EUR-Lex -  62007CC0222 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 4. septembrī (1)

Lieta C‑222/07

Unión de Televisiones Comerciales Asociadas (UTECA)

(Tribunal Supremo, Spānija, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 89/552/EEK “Televīzija bez robežām” – Eiropas darbi – Televīzijas raidorganizāciju pienākums avansā finansēt Eiropas kinofilmas un televīzijas filmas – Valodu kvota – Minimālā saskaņošana – EK līgumā noteiktās pamatbrīvības – Konkurence – Valsts atbalsts – Valsts atbalsta jēdziens (EKL 87. panta 1. punkts)

I –    Ievads

1.        Vai valsts tiesību akti var televīzijas raidorganizācijām uzlikt pienākumu noteiktu procentuālo daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā, kuru oriģinālvalodai turklāt ir jābūt kādai no attiecīgās dalībvalsts valsts valodām? Šis ir galvenais šobrīd izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu jautājums, ko Spānijas Tribunal Supremo (2) uzdod Tiesai.

2.        Pamata prāvā Unión de Televisiones Comerciales Asociadas (turpmāk tekstā – “UTECA”), komerciālo televīzijas raidorganizāciju savienība Spānijā, vēršas pret Spānijas tiesībās paredzēto televīzijas raidorganizāciju pienākumu piešķirt 5 % no to ikgadējiem ieņēmumiem Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā, turklāt 60 % no šī finansējuma tiek veltīti darbiem, kuru oriģinālvaloda ir kāda no Spānijas valsts valodām (3).

3.        Tiesa tiek lūgta izvērtēt, vai šāds valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvas “Televīzija bez robežām” noteikumiem, EK līgumā noteiktajām pamatbrīvībām un Eiropas tiesībām valsts atbalsta jomā.

4.        Nemaz nav īpaši jāuzsver, ka atbildei uz šo jautājumu ir milzīga nozīme kā daudzu dalībvalstu kultūras politikā, tā arī Kopienā kopumā un tai turklāt ir arī būtiskas ekonomiskas sekas. Par to, cik liela interese tiek izrādīta šai lietai, liecina jau vairāku valstu valdību aktīvā piedalīšanās tiesvedībā Tiesā.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

5.        Atbilstošās Kopienu tiesības šajā gadījumā, papildus dažādiem EK līguma noteikumiem, ir Direktīva 89/552/EEK (4) – dēvēta arī par Direktīvu “Televīzija bez robežām” –, ar Direktīvu 97/36/EK (5) grozītajā redakcijā (6).

6.        Pie vispārīgiem noteikumiem Direktīvas 89/552 II nodaļā ir arī 3. panta 1. punkts, kura redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis patur tiesības prasīt, lai to jurisdikcijā esošās televīzijas raidorganizācijas ievērotu sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas jomās, uz ko attiecas šī direktīva.”

7.        Direktīvas 89/552 III nodaļā – ar virsrakstu “Televīzijas programmu izplatīšanas un veidošanas sekmēšana” – cita starpā ir iekļauti 4., 5. un 6. pants.

8.        Direktīvas 89/552 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien ir iespējams, dalībvalstis ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, lai raidorganizācijas atvēlētu lielāko daļu sava raidlaika Eiropas darbiem 6. panta nozīmē [..]. Šāds raidlaika sadalījums būtu pakāpeniski panākams, izmantojot piemērotus kritērijus, ievērojot raidorganizācijas atbildību pret skatītājiem par informāciju, izglītību, kultūru un izklaidi.”

9.        Direktīvas 89/552 5. pantā paredzēts šāds tiesiskais regulējums:

“Ja vien ir iespējams, dalībvalstis ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, lai raidorganizācijas atvēlētu vismaz 10 % sava raidlaika [..] vai arī, pēc dalībvalsts ieskatiem, vismaz 10 % no sava programmu budžeta atvēl Eiropas darbiem, kurus veidojuši no raidorganizācijām neatkarīgi veidotāji. Šis sadalījums būtu pakāpeniski panākams, izmantojot piemērotus kritērijus, ievērojot raidorganizācijas atbildību pret skatītājiem par informāciju, izglītību, kultūru un izklaidi; [tas panākams, atbilstošu raidlaika daļu atvēlot neseniem darbiem, proti, darbiem, ko demonstrē piecu gadu laikā kopš to izveidošanas].”

10.      Direktīvas 89/552 6. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:

“1.      Šajā nodaļā “Eiropas darbi” ir:

a)      darbi, kas tapuši dalībvalstīs;

[..].

2.      Ar 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem darbiem galvenokārt jāsaprot darbi, ko veidojuši autori un darbinieki, kuri dzīvo vienā vai vairākās no 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajām valstīm, ar noteikumu, ka tie atbilst vienam no trim šādiem nosacījumiem:

a)      tos ir veidojis viens vai vairāki veidotāji, kuri ir reģistrēti vienā vai vairākās no šīm valstīm; vai

b)      darbu veidošanu vada un faktiski kontrolē viens vai vairāki veidotāji, kuri ir reģistrēti vienā vai vairākās no šīm valstīm; vai

c)      šo valstu sadarbības partneru ieguldījums kopražošanas izdevumos ir dominējošs, un kopražojumu nekontrolē viens vai vairāki veidotāji, kas reģistrēti kādā citā valstī.

[..]”

11.      Turklāt Direktīvas 89/552 preambulas trīspadsmitajā, deviņpadsmitajā, divdesmit otrajā, divdesmit trešajā un divdesmit sestajā apsvērumā ir atrodami šādi skaidrojumi:

“[13] tā kā šī direktīva nosaka noteikumu minimumu, kas jāievēro, lai nodrošinātu apraides brīvību; tā kā tādējādi tas neietekmē dalībvalstu un to iestāžu atbildību par organizatoriskiem pasākumiem – tostarp licencēšanas, administratīvās pilnvarošanas vai nodokļu piemērošanas sistēmas taksāciju – finansēšanu un programmu saturu; tā kā tādējādi paliek neskarta dalībvalstu neatkarība Kopienas kultūras attīstībā un kultūras daudzveidības saglabāšanā;

[19]      tā kā noteikumu minimums visām Kopienas sabiedriskās vai privātās televīzijas programmām attiecībā uz Eiropas audiovizuālajiem darbiem ir bijis līdzeklis, kā veicināt ražošanu, neatkarīgu ražošanu un izplatīšanu iepriekšminētajās nozarēs, un tas papildina citus dokumentus, kurus jau piedāvā vai vēl piedāvās šā paša mērķa sasniegšanai;

[..]

[22]      tā kā saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir svarīgi meklēt pienācīgus līdzekļus un kārtību, lai sekmētu šo mērķu īstenošanu nolūkā veikt tādus pasākumus, kas veicinātu Eiropas audiovizuālo darbu ražošanu un attīstību, jo īpaši valstīs ar zemu ražošanas jaudu vai ierobežotu valodas lietošanas areālu;

[23]      tā kā valsts atbalsta plānus ražošanas attīstībai Eiropā drīkst piemērot tiktāl, cik tie atbilst Kopienas tiesībām;

[..]

[26]      tā kā, lai atļautu īstenot aktīvu, konkrētai valodai labvēlīgu politiku, dalībvalstis var brīvi veidot sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas atkarībā no valodas kritērijiem, ja vien šīs normas saskan ar Kopienas tiesībām un jo īpaši nav piemērojamas citās dalībvalstīs veidoto raidījumu retranslācijai.”

