EUR-Lex -  62006TJ0405 - LV

Lieta T‑405/06

ArcelorMittal Luxembourg SA u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kopienas tērauda siju tirgus – Lēmums, ar kuru pēc EOTK līguma darbības beigām konstatēts EOTKL 65. panta pārkāpums, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Komisijas kompetence – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Noilgums – Tiesības uz aizstāvību

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegtas vienošanās, uz kurām attiecas EOTK līguma juridiskā režīma materiālā piemērojamība un piemērojamība laikā – EOTK līguma darbības izbeigšanās

(EOTKL 65. panta 1. punkts; EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts)

2.      Iestāžu akti – Piemērošana laikā – Procesuālo tiesību normas – Materiālo tiesību normas – Nošķiršana – Materiālo tiesību normas atpakaļejošais spēks – Nosacījumi

(EOTKL 65. panta 1. punkts; EKL 305. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts)

3.      Konkurence – Kopienu noteikumi – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātes sabiedrība un meitas sabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants)

4.      EOTK – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpums – Atzīšana par vainojamu – EKL 81. panta un EOTKL 65. panta pārkāpuma gadījumos piemērojamās tiesību normas

(EOTKL 65. panta 1. punkts; EKL 81. panta 1. punkts )

5.      Konkurence – Kopienu noteikumi – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Uzņēmuma “saimnieciskās pēctecības” kritērijs

(EOTKL 65. panta 1. punkts; EKL 81. panta 1. punkts)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Noilgums lietu ierosināšanai – Pārtraukšana – Piemērojamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. un 4. punkts; Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 1. un 2. punkts)

7.      Konkurence – Administratīvais process – Noilgums lietu ierosināšanai – Pārtraukšana – Lūgums sniegt informāciju

8.      Konkurence – Administratīvais process – Noilgums lietu ierosināšanai – Apturēšana – Prasības celšana Kopienu tiesā

(Padomes Regula Nr. 1/2003; Lēmums Nr. 715/78)

9.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Pārmērīgs administratīvā procesa ilgums

1.      Kaut arī, sākot no 2002. gada 24. jūlija EOTK līgumā paredzēto juridisko režīmu aizstājot ar EK līgumā paredzēto režīmu, mainījās juridiskie pamati, piemērojamās procedūras un materiālo tiesību normas, šī aizstāšana ir saistīta ar Kopienu tiesību sistēmas vienotību un kontinuitāti, kā arī tās mērķiem. Tāda brīvas konkurences režīma ieviešana un uzturēšana, kura ietvaros tiek nodrošināti parastie konkurences apstākļi un kurš ir pamatā normām par aizliegtiem nolīgumiem starp uzņēmumiem, ir viens no pamatprincipiem, kas ir paredzēts gan EK līgumā, gan EOTK līgumā. Šajā kontekstā, lai gan EOTK līguma un EK līguma normas, kas reglamentē aizliegtas vienošanās uzņēmumu starpā, zināmā mērā atšķiras, nolīgumu un saskaņotas darbības jēdziens EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē atbilst nolīgumu un saskaņotas darbības jēdzienam EKL 81. panta izpratnē un Kopienu tiesa abas šīs normas ir interpretējusi vienādi. Tādējādi centieniem sasniegt mērķi nodrošināt netraucētu konkurenci nozarēs, kas sākotnēji veidoja ogļu un tērauda kopējo tirgu, netraucē tas, ka EOTK līguma darbība ir beigusies, jo šis mērķis ir paredzēts arī EK līgumā un tā izpildi nodrošina tā pati iestāde, proti, Komisija, kā administratīvā iestāde, kurai ir kompetence konkurences politikas īstenošanā un attīstīšanā Kopienas vispārējās interesēs.

Turklāt saskaņā ar visām dalībvalstu tiesību sistēmām kopēju principu tiesību aktu izmaiņu gadījumā – ja vien nav tieši paustas pretējas likumdevēja gribas – ir jānodrošina tiesisko struktūru pēctecība. Lai nodrošinātu Kopienu tiesību sistēmas un tās darbību ietekmējošo mērķu kontinuitāti, Eiropas Kopienai, tā kā tā aizstāj Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tajā pastāvošās procedūras ietvaros attiecībā uz situācijām, kas radušās saskaņā ar EOTK līgumu, ir jānodrošina, ka tiek ievērotas tiesības un izpildīti pienākumi, kas eo tempore ir saistoši gan dalībvalstīm, gan privātpersonām saskaņā ar EOTK līgumu un normām, kuras ir pieņemtas tā īstenošanai. Šī prasība ir jāievēro vēl jo vairāk tāpēc, ka aizliegtas vienošanās uzņēmumu starpā reglamentējošo tiesību normu neievērošanas rezultātā radies konkurences izkropļojums var radīt sekas arī vēl kādu laiku pēc EOTK līguma darbības beigām atbilstoši spēkā esošajam EK līgumam.

No tā izriet, ka Regula Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, un it īpaši tās 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj Komisijai pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un sodīt par aizliegtu vienošanos uzņēmumu starpā īstenošanu nozarēs, uz kurām attiecas EOTK līguma ratione materiae un ratione temporis, kaut arī šajās iepriekš minētajās regulas normās nav tiešas atsauces uz EOTKL 65. pantu.

(sal. ar 59.–64. punktu)

2.      Kaut arī procesuālās normas parasti ir piemērojamas visiem strīdiem, kas tiek risināti šo normu spēkā stāšanās brīdī, tas pats neattiecas uz materiālo tiesību normām. Lai nodrošinātu tiesiskās drošības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, materiālo tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās uz situācijām, kas ir radušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai tad, ja no to teksta, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir šādas sekas.

Šajā gadījumā atbilstoši Kopienu tiesību sistēmas kontinuitātei un prasībām, kas attiecas uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, materiālo tiesību normas, kuras pieņemtas atbilstoši EOTK līgumam, ir jāpiemēro attiecībā uz faktiem, kas ietilpst to materiālās piemērošanas jomā un uz kuriem attiecas to piemērojamība laikā. Apstāklis, ka EOTK līguma darbības izbeigšanās dēļ attiecīgais tiesiskais regulējums vairs nav spēkā brīdī, kad tiek novērtēta faktiskā situācija, nav būtisks, jo šis vērtējums attiecas uz tiesisko situāciju, kas pilnībā norisinājusies laikā, kad bija piemērojamas materiālo tiesību normas, kuras pieņemtas atbilstoši EOTK līgumam.

Komisijas lēmumam –, kas pēc EOTK līguma darbības beigām pieņemts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, atbilstoši procedūrai, kas veikta saskaņā ar šo regulu, ņemot vērā, ka noteikumi par juridisko pamatu un procedūru, kas ievērota līdz lēmuma pieņemšanai, ir uzskatāmi par procesuālām normām, – ir piemērojami Regulas Nr. 1/2003 noteikumi. Turklāt attiecībā uz materiālo tiesību normām ir jānorāda, ka, ņemot vērā, ka šī lēmuma pamatā ir tiesiskā situācija, kas pilnībā radusies pirms EOTK līguma darbības beigām, un tā kā no 2002. gada 24. jūlija piemērojamajām materiālajām konkurences tiesībām nav atpakaļejoša spēka, piemērojamā materiālo tiesību norma ir EOTKL 65. panta 1. punkts, jo no EKL 305. pantā paredzētā EK līguma lex generalis rakstura salīdzinājumā ar EOTK līgumu izriet, ka īpašais EOTK līgumā un tā piemērošanai pieņemtajās normās paredzētais režīms saskaņā ar lex specialis derogat legi generali principu ir vienīgais, kas ir piemērojams situācijām, kuras ir norisinājušās pirms 2002. gada 24. jūlija.

(sal. ar 65.–68. punktu)

3.      Komisijai ir tiesības adresēt sabiedrību grupas mātes sabiedrībai lēmumu par naudas soda piemērošanu saistībā ar tās meitas sabiedrības izdarītu konkurences tiesību pārkāpumu nevis tādēļ, ka mātes sabiedrība būtu pamudinājusi savu meitas sabiedrību izdarīt pārkāpumu, nedz arī a fortiori sakarā ar mātes sabiedrības dalību minētajā pārkāpumā, bet gan tādēļ, ka šīs sabiedrības veido vienu saimniecisko vienību un tātad vienu uzņēmumu EKL 81. un 82. panta izpratnē, ja attiecīgās sabiedrības autonomā veidā nenosaka savu rīcību tirgū.

Īpašajā gadījumā, kad mātes sabiedrībai pilnībā pieder tās meitas sabiedrības, kura ir pārkāpjošās rīcības īstenotāja, kapitāla daļas, pastāv atspēkojams pieņēmums, saskaņā ar kuru šī mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi pār savas meitas sabiedrības rīcību un tās tādējādi ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē. Tādējādi mātes sabiedrībai, kura Kopienu tiesā apstrīd Komisijas lēmumu, ar kuru tai uzlikts naudas sods par darbībām, kuras izdarījusi šīs mātes sabiedrības meitas sabiedrība, ir jāatspēko šis pieņēmums, iesniedzot pierādījumus par meitas sabiedrības autonomiju.

Citiem vārdiem sakot, lai secinātu, ka mātes sabiedrība izšķiroši ietekmē meitas sabiedrības rīcību tirgū, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas meitas sabiedrības kapitāla daļas pieder tās mātes sabiedrībai. Pēc tam Komisija varēs atzīt mātes sabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitas sabiedrībai noteiktā naudas soda samaksu, kaut arī ir pierādīts, ka mātes sabiedrība nav tieši piedalījusies aizliegto vienošanos noslēgšanā, ja vien šī sabiedrība nepierādīs, ka tās meitas sabiedrība tirgū darbojas autonomi.

(sal. ar 88., 89. un 91. punktu)

4.      Tāpat kā EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, arī EOTKL 65. panta 1. punktā paredzētais aizliegums attiecas uz “uzņēmumiem”. Jēdzienam “uzņēmums” šajās divās normās ir viena un tā pati nozīme. Līdz ar to atbildību par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem inkriminēšanu reglamentējošās normas ir piemērojamas arī EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu gadījumā.

(sal. ar 92. punktu)

5.      Pilnībā piederošai meitas sabiedrībai, kas izveidota, lai turpinātu mātes sabiedrības saimniecisko un rūpniecisko darbību, kā saimnieciskajam pēctecim var inkriminēt atbildību par mātes sabiedrības izdarītajiem pārkāpumiem un līdz ar to – arī atbildību par citas šīs sabiedrības meitas sabiedrības izdarītajiem pārkāpumiem.

Šāda atbildības piemērošana šķiet pamatota, ņemot vērā tostarp restrukturizācijas vai citu izmaiņu uzņēmumu grupas ietvaros gadījumā izstrādāto saimnieciskās pēctecības kritēriju. Visas vai daļas saimniecisko darbību nodošanas no vienas juridiskas vienības otrai gadījumā atbildība par sākotnēji pastāvējušā komersanta izdarīto pārkāpumu attiecīgo darbību ietvaros var tikt inkriminēta jaunajam komersantam, ja tas kopā ar sākotnēji pastāvējušo komersantu veido vienu un to pašu saimniecisko vienību konkurences noteikumu izpratnē, un tas tā ir pat tad, ja sākotnēji pastāvējušais komersants joprojām turpina pastāvēt kā juridiska vienība. Šāda sankcijas īstenošana it īpaši ir pieļaujama, ja šīs vienības kontrolē viena un tā pati persona un, ievērojot tās saistošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, tiek piemēroti būtībā tie paši komercnorādījumi. Tas it īpaši attiecas uz pārstrukturizēšanu sabiedrību grupas ietvaros, kad sākotnēji pastāvējušais komersants ne vienmēr juridiski beidz pastāvēt, bet vairs neveic nekādu nozīmīgu saimniecisko darbību attiecīgajā tirgū. Ja sākotnējo un jauno uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, īpašnieku vieno strukturāla saikne, attiecīgās personas no savas atbildības par aizliegto vienošanos – visviens, apzināti vai neapzināti – var izvairīties ar tām pieejamu tiesisku strukturēšanas iespēju palīdzību.

Turklāt, ņemot vērā saimnieciskās vienības pamatjēdzienu, Komisijai nav jāizvēlas sodīt vai nu pārkāpuma izdarīšanas laikā darbojošos sabiedrību, vai tās saimniecisko pēcteci šajā nozarē. Kopienu konkurences tiesības, kas attiecas uz uzņēmumu darbību, ir piemērojamas saimnieciskām vienībām, kuras veido materiālo un cilvēku resursu kopums un kas var sekmēt EKL 81. panta 1. punktā un EOTKL 65. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanu. Uzņēmums līdz ar to var ietvert vairākus tiesību subjektus. Sabiedrību var atzīt par solidāri atbildīgu par otrai sabiedrībai, kura apzināti vai neapzināti ir izdarījusi pārkāpumu, uzliktā naudas soda samaksu, ar nosacījumu, ka Komisija šajā pašā tiesību aktā pierāda, ka šis pārkāpums varēja tikt konstatēts arī attiecībā uz sabiedrību, kurai piemērota solidārā atbildība par naudas soda samaksu. Līdz ar to solidārā atbildība ir parastas sekas, kas izriet no atbildības par vienas sabiedrības rīcību inkriminēšanas otrai sabiedrībai, it īpaši, ja šīs divas sabiedrības veido vienu uzņēmumu.

(sal. ar 107.–115. un 117. punktu)

6.      Saskaņā ar Lēmuma Nr. 715/78 par noilgumu attiecībā uz procesuālām darbībām un izpildi Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma piemērošanas jomā 2. panta 1. un 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 25. panta 3. un 4. punktu noilguma periods tiek pārtraukts ar jebkuru rīcību, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija un par kuru paziņots vismaz vienam uzņēmumam, kas piedalījies pārkāpumā, un noilguma perioda pārtraukšana attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies pārkāpumā.

Ar “uzņēmumu, kurš piedalījies pārkāpuma izdarīšanā”, ir jāsaprot visi uzņēmumi, kas kā tādi identificēti Komisijas lēmumā, ar kuru piemērots sods par attiecīgo pārkāpumu. Šajā sakarā apstāklim, ka uzņēmums sākotnējā paziņojumā par iebildumiem vai administratīvā procesa laikā, kura ietvaros ticis pieņemts noilguma periodu pārtraucošs akts, nav identificēts kā tāds, kurš ir “piedalījies pārkāpuma izdarīšanā”, nav nekādas nozīmes, ja šis uzņēmums vēlāk ir atzīts par tādu.

No šīm tiesību normām izriet, ka noilguma periods tiek pārtraukts ne tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem ir adresēts ar izmeklēšanu vai tiesvedību saistītais akts, bet arī uz tiem uzņēmumiem, kuri, lai arī ir piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā, Komisijai nav vēl zināmi un attiecībā uz kuriem līdz ar to nav pieņemts nekāds ar izmeklēšanu vai tiesvedību saistīts akts.

Turklāt sabiedrība, kurai var tikt inkriminēti citas sabiedrības izdarītie pārkāpumi un attiecībā uz kuru līdz ar to ir uzskatāms, ka tā pati ir izdarījusi šo pārkāpumu, ir uzskatāma par tādu, kas ir “piedalījusies pārkāpuma izdarīšanā” šo tiesību normu izpratnē.

(sal. ar 143.–146. punktu)

7.      Komisijas rakstveida informācijas pieprasījums, kura mērķis ir saņemt informāciju par uzņēmumu, attiecībā uz kuriem ir uzsākta Kopienas konkurences noteikumu piemērošanas procedūra, apgrozījumu, var tikt uzskatīts par aktu, kas ir nepieciešams pārkāpuma sodīšanai un kas ir noilguma periodu pārtraucošs akts, jo tas ļauj Komisijai pārbaudīt, vai naudas sodi, kurus tā plāno piemērot šiem uzņēmumiem, nepārsniedz maksimālo naudas sodu apmēru, kas paredzēts Kopienas konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā.

(sal. ar 147. punktu)

8.      Kaut arī saistībā ar noilguma termiņa attiecībā uz procesuālām darbībām pārtraukšanu Regulā Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, un Lēmumā Nr. 715/78 par noilgumu attiecībā uz procesuālām darbībām un izpildi Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma piemērošanas jomā ir tieši paredzēta šādas pārtraukšanas erga omnes iedarbība, attiecībā uz noilguma apturēšanu šajos tiesību aktos nav reglamentēts jautājums par to, vai prasības celšana Kopienu tiesā rada relatīvas sekas – šādā gadījumā noilguma apturēšana uz visu tiesvedības laiku attiecas tikai uz uzņēmumu, kurš ir prasītājs, – vai erga omnes sekas – šādā gadījumā noilguma apturēšana uz visu tiesvedības laiku attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuri piedalījušies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, neraugoties uz to, vai tie ir cēluši prasību.

