EUR-Lex -  62006CC0501 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES

VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 30. jūnijā (1)

Apvienotās lietas C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P

GlaxoSmithKline Services Unlimited, iepriekš Glaxo Wellcome plc

pret

Eiropas Kopienu Komisiju (C‑501/06 P)

un

Eiropas Kopienu Komisija (C‑513/06 P)

European Association of Euro Pharmacutical Companies (EAEPC) (C‑515/06 P)

Asociación de exportadores españoles de productos farmacéuticos (Aseprofar) (C‑519/06 P)

pret

GlaxoSmithKline Services Unlimited, iepriekš Glaxo Wellcome plc

Apelācijas sūdzība – Konkurence – Zāļu paralēlas tirdzniecības ierobežojums – EKL 81. panta 1. punkts – Mērķis ierobežot konkurenci – Valsts tiesiskais regulējums par cenu – Pamatojuma aizstāšana – EKL 81. panta 3. punkts – Ieguldījums tehniskās attīstības veicināšanā – Pierādījums – Nepietiekams pamatojums – Interese celt prasību

Satura rādītājs

V –   Par GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P

A –   Par kļūdām tiesību piemērošanā, ko Pirmās instances tiesa pieļāvusi pamatojuma daļā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi

1)     Pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļa par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi

2)     Par mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu

3)     Par tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām

a)     Par mērķa ierobežot konkurenci jēdziena tiesiski kļūdainu interpretāciju

i)     Par secinājumu, ka mērķa ierobežot paralēlu tirdzniecību gadījumā tikai principā var izteikt pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci

ii)   Par pieņēmumu par konkurenci ierobežojošām sekām

iii) Par galapatērētājiem radīta kaitējuma ņemšanu vērā

iv)   Par labumu, ko no paralēlas tirdzniecības gūst galapatērētāji, ierobežotu ņemšanu vērā

v)     Secinājumi

b)     Par juridiskā un ekonomiskā konteksta ņemšanu vērā

i)     Par pieņēmumu, ka starpnieki paši gūst labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji

ii)   Par pārējiem pieņēmumiem un konstatējumiem

4)     Secinājumi

B –   Par pamatojuma maiņu

1)     Par faktiem, ko noskaidrojusi Pirmās instances tiesa

2)     Par Komisijas sniegtā pamatojuma, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis ir ierobežot konkurenci, apstiprināšanu

a)     Raksturīga pieeja

b)     Pieņēmums par konkurences ierobežojumu

c)     Starpsecinājums

3)     Secinājumi

C –   Par Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Komisija drīkstēja izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām

D –   Secinājums

A –   Pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļa

B –   Komisijas apelācijas sūdzība lietā C‑513/06 P un Komisijas pretapelācijas sūdzība lietā C‑501/06 P

1)     Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu

a)     Par juridiskā un ekonomiskā konteksta sagrozīšanu

b)     Par ieguldījuma tehniskā attīstībā jēdzienu, pierādīšanas pienākuma sadalījumu un pierādīšanas apjomu

i)     Par uzņēmumu koncentrācijas kontrolē piemērota pārbaudes kritērija izmanto�anu

ii)   Par līmeni, sākot no kura, var izteikt pieņēmumu par efektivitātes priekšrocībām

iii) Par cenu atšķirību strukturālā rakstura nozīmi

iv)   Par valūtas kursa svārstībām

v)     Par saikni starp GSK papildu finanšu līdzekļiem un tehniskas attīstības veicināšanu

vi)   Secinājums

c)     Par apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un pagātnes notikumu nepietiekamu ņemšanu vērā uz nākotni vērstajā analīzē

i)     Par apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu

–       Par apstrīdētā lēmuma satura sagrozīšanu

–       Par pamatojuma maiņu

–       Secinājums

ii)   Par pagātnes notikumu ņemšanu vērā

iii) Par tādas informācijas ņemšanu vērā, kas nebija iesniegta apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā

iv)   Secinājums

d)     Par pārbaudes kritērija nepareizu piemērošanu

i)     Par jauna atcelšanas pamata noteikšanu

ii)   Par Pirmās instances tiesas kompetences pārsniegšanu

e)     Par kļūdu pamatojumā, ko izraisījusi pierādījumu īsā izvērtēšana un Pirmās instances tiesas neizskaidrotie pieņēmumi

i)     Par GSK iesniegto pierādījumu izvērtēšanu

ii)   Par nepietiekamu paskaidrojumu, kāpēc pētniecība un attīstība nebūtu bijusi iespējama, nepieņemot Vispārējos tirdzniecības noteikumus

2)     Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem

3)     Secinājums

C –   Par “EAEPC” apelācijas sūdzību lietā C‑515/06 P

1)     Par EKL 81. panta 3. punkta nozīmi un uzdevumu

2)     Par pierādīšanas pienākumu

3)     Par pierādījumu nepareizu vērtējumu vai nepietiekamu ņemšanu vērā

a)     Par pierādīšanas pienākuma pāreju

b)     Par no lietas materiāliem izrieto�o faktu nepareizu vērtējumu vai neņemšanu vērā

c)     Par nepareizu faktu ņemšanu vērā

4)     Secinājums

D –   Par “Aseprofar” apelācijas sūdzību lietā C‑519/06 P

1)     Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu

2)     Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem

a)     Par patērētāju tiesībām saņemt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem

b)     Par obligātu vajadzību

c)     Par iespēju likvidēt konkurenci

3)     Secinājums

E –   Secinājumi

1.        Pēc Tiesas sprieduma lietā Sot. Lélos kai Sia (2), kas ir par vienpusēju pasākumu ar mērķi ierobežot zāļu paralēlu tirdzniecību izvērtēšanu saskaņā ar EKL 82. pantu, izskatāmās apelācijas sūdzības sniedz Tiesai iespēju izteikt viedokli par nolīgumu ar šādu mērķi atbilstību EKL 81. pantam.

2.        Izskatāmās apelācijas sūdzības ir par zāļu ražotājsabiedrības GlaxoSmithKline Services Unlimited (turpmāk tekstā – “GSK”) Vispārējo tirdzniecības noteikumu izvērtēšanu saskaņā ar EKL 81. pantu. Saskaņā ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem starpniekiem, kuri bija reģistrēti Spānijā un kuriem GSK pārdeva zāles (turpmāk tekstā – “Spānijā reģistrētie starpnieki”), GSK pieprasīja atšķirīgas cenas par noteiktām zālēm atkarībā no tā, vai Spānijā reģistrētie starpnieki tās tirgoja Spānijā vai citās dalībvalstīs.

3.        Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot GSK zāļu paralēlu tirdzniecību starp Spāniju un citām dalībvalstīm, ar ko Spānijā reģistrētie starpnieki nodarbojās dalībvalstīs, izmantojot cenu atšķirības. GSK uzskata, ka no paralēlas tirdzniecības labumu gūst galvenokārt starpnieki. Turpretī paralēlas tirdzniecības ierobežošana dodot labumu galapatērētājiem. Papildu līdzekļus, ko GSK vai attiecīgi grupa, kurā tā ietilpst  (3), gūstot no paralēlas tirdzniecības ierobežojuma, tā varot ieguldīt pētniecībā un jaunu zāļu izstrādē.

4.        Par Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem GSK ir paziņojusi Komisijai. 2001. gada 8. maija lēmumā (4) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija ir secinājusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam un tiem nevar piešķirt atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam. Izskatot GSK prasību, ar 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑168/01 (5) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) Pirmās instances tiesa gan ir apstiprinājusi apstrīdēto lēmumu daļā, kurā Komisija ir secinājusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam, tomēr ir atcēlusi to daļā, kurā Komisija ir noraidījusi lūgumu piešķirt atbrīvojumu Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam.

5.        No vienas puses, ar apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P GSK apstrīd pārsūdzēto spriedumu daļā par apstiprināto Komisijas secinājumu, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam. No otras puses, apelācijas sūdzības lietās C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P par pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā ir atcelts Komisijas lēmums par GSK lūguma piešķirt atbrīvojumu Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam noraidīšanu, iesniedz Komisija (ko atbalsta Polijas Republika, kas iestājusies lietā), Asociación de exportadores españoles de productos farmacéuticos (turpmāk tekstā – “Aseprofar”) un European Association of Euro Pharmaceutical Companies (turpmāk tekstā – “EAEPC”), kā arī pretapelācijas sūdzības lietā C‑501/06 P par to pašu pārsūdzētā sprieduma daļu iesniedz Komisija un Aseprofar.

I –    Atbilstošās tiesību normas

6.        EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir noteikts, ka Kopienas darbība paredz sistēmu, kas nodrošina to, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence.

7.        EKL 81. pantā ir noteikts:

“1.      Turpmāk norādītais ir aizliegts kā nesaderīgs ar kopējo tirgu: visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, un jo īpaši darbības, ar kurām:

a)      tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus;

b)      ierobežo vai kontrolē ražošanu, tirgus, tehnikas attīstību vai investīcijas;

c)      sadala tirgus vai piegādes avotus;

d)      līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemēro atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;

e)      slēdzot līgumus, prasa, lai otra puse uzņemtos papildu saistības, kuras pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līguma priekšmetu.

2.      Visi nolīgumi vai lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, automātiski nav spēkā.

3.      Šā panta 1. punktu tomēr var atzīt par nepiemērojamu:

–        jebkuram starp uzņēmumiem noslēgtam nolīgumam vai nolīgumu kategorijai;

–        jebkuram uzņēmumu apvienības pieņemtam lēmumam vai lēmumu kategorijai;

–        jebkādai saskaņotai darbībai vai darbību kategorijai,

kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu, vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un kas:

a)      neuzspiež attiecīgiem uzņēmumiem ierobežojumus, kuri nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus;

b)      neļauj šādiem uzņēmumiem likvidēt konkurenci attiecībā uz šo ražojumu būtisku daļu.”

8.        1988. gada 21. decembra Direktīvā 89/105/EEK par to pasākumu pārskatāmību, kas reglamentē cilvēkiem paredzēto zāļu cenas un to iekļaušanu valstu veselības apdrošināšanas sistēmās (6), ir noteiktas prasības, lai varētu pārbaudīt, vai šie pasākumi patiesībā nav importa vai eksporta kvantitatīvi ierobežojumi vai pasākumi ar līdzīgu iedarbību.

9.        Vispārējo tirdzniecības noteikumu paziņošanas brīdī dalībvalstīs bija atšķirīgs zāļu cenu tiesiskais regulējums (turpmāk tekstā – “valsts tiesiskais regulējums par cenu”). Cita starpā tas ietvēra noteikumus par zāļu pārdošanas cenu, zāļu kompensēšanas apjoma vai zāļu ražotāju peļņas noteikšanu.

II – Prāvas priekšvēsture, apstrīdētais lēmums un pārsūdzētais spriedums

10.      Grupa, kurā ietilpst GSK, ir viens no pasaules nozīmīgākajām zāļu ražotājiem. Ar 89 Spānijā reģistrētiem starpniekiem, ar kuriem GSK saistīja tirdzniecības attiecības ārpus izplatīšanas tīkla, GSK vienojās  (7) piemērot Vispārējos tirdzniecības noteikumus, kas stājās spēkā 1998. gada 9. martā. Saskaņā ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem 82 zālēm tika noteiktas divas atšķirīgas cenas, kas attiecīgi tika nosauktas par cenu 4A un cenu 4B.

11.      Cena 4A nekādā ziņā nepārsniedza Spānijas veselības aizsardzības iestāžu noteikto maksimālo ražošanas cenu. Tā tika pieprasīta tad, ja, pirmkārt, zāles finansēja Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēma vai Spānijas valsts līdzekļi, un, otrkārt, nopirktās zāles pēc tam tika pārdotas Spānijas aptiekās un slimnīcās.

12.      Pārējos gadījumos tika pieprasīta cena 4B. Vispārējos tirdzniecības noteikumos bija paredzēts, ka cena B4 ir noteikta atbilstoši faktiskiem, objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, proti, neatkarīgi no pircēja noteiktā preces galamērķa. Turklāt it īpaši būtu jāpiemēro, ja nepieciešams, pielāgota cena, kuru, uzsākot sarunas par cenu noteikšanas procedūru Spānijā, GSK piedāvāja Spānijas veselības aizsardzības iestādēm.

13.      Attiecīgās zāles cita starpā bija zāles ar nosaukumiem Beconase, Becloforte, Becotide, Flixotide, Serevent, Ventolín, Lamictal un Imigran, kas cenu atšķirību dēļ it īpaši bija piemērotas paralēlai tirdzniecībai starp Spāniju un Apvienoto Karalisti.

14.      Ar 1998. gada 6. marta vēstuli saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 17/62, Pirmā regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (8) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 17”), 2. pantu GSK ir iesniegusi lūgumu atzīt, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi atbilst EKL 81. panta 1. punktam (negatīvs apstiprinājums), kā arī pakārtoti saskaņā ar Regulas Nr. 17 4. pantu – lūgumu piešķirt atbrīvojumu Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam. Komisija nav apmierinājusi šos lūgumus. Apstrīdētā lēmuma 1. punktā tā ir secinājusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam. Tas tika pamatots ar to, ka gan Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis, gan tā sekas bija konkurences ierobežošana. Apstrīdētā lēmuma 2. punktā tā ir noraidījusi lūgumu piešķirt atbrīvojumu Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam.

15.      Pirmās instances tiesā GSK ir cēlusi prasību atcelt tiesību aktu, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu. 2006. gada 27. septembra pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa tikai daļēji ir apmierinājusi GSK prasību. Rezolutīvās daļas 2) punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi prasību daļā par apstrīdētā lēmuma 1. punktā minēto secinājumu, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam. Pirmās instances tiesa gan ir atzinusi, ka Komisija nedrīkstējusi izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi. Tomēr prasību par apstrīdētā lēmuma 1. punktu tā ir noraidījusi tāpēc, ka galu galā tā ir apstiprinājusi Komisijas sniegto pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām. Pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā Pirmās instances tiesa ir apmierinājusi prasību daļā par lūguma piešķirt atbrīvojumu noraidīšanu apstrīdētā lēmuma 2. punktā (9). Rezolutīvās daļas 3)–5) punktā Pirmās instances tiesa ir lēmusi par tiesāšanās izdevumiem.

III – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

A –    Lietas dalībnieku prasījumi katrā konkrētā lietā

1)      Lieta C‑501/06 P (GSK apelācijas sūdzība)

16.      Ar 2006. gada 11. decembrī Tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu GSK ir iesniegusi apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru C‑501/06 P.

17.      Apelācijas sūdzībā GSK lūdz:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā tika noraidīta GSK prasība par apstrīdētā lēmuma 1. punkta atcelšanu,

–        veikt jebkādu citu piemērotu pasākumu,

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18.      Atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, Komisija šajā lietā lūdz:

–        pilnībā noraidīt GSK apelācijas sūdzību,

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 3)–5) punktu,

–        noraidot pirmajā instancē celto prasību kā nepamatotu, pieņemt galīgo nolēmumu lietā,

–        piespriest GSK atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑168/01 un šajā apelācijas tiesvedībā.

19.      Atbildot uz šiem Komisijas prasījumiem, GSK lūdz:

–        noraidīt Komisijas pretapelācijas sūdzību kā nepieņemamu un nepamatotu,

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20.      Atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, EAEPC šajā lietā lūdz:

–        pilnībā noraidīt GSK apelācijas sūdzību.

21.      Atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, Aseprofar šajā lietā lūdz:

–        pilnībā noraidīt GSK apelācijas sūdzību,

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu,

–        pieņemt galīgo nolēmumu par pirmajā instancē celto prasību un aizstāt pārsūdzētā sprieduma pamatojuma 91.–195. punktu par konkurences ierobežojuma esamību EKL 81. panta 1. punkta nozīmē,

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma 3), 4) un 5) punktu par tiesāšanās izdevumiem un piespriest GSK atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus par tiesvedību pirmajā instancē un šo tiesvedību.

22.      Polijas Republika iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam un lūdz:

–        pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību,

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 3)–5) punktu,

–        pieņemt galīgo nolēmumu pirmajā instancē un noraidīt GSK prasību atcelt tiesību aktu.

23.      Atbildot uz Polijas Republikas prasījumiem, GSK saglabā savus prasījumus un papildus lūdz:

–        daļēji noraidīt Polijas Republikas prasījumu kā nepieņemamu,

–        piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

2)      Lieta C‑513/06 P (Komisijas apelācijas sūdzība)

24.      Ar 2006. gada 11. decembrī Tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu Komisija ir iesniegusi apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru C‑513/06 P.

25.      Apelācijas sūdzībā Komisija lūdz:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 3)–5) punktu,

–        noraidot pirmajā instancē celto prasību, pieņemt galīgo nolēmumu lietā,

–        piespriest GSK atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

26.      EAEPC atbalsta Komisijas prasījumus.

27.      Atbildot uz Komisijas apelācijas sūdzību, GSK šajā lietā lūdz:

–        noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai nepamatotu,

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28.      Polijas Republika iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam un lūdz:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 3)–5) punktu,

–        pieņemt galīgo nolēmumu pirmajā instancē un noraidīt GSK prasību atcelt tiesību aktu.

29.      Atbildot uz Polijas Republikas prasījumiem, GSK saglabā savus prasījumus un papildus lūdz:

–        daļēji noraidīt Polijas Republikas prasījumu kā nepieņemamu,

–        piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3)      Lieta C‑515/06 P (EAEPC apelācijas sūdzība)

30.      Ar 2006. gada 18. decembrī Tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu EAEPC ir cēlusi apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru C‑515/06 P.

31.      Apelācijas sūdzībā EAEPC lūdz:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā ir atcelts apstrīdētais Komisijas lēmums,

–        piespriest GSK atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32.      Komisija atbalsta EAEPC prasījumus.

33.      Atbildot uz EAEPC apelācijas sūdzību, GSK lūdz:

–        noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai nepamatotu,

–        piespriest EAEPC atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

4)      Lieta C‑519/06 P (Aseprofar apelācijas sūdzība)

34.      Ar 2006. gada 13. decembrī Tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu Aseprofar ir iesniegusi apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru C‑519/06 P.

35.      Apelācijas sūdzībā Aseprofar lūdz:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu,

–        noraidot GSK prasību un atstājot apstrīdēto lēmumu spēkā, pieņemt galīgo nolēmumu pirmajā instancē,

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3), 4) un 5) punktu par tiesāšanās izdevumiem un piespriest GSK atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus par tiesvedību Pirmās instances tiesā un apelāciju.

36.      Komisija un EAEPC atbalsta Aseprofar prasījumus.

37.      Atbildot uz Aseprofar apelācijas sūdzību, GSK lūdz:

–        noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu un nepamatotu,

–        piespriest Aseprofar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

B –    Lietu apvienošana un tiesas sēde

38.      Ar 2008. gada 17. decembra rīkojumu lietas C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P tika apvienotas mutvārdu procesam un galīgā sprieduma taisīšanai.

39.      2009. gada 18. martā notika tiesas sēde, kurā piedalījās, papildināja savus apsvērumus un uz jautājumiem atbildēja GSK, Komisijas, EAEPC, Aseprofar un Polijas Republikas valdības pārstāvji.

IV – Par pieņemamību

40.      GSK iebilst, ka daļa no Komisijas un Aseprofar prasījumiem vai attiecīgi argumentiem neesot pieņemami. Tā kā savus iebildumus GSK daļēji pamato ar lietas dalībnieku prasījumu kopēju saikni atsevišķās lietās, šie iebildumi ir jāizskata vispirms.

41.      Iebildumi par pieņemamību, pirmkārt, attiecas uz tiem Komisijas un Aseprofar argumentiem to apelācijas sūdzībās lietā C‑513/06 P un lietā C‑519/06 P, ar kuriem Komisija un Aseprofar iebilst pret tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām Pirmās instances tiesas pamatojumā par mērķi ierobežot konkurenci (A). Otrkārt, lietā C‑501/06 P daļu no Komisijas prasījumiem un argumentiem, kas izvirzīti, atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, GSK lūdz noraidīt kā nepieņemamus (B).

A –    Par Komisijas un “Aseprofar” to apelācijas sūdzībās norādīto argumentu par mērķi ierobežot konkurenci (lieta C‑513/06 P un C‑519/06 P) pieņemamību

42.      Tiktāl, ciktāl savās apelācijas sūdzībās lietā C‑513/06 P vai attiecīgi lietā C‑519/06 P Komisija un Aseprofar lūdz atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu, šie prasījumi ir pieņemami. Komisijai un Aseprofar nav labvēlīgs pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts, un tās norāda pamatojumu, kāpēc tās uzskata, ka rezolutīvās daļas 1) punkts ir jāatceļ.

43.      GSK apšauba to argumentu pieņemamību, ar kuriem Komisija un Aseprofar iebilst pret tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļā, kas pamato rezolutīvās daļas 2) punktu.

44.      GSK pareizi iebilst, ka šos argumentus nevar ņemt vērā kā patstāvīgus apelācijas pamatus. Komisija un Aseprofar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu prasa nevis atcelt, bet gan apstiprināt, tomēr mainot pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Apelācijas sūdzības (10) ietvaros šāds prasījums nav pieņemams. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai apelācijas sūdzības iesniedzējs principā var pieprasīt pārbaudīt kādu sprieduma pamatojuma daļu tikai tad, ja šajā pamatojuma daļā tiesību piemērošanā pieļautas kļūdas dēļ var apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu  (11). Tādējādi principā  (12) nav intereses celt prasību ar pamatiem, kas izvirzīti nevis par rezolutīvo daļu, bet gan vienīgi par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu.

45.      Par labu savu argumentu pieņemamībai Komisija un Aseprofar apgalvo, ka Pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums par Vispārēju tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu esot ietekmējis Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par iespēju piešķirt atbrīvojumu Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam.

46.      Pat ja šis apgalvojums būtu pareizs, iepriekš minēto iemeslu dēļ tas nevar nozīmēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam rodas interese celt prasību ar vispārēju prasījumu mainīt sprieduma pamatojumu. Izskatāmajā lietā šo apgalvojumu var ņemt vērā tikai tādā mērā, kādā tas ir piemērots, lai apstrīdētu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, kas ir nelabvēlīga apelācijas sūdzības iesniedzējam.

47.      Tādējādi Komisijas un Aseprofar apelācijas sūdzībās lietā C‑513/06 P un lietā C‑519/06 P minētos pamatus, ar kuriem tiek apstrīdēta pamatojuma daļa par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, nevar ņemt vērā kā patstāvīgus apelācijas pamatus par šo sprieduma daļu. Tos var ņemt vērā vienīgi, izskatot apelācijas prasījumu par pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkta atcelšanu, tātad tādā mērā, kādā tie attiecas uz Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam.

B –    Par Komisijas argumentu, sauktu par “pretapelācijas sūdzību”, lietā C‑501/06 P kā atbildi uz “GSK” apelācijas sūdzību pieņemamību

48.      Lietā C‑501/06 P uz GSK apelācijas sūdzību Komisija atbildēja šādi:

–        pirmkārt, ar nosaukumu “Atbilde” tā reaģēja uz apelācijas pamatiem, kurus, lai atceltu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu, GSK ir izvirzījusi par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām;

–        otrkārt, ar nosaukumu “Pretapelācijas sūdzība” tā norādīja pamatus, saskaņā ar kuriem Pirmās instances tiesai esot bijis jāpamato pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts jau ar secinājumu, ka Komisija ir pareizi izteikusi pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi;

–        treškārt, tāpat ar nosaukumu “Pretapelācijas sūdzība” tā ir iebildusi pret tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām Pirmās instances tiesas pamatojumā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām. Tādējādi tā ir iebildusi pret tām tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām pārsūdzētā sprieduma pamatojumā, uz kuru pamata Pirmās instances tiesa galu galā ir apstiprinājusi Komisijas secinājumu apstrīdētajā lēmumā, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam;

–        ceturtkārt, kā “pretapelācijas sūdzību” tā ir izvirzījusi prasījumu atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu. Tas tika pamatots ar to, ka Pirmās instances tiesa esot nepareizi atcēlusi apstrīdētā lēmuma 2. punktu, kurā Komisija bija noraidījusi lūgumu piešķirt atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam.

49.      Vispirms jāatzīmē, ka iepriekšējā punkta pirmajā ievilkumā minētā Komisijas atbilde uz GSK apelācijas pamatiem bez sarežģījumiem ir pieņemama kā prasījums noraidīt apelāciju Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma pirmās daļas nozīmē. Tādējādi tālāk tiks aplūkoti tikai tie Komisijas prasījumi un argumenti, kas ir nosaukti par “pretapelācijas sūdzību”.