12.      Papildus vēl ir jānorāda uz Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit ceturto un četrdesmit piekto apsvērumu, kuros ir noteikts:

“(44) tā kā gan Direktīvā 89/552, gan šajā direktīvā ir pieņemta pieeja sasniegt būtisku saskaņu, kas ir vajadzīga un pietiekama, lai nodrošinātu televīzijas raidījumu brīvu apriti Kopienā; tā kā dalībvalstis patur brīvību piemērot to jurisdikcijā esošajiem raidītājiem sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas jomās, ko koordinē šī direktīva, ietverot inter alia noteikumus attiecībā uz valodas politikas mērķu sasniegšanu, sabiedrības interešu aizsardzību sakarā ar televīzijas lomu informācijas, izglītības, kultūras un izklaides sniegšanā, vajadzību aizsargāt informācijas industrijas un plašsaziņas līdzekļu plurālismu un konkurences aizsardzību nolūkā izvairīties no dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un/vai dominējoša stāvokļa izveidošanas vai nostiprināšanas, apvienošanās, līgumu, iegādes vai līdzīgu iniciatīvu ceļā; tā kā šādiem noteikumiem jāatbilst Kopienas tiesībām;

(45)      tā kā mērķi atbalstīt audiovizuālās produkcijas ražošanu Eiropā var īstenot atsevišķās dalībvalstīs šo valstu raidpakalpojumu sistēmā, inter alia definējot sabiedrības interešu misiju konkrētās raidorganizācijās, ietverot pienākumu būtiski veicināt ieguldījumus Eiropas darbu veidošanai.”

B –    Starptautiskās tiesības

13.      2005. gada 20. oktobrī Parīzē Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) ietvaros tika pieņemta Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (7), kurā piedalās kā Eiropas Kopiena, tā arī lielākā daļa tās dalībvalstu (8). UNESCO konvencija stājās spēkā 2007. gada 18. martā.

14.      UNESCO konvencijas preambulā cita starpā ir apstiprināts, ka kultūras daudzveidība ir “cilvēcei raksturīga iezīme” (9), kā arī “cilvēces kopējais kultūras mantojums” un “visu interesēs tā būtu jāaizsargā un jāsaglabā” (10). Turklāt tiek uzsvērta “kultūras daudzveidības nozīm[e], lai saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citiem vispārīgi atzītiem dokumentiem pilnībā īstenotu cilvēktiesības un pamatbrīvības” (11). Preambulā vēl tiek uzsvērts, “ka valodu dažādība ir kultūras daudzveidības pamatelements” (12).

15.      Kā izriet no UNESCO konvencijas 1. panta, tās mērķi ir arī:

“a)      aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību;

[..]

h)      vēlreiz apstiprināt valstu suverēnās tiesības saglabāt, pieņemt un īstenot politiku un pasākumus, ko tās uzskata par piemērotiem, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību savā teritorijā [..].”

16.      Kā vienu no saviem pamatprincipiem UNESCO konvencijas 2. panta 2. punkts šādi raksturo suverenitātes principu:

“Valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem un starptautisko tiesību principiem ir suverēnas tiesības pieņemt pasākumus un politiku, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību savā teritorijā.”

17.      UNESCO konvencijas 5. panta 1. punktā puses:

“[..] saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem, starptautisko tiesību principiem un vispārīgi atzītiem cilvēktiesību instrumentiem vēlreiz apliecina savas suverēnās tiesības veidot un īstenot savu kultūras politiku un paredzēt pasākumus, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību [..].”

18.      UNESCO konvencijas 6. pantā izvilkuma veidā ir noteikts:

“1.      Ar kultūras politiku un pasākumiem [..] katra puse var paredzēt pasākumus, lai savā teritorijā aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību.

2.      Šajos pasākumos var būt ietverti:

i)      reglamentējoši pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību;

ii)      pasākumi, ar kuriem attiecīgas iespējas no visām valsts teritorijā pieejamajām kultūras darbībām, precēm un pakalpojumiem paredz tieši vietējām kultūras darbībām, precēm un pakalpojumiem, lai tos radītu, producētu, izplatītu un izmantotu, tostarp noteikumi par valodu, kas izmantota saistībā ar šīm darbībām, precēm un pakalpojumiem [..].”

19.      UNESCO konvencijas 20. pantā tās saistība ar “citiem līgumiem” ir noteikta šādi:

“1.      Puses atzīst, ka tās godprātīgi pildīs savas saistības saskaņā ar šo konvenciju un citiem līgumiem, kuru puses tās ir. Tādējādi, nepakārtojot šo konvenciju citiem nolīgumiem:

a)      puses veicina savstarpējo atbalstu starp šo konvenciju un citiem nolīgumiem, kurās tās ir puses; un

b)      tās ņem vērā šīs konvencijas attiecīgos noteikumus, interpretējot un piemērojot citus nolīgumus, kuru puses tās ir, vai uzņemoties citas starptautiskās saistības.

2.      Šajā konvencijā neko nevar interpretēt kā tādu, kas groza pušu tiesības un saistības saskaņā ar citiem nolīgumiem, kuru puses tās ir.”

C –    Valsts tiesības

20.      Pie Spānijas tiesību aktiem par televīziju un kino pieder 1994. gada 12. jūlija Likums Nr. 25/1994 (13), ar ko Spānijas tiesībās tika transponēta Direktīva 89/552. Šī likuma 5. panta virsraksts ir “Eiropas darbi” un minētais pants vairākkārt ir ticis grozīts. Izskatāmajā lietā šī tiesību norma ir piemērojama 1999. gada 7. jūnija Likuma Nr. 22/1999 (14) un 2001. gada 9. jūlija Likuma Nr. 15/2001 (15) otrā papildu noteikuma redakcijā.

21.      Šajā redakcijā Likuma Nr. 25/1994 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Televīzijas raidorganizācijām jāvelta 51 % sava gada raidlaika Eiropas audiovizuālo darbu pārraidīšanai.

Televīzijas raidorganizācijām, kam ir redakcionāla atbildība par televīzijas kanāliem, kuru programmās tiek ietvertas pilnmetrāžas kinofilmas, kas producētas pašreiz, proti, nav vecākas par septiņiem gadiem kopš to producēšanas dienas, ik gadus jāatvēl vismaz 5 % no iepriekšējā finanšu gadā gūto ieņēmumu kopsummas atbilstoši savam darbības pārskatam, lai avansā finansētu Eiropas pilnmetrāžas un īsmetrāžas kinofilmu un televīzijas filmu producēšanu, tostarp gadījumos, kas paredzēti Ley de fomento y promoción de la cinematografía y del sector audiovisual 5. panta 1. punktā. 60 % no šā finansējuma jāatvēl ražojumiem, kuru oriģinālvaloda ir kāda no Spānijas valsts valodām.

Šiem mērķiem par televīzijas filmām uzskata audiovizuālos darbus ar iezīmēm, kas līdzīgas pilnmetrāžas kinofilmām piemītošajām, proti, vienotus darbus ar nobeigumu, kuru ilgums pārsniedz sešdesmit minūtes, ar tādu īpatnību, ka to komerciālā izmantošana neietver demonstrēšanu kinoteātros; un par ieņēmumiem no darbības uzskata tos, kas gūti no pienākumu radošās televīzijas kanāla vai kanālu programmu plānošanas un demonstrēšanas, kas atspoguļoti to revidētajos darbības pārskatos.