Tāpat kā noilguma perioda pārtraukšana, noilguma apturēšana, kas ir izņēmums no piecu gada noilguma termiņa principa, ir jāinterpretē sašaurināti. Šis princips nepieļauj, ka likumdevēja viedokļa nepaušana konkrētajā jautājumā varētu tikt interpretēta kā erga omnes radošas sekas. Tā tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka pretēji noilguma perioda pārtraukšanai, kuras mērķis ir ļaut Komisijai efektīvi izmeklēt un sodīt par konkurences noteikumu pārkāpumiem, noilguma apturēšana pēc definīcijas attiecas uz gadījumu, kad Komisija jau ir pieņēmusi lēmumu. Parasti šajā stadijā vairs nav jāparedz erga omnes iedarbība tam, ka kāds no uzņēmumiem, kuriem piemērots sods, ir uzsācis tiesvedību Kopienu tiesā. Šajā gadījumā – tieši pretēji – tiesas procesu inter partes iedarbība un sekas, ko Kopienu tiesa šajā sakarā paredzējusi, principā nepieļauj, ka uzņēmuma, kurš ir apstrīdētā lēmuma adresāts, celta prasība kaut kādā veidā varētu ietekmēt pārējo adresātu situāciju.

Kaut arī ir taisnība, ka Līguma konkurences noteikumi attiecas uz uzņēmumiem, tomēr Komisijas šajā jomā pieņemto lēmumu piemērošanas un ieviešanas nolūkā kā adresāts ir jānosaka vienība, kurai ir juridiskā personība, un paziņojumā par iebildumiem ir precīzi jānorāda tā juridiskā persona, kurai varēs piemērot naudas sodu, un tam ir jābūt adresētam šai personai. Šī juridiskā persona vienīgā ir tiesīga celt prasību par lēmumu, kas pieņemts administratīvā procesa noslēgumā, un līdz ar to tai vienīgajai var piemērot noilguma apturēšanu. Noilguma apturēšana, kas izriet no tā, ka kāds uzņēmums ir uzsācis tiesvedību Kopienu tiesā, attiecas gan uz juridisko vienību, kas ir šī tiesas procesa dalībniece, gan uz visām pārējām juridiskajām vienībām, kas ir vienas un tās pašas saimnieciskās vienības sastāvā.

(sal. ar 151. un 153.–158. punktu)

9.      Tā kā tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir būtiska nozīme administratīvajos procesos konkurences politikas jomā, ir svarīgi novērst, ka izmeklēšanas stadijas pārmērīgā ilguma dēļ tiek nelabojami pārkāptas šīs tiesības un ka šāds ilgums var apgrūtināt pierādījumu iesniegšanu, lai atspēkotu tādu darbību esamību, par kurām var iestāties attiecīgo uzņēmumu atbildība. Šī iemesla dēļ iespējamā tiesību uz aizstāvību ierobežojuma pārbaude ir jāveic ne tikai par stadiju, kurā šīs tiesības pastāv pilnībā, proti, otro administratīvā procesa stadiju. Aizstāvības tiesību efektivitātes iespējamās samazināšanās iemesla izvērtēšana ir jāveic par visu šo procesu, atsaucoties uz visu tā ilgumu. Turklāt iespējamā tiesību uz aizstāvību pārkāpuma, kas izriet no tā, ka uzņēmuma aizstāvība pret Komisijas apgalvojumiem bijusi apgrūtināta pārmērīgā administratīvā procesa ilguma dēļ, pierādīšanas pienākums ir ieinteresētajai personai.

(sal. ar 166. un 167. punktu)

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2009. gada 31. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kopienas tērauda siju tirgus – Lēmums, ar kuru pēc EOTK līguma darbības beigām konstatēts EOTKL 65. panta pārkāpums, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Komisijas kompetence – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Noilgums – Tiesības uz aizstāvību

Lieta T‑405/06

ArcelorMittal Luksembourg SA, agrāk – Arcelor Luxembourg SA, Luksemburga (Luksemburga),

ArcelorMittal Belval & Differdange SA, agrāk – Arcelor Profil Luxembourg SA, Eša pie Alzetes [Esch-sur-Alzette] (Luksemburga),

ArcelorMittal International SA, agrāk – Arcelor International SA, Luksemburga,

ko pārstāv A. Vandenkastēle [A. Vandencasteele], advokāts,

prasītāji,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis] un F. Arbo [F. Arbault], pārstāvji,

atbildētāju,

par lūgumu atcelt Komisijas 2006. gada 8. novembra lēmumu C (2006) 5342, galīgā redakcija, par [EOTKL] 65. panta piemērošanas procedūru attiecībā uz Eiropas siju ražotāju nolīgumiem un saskaņotām darbībām (lieta COMP/F/38.907 – Tērauda sijas).

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši D. Švābi [D. Šváby] un L. Trišo [L. Truchot],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 5. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 EOTK līguma noteikumi

1        Saskaņā ar EOTKL 65. pantu:

“1.      Ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuru mērķis ir tieši vai netieši nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, un it īpaši ir aizliegts:

a)      noteikt cenas;

b)      ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus;

c)      sadalīt tirgus, preces, klientus vai apgādes avotus.

[..]

4.      Atbilstoši šā panta 1. punktam aizliegtajiem nolīgumiem vai lēmumiem nav juridiskā spēka un uz tiem nevar atsaukties nevienā dalībvalstu tiesā.

Komisijai ir ekskluzīva kompetence, izņemot prasības Tiesā, spriest par minēto nolīgumu vai lēmumu saderību ar šā panta noteikumiem.

5.      Komisija uzņēmumiem, kuri ir noslēguši juridiski spēkā neesošu nolīgumu un patvaļīgi, draudot ar zaudējumiem, boikotējot vai izmantojot jebkādus citus līdzekļus, piemēro vai grasās piemērot juridiskā spēkā neesošu nolīgumu vai lēmumu, vai arī nolīgumu, kam apstiprinājums tika atteikts vai atsaukts, vai saņem atļauju, apzināti sniedzot nepatiesu vai maldinošu informāciju, vai veic darbības, kas ir pretrunā 1. punkta noteikumiem, var nolemt uzlikt naudas sodu un kavējuma naudu, kas nepārsniedz divkāršu apgrozījuma summu, ko saņem no precēm, par kurām noslēgts nolīgums, pieņemts lēmums vai attiecībā uz kurām ir veiktas darbības, kas ir pretrunā šā panta noteikumiem, izņemot gadījumu, kad mērķis ir ierobežot ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus, – tad maksimālā summa var tikt palielināta līdz 10 % no attiecīgā uzņēmuma finanšu gada apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu, un līdz 20 % no dienas apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz kavējuma naudu.”

2        Saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu šī līguma darbība beidzās 2002. gada 23. jūlijā.

 EK līguma noteikumi

3        Saskaņā ar EKL 305. panta 1. punktu:

“Šis Līgums neietekmē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem, minētās Kopienas iestāžu pilnvarām un tajā Līgumā ietvertos noteikumus par ogļu un tērauda kopējā tirgus darbību.”

 Komisijas paziņojums par noteiktiem konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības izbeigšanās dēļ

4        2002. gada 18. jūnijā Komisija pieņēma paziņojumu par noteiktiem konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības izbeigšanās dēļ (OV C 152, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada 18. jūnija paziņojums”).

5        2002. gada 18. jūnija paziņojuma 2. punktā ir precizēts, ka tā mērķis ir:

“–      sniegt kopsavilkumu par būtiskākajiem materiālo un procesuālo tiesību grozījumiem, kas izriet no pārejas uz EK līguma sistēmu, un attiecas uz saimnieciskās darbības subjektiem un dalībvalstīm, ciktāl uz tiem attiecas EOTK līgums un no tā atvasinātās tiesības [..],

–        izskaidrot, kādā veidā Komisija plāno novērst īpašās problēmas, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā [..], kā arī koncentrāciju kontroles [..] un valsts atbalsta kontroles jomā [..].”

6        2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punkts, kas ir ietverts nodaļā, kura ir veltīta īpašajām problēmām, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu, ir formulēts šādi:

“Ja, nolīgumiem piemērojot Kopienu konkurences noteikumus, Komisija konstatē pārkāpumu jomā, uz kuru attiecas EOTK līgums, lai arī kāds būtu piemērošanas datums, piemērojamās materiālās tiesības ir tās, kas bija spēkā brīdī, kad radās pārkāpumu veidojošie fakti. Katrā ziņā procesuālā līmenī tiesības, kas piemērojamas pēc EOTK līguma darbības beigām, ir EK tiesības [..].”

 Regula (EK) Nr. 1/2003

7        Saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 4. pantu “[EKL] 81. un 82. panta piemērošanai Komisijai ir šajā regulā paredzētās pilnvaras”.

8        Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir [EKL] 81. panta vai 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. [..] Ja Komisijai ir likumīgas intereses, tā arī var konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.”

9        Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodu uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tie tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj EKL 81. vai 82. pantu.

 Noteikumi par noilgumu attiecībā uz procesuālajām darbībām

10      Saskaņā ar Komisijas 1978. gada 6. aprīļa Lēmuma Nr. 715/78/EOTK par noilgumu attiecībā uz procesuālām darbībām un izpildi Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma piemērošanas jomā (OV L 94, 22. lpp.) 1. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punktu uz Komisijas pilnvarām noteikt naudas sodus par konkurences tiesību pārkāpumiem principā attiecas piecu gadu noilguma termiņš.

11      Atbilstoši Lēmuma Nr. 715/78 1. panta 2. punktam un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktam noilguma termiņu sāk skaitīt no dienas, kurā izdarīts pārkāpums. Tomēr turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu gadījumā noilguma termiņu sāk skaitīt tikai no dienas, kurā attiecīgais pārkāpums pārtraukts.

12      Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 1. punktā un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punktā ir paredzēts, ka jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija, pārtrauc noilguma termiņu. Noilguma termiņš tiek pārtraukts no dienas, kad par attiecīgo Komisijas rīcību ir paziņots vismaz vienam uzņēmumam, kurš piedalījies pārkāpumā. Rīcība, kas pārtrauc noilguma termiņu, it īpaši iekļauj:

–        rakstiskus informācijas pieprasījumus, ko izdarījusi Komisija, kā arī Komisijas lēmumus, ar ko pieprasa vajadzīgo informāciju;

–        rakstiskus pārbaužu veikšanas pilnvarojumus, ko savām amatpersonām izsniegusi Komisija, kā arī Komisijas lēmumus, ar ko norīko izmeklēšanu;

–        tiesas procesu uzsākšanu, ko veic Komisija;

–        Komisijas iebildumu paziņošanu.

13      Saskaņā ar Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 4. punktu noilguma termiņa pārtraukšana attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies pārkāpumā.

14      Saskaņā ar Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 3. punktu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punktu pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. Tomēr vēlākais brīdis, kad iestājas noilgums, ja Komisija nav uzlikusi naudas sodu vai periodisko soda maksājumu, ir diena, kurā beidzas termiņš, kas ir divreiz ilgāks par noilguma termiņu. Šo termiņu pagarina par laiku, uz kuru noilguma termiņš ir apturēts.

15      Atbilstoši Lēmuma Nr. 715/78 3. pantam un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktam noilguma termiņu sodu piemērošanai pārtrauc uz laiku, kamēr Komisijas lēmums tiek izskatīts Kopienu tiesā.

 Prāvas priekšvēsture

16      Šīs lietas faktu rašanās laikā ARBED SA darbojās melnās metalurģijas izstrādājumu ražošanas nozarē. Kopš tā laika ARBED SA ir mainījis savu nosaukumu un kļuvis par Arcelor Luxembourg SA, bet vēlāk – par ArcelorMittal Luxembourg SA (turpmāk tekstā – “ARBED”).

17      Tajā pašā laikā TradeARBED SA, kas ir ARBED pilnībā piederoša meitas sabiedrība, nodarbojās ar ARBED ražoto melnās metalurģijas izstrādājumu izplatīšanu. Kopš tā laika TradeARBED SA ir mainījis savu nosaukumu un kļuvis par Arcelor International SA, bet vēlāk – par ArcelorMittal International SA (turpmāk tekstā – “TradeARBED”).

18      ProfilARBED SA tika izveidots 1992. gada 27. novembrī kā ARBED pilnībā piederoša meitas sabiedrība ar mērķi sākot no šī datuma pārņemt ARBED saimniecisko un rūpniecisko darbību tērauda siju nozarē. Kopš tā laika ProfilARBED SA ir mainījis savu nosaukumu un kļuvis par Arcelor Profil Luxembourg SA, bet vēlāk – par ArcelorMittal Belval & Differdange SA (turpmāk tekstā – “ProfilARBED”).

19      1991. gadā Komisija, pamatojoties uz saskaņā ar EOTKL 47. pantu pieņemtiem lēmumiem, veica pārbaudes vairāku uzņēmumu birojos, tostarp TradeARBED birojā. 1992. gada 6. maijā Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem, tostarp arī TradeARBED, nosūtīja paziņojumus par iebildumiem, taču nenosūtīja to ARBED. TradeARBED piedalījās arī 1993. gada 11.–14. janvārī notikušajā uzņēmumu uzklausīšanā.

20      Ar 1994. gada 16. februāra Lēmumu 94/215/EOTK par [EOTKL] 65. panta piemērošanas procedūru attiecībā uz Eiropas tērauda siju ražotāju nolīgumiem un saskaņotām darbībām (OV L 116, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”) Komisija konstatēja 17 Eiropas melnās metalurģijas uzņēmumu, tostarp arī TradeARBED, līdzdalību vairākos nolīgumos, lēmumos un saskaņotās darbībās, nosakot cenas, sadalot tirgus un apmainoties ar konfidenciālu informāciju Kopienas tērauda siju nozarē, tādējādi pārkāpjot EOTKL 65. panta 1. punktu, un par laika posmā no 1988. gada 1. jūlija līdz 1990. gada 31. decembrim izdarītajiem pārkāpumiem piemēroja naudas sodus 14 šīs nozares uzņēmumiem, tostarp arī ARBED (ECU 11 200 000).

21      Saskaņā ar sākotnējā lēmuma 322. apsvērumu:

“Dažādos nolīgumos un saskaņotās darbībās ir piedalījies vienīgi TradeARBED.      TradeARBED ir tirdzniecības uzņēmums, kurš izplata tērauda sijas savas mātes sabiedrības ARBED uzdevumā, saņemot par to komisijas naudu. Par sniegtajiem pakalpojumiem TradeARBED saņem nelielu daļu no attiecīgās preces pārdošanas cenas. Lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, šis lēmums tiek adresēts ARBED, kas ir ARBED grupā ietilpstoša sabiedrība, kas darbojas tērauda siju ražošanas nozarē, un kā attiecīgo preču apgrozījums ir ņemts vērā ARBED, nevis TradeARBED apgrozījums.”

22      Ar 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑137/94 ARBED/Komisija (Recueil, II‑303. lpp.) Pirmās instances tiesa lielākajā daļā noraidīja ARBED celto prasību par sākotnējā lēmuma atcelšanu, tai pat laikā samazinot ARBED saskaņā ar šī lēmuma 4. pantu uzlikto naudas sodu līdz EUR 10 000 000.

23      Ar 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑176/99 P ARBED/Komisija (Recueil, I‑10687. lpp.) Tiesa atcēla iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu, kā arī sākotnējo lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecās uz ARBED. Saskaņā ar šī sprieduma 21.–24. punktu:

“21.      Ņemot vērā tā nozīmīgumu, paziņojumā par iebildumiem nepārprotami ir jānorāda tā juridiskā persona, kurai tiks piemērots naudas sods, un tam ir jābūt adresētam šai personai (skat. 2000. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, I‑1365. lpp., 143. un 146. punkts).

22.      Ir acīmredzams, ka šajā lietā paziņojumā par iebildumiem nebija norādīts, ka naudas sods varētu tikt piemērots [ARBED]. Turklāt, kā pārsūdzētā sprieduma 101. punktā norādījusi Pirmās instances tiesa, [ARBED] nebija paziņojuma par iebildumiem adresāts un tam šī iemesla dēļ tika atteikta piekļuve lietas materiāliem.

23.      Kaut arī nav apstrīdēts, ka [ARBED] bija informēts par tā meitas sabiedrībai TradeARBED nosūtīto paziņojumu par iebildumiem un par procedūru, kas bija uzsākta pret šo sabiedrību, no tā nevar secināt, ka [ARBED] tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas. Būtībā līdz pat administratīvā procesa beigām pastāvēja šaubas attiecībā uz juridisko personu, kurai tiks piemērots naudas sods, un tās varēja kliedēt vienīgi [ARBED] atbilstoši nosūtīts jauns paziņojums par iebildumiem.

24.      No šiem apsvērumiem izriet, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 102. punktā no šajā lietā pastāvošajiem apstākļiem secinot, ka [ARBED] adresēta paziņojuma par iebildumiem neesamība nevarēja būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai – daļā, kurā tas attiecas uz [ARBED], – tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ.”