1)      Par Komisijas argumentiem par mērķi ierobežot konkurenci

50.      Atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, Komisija iebilst pret tām tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām Pirmās instances tiesas pamatojumā, uz kuru pamata Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisija nav drīkstējusi izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi. GSK uzskata, ka šis arguments nav pieņemams.

a)      Par nepieņemamību pretapelācijas sūdzībā

51.      Vispirms jāpiekrīt GSK, ka šis arguments pretapelācijas sūdzībā nebūtu pieņemams saskaņā ar Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otro daļu. Tāpat kā apelācijas sūdzībā arī pretapelācijas sūdzībā principā nevar apstrīdēt vienīgi pārsūdzētā sprieduma pamatojumu (13).

b)      Par pieņemamību prasījumā noraidīt apelācijas sūdzību

52.      Tomēr jāņem vērā, ka tiesvedības gaitā Komisija ir norādījusi, ka ar šo argumentu tā galvenokārt gribēja atbildēt uz GSK apelācijas sūdzību. Tādējādi tā vēlas, lai tās arguments tiktu atzīts nevis par pretapelācijas sūdzību saskaņā ar Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otro daļu, bet gan par prasījumu noraidīt GSK apelāciju Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma pirmās daļas nozīmē.

53.      Šajā kontekstā vispirms jāatzīmē, ka – atšķirībā no apelācijas saskaņā ar Reglamenta 113. panta 1. punkta pirmo ievilkumu vai pretapelācijas sūdzības saskaņā ar Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otro daļu – šo argumentu var ņemt vērā prasījumā noraidīt apelāciju saskaņā ar Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma pirmo daļu.

54.      Tas tādēļ, ka prasījumu noraidīt apelāciju var pamatot ar lūgumu mainīt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Proti, Tiesa noraida apelācijas sūdzību ne tikai tad, ja tā apstiprina, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojumā nav pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā. Apelācijas sūdzību tā noraida arī tad, ja kļūdainu pamatojumu tā var aizstāt ar pamatojumu, kurā nav pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, un uz to ir balstīts ar apelācijas sūdzību pārsūdzētais rezolutīvās daļas elements (14).

55.      Otrkārt, jānorāda, ka izskatāmajā lietā ir šāda situācija. EKL 81. panta 1. punkts alternatīvi paredz nosacījumu, ka darbības mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (15). Secinājumu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu apstrīdētā lēmuma 1. punktā Komisija ir pamatojusi gan ar to, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci, gan ar to, ka tie radīja konkurenci ierobežojošas sekas.

56.      Lai gan Pirmās instances tiesa nav atzinusi par pietiekamu Komisijas sniegto pamatojumu par mērķi ierobežot konkurenci, GSK sūdzību tā ir noraidījusi tāpēc, ka galu galā tā ir apstiprinājusi Komisijas pamatojumu par konkurenci ierobežojošām sekām. Tādējādi ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi apstrīdētā lēmuma 1. punktu.

57.      Tādējādi, atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, kurā tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts, atbildes rakstā uz apelāciju Komisija varētu pamatot prasījumu noraidīt GSK apelāciju ar to, ka Pirmās instances tiesai jau esot bijis jāapstiprina Komisijas pamatojums par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi.

c)      Par iespēju ņemt vērā argumentus

58.      Tādējādi vispirms rodas jautājums, vai par “pretapelācijas sūdzību” nosauktos Komisijas argumentus var uzskatīt par prasījumu noraidīt apelācijas sūdzību.

59.      Turklāt – pretēji GSK apgalvojumam – nevar ņemt vērā tikai izvēlētos vārdus; drīzāk nozīme ir Komisijas saskatāmajai gribai. Tomēr šādas, uz lietas dalībnieka gribu orientētas interpretācijas vai pārkvalificēšanas robežas beidzas brīdī, kad tiek ietekmētas cita lietas dalībnieka tiesības uz aizstāvību. It īpaši tas varētu attiekties uz gadījumu, kad citam lietas dalībniekam griba nav pietiekami skaidri pausta. Man šķiet pieņemama interpretācija vai pārkvalificēšana, jo par “pretapelācijas sūdzību” nosauktā daļa acīmredzami bija orientēta uz GSK apelācijas sūdzības noraidīšanu, mainot pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Es arī nesaskatu, ka šādi tiktu ietekmētas GSK tiesības uz aizstāvību. Tā ir plaši izteikusies par Pirmās instances tiesas pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi.

60.      Neatkarīgi no tā, vai “pretapelācijas sūdzības” interpretācija vai pārkvalificēšana prasījumā noraidīt apelāciju tiek uzskatīta par pieņemamu, man šķiet iespējams ņemt vērā Komisijas argumentu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi saturu. Tas tādēļ, ka Tiesas kompetence mainīt pamatojumu nedrīkstētu būt atkarīga no atbilstoša atbildētāja prasījuma.

61.      Protams, Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu nevar mainīt neatkarīgi no iemesla, tātad ārpus apelācijas. Tomēr, ja ar apelācijas sūdzību tiek apstrīdēts sprieduma rezolutīvās daļas elements, kuru Pirmās instances tiesa ir pamatojusi ar attiecīgu pamatojuma daļu, attiecīgā pamatojuma maiņa nevar būt atkarīga no tā, ka atbildētājs ir izvirzījis atbilstošu prasījumu vai tiek izteikts priekšlikums par noteiktu alternatīvu pamatojumu. Šāda pieeja man šķiet nesavienojama ar Tiesas uzdevumu saskaņā ar EKL 220. pantu. Saskaņā ar šo tiesību normu Tiesa atbilstoši savai kompetencei (kas tiek izmantota, iesniedzot apelācijas sūdzību) nodrošina tiesiskumu Līguma interpretēšanā un piemērošanā. Tādējādi man šķiet pieņemama tikai tāda pieeja, kad apelācijā Tiesa var mainīt Pirmās instances tiesas kļūdainu pamatojumu arī neatkarīgi no atbilstoša atbildētāja prasījuma. Manu juridisko viedokli apstiprina tas, ka 14. zemsvītras piezīmē minētajās lietās, šķiet, Tiesa ir mainījusi pamatojumu arī pēc savas iniciatīvas.

62.      Tā kā tādējādi Tiesas kompetence mainīt pamatojumu nav atkarīga no lietas dalībnieku prasījuma, pārbaudot GSK apelācijas sūdzību, var ņemt vērā Komisijas argumentus par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi pat tad, ja par “pretapelācijas sūdzību” nosauktos Komisijas argumentus nevarētu interpretēt kā prasījumu noraidīt apelāciju vai attiecīgi pārkvalificēt par šādu prasījumu.

d)      Par Komisijas argumentu saturisko identitāti lietā C‑513/06 P un lietā C‑501/06 P

63.      Visbeidzot, jānoraida arī GSK iebildums, ka Komisijas saturiski identiskie argumenti apelācijas sūdzībā lietā C‑513/06 P un tās atbildē uz GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P esot procedūras pārkāpums.

64.      Pirmkārt, jānorāda, ka abas lietas, neņemot vērā to saistību, arī turpmāk jāuzskata par patstāvīgām lietām. Otrkārt, GSK iebildumu nevar pieņemt jau tāpēc, ka attiecīgie Komisijas argumenti tās apelācijas sūdzībā lietā C‑513/06 P ir jānoraida kā nepieņemami (16). Tādējādi nepastāv GSK iebildumā par procedūras pārkāpumu minētā vienas un tās pašas apelācijas sūdzības atkārtotas iesniegšanas situācija. Treškārt, iepriekš minēto apsvērumu dēļ  (17) nevar noliegt Komisijas interesi, lai tiktu ņemti vērā tās argumenti lietā C‑501/06 P.

2)      Par Komisijas argumentiem par konkurenci ierobežojošām sekām

65.      Kā minēts iepriekš  (18), atbildot uz GSK apelācijas sūdzību, lietā C‑501/06 P Komisija ir norādījusi argumentus, kāpēc Pirmās instances tiesa savā pamatojumā par konkurenci ierobežojošām sekām saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, un šos argumentus tāpat ir nosaukusi par “pretapelācijas sūdzību”.

66.      Tiktāl, ciktāl GSK iebilst arī pret šo argumentu pieņemamību, var atsaukties uz iepriekš minēto pamatojumu (19). Kā pretapelācijas sūdzība šie argumenti būtu jānoraida kā nepieņemami. Attiecībā uz iespēju ņemt vērā šos Komisijas argumentus – to interpretācija vai pārkvalificēšana, uzskatot tos par prasījumu noraidīt apelāciju, gan ir mazāk saprotama nekā iepriekš aplūkotajiem argumentiem par konkurenci ierobežojošu mērķi. Tas tādēļ, ka šajā kontekstā Komisija ir iebildusi vienīgi pret Pirmās instances tiesas pieļautām kļūdām tiesību piemērošanā, neiedziļinoties jautājumā, ar kādu alternatīvu pamatojumu būtu jāaizstāj par kļūdainu uzskatītais pamatojums. Tomēr primāri tikai pret Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu, nevis uz apelācijas noraidīšanu vērsto šo argumentu mērķi var atspēkot ar pieņēmumu, ka Komisija lūdz nomainīt par kļūdainu uzskatīto pamatojumu ar pamatojumu, kas apstiprina tās sniegto pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām apstrīdētajā lēmumā. Katrā ziņā arī Komisijas argumentus par konkurenci ierobežojošām sekām var ņemt vērā saskaņā ar iepriekš aplūkoto Tiesas kompetenci mainīt pamatojumu pēc savas iniciatīvas (20), turklāt nav jāpieņem lēmums par to, vai par “pretapelācijas sūdzību” nosauktos argumentus var interpretēt kā prasījumu noraidīt apelāciju vai attiecīgi pārkvalificēt par to.

3)      Par Komisijas pretapelācijas sūdzības, ar kuru tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts, pieņemamību

67.      Kā minēts iepriekš (21), tāpat ar nosaukumu “Pretapelācijas sūdzība” Komisija ir izvirzījusi prasījumu atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu. Izskatāmajā lietā faktiski runa ir par pretapelācijas sūdzību Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otrās daļas nozīmē.

68.      GSK uzskata, ka šī pretapelācijas sūdzība nav pieņemama, jo jau apelācijas sūdzībā lietā C‑513/06 P Komisija ir izvirzījusi prasījumu atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu. Pēc tās domām, nav iespējams vienlaikus iesniegt apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību. Turpretī Komisija it īpaši atsaucas uz lietu neatkarību un to, ka lietas dalībnieks, kas pats ir iesniedzis apelācijas sūdzību, turklāt vēl var iestāties lietā citā apelācijas tiesvedībā par pārsūdzēto spriedumu.

69.      Komisijas pretapelācijas sūdzība lietā C‑501/06 P ir pieņemama.

70.      Pirmkārt, jānorāda, ka lieta C‑501/06 P un lieta C‑513/06 P, neņemot vērā to saistību, nav zaudējušas savu patstāvīgu lietu raksturu. Drīzāk izvirzītie iebildumi ir jāpārbauda katrā atsevišķā lietā.

71.      Otrkārt, pretēji GSK apgalvojumam procesuālās ekonomijas aspektu ņemšana vērā principā nevar izraisīt to, ka Reglamentā paredzētas pārsūdzības īstenošanā ir saskatāms procedūras pārkāpums.

72.      Treškārt, Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otrās daļas tekstā es nesaskatu ierobežojumu, ka pretapelācijas sūdzību var iesniegt tikai tad, ja attiecīgais lietas dalībnieks vēl nav iesniedzis apelācijas sūdzību. Protams, iespējai iesniegt pretapelācijas sūdzību varētu būt praktiska nozīme it īpaši tādās lietās, kad lietas dalībnieks pirms apelācijas sūdzības iesniegšanas vispirms vēlas nogaidīt, vai spriedumu nepārsūdzēs cits lietas dalībnieks. Tomēr Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otrajā daļā šāds nosacījums nav paredzēts. Tālāk jānorāda, ka lietas dalībnieks var izlemt vispirms iesniegt apelācijas sūdzību tikai par noteiktiem iebildumiem un, tiklīdz apelācijas sūdzību iesniedz cits lietas dalībnieks, iesniegt plašāku pretapelācijas sūdzību. Šāda rīcība varētu atbilst Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otrās daļas tekstam un mērķim.

73.      Ceturtkārt, pretēji GSK apgalvojumam apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības vienlaikus iesniegšanu neliedz ne procesa koncentrācijas princips, ne noilguma princips attiecībā uz pēc apelācijas iesniegšanas termiņa beigām izvirzītiem jauniem apelācijas pamatiem. Saskaņā ar Reglamenta 116. panta 1. punkta pirmā ievilkuma otro daļu arī tad, ja jau būtu beidzies apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, lietas dalībnieks vēl var prasīt pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu ar pretapelācijas sūdzību (22). Ja Reglamentā lietas dalībniekam vēl ir paredzētas tiesības pilnā apmērā pārsūdzēt spriedumu ar pretapelācijas sūdzību, neņemot vērā apelācijas iesniegšanas termiņu, manuprāt, attiecībā uz procesa koncentrācijas principa un jaunu apelācijas pamatu noilguma principa ievērošanu no tā a fortiori var secināt, ka lietas dalībnieks, kurš jau ir iesniedzis apelācijas sūdzību, var iesniegt pretapelācijas sūdzību.

74.      Attiecībā uz GSK saskatīto procesuālo pārkāpumu faktā, ka Komisijas apelācijas sūdzība lietā C‑513/06 P un Komisijas pretapelācijas sūdzība lietā C‑501/06 P lielā mērā ir saturiski identiskas, galu galā arī šis iebildums par pieņemamību ir jānoraida. Tas tādēļ, ka arī šajā kontekstā jānorāda uz atsevišķo lietu patstāvīgo raksturu (23).

C –    Secinājumi

75.      Pēc pieņemamības pārbaudes es secinu, ka Komisijas vai attiecīgi Aseprofar argumenti par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi lietā C‑513/06 P vai attiecīgi lietā C‑519/06 P nav jāņem vērā kā nepieņemami daļā, kurā tiek prasīts vienīgi mainīt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu.

76.      Turpretī, izvērtējot GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P, pilnībā var ņemt vērā Komisijas argumentus par Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi un konkurenci ierobežojošām sekām. Tas attiecas arī uz Aseprofar  (24), EAEPC un Polijas attiecīgajiem argumentiem šajā lietā.

77.      Visbeidzot Komisijas iesniegtā apelācijas sūdzība lietā C‑513/06 P nenozīmē, ka nav pieņemama Komisijas pretapelācijas sūdzība lietā C‑501/06 P

V –    Par GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P

78.      Ar GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P būtībā tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts. Tajā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi GSK prasību daļā par apstrīdētā lēmuma 1. punkta atcelšanu. Apstrīdētā lēmuma 1. punktā Komisija ir secinājusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi neatbilst EKL 81. panta 1. punktam.

79.      Pirms apelācijas sūdzības izvērtēšanas es, pirmkārt, vēlētos norādīt uz īpatnību, ka Komisija, Aseprofar, EAEPC un Polijas Republika prasa mainīt sprieduma pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi. Tādējādi lietā C‑501/06 P tās lūdz noraidīt GSK apelācijas sūdzību, mainot sprieduma pamatojumu par konkurenci ierobežojošu mērķi (25). Otrkārt, es vēlētos norādīt uz EKL 81. panta 1. punkta struktūru, saskaņā ar kuru vispirms tiek pārbaudīts, vai nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, un tikai tad, ja nevar izteikt pieņēmumu par šādu mērķi, ir jāizvērtē nolīguma konkurenci ierobežojošas sekas (26).

80.      Manuprāt, šīs īpatnības ir pietiekams iemesls, lai vispirms pārbaudītu, vai pamatojumā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un vai tas nozīmē, ka ir jāmaina pamatojums. Ja Pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums, saskaņā ar kuru Komisija nedrīkstēja izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, tiek nomainīts ar pamatojumu, saskaņā ar kuru Komisija ir pareizi pieņēmusi, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis ir ierobežot konkurenci, jau šī iemesla dēļ GSK apelācijas sūdzība būtu jānoraida (27). Tad vairs nevarētu pieņemt GSK apelācijas pamatus, ar kuriem tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma pamatojums par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām.

81.      Ņemot vērā šos iemeslus, vispirms jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesas sniegtajā pamatojumā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā (A). Ja tās ir pieļautas, es pārbaudīšu, vai Tiesa savas kompetences ietvaros apelācijas tiesvedībā var nomainīt šo kļūdaino Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu ar pamatojumu, ka Komisija drīkstēja izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi (B). Ja atklātos nosacījumi, ka ir jāmaina pamatojums par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, vairs nebūtu būtiski GSK apelācijas pamati, ar kuriem tiek apstrīdēts Pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām, jo ar tiem vairs nevarētu apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu (C).

A –    Par kļūdām tiesību piemērošanā, ko Pirmās instances tiesa pieļāvusi pamatojuma daļā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi

82.      Komisija, Aseprofar, EAEPC un Polijas Republika iebilst, ka pamatojuma daļā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā. Tāpēc es vispirms īsumā pievērsīšos attiecīgajai pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļai (1) un mērķa ierobežot konkurenci jēdzienam (2). Pamatojoties uz minēto, es pārbaudīšu, kādas kļūdas tiesību piemērošanā ir pieļautas pārsūdzētā sprieduma attiecīgajā daļā (3).

1)      Pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļa par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi

83.      Pārsūdzētā sprieduma 114.–147. punktā Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi, vai Komisija pareizi varēja pamatoties uz to, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci. Vispirms Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem GSK esot vēlējusies ierobežot paralēlu tirdzniecību, un nolīgumi, kuru mērķis ir ierobežot paralēlu tirdzniecību, būtībā esot jāuzskata par tādiem, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci (28).

84.      Tomēr izskatāmajā lietā mērķi ierobežot paralēlu tirdzniecību Pirmās instances tiesa nav uzskatījusi par pietiekamu, lai izteiktu pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci. Gluži pretēji – tā ir norādījusi, ka EKL 81. panta 1. punkta piemērošana nevarot būt atkarīga tikai no tā, vai tiek ierobežota paralēla tirdzniecība un līdz ar to – tirdzniecība. Turklāt izskatāmajā lietā esot jāveic analīze, lai noskaidrotu, vai Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis vai sekas ir ierobežot konkurenci attiecīgajā tirgū, kas kaitē galapatērētājam (29). Par mērķi ierobežot konkurenci, ja tiek ierobežota paralēla tirdzniecība, varot runāt tikai tad, ja galapatērētājiem tiek atņemtas efektīvas konkurences priekšrocības (30).

85.      Ņemot vērā izskatāmās lietas juridisko un ekonomisko kontekstu, nevarot pieņemt, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi galapatērētājiem atņem konkurences sniegtās priekšrocības (31).

86.      Šajā kontekstā Pirmās instances tiesa vispirms ir norādījusi, ka varot pieņemt, ka Spānijā reģistrētie starpnieki gūst labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji  (32).

87.      Tālāk Pirmās instances tiesa ir aizrādījusi Komisijai, ka tā neesot pārbaudījusi nozares specifiskās un būtiskās iezīmes, kas saistītas ar to, ka attiecīgo preču, uz kurām attiecas dalībvalstu kontrole, cenas, ko tās tieši vai netieši nosaka atbilstošā līmenī, Kopienā veidojas strukturāli atšķirīgos līmeņos un – pretēji citu patēriņa preču cenām – katrā ziņā uz tām ievērojamā mērā neattiecas brīvā piedāvājuma un pieprasījuma attiecības (33). Pamatojoties uz šo apstākli, nevar pieņemt, ka paralēla tirdzniecība ietekmē galapatērētājiem piemērotās tādu zāļu cenas, ko sedz valsts veselības apdrošināšanas sistēmas, un tādējādi dod viņiem ievērojamu labumu, kas vienlīdzīgs tam, kāds būtu, ja šīs cenas noteiktu piedāvājuma un pieprasījuma attiecības (34).

88.      Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka nevarot ņemt vērā Komisijas nozīmīgāko secinājumu, saskaņā ar kuru Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci. Tā kā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu uz attiecīgo zāļu cenām lielā mērā neattiecas brīvā pieprasījuma un piedāvājuma attiecības un tās nosaka un kontrolē valsts iestādes, tik vienkārši nevarot nepārprotami pieņemt, ka paralēlas tirdzniecības mērķis ir tās pazemināt un tādējādi palielināt galapatērētāju gūto labumu. Līdz ar to šajā kontekstā veiktā Vispārējo tirdzniecības noteikumu teksta analīze neļaujot izteikt pieņēmumu, ka paralēlas tirdzniecības ierobežojuma mērķis ir samazināt galapatērētāja gūto labumu. Tādējādi šajā situācijā, kas lielā mērā ir pavisam jauna, par nolīguma ierobežojošo ietekmi uz konkurenci nevarot secināt tikai no tā kontekstā veiktas tā teksta interpretācijas; obligāti esot jāaplūko arī šī nolīguma ietekme, kaut vai, lai apliecinātu, ko regulējošā iestāde būtu varējusi secināt no šādas interpretācijas (35).

2)      Par mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu

89.      Atbilstoši judikatūrai konkurenci ierobežojoša mērķa vai seku alternatīvas saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ir jāsaprot kā divpakāpju pārbaude. Ja apstiprinās, ka nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, vairs nav jāpierāda, ka šis nolīgums izraisa konkurenci ierobežojošas sekas (36). Tātad nav jāņem vērā nolīguma konkrētās sekas, ja tā mērķis ir ierobežot konkurenci (37). Tādējādi uz šādu nolīgumu EKL 81. panta 1. punkts attiecas pat tad, ja tirgū nerodas konkurenci ierobežojošas sekas  (38). Līdz ar to ir skaidrs, ka EKL 81. panta 1. punktā konkurenci ierobežojoša mērķa alternatīva ir paredzēta kā interešu apdraudējums [Gefährdungsdelikt] (39).

90.      Pieņēmumu par konkurenci ierobežojošu mērķi var izteikt tad, ja nolīgums jau pēc savas būtības var ierobežot konkurenci. Tā var uzskatīt, ja, ņemot vērā nolīguma juridisko un ekonomisko kontekstu, tas ir konkrēti piemērots un tam ir tendence radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci (40).

91.      Šajā kontekstā it īpaši jāņem vērā līdzšinējā pieredze, saskaņā ar kuru noteikti nolīgumu veidi, visticamāk, negatīvi ietekmē tirgu un apdraud Kopienas noteikumu par konkurenci mērķus. Šādā pieejā īpaši skaidri izceļas tāds konkurenci ierobežojoša mērķa raksturs kā interešu apdraudējums, jo noteikti nolīgumu veidi (piemēram, cenu noteikšana, klientu sadale, vertikāla cenu noteikšana), ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, tiek klasificēti par tādiem, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, neizvērtējot to konkrētās sekas. Protams, šāda raksturīga pieeja sniedz tiesisku drošību. Tomēr tā ir piemērojama tikai ar nosacījumu, ka izvērtējamā nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts neliedz piemērot šo raksturīgo vērtējumu (41).

92.      Tomēr mērķa ierobežot konkurenci jēdziens neattiecas tikai uz noteiktiem nolīgumu veidiem. Gluži pretēji – tas attiecas arī uz nolīgumiem, attiecībā uz kuriem var pieņemt, ka, ņemot vērā ekonomikas atziņas, tie pietiekamā mērā negatīvi ietekmē konkurenci (42). Šāds nolīguma vērtējums jāveic, ievērojot tā juridisko un ekonomisko kontekstu. Līdz ar to šajā situācijā ir vērojama noteikta saturiska līdzība ar nolīguma konkurenci ierobežojošu seku pārbaudi (43). Tomēr atšķirība no nolīguma konkurenci ierobežojošu seku pārbaudes ir tāda, ka nolīguma, kura mērķis ir ierobežot konkurenci, negatīva iejaukšanās tirgus attiecībās šķiet tik acīmredzama, ka var izteikt pieņēmumu par nolīguma konkurenci ierobežojošām sekām, neveicot rūpīgu tirgus analīzi.

93.      Lai noskaidrotu, vai nolīgumam ir konkurenci ierobežojošs mērķis, it īpaši jāņem vērā nolīguma saturs, nolīguma objektīvie mērķi, nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts, kā arī līgumslēdzēju pušu rīcība. Kā norādi var izmantot arī līgumslēdzēju pušu gribu (44).

94.      Ja nolīgumam nav konkurenci ierobežojoša mērķa, saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu tas ir aizliegts vienīgi tad, ja, ņemot vērā vērtējumu par nolīguma faktisko un/vai iespējamo ietekmi uz attiecīgo tirgu vai attiecīgajiem tirgiem, tiek konstatēts un pierādīts, ka nolīguma sekas ir konkurences ierobežošana (45).