Valdība, iepriekš apspriedusies ar visām ieinteresētajām nozarēm, var regulējuma ceļā noteikt ilgumu, kas vajadzīgs, lai audiovizuālu darbu uzskatītu par televīzijas filmu.”

22.      Ar 2004. gada 9. jūlija Karaļa dekrētu Nr. 1652/2004 tika apstiprināti “Noteikumi par obligāto ieguldījumu Eiropas un Spānijas pilnmetrāžas un īsmetrāžas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā” (16). Tie ietver Likuma Nr. 25/1994 5. panta 1. punkta īstenošanas noteikumus saistībā ar Eiropas kinematogrāfisko darbu finansēšanu, turklāt tie īpaši regulē kārtību, kā aprēķināt televīzijas uzņēmumu apgrozījumu un kā aprēķināt daļu, kas atvēlēta Eiropas kinematogrāfisko darbu iegādei. Noteikumu 7. panta 1. punktā paredzēts, ka saistībā ar pienākumu piešķirt finansējumu avansā var tikt ņemti vērā visi izdevumi, kas televīzijas raidorganizācijai ir radušies, veidojot savus darbus, izpildot darbu pasūtījumus, veidojot kopražojuma darbus un iegādājoties tiesības pārraidīt audiovizuālos darbus.

23.      Saistībā ar procesuālajām tiesībām nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir ietverta šāda papildu informācija: Spānijas tiesību sistēmā privāto tiesību juridiskām personām, kuru intereses aizskar kāds vispārpiemērojams tiesību akts, ir tiesības apstrīdēt šo aktu tiesā un lūgt atzīt to par spēkā neesošu. Ja šādus vispārpiemērojamus noteikumus ir izdevusi Ministru padome, par tiem vienīgajā instancē tieši izspriest pienākas Tribunal Supremo [Augstākās tiesas] Administratīvo lietu palātai, kas veic uzraudzību pār valdības aktu likumību.

III – Fakti un pamata prāva

24.      2004. gada 16. septembrī UTECA Spānijas Tribunal Supremo (turpmāk tekstā arī – “iesniedzējtiesa”) cēla prasību par Karaļa dekrētu Nr. 1652/2004 un lūdza atzīt to par spēkā neesošu.

25.      Prasības mērķis ir panākt, lai netiktu piemērots ne apstrīdētais Karaļa dekrēts, ne arī tā pamatā esošās tiesību normas, jo, pēc UTECA domām, tās ir pretrunā dažādām Spānijas Konstitūcijas normām un nav saderīgas ar Kopienu tiesībām.

26.      Pret UTECA prasījumu iebilst gan Spānijas valsts pārvalde (17), gan Federación de Asociaciones de Productores Audiovisuales Españoles (turpmāk tekstā – “FAPAE”) – Spānijas audiovizuālo darbu producentu privāto tiesību apvienība un Entidad de Gestión de Derechos de los Productores Audiovisuales (turpmāk tekstā – “EGEDA”), audiovizuālo darbu veidotāju autortiesību aģentūra.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

27.      Ar 2007. gada 18. aprīļa nolēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 3. maijā, Tribunal Supremo apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus trīs prejudiciālos jautājumus:

1)      Vai ar Direktīvas 89/552 3. pantu redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK, tiek ļauts dalībvalstīm uzlikt televīzijas raidorganizācijām pienākumu noteiktu procentuālu daļu no saviem darbības ieņēmumiem avansa veidā atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai?

2)      Vai gadījumā, ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, ar minēto direktīvu un EKL 12. pantu saistībā ar pārējām sevišķajām tiesību normām, uz kurām tas attiecas, ir saderīga valsts tiesību norma, kurā ne vien paredzēts iepriekš minētais pienākums finansēt avansā, bet arī 60 % no minētā obligātā finansējuma atvēlēti darbiem, kuru oriģinālvaloda ir kāda no Spānijas valsts valodām?

3)      Vai valsts tiesību normā televīzijas raidorganizācijām uzliktais pienākums noteiktu procentuālu daļu no saviem darbības ieņēmumiem atvēlēt kinofilmu finansēšanai avansā, pie kam 60 % no šīs summas ir atvēlami darbiem, kuru oriģinālvaloda ir kāda no Spānijas valsts valodām un kuri galvenokārt producēti Spānijas kinematogrāfijas nozarē, ir valsts atbalsts minētajai nozarei EKL 87. panta izpratnē?

28.      Tiesvedībā Tiesā rakstveida un mutvārdu apsvērumus sniedza UTECA, FAPAE, EGEDA, Grieķijas, Spānijas un Francijas valdības, Eiropas Kopienu Komisija, kā arī EFTA Pārraudzības iestāde. Rakstveida apsvērumus iesniedza Beļģijas, Itālijas, Austrijas un Polijas valdības.

V –    Vērtējums

A –    Par pirmo jautājumu – pienākuma avansa veidā finansēt Eiropas darbus saderība ar direktīvu “Televīzija bez robežām”

29.      Uzdodot pirmo jautājumu, Tribunal Supremo lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 89/552 3. pantu. Būtībā ir jāprecizē, vai dalībvalsts televīzijas raidorganizācijas – papildus attiecīgās direktīvas 4. un 5. pantā noteiktajai kvotu sistēmai – drīkst uzlikt pienākumu noteiktu procentuālu daļu no saviem ieņēmumiem katru gadu atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā. Citiem vārdiem sakot, ir jānoskaidro dalībvalstu rīcības brīvība, ko tām attiecībā uz Eiropas darbu finansēšanu vai arī finansēšanu avansā piešķir direktīva “Televīzija bez robežām”.

1)      Sākotnējās piezīmes

30.      Saskaņā ar Direktīvas 89/552 3. panta 1. punktu dalībvalstis var pieprasīt, lai to jurisdikcijā esošās televīzijas raidorganizācijas ievērotu sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas jomās, uz ko attiecas šī direktīva.

31.      Šī tiesību norma parāda, ka direktīva “Televīzija bez robežām” pilnībā nesaskaņo televīzijas raidorganizācijām piemērojamos tiesību aktus, bet tikai nosaka obligātos standartus televīzijas apraidei (18).

32.      Turklāt katrā ziņā būtu kļūdaini uzskatīt, ka dalībvalstis televīzijas raidorganizācijām sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas drīkst paredzēt tikai direktīvas “Televīzija bez robežām” piemērošanas jomā. Par to gan var liecināt Direktīvas 89/552 3. panta 1. punkta formulējums, kurā ir atsauce uz “jomām, uz ko attiecas” šī direktīva. Tomēr patiesībā šis formulējums kalpo tikai kā precizējums, ka dalībvalstis pat jomās, uz ko attiecas šī direktīva, drīkst pārsniegt Kopienas likumdevēja noteiktos obligātos standartus. Turklāt ir pats par sevi saprotams, ka ir atļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kas televīzijas raidorganizāciju darbību ietekmē citās jomās, uz kurām direktīva “Televīzija bez robežām” nemaz neattiecas (19).

33.      Tādēļ, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir mazsvarīgi, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā Spānijas gadījumā, kurā ir iekļauti noteikumi par noteiktu Eiropas kinofilmu finansēšanu avansā, skar jomu, uz ko attiecas direktīva “Televīzija bez robežām”, vai arī tas skar jomas, kas vispār neietilpst direktīvas piemērošanas jomā. Katrā ziņā ir skaidrs, ka dalībvalstis drīkst pārsniegt direktīvā noteiktos obligātos standartus.

