23.10.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 288/7
Tiesas (virspalāta) 2010. gada 8. septembra spriedums (Verwaltungsgericht Giessen, Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Markus Stoß (C-316/07), Avalon Service-Online-Dienste GmbH (C-409/07), Olaf Amadeus Wilhelm Happel (C-410/07), Kulpa Automatenservice Asperg GmbH (C-358/07), SOBO Sport & Entertainment GmbH (C-359/07), Andreas Kunert (C-360/07)/Wetteraukreis (C-316/07, C-409/07, C-410/07), Land Baden-Württemberg (C-358/07, C-359/07, C-360/07)
(Apvienotās lietas C-316/07, C-358/07 līdz C-360/07, C-409/07 un C-410/07) (1)
(EKL 43. un 49. pants - Brīvība veikt uzņēmējdarbību - Pakalpojumu sniegšanas brīvība - Sporta derību organizēšana, uz kurām attiecas valsts monopols federālās zemes mērogā - Mērķis novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli un cīņa pret spēļu atkarību - Samērīgums - Ierobežojošs pasākums, kura patiesajam mērķim ir jābūt samazināt iespējas spēlēt un saskaņotā un sistemātiskā veidā ierobežot azartspēļu darbības - Reklāma, kuru veic monopola īpašnieks un ar kuru tiek veicināta dalība loterijās - Citas azartspēles, kuras var piedāvāt privāti uzņēmumi - Citu azartspēļu piedāvājumu pieaugums - Citā dalībvalstī izsniegta atļauja - Savstarpējas atzīšanas pienākuma neesamība)
2010/C 288/12
Tiesvedības valoda — angļu
Iesniedzējtiesa
Verwaltungsgericht Giessen, Verwaltungsgericht Stuttgart
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītāji: Markus Stoß (C-316/07), Avalon Service-Online-Dienste GmbH (C-409/07), Olaf Amadeus Wilhelm Happel (C-410/07), Kulpa Automatenservice Asperg GmbH (C-358/07), SOBO Sport & Entertainment GmbH (C-359/07), Andreas Kunert (C-360/07)
Atbildētāji: Wetteraukreis (C-316/07, C-409/07, C-410/07), Land Baden-Württemberg (C-358/07, C-359/07, C-360/07)
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — EKL 43. un 49. panta interpretācija — Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegts organizēt sporta derības, ja nav kompetentas iestādes izsniegtas atļaujas, pretējā gadījumā paredzot kriminālsodu vai administratīvu sodu, bet ar kuru, nodibinot valsts monopolu, šādas atļaujas iegūšana praktiski tiek padarīta par neiespējamu
Rezolutīvā daļa:
1)
EKL 43. un 49. pants ir jāinterpetē tādējādi, ka:
a)
lai tādus monopolus, kā pamata lietās aplūkotie valsts monopoli sporta derību un loteriju jomā, varētu pamatot ar mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, attiecīgajām valsts iestādēm nav noteikti jāspēj iesniegt pētījumu par minētā pasākuma samērīgumu, kurš būtu veikts pirms šo pasākumu pieņemšanas;
b)
fakts, ka dalībvalsts dod priekšroku šādam monopolam, nevis sistēmai, ar kuru tiek izsniegtas atļaujas privātu uzņēmumu darbībai, kuri varētu veikt savu darbību saskaņā ar regulējumu, kas neparedzētu ekskluzīvas tiesības, var atbilst samērīguma prasībai, ciktāl, ņemot vērā augsta patērētāju aizsardzības līmeņa mērķi, minētā monopola ieviešana tiek papildināta ar tāda tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurš nodrošina, ka šī monopola īpašnieks patiešām pats saskaņotā un sistemātiskā veidā varēs sasniegt šādu mērķi, izmantojot kvantitatīvi šaurāku un kvalitatīvi labāku piedāvājumu atbilstoši minētajam mērķim, uz kuru attiektos stingra valsts iestāžu kontrole;
c)
pats apstāklis, ka dalībvalsts kompetentās iestādes varētu saskarties ar zināmām grūtībām, lai nodrošinātu to, ka ārvalstīs reģistrēti spēļu un derību organizētāji, kuri, pārkāpjot minēto monopolu, izmantojot internetu, noslēdz derības ar personām, kuras atrodas minēto iestāžu teritoriālajā kompetencē, ievērotu šādu monopolu, nevar ietekmēt iespējamo šī monopola atbilstību minētajiem Līguma noteikumiem;
d)
situācijā, ja valsts tiesa konstatē, ka vienlaicīgi:
—
reklāmas pasākumi, kurus veic šāda monopola īpašnieks un kuri ir saistīti ar cita veida azartspēlēm, kuras arī piedāvā šis īpašnieks, nav ierobežoti, ciktāl tas nepieciešams, lai patērētājus virzītu uz piedāvājumu, kuru sniedz šis īpašnieks, viņus novēršot no citām nelicencētām spēļu vietām, bet gan ir paredzēti, lai veicinātu patērētāju tieksmi pēc spēlēm un stimulētu to aktīvu dalību tajās, lai palielinātu gaidāmo peļņu no šādas darbības;
—
privāti uzņēmēji, kuriem ir atļaujas, var izmantot citu veidu azartspēles, un
—
attiecībā uz citu veidu azartspēlēm, uz kurām neattiecas minētais monopols un kurām turklāt ir lielāka atkarības riska iespēja, nekā spēlēm, uz kurām attiecas šis monopols, kompetentās iestādes veic vai neiebilst pret piedāvājuma paplašināšanas politiku nolūkā attīstīt un stimulēt dalību spēlēs, īpaši, lai palielinātu peļņu no tām;
minētā valsts tiesa var pamatoti uzskatīt, ka šāds monopols nav piemērots, lai nodrošinātu mērķa novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām īstenošanu, saskaņā ar kuru tika ieviests monopols, veicinot spēļu iespēju samazināšanu un saskaņotā un sistemātiskā veidā ierobežojot darbību šajā jomā;
2)
EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pašreizējā Savienības tiesību situācijā apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, nerada šķērsli tam, lai cita dalībvalsts, ievērojot Savienības tiesību prasības, noteiktu, ka šādam uzņēmējam, lai tam būtu iespēja šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ir jābūt attiecīgo iestāžu izsniegtai atļaujai.
(1) OV C 269, 10.11.2007.
OV C 283, 24.11.2007.
Full & Egal Universal Law Academy