24      Ņemot vērā šo sākotnējā lēmuma un Pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu, Komisija nolēma uzsākt jaunu procedūru attiecībā uz to ar konkurenci nesaderīgo rīcību, kas bija sākotnējā lēmuma priekšmets. 2006. gada 8. martā tā ARBED, TradeARBED un ProfilARBED (turpmāk tekstā visi kopā saukti – “prasītāji”) nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, informējot tos par savu nodomu pieņemt lēmumu par to atzīšanu par solidāri atbildīgiem par attiecīgajiem pārkāpumiem. Prasītāji uz šo paziņojumu par iebildumiem atbildēja 2006. gada 20. aprīlī.

 Apstrīdētais lēmums

25      2006. gada 8. novembrī Komisija pieņēma lēmumu C (2006) 5342, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EOTKL] 65. pantu attiecībā uz nolīgumiem un saskaņotām darbībām Eiropas tērauda siju ražošanas nozarē (lieta COMP/F.38.907 – Tērauda sijas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2008. gada 13. septembra Oficiālajā Vēstnesī (OV C 235, 4. lpp.).

26      Apstrīdētā lēmuma preambula ir formulēta šādi:

“ņemot vērā Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu un īpaši tā 65. pantu,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Regulu [Nr. 1/2003] un it īpaši tās 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu,

[..].”

27      Attiecībā uz juridiskajām sekām, 2002. gada 23. jūlijā beidzoties EOTK līguma darbībai, Komisija apstrīdētā lēmuma 292. apsvērumā ir norādījusi, ka tas nekādi neietekmē tās kompetenci piemērot sodus par konkurences noteikumu pārkāpumiem šajā līgumā paredzētajās nozarēs. Apstrīdētā lēmuma 293.–295. apsvērumā tā šo secinājumu ir pamatojusi ar to, ka EOTK un EK līgums ietilpst vienā un tajā pašā tiesību sistēmā, kuras pamatā ir Eiropas Savienības un dažādo Kopienu dibināšanas līgumi. Tā it īpaši ir atsaukusies uz Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91 (Recueil, I‑6079. lpp., 21. punkts), kā arī uz EKL 305. panta 1. punktu, kurā ir paredzētas “lex generalis/lex specialis attiecības” starp EK un EOTK līgumiem. Tā ir norādījusi, ka pēc EOTK līguma darbības beigām uz jomām, kurām bija piemērojams šis līgums, attiecas EK līguma normas.

28      Saistībā ar savu kompetenci pēc EOTK līguma darbības beigām piemērot tajā paredzētos konkurences noteikumus attiecībā uz pārkāpumiem, kas izdarīti pirms šā datuma, un it īpaši tādos apstākļos kā šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 297. un 298. apsvērumā ir atsaukusies uz 2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punktu, norādot, ka šajā sakarā ir jānošķir procesuālās tiesību normas un materiālo tiesību normas. Komisija apstrīdētā lēmuma 299.–301. apsvērumā ir norādījusi:

“299. Attiecībā uz procesuālajām tiesību normām vispirms ir jānorāda, ka no Kopienu tiesību vispārējā principa, kas atspoguļots [2002. gada 18. jūnija] paziņojumā un kuru Tiesa ir atzinusi [1981. gada 12. novembra spriedumā apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 9. punkts, un 1993. gada 6. jūlija spriedumā apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, Recueil, I‑3873. lpp., 22. punkts], izriet, ka ir piemērojamas tās procesuālās tiesību normas, kas bija spēkā attiecīgā pasākuma pieņemšanas brīdī. Šis princips tāpat paredz, ka pēc EOTK līguma darbības beigām ir piemērojamas šobrīd spēkā esošās EK līguma procesuālās tiesību normas. [Apstrīdētais lēmums] līdz ar to ir pieņemts atbilstoši EK līguma procesuālajām tiesību normām un it īpaši Regulai [Nr. 1/2003]. Šīs regulas 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisijai ir pilnvaras konstatēt uzņēmumu izdarītos konkurences noteikumu pārkāpumus. Šīs regulas 23. panta 2. punktā tai ir paredzētas tiesības piemērot sankcijas par šādiem pārkāpumiem.

300.      Komisijas kompetences pieņemt šo lēmumu pēc šī līguma darbības beigām pamatā ir EKL 81. panta kā lex generalis pēctecības statuss vienotās tiesību sistēmas ietvaros attiecībā pret [EOTKL] 65. pantu, kas ir lex specialis. Ņemot vērā šo materiālo tiesību normu ievērojamo līdzvērtīgumu EKL 81. pantā paredzētā kritērija par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ietvaros tiesas noteiktā ierobežojuma kontekstā un attiecīgo struktūru, proti, Komisiju, kas ir kompetenta piemērot abas šīs tiesību normas abu attiecīgo Līgumu ietvaros [..], tiesību normu pēctecība nozīmē, ka Komisijai atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] 7. panta 1. punktam un 23. panta 2. punktam ir kompetence uzsākt arī [EOTKL] 65. panta piemērošanas procedūru, lai konstatētu šī panta pārkāpumu, izbeigtu konstatēto pārkāpumu un piemērotu naudas sodu par šo pārkāpumu.

301.      Attiecībā uz materiālo tiesību normām ir jānorāda, ka saskaņā ar vispārēju tiesību principu, kas atspoguļots arī [2002. gada 18. jūnija] paziņojumā un kuru Tiesa atzinusi [iepriekš minētajos spriedumos apvienotajās lietās Salumi u.c., 9. punkts, un apvienotajās lietās CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, 22. punkts], ir piemērojamas tās materiālās tiesības, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, neraugoties uz to, kāds ir to piemērošanas datums, ievērojot lex mitior principu, ko Tiesa atzinusi savā [2005. gada 3. maija spriedumā apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c., Krājums, I‑3565. lpp., 69. punkts], gadījumā, ja tas ir piemērojams administratīvo naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu piemērošanas procedūrās [..].”

29      Apstrīdētā lēmuma 302.–304. apsvērumā Komisija ir norādījusi iemeslus, kādēļ tā šajā gadījumā uzskatīja, ka EOTKL 65. panta piemērošana atbilst lex mitior principam.

30      Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 305. un 306. apsvērumā Komisija noraidīja argumentus, kurus prasītāji bija izvirzījuši atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, lai apstrīdētu tās kompetenci šī lēmuma pieņemšanā.

31      Attiecībā uz trīs juridiskajām personām, kas ir apstrīdētā lēmuma adresātes un kas ir minētas tā 1. un 455. apsvērumā, Komisija lēmuma otrajā apsvērumā ir norādījusi:

“Lēmuma 1. apsvērumā minētās sabiedrības, kuru vidū ir arī [TradeARBED], noslēdza vairākus nolīgumus un īstenoja saskaņotas darbības [..], tādējādi pārkāpjot [EOTKL] 65. panta 1. punktu. [ARBED] un [ProfilARBED] savukārt tiek atzīti par solidāri atbildīgiem par šiem pārkāpumiem kopā ar [TradeARBED], jo visas šīs sabiedrības pieder uzņēmumam, kura vadībā sākotnēji bija [ARBED], bet pēc tam – Arcelor SA.”

32      Komisija apstrīdētā lēmuma 453. apsvērumā turklāt ir atgādinājusi, ka tā ir nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem “ne tikai tai juridiskajai vienībai, kura bija tieši piedalījusies šajā pārkāpumā, proti, [TradeARBED], bet arī divām pārējām juridiskajām vienībām, kas ir vienas un tās pašas saimnieciskās vienības sastāvā, proti, [ARBED] un [ProfilARBED], kuras var tikt atzītas par atbildīgām par [TradeARBED] rīcību”.

33      Kas attiecas konkrētāk uz ARBED, Komisija apstrīdētā lēmuma 458. un 460.–468. apsvērumā pārkāpuma inkriminēšanu šai sabiedrībai ir pamatojusi šādi:

“458. Vispirms ir jānorāda, ka kopš [ARBED], Usinor un Aceralia koncentrācijas darījuma Arcelor grupas ietvaros 2001. gadā [..] [ARBED] vadītā grupa šobrīd vairs nepastāv tajā formā, kādā tā pastāvēja inkriminēto faktu rašanās laikā.

[..]

460.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru [2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp., 29. punkts)], ja mātes sabiedrībai pilnībā pieder tās meitas sabiedrības kapitāla daļas, Komisijai ir tiesības uzskatīt, ka mātes sabiedrībai ir bijusi izšķiroša ietekme pār tās meitas sabiedrības darbību.

461.      Attiecībā uz materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kas pamato šādu atbildības inkriminēšanu, vispirms ir jānorāda, ka tāpat kā [EKL] 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, arī [EOTKL] 65. panta 1. punktā paredzētais aizliegums attiecas uz “uzņēmumiem”. No Pirmās instances tiesas judikatūras [skat. 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp.] izriet, ka jēdziens “uzņēmums” [EKL] 81. panta izpratnē nozīmē saimniecisku vienību, kas sastāv no personālu, materiālu un nemateriālu elementu vienotas organizācijas ar mērķi ilgstoši veikt noteiktu saimniecisku darbību, un šī organizācija var būt atbildīga par šajā tiesību normā paredzēto pārkāpumu (skat. arī Tiesas 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 170/83 Hydrotherm, Recueil, 2999. lpp., 11. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedumu lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 50. punkts, kas apstiprināts ar Tiesas 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑73/95 P Viho/Komisija, Recueil, I‑5457. lpp., 15.–18. punkts).

462.      Šajā gadījumā [TradeARBED] ir [ARBED] pilnībā piederoša meitas sabiedrība. Tiesas sēdē Pirmās instances tiesā lietā T‑137/94 prasītāja advokāts precizēja, ka [TradeARBED] ir tirdzniecības sabiedrība, kas izplata melnās metalurģijas izstrādājumus, it īpaši [ARBED] ražotās tērauda sijas [..]. [ARBED] juridiskā adrese turklāt ir tāda pati kā [TradeARBED], un abām šīm sabiedrībām ir viens un tas pats telefonsakaru tīkls un faksa numurs. [TradeARBED] advokāts stādījās priekšā gan kā [ARBED], gan kā [TradeARBED] pārstāvis. Divi [ARBED] pārstāvji palīdzēja [TradeARBED] 1993. gada 11.–14. janvārī notikušajā administratīvajā uzklausīšanā [iepriekš minētais 1999. gada 11. marta spriedums lietā ARBED/Komisija, 96. un 97. punkts]. [TradeARBED] rīcība tērauda siju nozarē līdz ar to bija atkarīga no tā mātes sabiedrības – [ARBED]. Pārkāpumu izdarīšanas brīdī tērauda siju, kas ir šajā lietā izskatāmie izstrādājumi, ražošanas iekārtas piederēja [ARBED]. Līdz ar to nav šaubu, ka [ARBED] bija izšķiroša ietekme pār [TradeARBED].

463.      Savās atbildēs uz 2006. gada 8. marta paziņojumu par iebildumiem juridiskās personas, kas ir šī lēmuma adresātes, apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi [ARBED] līdzdalību, kas varētu pamatot soda piemērošanu šai sabiedrībai. Tās turklāt uzskata, ka, šajā lēmumā paredzot [TradeARBED] un [ARBED] sodīšanu, tiktu formulēti ar Komisijas [sākotnējā lēmumā] izdarītajiem secinājumiem “pilnīgi pretēji un nesavienojami” secinājumi.

464.      Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka tikai tas vien, ka [TradeARBED] ir tiešā un konkrētā veidā piedalījies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, neizslēdz tā mātes sabiedrības, kurai ir izšķiroša ietekme pār šo sabiedrību, atbildību. Tāpat ir arī jānorāda, ka Komisija šajā lēmumā ir secinājusi, ka, kaut arī vienīgi [TradeARBED] ir tiešā veidā piedalījies šo pārkāpumu izdarīšanā, tomēr, kā Komisija jau ir norādījusi [sākotnējā lēmumā], tas nenozīmē, ka atbildība par [TradeARBED] rīcību nevar tikt inkriminēta [ARBED], ņemot vērā [ARBED] izšķirošo ietekmi pār šo sabiedrību. Tādēļ Komisijas secinājumi šajā lēmumā nekādā veidā nav pretrunā vai nesavienojami ar [sākotnējā lēmumā] paredzētajiem.

465.      Juridiskās personas, kas ir šī lēmuma adresātes, turklāt uzskata, ka Komisija pārkāptu vienlīdzīgas attieksmes principu, ja, šajā lēmumā nosakot atbildību par pārkāpumu, līdzdalības pārkāpumā kritēriju –, kuru tā ir izmantojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas ir [sākotnējā lēmumā] sodītās aizliegtās vienošanās dalībnieki, – aizstātu ar mātes sabiedrības izšķirošās ietekmes kritēriju.

466.      Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Komisija [sākotnējā lēmuma] 322. apsvērumā ir atzinusi: “Dažādos nolīgumos un saskaņotās darbībās ir piedalījies vienīgi TradeARBED.      TradeARBED ir tirdzniecības uzņēmums, kurš izplata tērauda sijas savas mātes sabiedrības ARBED uzdevumā, saņemot par to komisijas naudu. Par sniegtajiem pakalpojumiem TradeARBED saņem nelielu daļu no attiecīgās preces pārdošanas cenas. Lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, šis lēmums tiek adresēts [ARBED], kas ir ARBED grupā ietilpstoša sabiedrība, kas darbojas tērauda siju ražošanas nozarē, un kā attiecīgo preču apgrozījums ir ņemts vērā ARBED, nevis TradeARBED apgrozījums”. Attiecībā uz pārējiem [sākotnējā lēmumā] sodītajiem uzņēmumiem Komisija ir sadalījusi atbildību, izmantojot šādu kritēriju: “Gadījumā, kad iepriekš aprakstītajos pārkāpumos ir piedalījusies vairāk nekā viena grupā ietilpstoša sabiedrība, šī lēmuma adresāti ir ražošanas uzņēmumi, jo tieši šie uzņēmumi ir tie, kuri visvairāk ir ieinteresēti iepriekšējas informācijas par cenām un apjomu iegūšanā” [sākotnējā lēmuma 319. apsvērums).

467.      No pastāvīgās judikatūras [Tiesas 1993. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (Recueil, I‑1307. lpp.) un 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C‑292/97 Karlsson u.c. (Recueil, I‑2737. lpp., 39. punkts); Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija (Recueil, II‑435. lpp., 272. punkts) un 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑351/02 Deutsche Bahn/Komisija (Krājums, II‑1047. lpp.)] izriet, ka “vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz līdzīgas situācijas risināt atšķirīgi, radot atsevišķiem uzņēmējiem mazāk labvēlīgus apstākļus nekā citiem uzņēmējiem, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota”.

468.      Šajā gadījumā nav nekādu šaubu par to, ka Komisija, nosakot uzņēmumus, kuriem ir inkriminējami attiecīgie pārkāpumi, ir atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam piemērojusi objektīvu kritēriju, proti, tērauda siju nozarē darbojošos sabiedrību ražošanas uzņēmuma kritēriju. Tādējādi a contrario var norādīt, ka gadījumā, ja Komisija piemērotu naudas sodu, pamatojoties tikai uz tiešas līdzdalības kritēriju, un līdz ar to naudas soda apmēru aprēķinātu, ņemot vērā [TradeARBED] apgrozījumu, kas pretēji citiem uzņēmumiem, kuriem [sākotnējā lēmumā] piemērots sods, par saviem pakalpojumiem saņem tikai nelielu daļu no attiecīgās preces pārdošanas cenas, tiktu diskriminēti šie pēdējie minētie uzņēmumi. Uzņēmumi, kas ir šī lēmuma adresāti, līdz ar to nevar pamatoti atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes nenodrošināšanu attiecībā pret sodītajiem uzņēmumiem.”

34      Runājot konkrētāk par ProfilARBED, Komisija apstrīdētā lēmuma 470.–472. apsvērumā pārkāpuma inkriminēšanu šim uzņēmumam ir pamatojusi šādi:

“470. 1992. gada novembrī kā [ARBED] pilnībā piederoša meitas sabiedrība tika izveidots [ProfilARBED], un garo tērauda–ogļu izstrādājumu, tai skaitā arī tērauda siju [..], ražošanas iekārtas [ARBED] nodeva [ProfilARBED]. Līdz ar to [ProfilARBED] turpināja [ARBED] rūpniecisko un saimniecisko darbību, un [ARBED] šīs nodošanas rezultātā pārtrauca tērauda–ogļu izstrādājumu ražošanu [..].

471.      Tiktāl, ciktāl [ProfilARBED] ir [ARBED] saimnieciskais pēctecis attiecībā uz rūpniecisko un komerciālo darbību tērauda siju nozarē [ARBED] vadītās grupas ietvaros (kas vēlāk kļuvusi par Arcelor grupu), Komisija ir tiesīga uzsākt procedūru pret [ProfilARBED] par tā atbildību par šajā lēmumā norādītajiem pārkāpumiem.