34.      Tomēr dalībvalstu pieņemtās “sīkāk izstrādātās vai stingrākās normas” nedrīkst būt pretrunā direktīvas saturam un mērķiem, kā arī Kopienas tiesību aktiem (20). Šīm dalībvalstu rīcības brīvības iespējamām robežām ir veltīti turpmākie apsvērumi.

2)      Vispārēja aizlieguma noteikt valsts tiesībās iepriekšējas finansēšanas sistēmu neesamība

35.      Direktīva “Televīzija bez robežām” nedod dalībvalstīm konkrētas norādes par Eiropas darbu finansēšanu vai finansēšanu avansā (21).

36.      No otras puses, direktīva dalībvalstīm arī neaizliedz iekļaut savās tiesībās šos jautājumus regulējošas normas. No tā, ka direktīvā šie jautājumi nav atrunāti, nedrīkst secināt, ka dalībvalstīm ir aizliegts pieņemt šādus tiesiskos regulējumus. Gluži pretēji, kā izriet no direktīvas “Televīzija bez robežām” preambulas, tā neietekmē dalībvalstu atbildību par televīzijas pārraižu finansēšanu un programmu saturu (22).

37.      Tādējādi, pretēji UTECA un Polijas valdības viedoklim, dalībvalstu rīcības brīvība Direktīvas 89/552 3. panta 1. punkta izpratnē nav tikai noteikt Eiropas darbu pārraidīšanas kvotas televīzijā un tās vairāk vai mazāk stingri vai detalizēti iestrādāt attiecīgās valsts tiesībās. Proti, lai veicinātu Eiropas darbu izplatīšanu un veidošanu, dalībvalstis neierobežo tikai Direktīvas 89/552 4. un 5. pantā paredzētie pasākumi.

38.      Gluži pretēji, “sīkāk izstrādātu vai stingrāku normu”, ko dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 89/552 3. panta 1. punktu drīkst pieņemt, definīcija aptver ārkārtīgi plašu varbūtējo valsts pasākumu spektru. Šajā sakarā ar 1997. gadā pieņemtajiem direktīvas “Televīzija bez robežām” grozījumiem to ir precizējis pats Kopienu likumdevējs, grozošās Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit ceturtajā apsvērumā minot dažādus mērķus un principus, turklāt formulējums “inter alia” skaidri parāda, ka tas nav galīgs mērķu un principu uzskaitījums (23). Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit piektajā apsvērumā pat ir skaidri minēti “ieguldījum[i] Eiropas darbu veidošanai”.

39.      Tātad kopumā no direktīvas “Televīzija bez robežām” neizriet vispārējs aizliegums noteikt valsts tiesībās tādu iepriekšējas finansēšanas sistēmu kā Spānijā spēkā esošā (24).

3)      Aizlieguma piemērot privātām televīzijas raidorganizācijām valsts tiesībās noteiktu iepriekšējas finansēšanas sistēmu neesamība

40.      UTECA uzskata, ka ar Direktīvas 89/552 3. panta 1. punktu tiek ļauts dalībvalstīm ieviest stingrākus noteikumus tikai konkrētām televīzijas raidorganizācijām, kam tās ir definējušas sabiedrības interešu misiju. Noteikums ir jāaplūko kopā ar Protokolu par sabiedriskās radioraidīšanas sistēmu dalībvalstīs (25).

41.      Es nepiekrītu šim viedoklim. Direktīvai “Televīzija bez robežām” vispārīgi ir svešs nodalījums privātās un sabiedriskās vai tādās televīzijas raidorganizācijās, kam ir deleģēta sabiedrības interešu misija. It īpaši šeit aplūkojamā Direktīvas 89/552 3. panta 1. punkta tekstā nekas neliecina par šādu nošķiršanu.

42.      Sakarā ar direktīvas grozījumiem 1997. gadā Kopienu likumdevējs, nenoliedzami, ir precizējis, ka konkrētām televīzijas raidorganizācijām var tikt definēta sabiedrības interešu misija, ietverot pienākumu veicināt ieguldījumus Eiropas darbu veidošanai (26).

43.      Tomēr no tā nevar secināt, ka likumā pienākumu avansā finansēt Eiropas darbus drīkst vispār noteikt tikai televīzijas raidorganizācijām, kam ir šāda sabiedrības interešu misija. Gluži pretēji, dalībvalstis var izlemt uzlikt šādu pienākumu avansā finansēt [Eiropas darbus] visām televīzijas raidorganizācijām, kas atrodas to jurisdikcijā, lai šādā veidā iespējami efektīvi īstenotu kvotu sistēmu Eiropas darbu izplatīšanai (skat. Direktīvas 89/552 4. un 5. pantu) (27).

44.      Tātad kopumā no direktīvas “Televīzija bez robežām” neizriet aizliegums piemērot privātām televīzijas raidorganizācijām tādu valsts tiesībās noteiktu iepriekšējas finansēšanas sistēmu kā Spānijas gadījumā paredzētā sistēma.

4)      Ar direktīvu “Televīzija bez robežām” nesaderīgu mērķu neesamība

45.      Kas attiecas uz direktīvas “Televīzija bez robežām” mērķiem, tad, aplūkojot tās preambulu, var secināt, ka Kopienu likumdevējam īpaši svarīgi bija sekmēt Eiropas televīzijas programmu un audiovizuālo darbu veidošanu (28). Tas savu izpausmi rod arī direktīvas III nodaļā, kas, kā izriet no tās virsraksta, ir veltīta ne tikai televīzijas programmu izplatīšanas sekmēšanai, bet arī to veidošanas sekmēšanai.

46.      Valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram televīzijas raidorganizācijām ir pienākums avansa iemaksas veidā piedalīties Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanā, sekmē Eiropas televīzijas programmu un audiovizuālo darbu veidošanu un tādējādi atbilst direktīvas “Televīzija bez robežām” mērķim (29). Turklāt to pamato arī primārie vispārējo interešu iemesli Tiesas judikatūras par pamatbrīvībām izpratnē (30).

47.      Turklāt direktīvas “Televīzija bez robežām” 4. un 5. pantā noteikto minimālo kvotu Eiropas darbu izplatīšanai televīzijā īstenošana būtu nereāla, ja pienācīga finansējuma trūkuma dēļ nemaz nevarētu izveidot pietiekamu skaitu Eiropas darbu. Dalībvalstīm veicot pasākumus, lai uzlabotu Eiropas darbu finansēšanu, tās netieši sekmē iepriekš minētās kvotu sistēmas īstenošanu.

48.      Tādējādi īpašais direktīvas mērķis papildus Eiropas darbu izplatīšanai televīzijā sekmēt arī to veidošanu pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko televīzijas raidorganizācijām uzliek pienākumu avansa veidā finansēt noteiktas Eiropas kinofilmas (31).

49.      Šāda iepriekšējas finansēšanas sistēma tāpat nav pretrunā arī galvenajam direktīvas mērķim Eiropā nodrošināt brīvu televīzijas raidījumu pārraidi (32).

50.      Vispārinot, jāsaka, ka stingrāku valsts tiesību normu piemērošana uzreiz nenozīmē, ka tiek ietekmēts direktīvas mērķis nodrošināt brīvu televīzijas raidījumu pārraidi (33).