3)      Par tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām

95.      Komisija, Aseprofar, EAEPC un Polijas Republika iebilst pret daudzām kļūdām tiesību piemērošanā, kuras it īpaši attiecas uz (a) mērķa ierobežot konkurenci jēdziena interpretāciju un (b) juridiskā un ekonomiskā konteksta ņemšanu vērā.

a)      Par mērķa ierobežot konkurenci jēdziena tiesiski kļūdainu interpretāciju

i)      Par secinājumu, ka mērķa ierobežot paralēlu tirdzniecību gadījumā tikai principā var izteikt pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci

96.      Komisija, Aseprofar un EAEPC it īpaši iebilst pret Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 115., 116. un 121. punktā, saskaņā ar kuru nolīgums, kura mērķis ir ierobežot paralēlu tirdzniecību, tikai principā esot jāuzskata par tādu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci.

97.      Šis iebildums ir jānoraida.

98.      Nolīgumi, kas ierobežo paralēlu tirdzniecību, atbilstoši Tiesas judikatūrai parasti gan ir nolīgumi, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci  (46). Tomēr, kā minēts iepriekš (47), vienmēr jāņem vērā nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts. Tiktāl, ciktāl ar piebildi “principā” šis aspekts ir ņemts vērā, nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

ii)    Par pieņēmumu par konkurenci ierobežojošām sekām

99.      Komisija, Aseprofar un EAEPC iebilst, ka Pirmās instances tiesa mērķi ierobežot konkurenci it īpaši pārsūdzētā sprieduma 121., 122. un 134. punktā esot padarījusi atkarīgu no nosacījuma, ka var pieņemt, ka nolīgums izraisa konkurenci ierobežojošas sekas.

100. Arī šajā Pirmās instances tiesas secinājumā nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

101. Ņemot vērā sekas, kas uzņēmumam var rasties, pārkāpjot EKL 81. panta 1. punktu, šo jēdzienu nedrīkst interpretēt pārāk plaši (48). Par šo noteikumu liecina nosacījums, ka jāpastāv pieņēmumam, ka tiek ierobežota konkurence. Turklāt es nesaskatu nevienu būtisku atšķirību starp iepriekš aplūkoto pārbaudes kritēriju, proti, vai nolīgums var negatīvi ietekmēt konkurenci, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi  (49), un Pirmās instances tiesas izmantoto pārbaudes kritēriju, saskaņā ar kuru jānoskaidro, vai var izteikt pieņēmumu par nolīguma konkurenci ierobežojošām sekām. Tādējādi tikmēr, kamēr pieņēmums nozīmē, ka nav jāpierāda iespējamās sekas, šī pārbaudes kritērija izmantošana nav kļūda tiesību piemērošanā.

iii) Par galapatērētājiem radīta kaitējuma ņemšanu vērā

102. Aseprofar un Komisija iebilst arī pret Pirmās instances tiesas secinājumiem pārsūdzētā sprieduma 118., 119., 133., 134. un 147. punktā. Šajos punktos Pirmās instances tiesa būtībā ir secinājusi, ka, lai izskatāmajā lietā varētu izteikt pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci, esot jāveic analīze, lai noskaidrotu, vai Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis vai sekas ir ierobežot konkurenci attiecīgajā tirgū, kaitējot galapatērētājiem. Tādējādi Komisija nav drīkstējusi pieņemt, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis ir ierobežot konkurenci, jo, nepārbaudot Vispārējo tirdzniecības noteikumu sekas, tā nav drīkstējusi pieņemt, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi ierobežo konkurenci, kaitējot galapatērētājam. Pirmās instances tiesa atsaukusies uz to, ka, ņemot vērā apstākli, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu par cenām uz zāļu cenām lielā mērā neattiecas brīvā pieprasījuma un piedāvājuma attiecības un tās nosaka un kontrolē valsts iestādes, tik vienkārši nevarot nepārprotami pieņemt, ka paralēlas tirdzniecības tendence ir pazemināt galapatērētājiem piemērotās cenas.

103. Aseprofar un Komisija pamatoti iebilst pret Pirmās instances tiesas atzinumiem un secinājumiem pārsūdzētā sprieduma minētajos punktos. Tajos paredzētā prasība veikt galapatērētājiem radīta kaitējuma analīzi izriet no mērķa ierobežot konkurenci jēdziena kļūdainas interpretācijas.

104. Vispirms jāsecina, ka no EKL 81. panta 1. punkta teksta izriet vienīgi prasība par to, lai nolīguma mērķis vai sekas būtu nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tādējādi šis teksts neliecina, ka papildus konkurences ierobežojuma esamībai ir jāanalizē, vai nolīguma mērķis vai sekas ir kaitēt galapatērētājam (50).

105. Turklāt, kā pareizi norāda Aseprofar, no sistēmiskā viedokļa ir jāņem vērā EKL 81. panta struktūra. Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu principā ir aizliegti nolīgumi, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci. Atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam šādus nolīgumus var atbrīvot no EKL 81. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma tikai tad, ja vienlaikus ir izpildīti četri nosacījumi. Šie nosacījumi ir šādi: pirmkārt, nolīgums uzlabo preču izplatīšanu vai veicina tehnisku un ekonomisku attīstību, otrkārt, patērētāji saņem pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, treškārt, attiecīgajiem uzņēmumiem netiek paredzēti ierobežojumi, kas nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus, un, ceturtkārt, netiek radītas iespējas likvidēt konkurenci šo preču būtiskai daļai.

106. Tādējādi atbilstoši EKL 81. panta koncepcijai patērētāju tiesības saņemt daļu no labumiem, ko rada nolīgums, ir nosacījums, kas jāņem vērā saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu. Turklāt no EKL 81. panta 3. punkta izriet, ka pat nolīgumiem, kuru dēļ patērētāji var saņemt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, atbrīvojumu var piemērot tikai tad, ja ir izpildīti arī citi EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Ņemot to vērā, man šķiet, ka EKL 81. panta normu sistēmai neatbilst tas, ka mērķa ierobežot konkurenci esamība tiek padarīta atkarīga no pierādījuma, ka tiek radīts kaitējums patērētājiem (51).

107. Tas nenozīmē, ka, ievērojot EKL 81. panta 1. punktu, nemaz nevar ņemt vērā nolīguma ietekmi uz galapatērētājiem. Tiem gan jābūt tādiem aspektiem, kas apšauba konkurences ierobežojuma esamību kā tādu (52). Šajā kontekstā jānorāda, ka labumi, ko galapatērētāji var gūt tāpēc, ka, ierobežojot paralēlu tirdzniecību, GSK rīcībā ir vairāk finanšu līdzekļu un tie, ja nepieciešams, tiek izmantoti pētniecībā un jaunu zāļu izstrādē, nav tādi, lai varētu apšaubīt konkurences ierobežojumu EKL 81. panta 1. punkta nozīmē. Drīzāk šādi labumi, pat ja tie var palielināt konkurenci starp zāļu ražotājiem, jāņem vērā nevis saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu, bet gan saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu  (53).

108. Šī iemesla dēļ ir jānoraida arī GSK arguments, saskaņā ar kuru nevarot izteikt pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci, ja nevar pieņemt, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu nolīgums kaitē patērētājiem. Mērķa ierobežot konkurenci jēdziens paredz nosacījumu, ka nolīgums var un tam ir tendence būtiski ietekmēt konkurenci, nevis to, ka šis nolīgums vispārīgā vērtējumā jākvalificē par kaitējošu patērētājiem. Tādējādi, pārbaudot, vai nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, nav noderīgi salīdzinoši izvērtēt kaitējumu, ko patērētājiem rada nolīgumi, kas ierobežo paralēlu tirdzniecību, un nolīgumi, kuru mērķis ir būtiski un saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu parasti nepamatoti ierobežot konkurenci. Šāda interpretācija ir pretrunā EKL 81. panta struktūrai. Mērķa ierobežot konkurenci jēdziens nevar attiekties tikai uz īpaši būtiskiem konkurences ierobežojumiem vai pamata pārkāpumiem (54).

109. Arī EKL 81. panta 1. punktā minētā mērķa ierobežot konkurenci neierobežota pielīdzināšana per se aizliegumiem ASV konkurences tiesību nozīmē – pretēji GSK apgalvojumam – ir jānoraida, pamatojoties uz EKL 81. panta struktūru (55).

110. Pēc manām domām, jāievēro arī piesardzība, atsaucoties uz vērtējumiem spriedumos, kas taisīti, pamatojoties uz EKL 82. pantu. Protams, šādos spriedumos var saskatīt pierādījumus it īpaši tam, vai un kādā mērā paralēlas tirdzniecības ierobežojums var nozīmēt konkurences ierobežojumu (56). Tomēr no vērtējuma, ka vienpusējs, zāļu paralēlu tirdzniecību ierobežojošs pasākums, ko veic tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, noteiktos apstākļos nav jākvalificē par ļaunprātīgu, tik vienkārši nevar secināt, ka starp uzņēmumiem noslēgts nolīgums, kas ierobežo paralēlu tirdzniecību, neiekļauj mērķi ierobežot konkurenci EKL 81. panta 1. punkta nozīmē. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, uz vērtējumu par vienpusēja pasākuma ļaunprātīgu izmantošanu saskaņā ar EKL 82. pantu attiecas citi kritēriji nekā uz pārbaudi, vai nolīgums atbilst EKL 81. pantam. Otrkārt, jānorāda, ka vērtējums par ļaunprātīgu izmantošanu saskaņā ar EKL 82. pantu ir plašas pārbaudes rezultāts, kamēr vērtējums, vai nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, ir tikai pirmais posms no EKL 81. pantā paredzētās pārbaudes.

111. Turklāt ir gan pareizi, ka netraucētas konkurences sistēma, ko saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu vēlas īstenot EK līgums, tiecas nodrošināt pēc iespējas labāku patērētāju apgādi, nepieļaujot kaitējošus privātus konkurences ierobežojumus. Tomēr tas nenozīmē, ka, jau pārbaudot, vai nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, obligāti jāņem vērā, vai nolīgums rada konkrētu kaitējumu galapatērētājam.

112. Pieņēmums par mērķi ierobežot konkurenci drīzāk ir jāizsaka jau tad, ja, ņemot vērā nolīguma juridisko un ekonomisko kontekstu, attiecīgais nolīgums var un tam ir tendence pietiekami negatīvi ietekmēt konkurenci  (57). EKL 81. panta 1. punktā konkurence tiek aizsargāta visos tirgus līmeņos  (58). Tādējādi izskatāmajā lietā ir aizsargāta konkurence preču zīmju ietvaros, kas rodas tā, ka zāļu tiešajiem pircējiem, proti, slimnīcām un aptiekām, ir iespēja iegādāties GSK zāles ne tikai no starpniekiem galamērķa valstīs, bet gan, izmantojot paralēlu tirdzniecību, arī no Spānijā reģistrētiem starpniekiem. Tā ne tikai konkurences ierobežojums tirgū, kurā darbojas galapatērētājs kā pircējs, bet arī konkurences ierobežojums augšupējā tirgus līmenī principā var nelabvēlīgi ietekmēt galapatērētāju.

113. Labumus, kas konkurences dēļ rodas augšupējā tirgus līmenī, var saņemt galapatērētāji. It īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad lejupējos tirgus līmeņos ir efektīva konkurence. Turklāt, pēc manām domām, viens pats apstāklis, ka lejupējos tirgus līmeņos nav konkurences vai tā nav pietiekama, neizraisa to, ka EKL 81. panta 1. punkts neattiecas uz konkurences ierobežojumu augšupējā tirgus līmenī. Problēma, ka labumus, ko konkurence rada augšupējā tirgus līmenī, galapatērētāji nesaņem konkurences trūkuma dēļ lejupējā tirgus līmenī, ir jārisina tajā tirgus līmenī, kurā ir šī problēma. Tomēr apstākli, ka labumus, ko konkurence rada augšupējā tirgus līmenī, galapatērētāji nesaņem konkurences trūkuma dēļ lejupējā tirgus līmenī, var ņemt vērā, novērtējot attiecīgo nolīgumu saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu.

114. Turklāt pret Pirmās instances tiesas pieeju liecina tas, ka mērķim ierobežot konkurenci kā EKL 81. panta 1. punkta alternatīvai zustu daļa no tā lietderīgās iedarbības. Protams, mērķa ierobežot konkurenci jēdziens varētu ietvert arī gadījumus, kad konkurence ir ietekmēta tirgū, kurā patērētājs tieši pieprasa attiecīgo preci. Tomēr, ja konkurence tiek ierobežota augšupējā tirgus līmenī, atbilstoši Pirmās instances tiesas pieejai būtu daudz sarežģītāk izteikt pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci.

115. Tā, attālinoties no tirgus līmeņa, kurā galapatērētājs pieprasa galaproduktu, varētu būt sarežģītāk arī izanalizēt, vai konkurences ierobežojums augšupējā tirgus līmenī ievērojami negatīvi ietekmē galapatērētāju. Noteiktā attālumā šāda analīze, neveicot tirgus analīzi, šķiet, nebūtu iespējama. Tomēr ar tirgus analīzi tiktu pārsniegtas robežas starp konkurenci ierobežojošu mērķi un konkurenci ierobežojošām sekām.

116. Tādējādi Pirmās instances pieeja izraisītu to, ka attiecībā uz nolīgumiem, kuri noslēgti tirgus līmenī, kas ir noteiktā attālumā no tirgus līmeņa, kurā galapatērētājs pieprasa galaproduktu, tiktu ņemts vērā nevis mērķis ierobežot konkurenci, bet gan tikai konkurenci ierobežojošas sekas.

117. Principā šo Pirmās instances tiesas kļūdaino interpretāciju nevar pamatot arī ar judikatūru, uz kuru Pirmās instances tiesa ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 118. punktā. Tā 2006. gada 7. jūnija sprieduma apvienotajās lietās Österreichische Postsparkasse/Komisija (59) 115. punktā Pirmās instances tiesa ir vienīgi secinājusi, ka EKL 81. panta galīgais mērķis ir uzlabot patērētāju labklājību, un šajā kontekstā tiek minēts par patērētāja tiesībām saņemt daļu no labumiem, ko rada attiecīgais nolīgums saistībā ar EKL 81. panta 3. punktu. No sprieduma apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija  (60) neizriet tāda mērķa ierobežot konkurenci jēdziena interpretācija, kādu Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā pārsūdzētajā spriedumā.

118. Tādējādi, secinot, ka, lai izskatāmajā lietā izteiktu pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci, ir jāveic analīze, lai noskaidrotu, vai nolīgumam ir konkurenci ierobežojošs mērķis vai sekas attiecīgajā tirgū, kaitējot galapatērētājam, Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu.

iv)    Par labumu, ko no paralēlas tirdzniecības gūst galapatērētāji, ierobežotu ņemšanu vērā

119. Tikai papildus es vēlos norādīt, ka, pat ja, ņemot vērā, manuprāt, tiesiski kļūdaino Pirmās instances tiesas pieeju, tiktu paredzēta prasība veikt patērētājiem radītā kaitējuma analīzi, būtu pieļauta cita kļūda tiesību piemērošanā, proti, ka šī pieeja pamatojas uz pārāk ierobežotu izpratni par galapatērētāju gūtajiem labumiem, kas tiek aizsargāti EKL 81. panta 1. punktā.

120. Aseprofar un Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa nav drīkstējusi ņemt vērā vienīgi paralēlas tirdzniecības ietekmi uz galapatērētājiem piemērotajām cenām. Tās atsaucas uz to, ka esot jāuzskata, ka EKL 81. pantā ir aizsargāti arī citi galapatērētāju gūtie labumi. Šajā kontekstā tās cita starpā norāda, ka, ņemot vērā paralēlu tirdzniecību, veselības apdrošināšanas sistēmas varētu samazināt zāļu izmaksas.

121. Pretēji GSK uzskatam šie argumenti nav jānoraida kā apelācijas sūdzībā nepieņemams faktu izklāsts. Tas tādēļ, ka ar tiem Aseprofar un Komisija galvenokārt iebilst, ka Pirmās instances tiesai esot pārāk ierobežota izpratne par galapatērētāju gūtajiem labumiem, kas tiek aizsargāti EKL 81. pantā, un līdz ar to tā esot kļūdaini interpretējusi EKL 81. pantu. Šis iebildums arī ir pamatots. EKL 81. pants ietver visus labumus, ko galapatērētājiem var sniegt netraucēta konkurence, tātad visus tiešos un netiešos labumus cenu ziņā, kā arī citus tiešus un netiešus ar cenu nesaistītus labumus.

122. Tā kā pārsūdzētā sprieduma 133., 134. un 147. punktā Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā vienīgi Vispārējo tirdzniecības noteikumu ietekmi uz galapatērētājiem piemērotajām cenām un Komisijas pamatojumu ir uzskatījusi par kļūdainu jau tāpēc vien, ka Komisija nav ņēmusi vērā šo aspektu, tādējādi Pirmās instances tiesa nav izpratusi EKL 81. pantā aizsargāto galapatērētāju gūto labumu saturu.

v)      Secinājumi

123. Rezumējot jāsecina, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu.

124. Tā kā iepriekš minētās kļūdas tiesību piemērošanā man šķiet atbilstošas, lai varētu mainīt Pirmās instances tiesas pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, es pamatā neizvērtēšu pārējos iebildumus. Tomēr jāņem vērā, ka, mainot pamatojumu, Tiesai jāpamatojas uz faktiem, ko ir konstatējusi Pirmās instances tiesa (61). Tāpēc turpmāk es vēl pievērsīšos iebildumiem, kas ir izvirzīti par Vispārējo tirdzniecības noteikumu juridiskā un ekonomiskā konteksta ņemšanu vērā no Pirmās instances tiesas puses.

b)      Par juridiskā un ekonomiskā konteksta ņemšanu vērā

125. Komisija, Aseprofar, EAEPC un Polijas Republika iebilst pret Pirmās instances tiesas pieļautām kļūdām, tai aplūkojot Vispārējo tirdzniecības noteikumu juridisko un ekonomisko kontekstu. Šo iebildumu būtisks jautājums ir par to, ka Pirmās instances tiesa pamatojumā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi esot pamatojusies uz citu juridisko un ekonomisko kontekstu nekā pamatojumā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām. Šajā sakarā it īpaši tiek iebilsts pret juridiskā un ekonomiskā konteksta kļūdainu izpratni, faktu sagrozīšanu un pretrunām pamatojumā. GSK iebilst, ka šie iebildumi apelācijas sūdzībā lielākoties neesot pieņemami, jo tie esot vērsti uz Pirmās instances tiesas konstatēto faktu pārbaudi. Principā GSK izvirza tos pašus iebildumus, tikai no cita skatu punkta, proti, iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdas nevis sprieduma daļā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, bet gan daļā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām.

126. Vispirms jānoraida iebildums, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini izpratusi juridiskā un ekonomiskā konteksta jēdzienu, jo esot pamatojusies uz to, ka, pārbaudot konkurenci ierobežojošu mērķi, juridiskais un ekonomiskais konteksts varētu būt citāds nekā pārbaudot konkurenci ierobežojošas sekas. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 110. punkta, Pirmās instances tiesa ir pareizi ņēmusi vērā, ka, gan pārbaudot nolīguma konkurenci ierobežojošu mērķi, gan pārbaudot tā konkurenci ierobežojošas sekas, ir jāņem vērā viens un tas pats juridiskais un ekonomiskais konteksts  (62).

127. Attiecībā uz pārējiem iebildumiem jānodala pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā izteiktais Pirmās instances tiesas pieņēmums, ka starpnieki gūstot labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji (i), un pārējie Pirmās instances tiesas secinājumi (ii).

i)      Par pieņēmumu, ka starpnieki paši gūst labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji

128. Komisija, Aseprofar, EAEPC un Polijas Republika pareizi iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā izteikto pieņēmumu, saskaņā ar kuru zāļu tirgošanas starpnieki paši gūstot labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji. Šajā secinājumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.

129. Pirmkārt, šis secinājums sagroza pierādījumus. Apelācijas tiesvedībā principā gan nevar apstrīdēt Pirmās instances tiesas konstatētus faktus, jo apelāciju Tiesā var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem (63). Tomēr izņēmums ir tad, ja no lietas materiāliem izriet, ka Pirmās instances tiesas konstatēts fakts patiesībā ir nepareizs (64).

130. Šāds gadījums ir izskatāmajā lietā. Kā izriet no lietas materiāliem, Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā izteiktais pieņēmums, ka zāļu tirgošanas starpnieki paši gūstot labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji, nav pamatots ar lietas materiāliem, bet gan tieši pretēji – lietas materiāli to atspēko.

131. Vispirms jāsecina, ka runa ir par Pirmās instances tiesas pašas izteiktu pieņēmumu. Tas it īpaši izriet, salīdzinot pārsūdzētā sprieduma 122. punkta pirmo un otro teikumu. Pirmajā teikumā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ko Komisija drīkstēja pieņemt, ņemot vērā juridisko un ekonomisko kontekstu. Tas nav Pirmās instances tiesas pašas izteikts pieņēmums. Turpretī otrajā teikumā Pirmās instances tiesa ir izteikusi savu pieņēmumu, ka starpnieki paši varētu gūt labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji. Šo teikumu nevar saprast citādi kā vien kā Pirmās instances tiesas pašas izteiktu pieņēmumu.

132. Turklāt šim pieņēmumam nav pamatojuma lietas materiālos. Šajā kontekstā it īpaši jānorāda, ka tiesvedībā Pirmās instances tiesā GSK nav apgalvojusi, ka Spānijā reģistrētie starpnieki nepiemēro zemākas cenas galamērķa valstīs un ka pacienti nesaņem gūtos labumus  (65). GSK ir vienīgi uzskatījusi, ka cenas samazinājums un galapatērētāju gūtā labuma apmērs ir ļoti mazs. Lietas dalībnieku starpā gan nav vienprātības par cenas samazinājuma un labuma apmēru, nevis par principiālo jautājumu, vai šāda atšķirība vispār pastāv.

133. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā Pirmās instances tiesas izteiktais pieņēmums, ka starpnieki (pilnībā) paši gūstot labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji, ir saistīts ar faktu sagrozīšanu, kas jāņem vērā apelācijas sūdzībā.

134. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā izteiktajā pieņēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kas izpaužas kā pretrunīgs pamatojums (66). Ir vērojama pretruna, kad, no vienas puses, pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā Pirmās instances tiesa pati pieņem, ka starpnieki gūst labumu, ko paralēla tirdzniecība var sniegt cenu ziņā, taču, no otras puses, novērtējot konkurenci ierobežojošas sekas, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 185., 187. un 189. punktā pamatojas uz to, ka Spānijā reģistrētie starpnieki, kuri eksportē zāles uz galamērķa valstīm, piemēro cenu, kas ir zemāka (kaut arī minimāli) par šajā galamērķa valstī reģistrēto starpnieku piemēroto cenu.

ii)    Par pārējiem pieņēmumiem un konstatējumiem

135. Tiktāl, ciktāl Komisija, Aseprofar, EAEPC un Polijas Republika iebilst pret citu faktu sagrozīšanu vai pretrunām Pirmās instances tiesas pamatojumā, it īpaši attiecībā uz valsts tiesiskā regulējuma par zāļu cenu ietekmi uz konkurenci vienas preču zīmes ietvaros, šie iebildumi ir jānoraida.

136. Šie iebildumi, nepārbaudot to pieņemamību, man šķiet noraidāmi jau tāpēc vien, ka pamatojuma daļā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi Pirmās instances tiesa nav izteikusi nekādus citus savus pieņēmumus, kas būtu pretrunā secinājumiem, kādus Pirmās instances tiesa sniegusi pamatojuma daļā par konkurenci ierobežojošām sekām. Tiktāl, ciktāl, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 124.–131. punktā konstatēto juridisko un ekonomisko kontekstu, Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi, ko Komisija drīkstēja pieņemt, pārbaudot Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, un ciktāl no šāda viedokļa Pirmās instances tiesai ir radušies atšķirīgi secinājumi nekā pārbaudot konkurenci ierobežojošas sekas, man šķiet, ka šīs pārbaudes rezultātu galvenokārt ir izraisījušas iepriekš aplūkotās kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu, nevis kļūdaina juridiskā un ekonomiskā konteksta izpratne.

4)      Secinājumi

137. Rezumējot es secinu, ka Pirmās instances tiesa ir tiesiski kļūdaini interpretējusi mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā Pirmās instances tiesas izteiktajā pieņēmumā, ka starpnieki paši gūstot labumu, ko paralēla tirdzniecība varētu sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji, ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.

B –    Par pamatojuma maiņu

138. GSK apelācijas sūdzība būtu jānoraida, ja Pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums, kurā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, būtu jānomaina ar pamatojumu, saskaņā ar kuru Komisija ir pareizi izteikusi pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi.