472.      Lietā “Ciment” [Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 354.–361. punkts)] Tiesa ir atzinusi, ka Komisija ir pamatoti atzinusi attiecīgo sabiedrību par atbildīgu par citas sabiedrības izdarīto pārkāpumu, kura piederēja tai pašai grupai un kuras saimnieciskā darbība cementa nozarē bija nodota pirmajai minētajai sabiedrībai. Tiesa uzskatīja, ka fakts, ka otrā minētā sabiedrība pēc šīs nodošanas turpināja pastāvēt kā juridiska persona, nekādā veidā neatspēko šo secinājumu. Pēc analoģijas ar lietā “Ciment” pasludināto spriedumu, tā kā [ProfilARBED] ir [ARBED] pēctecis attiecībā uz tā rūpnieciskajām un saimnieciskajām darbībām tērauda siju ražošanas nozarē, tam var tikt inkriminēta atbildība par šajā lietā izskatāmajiem pārkāpumiem. Tas, ka [ARBED] turpina pastāvēt kā juridiska persona, neatspēko šo secinājumu. Turklāt jebkāds cits secinājums ļautu apiet Kopienu konkurences tiesību normas, jo uzņēmumi tādējādi varētu izvairīties no atbildības par to izdarītajiem pārkāpumiem, nododot strīdīgo darbību veikšanu citai šīs pašas grupas sabiedrībai. Tādēļ šis lēmums tiek adresēts arī [ProfilARBED].”

35      Attiecībā uz iespējamo noilgumu, kas varētu būt iestājies tās naudas soda piemērošanas pilnvarām, Komisija apstrīdētā lēmuma 446.–452. apsvērumā ir norādījusi:

“446. Nosakot noilgumu reglamentējošās tiesību normas, kas šajā lietā ir piemērojamas naudas soda uzlikšanai, nav jānosaka, vai noilgumu reglamentējošās tiesību normas ir uzskatāmas par procesuālām tiesību normām, kā rezultātā būtu piemērojamas Regulā [Nr. 1/2003] paredzētās normas, vai arī tās ir uzskatāmas par materiālo tiesību normām, kā rezultātā būtu piemērojamas [Lēmumā Nr. 715/78] paredzētās tiesību normas, tiktāl, ciktāl tās būtībā ir identiskas [..].

447.      [..] Komisija 1991. gada 16., 17. un 18. janvārī ir veikusi pārbaudes tērauda siju nozarē un uzskata, ka pārkāpums ir beidzies šajā laika periodā. 1992. gada 6. februārī Komisija nosūtīja [TradeARBED] paziņojumu par iebildumiem. Informācijas pieprasījumi [TradeARBED] un [ARBED] juridiskajam dienestam tika nosūtīti 1993. gada 26. novembrī, lūdzot [ARBED] iesniegt [ARBED] apgrozījuma rādītājus EOTK ietvaros laika posmā no 1993. gada janvāra līdz septembrim. 1994. gada 16. februārī Komisija pieņēma [sākotnējo lēmumu], piemērojot [ARBED] naudas sodu par [TradeARBED] līdzdalību EOTKL 65. pantā paredzētajos pārkāpumos. 1994. gada 8. aprīlī [ARBED] pārsūdzēja šo lēmumu Pirmās instances tiesā. 1999. gada 11. martā Pirmās instances tiesa pasludināja spriedumu lietā T‑137/94 ARBED/Komisija. 1999. gada 11. maijā [ARBED] Tiesā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu. 2003. gada 20. oktobrī Tiesa atcēla spriedumu lietā T‑137/94. 2006. gada 8. martā Komisija nolēma uzsākt jaunu procedūru attiecībā uz ar konkurenci nesaderīgo rīcību, kas bija [sākotnējā lēmuma] priekšmets, nosūtot [ARBED, TradeARBED un ProfilARBED] jaunu paziņojumu par iebildumiem, kas bija šī lēmuma pieņemšanas pamatā.

448.      Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija konstatē, ka [ARBED] nevar atsaukties uz noilgumu, jo šis lēmums nav ticis pieņemts pēc termiņa, kurā Komisija var piemērot naudas sodu saskaņā ar 446. apsvērumā minētajām tiesību normām. Būtībā, nemaz nerunājot par citiem uzņēmumiem adresētajiem izmeklēšanas un procesuālo darbību uzsākšanas dokumentiem, [ARBED] 1993. gada 26. novembrī nosūtītais informācijas pieprasījums un [sākotnējais lēmums] katrs pats par sevi ir noilgumu pārtraucošs akts, kā rezultātā noilguma termiņš attiecībā uz visām sabiedrībām, kas ietilpst [ARBED] vadītajā saimnieciskajā vienībā, sākas no jauna. Tāpat ir jānorāda, ka noilguma termiņš atbilstoši Lēmuma [Nr. 715/78] 3. pantam pirmoreiz tika apturēts 1994. gada 11. maijā, kad [ARBED] pārsūdzēja [sākotnējo lēmumu] Pirmās instances tiesā, kas pasludināja savu spriedumu 1999. gada 11. martā, un pēc tam otrreiz – 1999. gada 11. maijā, kad tika iesniegta apelācijas sūdzība Tiesā, kura pasludināja savu spriedumu 2003. gada 20. oktobrī. Pēc šīs noilguma termiņa apturēšanas piecu gadu noilguma termiņš vēlreiz tika pārtraukts, kad Komisija pieņēma 2006. gada 8. marta paziņojumu par iebildumiem. Ir arī jāatzīmē, ka šis lēmums tika pieņemts desmit gadu noilguma termiņā, kas sākās no pārkāpuma izbeigšanas brīža 1990. gadā, jo tas tika apturēts uz desmit gadiem, kuru laikā norisinājās [ARBED] uzsāktie tiesas procesi Pirmās instances tiesā un Tiesā. Līdz ar to pretēji tam, ko lietas dalībnieki ir norādījuši savās atbildēs uz 2006. gada 8. marta paziņojumu par iebildumiem, nav nekādu šaubu par to, ka [ARBED] nevar atsaukties uz noilguma iestāšanos attiecībā uz naudas soda piemērošanu.

449.      Arī noilgumu reglamentējošās tiesību normas neliedz piemērot naudas sodu [TradeARBED], jo [ARBED] par [sākotnējo lēmumu] celtās prasības Pirmās instances tiesā un Tiesā apturēja noilguma termiņu arī attiecībā pret [TradeARBED]. Šajā lietā pēdējais akts, kas pārtrauca noilgumu attiecībā pret [TradeARBED], ir 2006. gada 8. marta paziņojums par iebildumiem, kas tika nosūtīts pēc tam, kad noilguma termiņš tika apturēts uz laiku, kamēr norisinājās [ARBED] uzsāktie tiesas procesi Pirmās instances tiesā un Tiesā.

450.      Kā paredzēts Lēmuma [Nr. 715/78] 3. pantā un Regulas [Nr. 1/2003] 25. pantā, noilguma termiņu sodu piemērošanai pārtrauc uz laiku, kamēr Komisijas lēmums tiek izskatīts Kopienu tiesā.

451.      Komisija līdz ar to uzskata, ka noilguma apturēšana uzņēmuma uzsāktās tiesvedības Pirmās instances tiesā un Tiesā dēļ attiecas gan uz juridisko vienību, kas ir attiecīgās lietas dalībniece, gan uz visām pārējām juridiskajām vienībām, kas ir šīs saimnieciskās vienības sastāvā, neatkarīgi no tā, kura juridiskā vienība uzsāka šo tiesvedību. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Lēmuma [Nr. 715/78] 3. pants pieļauj šādu interpretāciju. Tāpat ir arī jānorāda, ka, ja tas tā nebūtu, Komisija nevarētu izlabot procesuālās kļūdas, ko tā varētu pieļaut, neraugoties uz tiesībām pieņemt jaunu lēmumu, ko Tiesa ir tieši atzinusi spriedumā apvienotajās lietās PVC II. Tā kā [sākotnējais lēmums] tika pārsūdzēts Pirmās instances tiesā un vēlāk arī Tiesā, Komisijai saskaņā ar labas pārvaldības principu nebūtu lietderīgi pieņemt jaunu lēmumu, sodot [TradeARBED], kamēr vēl norisinājās [ARBED] uzsāktā tiesvedība. Tas ir vēl nepārprotamāk tāpēc, ka tiesvedības laikā [ARBED] bija izvirzījis ne tikai procesuālus prasības pamatus, bet arī materiāltiesiskus prasības pamatus attiecībā uz [TradeARBED] līdzdalību inkriminētajos pārkāpumos. Līdz ar to nav šaubu, ka uz [TradeARBED], tādu pašu iemeslu dēļ kā [ARBED] gadījumā, nevar attiekties naudas sodu piemērošanas jomā pastāvošais noilgums.

452.      Visbeidzot, ir jānorāda, ka 449. un turpmākajos apsvērumos norādītie argumenti saistībā ar [ARBED] neizbēgami attiecas arī uz [ProfilARBED], kas ir [ARBED] saimnieciskais pēctecis.”

36      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu:

“Uzņēmums, kura sastāvā ir [ARBED, TradeARBED un ProfilARBED], noslēdza vairākus nolīgumus un īstenoja saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas bija cenu noteikšana, kvotu piešķiršana un intensīva informācijas apmaiņa Kopienas tērauda siju nozarē, tādējādi pārkāpjot [EOTKL] 65. panta 1. punktu. Attiecīgā uzņēmuma iepriekš minētajā sastāvā līdzdalība šajos pārkāpumos ilga no 1988. gada 1. jūlija līdz 1991. gada 16. janvārim.”

37      No apstrīdētā lēmuma 2. panta izriet, ka “[ARBED, TradeARBED un ProfilARBED] par 1. pantā paredzētajiem pārkāpumiem solidāri ir piemērots naudas sods 10 miljonu euro apmērā”.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

38      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 27. decembrī, prasītāji cēla šo prasību, pamatojoties, pirmkārt, uz EOTKL 33. un 36. pantu un, otrkārt, uz EKL 229. un 230. pantu.

39      Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

40      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

41      2008. gada 5. novembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

42      Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        katrā ziņā atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu daļā, kurā tiem piemērots finansiāls sods, vai arī ievērojami samazināt tā apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Tiesiskais vērtējums

44      Savu prasījumu atbalstam prasītāji ir izvirzījuši četrus prasības pamatus. Pirmais prasības pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu. Otrais prasības pamats attiecas uz pārkāpumu inkriminēšanu reglamentējošo normu pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā atbildība par vienas sabiedrības rīcību ir inkriminēta visām trim saistītajām sabiedrībām, lai gan pārējās divas sabiedrības nebija piedalījušās šī pārkāpuma izdarīšanā. Trešais prasības pamats attiecas uz noilgumu reglamentējošo tiesību normu pārkāpumu. Ceturtais prasības pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo apstrīdētais lēmums ir pieņemts pārmērīgi ilgā termiņā.

 Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

45      Prasītāji ir sadalījuši šo prasības pamatu divās daļās.

46      Šī prasības pamata pirmās daļas ietvaros prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EOTKL 97. pantu un ir nepareizi piemērojusi pilnvaras, piemērojot EOTKL 65. pantu pēc EOTK līguma darbības beigām. Prasītāji uzskata, ka pretēji apstrīdētā lēmuma 292. apsvērumā norādītajam pēc šī līguma darbības izbeigšanās 2002. gada 23. jūlijā Komisija neizbēgami ir zaudējusi savu kompetenci piemērot šo tiesību normu.

47      Apstrīdētā lēmuma 293. apsvērumā norādītajam apstāklim, saskaņā ar kuru EK līgums un EOTK līgums ietilpst vienā un tajā pašā tiesību sistēmā, kuras pamatā ir Eiropas Savienības un dažādo Kopienu dibināšanas līgumi, šajā sakarā neesot nekādas nozīmes. Prasītāji norāda, ka iestādēm nenoliedzami ir pienākums sniegt vienotu šo dažādo līgumu interpretāciju, tomēr tas nekādā gadījumā nevar pamatot, ka Komisijai ir jānodrošina EOTK līguma “uzraudzība” arī pēc tā darbības beigām, jo šī līguma noteikumos tas nav paredzēts. Prasītāji šajā sakarā it īpaši norāda uz iepriekš minēto Tiesas atzinumu 1/91, 29. punkts.

48      Pirmā prasības pamata otrajā daļā prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulu Nr. 1/2003 un ir nepareizi piemērojusi pilnvaras, pamatojot savu kompetenci pieņemt lēmumu par EOTKL 65. panta piemērošanu ar regulu, kas tai piešķir pilnvaras tikai EKL 81. un 82. panta īstenošanas ietvaros.

49      Attiecībā uz šajā lietā piemērojamajām procesuālajām tiesību normām prasītāji it īpaši kritizē apstrīdētā lēmuma 299. apsvērumā pausto apgalvojumu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts piešķir Komisijai pilnvaras konstatēt un sodīt par “konkurences noteikumu pārkāpumiem”. No šīs regulas 4. panta tieši pretēji izrietot, ka pilnvaras, kas šajā pantā piešķirtas Komisijai, ir paredzētas tikai tādēļ, lai ļautu tai sodīt par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem.

50      Prasītāji arī norāda, ka Regula Nr. 1/2003 tika pieņemta pēc EOTK līguma darbības beigām. Šajā regulā neparedzot Komisijas kompetenci īstenot EOTKL 65. pantu, Padome iespējams – un, pēc prasītāju domām, pamatoti – ir uzskatījusi, ka tā nav kompetenta pagarināt šī līguma darbību, jo šī prerogatīva ir tikai un vienīgi šī līguma autoriem, nevis ar to izveidotajām iestādēm.

51      Attiecībā uz Komisijas argumentu, kura pamatā ir 2002. gada 18. jūnija paziņojums, prasītāji apgalvo, ka ar principiālas nostājas norādīšanu vien nepietiek, lai to pamatotu.

52      Savā replikā prasītāji piebilst, ka, pat pieņemot, ka Regulu Nr. 1/2003 var interpretēt tādējādi, ka tā attiecas arī uz EOTKL 65. pantā paredzētajām procedūrām, tas nevar būt pamats EOTK līguma un it īpaši tā 97. panta piemērošanas jomas grozīšanai. No tiesību normu hierarhijas sistēmas būtībā izrietot, ka ar Padomes regulu nevar grozīt līgumu. Tas tā esot vēl jo vairāk tāpēc, ka EOTKL 95. pantā ir paredzēta īpaša procedūra, kas ir jāievēro gadījumā, ja tiek uzskatīts, ka ir vajadzīgs EOTK līguma grozījums, lai ietvertu tajā neparedzētos gadījumus.

53      Attiecībā uz materiālo tiesību normām prasītāji uzskata, ka šajā gadījumā nav piemērojams apstrīdētā lēmuma 301. apsvērumā minētais vispārējais tiesību princips, saskaņā ar kuru neatkarīgi no to piemērošanas datuma ir piemērojamas pārkāpuma izdarīšanas brīdī spēkā esošo materiālo tiesību normas. Šajā gadījumā jautājums būtībā nav par normatīva akta grozīšanu, ko veicis tā autors, bet gan par iestādes, kuras pienākums ir tiesību normas ieviešana, īstenotu iniciatīvu, lai panāktu šīs tiesību normas spēkā esamību pēc tās autora tieši paredzētā beigu datuma. Šajā lietā EOTK līguma darbība saskaņā ar tā 97. pantu bija beigusies 2002. gada 23. jūlijā, un tā autori nebija veikuši nekādus pasākumus, lai atsevišķas no tās normām tiktu atstātas spēkā. Neraugoties uz sarūgtinājumu, kāds šīs situācijas sakarā varētu būt Komisijai, tā nav tiesīga stāties šo līguma autoru vietā, paturot spēkā EOTKL 65. pantu.

54      Prasītāji savā replikā piebilst, ka, ja pirms 2002. gada 23. jūlija veiktās darbības joprojām reglamentē EOTK līgums, tad tās reglamentē visas šī līguma normas, tai skaitā arī tā 97. pants, kas liedz piemērot šo līgumu pēc iepriekš minētā datuma.

55      Komisija nepiekrīt prasītāju argumentiem, sniedzot apstrīdētajā lēmumā ietvertajai argumentācijai analoģisku argumentāciju.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

56      Abas pirmā prasības pamata daļas ir jāizskata kopā.

57      Vispirms ir jāatgādina, ka ar Kopienu līgumiem tika izveidota vienota tiesību sistēma (šajā sakarā skat. iepriekš minēto Tiesas atzinumu 1/91, 21. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑120/89 Stahlwerke Peine-Salzgitter/Komisija, Recueil, II‑279. lpp., 78. punkts), kurā, kā ir norādīts EKL 305. panta 1. punktā, EOTK līgums veido īpašu režīmu, kas paredz atkāpes no vispārējām normām, kuras ir iekļautas EK līgumā.

58      Saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu šī līguma darbība beidzās 2002. gada 23. jūlijā. Tā rezultātā 2002. gada 24. jūlijā no EK līguma izrietošā vispārējā režīma piemērošanas jomā tika iekļautas arī nozares, ko sākotnēji reglamentēja EOTK līgums.