51.      Īpaši jau izskatāmajā lietā vēl jo mazāk ir jāuztraucas par to, ka direktīvas mērķis var tikt ietekmēts, jo uz ārvalstu televīzijas raidorganizācijām, kuru raidījumus paredzēts pārraidīt Spānijā, tā kā tā neattiecas Spānijā spēkā esošā iepriekšējas finansēšanas sistēma.

52.      Kas attiecas uz Spānijā reģistrētām televīzijas raidorganizācijām, tām gan ir pienākums avansa veidā finansēt Eiropas darbus, tomēr tas nenozīmē tiešu iejaukšanos programmu veidošanā. Spānijas tiesībās noteiktais iepriekšējas finansēšanas pienākums drīzāk kalpo tikai tam, lai efektīvāk tiktu īstenota Direktīvas 89/552 4. un 5. pantā paredzētā kvotu sistēma Eiropas darbu izplatīšanai, kas attiecas uz visām Kopienā reģistrētajām televīzijas raidorganizācijām.

53.      Katrā ziņā iepriekšējas finansēšanas pienākumu sakarā ar tā ietekmi uz attiecīgās televīzijas raidorganizācijas budžetu varētu uzskatīt par netiešu iejaukšanos programmu veidošanā. Tomēr, ņemot vērā, ka iepriekšējas finansēšanas pienākums 5 % apmērā no ieņēmumiem skar tikai salīdzinoši nelielu daļu no televīzijas raidorganizācijas kopējā budžeta, tā ietekme šķiet pārāk nenoteikta un netieša (34), lai nopietni ietekmētu tā programmu veidošanas brīvību un varētu traucēt brīvu tā izvēlēto televīzijas raidījumu pārraidi.

54.      Tādēļ kopumā direktīvas “Televīzija bez robežām” mērķi pieļauj tādu tiesisko regulējumu kā Spānijā paredzētais, ar ko televīzijas raidorganizācijām tiek uzlikts pienākums avansā finansēt noteiktas Eiropas kinofilmas.

5)      Citi jautājumi

55.      Noslēgumā pilnīgas skaidrības labad pievērsīšos vēl divām īpašām problēmām, kuras Tribunal Supremo ir izvirzījis saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu un kas tai rada šaubas par tādas iepriekšējas finansēšanas sistēmas kā Spānijā paredzētā sistēma saderību ar direktīvu “Televīzija bez robežām”.

a)      Vai no valsts iepriekšējas finansēšanas sistēmas drīkst izslēgt noteiktas Eiropas darbu kategorijas?

56.      Vispirms Tribunal Supremo savā nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu īpaši uzsver, ka Spānijas televīzijas raidorganizācijām uzliktais iepriekšējas finansēšanas pienākums neattiecas uz visiem Eiropas darbiem direktīvas “Televīzija bez robežām” 6. panta izpratnē, bet tikai uz noteiktiem darbiem, proti, kinofilmām un televīzijas filmām, kuru ilgums pārsniedz 60 minūtes un kas nav sadalītas vairākās sērijās.

57.      Kā jau iepriekš izklāstīts (35), direktīva “Televīzija bez robežām” nenosaka dalībvalstīm pienākumu valsts tiesībās noteikt tiesisko regulējumu Eiropas darbu finansēšanai vai finansēšanai avansā. Tādēļ tajā nav norāžu, kādus Eiropas darbus eventuāli drīkst vai kādi ir jāiekļauj šādā valsts iepriekšējas finansēšanas sistēmā. Tātad dalībvalstis principā var brīvi izlemt, kā konkrēti tās veido savu iepriekšējas finansēšanas sistēmu un kādi darbi gūs labumu no obligātā finansējuma avansā.

58.      Katrā ziņā Kopienu tiesībās noteiktie ierobežojumi šeit var izrietēt no vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas principa, kas ir viens no vispārējiem Kopienu tiesību principiem (36) un dalībvalstīm ir jāievēro, piemērojot Kopienu tiesības (37). Ņemot vērā, ka Spānijas tiesībās noteiktā iepriekšējas finansēšanas sistēma, kā jau iepriekš minēts, ir izveidota, lai sekmētu Eiropas darbu veidošanu, tā ietilpst direktīvas “Televīzija bez robežām” piemērošanas jomā (38).

59.      Vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips noteic, ka līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās savukārt nevajadzētu piemērot vienādus noteikumus, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata (39).

60.      Spānijas piemērotā iepriekšējas finansēšanas sistēma neapšaubāmi ietver dažādu attieksmi pret kinofilmām un televīzijas filmām, kuru ilgums pārsniedz 60 minūtes, un pārējiem darbiem, to skaitā televīzijas seriāliem. Tas, vai šajā gadījumā ir līdzīgas vai dažādas situācijas un vai iepriekšējas finansēšanas sistēmai eventuāli ir objektīvs pamatojums, ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kuru izvērtējumam valsts likumdevējam turklāt ir piešķirta zināma diskrecionārā vara (40).

61.      Direktīvā “Televīzija bez robežām” ir uzsvērta nepieciešamība atbalstīt neatkarīgos producentus (41). Turklāt var būt lietderīgi no iepriekšējas finansēšanas sistēmas ļaut gūt labumu tiem darbiem, kam ir salīdzinoši augstas ražošanas izmaksas un kuru veidošana ir saistīta ar īpašām grūtībām. Abi aspekti var likt izdarīt secinājumu, ka kinofilmas un televīzijas filmas, kuru ilgums pārsniedz 60 minūtes, nav salīdzināmas ar pārējiem darbiem, it īpaši ar televīzijas seriāliem, vai arī, ka dažādā attieksme pret tiem katrā ziņā ir objektīvi pamatota.

62.      Tomēr galīgo vērtējumu nevar sniegt, balstoties uz nelielo Tiesas rīcībā esošo informācijas apjomu. Turklāt tikai iesniedzējtiesas kompetencē ir izvērtēt pamata prāvas faktus un piemērot tiem Kopienu tiesības (42).

b)      Vai pienākumu avansā finansēt Eiropas darbus drīkst uzlikt televīzijas raidorganizācijām, kas nesen producētās kinofilmas piedāvā tikai minimālā apjomā?

63.      Tribunal Supremo savā nolēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu norāda vēl arī uz to, ka pienākums avansā finansēt [Eiropas darbus] pastāv ikvienai televīzijas raidorganizācijai, kas savā raidījumu programmā ietver pilnmetrāžas kinofilmas, kas producētas pašreiz (43), pat ja kinematogrāfiskais piedāvājums raidlaikā ir minimāls vai gaužām niecīgs.

64.      Kā jau iepriekš norādīts (44), dalībvalstis principā var brīvi izlemt, kā konkrēti tās grib veidot savu iepriekšējās finansēšanas sistēmu. Tādējādi tās drīkst arī noteikt, kādām televīzijas raidorganizācijām tiek piemērots iepriekšējas finansēšanas pienākums.

65.      Kopienu tiesībās noteiktie ierobežojumi šeit katrā ziņā var izrietēt no jau minētā vienlīdzīgas attieksmes principa (45), kā arī no samērīguma principa (46).

66.      Vispirms, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principu, tad apstrīdētais Spānijas tiesiskais regulējums, ciktāl noprotams, visām televīzijas raidorganizācijām vienādi piemēro prasību par Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanu avansā. Iesniedzējtiesai jānosaka, vai to televīzijas raidorganizāciju situācija, kas piedāvā kinofilmas minimālā apjomā, faktiski ir salīdzināma ar pārējo raidorganizāciju situāciju. Ja situācijas nav salīdzināmas, ir jāizvērtē, vai tomēr iespējams objektīvi pamatot to, ka tiem vienādi piemēro iepriekšējas finansēšanas sistēmu. Arī šajā kontekstā valsts likumdevējam ir jāpiešķir noteikta diskrecionārā vara (47).