139. Tā kā, mainot Pirmās instances tiesas pamatojumu, Tiesa drīkst pamatoties tikai uz faktiem, ko ir noskaidrojusi Pirmās instances tiesa, vispirms es vēlētos pievērsties Pirmās instances tiesas noskaidrotajiem faktiem (1). Pēc tam es pievērsīšos pamatojumam, ar kuru jāaizstāj Pirmās instances tiesas kļūdainais pamatojums (2).

1)      Par faktiem, ko noskaidrojusi Pirmās instances tiesa

140. Apelācijā Tiesa principā nedrīkst konstatēt nekādus faktus. Tādēļ Pirmās instances tiesas sniegta pamatojuma maiņa ir pieļaujama tikai tad, ja šo pamatojumu Tiesa var pamatot ar faktiem, ko ir konstatējusi Pirmās instances tiesa (67).

141. Šajā kontekstā problemātiski ir Pirmās instances tiesas pretrunīgie pieņēmumi pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā, no vienas puses, un pārsūdzētā sprieduma 185., 187. un 189. punktā, no otras puses. No vienas puses, pārsūdzētā sprieduma 122. punkta otrajā teikumā Pirmās instances tiesa ir izteikusi pieņēmumu, ka zāļu tirgošanas starpnieki paši gūstot labumu, ko paralēla tirdzniecība varētu sniegt cenu ziņā, un tādējādi to negūst galapatērētāji. No otras puses, pārsūdzētā sprieduma 185., 187. un 189. punktā Pirmās instances tiesa ir izteikusi pieņēmumu, ka Spānijā reģistrētie starpnieki, kuri eksportē zāles uz galamērķa valsti, piemērojot cenu, kas ir zemāka (kaut arī minimāli) par šajā galamērķa valstī reģistrēto starpnieku piemēroto cenu.

142. Neņemot vērā šo pretrunu, pēc manām domām, var pieņemt, ka Pirmās instances tiesa pamatojas uz faktiem, saskaņā ar kuriem Spānijā reģistrētie starpnieki, kuri eksportē zāles uz galamērķa valsti, piemēro cenu, kas ir zemāka (kaut arī minimāli) par šajā galamērķa valstī reģistrēto starpnieku piemēroto cenu.

143. Pirmkārt, var apgalvot, ka Pirmās instances tiesa 122. punkta otrajā teikumā ir izteikusi tikai pieņēmumu, ko pēc papildu pārbaudes tā ir pārskatījusi pārsūdzētā sprieduma 185., 187. un 189. punktā.

144. Otrkārt, jāuzskata, ka 122. punkta otrajā teikumā izteiktais pieņēmums ir saistīts ar (kļūdaino) viedokli, ka attiecībā uz mērķi ierobežot konkurenci jāņem vērā galapatērētājam radītais kaitējums un ka šo kaitējumu var ņemt vērā tikai kā negatīvu ietekmi uz galapatērētājiem piemērotajām cenām.

145. Treškārt, jāņem vērā, ka izskatāmā lieta ir īpašs gadījums. Nav tā, ka Pirmās instances tiesa nav konstatējusi faktus. Drīzāk ir tā, ka par vienu faktu elementu Pirmās instances tiesa ir izteikusi divus pretrunīgus konstatējumus, turklāt no lietas materiāliem izriet, ka viens no šiem secinājumiem ir nepareizs, bet otrs – pareizs. Es domāju, ka šajā gadījumā Tiesas kompetence apelācijas tiesvedībā nav pārsniegta, ja tā ņem vērā to Pirmās instances tiesas secinājumu, kurš atbilst lietas materiālu saturam.

146. Galu galā es domāju, ka, saprātīgi novērtējot pārsūdzēto spriedumu, Tiesa var pamatoties uz Pirmās instances tiesas izteikto secinājumu pārsūdzētā sprieduma 185. punktā, saskaņā ar kuru Spānijā reģistrētie starpnieki, kuri eksportē zāles uz galamērķa valsti, piemēro cenu, kas ir zemāka par šajā galamērķa valstī reģistrēto starpnieku piemēroto cenu.

2)      Par Komisijas sniegtā pamatojuma, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis ir ierobežot konkurenci, apstiprināšanu

147. Tālāk jāpārbauda, vai, pamatojoties uz šiem faktiem un izmantojot mērķa ierobežot konkurenci jēdziena atbilstošu interpretāciju (68), pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir jāmaina tā, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pareizi uzskatījusi, ka Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem ir konkurenci ierobežojošs mērķis.

148. Šajā kontekstā jānorāda, ka Pirmās instances tiesa, izskatot EKL 230. pantā paredzēto prasību atcelt tiesību aktu, pārbauda Komisijas lēmuma pamatojumu, vai tajā nav pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, taču ar savu pamatojumu tā nedrīkst aizstāt Komisijas sniegto pamatojumu (69). Šī judikatūra atbilstoši attiecas uz Tiesu, kad tā apelācijā maina Pirmās instances tiesas sniegtu pamatojumu. Līdz ar to izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Komisijas secinājums, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci, ir pietiekami pamatots apstrīdētā lēmuma pamatojumā.

149. Kā minēts iepriekš, pieņēmumu par konkurenci ierobežojošu nolīguma mērķi var izteikt tad, ja, ņemot vērā tā juridisko un ekonomisko kontekstu, attiecīgais nolīgums var un tam ir tendence pietiekami negatīvi ietekmēt konkurenci (70). Šajā kontekstā var ņemt vērā gan līdzšinējo pieredzi kā raksturīgu pieeju, gan ekonomikas atziņas, uz kuru pamata var pieņemt, ka radīsies šādas sekas.

a)      Raksturīga pieeja

150. Secinājumu, saskaņā ar kuru Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci, Komisija galvenokārt ir pamatojusi ar to, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot paralēlu tirdzniecību un šī iemesla dēļ – ierobežot konkurenci (71). Tādējādi savā pamatojumā Komisija galvenokārt ir balstījusies uz raksturīgu pieeju, ko var apkopot vārdos “paralēlas tirdzniecības ierobežojums, tādēļ – mērķis ierobežot konkurenci”.

151. Šajā pamatojumā es nesaskatu nevienu kļūdu tiesību piemērošanā.

152. Vispirms jānorāda, ka šāda raksturīga pieeja atbilst mērķa ierobežot konkurenci kā interešu apdraudējuma (72) būtībai.

153. Turklāt, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi raksturīgas pieejas izmantošanas veidā, it īpaši jāatsaucas uz Tiesas judikatūru. No tās izriet, ka nolīgums, kura mērķis ir ierobežot paralēlu tirdzniecību, ir viens no mērķa ierobežot konkurenci raksturīgiem gadījumiem (73).

154. Tikai, piemērojot raksturīgu pieeju, vienmēr jāievēro nosacījums, ka izvērtējamā nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts neliedz piemērot šo raksturīgo vērtējumu (74). Izskatāmajā lietā šādu pieņēmumu gan nevar izteikt.

155. Pirmkārt, no Tiesas (virspalātas) sprieduma lietā Sot. Lélos kai Sia  (75) 65. un 66. punkta, manuprāt, izriet, ka, neraugoties uz zāļu nozares juridiskajām un ekonomiskajām īpatnībām, arī uz to attiecas princips, ka nolīgums, kas noslēgts, lai ierobežotu paralēlu tirdzniecību, jāuzskata par tādu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci. Kaut arī šis spriedums pamatojās uz prejudiciālu jautājumu, kas bija par EKL 82. panta interpretāciju, Tiesa nepārprotami ir ņēmusi vērā mērķa ierobežot konkurenci jēdzienu saskaņā ar EKL 81. pantu.

156. Otrkārt, neviena no zāļu nozares īpatnībām, uz kurām atsaucas GSK, nav tāda, lai apšaubītu uz pieredzi balstīto vērtējumu, ka nolīgumu, kuru mērķis ir ierobežot paralēlu tirdzniecību, mērķis ir ierobežot konkurenci.

157. Vispirms jāatzīmē, ka saskaņā ar Komisijas noskaidroto juridisko un ekonomisko kontekstu nevarēja pieņemt, ka valsts tiesiskais regulējums par cenu atsevišķās dalībvalstīs nepieļāva nekādu rīcības brīvību konkurences jomā (76).

158. Turklāt tas, ka valstīm ir atšķirīgs tiesiskais regulējums par cenu, per se nenozīmē, ka nevar izteikt pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci. Kā pareizi norāda Komisija un EAEPC, Eiropas iekšējā tirgū konkurence parasti notiek, ievērojot valstu atšķirīgos nosacījumus. Neraugoties uz saskaņošanu noteiktā mērā, Eiropas iekšējo tirgu turpina ietekmēt dalībvalstu tiesību un ekonomikas sistēmu atšķirīgā struktūra. Līdz ar to jau sākotnēji nav bijusi pilnībā vienlīdzīga konkurence. Tas gan nenozīmē, ka nav jāpiemēro EKL 81. panta 1. punkts (77).

159. Turklāt – pretēji GSK viedoklim – šajā kontekstā nav nozīmes tam, ka dalībvalstis vēlas, lai valsts tiesību normas būtu spēkā vienīgi attiecīgās valsts teritorijā. Izdevīgu nosacījumu izmantošana vienā dalībvalstī drīzāk tieši ir būtiska iekšējā tirgus priekšrocība.

160. Visbeidzot, jāņem vērā, ka EKL 81. panta mērķis ir arī integrēt valstu tirgus (78). Es gan noteiktā mērā piekrītu Pirmās instances tiesas skeptiskajam viedoklim par jautājumu, vai, piemērojot konkurences noteikumus zāļu nozarē, faktiski tiek panākta tirgu integrācija tādā nozīmē, ka izlīdzinās galapatērētājiem piemērotās cenas. Tomēr nevar neņemt vērā vismaz to, ka valstu tirgu norobežošana ietekmē tirgus integrāciju citos tirgus līmeņos.

161. Galu galā es nedomāju, ka mērķim integrēt tirgu ir būtiska nozīme izskatāmajā lietā. Tas tādēļ, ka konkurence EKL 81. panta 1. punkta nozīmē gan tiek nosaukta par līdzekli, lai sasniegtu Līguma mērķus, tātad Kopienas interesēs tiek izmantota, lai sasniegtu aizvien lielāku tirgus integrāciju (79). Tomēr to var izmantot ne tikai saistībā ar šo mērķi. EKL 81. panta 1. punktā konkurence tiek aizsargāta arī tad, ja tā kaut vai tikai ierobežotā mērā izraisa tirgus integrāciju.

162. Tādējādi līdz ar to jāsecina, ka, ņemot vērā juridisko un ekonomisko kontekstu, Komisijai nebija pamata neizmantot raksturīgo vērtējumu “paralēlas tirdzniecības ierobežojums, tādēļ – mērķis ierobežot konkurenci”.

b)      Pieņēmums par konkurences ierobežojumu

163. Papildus es vēlētos norādīt, ka, pat ja savā pamatojumā Komisija galvenokārt ir pamatojusies uz raksturīgo pieeju, apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir arī elementi, kas attaisno pieņēmumu par būtisku konkurences ierobežojumu.

164. Tā no apstrīdētā lēmuma 116. apsvēruma, pirmkārt, izriet, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem tiktu ierobežots zāļu apgādes avots un ka cenu atšķirības Spānijā un citās dalībvalstīs dēļ Spānijā reģistrētajiem starpniekiem būtu gan iespēja, gan stimuls piedāvāt zemākas cenas, nekā piedāvā galamērķa valstī reģistrētie starpnieki.

165. Otrkārt, pamatojumā par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi Komisija gan tieši neaplūko jautājumu, kāda nozīme attiecībā uz konkurenci zāļu nozarē ir patentiem. Pamatojumā par mērķi ierobežot konkurenci tā nav tieši norādījusi uz paralēlas tirdzniecības nozīmi, kas izpaužas apstāklī, ka konkurence cenu ziņā, ko rada paralēla tirdzniecība, līdz patenta tiesību beigām ir galvenais konkurences veids šajā nozarē (80). Apstrīdētā lēmuma 122. apsvērumā tā tomēr ir atsaukusies uz šo fenomenu, norādot uz pieaugošo konkurences spiedienu GSK ražotajām zālēm, izbeidzoties patenta tiesībām. Līdz ar to pamatojumā katrā ziņā ir minēts arī šis aspekts.

166. Treškārt, šajā kontekstā Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā dalībvalstu iespēju noteikt cenas un tādējādi samazināt zāļu izmaksas. Tas tādēļ, ka tiktāl, ciktāl valsts tiesību sistēma sniedz rīcības brīvību konkurences jomā, šīs rīcības brīvības ietvaros konkurence tiek aizsargāta EKL 81. pantā.

167. Ceturtkārt, Komisija ir pareizi secinājusi, ka paralēlas tirdzniecības ierobežojums neizbēgami pastiprina arī zāļu ražotāja pozīciju dalībvalstu sarunu procesā, kurā valsts iestādes nosaka zāļu pārdošanas cenas vai kompensēšanas apjomu  (81). Pat ja procesu starp iestādēm un zāļu ražotājiem nevar pielīdzināt līgumu apspriešanai starp diviem privātiem uzņēmumiem, nozīme ir daudziem faktoriem, viens no kuriem ir iespēja iegādāties zāles no apgādes avota par izdevīgākām cenām (82). Šo aspektu nevar neņemt vērā saistībā ar EKL 81. panta 1. punktu.

168. Tādējādi Pirmās instances tiesas secinājums, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci, nebija pamatots tikai ar to, ka, ņemot vērā raksturīgu pieeju, pieņēmumu par mērķi ierobežot konkurenci varēja izteikt jau tāpēc vien, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot paralēlu tirdzniecību. Gluži pretēji – Komisijas pamatojumā ir arī elementi, uz kuru pamata, neveicot detalizētu tirgus analīzi, varēja pieņemt, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi būtiski ietekmētu konkurenci.

c)      Starpsecinājums

169. Tādējādi nobeigumā jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pareizi secinājusi, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci.

3)      Secinājumi

170. Tādējādi pārsūdzētā lēmuma pamatojums ir jāmaina tā, ka Komisija pareizi drīkstēja izteikt pieņēmumu par to, ka Vispārējo tirdzniecības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci. Pirmās instances tiesai bija jāapstiprina apstrīdētā lēmuma 1. punkts jau tāpēc vien, ka Komisija pareizi varēja pamatoties uz to, ka Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem bija konkurenci ierobežojošs mērķis.

C –    Par Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Komisija drīkstēja izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām

171. Tā kā Pirmās instances tiesa ir nepareizi pieņēmusi, ka Komisija nedrīkstēja izteikt pieņēmumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, un pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir atbilstoši jāmaina (83), GSK apelācijas pamati, ar kuriem tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma pamatojums par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošām sekām, jānoraida kā neefektīvi. Šie apelācijas pamati nav piemēroti, lai apstrīdētu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu. Tas tādēļ, ka jau nomaināmajā pamatojumā par konkurenci ierobežojošām sekām tam ir atrodams pietiekams atbalsts.

D –    Secinājums

172. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku noraidīt GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P, mainot pārsūdzētā sprieduma pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi.

VI – Par Komisijas, Aseprofar un EAEPC apelācijas sūdzībām

173. Pirms es pievērsīšos Komisijas (B), Aseprofar (C) un EAEPC (D) apelācijas sūdzībām, es īsumā vēlētos aplūkot pārsūdzētā sprieduma daļu, kuru apstrīd šie lietas dalībnieki (A).

A –    Pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļa

174. Pārsūdzētā sprieduma 233.–320. punktā Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi Komisijas sniegto pamatojumu, ar kuru tā ir pamatojusi GSK lūguma piešķirt Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam noraidīšanu. Vispirms tā ir secinājusi, ka personai, kas atsaucas uz EKL 81. panta 3. punktu, ar pārliecinošiem argumentiem un pierādījumiem esot jāpierāda, ka ir izpildīti EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi (84). Komisijai esot atbilstoši jāpārbauda un jāizvērtē šie argumenti un pierādījumi  (85).

175. Saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu nolīguma novērtējums ietverot sarežģītu ekonomisko vērtējumu. Tādējādi, izskatot prasību atcelt tiesību aktu, Pirmās instances tiesa pārbaudot tikai to, vai Komisija ir pareizi konstatējusi faktus, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā un ir pareizi veikta juridiskā kvalifikācija  (86). Esot arī jāpārbauda, vai GSK iesniegtie pierādījumi sniedz visu būtisko informāciju un vai tie spēj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (87). Tomēr Pirmās instances tiesa ar savu pamatojumu nedrīkstot aizstāt Komisijas sniegto pamatojumu  (88).

176. Pārsūdzētā sprieduma 247.–308. punktā Pirmās instances tiesa vispirms ir pārbaudījusi Komisijas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu. Tā ir secinājusi, ka pieņēmuma veicināt tehnisku attīstību EKL 81. panta 3. punkta nozīmē nosacījums esot nozīmīgs, objektīvs labums, par ko nevarot uzskatīt jebkuru subjektīvu priekšrocību, ko nolīguma dalībuzņēmumi gūst no tā darbības  (89). Pārbaude, vai varētu rasties šāds labums, varot paredzēt uz nākotni vērstu analīzi. Turklāt esot jāizpēta, vai, ņemot vērā uzņēmuma iesniegtos argumentus un pierādījumus, šķiet ticamāk, ka nolīgums ļauj vai neļauj iegūt nozīmīgus, objektīvus labumus (90). Otrkārt, vajadzības gadījumā Komisijai esot jāizvērtē, vai šie nozīmīgie, objektīvie labumi var kompensēt konkurencei radīto kaitējumu (91).

177. Pārbaudot Komisijas sniegto pamatojumu, Pirmās instances tiesa ir rīkojusies šādi. Vispirms tā ir izklāstījusi argumentus par faktiem un pierādījumus, ar kuriem GSK ir pamatojusi lūgumu piešķirt atbrīvojumu, un pārbaudījusi un apstiprinājusi to nozīmi (92). Pēc tam tā ir pārbaudījusi, vai Komisija tos ir pietiekami ņēmusi vērā, pārbaudot, vai rodas nozīmīgs, objektīvs labums (93). Visbeidzot Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisijas sniegtajā pamatojumā esot atrodami pārbaudes trūkumi, jo Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā un atspēkojusi visus GSK iesniegtos būtiskos argumentus un pierādījumus  (94). Tāpēc Komisija nav varējusi likumīgi secināt, ka GSK nav pierādījusi, ka ir izpildīts EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmais nosacījums  (95).

178. Visbeidzot Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka Komisija savus secinājumus par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem trim nosacījumiem būtībā esot pamatojusi ar saviem secinājumiem par pirmo nosacījumu. Tā kā attiecībā uz secinājumu par pirmo nosacījumu esot pārbaudes trūkumi un arī pārējais pamatojums par citiem nosacījumiem neesot pietiekams, Komisija nav drīkstējusi likumīgi secināt, ka nav izpildīti pārējie trīs nosacījumi  (96).

B –    Komisijas apelācijas sūdzība lietā C‑513/06 P un Komisijas pretapelācijas sūdzība lietā C‑501/06 P

179. Apelācijas sūdzībā lietā C‑513/06 P un pretapelācijas sūdzībā lietā C‑501/06 P Komisija, no vienas puses, ar pieciem apelācijas pamatiem apstrīd Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu (1), otrkārt, ar vienu apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem (2). Tā kā Komisijas apelācijas sūdzībai un pretapelācijas sūdzībai ir ļoti līdzīgs saturs, tās tiek pārbaudītas kopā.

1)      Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu

180. Par pirmo nosacījumu Komisija izvirza daudz dažādu iebildumu, ko tā ir sagrupējusi piecos apelācijas pamatos.

a)      Par juridiskā un ekonomiskā konteksta sagrozīšanu

181. Vispirms pirmajā apelācijas pamatā Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi Vispārējo tirdzniecības noteikumu juridisko un ekonomisko kontekstu. Tā kā Komisija nenorāda sprieduma apstrīdēto daļu, saskaņā ar EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 58. panta 1. punktu un Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktu šis iebildums jānoraida kā nepieņemams  (97).

182. Tālāk Komisija iebilst, ka pamatojumā esot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā. Tās esot tādas, ka Pirmās instances tiesa neesot paskaidrojusi, kāpēc pārsūdzētā sprieduma 104. punktā tā ir pamatojusies vienīgi uz to, ka valsts tiesiskais regulējums par cenu var traucēt konkurenci, turpretī pārsūdzētā sprieduma 276. punktā tā ir uzskatījusi, ka šis regulējums traucē konkurenci.

183. Šis iebildums nav pamatots. Pirmās instances tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 104. punktā ir izteikts, pārbaudot, vai valsts tiesiskā regulējuma par cenu esamība nozīmē to, ka nav jāpiemēro EKL 81. panta 1. punkts. Pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma esamība, kas var traucēt konkurenci, neizslēdz EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu. Tādējādi šajā kontekstā pozitīvs secinājums par to, vai šāds tiesiskais regulējums traucē konkurenci, nebija vajadzīgs. Tādējādi par pamatojuma trūkumu nevar uzskatīt to, ka pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Pirmās instances tiesa ir atsaukusies vienīgi uz to, ka valsts tiesiskais regulējums par cenu var traucēt konkurenci, turpretī pārsūdzētā sprieduma 276. punktā tā ir uzskatījusi, ka šis regulējums traucē konkurenci (98).

b)      Par ieguldījuma tehniskā attīstībā jēdzienu, pierādīšanas pienākuma sadalījumu un pierādīšanas apjomu

184. Otrajā apelācijas pamatā Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot ieguldījuma tehniskā attīstībā jēdzienu, kā arī attiecībā uz pierādīšanas pienākuma sadalījumu un pierādīšanas apjomu.

i)      Par uzņēmumu koncentrācijas kontrolē piemērota pārbaudes kritērija izmantošanu

185. Pirmkārt, Komisija iebilst, ka it īpaši pārsūdzētā sprieduma 242. un 269. punktā Pirmās instances tiesa esot kļūdaini piemērojusi uzņēmumu koncentrācijas kontrolē izmantotu kritēriju. Uzņēmumu koncentrācijas kontrolē Komisijai esot pienākums noskaidrot faktus, kas liecina par un pret apvienošanās atbilstību Kopējam tirgum, un attiecībā uz to tai esot pierādīšanas pienākums. Turpretī lūgumā piešķirt atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam uzņēmumam, kurš iesniedz paziņojumu, esot pienākums pierādīt, ka ir izpildīti EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. No šāda viedokļa pierādīšanas pienākums esot uzņēmumam.

186. Šis iebildums nav pamatots. Pārsūdzētā sprieduma 242. punktā Pirmās instances tiesa gan ir atsaukusies uz spriedumiem, kas ir taisīti saistībā ar uzņēmumu koncentrācijas kontroli  (99). Tomēr tāpēc nevar secināt, ka Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi, ka Komisijai ir pienākums noskaidrot faktus, kas liecina par un pret Vispārējo tirdzniecības noteikumu atbilstību EKL 81. panta 3. punktam, un ka attiecībā uz to Komisijai ir pierādīšanas pienākums. Pret to it īpaši liecina Pirmās instances tiesas secinājumi pārsūdzētā sprieduma 235., 236., 248. un arī 269. punktā, kuros Pirmās instances tiesa nepārprotami ir izteikusies, ka vispirms uzņēmumam, kas iesniedz paziņojumu, ar pārliecinošiem argumentiem un pierādījumiem jāpierāda, ka ir izpildīti EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Pret to it īpaši liecina arī Pirmās instances tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 303. punktā, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma pamatojumā neesot veikta pārbaude, jo Komisija neesot pareizi ņēmusi vērā visus GSK iesniegtos būtiskos argumentus un pierādījumus.

187. Otrkārt, Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot atzinusi par pietiekamu to, ka GSK iesniedz būtiskus, pietiekami pamatotus un iespējamus argumentus un pierādījumus. Turpretī atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uzņēmumam, kas iesniedz paziņojumu, tiekot prasīts iesniegt pārliecinošus argumentus un pierādījumus par to, ka ir izpildīti EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Līdz ar to Pirmās instances tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka pierādīšanas pienākums ir Komisijai. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 269., 277., 281., 286. un 313. punktā Pirmās instances tiesa esot pieprasījusi Komisijai iesniegt pārliecinošus argumentus un pierādījumus. Tādējādi Pirmās instances tiesa esot piemērojusi asimetrisku pārbaudes kritēriju, kas negatīvi ietekmē Komisiju.