59      Kaut arī, sākot no 2002. gada 24. jūlija EOTK līgumā paredzēto juridisko režīmu aizstājot ar EK līgumā paredzēto režīmu, mainījās juridiskie pamati, procedūras un situācijām, kuras iepriekš reglamentēja EOTK līgums, piemērojamās materiālo tiesību normas, šī aizstāšana ir saistīta ar Kopienu tiesību sistēmas vienotību un kontinuitāti, kā arī tās mērķiem (Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑25/04 González y Díez/Komisija, Krājums, II‑3121. lpp., 55. punkts).

60      Šajā sakarā ir jānorāda, ka tāda brīvas konkurences režīma ieviešana un uzturēšana, kura ietvaros tiek nodrošināti parastie konkurences apstākļi un kurš ir pamatā normām par aizliegtiem nolīgumiem starp uzņēmumiem, ir viens no pamatprincipiem, kas ir paredzēts gan EK līgumā (šajā sakarā skat. Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 31. punkts), gan EOTK līgumā (šajā sakarā skat. Tiesas 1961. gada 13. decembra atzinumu 1/61, Recueil, 505. un 519. lpp., un Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 265. un 299.–304. punkts).

61      Šajā situācijā ir jānorāda, ka, lai gan EOTK līguma un EK līguma normas, kas reglamentē aizliegtas vienošanās uzņēmumu starpā, zināmā mērā atšķiras, ir jāuzsver, ka nolīgumu un saskaņotas darbības jēdziens EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē atbilst nolīgumu un saskaņotas darbības jēdzienam EKL 81. panta izpratnē un ka Kopienu tiesa abas šīs normas ir interpretējusi vienādi (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 262.–272. un 277. punkts). Tādējādi centieniem sasniegt mērķi nodrošināt netraucētu konkurenci nozarēs, kas sākotnēji veidoja ogļu un tērauda kopējo tirgu, netraucē tas, ka EOTK līguma darbība ir beigusies, jo šis mērķis ir paredzēts arī EK līgumā un tā izpildi nodrošina tā pati iestāde, proti, Komisija, kā administratīvā iestāde, kurai ir kompetence konkurences politikas īstenošanā un attīstīšanā Kopienas vispārējās interesēs (šajā sakarā pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā González y Díez/Komisija, 55. punkts).

62      Turklāt saskaņā ar visām dalībvalstu tiesību sistēmām kopēju principu, kura izcelsme ir saistīta vēl ar romiešu tiesībām, tiesību aktu izmaiņu gadījumā – ja vien nav tieši paustas pretējas likumdevēja gribas – ir jānodrošina tiesisko struktūru pēctecība (Tiesas 1969. gada 25. februāra spriedums lietā 23/68 Klomp, Recueil, 43. lpp., 13. punkts). Ir jānorāda, ka Tiesa šajā spriedumā ir piemērojusi šo principu, jo runa bija par Kopienu primāro tiesību grozījumu, kas īstenots ar apvienošanās līgumu.

63      Lai nodrošinātu Kopienu tiesību sistēmas un tās darbību ietekmējošo mērķu kontinuitāti, Eiropas Kopienai, tā kā tā aizstāj Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tajā pastāvošās procedūras ietvaros attiecībā uz situācijām, kas radušās saskaņā ar EOTK līgumu, ir jānodrošina, ka tiek ievērotas tiesības un izpildīti pienākumi, kas eo tempore ir saistoši gan dalībvalstīm, gan privātpersonām saskaņā ar EOTK līgumu un normām, kuras ir pieņemtas tā īstenošanai. Šī prasība ir jāievēro vēl jo vairāk tāpēc, ka aizliegtas vienošanās uzņēmumu starpā reglamentējošo tiesību normu neievērošanas rezultātā radies konkurences izkropļojums var radīt sekas arī vēl kādu laiku pēc EOTK līguma darbības beigām atbilstoši spēkā esošajam EK līgumam (pēc analoģijas skat. Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑119/05 Lucchini, Krājums, I‑6199. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā González y Díez/Komisija, 56. punkts).

64      No iepriekš izklāstītā izriet, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Regula Nr. 1/2003 un it īpaši tās 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj Komisijai pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un sodīt par aizliegtu vienošanos uzņēmumu starpā īstenošanu nozarēs, uz kurām attiecas EOTK līguma ratione materiae un ratione temporis (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā González y Díez/Komisija, 57. punkts), kaut arī šajās iepriekš minētajās regulas normās nav tiešas atsauces uz EOTKL 65. pantu.

65      Tāpat ir jānorāda, ka EK līguma noteikumu piemērošana tādā jomā, uz kuru sākotnēji attiecās EOTK līguma normas, ir jāveic, ievērojot likuma piemērošanu laikā reglamentējošos principus. Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, kaut arī procesuālās normas parasti ir piemērojamas visiem strīdiem, kas tiek risināti šo normu spēkā stāšanās brīdī, tas pats neattiecas uz materiālo tiesību normām. Lai nodrošinātu tiesiskās drošības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, materiālo tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās uz situācijām, kas ir radušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai tad, ja no to teksta, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir šādas sekas (iepriekš minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Salumi u.c., 9. punkts, un 1982. gada 10. februāra spriedums lietā 21/81 Bout, Recueil, 381. lpp., 13. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā T‑42/96 Eyckeler & Malt/Komisija, Recueil, II‑401. lpp., 55. punkts).

66      Šajā gadījumā, runājot par materiālo tiesību normām, kas ir piemērojamas tiesiskai situācijai, kura pilnībā norisinājusies pirms EOTK līguma darbības beigām, atbilstoši Kopienu tiesību sistēmas kontinuitātei un prasībām, kas attiecas uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, materiālo tiesību normas, kuras pieņemtas atbilstoši EOTK līgumam, ir jāpiemēro attiecībā uz faktiem, kas ietilpst to materiālās piemērošanas jomā un uz kuriem attiecas to piemērojamība laikā. Apstāklis, ka attiecīgais tiesiskais regulējums, ņemot vērā EOTK līguma darbības izbeigšanos, vairs nav spēkā brīdī, kad tiek novērtēta faktiskā situācija, nemaina šo apsvērumu, jo šis vērtējums attiecas uz tiesisko situāciju, kas pilnībā norisinājusies laikā, kad bija piemērojamas materiālo tiesību normas, kuras pieņemtas atbilstoši EOTK līgumam (iepriekš minētais spriedums lietā González y Díez/Komisija, 59. punkts).

67      Šajā gadījumā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, un atbilstoši procedūrai, kas veikta saskaņā ar šo regulu. Noteikumi par juridisko pamatu un procedūru, kas ievērota līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, ir uzskatāmi par procesuālām normām šī sprieduma 65. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc EOTK līguma darbības beigām, Komisija pamatoti ir piemērojusi Regulā Nr. 1/2003 paredzētās normas (šajā sakarā pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā González y Díez/Komisija, 60. punkts, un pretējā nozīmē – Pirmās instances tiesas 2007. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 SP u.c./Komisija, Krājums, II‑4331. lpp.).

68      Attiecībā uz materiālo tiesību normām ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatā ir tiesiskā situācija, kas pilnībā radusies pirms EOTK līguma darbības beigām, jo pārkāpums ir izdarīts laika posmā no 1988. gada 1. jūlija līdz 1991. gada 16. janvārim (skat. šī sprieduma 140. punktu). Tā kā no 2002. gada 24. jūlija piemērojamajām materiālajām konkurences tiesībām nav atpakaļejoša spēka, ir jāsecina, ka piemērojamā materiālo tiesību norma ir EOTKL 65. panta 1. punkts, kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā ir arī piemērojusi, ņemot vērā, ka no EKL 305. pantā paredzētā EK līguma lex generalis rakstura salīdzinājumā ar EOTK līgumu izriet, ka īpašais EOTK līgumā un tā piemērošanai pieņemtajās normās paredzētais režīms saskaņā ar lex specialis derogat legi generali principu ir vienīgais, kas ir piemērojams situācijām, kuras ir norisinājušās pirms 2002. gada 24. jūlija.

69      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais prasības pamats, kas sastāv no divām daļām, ir jānoraida.

 Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz pārkāpumu inkriminēšanu reglamentējošo normu pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

70      Prasītāji nepiekrīt tam, ka ARBED un ProfilARBED var tikt inkriminēta atbildība par apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem pārkāpumiem.

71      Attiecībā uz ARBED un atbildot uz apstrīdētā lēmuma 460. apsvērumu, prasītāji, atsaucoties uz iepriekš minētā sprieduma lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija 28. punktu, norāda, ka Tiesa nekad nav apstiprinājusi, ka ar pilnīgu kontroli ir pietiekami, lai atzītu, ka mātes sabiedrība ir atbildīga par tās meitas sabiedrības rīcību. Tā esot atzinusi, ka tādā situācijā, kad mātes sabiedrība administratīvā procesa laikā ir piekritusi uzņemties atbildību par tās meitas sabiedrības rīcību, Komisija ir tiesīga pieņemt, ka tā patiešām ir atbildīga par šo pārkāpumu. Šajā gadījumā tas tā neesot, jo Komisija pirmā administratīvā procesa laikā vispār neesot informējusi ARBED par savu nodomu atzīt, ka tas ir atbildīgs par TradeARBED rīcību.

72      Prasītāji piebilst, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija pamatā esošajā lietā Komisija attiecīgo lēmumu bija adresējusi mātes sabiedrībai, jo pastāvēja tieši pierādījumi par tās līdzdalību meitas sabiedrības noslēgtajā nolīgumā (skat. Komisijas 1994. gada 13. jūlija Lēmuma 94/601/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/C/33.833 – Kartons) (OV L 243, 1. lpp.) 143. apsvērumu).

73      Tā kā šajā lietā Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija paredzētie īpašie nosacījumi nav izpildīti, prasītāji uzskata, ka vispārējie soda individualizācijas un pierādīšanas pienākuma principi paredz, ka Komisijai ir jāpierāda, ka konkrētos iebildumus var attiecināt uz katru uzņēmumu, kurš ir paziņojuma par iebildumiem adresāts. Prasītāji šajā sakarā atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija (Krājums, II‑1887. lpp., 118. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      Šajā lietā Komisija gan apstrīdētajā lēmumā (444. un 464. apsvērums), gan sākotnējā lēmumā (322. apsvērums) ir konstatējusi, ka vienīgi TradeARBED ir piedalījies vairākos nolīgumos un saskaņotajā darbībā.

75      Visbeidzot, prasītāji norāda, ka TradeARBED izdarītā pārkāpuma inkriminēšana ARBED, pamatojoties tikai uz to, ka tam pilnībā pieder tā meitas sabiedrības kapitāla daļas, šajā gadījumā radītu diskrimināciju attiecībā pret pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem. Pretēji Komisijas apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā norādītajam sākotnējā lēmumā attiecībā uz šiem uzņēmumiem bija piemērots tāds atbildības inkriminēšanas kritērijs, kura pamatā ir nevis tērauda siju ražošana, bet gan faktiska līdzdalība attiecīgo pārkāpumu izdarīšanā. Komisija lēmumu tikai attiecībā uz ražošanas nozarē darbojošos sabiedrību būtu pieņēmusi vienīgi tad, ja aizliegtās vienošanās noslēgšanā būtu piedalījušās abas vienas un tās pašas grupas sabiedrības (skat. sākotnējā lēmuma 320. un 321. apsvērumu). Prasītāji uzskata, ka Komisija šajā lietā nevar izvairīties no šī atbildības inkriminēšanas kritērija piemērošanas, jo pretējā gadījumā tā pieļautu vienlīdzīgas attieksmes principam pretrunā esošu diskrimināciju.

76      Savā replikā prasītāji papildus norāda, ka Komisija šajā lietā ir nolēmusi nepamatoties uz vienkāršo prezumpciju par mātes sabiedrības līdzdalību tai pilnībā piederošo meitas sabiedrību darbībā, bet drīzāk pārbaudīt – pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem faktiskajiem apstākļiem un citu informāciju –, vai šīs sabiedrības ir faktiski piedalījušās pārkāpuma izdarīšanā. Šajā lietā Komisija, pamatojoties uz faktu pārbaudi, savā sākotnējā lēmumā ir secinājusi, ka saistībā ar ARBED grupu, vienīgi TradeARBED ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā. No tā izriet divējas sekas.

77      Pirmkārt, tā kā Komisija procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts sākotnējais lēmums, ietvaros bija nolēmusi nepamatoties uz iepriekš minēto vienkāršo prezumpciju, prasītāji uzskata, ka procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tā nevar izmantot citu pieeju, tādējādi nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

78      Otrkārt, šīs prezumpcijas izmantošana šajā lietā nav iespējama res judicata statusa dēļ, kas, pēc prasītāju domām, pastāv attiecībā uz sākotnējo lēmumu, kurā Komisija bija secinājusi, ka vienīgi TradeARBED ir piedalījies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā. Šis sākotnējā lēmuma aspekts nekad nav ticis apstrīdēts, nedz arī a fortiori atcelts ar tiesas nolēmumu.

79      Attiecībā uz ProfilARBED prasītāji norāda, ka, pieņemot, ka Komisija var inkriminēt ARBED grupas ražošanas uzņēmumam atbildību par TradeARBED izdarīto pārkāpumu, tai ir arī jāuzsāk procesuālās darbības vai nu pret ARBED kā strīdīgo faktu rašanās laikā darbojošos ražošanas uzņēmumu, vai pret ProfilARBED kā ARBED saimniecisko pēcteci tērauda siju ražošanas nozarē.

80      Prasītāji uzskata, ka Komisija, nepārkāpjot sodu individuālas piemērošanas principu, nevar inkriminēt vienu un to pašu pārkāpumu gan uzņēmumam, kurš ir piedalījies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, gan uzņēmumam, kurš vēlāk ir veicis ar pārkāpumu saistīto darbību. Komisijas piemērotās pieejas rezultātā par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem tiktu uzsāktas procesuālas darbības un piemērots sods diviem uzņēmumiem.

81      Katrā ziņā tiktāl, ciktāl ir atzīta ProfilARBED kā ARBED saimnieciskā pēcteča tērauda siju ražošanas nozarē atbildība par ARBED rīcību, tas mutatis mutandis ir izvirzījis šī sprieduma 71.–78. punktā izklāstītos argumentus.

82      Komisija apstrīd prasītāju izvirzītos argumentus, norādot uz apstrīdētajā lēmumā ietvertajai argumentācijai līdzīgiem argumentiem.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

83      Ir jānodala visu trīs prasītāju individuālā situācija.

–       TradeARBED

84      Ņemot vērā prasītāju pirmā un trešā prasības pamata ietvaros izvirzīto argumentāciju, tie neapstrīd, ka apstrīdētais lēmums varēja tikt adresēts TradeARBED kā sabiedrībai, kas sākotnējā lēmumā bija identificēta kā vienīgā ARBED grupas sabiedrība, kura ir “piedalījusies vairākos nolīgumos un saskaņotās darbībās”.

85      Līdz ar to ir jāuzskata, ka TradeARBED otro prasības pamatu nav izvirzījis savu prasījumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pamatojumam.

–       ARBED

86      Šī prasības pamata ietvaros izvirzītie prasītāju argumenti neļauj secināt, ka atbildības par TradeARBED izdarītajiem pārkāpumiem inkriminēšana ARBED un solidāra naudas soda piemērošana šīm divām sabiedrībām ir saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā.

87      Vispirms ir jāatgādina, ka uzņēmuma jēdziens EKL 81. panta izpratnē ietver saimnieciskas vienības, kas katra sastāv no personāla un materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas un kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu (Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., pašlaik norisinās apelācijas tiesvedība, 57. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Krājums, II‑1487. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Tādējādi Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātes sabiedrībai lēmumu par naudas soda piemērošanu neizriet ne no tā, ka mātes sabiedrība būtu pamudinājusi savu meitas sabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī a fortiori no mātes sabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienotu uzņēmumu iepriekš minētajā izpratnē. Ir jāatgādina, ka Kopienu konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas sabiedrības, kas pieder vienai grupai, veido saimniecisku vienību un tātad uzņēmumu EKL 81. un 82. panta izpratnē, ja attiecīgās sabiedrības autonomā veidā nenosaka savu rīcību tirgū (iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts).

89      Īpašajā gadījumā, kad mātes sabiedrībai pilnībā pieder tās meitas sabiedrības, kura ir pārkāpjošās rīcības īstenotāja, kapitāla daļas, pastāv atspēkojams pieņēmums, saskaņā ar kuru šī mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi pār savas meitas sabiedrības rīcību (iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG‑Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 50. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, sauktu par “PVC II”, Recueil, II‑931. lpp., 961. un 984. punkts) un tās tādējādi ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑10.* lpp., 59. punkts). Tādējādi mātes sabiedrībai, kura Kopienu tiesā apstrīd Komisijas lēmumu, ar kuru tai uzlikts naudas sods par darbībām, kuras izdarījusi šīs mātes sabiedrības meitas sabiedrība, ir jāatspēko šis pieņēmums, iesniedzot pierādījumus par meitas sabiedrības autonomiju (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts, tāpat šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 29. punkts).