67.      Turpretī samērīguma princips prasa, lai pieņemtie tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir piemēroti un vajadzīgi leģitīmu mērķu sasniegšanai, ko pilda attiecīgais tiesību akts, un ja turklāt pastāv izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, tad jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un radītās neērtības nedrīkst būt pārmērīgas salīdzinājumā ar noteiktajiem mērķiem (48). Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesai it īpaši būs jānosaka, vai televīzijas raidorganizācijām, kas piedāvā kinofilmas minimālā apjomā, pienākums avansā finansēt Eiropas darbus nebūs pārmērīgs apgrūtinājums, kaut arī 5 % no ieņēmumiem veido tikai salīdzinoši nelielu daļu no attiecīgās televīzijas raidorganizācijas kopējā budžeta.

68.      To visu nevar galīgi izvērtēt, balstoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju. Turklāt, kā jau iepriekš minēts (49), tikai iesniedzējtiesas kompetencē ir izvērtēt pamata prāvas faktus un piemērot tiem Kopienu tiesības.

6)      Starpsecinājumi

69.      Rezumējot ir jākonstatē:

Ar Direktīvu 89/552 kopumā un konkrēti tās 3. pantu netiek aizliegts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru televīzijas raidorganizācijām tiek uzlikts pienākums katru gadu noteiktu procentuālu daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā. Šādam valsts tiesiskajam regulējumam jābūt saderīgam arī ar pārējām Kopienu tiesību normām.

B –    Par otro jautājumu – pienākuma avansā finansēt Eiropas darbus, kas veidoti konkrētās valodās, vērtējums no pamattiesību viedokļa

70.      Ja atbilde uz pirmo jautājumu tiek sniegta manis piedāvātajā izpratnē, tad ir jāanalizē arī otrais jautājums. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts drīkst likumā noteikt pienākumu televīzijas raidorganizācijām 60 % no obligātā ikgadējā finansējuma avansā atvēlēt darbiem, kuru oriģinālvaloda šajā dalībvalstī ir atzīta par valsts valodu (50).

1)      Sākotnējās piezīmes

71.      Otrais prejudiciālais jautājums atbilstoši tā formulējumam ir veltīts Direktīvas 89/552 un Kopienu tiesībās noteiktā nediskriminācijas principa interpretācijai.

72.      Par Direktīvu 89/552 es jau saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu minēju (51), ka tā nesniedz norādes, kādam jābūt valsts tiesiskajam regulējumam par kinofilmu finansēšanu vai finansēšanu avansā. Šādam tiesiskajam regulējumam katrā ziņā jābūt saderīgam ar Kopienas tiesību aktiem, it īpaši ar EK līgumā noteiktajām pamatbrīvībām (52). Tādēļ turpinājumā es otro prejudiciālo jautājumu analizēšu tikai no šāda viedokļa.

73.      Ciktāl otrais jautājums attiecas uz EKL 12. pantā noteikto vispārējo nediskriminācijas principu, ir jāatgādina, ka šis noteikums ir autonomi piemērojams tikai tādos Kopienu tiesību regulētos gadījumos, attiecībā uz kuriem EK līgumā nav paredzēti specifiski nediskriminācijas noteikumi (53). Ņemot vērā, ka izskatāmā lieta – kā tūlīt tiks parādīts – tomēr attiecas uz vairākām EK līgumā noteiktām pamatbrīvībām, EKL 12. pants šeit nav jāanalizē.

2)      Attiecīgās pamatbrīvības un to ierobežojumi

74.      Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēma uzliek televīzijas raidorganizācijām pienākumu noteiktu procentuālu daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā, kuru oriģinālvalodai turklāt ir jābūt kādai no Spānijas valsts valodām.

75.      Teorētiski šādas filmas varētu veidot jebkurā dalībvalstī. Tomēr, kā atzīst iesniedzējtiesa, praksē tās pārsvarā ir Spānijā producētās filmas (54). Proti, lai filmu oriģinālvalodā varētu uzņemt kādā no Spānijas valsts valodām, gan aktieriem, gan režisoram, operatoriem, asistentiem un varbūtējiem statistiem ir pietiekami labi jāpārvalda tieši šī valoda. Parasti viņu attiecīgajām valodas zināšanām – katrā ziņā aktieru valodas zināšanām – ir jābūt tādā līmenī kā cilvēkiem, kuriem tā ir dzimtā valoda (55). Šādus nosacījumus Kopienā ir iespējams izpildīt gandrīz tikai Spānijā vai attiecīgi tos var izpildīt tikai spāņi.

76.      Ņemot vērā iepriekš minēto, tiek mēģināts Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas iedarbību īpaši izvērtēt no viedokļa, ka tiek pieļauta netieša diskriminācija pilsonības dēļ, par ko liecina arī Tribunal Supremo un dažu lietas dalībnieku argumenti. Tomēr šāda pieeja pamudinātu pievērst uzmanību tikai vienai īpaši acīmredzamai Spānijas tiesiskā regulējuma iedarbībai, proti, ka televīzijas raidorganizācijas tiek mudinātas noteiktā apjomā ieguldīt valsts filmu projektos un vienlaikus tiek atturētas ieguldīt ārvalstu filmu projektos. Turpretī netiešas diskriminācijas jēdziens būtu jāinterpretē ļoti plaši, lai pilnībā tiktu ņemti vērā arī visi pārējie Spānijas tiesiskā regulējuma iedarbības aspekti, it īpaši tā ietekme uz to personu brīvu pārvietošanos, kas Eiropā veido filmas vai piedalās filmu uzņemšanā.

77.      Tādēļ Spānijas tiesiskā regulējuma iedarbība kopumā būtu jāvērtē no pamatbrīvību ierobežojuma viedokļa, proti, pakalpojumu sniegšanas brīvības (EKL 49. pants un EKL 50. pants), brīvības veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants), kapitāla brīvas aprites (EKL 56. panta 1. punkts) un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās (EKL 39. pants) ierobežojuma. Kā zināms, visas šīs pamatbrīvības ietver gan diskriminācijas, gan ierobežošanas aizliegumu (56). Robeža starp netiešu diskrimināciju un ierobežojumiem ir trausla. Līdz šim netieša diskriminācija tā kā tā tiek uzskatīta par īpašu attiecīgās pamatbrīvības ierobežojuma gadījumu (57). Par to liecina arī tas apstāklis, ka jau trīs no attiecīgajām četrām pamatbrīvībām savā formulējumā balstās nevis uz diskriminācijas jēdzienu, bet gan drīzāk uz ierobežojuma jēdzienu (EKL 43. pants, EKL 49. pants un EKL 56. panta 1. punkts). Arī ierobežojuma un netiešas diskriminācijas pamatojums judikatūrā principā tiek vērtēts pēc vienādiem kritērijiem (58).

a)      Pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. un 50. pants)

78.      Vispirms pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. un 50. pants) ir skarta tiktāl, ciktāl Spānijas televīzijas raidorganizācijas no citu dalībvalstu producentiem vēlas iegādāties filmu apraides tiesības (59). Proti, apmērā, kādā Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēma uzliek vietējām televīzijas raidorganizācijām pienākumu finansēt filmas, kas tiek veidotas vienā no Spānijas valsts valodām, šīm raidorganizācijām tiek mazināta interese iegādāties tādu filmu apraides tiesības, kas ir veidotas citās oriģinālvalodās; šāda citās valodās veidotu filmu apraides tiesību iegūšana netiktu ņemta vērā iepriekšējas finansēšanas pienākuma ietvaros. Tam galvenokārt ir negatīva ietekme uz ārvalstu producentu veidotajām filmām. Vienlaikus ārvalstu producentiem ir mazāk pievilcīgi izplatīt savu filmu apraides tiesības Spānijā, jo to oriģinālvaloda parasti nav viena no Spānijā atzītajām valsts valodām.