188. Arī šis iebildums nav pamatots. Vispirms jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pati nav secinājusi, vai pastāv nozīmīgs, objektīvs labums. Pārsūdzētā sprieduma 241. punktā tā ir pareizi norādījusi uz savu ierobežoto kompetenci, pārbaudot Komisijas lēmumus, ja tie ir pamatoti ar sarežģītu ekonomisku vērtējumu. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesai jāpārbauda vienīgi jautājums, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai ir pietiekams pamatojums, vai ir pareizi konstatēti fakti, vai šo faktu novērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi  (100). Tādējādi Pirmās instances tiesa ir darījusi pareizi, pārbaudot Komisijas pamatojumu vienīgi par to, vai tajā ir pietiekami izskatīti GSK argumenti un pierādījumi.

189. Šajā pārbaudē pirmajā posmā jānoskaidro attiecīgo apstākļu priekšnoteikumi. Otrajā posmā Pirmās instances tiesai jāpārbauda, kādā mērā uzņēmuma argumenti par attiecīgajiem apstākļiem bija būtiski  (101). Trešajā posmā Pirmās instances tiesai jāizvērtē, vai Komisija, ja tā nepiekrīt uzņēmuma argumentiem, ir pietiekami ņēmusi vērā un noraidījusi tā būtiskos argumentus un pierādījumus. Tas, cik pamatotam ir jābūt Komisijas sniegtajam pamatojumam, it īpaši ir atkarīgs no uzņēmuma būtiskajiem argumentiem  (102). Tādējādi runa ir par proporcionālā samēra skalu.

190. Tādējādi, ja pārsūdzētā sprieduma 269., 277., 281., 286. un 313. punktā Pirmās instances tiesa ir kvalificējusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ko sniegusi Komisija, par nepārliecinošu, runa nav par Pirmās instances tiesas pašas vērtējumu, vai Komisijas secinājums par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmā nosacījuma neizpildi satura ziņā bija pareizs vai nē. Runa ir vienīgi par Komisijas sniegtā pamatojuma pārbaudi par to, vai Komisija ir pārliecinoši izklāstījusi un pietiekami atspēkojusi GSK iesniegtos būtiskos argumentus un pierādījumus.

191. Tādējādi, izvērtējot Pirmās instances tiesas rīcību, minētajos punktos es nesaskatu ne asimetriska pārbaudes kritērija piemērošanu, ne kādu citu tiesību piemērošanā pieļautu kļūdu. Atsevišķi jāaplūko jautājums, vai apstrīdētā lēmuma saturu Pirmās instances tiesa ir novērtējusi pareizi vai arī ir to sagrozījusi  (103).

ii)    Par līmeni, sākot no kura, var izteikt pieņēmumu par efektivitātes priekšrocībām

192. Tālāk Komisija iebilst pret Pirmās instances tiesas secinājumiem pārsūdzētā sprieduma 249. un 252. punktā. Tajos, lai secinātu par nozīmīgu, objektīvu labumu, Pirmās instances tiesa esot orientējusies pēc tā, vai, ņemot vērā GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus, šķiet ticamāk, ka attiecīgais nolīgums ļauj vai neļauj iegūt nozīmīgus, objektīvus labumus, vai arī tas tā nav. Komisija iebilst, ka tādējādi Pirmās instances tiesa esot kļūdaini novirzījusies no materiālā pārbaudes kritērija, saskaņā ar kuru nosacījums ir nozīmīga, objektīva labuma esamība.

193. Šis iebildums nav pamatots. Materiālo pārbaudes kritēriju Pirmās instances tiesa ir piemērojusi pārsūdzētā sprieduma 247. punktā, pareizi secinot, ka nosacījums ir nozīmīga, objektīva labuma esamība  (104). Pēc manām domām, pārsūdzētā sprieduma 249. punkts ir jāsaprot tā, ka atbrīvojums, kas saskaņā ar Regulu Nr. 17 tiek piešķirts ex ante noteiktam periodam, var paredzēt uz nākotni vērstu analīzi par ar nolīgumu saistītu labumu gūšanu un līdz ar to ietver prognozes elementu (105). Prognoze galu galā nekad nenozīmē simtprocentīgu piepildīšanos  (106). Tāpēc, lai izteiktu pieņēmumu par objektīvu, nozīmīgu labumu, ir pietiekami, ka, pamatojoties uz iesniegtiem argumentiem un pierādījumiem, Komisija gūst pārliecību, ka, ņemot vērā konkrētu pieredzi, ir pietiekami iespējama objektīva, nozīmīga labuma gūšana. Tādējādi tas, ka pārsūdzētā sprieduma 249. punktā Pirmās instances tiesa ir orientējusies pēc tā, vai labuma gūšana ir iespējama, nav kļūda tiesību piemērošanā. Šajā kontekstā gan principā rodas jautājums, kādam varbūtības līmenim ir jābūt, lai varētu izteikt pieņēmumu par nozīmīgu, objektīvu labumu. Es uzskatu, ka šajā gadījumā ir jābūt augstam varbūtības līmenim. Tas tādēļ, ka EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums jau nozīmē to, ka konkurences ierobežojuma veidā ir samazināta efektivitāte. Tomēr izskatāmajā apelācijas tiesvedībā vajadzīgajam varbūtības līmenim nav nekādas nozīmes. Tas tādēļ, ka Pirmās instances tiesa nav pamatojusi savu spriedumu ar to, ka Komisija ir noteikusi pārāk augstu varbūtības līmeni. Drīzāk tā ir orientējusies pēc tā, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu secinājumu par nozīmīga, objektīva labuma neesamību, jo savā pamatojumā Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā vai atspēkojusi GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus, kuriem bija nozīme, izvērtējot nozīmīga, objektīva labuma esamību.

194. Tiktāl, ciktāl Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 252. punktā Pirmās instances tiesa nozīmīga, objektīva labuma iespējamību jau esot uzskatījusi par pietiekamu, šis iebildums nav pamatots jau tāpēc vien, ka minētajā punktā Pirmās instances tiesa šādu secinājumu nav izteikusi. Šeit Pirmās instances tiesa drīzāk ir izklāstījusi apstrīdētā lēmuma saturu. Tādējādi no pārsūdzētā sprieduma 252. punkta var secināt tikai šo: pēc Pirmās instances tiesas domām, apstrīdētājā lēmumā Komisija ir secinājusi, ka ar GSK iesniegtajiem argumentiem un pierādījumiem neesot pietiekami pierādīts, ka būtu bijis iespējams gūt nozīmīgu, objektīvu labumu.

iii) Par cenu atšķirību strukturālā rakstura nozīmi

195. Komisija iebilst arī pret to, ka, ņemot vērā valsts tiesiskā regulējuma par cenu strukturālo faktoru atsevišķās dalībvalstīs, Pirmās instances tiesa esot pieprasījusi, lai Komisija veiktu īpaši rūpīgu pārbaudi.

196. Šajā kontekstā Komisija, pirmkārt, apstrīd Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 276. un 301. punktā, saskaņā ar kuriem Komisijai, pārbaudot ar paralēlu tirdzniecību saistīto efektivitātes zudumu un ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem saistīto efektivitātes pieaugumu, esot bijis jāņem vērā zāļu nozares juridiskais un ekonomiskais konteksts. Komisija iebilst, ka šajos punktos Pirmās instances tiesa esot nepareizi noteikusi Komisijai stingrāku pierādīšanas pienākumu, pamatojoties uz cenu atšķirību strukturālo raksturu.

197. Galu galā šim iebildumam nevar piekrist. Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 301. punktu jānorāda, ka tas ir saistīts ar pārsūdzētā sprieduma 300. punktu. Tajā Pirmās instances tiesa galvenokārt ir norādījusi uz inovāciju konkurences nozīmīgo lomu zāļu ražotāju starpā un līdz ar to – uz pētniecības un attīstības nozīmi šajā nozarē. Valsts tiesiskā regulējuma par cenu sekas atsevišķās dalībvalstīs Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 300. punktā ir minējusi tikai pakārtoti (“cita starpā”). Tādējādi Pirmās instances tiesas viedoklis pārsūdzētā sprieduma nākamajā 301. punktā, ka Komisijai bija precīzāk jāpārbauda GSK norādītā labuma gūšanas varbūtība, pēc manām domām, galvenokārt tika izteikts ar mērķi ņemt vērā inovāciju konkurenci zāļu ražotāju starpā. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 301. punktā nevar saskatīt Komisijas apstrīdēto tās rūpības pienākuma palielinājumu, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu par cenu.

198. Citādi tas ir pārsūdzētā sprieduma 276. punktā. Tajā Pirmās instances tiesa, ņemot vērā juridisko un ekonomisko kontekstu zāļu nozarē, kurā valsts tiesiskais regulējums traucē konkurenci, par īpaši nozīmīgu ir uzskatījusi to, ka Komisija nav pārbaudījusi minētā labuma gūšanas varbūtību. Šeit ir skaidri saskatāma atsauce uz valsts tiesisko regulējumu par cenu.

199. No šāda viedokļa gan var piekrist Komisijai, ka konkurences traucējumi, ko rada valsts tiesiskais regulējums par cenu, tieši neattiecas uz priekšrocībām, ko varētu radīt Vispārējie tirdzniecības noteikumi. Valsts tiesiskais regulējums par cenu tieši attiecas uz Vispārējo tirdzniecības noteikumu izraisīta konkurences ierobežojuma sekām.

200. Tomēr es uzskatu, ka pamatdomas, ko Pirmās instances tiesa ir izteikusi pārsūdzētā sprieduma 276. punktā, nav kļūdainas. Šajā kontekstā vispirms jāņem vērā, ka izskatāmajā lietā no paralēlas tirdzniecības ierobežojuma izrietošais kaitējums efektivitātei ir konkurences vispārējā vērtējuma, kas jāveic saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu, “debeta puse”, kamēr “kredīta puse” it īpaši ietver efektivitātes priekšrocības, ko var radīt tehniskas attīstības veicināšana. Turpmāk jānorāda, ka Komisijai atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu piešķirt atbrīvojumus no EKL 81. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma ir jāņem vērā noteiktu ekonomikas nozaru īpatnības un tām raksturīgās problēmas  (107). Tādējādi vērtējumā, kas jāveic saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu, Komisijai jāņem vērā apstākļi, uz kuru pamata paralēlas tirdzniecības ierobežojuma sekas varētu šķist mazāk būtiskas. Tā kā šīs “debeta puses” mazāks apmērs var ietekmēt konkurences vispārējā vērtējuma rezultātu, šajos gadījumos jāievēro īpaša rūpība, noskaidrojot efektivitātes priekšrocības, kas ir konkurences vispārējā vērtējuma “kredīta puse”. Jau pamatojoties uz šo domu vien, es principā neuzskatu par nepareizu Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 276. punktā.

201. Otrkārt, Komisija iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 284. punktu. Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa tajā esot sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu, secinot, ka paralēlas tirdzniecības parādību atbilstoši Komisijas apsvērumiem izskaidro atšķirīgu vienu zāļu cenu pastāvēšana dažādās dalībvalstīs un cikliskas valūtas kursa svārstības šo parādību tikai vēl sarežģī. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot vienīgi konstatējusi, ka paralēla tirdzniecība ir atkarīga no diviem atsevišķiem faktoriem.

202. Šis iebildums ir pieņemams, jo Tiesas izskatāmajā apelācijā var iebilst pret apstrīdēta lēmuma satura sagrozīšanu  (108).

203. Tomēr tas nav pamatots. Vispirms jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 284. punkts ir pamatojuma elements, ko Pirmās instances tiesa sniegusi pārsūdzētā sprieduma 281.–293. punktā. Tajā Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi, vai bija pietiekami pamatots Komisijas papildu secinājums, saskaņā ar kuru GSK zāļu paralēla tirdzniecība kaut vai nenozīmīgi ietekmē GSK izdevumus pētniecībai un attīstībai. Līdz ar to Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi, vai GSK bija iesniegusi šajā sakarā būtiskus argumentus un pierādījumus un vai Komisija tos bija pietiekami pārbaudījusi un atspēkojusi  (109). Šajā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 283. punktā Pirmās instances tiesa būtībā ir izklāstījusi GSK argumentu, ka valūtas kursa svārstības gan noteicot paralēlas tirdzniecības finansiālo apjomu, taču tās neesot vienīgais iemesls, kas izraisa paralēlu tirdzniecību starp Spāniju un Apvienoto Karalisti, to izraisa arī tas, ka dalībvalstīs ir strukturāli atšķirīgas cenas. Pārsūdzētā sprieduma 284. punktā Pirmās instances tiesa ir atzīmējusi, ka šis GSK arguments esot būtisks, lai novērtētu objektīva, nozīmīga labuma esamību, un to apstiprinot apstrīdētā lēmuma 31., 32. un 53. apsvērums.

204. Pēc manam domām, secinājums, ka šis GSK apgalvojums tika apstiprināts apstrīdētā lēmuma saturā, nenozīmē apstrīdētā lēmuma satura sagrozīšanu. Proti, apstrīdētā lēmuma 31. un 32. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka paralēlu tirdzniecību izraisa divu faktoru mijiedarbība. Kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā, viens no tiem ir strukturāla rakstura faktors, kad, tā kā tiesību akti nav saskaņoti Kopienas līmenī, dalībvalstis pieņem un īsteno noteikumus, kuru mērķis ir tieši vai netieši kontrolēt zāļu ražotāju piemērotās pārdošanas cenas un noteikt gala lietotājiem un valsts budžetam piemērotās iepirkuma cenas. Apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā Komisija ir norādījusi otru – valūtas kursa svārstību faktoru, kuram ir ciklisks raksturs. Manā izpratnē atšķirība starp strukturāla rakstura faktoru un cikliska rakstura faktoru nozīmē to, ka strukturāla rakstura faktors ir pastāvīgs. Man šķiet, ka pārsūdzētā sprieduma 284. punktā Pirmās instances tiesa nav minējusi neko būtiski atšķirīgu. Tādējādi es nesaskatu nekādu būtisku atšķirību starp apstrīdētā lēmuma saturu un Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 284. punktā.

205. Principā šis iebildums ir arī neefektīvs, jo GSK apgalvojuma nozīmīgumu Pirmās instances tiesa ir pamatojusi arī tā, ka šo faktoru Komisija ir apstiprinājusi Paziņojumā par farmaceitisko produktu vienoto tirgu  (110).

206. Pretēji Komisijas apgalvojumam pārsūdzētā sprieduma 284. punktā izteiktajā secinājumā nav arī sagrozīts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums, kurā Komisija ir secinājusi, ka paralēlas tirdzniecības apmēru no 1996. līdz 1998. gadam acīmredzami vairāk esot ietekmējušas valūtas kursa svārstības nekā cenu līmenis Spānijā. Tā pārsūdzētā sprieduma 285. un nākamajos punktos Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā, ka paralēlu tirdzniecību starp Spāniju un Apvienoto Karalisti no 1996. līdz 1998. gadam, ņemot vērā valūtas kursa svārstības, Komisija principā drīkstēja uzskatīt par īpašu gadījumu, bet ir precizējusi, ka Komisijas sniegtā informācija nebija pietiekami pamatota, lai, atspēkojot GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus, pārliecinoši pamatotu šo secinājumu.

207. Tādējādi šis iebildums, ka pārsūdzētā sprieduma 284. punktā Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi apstrīdēto lēmumu, ir jānoraida kā nepamatots.

208. Visbeidzot šajā kontekstā Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 292. punktā Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu pamatojumā, norādot uz Komisijas Paziņojumu par farmaceitisko produktu vienoto tirgu  (111), konkrēti neminot nevienu tā punktu, uz kuru tā ir atsaukusies. Tas tā nav. 292. punkts ir jālasa kontekstā ar pārsūdzētā sprieduma 264. punktu. Tajā Pirmās instances tiesa ir apkopojusi šī paziņojuma būtiskos izteikumus, norādot attiecīgās lappuses. Tādējādi atsauce izriet no pārsūdzētā sprieduma 264. punkta sestā un septītā ievilkuma.

209. Treškārt, Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 281.–293. punktā Pirmās instances tiesa neesot uzskatījusi par vajadzīgu apspriest paralēlas tirdzniecības izraisīto efektivitātes zudumu apmēru, ņemot vērā savu pieņēmumu par paralēlas tirdzniecības strukturālo cēloni. Arī tā esot piemērotā pārbaudes kritērija, saskaņā ar kuru esot jāpierāda nozīmīgi labumi, kļūdaina interpretācija.

210. Arī šis iebildums nav pamatots. Pārsūdzētā sprieduma 281.–293. punktā Pirmās instances tiesa nav apšaubījusi, ka ir jābūt nozīmīgam labumam. Tā ir vienīgi konstatējusi, ka secinājumu, saskaņā ar kuru nevar izteikt pieņēmumu par paralēlas tirdzniecības nozīmīgu ietekmi uz pētniecību un attīstību, Komisija ir balstījusi uz pamatojumu, kurā nav pietiekami izskatīti vai attiecīgi atspēkoti GSK iesniegtie argumenti un pierādījumi  (112).

211. Tiktāl, ciktāl Komisija, ceturtkārt, iebilst, ka cēloņsakarības esamība vai neesamība starp paralēlu tirdzniecību un tehnisku attīstību neesot saistīta ar to, vai paralēlu importu izraisa strukturāls faktors, vispirms jānorāda, ka Pirmās instances tiesa uz to nav balstījusies galvenokārt. Drīzāk tā galvenokārt ir orientējusies pēc tā, ka savu secinājumu, ka netiek gūts nozīmīgs, objektīvs labums, Komisija ir pamatojusi, nepietiekami pamatoti noraidot cēloņsakarību vai attiecīgi nozīmīgu cēloņsakarību starp paralēlu tirdzniecību un pētniecību un attīstību, un nav pietiekami pārbaudījusi varbūtību, vai ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem varētu būt saistīts efektivitātes pieaugums, kas izpaužas kā ekonomiskas attīstības veicināšana. Tālāk, atsaucoties uz šo secinājumu 199. un 200. punktu, jānorāda, ka gadījumā, ja noteikti apstākļi, ja nepieciešams, varētu samazināt konkurences vispārējā vērtējuma, kas jāveic saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu, “debeta pusi”, nozīmīga, objektīva labuma kā “kredīta puses” varbūtības pārbaude ir jāveic ar īpašu rūpību.

212. Tiktāl, ciktāl Komisija iebilst, ka nevar attaisnot to, ka uzņēmumi vienpusēji pieņem konkurences ierobežojumus, lai ierobežotu valsts tiesiskā regulējuma seku nelabvēlīgu ietekmi, šis iebildums ir jānoraida, jo GSK katrā ziņā atsaucas arī uz to, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi rada objektīvu, nozīmīgu labumu, kas izpaužas kā tehniskas attīstības veicināšana EKL 81. panta 3. punkta nozīmē. Visbeidzot – pretēji Komisijas iebildumam – nevar runāt arī par pretrunīgu pamatojumu, ka pārsūdzētā sprieduma 192. punktā un līdz ar to, pārbaudot EKL 81. panta 1. punktu, Pirmās instances tiesa, no vienas puses, gan secina, ka zāļu nozares īpatnības, it īpaši valsts tiesiskā regulējuma par cenu esamība, neizslēdz konkurences ierobežojuma pastāvēšanu, tomēr, no otras puses, norāda, ka Komisijai saskaņā ar savu kompetenci atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam piešķirt atbrīvojumus no EKL 81. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma ir jāņem vērā zāļu nozares īpatnības.

iv)    Par valūtas kursa svārstībām

213. Tālāk Komisija iebilst, ka it īpaši pārsūdzētā sprieduma 292. un 293. punktā Pirmās instances tiesa esot pieņēmusi, ka valūtas kursa svārstības vienas pašas vai arī mijiedarbībā ar valsts tiesiskā regulējuma par cenu strukturālo faktoru varot attaisnot konkurences ierobežojumu. Tas esot kļūdaini.

214. Arī šis iebildums nav pamatots. Pārsūdzētā sprieduma 292. un 293. punktā Pirmās instances tiesa nav secinājusi, ka saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu var attaisnot konkurenci ierobežojošu nolīgumu, kura vienīgais mērķis ir kompensēt valūtas kursa svārstības. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 286. punktā Pirmās instances tiesa ir atzīmējusi, ka Komisija neesot izskatījusi apstākli par zāļu paralēla importa no Spānijas uz Apvienoto Karalisti daļu, kas paliek nemainīga arī valūtas svārstību gadījumā. Ņemot to vērā, tā nav uzskatījusi par pietiekami pamatotu Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma 165. un nākamajos apsvērumos, saskaņā ar kuru paralēlu tirdzniecību starp Apvienoto Karalisti un Spāniju būtībā izraisīja valūtas kursa svārstības. Otrkārt, GSK argumenti nav tikai par to, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem tā vēlējās kompensēt valūtas kursa svārstības. Gluži pretēji – GSK apgalvo, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem tiek gūtas efektivitātes priekšrocības, kas izpaužas kā tehniskas attīstības veicināšana saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu.

v)      Par saikni starp GSK papildu finanšu līdzekļiem un tehniskas attīstības veicināšanu

215. Nākamais Komisijas iebildums ir par to, ka, pretēji judikatūrai piemērojot ne tik stingru pārbaudes kritēriju attiecībā uz tehniskās attīstības veicināšanu EKL 81. panta 3. punkta nozīmē, Pirmās instances tiesa esot kļūdaini piemērojusi EKL 81. panta 3. punktu.

216. Šajā kontekstā Komisija, pirmkārt, iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 255., 269., 281. un 300. punktā Pirmās instances tiesa kā tiesisku kritēriju esot piemērojusi to, ka papildu peļņa palielina inovāciju spēju. Tas esot kļūdaini. Tas tādēļ, ka papildu finanšu līdzekļus uzņēmumi varētu izmantot arī citiem mērķiem, it īpaši, izmaksājot peļņu uzņēmuma īpašniekiem.

217. Šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 247. punkta, Pirmās instances tiesa šādu kritēriju nav piemērojusi, bet gan paredzējusi nosacījumu, ka esot jābūt nozīmīgam, objektīvam labumam, kas izpaužas kā tehniskas attīstības veicināšana, par ko nevarot uzskatīt jebkuru priekšrocību, ko nolīguma dalībuzņēmumi gūst no tā darbības, bet gan tikai nozīmīgu, objektīvu labumu, kas var kompensēt nolīguma radīto kaitējumu konkurencei. Pirmās instances tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru nebija nozīmīga, objektīva labuma, neesot bijis pietiekami pamatots. Arī no pārsūdzētā sprieduma 269., 281. un 300. punkta, kas tiek apstrīdēti, nepārprotami izriet, ka Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā, ka Komisijas secinājums par ietekmi uz GSK inovāciju spēju nebija pietiekami pamatots.

218. Otrkārt, Komisija iebilst pret Pirmās instances tiesas kļūdainu pieņēmumu, ka esot pietiekami, ja tikai daļa no papildu finanšu līdzekļiem tiekot ieguldīta pētniecībā un attīstībā.

219. Arī šis iebildums nav pamatots. Vispirms jānorāda, ka apstrīdēto lēmumu Komisija nav pamatojusi ar šo punktu. Tomēr noteicošā nozīme ir ne tikai šim apstāklim. Ja no EKL 81. panta 3. punkta faktiski izrietētu, ka pieņēmumu par nozīmīgu, objektīvu labumu šīs normas nozīmē varētu izteikt tikai tad, ja visi finanšu līdzekļi, ko GSK gūtu paralēlas tirdzniecības ierobežojuma dēļ, tiktu ieguldīti pētniecības un attīstības veicināšanā, GSK arguments jau vairs nebūtu būtisks. Proti, GSK ir apgalvojusi, ka efektivitātes pieaugums rastos arī tad, ja pētniecībā un attīstībā zāļu ražotāji ieguldītu tikai daļu no papildu finanšu līdzekļiem.

220. Tomēr nozīmīga, objektīva labuma esamība EKL 81. panta 3. punkta nozīmē obligāti neparedz, ka visi papildu finanšu līdzekļi ir jāiegulda pētniecībā un attīstībā. Pretēji Komisijas apgalvojumam tas neizriet no sprieduma lietā Verband der Sachversicherer/Komisija  (113). Saskaņā ar EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu jāpārbauda vienīgi tas, vai tiek gūtas efektivitātes priekšrocības, kas labvēlīgi ietekmē ne tikai tieši iesaistītās personas un katrā ziņā kompensē konkurences ierobežojuma radīto kaitējumu. Novērtējot, vai tiek gūtas šādas efektivitātes priekšrocības, būtiska nozīme gan ir finanšu līdzekļu daļas apmēram. Tas tādēļ, ka no tā ir atkarīgs, vai izdevumi pētniecībai un attīstībai, ja to rašanos var pieņemt ar lielu varbūtību, kompensē kaitējumu, ko rada paralēlas tirdzniecības ierobežojums. Tas attiecas arī uz EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas otrā un trešā nosacījuma izpildes pārbaudi, proti, vai patērētāji saņem pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem un vai paralēlas tirdzniecības ierobežojumu var uzskatīt par obligāti vajadzīgu. Tādējādi savā pamatojumā Komisija katrā ziņā var ņemt vērā to, ka pētniecībā un attīstībā tiek ieguldīta tikai daļa no finanšu līdzekļiem. Tomēr nevar attaisnot pilnīgu atteikšanos no šīs pārbaudes vai to, ka šajā pārbaudē pietiekami netiek ņemti vērā visi argumenti un pierādījumi.