90      Šajā sakarā ir jāuzsver, ka ir taisnība, ka Tiesa, kā norādījuši prasītāji, iepriekš minētā sprieduma lietā StoraKopparbergs Bergslags/Komisija 28. un 29. punktā ir izvirzījusi citus apstākļus, izņemot īpašumtiesības uz meitas sabiedrības kapitāla daļām 100 % apmērā, tādus kā mātes sabiedrības ietekmes pār tās meitas sabiedrības komercdarbības politiku neapstrīdēšana un divu sabiedrību kopīga pārstāvība administratīvajā procesā. Tomēr Tiesa šos apstākļus ir izvirzījusi tikai tāpēc, lai norādītu visus apstākļus, uz kuriem Pirmās instances tiesa bija balstījusi savu pamatojumu secinājumam, ka tā nav balstījusies tikai uz to, ka mātes sabiedrībai pieder visas meitas sabiedrības kapitāla daļas. Tāpēc apstāklis, ka Tiesa šajā lietā ir apstiprinājusi Pirmās instances tiesas vērtējumu, nevar novest pie iepriekš minētā sprieduma lietā AEG‑Telefunken/Komisija 50. punktā ietvertā principa grozīšanas (iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts).

91      Šajos apstākļos, lai secinātu, ka mātes sabiedrība izšķiroši ietekmē meitas sabiedrības rīcību tirgū, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas meitas sabiedrības kapitāla daļas pieder tās mātes sabiedrībai. Pēc tam Komisija varēs atzīt mātes sabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitas sabiedrībai noteiktā naudas soda samaksu, kaut arī ir pierādīts, ka mātes sabiedrība nav tieši piedalījusies aizliegto vienošanos noslēgšanā, ja vien šī sabiedrība nepierādīs, ka tās meitas sabiedrība tirgū darbojas autonomi (Pirmās instances tiesas 2008. gada 18. decembra spriedums lietā T‑85/06 General Química u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 62. punkts).

92      Attiecībā uz šajā lietā Komisijas veiktās atbildības inkriminēšanas tiesiskumu vispirms ir jānorāda, ka, tāpat kā EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, arī EOTKL 65. panta 1. punktā paredzētais aizliegums attiecas uz “uzņēmumiem”. Turklāt ir jau ticis atzīts, ka jēdzienam “uzņēmums” šajās divās normās ir viena un tā pati nozīme (Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑145/94 Unimétal/Komisija, Recueil, II‑585. lpp., 600. punkts). Līdz ar to atbildību par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem inkriminēšanu reglamentējošās normas ir piemērojamas arī EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu gadījumā (šajā sakarā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija, Recueil, I‑11005. lpp., 96. punkts).

93      Šajā lietā ir skaidrs, ka ARBED pilnībā pieder tā meitas sabiedrības TradeARBED kapitāla daļas.

94      Līdz ar to Komisija bija tiesīga uzskatīt – kā tā to arī izdarīja apstrīdētā lēmuma 460. apsvērumā –, ka ARBED ir bijusi izšķiroša ietekme pār TradeARBED rīcību, jo nav ticis pierādīts un pat ne apgalvots, ka šī meitas sabiedrība savu komercpolitiku īstenoja autonomi un līdz ar to abi šie uzņēmumi nebija viena saimnieciskā vienība un tādējādi – viens uzņēmums EOTKL 65. panta izpratnē.

95      Argumentu, kurus prasītāji šīs prasības ietvaros, pamatojoties uz iepriekš minētā sprieduma lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija 28. punktu, ir izvirzījuši šajā sakarā, pamatā ir kļūdaina šī sprieduma interpretācija, un tie šī sprieduma 90. punktā minēto iemeslu dēļ ir jānoraida.

96      Katrā ziņā Komisija pamatoti ir atzīmējusi, ka tā apstrīdētā lēmuma 462. apsvērumā ir norādījusi uz papildu pierādījumiem, kas kopā ar pieņēmumu, kura pamatā ir fakts, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder tās meitas sabiedrības kapitāla daļas, ir apstiprinājuši nevis ARBED faktisko materiāltiesisko līdzdalību attiecīgo pārkāpumu izdarīšanā, bet gan tā izšķirošo ietekmi pār TradeARBED darbību un faktisku šīs ietekmes izmantošanu.

97      Iepriekš minētā sprieduma lietā ARBED/Komisija, kas nav ticis apstrīdēts apelācijas tiesvedībā Tiesā, 92. punktā Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz ARBED advokāta tiesas sēdē sniegto papildinformāciju, turklāt ir konstatējusi, ka TradeARBED ir tirdzniecības uzņēmums, kas izplata melnās metalurģijas izstrādājumus un tostarp ARBED ražotās tērauda sijas, un darbojas vai nu kā aģents – šādā gadījumā ARBED izrakstīja rēķinu tieši klientam, vai kā pilnvarots pārstāvis – šādā gadījumā rēķinu klientam ARBED vārdā izrakstīja TradeARBED, abos gadījumos saņemot komisijas naudu par pārdoto produktu. Pirmās instances tiesa turklāt ir atzinusi par pierādītu, ka TradeARBED savu darbību Kopienu tērauda siju tirgū neveic autonomi, bet lielākoties ievēro ARBED sniegtās instrukcijas.

98      No iepriekš minētā sprieduma lietā ARBED/Komisija, kas nav ticis apstrīdēts apelācijas tiesvedībā, 96. un 97. punkta tāpat izriet, ka: a) visā administratīvā procesa laikā, kuras rezultātā tika pieņemts sākotnējais lēmums, ARBED un TradeARBED attiecīgi sniedza vienādas atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kurus Komisija bija nosūtījusi TradeARBED; b) ARBED uzskatīja TradeARBED par savu tirdzniecības “vienību” vai “struktūru”, un c) ARBED automātiski uzskatīja sevi par TradeARBED adresētā paziņojuma par iebildumiem adresātu un norīkoja advokātu savu interešu aizstāvībai.

99      No iepriekš minētā izriet, ka ARBED un tā meitas sabiedrība TradeARBED ir uzskatāmi par vienu un to pašu uzņēmumu EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē un ka Komisija bija tiesīga inkriminēt ARBED atbildību par TradeARBED rīcību.

100    Attiecībā uz pārējo ir jānorāda, ka prasītāji, izvirzot šos argumentus, ir sajaukuši, pirmkārt, atbildības par mātes sabiedrības kopā ar tās meitas sabiedrību izdarītu pārkāpumu tiešu inkriminēšanu mātes sabiedrībai, ņemot vērā tās pašas faktisko līdzdalību šī pārkāpuma izdarīšanā, ar, otrkārt, atbildības par tās meitas sabiedrības izdarīto pārkāpumu inkriminēšanu mātes sabiedrībai, ņemot vērā mātes sabiedrības izšķirošo ietekmi pār tās meitas sabiedrības darbību.

101    Pretēji prasītāju apgalvotajam Komisija, adresējot ARBED gan sākotnējo lēmumu (skat. tā 322. apsvērumu), gan apstrīdēto lēmumu (cita starpā skat. tā 462. apsvērumu), ir ņēmusi vērā šo pēdējo minēto atbildības inkriminēšanu reglamentējošo normu.

102    Šajos apstākļos prasītāju arguments, kura pamatā ir iespējamais res judicata spēks, kas piemīt sākotnējā lēmumā izdarītajam secinājumam par to, ka vienīgi TradeARBED ir piedalījies attiecīgajos pārkāpumos, ir noraidāms kā neefektīvs.

103    Par nepamatotu ir jāatzīst arī arguments, kas, pēc prasītāju domām, izriet no to diskriminācijas salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas bija apstrīdētā lēmuma adresāti. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 466.–468. apsvēruma (kā arī no sākotnējā lēmuma 322. apsvēruma), tieši lai ņemtu vērā ARBED un TradeARBED veidotā uzņēmuma īpašo situāciju, kuras ietvaros TradeARBED kā ARBED izgatavoto tērauda siju izplatīšanas sabiedrība par saviem pakalpojumiem saņēma nelielu daļu no attiecīgās preces pārdošanas cenas, un lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem uzņēmumiem, kas darbojas tērauda siju ražošanas nozarē un ir iesaistīti attiecīgajos pārkāpumos, Komisija ARBED vēlējās inkriminēt atbildību par tā meitas sabiedrības TradeARBED izdarītajiem pārkāpumiem. Nepavisam neradot diskrimināciju attiecībā pret ARBED, šī atbildības inkriminēšana ir pilnībā saderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paredz, ka līdzīgas situācijas nevar applūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. Tiesas 2007. gada 3. maija spriedumu lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld, Krājums, I‑3633. lpp., 56. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑351/02 Deutsche Bahn/Komisija, Krājums, II‑1047. lpp., 137. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Visbeidzot, Pirmās instances tiesa uzskata, ka atbilstoši uzņēmuma jēdzienam ARBED un TradeARBED var tikt uzskatīti par solidāri atbildīgiem par tiem inkriminēto rīcību, jo viena no šiem uzņēmumiem izdarītās darbības var tikt attiecinātas uz otru uzņēmumu un līdz ar to var tikt uzskatīts, ka tās ir izdarījis šis otrs uzņēmums (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā HFB u.c./Komisija, 524. un 525. punkts; apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 62. punkts, un lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts; šajā sakarā pēc analoģijas skat. arī Tiesas 1974. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp., 41. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 26.–28. punkts).

105    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais prasības pamats tiktāl, ciktāl to ir izvirzījis ARBED, ir noraidāms kā nepamatots.

–       ProfilARBED

106    Prasītāju šī prasības pamata ietvaros šajā lietā izvirzītie argumenti neļauj arī pierādīt, ka atbildības par ARBED/TradeARBED izdarītajiem pārkāpumiem inkriminēšana ProfilARBED un naudas soda solidāra piemērošana šīm trim sabiedrībām ir saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā.

107    Pirmās instances tiesa vispirms uzskata, ka Komisija bija tiesīga inkriminēt ProfilARBED kā ARBED saimnieciskajam pēctecim tērauda siju ražošanas nozarē ARBED grupas ietvaros atbildību par ARBED izdarītajiem pārkāpumiem un līdz ar to – arī atbildību par TradeARBED izdarītajiem pārkāpumiem.

108    Šāda atbildības piemērošana šķiet pamatota, ņemot vērā judikatūrā izstrādāto saimnieciskās pēctecības kritēriju, tostarp restrukturizācijas vai citu izmaiņu uzņēmumu grupas ietvaros gadījumā (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑280/06 ETI u.c., Krājums, I‑10893. lpp., 40.–49. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] minētajā lietā sniegtos secinājumus, Krājums, I‑10896. lpp., 65.–84. punkts).

109    Saskaņā ar šo judikatūru visas vai daļas saimniecisko darbību nodošanas no vienas juridiskas vienības otrai gadījumā atbildība par sākotnēji pastāvējušā komersanta izdarīto pārkāpumu attiecīgo darbību ietvaros var tikt inkriminēta jaunajam komersantam, ja tas kopā ar sākotnēji pastāvējušo komersantu veido vienu un to pašu saimniecisko vienību konkurences noteikumu izpratnē, un tas tā ir pat tad, ja sākotnēji pastāvējušais komersants joprojām turpina pastāvēt kā juridiska vienība (šajā sakarā skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 354.–359. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā ETI u.c., 48. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 131.–133. punkts).

110    Tiesa ir precizējusi, ka šāda sankcijas īstenošana it īpaši ir pieļaujama, ja šīs vienības kontrolē viena un tā pati persona un, ievērojot tās saistošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, tiek piemēroti būtībā tie paši komercnorādījumi (iepriekš minētais spriedums lietā ETI u.c., 49. punkts). Tas it īpaši attiecas uz pārstrukturizēšanu sabiedrību grupas ietvaros, kad sākotnēji pastāvējušais komersants ne vienmēr juridiski beidz pastāvēt, bet vairs neveic nekādu nozīmīgu saimniecisko darbību attiecīgajā tirgū. Ja sākotnējo un jauno uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, īpašnieku vieno strukturāla saikne, attiecīgās personas no savas atbildības par aizliegto vienošanos – visviens, apzināti vai neapzināti – var izvairīties ar tām pieejamu tiesisku strukturēšanas iespēju palīdzību. Tādējādi uzņēmuma sākotnējais īpašnieks varētu, piemēram, sabiedrības iekšienē notikušās pārstrukturizēšanās rezultātā kļūt par “tukšu čaulu bez kodola” (iepriekš minētais spriedums lietā ETI u.c., 41. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi minētajā lietā, 79. punkts).

111    Šajā gadījumā ProfilARBED kā ARBED pilnībā piederošas meitas sabiedrības izveidošana 1992. gadā, lai turpinātu ARBED saimniecisko un rūpniecisko darbību tērauda siju ražošanas nozarē, ir lietām, kuru rezultātā tika pieņemti iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija un lietā Jungbunzlauer/Komisija, analoģisks gadījums.

112    Prasītāji turklāt nav nopietni apstrīdējuši iespēju inkriminēt ProfilARBED atbildību par ARBED/TradeARBED izdarītajiem pārkāpumiem. Prasītāji savos rakstveida apsvērumos ir vienīgi norādījuši, ka, pieņemot, ka šāda atbildības inkriminēšana ir iespējama – kas ir jautājums, par kuru tie nav pauduši konkrētu nostāju –, Komisijai ir jāsoda vai nu ARBED kā pārkāpuma izdarīšanas laikā tērauda sijas ražojošs uzņēmums, vai ProfilARBED kā ARBED saimnieciskais pēctecis šajā nozarē.

113    Šis arguments, ņemot vērā saimnieciskās vienības pamatjēdzienu, kas ir Kopienu judikatūras jautājumā par atbildības par izdarītajiem pārkāpumiem inkriminēšanu juridiskajām vienībām, kas ir viens un tas pats uzņēmums, pamatā, tomēr nevar tikt atbalstīts.

114    No šīs judikatūras izriet, ka Kopienu konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ETI u.c., 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Aizliedzot uzņēmumiem noslēgt nolīgumus un piedalīties konkurenci ierobežojošās saskaņotās darbībās, EKL 81. panta 1. punkts un EOTKL 65. panta 1. punkts attiecas uz saimnieciskām vienībām, kuras veido materiālo un cilvēku resursu kopums un kas var sekmēt šajās tiesību normās minētā pārkāpuma izdarīšanu. Uzņēmums šo noteikumu izpratnē līdz ar to var ietvert vairākus tiesību subjektus (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Vispirms norādot, ka Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 Pirmā Regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.) 15. panta 2. punktā nav konkrēti norādīts, vai sabiedrība, kas nav tieši un formāli atzīta par vainīgu Komisijas konstatētajos pārkāpumos, var tikt atzīta par solidāri atbildīgu kopā ar otru sabiedrību, kas ir izdarījusi konstatēto pārkāpumu, par kuru tai šajā sakarā ir piemērots naudas sods, Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrību var atzīt par solidāri atbildīgu par otrai sabiedrībai, kura apzināti vai neapzināti ir izdarījusi pārkāpumu, uzliktā naudas soda samaksu, ar nosacījumu, ka Komisija šajā pašā tiesību aktā pierāda, ka šis pārkāpums varēja tikt konstatēts arī attiecībā uz sabiedrību, kurai piemērota solidārā atbildība par naudas soda samaksu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums apvienotajās lietās no T‑339/94 līdz T‑342/94 Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, II‑1727. lpp., 42. un 43. punkts).

116    Šo Pirmās instances tiesas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta interpretāciju apelācijas tiesvedībā expressis verbis apstiprināja arī Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Metsä-Serla u.c./Komisija (27. un 28. punkts). Tiesa tostarp norādīja, ka šī interpretācija nav pretrunā tiesiskuma principam, jo prasītājiem, kuriem bija inkriminēta pret konkurenci vērstā cita tiesību subjekta darbība, saskaņā ar šo tiesību normu tika piemērots naudas sods par tāda pārkāpuma izdarīšanu, par kuru šīs inkriminēšanas dēļ tiek uzskatīts, ka prasītāji to ir izdarījuši paši.

117    Līdz ar to solidārā atbildība ir parastas sekas, kas izriet no atbildības par vienas sabiedrības rīcību inkriminēšanas otrai sabiedrībai, it īpaši, ja šīs divas sabiedrības veido vienu uzņēmumu.

118    Prasītāju arguments par iespējamo sodu individuālas piemērošanas principa pārkāpumu ir pienācīgi atspēkots ar Komisijas norādīto apstākli, ka šajā lietā trīs prasītājiem, kas kopā veido vienu un to pašu uzņēmumu Kopienu konkurences tiesību izpratnē, tika piespriests viens naudas sods, kas tiem ir solidāri jāsamaksā, nevis trīs individuāli naudas sodi.

