektivitātes robežas.

57 – Skat. 55. zemsvītras piezīmi.

58 – Vairākās dalībvalstu tiesību sistēmās prokuratūra vienīgā ir atbildīga par kriminālprocesa īstenošanu un tādējādi tai ir ekskluzīvas tiesības celt apsūdzību. Tās uzdevums ir ierosināt izmeklēšanu un celt tiesā apsūdzību par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu. Tā darbojas vai nu atbilstoši savai diskrecionārajai varai (lietderības princips), vai arī atbilstoši likumā noteiktajām saistībām (likumības princips). Saistībā ar prokuratūru galvenā problēma ir jautājums par to, vai pastāv priekšnoteikumi, ka uzdevumu izpilde ir brīva no politiskas iejaukšanās, kas var ietekmēt tās pienākumu ievērot objektivitāti. Šajā sakarā kā problemātisks tiek minēts fakts, ka prokuratūra bieži ir cieši saistīta ar izpildvaru vai pat ir tai pakļauta (Šajā sakarā skat. iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētās Conference of the Chief Justices of the Supreme Courts and Attorney-Generals of the Countries of the European Union 484. un turpm. lpp.). Attiecībā uz Portugāles “Ministério Público” autonomiju un iestādes uzbūvi skat. Pereira R. O domínio do inquérito pelo Ministério Público, Jornadas de direito processual penal e direitos fundamentais(Organizadas pela Faculdade de Direito da Universidade de Lisboa e pelo Conselho Distrital de Lisboa da Ordem dos Advogados, com a colaboração do Goethe Institut), Koimbra, 2004, 128.–130. lpp. De Figueiredo Dias J., minēts iepriekš 47. zemsvītras piezīmē, 362.–368. lpp., uzskata, ka Portugāles “Ministério Público” nevar uzskatīt par piederīgu tiesu varai, jo tai nav tiesu iestādes pilnvaru. Saskaņā ar Portugāles konstitūciju tiesu iestādes pilnvaras ir tikai tiesām. Tomēr, ņemot vērā tās salīdzinošo autonomiju, tā veido tiltu starp izpildvaru un tiesu varu.

59 – Skat. arī Meyer‑Ladewig J. Konvention zum Schutz der Menschenrechte und Grundfreiheiten – Handkommentar, Bādenbādene, 2003, 6. panta 85. punkts, kas uzskata, ka vaina tiek juridiski pierādīta tikai, pamatojoties uz galīgo tiesas spriedumu.

60 – Skat. Portugāles valdības rakstveida apsvērumu 55. un turpm. punktus.

61 – Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Barberà, Messegué un Jabardo/Spānija, 77. punkts.

62 – Bacigalupo E., minēts iepriekš 46. zemsvītras piezīmē, 145. lpp., norāda, ka saskaņā ar pamattiesību teoriju un pašreizējām procesuālajām tiesībām in dubio pro reo princips tiek uzskatīts par būtisku pamattiesību sastāvdaļu, kas saistīta ar nevainīguma prezumpcijas principa ievērošanu. Tajos gadījumos, kad nevainīguma prezumpcijas princips tieši neizriet no valsts tiesībām, tiesību doktrīna atsaucas uz ECTK 6. panta 2. punktu, turklāt ir vienots viedoklis, ka šī tiesību norma arī uzliek pienākumu ievērot in dubio pro reo principu. Līdzīgi uzskata arī Marques da Silva G. Curso de processo penal, 2. sējums, Lisabona, 1993, 92. un turpm. lpp., kurš in dubio pro reo principu atvasina no nevainīguma prezumpcijas. Turpretī Walter T. Die Beweislast im Strafprozess, Juristenzeitung, 2006, 344. lpp., in dubio pro reo principu atvasina no tiesiskas valsts principa un pamatojumam atsaucas uz atšķirīgajām aizsardzībām, ko sniedz princips, ka šaubas vēršamas par labu apsūdzētajam, un nevainīguma prezumpcija. Daļēji nevainīguma prezumpcijai ir plašāka iedarbība, jo tā ir spēkā pat tad, ja tiesai nevienā brīdī nav radušās pat vismazākās šaubas, no kā izriet, ka līdz pat sprieduma pasludināšanai tiek uzskatīts, ka apsūdzētais nav vainīgs. No otras puses, principam, ka šaubas vēršamas par labu apsūdzētajam, ir plašāka iedarbība nekā nevainīguma prezumpcijai, ja šis princips attiecas arī uz apstākļiem, kam ir nozīme tikai procesuālajās tiesībās, piemēram, uz nozieguma izdarīšanas brīdi kā noilguma nosacījumu.

63 – De Figueiredo Dias J., minēts iepriekš 47. zemsvītras piezīmē, 213. lpp.; Tome Garcia J. A. Derecho procesal penal (izdevēji: Andrés de la Oliva Santos u.c.), Madride, 1993, 453. lpp.

64 – 1990. gada 27. septembra spriedums lietā Windisch/Austrija, individuālā sūdzība Nr. 12489/86, 25. punkts.

65 – Walter, T., minēts iepriekš 62. zemsvītras piezīmē, 348. un turpm. lpp., norāda uz to, ka in dubio pro reo princips vispār uzliek pienākumu izlemt par labu apsūdzētajam. Šis lēmums ir atkarīgs no attiecīgo šaubu priekšmeta. Ņemot vērā procesuālos šķēršļus un nosacījumus izmeklēšanā un pirmās instances procedūrā, šis labvēlīgais lēmums vienmēr ir kriminālprocesa izbeigšanas [beigšanas/pārtraukšanas] formā.

66 – De Figueiredo Dias J., minēts iepriekš 47. zemsvītras piezīmē, norāda, ka kriminālprocesa tiesībās, ja apsūdzību ceļ prokuratūra, attaisnojošs spriedums pierādījumu trūkuma dēļ nav apsūdzētajam nelabvēlīgs lēmums (212. lpp.). Pēc autora domām, ja pastāv nopietnas šaubas par iesniegto pierādījumu pārliecinošo raksturu, ir jāiestājas tādām pašām tiesiskām sekām kā gadījumā, ja tiesa atzīst, ka apsūdzētais nav vainīgs (215. lpp.).

67 – Skat. cita starpā arī 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑83/91 Meilicke (Recueil, I‑4871. lpp., 22. punkts) un 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑380/01 Schneider (Recueil, I‑1389. lpp., 20. punkts).

68 – Iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schneider, 21. punkts un tajā minētā judikatūra.

69 – Skat. cita starpā 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia/Novello (Recueil, 3045. lpp., 18. punkts); 1995. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑422/93 līdz C‑424/93 Zabala Erasun u.c. (Recueil, I‑1567. lpp., 29. punkts), 1998. gada 12. marta spriedumu lietā C‑314/96 Djabali (Recueil, I‑1149. lpp., 19. punkts) un iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schneider, 22. punkts. Visbeidzot, skat. ģenerāladvokāta Ticano 2005. gada 18. janvāra secinājumus lietā C‑165/03 Längst (Krājums, I‑5640. lpp., 45. punkts) un 2005. gada 30. jūnija spriedumu šajā lietā (Krājums, I‑5637. lpp., 30.–35. punkts).

70 – Iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schneider, 23. punkts.

Full & Egal Universal Law Academy