221. Treškārt, Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 274. un 300. punktā Pirmās instances tiesa galu galā esot ņēmusi vērā, vai ieguldījums pētniecībā un attīstībā vairāk esot sagaidāms no zāļu ražotāja, no starpniekiem vai no galapatērētājiem. Tas esot kļūdaini, jo izraisītu to, ka EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmais nosacījums vienmēr būtu izpildīts, tiklīdz, pamatojoties uz nolīgumu, starpnieku vai patērētāju finanšu līdzekļi tiktu pārdalīti par labu zāļu ražotājam.

222. Arī šis iebildums nav pamatots. Vispirms vēlreiz jānorāda, ka Pirmās instances tiesa ir vienīgi pārbaudījusi Komisijas pamatojumu par to, ka netiek gūts nozīmīgs, objektīvs labums, kas izpaužas kā tehniska vai ekonomiska attīstība, bet nav pieņēmusi savu pašas lēmumu. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 274. punktā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 270. punkta, un pārsūdzētā sprieduma 300. punktā tā ir izklāstījusi GSK apsvērumus.

223. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 274. un 300. punktā netiek salīdzināta aktivitāte pētniecībā un attīstībā, ko veic zāļu ražotāji, no vienas puses, un Spānijā reģistrēti starpnieki vai patērētāji, no otras puses. GSK ir vienīgi norādījusi, ka konkurences vispārējā vērtējumā attiecībā uz Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem un no Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem izrietošajā finanšu līdzekļu pārdalē esot jāsalīdzina šādi elementi: no vienas puses, “kredīta pusē” efektivitātes pieaugums, veicinot tehnisku attīstību, ko varētu sagaidīt, ņemot vērā inovāciju konkurences starp zāļu ražotājiem nozīmi; no otras puses, “debeta pusē” kaitējums efektivitātei, kas ir sagaidāms paralēlas tirdzniecības ierobežojuma dēļ. Šajā kontekstā GSK ir norādījusi, ka, novērtējot tāda kaitējuma efektivitātei apmēru, ko varētu izraisīt paralēlas tirdzniecības ierobežojums, Komisijai bija jāņem vērā, ka, ņemot vērā tirgus struktūras zāļu nozarē, starpnieki gūst lielāko daļu no paralēlas tirdzniecības rezultātā gūtajiem ieņēmumiem  (114).

vi)    Secinājums

224. Tādējādi pilnībā jānoraida arī otrais Komisijas apelācijas pamats.

c)      Par apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un pagātnes notikumu nepietiekamu ņemšanu vērā uz nākotni vērstajā analīzē

225. Šajā apelācijas pamatā Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa, pirmkārt, esot sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu (i), otrkārt, neesot ļāvusi ņemt vērā pagātnes notikumus (ii) un, treškārt, neesot ļāvusi ņemt vērā informāciju, kas nebija iesniegta lēmuma pieņemšanas laikā (iii).

i)      Par apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu

226. Vispirms Komisija apstrīd Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu pārsūdzētā sprieduma 261. punktā. Tajā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem saistīto konkurences priekšrocību novērtējumu Komisija esot veikusi tikai apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā. Komisija uzskata, ka šis Pirmās instances tiesas secinājums nozīmējot apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu.

227. Šim iebildumam ir būtiska nozīme. Tas tādēļ, ka Pirmās instances tiesa savu pamatojumu ir balstījusi uz to, ka Komisijas sniegtais pamatojums nebija pietiekams. Ja Pirmās instances tiesa būtu sagrozīti izklāstījusi apstrīdētā lēmuma saturu, varētu apšaubīt Pirmās instances tiesas secinājumu par nepietiekamu Komisijas sniegto pamatojumu.

228. Šis iebildums ir pieņemams, jo apelācijā var iebilst pret lēmuma satura sagrozīšanu  (115). Iebildums par lēmuma satura sagrozīšanu, pēc manām domām, ir arī pamatots, jo pārsūdzētā sprieduma 261. un nākamajos punktos Pirmās instances tiesa nav izpratusi apstrīdētā lēmuma saturu. Tomēr, tā kā Pirmās instances tiesas secinājums, ka Komisijas pamatojums nav pietiekams, ir pareizs, tas ir jāapstiprina, mainot pārsūdzētā sprieduma pamatojumu.

–       Par apstrīdētā lēmuma satura sagrozīšanu

229. Vispirms jānorāda, ka Komisijai un Pirmās instances tiesai bija acīmredzami atšķirīgi uzskati par pieeju, kas jāpiemēro pārbaudē.

230. Apstrīdētā lēmuma 154.–169. apsvērumā Komisija ir pārbaudījusi, vai var izteikt pieņēmumu par nozīmīgu, objektīvu labumu. Vispirms tā ir norādījusi, ka uzņēmumi varot brīvi izlemt, kādus izdevumus tie atļaujas pētniecībai un attīstībai. Komisija ir noraidījusi nozīmīga, objektīva labuma esamību, jo tā uzskatīja, ka nevarot izteikt pieņēmumu par tiešu cēloņsakarību, proti, nozīmīgu tiešu cēloņsakarību starp papildu finanšu līdzekļiem, ko GSK saņemtu paralēlas tirdzniecības ierobežojuma dēļ, un palielinātiem izdevumiem pētniecībai un attīstībai. Šo secinājumu Komisija it īpaši ir pamatojusi ar GSK vēsturiskās informācijas analīzi.

231. Turpretī Pirmās instances tiesa, kā it īpaši izriet no tās secinājuma pārsūdzētā sprieduma 295. punktā un no virsrakstiem pirms pārsūdzētā sprieduma 269., 281., 294. un 304. punkta, ir izmantojusi šādu pārbaudes struktūru. Pirmkārt, Komisijai esot jāpārbauda ar paralēlu tirdzniecību saistītā efektivitātes zuduma radītais kaitējums farmācijas rūpniecībai kopumā un atsevišķi GSK. Šajā kontekstā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka neesot pietiekami pamatots Komisijas secinājums, ka, ietekmējot GSK inovāciju spēju, paralēla tirdzniecība neizraisa efektivitātes zudumu  (116). Otrkārt, Komisijai esot jāpārbauda ar paralēlu tirdzniecību saistītā efektivitātes zuduma apmērs. Attiecībā uz to Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka neesot pietiekami pamatots arī papildu secinājums, ka katrā ziņā neesot pierādīts, ka, ietekmējot GSK inovāciju spēju, paralēla tirdzniecība izraisa nozīmīgu efektivitātes zudumu  (117). Treškārt, Komisijai esot jāpārbauda ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem saistītais efektivitātes pieaugums. To Komisija gan esot izdarījusi tikai apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā, būtībā secinot, ka papildu finanšu līdzekļi obligāti nenozīmējot lielākus ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, jo zāļu ražotāji varot brīvi izlemt, cik daudz tie vēlas ieguldīt pētniecībā un attīstībā. Šo pamatojumu, ņemot vērā GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus, Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi par nepietiekamu  (118). Ceturtkārt, Komisijai esot jāizvērtē attiecīgās priekšrocības un kaitējums konkurencei saistībā ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem, kuru pieņemšanas dēļ ir pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts. Komisija to neesot izdarījusi  (119).

232. Atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 295. punktā izteiktajam Pirmās instances tiesas secinājumam minētā pārbaudes struktūra neizbēgami izrietēja no GSK argumentu struktūras un attiecīgajiem paskaidrojumiem administratīvā procesa laikā.

233. Šis Pirmās instances tiesas uzskats nav pareizs. Tas, vai Komisijas veikta pārbaude un sniegts pamatojums ir vai nav pietiekams, pirmkārt, ir atkarīgs no attiecīgajiem apstākļiem un tikai, otrkārt, no tā, vai Komisija ir pietiekami izskatījusi visus attiecīgajiem apstākļiem būtiskos iesniegtos argumentus un pierādījumus  (120).

234. Tādējādi atbilstoši EKL 81. panta 3. punkta struktūrai vispirms bija jāpārbauda, vai ar pietiekamu varbūtību varēja pieņemt, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem bija saistīta tehniskā progresa veicināšana. No šāda viedokļa – pretēji Pirmās instances tiesas secinājumam pārsūdzētā sprieduma 295. punktā – vispirms neizbēgami nebija jāpārbauda, vai paralēla tirdzniecība izraisa efektivitātes zudumu farmācijas rūpniecībai kopumā un atsevišķi GSK.

235. Minētos apsvērumus gan nedrīkstētu saprast tā, ka Pirmās instances tiesas ierosinātā pieeja izraisa nepareizu rezultātu (121). Tomēr Pirmās instances tiesa nevar pārmest Komisijai, ka tās pamatojums nav pietiekams, tikai tāpēc, ka Komisija ievēro EKL 81. panta 3. punktā noteikto pārbaudes struktūru. Turklāt nepareizi par neizbēgamu nodēvētās pārbaudes struktūras prasība nedrīkst izraisīt to, ka, aplūkojot lēmumu tikai no šādas pārbaudes struktūras skatu punkta, Pirmās instances tiesa sagroza apstrīdētā lēmuma saturu. Tomēr Pirmās instances tiesa to ir izdarījusi, pārsūdzētā sprieduma 261. punktā secinot, ka ar Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem saistīto efektivitātes pieaugumu Komisija esot pārbaudījusi tikai apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā, turklāt tikai ierobežoti. Tādējādi Pirmās instances tiesa nav pareizi sapratusi, ka ne tikai apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā, bet arī tā 154.–169. apsvērumā Komisija ir pārbaudījusi, vai ar pietiekamu varbūtību var pieņemt, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi rada efektivitātes pieaugumu.

236. Tādējādi ir pareizs Komisijas iebildums, ka ar savu secinājumu pārsūdzētā sprieduma 261. punktā Pirmās instances tiesa nav izpratusi apstrīdētā lēmuma saturu.

–       Par pamatojuma maiņu

237. Tomēr ar to galu galā netiek apšaubīts Pirmās instances tiesas secinājums, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu lēmumu. Tas tādēļ, ka faktu juridiskais vērtējums, kas balstās uz tādiem Pirmās instances tiesas secinājumiem, uz kuriem nevar attiecināt ne apstrīdētā lēmuma satura sagrozīšanu, ne citas kļūdas tiesību piemērošanā, liek spriest, ka Komisijas secinājums par nozīmīga, objektīva labuma neesamību nebija pietiekami pamatots.

238. Pārsūdzētā sprieduma 275.–280. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisija nebija pietiekami pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru nebija pierādījumu par cēloņsakarību starp papildu finanšu līdzekļiem, ko GSK gūst paralēlas tirdzniecības dēļ, un papildu izdevumiem pētniecībai un attīstībai. Tā it īpaši pārsūdzētā sprieduma 277. punktā Pirmās instances tiesa ir atzīmējusi, ka apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā Komisija neesot pietiekami atspēkojusi GSK minēto sakarību starp pašreizējo peļņas stāvokli kopumā vai sagaidāmo preču rentabilitāti, no vienas puses, un izdevumiem pētniecībai un attīstībai, no otras puses. Tā kā, iesniedzot pierādījumus, GSK esot atsaukusies uz to, ka šos faktorus (pašreizējo peļņas stāvokli kopumā vai sagaidāmo preču rentabilitāti) paralēla tirdzniecība ietekmētu negatīvi, Komisija nav drīkstējusi nepārbaudīt šos pierādījumus (122). Pārsūdzētā sprieduma 278. un 279. punktā Pirmās instances tiesa cita starpā ir secinājusi, ka Komisija nav pietiekami izskatījusi GSK argumentu, ka spēcīgās inovāciju konkurences starp preču zīmēm dēļ GSK katrā ziņā esot ieinteresēta ieguldīt pētniecībā un attīstībā, bet paralēlas tirdzniecības dēļ negūst visus šo ieguldījumu augļus, lai tos no jauna ieguldītu pētniecībā un attīstībā.

239. Tālāk pārsūdzētā sprieduma 281.–293. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi arī savu secinājumu, ka papildu finanšu līdzekļi katrā ziņā nozīmīgi neietekmētu pētniecību un attīstību. Tā pārsūdzētā sprieduma 286. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisija neesot atspēkojusi GSK argumentu, saskaņā ar kuru valūtas kursa svārstību dēļ esot mainījies paralēla importa no Spānijas apmērs, nevis šī paralēlā importa daļa. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā to, ka saistībā ar labuma nozīmīgumu Komisija esot ņēmusi vērā vienīgi paralēlu tirdzniecību starp Spāniju un Apvienoto Karalisti, bet tajā pašā laikā saistībā ar konkurences ierobežojuma nozīmīgumu lielu uzmanību esot pievērsusi tam, ka esot jāņem vērā arī tā sekas citās dalībvalstīs. Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 292. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka arī turpmāk varētu rasties valūtas kursa svārstības, kas varētu ietekmēt GSK zaudējumu apmēru paralēlas tirdzniecības dēļ.

240. Komisija gan norāda, ka, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 160. apsvēruma, ņemot vērā GSK iesniegto informāciju, tā neesot varējusi secināt, ka agrāk pastāvējusi tieša sakarība starp GSK finanšu līdzekļu samazinājumu paralēlas tirdzniecības dēļ, no vienas puses, un pētniecības un attīstības projektu pārtraukšanu, no otras puses. Turklāt tā ir secinājusi, ka GSK izdevumi pētniecībai un attīstībai esot relatīvi pieauguši, proti, arī gados, kad GSK ieņēmumi bija samazinājušies.

241. Tomēr no EKL 81. panta 3. punkta nevar secināt, ka nozīmīga, objektīva labuma gūšanu var pierādīt tikai tad, ja uzņēmums pierāda, ka starp paralēlu tirdzniecību un izdevumiem pētniecībai un attīstībai pastāv tieša sakarība. Gluži pretēji – nevar noliegt, ka uzņēmums iesniedz pierādījumus arī citādā veidā (123).

242. Tādējādi uzņēmuma argumentus, kas pamatoti ar ekonomikas atziņām un sniedz arī būtisku ekonomiska un statistiska rakstura informāciju, Komisija nevar neņemt vērā tāpēc vien, ka tie nepierāda tiešas sakarības esamību  (124). Uzņēmuma argumentus kopumā tā gan var arī atspēkot kopumā. Savukārt, ja uzņēmums pamato savus argumentus nozīmīgā veidā, Komisijai šie argumenti detalizēti jāizvērtē. Šajā gadījumā nepietiek norādīt, ka papildu līdzekļi arī vienkārši varētu palielināt uzņēmuma peļņu, jo uzņēmumi var brīvi izlemt, cik daudz tie iegulda pētniecībā un attīstībā. Tas tādēļ, ka ar šādu vispārēju norādi netiek atzīts, ka uzņēmumu uzvedību tirgū nozīmīgi ietekmē konkurence ar citiem uzņēmumiem un tādējādi var tikt ierobežota uzņēmuma rīcības brīvība.

243. Faktu aspektā vispirms jānorāda uz Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 256. punktā, ka GSK bija iesniegusi ekonomiska un statistiska rakstura pierādījumus. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 264. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka Paziņojumā par farmaceitisko produktu vienoto tirgu (125) Komisija pati bija uzsvērusi inovāciju konkurences nozīmi zāļu nozarē, jaunu preču nepārtrauktu ieplūšanu tirgū, ieguldījumu pētniecībā un attīstībā finansēšanas īpatnības un proporciju ar uzņēmumu rentabilitāti.

244. Ņemot vērā šos faktus, kuru konstatācija ir vienīgi Pirmās instances tiesas kompetencē un kuru konstatējumus principā vairs nevar apšaubīt apelācijas tiesvedībā, un ņemot vērā iepriekš minētos juridiskos apsvērumus, es secinu, ka pārsūdzētā sprieduma 301. punktā galu galā Pirmās instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka Komisija nav drīkstējusi noraidīt GSK iesniegtos argumentus par faktiem un pierādījumus, nenorādot pamatojumu. Šeit es vēlētos vēlreiz nepārprotami norādīt, ka Pirmās instances tiesa nav secinājusi, ka, ņemot vērā GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus, Komisijai bija pienākums pieņemt, ka tiek gūts objektīvs, nozīmīgs labums. Tā ir vienīgi secinājusi, ka Komisijai bija jāizvērtē GSK argumenti un pierādījumi, kuri bija būtiski attiecībā uz objektīva, nozīmīga labuma esamību, un gadījumā, ja tā tos neuzskata par pietiekamiem, šie argumenti un pierādījumi jāatspēko.

–       Secinājums

245. Tādējādi galu galā Pirmās instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka Komisijas secinājums par nozīmīga, objektīva labuma neesamību nebija pietiekami pamatots. Tādēļ Komisijas iebildums ir jānoraida, mainot pārsūdzētā sprieduma pamatojumu.

ii)    Par pagātnes notikumu ņemšanu vērā

246. Tālāk Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot, ka Komisija varot atsaukties uz pagātnes notikumiem, lai veiktu uz nākotni vērstu analīzi.

247. Arī šis iebildums nav pamatots. Pirmās instances tiesa nav noliegusi, ka Komisija var atsaukties uz pagātnes notikumiem. Kā minēts iepriekš, tā ir vienīgi konstatējusi, ka attiecīgais Komisijas pamatojums nebija pietiekams, jo Komisija nebija pietiekami ņēmusi vērā visus GSK iesniegtos būtiskos argumentus un pierādījumus.

iii) Par tādas informācijas ņemšanu vērā, kas nebija iesniegta apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā

248. Tiktāl, ciktāl Komisija visbeidzot iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 58. un 59. punktā Pirmās instances tiesa neesot ļāvusi, lai tiesvedībā Pirmās instances tiesā Komisija atsauktos uz informāciju, kas nebija iesniegta apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, šajā apstāklī es nesaskatu nevienu tiesību piemērošanā pieļautu kļūdu. Tas tādēļ, ka apstrīdētā lēmuma pārbaude – kā šajos punktos pareizi ir norādījusi Pirmās instances tiesa – tiek veikta tikai attiecībā uz faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem lēmuma pieņemšanas laikā  (126). Tāpēc man nav skaidrs, kā, atsaucoties uz informāciju, kas ir sagatavota tikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un ko Komisija savā pamatojumā noteikti nevarēja ņemt vērā, Komisija grib izlabot nepietiekamo pamatojumu uz nākotni vērstajā analīzē, kas bija jāveic apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā.

iv)    Secinājums

249. Tādējādi pilnībā jānoraida arī šis apelācijas pamats.

d)      Par pārbaudes kritērija nepareizu piemērošanu

250. Komisija iebilst arī pret pārbaudes kritērija nepareizu piemērošanu, jo, pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot noteikusi jaunu atcelšanas pamatu (i) un, otrkārt, tā esot pārkāpusi savas kompetences robežas (ii).

i)      Par jauna atcelšanas pamata noteikšanu

251. Pirmkārt, Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 269., 277., 281., 286. un 313. punktā Pirmās instances tiesa esot noteikusi jaunu lēmumu atcelšanas pamatu, proti, nepietiekami veiktu pārbaudi vai uzņēmuma argumentu nepārliecinošu atspēkošanu. Šādam atcelšanas pamatam neesot nekāda juridiska pamatojuma.

252. Šis iebildums nav pamatots. Kā iepriekš minēts šo secinājumu 188. punktā, lietās, kurās, ņemot vērā sarežģīta ekonomiska vērtējuma izdarīšanu, Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība, Pirmās instances tiesai vienīgi jāpārbauda, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai ir pietiekams pamatojums satura ziņā, vai ir pareizi konstatēti fakti, vai šo faktu novērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi. No šāda viedokļa pārbaude par to, vai Komisijas pamatojums ir pietiekams, atbilst šo secinājumu 188. punkta 100. zemsvītras piezīmē minētajai Tiesas pastāvīgajai judikatūrai.

ii)    Par Pirmās instances tiesas kompetences pārsniegšanu

253. Tiktāl, ciktāl Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 274.–278. punktā Pirmās instances tiesa lēmuma pamatojumu esot aizstājusi ar savu pamatojumu, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots. Vispirms jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 274. punktā Pirmās instances tiesa – kā it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 270. punkta – galvenokārt ir izklāstījusi GSK argumentu, saskaņā ar kuru spēcīgās inovāciju konkurences nozarē dēļ katrs zāļu ražotājs katrā ziņā esot ieinteresēts vismaz daļu no savas papildu peļņas ieguldīt pētniecībā un attīstībā. Tālāk pārsūdzētā sprieduma 278. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā šo aspektu un nav sniegusi pietiekamu atbildi uz šo GSK argumentu. Arī no tā izriet, ka Pirmās instances tiesa ar savu pamatojumu nav aizstājusi Komisijas sniegto pamatojumu.

e)      Par kļūdu pamatojumā, ko izraisījusi pierādījumu īsā izvērtēšana un Pirmās instances tiesas neizskaidrotie pieņēmumi

254. Visbeidzot Komisija iebilst pret Pirmās instances tiesas kļūdām pamatojumā, izvērtējot GSK iesniegtos pierādījumus (i) un izskatot jautājumu, kāpēc pētniecība un attīstība nebūtu bijusi iespējama, nepieņemot Vispārējos tirdzniecības noteikumus (ii).

i)      Par GSK iesniegto pierādījumu izvērtēšanu

255. Šajā kontekstā Komisija, pirmkārt, iebilst pret Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 262. un 263. punktā. Pamatojumā esot pieļauta kļūda, jo šajos punktos Pirmās instances tiesa esot secinājusi, ka GSK esot izpildījusi savu pierādījumu sniegšanas pienākuma daļu, sniedzot pierādījumus, kurus Pirmās instances tiesa esot norādījusi pārsūdzētā sprieduma 256.–259. punktā. Proti, daļa no 258. punktā minētajiem argumentiem un pierādījumiem esot bijuši strīdīgi.

256. Šis iebildums nav pamatots. Vispirms vēlreiz jānorāda, ka Pirmās instances tiesa nav pārbaudījusi nozīmīga, objektīva labuma esamību, bet gan tikai Komisijas sniegto pamatojumu par šo jautājumu. Turklāt it īpaši no 263. punkta virsraksta izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 263. un nākamajos punktos Pirmās instances tiesa ir vienīgi pārbaudījusi, vai GSK iesniegtie pierādījumi bija būtiski un līdz ar to Komisijai tie bija jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāatspēko. Visbeidzot, kā minēts iepriekš, Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi Komisijas sniegto pamatojumu un secinājusi, ka Komisija nav pietiekami izskatījusi visus GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus. Pirmās instances tiesa nav balstījusi savu pamatojumu uz to, ka GSK ir pierādījusi noteiktus punktus. Tā ir balstījusi savu pamatojumu uz to, ka Komisija nav izskatījusi vai pietiekami nav izskatījusi noteiktus GSK iesniegtos argumentus un pierādījumus.

257. Otrkārt, Komisija iebilst pret Pirmās instances tiesas pretrunīgu pamatojumu.

258. Vispirms tā iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 273. punktā Pirmās instances tiesa esot secinājusi, ka paralēla tirdzniecība nesniedz nozīmīgus labumus galapatērētājiem, taču pārsūdzētā sprieduma 190. punktā tā esot norādījusi, ka paralēlas tirdzniecības ierobežošana patērētājiem kaitē. Šis iebildums nav pamatots. Tas tādēļ, ka pārsūdzētā sprieduma 273. punktā Pirmās instances tiesa – kā it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 270. punkta – galvenokārt ir izklāstījusi GSK argumentus un pierādījumus.

259. Turklāt Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 133., 143. un 144. punktā Pirmās instances tiesa esot secinājusi, ka zāļu nozari neietekmē piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, taču pārsūdzētā sprieduma 271. un 272. punktā tā esot pareizi aprakstījusi piedāvājuma un pieprasījuma procesu. Tā kā tādējādi Komisija neiebilst pret pārsūdzētā sprieduma 271. un 272. punkta saturu, bet gan pret 133., 143. un 144. punktā sniegto pamatojumu, šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams, pamatojoties uz šo secinājumu iepriekš 42.–47. punktā minētajiem iemesliem. Principā jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 271. un 272. punktā Pirmās instances tiesa – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 270. punkta – galvenokārt ir izklāstījusi GSK sniegto argumentāciju.