119    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tiktāl, ciktāl to izvirzījis ProfilARBED, otrais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz procesuālo darbību jomā pastāvošo noilgumu reglamentējošo normu pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

120    Attiecībā uz noilguma pārtraukumu Lēmuma Nr. 715/78 2. panta un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punkta izpratnē prasītāji norāda, ka vienīgais uzņēmums starp tiem, kurš varētu atbilst uzņēmuma, kurš piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, definīcijai, ir TradeARBED. Prasītāji katrā ziņā uzskata, ka šī definīcija nevar attiekties uz uzņēmumiem, kuriem Komisija nav nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem.

121    Prasītāji savā replikā papildus norāda, ka uzņēmumi, kuri piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā šo tiesību normu izpratnē, ir tikai tie uzņēmumi, kuri ir tikuši identificēti kā tādi procedūras, kuras rezultātā ticis pieņemts noilgumu pārtraucošais tiesību akts, ietvaros.

122    Saistībā ar noilguma apturēšanu Lēmuma Nr. 715/78 3. panta un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punkta izpratnē prasītāji turklāt norāda, ka kāda Komisijas lēmuma adresāta celtai prasībai Kopienu tiesā nav juridiska spēka attiecībā pret citiem šī lēmuma adresātiem, kuri nav šīs tiesvedības dalībnieki. Prasītāji šajā sakarā norāda uz vispārējo principu, saskaņā ar kuru Kopienu tiesa nevar lemt ultra petita, tiesvedības inter partes statusu un uz no šiem principiem izrietošajām sekām, kas paustas Tiesas 1999. gada 14. septembra spriedumā lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c. (Recueil, I‑5363. lpp., 52. un 53. punkts). Pēc prasītāju domām, šādai prasībai a fortiori nav nekādas ietekmes uz tādām personām, kuras, tāpat kā šajā gadījumā – TradeARBED un ProfilARBED, nav attiecīgā lēmuma adresātes un šī iemesla dēļ nevar to apstrīdēt tiesā.

123    Attiecībā uz iespējamu noilguma apturēšanas “transversālu piemērošanu”, uz ko apstrīdētā lēmuma 451. apsvērumā norādījusi Komisija, prasītāji piebilst, ka, kaut arī no formālā viedokļa ar EOTKL 65. panta piemērošanu saistītajiem lēmumiem parasti ir viena vairākiem uzņēmumiem adresēta dokumenta forma, no juridiskā viedokļa tie tomēr nav individuāli lēmumi. Šajā kontekstā kāda no šī lēmuma adresātiem celtai prasībai principā nav nekādas ietekmes uz citu lēmuma adresātu tiesisko situāciju un a fortiori – uz uzņēmumu, kas nav attiecīgā lēmuma adresāti, tiesisko situāciju.

124    Šajā sakarā prasītāji norāda arī, ka pretēji tam, kas saistībā ar noilguma pārtraukšanu expressis verbis paredzēts Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 4. punktā, Lēmuma Nr. 715/78 3. pantā un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktā nav paredzēts, ka noilguma apturēšana attiecībā pret vienu uzņēmumu attiecas arī uz visiem citiem uzņēmumiem, kas piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā. Pēc prasītāju domām, šīs tiesību normas līdz ar to attiecas vienīgi uz noilguma apturēšanu attiecībā uz tiesas procesa dalībniekiem.

125    Savā replikā prasītāji norāda, ka šī sašaurinātā interpretācija ir apstiprināta Tiesas 2007. gada 19. aprīļa spriedumā lietā C‑282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija (Krājums, I‑2941. lpp.).

126    Piemērojot šos principus šīs lietas apstākļiem, prasītāji attiecībā uz TradeARBED norāda, ka par pēdējo noilgumu pārtraucošo aktu ir uzskatāma laika posmā no 1993. gada 11. līdz 14. janvārim notikusī uzņēmumu uzklausīšana vai attiecīgi – sākotnējā lēmuma pieņemšana 1994. gada 16. februārī. Pēc šī pēdējā minētā datuma teorētiski vairs nevarēja tikt pieņemts neviens noilgumu pārtraucošs akts, un faktiski līdz pat paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai 2006. gada 8. martā tam nebija nosūtīts neviens pierādījumu savākšanas akts. Komisijas pilnvaras piemērot tam naudas sodu līdz ar to ir beigušās 1998. gada janvārī vai attiecīgā gadījumā – 1999. gada februārī. Katrā ziņā attiecībā uz tam inkriminēto pārkāpumu no 2001. gada janvāra, t.i., desmit gadus pēc pārkāpuma izbeigšanas, ir iestājies noilgums.

127    Prasītāji norāda, ka ARBED nav saņēmis nekādu informācijas pieprasījumu, ka tas nav bijis 1992. gada 6. maija paziņojuma par iebildumiem adresāts un ka tam šī iemesla dēļ tika atteikta piekļuve lietas materiāliem (iepriekš minētais 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā ARBED/Komisija, 22. punkts). Vienīgie 1993. gada septembrī un novembrī tam adresētie informācijas pieprasījumi nebija tam nosūtīti kā uzņēmumam, kurš piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, ko apstiprina arī sākotnējais lēmums. Prasītāji no tā secina, ka procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts sākotnējais lēmums, ietvaros Komisija neuzskatīja ARBED par uzņēmumu, kurš ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 1. punkta un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punkta izpratnē. Prasītāji tādēļ uzskata, ka noilguma termiņš attiecībā pret to nevarēja tikt pārtraukts.

128    Prasītāji arī apgalvo, ka pats sākotnējais lēmums visticamāk nav “izmeklēšanas” akts iepriekš minēto tiesību normu izpratnē un ka tas līdz ar to nevar būt pamats noilguma pārtraukšanai. Katrā ziņā Tiesa šo lēmumu esot atcēlusi un tas līdz ar to nevarot radīt nekādas sekas.

129    Prasība par sākotnējā lēmuma atcelšanu tika celta 1994. gada 8. aprīlī, t.i., aptuveni trīs gadus un trīs mēnešus pēc attiecīgā pārkāpuma izbeigšanas. Noilguma termiņš tika apturēts līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai 2003. gada 2. oktobrī. Sākot no šīs dienas, Komisijas rīcībā bija viens gads un nedaudz mazāk par deviņiem mēnešiem, lai pieņemtu noilgumu pārtraucošu tiesību aktu attiecībā pret ARBED. Tomēr pirmais noilgumu pārtraucošais akts, proti, lēmums par procedūras uzsākšanu un paziņojuma par iebildumiem nosūtīšana ar vēstuli, kas datēta ar 2006. gada 8. martu, tika pieņemts divus gadus un piecus mēnešus pēc šī termiņa.

130    Prasītāji atzīst, ka Komisija kopš 2004. gada sākuma ir nosūtījusi vairākus informācijas pieprasījumus Arcelor SA, kas tajā laikā bija grupas “jumta” sabiedrība. Prasītāji tomēr norāda, ka šī sabiedrība bija no ARBED neatkarīga juridiska vienība un ka attiecībā uz to nekad nav ticis atzīts, ka tā ir piedalījusies attiecīgo pārkāpumu izdarīšanā, nedz arī, ka tā ir bijusi sabiedrība, kurai varētu inkriminēt šos pārkāpumus. Šādos apstākļos prasītāji uzskata, ka attiecīgie informācijas pieprasījumi nevarēja pārtraukt noilgumu ne pret vienu no uzņēmumiem.

131    Visbeidzot, attiecībā uz ProfilARBED prasītāji norāda, ka pirmais noilgumu pārtraucošais akts, proti, 2006. gada 8. marta paziņojums par iebildumiem, tam tika nosūtīts vairāk nekā piecpadsmit gadus pēc pārkāpumu izbeigšanas. Attiecībā uz citiem pārkāpuma dalībniekiem nosūtītajiem noilgumu pārtraucošajiem aktiem prasītāji norāda, ka tie visi ir tikuši nosūtīti pirms sākotnējā lēmuma pieņemšanas 1994. gada 16. februārī, t.i., vairāk nekā divpadsmit gadus pirms iepriekš minētā paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas.

132    Komisija uzskata, ka prasītāju argumenti, kas izvirzīti, pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c. (skat. šī sprieduma 122.–124. punktu), noilguma apturēšanas gadījumā nav piemērojami. Šī judikatūra, pēc tās domām, attiecas tikai uz uzņēmumiem, kas jau ir par galīgu kļuvuša lēmuma adresāti un attiecībā uz kuriem jautājums par noilguma apturēšanu nerodas. Līdz ar to tajā nav paredzētas ar noilguma apturēšanu saistītās sekas attiecībā pret vienīgo tiesvedības dalībnieku.

133    Komisija uzskata, ka šie argumenti katrā ziņā ir pretrunā Lēmuma Nr. 715/78 un Regulas Nr. 1/2003 attiecīgo normu formulējumam un vispārējai uzbūvei. No šiem noteikumiem, pēc Komisijas domām, izriet, ka noilgums ir saistīts ar Komisijas iespēju piemērot sodu par konkurences tiesību pārkāpumu, nevis ar tās iespēju celt prasību pret konkrētu uzņēmumu.

134    Komisija uzskata, ka no Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 4. punkta izriet, ka noilgums tiek pārtraukts ne tikai attiecībā pret tiem uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pieņemts procesuāls akts, bet arī attiecībā pret tiem uzņēmumiem, kuri, lai gan ir piedalījušies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, Komisijai vēl nav zināmi, un tādēļ attiecībā uz tiem nav īstenots nekāds izmeklēšanas pasākums vai procesuāls akts. Tāpat Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 3. punkts un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punkts attiecas uz uzņēmumiem, kuri piedalījušies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā.

135    Komisija apgalvo arī, ka Lēmuma Nr. 715/78 3. pantu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktu būtu neloģiski un pretrunīgi interpretēt tādējādi, ka tie paredz, ka noilguma periods turpinās attiecībā uz visiem uzņēmumiem, izņemot uzņēmumus, kuri ir tiesvedības dalībnieki. Tā uzskata, ka, ja likumdevējs būtu vēlējies panākt šādu rezultātu, tas būtu precizējis, ka noilguma apturēšanai ir sekas tikai attiecībā pret uzņēmumu, kurš ir tiesvedības dalībnieks. Līdz ar to jebkura no adresātiem par lēmumu, ar kuru konstatēts pārkāpums, celtas prasības rezultātā noilguma periods tiek apturēts arī attiecībā pret visiem pārējiem uzņēmumiem, kuri piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā, neatkarīgi no tā, vai tie ir bijuši identiska lēmuma adresāti.

136    Savā atbildē uz repliku Komisija piebilst, ka frāze “piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā” ir saistīta ar objektīvu faktu, proti, līdzdalību pārkāpuma izdarīšanā, kas acīmredzami atšķiras no tāda subjektīva un nejauša apstākļa kā uzņēmuma atzīšana par līdzdarbojošos pārkāpuma izdarīšanā. Uzņēmums patiesībā var būt piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, bet Komisija noilguma periodu pārtraucošā akta pieņemšanas brīdī varēja arī neko par to nezināt.

137    Komisija turklāt uzskata, ka iepriekš minētajam spriedumam lietā Holcim (Deutschland)/Komisija šajā lietā nav nozīmes, jo Tiesa tajā nav izskatījusi jautājumu par to, attiecībā pret kādām personām noilguma periodu pārtraucošs vai apturošs akts var radīt sekas.

138    Visbeidzot, Komisija atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 451. apsvērumā tā ir apstiprinājusi, ka noilguma apturēšana attiecīgās sabiedrības piedalīšanās tiesas procesā dēļ neizbēgami attiecas arī uz visām pārējām juridiskajām vienībām, kas Kopienu konkurences tiesību izpratnē ietilpst šīs saimnieciskās vienības un līdz ar to arī “uzņēmuma” sastāvā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

139    Ir jāpārbauda, pirmkārt, vai ir ievērots piecu gadu noilguma termiņš, ņemot vērā visus iespējamos noilguma termiņa pārtraukumus, un, otrkārt, vai Komisija ir ievērojusi arī desmit gadu noilguma termiņu, nošķirot katra no trīs prasītājiem konkrēto situāciju.

–       ARBED

140    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu ir pierādīta ARBED, TradeARBED un ProfilARBED veidojošā uzņēmuma līdzdalība attiecīgo pārkāpumu izdarīšanā laika posmā no 1988. gada 1. jūlija līdz 1991. gada 16. janvārim. Prasītāji neapstrīd šo secinājumu attiecībā uz pārkāpuma periodu. Līdz ar to attiecībā uz turpinātajiem pārkāpumiem ir jāatzīst, ka noilguma termiņš ir sācies vēlākais 1991. gada 17. janvārī.

141    Pirmkārt, attiecībā uz piecu gadu noilguma termiņu no apstrīdētā lēmuma (447. un 448. apsvērums) izriet, ka šis termiņš cita starpā tika pārtraukts ar Komisijas veiktajām pārbaudēm attiecīgo uzņēmumu telpās 1991. gada 16., 17. un 18. janvārī, ar 1992. gada 6. februārī TradeARBED nosūtīto paziņojumu par iebildumiem, ar TradeARBED un ARBED juridiskajam dienestam 1993. gada 26. novembrī nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem, lūdzot ARBED iesniegt Komisijai datus par ARBED EOTK ietvaros laika posmā no 1993. gada janvāra līdz septembrim realizēto pārdošanas apjomu, un ar sākotnējā lēmuma pieņemšanu 1994. gada 16. februārī. Pēc noilguma apturēšanas uz Kopienu tiesā notiekošās tiesvedības laiku noilguma termiņš vēlreiz tika pārtraukts ar ARBED 2006. gada 8. martā nosūtīto paziņojumu par iebildumiem.

142    ARBED neapstrīd šo informāciju, bet apgalvo, ka noilguma periods attiecībā uz to nevarēja tikt pārtraukts, jo tas nav “uzņēmums, kurš piedalījies pārkāpuma izdarīšanā” Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 1. punkta un attiecīgā Regulas Nr. 1/2003 noteikuma izpratnē. Pirmkārt, ARBED norāda uz apstrīdētā lēmuma otro apsvērumu, no kura izriet, ka vienīgi TradeARBED atbilst šai definīcijai. Otrkārt, šī definīcija, pēc ARBED domām, nevar būt piemērojama uzņēmumam, kuram Komisija nav nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem. Treškārt, šī definīcija ir piemērojama tikai tiem uzņēmumiem, kuri administratīvā procesa laikā, kura ietvaros ticis pieņemts noilguma periodu pārtraucošs akts, ir tikuši šādi identificēti.

143    Nevienam no šiem argumentiem nevar piekrist. Ar “uzņēmumu, kurš piedalījies pārkāpuma izdarīšanā” iepriekš minēto tiesību normu izpratnē būtībā ir jāsaprot visi uzņēmumi, kas kā tādi identificēti Komisijas lēmumā, ar kuru piemērots sods par attiecīgo pārkāpumu. Šajā sakarā apstāklim, ka uzņēmums sākotnējā paziņojumā par iebildumiem vai administratīvā procesa laikā, kura ietvaros ticis pieņemts noilguma periodu pārtraucošs akts, nav identificēts kā tāds, kurš ir “piedalījies pārkāpuma izdarīšanā”, nav nekādas nozīmes, ja šis uzņēmums vēlāk ir atzīts par tādu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā T‑276/04 Compagnie maritime belge/Komisija, Krājums, II‑1277. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

144    Saskaņā ar Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punktu noilguma periods tiek pārtraukts ar jebkuru rīcību, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija un par kuru paziņots vismaz vienam uzņēmumam, kas piedalījies pārkāpumā, un saskaņā ar Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 4. punktu noilguma perioda pārtraukšana attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies pārkāpumā.

145    Kā pamatoti norādījusi Komisija, no šīm tiesību normām izriet, ka noilguma periods tiek pārtraukts ne tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem ir adresēts ar izmeklēšanu vai tiesvedību saistītais akts, bet arī uz tiem uzņēmumiem, kuri, lai arī ir piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā, Komisijai nav vēl zināmi un attiecībā uz kuriem līdz ar to nav pieņemts nekāds ar izmeklēšanu vai tiesvedību saistīts akts. Kā tikpat pamatoti norādījusi Komisija, frāze “piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā” ir saistīta ar objektīvu faktu, proti, līdzdalību pārkāpuma izdarīšanā, kas atšķiras no tāda subjektīva un nejauša apstākļa kā uzņēmuma identificēšana administratīvā procesa laikā. Līdz ar to uzņēmums var būt piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, bet Komisija noilguma periodu pārtraucošā akta pieņemšanas brīdī varēja arī neko par to nezināt.

146    Katrā ziņā ir jāatzīst, ka šajā lietā ARBED ir “piedalījies pārkāpuma izdarīšanā”, jo saskaņā ar šī sprieduma 116. punktā minēto judikatūru TradeARBED izdarītie pārkāpumi var tikt inkriminēti ARBED, un līdz ar to ir uzskatāms, ka tas pats ir izdarījis šo pārkāpumu.