79.      Turklāt, kā to pamatoti norāda Komisija, pakalpojumu sniegšanas brīvība ir skarta arī no cita viedokļa. Ja aktieriem, režisoriem un pārējām personām, kas piedalās filmas uzņemšanā, nav darba ņēmēja statusa, tās filmas producentam sniedz pakalpojumus EKL 49. panta izpratnē. Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas dēļ Spānijas filmu producentam ir lielāks stimuls uzņemt pārsvarā filmas, kas veidotas Spānijā atzītās valsts valodās. Tādējādi Spānijas producenti nav ieinteresēti savu filmu uzņemšanai nolīgt ārvalstu aktierus, režisorus un citu personālu, jo parasti šīs personas Spānijas valsts valodas pārvalda sliktāk nekā Spānijā dzīvojošie. Vienlaikus šīm personām ir sarežģītāk piedāvāt Spānijas filmu producentiem savus pakalpojumus filmu uzņemšanā.

80.      Tādējādi, ņemot vērā šos visus aspektus, tāda iepriekšējas finansēšanas sistēma kā Spānijā ieviestā ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.

b)      Brīvība veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants)

81.      Tāda iepriekšējas finansēšanas sistēma kā Spānijā ieviestā sistēma var divējādi ietekmēt arī brīvību veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants).

82.      No vienas puses, Spānijas televīzijas raidorganizācijām var būt mazāk pievilcīgi pārņemt kinostudijas no citām dalībvalstīm vai – piemēram, kopražojumu veidošanas nolūkā – iegādāties nozīmīgu to daļu (60). Proti, ja šie ārvalstu filmu producenti neuzņem filmas, kuru oriģinālvaloda ir viena no Spānijā atzītām valsts valodām, viņu darbība netiek ņemta vērā, vērtējot Spānijas televīzijas raidorganizāciju pienākuma, kas izriet no Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas, izpildi (61).

83.      No otras puses, ārvalstu filmu producentiem un režisoriem var būt mazāk pievilcīgi uzsākt darbību Spānijā vai dibināt tur filiāles vai meitas uzņēmumus. Proti, ja viņu filmas tiek uzņemtas citās valodās, nevis Spānijas valsts valodās, viņiem nevar piemērot Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmu.

84.      Tādējādi tāda iepriekšējas finansēšanas sistēma kā Spānijā ieviestā sistēma no abiem aspektiem ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību.

c)      Kapitāla brīva aprite (EKL 56. panta 1. punkts)

85.      Ciktāl televīzijas raidorganizācijas ārvalstu kinostudijām tikai piešķir kapitālu – piemēram, kopražojumu veidošanas nolūkā –, vai vienkārši iegādājas to kapitāldaļas, neiegūstot tādu ietekmi, lai varētu noteikt to darbību (62), runa ir par kapitāla brīvu apriti (EKL 56. panta 1. punkts).

86.      Tāda iepriekšējas finansēšanas sistēma kā Spānijā ieviestā sistēma var Spānijas televīzijas raidorganizācijām minētos ieguldījumus ārvalstu uzņēmumos padarīt mazāk pievilcīgus. Proti, ja šie ārvalstu filmu producenti neuzņem filmas, kuru oriģinālvaloda ir viena no Spānijā atzītām valsts valodām, viņu darbība netiek ņemta vērā, vērtējot televīzijas raidorganizāciju pienākuma, kas izriet no Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas, izpildi. Tādējādi tiek ierobežota kapitāla brīva aprite (63).

d)      Darba ņēmēju brīva pārvietošanās (EKL 39. pants)

87.      Ja aktieriem, režisoriem un pārējām personām, kas piedalās filmas uzņemšanā, ir filmas producenta darbinieku statuss un viņi savu pakalpojumu sniegšanā ir atkarīgi no filmas producenta un par sniegtajiem pakalpojumiem saņem atlīdzību, šādā gadījumā viņi ir darba ņēmēji EKL 39. panta izpratnē. Uz viņiem attiecas iepriekš par pakalpojumu sniegšanas brīvību teiktais (64). Iepriekšējas finansēšanas sistēma Spānijas televīzijas raidorganizācijas mudina uzņemt filmas galvenokārt Spānijā atzītās valsts valodās. Tādējādi Spānijas producenti nav ieinteresēti pieņemt darbā ārvalstu darba ņēmējus, jo parasti tie Spānijas valsts valodas pārvalda sliktāk nekā Spānijas iedzīvotāji. Līdz ar to ārzemniekiem ir sarežģītāk atsaukties uz Spānijas filmu producentu darba piedāvājumiem. Šādā veidā tiek ierobežota ārvalstu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība.

3)      Pamatojums

88.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru (65) pasākums, kas ierobežo EK līgumā garantētās pamatbrīvības, var būt pamatots tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli. Tomēr šādā gadījumā tam vēl ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

89.      Tātad, vienkāršoti sakot, pamatbrīvības ierobežojumam ir jākalpo leģitīmam mērķim un ir jāiztur samērīguma pārbaude (66).

a)      Leģitīms mērķis

90.      Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas mērķis ir sekmēt Eiropas filmu veidošanu, kuru oriģinālvaloda ir viena no Spānijā atzītām valsts valodām.

91.      Jau pati direktīva “Televīzija bez robežām” apliecina, ka tas ir leģitīms mērķis. Kā izriet no tās preambulas, dalībvalstīm jāļauj brīvi veidot sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas “atkarībā no valodas kritērijiem” tādēļ, “lai atļautu īstenot aktīvu, konkrētai valodai labvēlīgu politiku” (67). Saistībā ar 1997. gadā īstenotajiem direktīvas grozījumiem Kopienu likumdevējs atkārtoti uzsvēra, ka dalībvalstis “attiecībā uz valodas politikas mērķu sasniegšanu” drīkst piemērot sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas (68).

92.      Šī direktīvas “Televīzija bez robežām” atvērtība konkrētu valodu atbalstam ir cieši saistīta ar centieniem arī turpmāk saglabāt dalībvalstu neatkarību kultūras attīstībā – arī un it īpaši dalībvalstīs ar zemu ražošanas jaudu vai ierobežotu valodas lietošanas areālu – un tādējādi saglabāt Kopienas kultūras daudzveidību (69).