260. Treškārt, Komisija iebilst, ka neesot pamatots pārsūdzētā sprieduma 265. punktā izteiktais secinājums. Tajā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka daži GSK argumenti esot apstiprināti Komisijas Paziņojumā par farmaceitisko produktu vienoto tirgu (127). Komisija uzskata, ka tas neesot saprotams, jo neesot skaidrs, kuri GSK argumentācijas elementi esot apstiprināti. Arī šis iebildums nav pamatots. Tā, salīdzinot GSK sniegtos argumentus pārsūdzētā sprieduma 258. un 259. punktā un būtiskos izteikumus Komisijas Paziņojumā par farmaceitisko produktu vienoto tirgu pārsūdzētā sprieduma 264. punktā, pietiekami skaidri izriet, kura argumentu daļa ir apstiprināta Paziņojumā, proti, it īpaši inovāciju konkurences nozīme, jaunu preču nepārtraukta ieplūšana tirgū, ieguldījumu pētniecībā un attīstībā finansēšanas īpatnības, to proporcija ar uzņēmumu rentabilitāti, kā arī valsts tiesiskā regulējuma par cenu strukturālais faktors atsevišķās dalībvalstīs. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 284. punktā Pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz Paziņojumu, lai apliecinātu to argumentu nozīmi, ko pamatoja valsts tiesiskā regulējuma par cenu strukturālais faktors. Principā kļūda pamatojumā nav būtiska. Ja uzņēmums iesniedz argumentus un pierādījumus, kas pamato viņa būtiskos apgalvojumus, Komisijai tie ir pietiekami jāņem vērā. Izskatāmajā lietā, ņemot vērā Komisijas Paziņojuma saturu, GSK apgalvojumu būtiskums tika vienīgi pastiprināts.

ii)    Par nepietiekamu paskaidrojumu, kāpēc pētniecība un attīstība nebūtu bijusi iespējama, nepieņemot Vispārējos tirdzniecības noteikumus

261. Visbeidzot Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 278. un 297. punktu. Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu pamatojumā, jo neesot paskaidrojusi, kāpēc GSK, negūstot papildu līdzekļus, nevarot veikt pietiekamus ieguldījumus pētniecībā un attīstībā.

262. Arī šis iebildums nav pamatots. Vispirms vēlreiz jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 253.–308. punktā Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi vienīgi Komisijas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmā nosacījuma izpildi, tātad par nozīmīga, objektīva labuma esamību. Pārsūdzētā sprieduma 278. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka pamatojumā, saskaņā ar kuru GSK varot finansēt izdevumus pētniecībai un attīstībai arī no citiem avotiem, Komisija nav pietiekami izskatījusi GSK argumentu, ka inovāciju konkurences starp zāļu ražotājiem dēļ tā katrā ziņā esot ieinteresēta ieguldīt pētniecībā un attīstībā. Pretēji Komisijas uzskatam Pirmās instances tiesas uzdevums nav ar savu pamatojumu aizstāt Komisijas sniegtu pamatojumu. Jautājums, vai zāļu ražotājs var reaģēt uz ieņēmumu samazināšanos, samazinot citus izdevumus nekā izdevumus pētniecībai un attīstībai, principā neattiecas uz jautājumu, vai tiek gūts nozīmīgs, objektīvs labums, bet gan uz jautājumu, vai obligāti bija vajadzīgs konkurences ierobežojums, lai varētu gūt šādu labumu, un tādējādi uz EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas trešā nosacījuma izpildi.

2)      Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem

263. Visbeidzot Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 309. punktā, kurā tā ir aplūkojusi Komisijas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem.

264. Tiktāl, ciktāl Komisija, pirmkārt, iebilst, ka Pirmās instances tiesa pati neesot pamatojusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi ir obligāti vajadzīgi, jānorāda, ka Pirmās instances tiesa – kā iepriekš minēts šo secinājumu 188. punktā – ar savu pamatojumu nedrīkst aizstāt Komisijas sniegtu pamatojumu. Līdz ar to Pirmās instances tiesa ir darījusi pareizi, vienīgi pārbaudot Komisijas lēmuma pamatojumu.

265. Turklāt ar pārsūdzētā sprieduma 309. punktā norādīto konstatējumu, ka Komisijas secinājumi par Vispārējo tirdzniecības noteikumu obligātu vajadzību nebija pietiekami, jo tie pamatojās uz secinājumiem par objektīva, nozīmīga labuma neesamību, Pirmās instances tiesa – pretēji Komisijas apgalvojumam – nav arī sagrozījusi apstrīdētā lēmuma 187. apsvēruma saturu.

266. Tā no apstrīdētā lēmuma 187. apsvēruma izriet, ka obligātas vajadzības neesamību Komisija ir pamatojusi tā, ka nav pierādīta labuma gūšana un tādējādi nav ieguldījuma, kura obligāta vajadzība būtu jāizvērtē. Tas ir pretrunā pieņēmumam, ka Komisija obligātas vajadzības faktoru faktiski ir pārbaudījusi.

267. Ja, neņemot vērā šo pamatojumu, papildus būtu jāatsaucas uz Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā, saskaņā ar kuru izdevumus pētniecībai un attīstībai GSK var finansēt arī no citas peļņas, jānorāda: obligāta vajadzība gan nozīmē vairāk nekā spēju veicināt nolīguma pozitīvo mērķu sasniegšanu (128). Tomēr nolīgums ir obligāti vajadzīgs ne tikai tad, ja vēlamos labumus nevar gūt citādā veidā, bet pat tad, ja tos nevar gūt tādā pašā apmērā, tādā pašā laikposmā vai ja to iestāšanās nav tikpat droša. Šajā vērtējumā jāņem vērā tirgus attiecības un ekonomiskie apstākļi, kādi ir nolīguma līgumslēdzējām pusēm.

268. No Komisijas sniegtā pamatojuma apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā gan izriet, ka nebija izslēgts ieguldījumu pētniecībai un attīstībai cita veida palielinājums. Tomēr no tā nekādā veidā nevar spriest, vai ieguldījumu palielinājums pētniecībai un attīstībai būtu tādā pašā apmērā un tikpat drošs. Šajā kontekstā jāņem vērā, ka GSK argumentācijā bija minēts, ka zāļu ražotāji atļautos lielākus izdevumus pētniecībai un attīstībai absolūtos skaitļos, ja to ieņēmumi absolūtos skaitļos būtu lielāki. Tādējādi, ja arī tiktu ņemts vērā Komisijas sniegtais pamatojums apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā, nevarētu apšaubīt pārsūdzētā sprieduma 309. punktā izteikto Pirmās instances tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru Komisija nebija pietiekami pamatojusi nosacījuma neizpildi.

269. Tādējādi arī šis apelācijas pamats ir jānoraida.

3)      Secinājums

270. Līdz ar to Komisijas apelācijas sūdzība un pretapelācijas sūdzība lietā C‑513/06 P un lietā C‑501/06 P ir pilnībā jānoraida.

C –    Par “EAEPC” apelācijas sūdzību lietā C‑515/06 P

271. Apelācijas sūdzību lietā C‑515/06 P EAEPC pamato ar trim apelācijas pamatiem.

1)      Par EKL 81. panta 3. punkta nozīmi un uzdevumu

272. Ar pirmo apelācijas pamatu EAEPC būtībā apstrīd Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 261. punktā, saskaņā ar kuru jautājumu, vai Vispārējie tirdzniecības noteikumi rada efektivitātes pieaugumu, Komisija tikai ierobežoti ir aplūkojusi apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā. EAEPC apgalvo, ka Pirmās instances tiesas secinājumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo tas pamatojas uz GSK argumentācijas un apstrīdētā lēmuma sagrozītu izklāstu.

273. Šo iebildumu līdz ar to nevar pieņemt. Kā norādīts šo secinājumu 226.–236. punktā, pārsūdzētā sprieduma 261. punktā gan ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, tomēr šim iebildumam galu galā nevar piekrist, jo Pirmās instances tiesa tomēr ir pareizi secinājusi, ka Komisijas pamatojums nav pietiekams, skat. šo secinājumu 237.–245. punktu.

2)      Par pierādīšanas pienākumu

274. Tiktāl, ciktāl otrajā apelācijas pamatā EAEPC, pirmkārt, iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 258. punktā Pirmās instances tiesa esot uzskatījusi par būtiskiem GSK argumentus, lai gan GSK neesot pierādījusi, ka papildu finanšu līdzekļi, ko tā guvusi no paralēlas tirdzniecības ierobežojuma, arī tieši esot izraisījuši izdevumu palielinājumu pētniecībai un attīstībai, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

275. Vispirms jānorāda, ka Pirmās instances tiesa ir vienīgi pārbaudījusi Komisijas sniegto pamatojumu. Kā minēts šo secinājumu 186. punktā, Pirmās instances tiesa ir pareizi uzskatījusi, ka GSK ar argumentiem un pierādījumiem ir jāpierāda nozīmīga, objektīva labuma gūšana ar pietiekamu varbūtību. Pirmās instances tiesa nav secinājusi, ka ar iesniegtajiem argumentiem un pierādījumiem GSK ir pierādījusi nozīmīga, objektīva labuma gūšanu. Tā ir vienīgi secinājusi, ka Komisija nav vai arī tikai nepietiekamā mērā ir noraidījusi GSK būtiskus argumentus un pierādījumus, tostarp pārsūdzētā sprieduma 256. punktā minētos ekonomikas pētījumus, un tāpēc tās sniegtais pamatojums nebija pietiekams.

276. Ar otro iebildumuEAEPC iebilst pret Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 274. punktā, saskaņā ar kuru papildu finanšu līdzekļu saglabāšana zāļu ražotājam, iespējams, radot efektivitātes pieaugumu salīdzinājumā ar situāciju, kad peļņa tiek dalīta ar starpnieku. Šis iebildums kā nepamatots jānoraida jau tāpēc vien, ka pārsūdzētā sprieduma 271.–274. punktā Pirmās instances tiesa – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 270. punkta – galvenokārt ir izklāstījusi GSK sniegto argumentāciju.

3)      Par pierādījumu nepareizu vērtējumu vai nepietiekamu ņemšanu vērā

277. Ar trešo apelācijas pamatu EAEPC iebilst pret tiesību piemērošanā pieļautām kļūdām attiecībā uz pierādīšanas pienākuma pāreju, kā arī pret faktu nepareizu vērtējumu un sagrozīšanu.

a)      Par pierādīšanas pienākuma pāreju

278. Tiktāl, ciktāl EAEPC, pirmkārt, iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka pierādīšanas pienākums esot pārgājis uz Komisiju, šis iebildums ir jānoraida, atsaucoties uz apsvērumiem šo secinājumu 187.–191. punktā. Pirmās instances tiesa vienīgi ir secinājusi, ka savā pamatojumā Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā visus GSK būtiskos argumentus un pierādījumus. Šajā kontekstā jānoraida arī EAEPC arguments, ka pieņēmumu par pienākuma sniegt paskaidrojumus un pierādījumus pāreju uz Komisiju izskatāmajā lietā varot izteikt tikai tad, ja, ņemot vērā GSK argumentus, var izteikt pieņēmumu par efektivitātes priekšrocībām. Tā kā, pārbaudot sarežģītus ekonomiskus vērtējumus, Pirmās instances tiesas kontrole ir ierobežota, nebūtu pareizi piemērot pieņēmuma kritēriju. Tas tādēļ, ka tas nozīmētu nosacījumu, ka Pirmās instances tiesa – pretēji tās ierobežotajai kompetencei – veic savu pašas vērtējumu.

279. Otrkārt, EAEPC iebilst pret pierādījumu sagrozīšanu pārsūdzētā sprieduma 277. punktā. Pārsūdzētā sprieduma 277. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka Frontier Economics II pētījumā esot secināts, ka, lemjot par pētniecību un attīstību, paralēlai tirdzniecībai neesot izšķirošas nozīmes, bet esot arī secināts, ka pastāvot sakarība starp pašreizējo peļņas stāvokli kopumā vai sagaidāmo preču rentabilitāti un lēmumiem par pētniecību un attīstību. Tā kā GSK atsaucoties uz to, ka paralēla tirdzniecība ietekmējot šos faktorus, Komisijai esot padziļināti jāpārbauda GSK iesniegtie attiecīgie pierādījumi.

280. Tiktāl, ciktāl EAEPC iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot interpretējusi šo pētījumu tā, ka no tā izriet tieša sakarība starp paralēlu tirdzniecību un izdevumiem pētniecībai un attīstībai, šis iebildums nav pamatots. No pārsūdzētā sprieduma 277. punkta drīzāk izriet šīs sakarības sadalīšana divos apakšposmos, no kuriem tikai pirmo GSK ir pamatojusi ar pētījumu. GSK ir atsaukusies uz šo pētījumu pirmajā posmā, pierādot sakarību starp pašreizējo peļņas stāvokli kopumā vai sagaidāmo preču rentabilitāti, no vienas puses, un izdevumiem pētniecībai un attīstībai, no otras puses. Pēc tam otrajā posmā, iesniedzot citus pierādījumus, GSK ir apgalvojusi, ka šos faktorus (pašreizējo peļņas stāvokli, preču rentabilitāti) negatīvi ietekmē paralēla tirdzniecība. Līdz ar to – pretēji EAEPC apgalvojumam – no pārsūdzētā sprieduma 277. punkta nevar secināt, ka no šī pētījuma Pirmās instances tiesa ir secinājusi par tiešu sakarību starp paralēlu tirdzniecību un izdevumiem pētniecībai un attīstībai.

b)      Par no lietas materiāliem izrietošo faktu nepareizu vērtējumu vai neņemšanu vērā

281. EAEPC apstrīd arī pārsūdzētā sprieduma 275. punktu. Ar secinājumu, ka Komisija neesot precīzi pārbaudījusi argumentus par faktiem un pierādījumus, bet tikai ir izklāstījusi fragmentārus, nebūtiskus vai maz pārliecinošus apsvērumus, Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi apstrīdēto lēmumu. Protams, šo secinājumu 226.–236. punktā norādītā kļūda tiesību piemērošanā ietekmē arī secinājumu pārsūdzētā sprieduma 275. punktā. Tomēr galu galā šis iebildums ir jānoraida, pamatojoties uz šo secinājumu 237.–244. punktā minētajiem iemesliem, jo Pirmās instances tiesa tomēr ir pareizi secinājusi, ka Komisijas pamatojums nebija pietiekams.

282. Turklāt EAEPC iebilst, ka Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā izteikto Komisijas secinājumu, ka papildu pētniecību un attīstību GSK varētu finansēt arī no citiem līdzekļiem un tāpēc nevarot runāt par obligātu vajadzību EKL 81. panta 3. punkta nozīmē. Šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots daļā par pārsūdzētā sprieduma 275. punkta apstrīdēšanu, jo tas nav būtisks, pārbaudot objektīva, nozīmīga labuma esamību. EAEPC iebildumam nevar piekrist arī kā iebildumam pret Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 309. un 310. punktā, kurā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisija neesot pietiekami pamatojusi savu secinājumu, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi nav obligāti vajadzīgi. Pirmkārt, iebildums nebūtu pieņemams tādēļ, ka EAEPC nebūtu pietiekami skaidri raksturojusi sprieduma pārsūdzēto daļu (129). Otrkārt, šis iebildums būtu jānoraida, pamatojoties uz šo secinājumu 265.–268. punktā minētajiem argumentiem.

c)      Par nepareizu faktu ņemšanu vērā

283. Visbeidzot, kā nepamatots jānoraida EAEPC iebildums pret pārsūdzētā sprieduma 273. punktu, ar kuru tā iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini interpretējusi galapatērētāja jēdzienu. No pārsūdzētā sprieduma 270. punkta izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 271.–274. punktā Pirmās instances tiesa galvenokārt ir izklāstījusi GSK argumentāciju.

284. Tiktāl, ciktāl visbeidzot EAEPC iebilst, ka Pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi esot kļūdains, šis iebildums EAEPC apelācijas sūdzībā ir jānoraida kā nepieņemams, pamatojoties uz šo secinājumu 42.–47. punktā minētajiem iemesliem.

4)      Secinājums

285. Tādējādi galu galā pilnībā jānoraida EAEPC apelācijas sūdzība lietā C‑515/06 P.

D –    Par “Aseprofar” apelācijas sūdzību lietā C‑519/06 P

286. Savu apelācijas sūdzību lietā C‑519/06 P Aseprofar pamato ar diviem apelācijas pamatiem, ar pirmo no kuriem tiek iebilsts pret Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu (1), bet ar otro – pret Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem (2).

1)      Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas pirmo nosacījumu

287. Ar Aseprofar pirmo apelācijas pamatu tiek apstrīdēts Pirmās instances tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 301. punktā. Tajā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā Komisija nav drīkstējusi tikai tik vienkārši noraidīt GSK argumentus ar pamatojumu, ka katrā ziņā netiekot gūts GSK raksturotais labums.

288. Šajā kontekstā Aseprofar vispirms apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 156.–161. apsvērumā neesot acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Izskatāmajā lietā Komisija drīkstējusi secināt, ka nebija pierādīta cēloņsakarība starp paralēlu tirdzniecību un pētniecību un attīstību. Tādēļ Pirmās instances tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 301. punktā esot kļūdains.

289. Šis iebildums ir jānoraida, atsaucoties uz šo secinājumu 251. un 252. punktā, kā arī 237.–241. punktā minētajiem apsvērumiem. Lai gan Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu, galu galā tā ir pareizi secinājusi, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu lēmumu, jo nav pietiekami izskatījusi visus GSK iesniegtos būtiskos argumentus un pierādījumus.

290. Attiecībā uz Aseprofar nākamo iebildumu šajā kontekstā, ka Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā, ka izdevumus pētniecībai un attīstībai GSK vajadzības gadījumā varētu finansēt arī ar kredītu, tas ir jānoraida, atsaucoties uz iepriekš šo secinājumu 265.–269. punktā minētajiem apsvērumiem. Papildus jānorāda, ka GSK ir norādījusi pamatojumu, kāpēc šos izdevumus parasti finansējot no pašu kapitāla un GSK gadījumā – vienīgi no pašu kapitāla, un Komisija to nav izvērtējusi.

291. Turklāt ir jānoraida iebildums, ka Pirmās instances tiesa esot nepareizi izteikusi pieņēmumu par nepietiekamu pamatojumu saskaņā ar EKL 253. pantu. Kā nepārprotami izriet no pārsūdzētā sprieduma 210.–213. punkta, Pirmās instances tiesas secinājumi pārsūdzētā sprieduma 301. punktā attiecas nevis uz procesuāla noteikuma pārkāpumu saskaņā ar EKL 253. pantu, bet gan uz pamatojuma satura kļūdu, kas izriet no tā, ka pietiekami nav ņemti vērā iesniegtie argumenti un pierādījumi.

292. Visbeidzot, atsaucoties uz šo secinājumu 251. un 252. punktu, ir jānoraida iebildums, ka Pirmās instances tiesa esot noteikusi jaunu atcelšanas pamatu, kā arī, atsaucoties uz šo secinājumu 188. punktu, ir jānoraida iebildums, ka Pirmās instances tiesa nepieņemamā veidā ar savu vērtējumu esot aizstājusi Komisijas veikto vērtējumu.

2)      Par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas citiem nosacījumiem

293. Ar otro apelācijas pamatu Aseprofar iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 309.–315. punktu. Šajos punktos Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Komisijas sniegtais pamatojums par citiem nosacījumiem neesot bijis pietiekams. Aseprofar iebilst, ka Pirmās instances tiesa neesot sapratusi, ka uzņēmumiem ir pierādīšanas pienākums, pierādot EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumu izpildi. Tāpēc tā nav drīkstējusi kvalificēt Komisijas pamatojumu par pārāk vispārinošu, pirms tam nepārbaudot, vai GSK ir iesniegusi būtiskus argumentus un pierādījumus par citiem nosacījumiem.

a)      Par patērētāju tiesībām saņemt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem

294. Pirmkārt, Aseprofar iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot nepareizi pieņēmusi, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu pamatojumu par galapatērētāju tiesībām saņemt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem. Vispirms GSK esot vienīgi apgalvojusi, ka paralēla tirdzniecība nerada labumus patērētājiem. Turklāt GSK neesot pierādījusi, ka patērētāji gūst nozīmīgu daļu no labuma, ko rada efektivitātes pieaugums. Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā Komisija esot norādījusi, kādu kaitējumu varētu izraisīt paralēlas tirdzniecības ierobežojums.

295. Šis iebildums nav pamatots. Pirmās instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka Komisijas sniegtais pamatojums par patērētāju tiesībām saņemt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem nebija pietiekams. GSK bija atsaukusies uz to, ka paralēla tirdzniecība rada efektivitātes zudumu. Saskaņā ar šo argumentu efektivitātes pieaugums, kas izpaužas kā tehniskas attīstības veicināšana, ir lielāks nekā efektivitātes zudums, kas izriet no paralēlas tirdzniecības ierobežojuma (130). Komisija to nav pietiekami izvērtējusi. Kā Pirmās instances tiesa ir pareizi atzīmējusi, apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā tā ir primāri pamatojusies uz to, ka GSK neesot pierādījusi nozīmīga, objektīva labuma gūšanu. Komisijai bija jāspēj pamatot apstrīdēto lēmumu papildus ar to, ka GSK neesot pierādījusi, ka galapatērētāji saņem pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem. Tomēr patstāvīga, no pirmā nosacījuma izpildes vai neizpildes neatkarīga pamatojuma priekšnoteikums būtu tas, ka, pieļaujot pirmā nosacījuma izpildi, Komisija papildus pārbaudītu otro nosacījumu. Šāda pārbaude, piemēram, var izpausties tā, ka, pieļaujot GSK norādītās priekšrocības, Komisija secinātu, ka arī šajā gadījumā kaitējums, ko rada paralēlas tirdzniecības ierobežojums, ir lielāks. Tomēr Komisija to nav izdarījusi. Apstrīdētā lēmuma 183.–186. apsvērumā aprakstot no paralēlas tirdzniecības ierobežojuma izrietošo efektivitātes zudumu, Komisija galvenokārt ir atspēkojusi GSK argumentus, ka paralēla tirdzniecība nesniedz labumus galapatērētājiem. Tomēr tā nav izvērtējusi (pieļauto) efektivitātes pieaugumu un tās zudumu.

b)      Par obligātu vajadzību

296. Tālāk Aseprofar iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu pamatojumu par obligātas vajadzības nosacījumu. Šajā sakarā GSK esot vienīgi apgalvojusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi ir vajadzīgi, lai kompensētu Spānijas izraisītos konkurences traucējumus. Tā neesot norādījusi, ka nepastāv cita iespēja veicināt tehnisku attīstību.

297. Arī šis iebildums nav pamatots. Protams, uzņēmumiem ir pierādīšanas pienākums, pierādot EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumu izpildi. Tomēr jāņem vērā, ka Regulas Nr. 17 4. pantā paredzētajā procedūrā runa ir par administratīvu procesu, uz ko attiecas princips, ka to vada oficiāla iestāde (131). Tādējādi uzņēmumi var prasīt, lai Komisija pienācīgi pārbaudītu to lūgumus piešķirt atbrīvojumu lēmumam atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam. Turklāt Komisija nedrīkst pieprasīt tikai to, lai uzņēmumi pierāda, ka ir izpildīti atbrīvojuma piemērošanai izvirzītie nosacījumi, bet, pamatojoties uz labas pārvaldības principu, tai ir jāpiedalās attiecīgo apstākļu noskaidrošanā, izmantojot tai pieejamos līdzekļus (132). Tas gan nenozīmē, ka Komisijai jāpierāda EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumu neizpilde. Tomēr saskaņā ar labas pārvaldības principu un vispārējiem procesuāliem principiem Komisijas pamatojumam par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas atsevišķu nosacījumu neizpildi ir jābūt noteiktam minimālajam saturam, ja ar šo pamatojumu Komisija vēlas pamatot noraidošu lēmumu. Šis minimālais saturs vispirms ietver secinājumu, ka attiecīgais nosacījums nav izpildīts. Turklāt no pamatojuma katrā ziņā jāizriet, ka Komisija ir pārbaudījusi attiecīgā nosacījuma izpildi.