147    Attiecībā uz šajā lietā pieņemtajiem noilguma periodu pārtraucošajiem aktiem ir vispārzināms, ka par šādiem aktiem ir uzskatāmas 1991. gada 16., 17. un 18. janvārī notikušās pārbaudes, 1992. gada 6. februāra paziņojums par iebildumiem un 2006. gada 8. marta paziņojums par iebildumiem. Tas pats attiecas arī uz TradeARBED un ARBED juridiskajam dienestam 1993. gada 26. novembrī nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem. Šajā sakarā ir jānorāda, ka jau ir ticis nospriests, ka informācijas pieprasījums, kura mērķis ir saņemt informāciju par uzņēmumu, attiecībā uz kuriem ir uzsākta Kopienas konkurences noteikumu piemērošanas procedūra, apgrozījumu, var tikt uzskatīts par aktu, kas ir nepieciešams pārkāpuma sodīšanai, jo tas ļauj Komisijai pārbaudīt, vai naudas sodi, kurus tā plāno piemērot šiem uzņēmumiem, nepārsniedz maksimālo naudas sodu apmēru, kas Kopienas konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā paredzēts iepriekš minētajās regulās (Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 490. punkts).

148    Attiecībā uz piecu gadu noilguma termiņa aprēķināšanu un neizskatot jautājumu par to, vai sākotnējais lēmums var tikt uzskatīts par noilguma periodu pārtraucošu aktu attiecībā pret ARBED, jo tas tika atcelts ar iepriekš minēto 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā ARBED/Komisija, ir jānorāda, ka šis termiņš turpinājās bez pārtraukuma no 1993. gada 26. novembra līdz 1994. gada 8. aprīlim, t.i., aptuveni četrus ar pusi mēnešus, un pēc tam – pēc noilguma apturēšanas sakarā ar Pirmās instances tiesā un vēlāk Tiesā uzsākto tiesvedību – no 2003. gada 20. oktobra līdz 2006. gada 8. martam, t.i., aptuveni divus gadus un četrus ar pusi mēnešus. No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts piecu gadu noilguma termiņā. Tāds pats secinājums rastos, ja tiktu ņemts vērā arī divu mēnešu laikposms no iepriekš minētā 1999. gada 11. marta sprieduma lietā ARBED/Komisija pasludināšanas līdz apelācijas sūdzības iesniegšanai Tiesā, kas ir aspekts, uz kuru prasītāji nav norādījuši un kurš nav jāizskata.

149    Otrkārt, attiecībā uz desmit gadu noilguma termiņu ir jānorāda, ka tas ilga no 1991. gada 17. janvāra līdz 1994. gada 8. aprīlim, t.i., aptuveni trīs gadus un trīs mēnešus, un pēc tam – pēc tā apturēšanas – no 2003. gada 20. oktobra līdz 2006. gada 8. novembrim, t.i., aptuveni trīs gadus un vienu mēnesi. No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts desmit gadu noilguma termiņā. Tāds pats secinājums rastos, ja tiktu ņemts vērā arī divu mēnešu laikposms no iepriekš minētā 1999. gada 11. marta sprieduma lietā ARBED/Komisija pasludināšanas līdz apelācijas sūdzības iesniegšanai Tiesā, kas ir aspekts, uz kuru prasītāji nav norādījuši un kurš nav jāizskata.

150    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais prasības pamats tiktāl, ciktāl to ir izvirzījis ARBED, ir jānoraida kā nepamatots.

–       TradeARBED

151    Runājot par TradeARBED, izšķirošais jautājums ir par to, vai prasības celšana Kopienu tiesā rada relatīvas sekas – šādā gadījumā noilguma apturēšana uz visu tiesvedības laiku attiecas tikai uz uzņēmumu, kurš ir prasītājs, – vai erga omnes sekas – šādā gadījumā noilguma apturēšana uz visu tiesvedības laiku attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuri piedalījušies attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, neraugoties uz to, vai tie ir cēluši prasību.

152    Pirmajā gadījumā desmit gadu noilguma termiņš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šajā lietā būtu ievērojami pārsniegts, jo tas sākās 1991. gada 17. janvārī. Otrajā gadījumā TradeARBED atrastos vienādā situācijā ar ARBED, kura situācija ir izskatīta iepriekš, un tas nevarētu atsaukties nedz uz desmit gadu, nedz uz piecu gadu noilguma termiņu.

153    Pretēji tam, kas saistībā ar noilguma termiņa pārtraukšanu ir tieši paredzēts Lēmuma Nr. 715/78 2. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 25. panta 4. punktā (erga omnes iedarbība), jautājums par noilguma apturēšanu minētajos tiesību aktos nav izskatīts. Prasītāji no tā secina, ka, ja Kopienu likumdevējs būtu vēlējies paredzēt šādu erga omnes iedarbību noilguma apturēšanai, tas to būtu tieši paredzējis. Komisija tieši pretēji uzskata, ka būtu neloģiski un pretrunīgi to interpretēt tādējādi, ka noilgums turpinās attiecībā uz visiem uzņēmumiem, izņemot tos, kuri ir tiesvedības dalībnieki. Tā uzskata, ka, ja likumdevējs būtu vēlējies panākt šādu rezultātu, tas būtu precizējis, ka noilguma apturēšanai ir sekas tikai attiecībā uz uzņēmumu, kas ir tiesvedības dalībnieks. Komisija arī uzskata, ka no attiecīgo regulu vispārējās uzbūves izriet, ka noilguma periods attiecas uz Komisijas iespēju piemērot sodu par konkurences tiesību pārkāpumu, nevis uz tās iespēju uzsākt tiesvedību pret konkrēto uzņēmumu.

154    Šajā sakarā ir jānorāda, ka tāpat kā noilguma perioda pārtraukšana (iepriekš minētais spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 484. punkts; skat. arī Tiesas 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā C‑278/02 Handlbauer, Krājums, I‑6171. lpp., 40. punkts, un attiecībā uz prasības par Kopienas atbildību noilguma termiņu – iepriekš minēto spriedumu lietā Holcim (Deutschland)/Komisija, 36. punkts), noilguma apturēšana, kas ir izņēmums no piecu gada noilguma termiņa principa, ir jāinterpretē sašaurināti.

155    Šis princips nepieļauj, ka likumdevēja viedokļa nepaušana konkrētajā jautājumā varētu tikt interpretēta Komisijas norādītajā veidā.

156    Tā tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka pretēji noilguma perioda pārtraukšanai, kuras mērķis ir ļaut Komisijai efektīvi izmeklēt un sodīt par konkurences noteikumu pārkāpumiem, noilguma apturēšana pēc definīcijas attiecas uz gadījumu, kad Komisija jau ir pieņēmusi lēmumu. Parasti šajā stadijā vairs nav jāparedz erga omnes iedarbība tam, ka kāds no uzņēmumiem, kuriem piemērots sods, ir uzsācis tiesvedību Kopienu tiesā. Šajā gadījumā – tieši pretēji – tiesas procesu inter partes iedarbība un sekas, ko Tiesa šajā sakarā paredzējusi tostarp iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c. (49. un turpmākie punkti), principā nepieļauj, ka uzņēmuma, kurš ir apstrīdētā lēmuma adresāts, celta prasība kaut kādā veidā varētu ietekmēt pārējo adresātu situāciju.

157    Komisija apstrīdētajā lēmumā tomēr ir norādījusi arī konkrētākus argumentus, kurus tā atkārtoja arī atbildes uz repliku iesniegšanas stadijā. Šī lēmuma 451. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka noilguma apturēšana, kas izriet no tā, ka kāds uzņēmums ir uzsācis tiesvedību Pirmās instances tiesā un Tiesā, attiecas gan uz juridisko vienību, kas ir šī tiesas procesa dalībniece, gan uz visām pārējām juridiskajām vienībām, kas ir vienas un tās pašas saimnieciskās vienības sastāvā, neatkarīgi no juridiskās vienības, kas uzsākusi šos tiesas procesus.

158    Tomēr arī šī argumentācija, kuras pamatā ir uzņēmuma jēdziens, kas tiek saprasts kā saimnieciska vienība, ir jānoraida. Kaut arī ir taisnība, ka Līguma konkurences noteikumi attiecas uz uzņēmumiem, tomēr Komisijas šajā jomā pieņemto lēmumu piemērošanas un ieviešanas nolūkā kā adresāts ir jānosaka vienība, kurai ir juridiskā personība (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās PVC II, 978. punkts). Šajā sakarā Tiesa iepriekš minētajā 2003. gada 2. oktobra spriedumā lietā ARBED/Komisija (21. punkts) jau ir atzinusi, ka paziņojumā par iebildumiem ir precīzi jānorāda tā juridiskā persona, kurai varēs piemērot naudas sodu, un tam ir jābūt adresētam šai personai. Šī juridiskā persona vienīgā ir tiesīga celt prasību par lēmumu, kas pieņemts administratīvā procesa noslēgumā, un līdz ar to tai vienīgajai var piemērot noilguma apturēšanu.

159    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais prasības pamats tiktāl, ciktāl to izvirzījis TradeARBED, ir pamatots. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā, kurā tas attiecas uz šo sabiedrību.

–       ProfilARBED

160    Iepriekš izklāstītie apsvērumi attiecībā uz TradeARBED mutatis mutandis attiecas arī uz ProfilARBED.

161    Līdz ar to trešais prasības pamats tiktāl, ciktāl to izvirzījis ProfilARBED, ir pamatots, kā rezultātā apstrīdētais lēmums ir atceļams daļā, kurā tas attiecas uz šo sabiedrību.

 Par ceturto prasības pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

162    Prasītāji pakārtoti apgalvo, ka administratīvā procesa pārmērīgā ilguma dēļ to tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tādā mērā, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ vai katrā ziņā ir jāatceļ vismaz šī lēmuma 2. pants tiktāl, ciktāl tajā paredzēta finansiālas sankcijas piemērošana prasītājiem, vai arī šī sankcija ir būtiski jāsamazina. Prasītāji šajā sakarā atsaucas uz Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija (Krājums, I‑8831. lpp., 55. punkts).

163    Šajā lietā attiecīgajiem uzņēmumiem nav bijusi iespēja apstrīdēt atbildības prezumpciju, kas balstīta uz kapitāla daļu piederības saikni starp sabiedrību, kura vienīgā piedalījusies pārkāpuma izdarīšanā, un abiem pārējiem prasītājiem, uz kuru pirmoreiz norādīts pēc sešpadsmit procedūras gadiem. Prasītāji uzskata, ka pierādījumi, kas varēja būt to rīcībā 1990. gadā, pēc tik ilga laika posma vairs nav pieejami.

164    Komisija nepiekrīt šim argumentam.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

165    Šis prasības pamats, kuru prasītāji ir izvirzījuši pakārtoti, tiks izskatīts tikai tiktāl, ciktāl to ir izvirzījis ARBED, jo trešais prasības pamats jau ir ticis apmierināts daļā, kurā to ir izvirzījuši TradeARBED un ProfilARBED.

166    Attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu Tiesa prasītāju norādītajā iepriekš minētā sprieduma lietā Technische Unie/Komisija 55. punktā ir atzinusi, ka, tā kā tiesību uz aizstāvību ievērošanai – pamatprincipam, kas ir atkārtoti uzsvērts Tiesas judikatūrā, – ir būtiska nozīme tādās procedūrās kā šajā lietā, ir svarīgi novērst, ka izmeklēšanas stadijas pārmērīgā ilguma dēļ tiek nelabojami pārkāptas šīs tiesības un ka šāds ilgums var apgrūtināt pierādījumu iesniegšanu, lai atspēkotu tādu darbību esamību, par kurām var iestāties attiecīgo uzņēmumu atbildība. Šī iemesla dēļ iespējamā tiesību uz aizstāvību ierobežojuma pārbaude ir jāveic ne tikai par stadiju, kurā šīs tiesības pastāv pilnībā, proti, otro administratīvā procesa stadiju. Aizstāvības tiesību efektivitātes iespējamās samazināšanās iemesla izvērtēšana ir jāveic par visu šo procesu, atsaucoties uz visu tā ilgumu.

167    Turklāt iespējamā tiesību uz aizstāvību pārkāpuma, kas izriet no tā, ka uzņēmuma aizstāvība pret Komisijas apgalvojumiem bijusi apgrūtināta pārmērīgā administratīvā procesa ilguma dēļ, pierādīšanas pienākums ir ieinteresētajai personai (iepriekš minētais spriedums lietā Technische Unie/Komisija, 61. punkts).

168    Tomēr šajā gadījumā ARBED nav pierādījis, kādā veidā administratīvā procesa ilgums, kurš, ņemot vērā arī tiesas procesu par sākotnējā lēmuma atcelšanu, tiešām ir ļoti garš, varēja negatīvi ietekmēt ARBED tiesības uz aizstāvību un it īpaši – tā iespēju “atspēkot atbildības prezumpciju, kuras pamatā ir kapitāla daļu saikne starp sabiedrību, kura vienīgā ir piedalījusies pārkāpuma izdarīšanā, un šo sabiedrību, uz ko pirmoreiz tika norādīts pēc sešpadsmit procedūras gadiem”. ARBED šajā sakarā ir vienīgi norādījis, ka “pierādījumi, kas varēja būt tā rīcībā 1990. gadā, pēc tik ilga laika posma vairs nav pieejami”.

169    Jāpiebilst, ka pretēji ARBED apgalvotajam uz attiecīgo atbildības prezumpciju netika “pirmoreiz norādīts pēc sešpadsmit procedūras gadiem”, bet jau sākotnējā lēmuma pieņemšanas stadijā 1994. gada februārī (skat. tā 322. apsvērumu un šī sprieduma 101. punktu).

170    Neraugoties uz to, ARBED tiesvedības Pirmās instances tiesā ietvaros nebija nedz pierādījis, nedz kaut vai apgalvojis, ka tā meitas sabiedrība TradeARBED savu komercpolitiku īstenoja autonomi, kā rezultātā tā kopā ar ARBED nebija viena saimnieciskā vienība un līdz ar to – viens uzņēmums EOTKL 65. panta izpratnē (skat. šī sprieduma 94. punktu).

171    Visbeidzot, šo vienkāršo atbildības prezumpciju, ko Tiesa kā principu kopš 1983. gada ir paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā AEG‑Telefunken/Komisija, šajā lietā pilnībā apstiprina papildu pierādījumi, kurus Komisija bija minējusi jau savā sākotnējā lēmumā (skat. šī sprieduma 96. punktu) un Pirmās instances tiesa apstiprinājusi iepriekš minētajā 1999. gada 11. marta spriedumā lietā ARBED/Komisija (skat. šī sprieduma 97. un 98. punktu).

172    Šajos apstākļos ceturtais prasības pamats tiktāl, ciktāl to izvirzījis ARBED, ir jānoraida kā nepamatots.

173    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida kā nepamatota daļā, kurā tā attiecas uz ARBED, bet tā ir apmierināma daļā, kurā tā attiecas uz TradeARBED un ProfilARBED.

 Par tiesāšanās izdevumiem

174    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

175    Līdz ar to, ņemot vērā lietas dalībnieku prasījumus, ir jāpiespriež Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt TradeARBED un ProfilARBED tiesāšanās izdevumus tiktāl, ciktāl šī lieta attiecas uz šiem lietas dalībniekiem. Turklāt ir jāpiespriež ARBED segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus tiktāl, ciktāl šī lieta attiecas uz šiem lietas dalībniekiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2006. gada 8. novembra lēmumu C (2006) 5342, galīgā redakcija, par [EOTKL] 65. panta piemērošanas procedūru attiecībā uz Eiropas siju ražotāju nolīgumiem un saskaņotām darbībām (lieta COMP/F/38.907 – Tērauda sijas) daļā, kurā tas attiecas uz ArcelorMittal Belval & Differdange SA un ArcelorMittal International SA;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt kā nepamatotu;

3)      piespriest Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt ArcelorMittal Belval & Differdange un ArcelorMittal International tiesāšanās izdevumus tiktāl, ciktāl šī lieta attiecas uz šiem lietas dalībniekiem;

4)      piespriest ArcelorMittal Luxembourg SA segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus tiktāl, ciktāl šī lieta attiecas uz šiem lietas dalībniekiem.

Forwood

Šváby

Truchot

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 31. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

EOTK līguma noteikumi

EK līguma noteikumi

Komisijas paziņojums par noteiktiem konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības izbeigšanās dēļ

Regula (EK) Nr. 1/2003

Noteikumi par noilgumu attiecībā uz procesuālajām darbībām

Prāvas priekšvēsture

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Tiesiskais vērtējums

Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz pārkāpumu inkriminēšanu reglamentējošo normu pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

– TradeARBED

– ARBED

– ProfilARBED

Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz procesuālo darbību jomā pastāvošo noilgumu reglamentējošo normu pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

– ARBED

– TradeARBED

– ProfilARBED

Par ceturto prasības pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.

Full & Egal Universal Law Academy