298. Tomēr Komisijas pamatojums 187. punktā ietver vienīgi secinājumu, ka obligāta vajadzība neesot jāpārbauda, jo neesot izpildīts pirmais nosacījums. Tādējādi Komisija ir pateikusi, ka nav pārbaudījusi šī nosacījuma izpildi. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 309. un 310. punktā Pirmās instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka attiecīgais Komisijas sniegtais pamatojums nebija pietiekams.

c)      Par iespēju likvidēt konkurenci

299. Visbeidzot Aseprofar iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot nepareizi pieņēmusi, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu pamatojumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas ceturto nosacījumu, proti, par iespēju likvidēt konkurenci. Vispirms apstrīdētā lēmuma 188. apsvērumā Komisija esot secinājusi, ka GSK neesot iesniegusi attiecīgus pierādījumus. Pēc tam Komisija tajā esot secinājusi, ka GSK bija nozīmīgas tirgus daļas noteiktām precēm dažās dalībvalstīs. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 315. punktā Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot, ka Komisijai bija jāizvērtē cenu konkurences ierobežojums un inovāciju konkurence. Komisijai neesot pienākuma atspēkot argumentus, kurus GSK nav izvirzījusi administratīvā procesa laikā. Principā vērtējuma rezultāts būtu tāds, ka cenu konkurencei būtu jāpiešķir priekšroka. Visbeidzot Pirmās instances tiesas norāde uz nepietiekami paskaidrotu tirgus definīciju pārsūdzētā sprieduma 314. punktā neesot pārliecinoša, jo neatkarīgi no tirgus definīcijas esot jāpieņem, ka GSK ļoti ietekmē tirgu.

300. Šie iebildumi jānoraida jau tāpēc vien, ka tie ir neefektīvi. Pirmās instances tiesa savu secinājumu vispirms ir pamatojusi ar pārsūdzētā sprieduma 312. punktā sniegto pamatojumu, kurā tā ir secinājusi, ka Komisija galu galā nav atrisinājusi jautājumu par GSK ietekmi uz tirgu. Tā kā šī Aseprofar pamatojuma daļa netiek apstrīdēta, pret pārsūdzētā sprieduma 314. un 315. punktu vērstie iebildumi jau ir neefektīvi.

301. Principā šis iebildums ir arī nepamatots. Vispirms jānorāda, ka – pretēji Aseprofar apgalvojumam – apstrīdētā lēmuma 188. apsvērumā Komisija nav secinājusi, ka GSK neesot iesniegusi nekādus argumentus par ceturto nosacījumu, bet Komisija ir vienīgi norādījusi, ka GSK šajā kontekstā neesot iesniegusi nekādus argumentus, ko tā jau nebūtu iesniegusi citā sakarā. Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar labas pārvaldības principu (133) noteiktus elementus, kas ir acīmredzami vai izriet no lietas dalībnieku argumentiem, Komisija nevar atstāt nepārbaudītus tikai tāpēc, ka lietas dalībnieki tos nepārprotami nav izvirzījuši par kādu no EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumiem. Līdz ar to Pirmās instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka šajā kontekstā Komisijai katrā ziņā bija jāņem vērā, ka patentētu zāļu jomā, beidzoties patenta tiesībām, GSK bija jāizjūt iespējama konkurence ar nepatentētu zāļu ražotājiem.

3)      Secinājums

302. No šāda viedokļa pilnībā jānoraida arī Aseprofar apelācijas sūdzība.

E –    Secinājumi

303. Tādējādi es iesaku pilnībā noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību lietā C‑513/06 P, EAEPC apelācijas sūdzību lietā C‑515/06 P, Aseprofar apelācijas sūdzību lietā C‑519/06 P, kā arī Komisijas un Aseprofar pretapelācijas sūdzības lietā C‑501/06 P.

304. Tomēr šajā kontekstā es nepārprotami vēlētos norādīt, ka apstrīdētā lēmuma 2. punkts ir jāatceļ tāpēc, ka Komisijas pamatojums nebija pietiekams. Tādējādi nav pieņemts lēmums par to, vai Vispārējiem tirdzniecības noteikumiem var piešķirt atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam.

VII – Kopsavilkums

305. Tādējādi apelācijas sūdzības par pārsūdzēto spriedumu ir jānoraida, turklāt GSK apelācijas sūdzība lietā C‑501/06 P jānoraida, mainot pamatojumu par Vispārējo tirdzniecības noteikumu konkurenci ierobežojošu mērķi, Komisijas, EAEPC un Aseprofar apelācijas sūdzības lietās C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, kā arī Komisijas un Aseprofar pretapelācijas sūdzības lietā C‑501/06 P jānoraida, nomainot pamatojuma daļu, kurā Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu.

VIII – Secinājumi

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku:

1)         noraidīt GSK apelācijas sūdzību un Komisijas un Aseprofar pretapelācijas sūdzības lietā C‑501/06 P;

2)         noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību lietā C‑513/06 P;

3)         noraidīt EAEPC apelācijas sūdzību lietā C‑515/06 P;

4)         noraidīt Aseprofar apelācijas sūdzību lietā C‑519/06 P.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Tiesas 2008. gada 16. septembra spriedums lietā C‑468/06 Sot. Lélos kai Sia (Krājums, I‑7139. lpp.). Par vienpusēju pasākumu ar mērķi ierobežot zāļu paralēlu tirdzniecību izvērtēšanu skat. arī ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] 2008. gada 1. aprīļa secinājumus šajā lietā, kā arī ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2004. gada 28. oktobra secinājumus lietā C‑53/03 Syfait u.c. (2005. gada 31. maija spriedums, Krājums, I‑4609. lpp.).

3 – Turpmāk vairs netiks nošķirta GSK un grupa, kurā tā ietilpst.

4 – Komisijas 2001. gada 8. maija Lēmums Nr. 2001/791/EK lietā IV/36.957/F3 Glaxo Wellcome (paziņojums), lietā IV/36.997/F3 Aseprofar and Fedifar (sūdzība), IV/37.121/F3 Spain Pharma (sūdzība), IV/37.138/F3 BAI (sūdzība) un IV/37.380/F3 EAEPC (sūdzība), OV L 302, 1. lpp.

5 – Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑168/01 GlaxoSmithKline Services/Komisija (Krājums, II‑2969. lpp.).

6 – OV 1989, L 40, 8. lpp.

7 – Saskaņā ar Pirmās instances tiesas secinājumiem pārsūdzētā sprieduma 65.–90. punktā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi uzskatījusi, ka Vispārējie tirdzniecības noteikumi ir nolīgums. To neapšauba neviens no apelācijas sūdzībā iesaistītajiem lietas dalībniekiem.

8 – OV 1962, L 13, 204. lpp.

9 – Turklāt rezolutīvās daļas 1) punktā Pirmās instances tiesa ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 3. un 4. punktu, kuros Komisija prasīja nekavējoties izbeigt un atkārtoti neizdarīt konstatēto pārkāpumu un par veiktajiem pasākumiem informēt Komisiju.

10 – Par ņemšanu vērā vienā atbildes rakstā uz apelāciju skat. šo secinājumu 52.–54. punktu.

11 – Tiesas 2004. gada 28. oktobra rīkojums lietā C‑236/03 P Komisija/CMA CGM u.c. (Krājumā nav publicēts, 25. un 26. punkts). Šajā sakarā jānorāda arī uz judikatūru, saskaņā ar kuru apelācijas pamati ir neefektīvi un līdz ar to nav jāņem vērā, ja tie nav piemēroti, lai apstrīdētu sprieduma rezolutīvo daļu, skat. Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1 (Recueil, I‑5603. lpp., 26.–29. punkts). Lai pamatotu procesuālo tiesību principu, ka nav tiesību pārbaudīt sprieduma pamatojumu, ja tas nevar ietekmēt rezolutīvo daļu, var atsaukties arī uz apsvērumu, kas ir šīs judikatūras pamatā.

12 – Izskatāmajā lietā nav nozīmes tam, ja noteiktos apstākļos tiek apstiprināta tāda apelācijas sūdzības pamata pieņemamība, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza iebildumu, ka Pirmās instances tiesai prasība būtu jānoraida jau kā nepieņemama, nevis kā nepamatota (šajā sakarā skat. ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] 2007. gada 15. februāra secinājumus lietā C‑362/05 P Wunenberger/Komisija, 25.–29. punkts (2007. gada 7. jūnija spriedums, Krājums, I‑4333. lpp.)). Komisijas un Aseprofar prasījums ir izvirzīts par Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu par mērķa ierobežot konkurenci esamību un līdz ar to par pārsūdzētā sprieduma pamatotību. Katrā ziņā apelācijas sūdzība, ar kuru tās iesniedzējs izvirza iebildumu, ka prasība Pirmās instances tiesai bija jānoraida jau kā nepieņemama, ir vērsta uz sprieduma atcelšanu un tādēļ nevar tikt saprasta kā prasījums par pamatojuma maiņu (skat. Tiesas 2005. gada 22. februāra spriedumu lietā C‑141/02 P Komisija/max.mobil (Krājums, I‑1283. lpp., 74. un 75. punkts).

13 – Skat. šo secinājumu 44. punktu.

14 – Tiesas 1992. gada 9. jūnija spriedums lietā C‑30/91 P Lestelle/Komisija (Recueil, I‑3755. lpp., 28. punkts), 1994. gada 19. maija spriedums lietā C‑36/92 P SEP/Komisija (Recueil, I‑1911. lpp., 33. punkts), 1994. gada 15. decembra spriedums lietā C‑320/92 P Finsider/Komisija (Recueil, I‑5697. lpp., 37. punkts), 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑210/98 P Salzgitter/Komisija (Recueil, I‑5843. lpp., 58. punkts), 2009. gada 26. marta spriedums lietā C‑113/07 P Selex Sistemi Integrati/Komisija (Krājums, I‑2207. lpp., 66.–68. punkts).

15 – Tiesas 1966. gada 30. jūnija spriedums lietā 56/65 LTM (Recueil, 282., 303. un 304. lpp.), 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija (Recueil, I‑4411. lpp., 13.–15. punkts).

16 – Skat. šo secinājumu 44. punktu.

17 – Skat. šo secinājumu 52.–57. punktu.

18 – Skat. šo secinājumu 48. punktu.

19 – Skat. šo secinājumu 50.–62. punktu.

20 – Skat. šo secinājumu 60.–62. punktu.

21 – Skat. šo secinājumu 48. punktu.

22 – Tiesas 1994. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (Recueil, I‑1981. lpp., 72. punkts).

23 – Skat. šo secinājumu 70. punktu.

24 – Šajā kontekstā jāpiebilst, ka atbildē uz GSK apelācijas sūdzību lietā C‑501/06 P Aseprofar ir norādījusi uz saviem apsvērumiem apelācijas sūdzībā lietā C‑519/06 P.

25 – Sīkāku informāciju skat. šo secinājumu 52.–57. punktā minētajos apsvērumos.

26 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā LTM, 303. lpp., un 1966. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija (Recueil, 322. un 390. lpp.).

27 – Skat. šo secinājumu 54. punktu.

28 – Pārsūdzētā sprieduma 114.–116. punkts.

29 – Pārsūdzētā sprieduma 117.–119. punkts.

30 – Pārsūdzētā sprieduma 121. punkts.

31 – Pārsūdzētā sprieduma 122. punkts.

32 – Pārsūdzētā sprieduma 122. punkts.

33 – Pārsūdzētā sprieduma 133. punkts.

34 – Pārsūdzētā sprieduma 134. punkts.

35 – Pārsūdzētā sprieduma 147. punkts.

36 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā LTM, 303. lpp., un iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 390. lpp.

37 – Pastāvīgā judikatūra kopš iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 390. un 391. lpp.; skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 261. punkts), 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑209/07 Beef Industry Development Society un Barry Brothers (Krājums, I‑8637. lpp., 16. punkts) un 2008. gada 18. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑101/07 P un C‑110/07 P Coop de France bétailet viande/Komisija (Krājums, I‑10193. lpp., 87. punkts).

38 – 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni (Recueil, I‑4125. lpp., 122. punkts), lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija (Recueil, I‑4287. lpp., 163. punkts) un lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija (Recueil, I‑4539. lpp., 123. punkts).

39 – Skat. arī iepriekš 37. zemsvītras piezīmē manu secinājumu lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers 46. punktu.

40 – 1978. gada 1. februāra spriedums lietā 19/77 Miller International Schallplatten/Komisija (Recueil, 131. lpp., 7. punkts) un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands (Krājums, I‑0000. lpp., 31. punkts).

41 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā LTM, 303. lpp.; Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija (Recueil, II‑3141. lpp., 136. punkts).

42 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā LTM, 303. lpp.

43 – Tas tādēļ, ka, arī pārbaudot nolīguma konkurenci ierobežojošas sekas, var tikt ņemtas vērā nolīguma iespējamās sekas, skat. šo secinājumu 94. punktu.

44 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais Tiesas spriedums lietā LTM, 303. lpp.; 1983. gada 8. novembra spriedums apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium u.c./Komisija (Recueil, 3369. lpp., 25. punkts) un šo secinājumu iepriekš 37. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 16. un 21. punkts; iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Miller/Komisija, 7. punkts; 1984. gada 28. marta spriedums apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 CRAM un Rheinzink/Komisija (Recueil, 1679. lpp., 26. punkts), 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I‑3173. lpp., 66., 77. un 78. punkts).

45 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā LTM, 303. lpp.

46 – It īpaši skat. iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās IAZ International Belgium u.c./Komisija, 23.–27. punkts; 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑306/96 Javico (Recueil, I‑1983. lpp., 13. un 14. punkts), kā arī iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā General Motors/Komisija, 67.–69. punkts. Par iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sot. Lélos kai Sia skat. šo secinājumu 155. punktu.

47 – Skat. šo secinājumu 91. punktu.

48 – Tiesas 1968. gada 29. februāra spriedums lietā 24/67 Parke, Davis and Co. (Recueil, 86. un 112. lpp.).

49 – Skat. šo secinājumu 90. punktu.

50 – Iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands, 36. punkts; Säcker, F. J., Molle, A., publicēts: Hirsch, G., Montag, F., Säcker, F. J. Münchener Kommentar zum Europäischen und Deutschen Wettbewerbsrecht (Kartellrecht), Beck, 2007, 81. pants, 490. punkts.

51 – Skat. arī Pirmās instances tiesas 2001. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑112/99 M6 u.c./Komisija (Recueil, II‑2459. lpp., 72.–77. punkts).

52 – Skat., piemēram, Tiesas 1982. gada 8. jūnija spriedumu lietā 258/78 Nungesser un Eisele/Komisija (Recueil, 2015. lpp., 57. un 58. punkts).

53 – Skat. arī iepriekš 37. zemsvītras piezīmē manu secinājumu lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers 57. punktu.

54 – Skat. arī iepriekš 37. zemsvītras piezīmē manu secinājumu lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers 49. punktu.

55 – Minēta iepriekš. Skat. arī Bellamy & Child, European Community Law of Competition. Oksforda, 6. izdevums, 2008, 2.069. punkta 291. zemsvītras piezīme.

56 – Skat. arī iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sot. Lélos kai Sia, 52.–57. punkts, kā arī 65. punkts, kuram es īpaši pievērsīšos šo secinājumu 155. punktā.

57 – Skat. šo secinājumu 90. punktu.

58 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 386. un nākamās lpp.; 1995. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑266/93 Volkswagen un VAG Leasing (Recueil, I‑3477. lpp., 17. punkts), iepriekš 46. zemsvītras piezīmē minētais 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā Javico, 11. punkts.

59 – Apvienotās lietas T‑213/01 un T‑214/01 (Krājums, II‑1601. lpp.).

60 – Iepriekš minēts 26. zemsvītras piezīmē.

61 – Skat. arī šo secinājumu 140. punktu.

62 – Skat. arī iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā LTM, 303. lpp.

63 – Skat. EKL 225. panta 1. punkta pirmā teikuma otro daļu un Tiesas Statūtu 58. pantu.

64 – Iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minētais Tiesas 1994. gada 1. jūnija spriedums lietā Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., 49. punkts; 1999. gada 4. marta spriedums lietā C‑119/97 P Ufex u.c./Komisija (Recueil, I‑1341. lpp., 66. punkts), Tiesas 1999. gada 14. oktobra rīkojums lietā C‑437/98 P Infrisa/Komisija (Recueil, I‑7145. lpp., 34. punkts), 2001. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑315/99 P Ismeri Europa/Rechnungshof (Recueil, I‑5281. lpp., 19. un 20. punkts).

65 – It īpaši skat. GSK 2006. gada 21. aprīļa atbilžu uz Pirmās instances tiesas 2006. gada 7. marta jautājumiem pirmās instances tiesvedībā 14. un nākamās lpp.

66 – Tiesas 1998. gada 7. maija spriedums lietā C‑401/96 P Somaco/Komisija (Recueil, I‑2587. lpp., 53. punkts), 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑446/00 P Cubero Vermurie/Komisija (Recueil, I‑10315. lpp., 20. punkts).

67 – Skat. ģenerāladvokāta Ležē [Léger] 1996. gada 4. jūlija secinājumus lietā C‑294/95 P Ojha/Komisija (1996. gada 12. novembra spriedums, Recueil, I‑5863. lpp.), 178. un 179. punkts.

68 – Skat. šo secinājumu 89.–94. punktu, kā arī 95.–123. punktu.

69 – Tiesas 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑164/98 P DIR International Film u.c./Komisija (Recueil, I‑447. lpp., 43.–49. punkts).

70 – Skat. šo secinājumu 89.–94. punktu.

71 – Skat. apstrīdētā lēmuma 115.–125. apsvērumu.

72 – Skat. šo secinājumu 91. punktu.

73 – It īpaši skat. iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās IAZ International Belgium u.c./Komisija, 23.–27. punkts; iepriekš 46. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Javico, 13. un 14. punkts; un iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā General Motors/Komisija, 67.–69. punkts.

74 – Skat. šo secinājumu 91. punktu.

75 – Iepriekš minēts šo secinājumu 2. zemsvītras piezīmē.

76 – To ir apstiprinājusi Pirmās instances tiesa, skat. pārsūdzētā sprieduma 103.–108. punktu.

77 – Tiesas 1979. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās 32/78, no 36/78 līdz 82/78 BMW Belgium u.c./Komisija (Recueil, 2435. lpp., 5. punkts), iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minētais 2006. gada 6. aprīļa sprieduma lietā General Motors/Komisija, 75. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 19. maija spriedums lietā T‑175/95 BASF/Komisija (Recueil, II‑1581. lpp., 133.–136. punkts, atbildot uz argumentiem šī sprieduma 121.–123. punktā).

78 – Iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Sot. Lélos kai Sia, 65. un 66. punkts.

79 – Schröter, H., publicēts: Schröter, H., Jakob, T., Mederer, W. Kommentar zum Europäischen Wettbewerbsrecht. Nomos, 2003, Ievads par 81. pantu, 20. punkts.

80 – Aseprofar ir norādījusi uz šo aspektu, skat. apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumu.

81 – Skat. apstrīdētā lēmuma 120. apsvērumu.

82 – Šajā nozīmē skat. arī iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sot. Lélos kai Sia, 63. punkts.

83 – Skat. šo secinājumu 147.–169. punktu.

84 – Pārsūdzētā sprieduma 235. punkts.

85 – Pārsūdzētā sprieduma 236. punkts.

86 – Pārsūdzētā sprieduma 241. punkts.

87 – Pārsūdzētā sprieduma 242. punkts

88 – Pārsūdzētā sprieduma 243. punkts.

89 – Pārsūdzētā sprieduma 247. punkts.

90 – Pārsūdzētā sprieduma 249. punkts.

91 – Pārsūdzētā sprieduma 250. punkts.

92 – Pārsūdzētā sprieduma 263.–268. punkts

93 – Pārsūdzētā sprieduma 269.–302. punkts.

94 – Pārsūdzētā sprieduma 303. punkts.

95 – Pārsūdzētā sprieduma 308. punkts.

96 – Pārsūdzētā sprieduma 309.–315. punkts

97 – Tiesas 1995. gada 14. decembra rīkojums lietā C‑173/95 P Hogan/Tiesa (Recueil, I‑4905. lpp., 20. punkts).

98 – Attiecībā uz to, ka Komisija šajā kontekstā iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā valsts tiesiskā regulējuma par cenu sekas saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu, lai izvairītos no atkārtojumiem, jo Komisija šo iebildumu detalizēti izklāsta citā vietā, tiek norādīts uz šo secinājumu 195.–212. punktu.

99 – Tiesas 2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval (Krājums, I‑987. lpp., 39. punkts) un Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedums lietā T‑210/01 General Electric/Komisija (Krājums, II‑5575. lpp., 62. un 63. punkts).

100 – 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑195/99 P Krupp Hoesch/Komisija (Recueil, I‑10937. lpp., 55. punkts), 1998. gada 28. maija spriedums lietā C‑7/95 P Deere/Komisija (Recueil, I‑3111. lpp., 34. punkts), 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 42/84 Remia u.c./Komisija (Recueil, 2545. lpp., 34. punkts), 1987. gada 17. novembra spriedums apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 BAT un Reynolds/Komisija (Recueil, 4487. lpp., 62. punkts).

101 – Komisijai nav jāizskata nebūtiski argumenti un pierādījumi

102 – Faull, J., Nikpay, A. The EC law of competition. Oxford University Press, 2. izd., 2007, 3.339.A punkts.

103 – It īpaši skat. arī šo secinājumu 226.–236. punktu.

104 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 396. un nākamās lpp.; Pirmās instances tiesas 1994. gada 15. jūlija spriedums lietā T‑17/93 Matra Hachette/Komisija (Recueil, II‑595. lpp., 108.–111. punkts).

105 – Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑65/98 Van den Bergh Foods/Komisija (Recueil, II‑4653. lpp., 143. punkts).

106 – Iepriekš 79. zemsvītras piezīmē minētais Schröter, H., 81. panta 3. punkts, 343. punkts, prasa lielu varbūtību.

107 – Tiesas 1987. gada 27. janvāra spriedums lietā 45/85 Verband der Sachversicherer/Komisija (Recueil, 405. lpp., 15. punkts), Pirmās instances tiesas 1995. gada 21. februāra spriedums lietā T‑29/92 SPO u.c./Komisija (Recueil, II‑289. lpp., 253. punkts).

108 – Iepriekš 69. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā DIR International Film u.c./Komisija, 44.–48. punkts.

109 – Skat. šo secinājumu 188. un 189. punktu.

110 – COM (1998) 588, galīgā redakcija.

111 – COM (1998) 588, galīgā redakcija.

112 – Par neveikto pārbaudi detalizēti skat. šo secinājumu 239. punktu.

113 – Iepriekš 107. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Verband der Sachversicherer/Komisija.

114 – Par šo aspektu skat. jau šo secinājumu 200. punktu.

115 – Iepriekš 69. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā DIR International Film u.c./Komisija, 44.–48. punkts.

116 – Pārsūdzētā sprieduma 269.–280. punkts.

117 – Pārsūdzētā sprieduma 281.–293. punkts.

118 – Pārsūdzētā sprieduma 294.–303. punkts.

119 – Pārsūdzētā sprieduma 304.–307. punkts.

120 – Skat. šo secinājumu 189. punktu.

121 – Pārsūdzētā sprieduma 295. un 296. punkts liecina, ka Pirmās instances tiesa ar jēdzienu “ar paralēlu tirdzniecību saistīts efektivitātes zudums” acīmredzot ir sapratusi paralēlas tirdzniecības zāļu nozarē vispārīgu vērtējumu kā tirgus parādību, kā tas bija minēts Paziņojumā par farmaceitisko produktu vienoto tirgu (COM (1998) 588, galīgā redakcija).

122 – Tā kā attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 277. punktu EAEPC izvirza iebildumu par tiesību piemērošanā pieļautu kļūdu, kas izpaužas kā pierādījumu sagrozīšana, jau šeit jānorāda, ka šis iebildums nav pamatots, skat. šo secinājumu 279. un 280. punktu.

123 – Šajā kontekstā jānorāda uz Komisijas pamatnostādņu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanu (OV 2004, C 101, 97. lpp.) 54. punktu. Saskaņā ar to efektivitātes pieauguma pierādījums, ņemot vērā netiešas sekas, per se nav izslēgts, tikai parasti tas ir pārāk nenoteikts un neraksturīgs.

124 – Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑65/98 Van den Bergh Foods/Komisija (Recueil, II‑4653. lpp., 143. punkts), kurā Komisija ir pamatojusies uz tirgus analīzi. Šādai iespējai jābūt arī uzņēmumiem.

125 – COM (1998) 588, galīgā redakcija.

126 – Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija (Recueil, 321. lpp., 7. punkts), Pirmās instances tiesas 2007. gada 8. marta spriedums lietā T‑340/04 France Télécom/Komisija (Krājums, II‑573. lpp., 126. punkts).

127 – COM (1998) 588, galīgā redakcija.

128 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 397. lpp.

129 – Skat. 97. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

130 – Skat. šo secinājumu 121. zemsvītras piezīmi.

131 – Iepriekš 106. zemsvītras piezīmē minētais Schröter, H., 81. panta 3. punkts, 307. punkts.

132 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 395. un 396. lpp.

133 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Consten un Grundig/Komisija, 395. un 396. lpp.

Full & Egal Universal Law Academy