93.      Ar Māstrihtas līgumu (70) būtiski palielinājās šī jautājuma nozīmība un tagad tas atspoguļojas arī [Kopienas] primārajās tiesībās. Piemēram, Kopiena veicina dalībvalstu kultūru uzplaukumu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības un vienlaikus pievēršot uzmanību kopīgajam kultūras mantojumam (EKL 151. panta 1. punkts). Tā atbalsta dalībvalstu rīcību, cita starpā zināšanu par Eiropas tautu kultūru un vēsturi uzlabošanā un popularizēšanā un jaunrades jomā mākslā un literatūrā, arī audiovizuālā jomā (EKL 151. panta 2. punkts). Kultūru daudzveidības respektēšana un veicināšana ir Kopienas transversāls uzdevums tās darbībā kopumā (EKL 151. panta 4. punkts), tātad arī tās tiesību aktos audiovizuālo pakalpojumu jomā; visbeidzot, tas ir apliecinājums tam, cik ļoti Eiropas Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti (LES 6. panta 3. punkts).

94.      Eiropas Savienībai kultūras jomas daudzveidības respektēšana un veicināšana ir nozīmīga arī tādēļ, ka tieši šī daudzveidība ir tik raksturīga Eiropai un Eiropas kultūrai. Tādējādi ideja “vienotība daudzveidībā” ir viens no Eiropas Savienības pamatiem (71) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (72) 22. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību.

95.      Kultūras daudzveidības nozīme ir uzsvērta arī starptautiskajā līmenī, pieņemot UNESCO konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (73). UNESCO konvencijā ir it īpaši uzsvērts, ka valodu dažādība ir kultūras daudzveidības pamatelements (74).

96.      Tādā pašā nozīmē Eiropas Komisija uzskata valodu daudzveidības respektēšanu par Eiropas Savienības pamatvērtību (75). Tikai pirms neilga laika arī Eiropas Savienības Padome izteica aicinājumu saglabāt Eiropas valodu daudzveidību (76).

97.      Valodas kultūras dimensija nekādā ziņā nav tikai literārā joma. Arī un tieši audiovizuālajā jomā tai ir izšķiroša nozīme kultūru saglabāšanā un attīstībā, kā arī atbilstīgā zināšanu par šo valodu izplatīšanā. Ja tādi audiovizuālie darbi kā kinofilmas un televīzijas filmas – piemēram, ekonomisko apsvērumu dēļ – tiktu veidoti tikai vienā valodā vai dažās pasaulē ļoti plaši izplatītās valodās, tas nenovēršami izraisītu kultūras daudzveidības zudumu. Vēlākā filmas dublēšana citās valodās gan var atvieglot tās saprotamību plašai publikai, tomēr tā neko nemaina kultūras izcelsmē un vērtību skalā, uz ko balstās filma un kas ar filmas palīdzību tiek tālāk nodots publikai.

98.      Tādējādi UNESCO konvencija uzsver, piemēram, valstu suverēnās tiesības īstenot pasākumus, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību, tostarp arī kultūras pakalpojumu jomā (77). Konvencija līgumslēdzējām valstīm skaidri paredz tiesības pieņemt noteikumus par valodu, kas izmantota saistībā ar šādiem pakalpojumiem (78).

99.      Kopiena un tās dalībvalstis, kas ir UNESCO konvencijas līgumslēdzējas valstis, ir apņēmušās ņemt vērā šo konvenciju, interpretējot un piemērojot citus nolīgumus, tātad arī interpretējot un piemērojot EK līgumu (79).

100. Par to, ka šāda vērā ņemšana EK līguma ietvaros ir visnotaļ iespējama, liecina ieskats Tiesas ilggadējā judikatūrā. Atbilstoši tai “daži ar kultūras veicināšanu saistīti mērķi” ir atzīti par primāriem vispārējo interešu iemesliem (80), piemēram, vēsturiskā un mākslinieciskā mantojuma saglabāšana (81), kā arī vispārējā interese pastiprināti pievērst uzmanību vēsturiskajām bagātībām un visefektīvāk izplatīt zināšanas par attiecīgās valsts māksliniecisko un kultūras mantojumu (82).

101. Turklāt izskatāmajā lietā it īpaši jāuzsver, ka Tiesa par pamatbrīvību ierobežojumu pamatojuma iemesliem ir atzinusi filmu veidošanas sekmēšanu (83), plurālistiskas apraides radīšanu un saglabāšanu (84), kā arī noteiktas programmu kvalitātes nodrošināšanu apraidē (85). Turklāt Tiesa principā ir atzinusi dalībvalstu tiesības sekmēt to nacionālās un valsts valodas (86).

102. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Spānijas likumdevējs, pasākumu Eiropas darbu veidošanas atbalstam īstenošanas gaitā vēloties it īpaši sekmēt tādu kinofilmu un televīzijas filmu veidošanu, kuru oriģinālvaloda ir viena no Spānijā atzītām valsts valodām, ir izvirzījis leģitīmu mērķi.

b)      Samērīgums

103. Vēl ir jāizvērtē, vai Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēma savu leģitīmo mērķi panāk ar samērīgiem līdzekļiem. Saskaņā ar judikatūru televīzijas raidorganizācijām uzliktajam pienākumam ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (87).

104. Nav šaubu, ka televīzijas raidorganizāciju pienākums katru gadu noteiktu procentuālu daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu, kas veidotas vienā no Spānijas valsts valodām, finansēšanai avansā, ir piemērots, lai saglabātu attiecīgo valodu un tādējādi arī Spānijas un tās apgabalu kultūru, kā arī ar kino un televīzijas starpniecību sekmētu tās attīstību un izplatību (88).

105. Gribu piebilst, ka ar šādiem pasākumiem, kas tiek īstenoti, lai saglabātu un sekmētu kādas dalībvalsts vai Eiropas Savienības reģiona valodu un kultūru, vienmēr tiek sekmēta arī Eiropas kultūra kopumā.

106. Turpretī sīkāk jāizskata jautājums, vai Spānijas tiesiskais regulējums tā konkrētajā redakcijā ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, vai pārsniedz nepieciešamības robežas.

107. Komisija uzskata, ka Spānijas tiesiskais regulējums ir pārāk vispārīgs un nenoteikts. Tā Komisija iebilst pret objektīvu un pārbaudāmu kritēriju trūkumu, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt, ka iepriekšējas finansēšanas sistēma tiek piemērota tikai tādām kinofilmām un televīzijas filmām, kas ir kvalificējamas kā “kultūras darbi”.

108. Jāatzīst, ka Tiesa jau vienreiz – lietā Distribuidores Cinematográficos – nav atzinusi pamatojumu Spānijas tiesiskajam regulējumam filmu atbalsta jomā, cita starpā argumentējot, ka tas atbalsta “[vietējā ražojuma] filmas, neņemot vērā to saturu vai kvalitāti” (89). Šajā pašā sakarā ģenerāladvokāts van Gervens savulaik norādīja uz absolūtu “kvalitātes kontroles” trūkumu attiecīgajā Spānijas tiesiskajā regulējumā (90).

109. Tomēr uzskatu, ka spriedums lietā Distribuidores Cinematográficos izskatāmajā lietā nav piemērojams.

110. Man šķiet, ka izskatāmā lieta nav pilnībā salīdzināma ar lietu Distribuidores Cinematográficos. Proti, toreiz tika apstrīdēts tiesiskais regulējums, kas par galveno piesaistes faktoru noteica dalībvalsti, kurā tiek veidota “spāņu filma”. Turpretī izskatāmajā lietā piesaistes faktors ir valodas kritērijs. Ņemot vērā jau minēto valodas nozīmi kultūru saglabāšanā un attīstībā, kā arī atbilstīgā zināšanu par kultūrām izplatīšanā (91), nevar uzreiz noliegt šī valodas faktora saistību ar kultūras jomu. Tādējādi atšķirībā no lietas Distribuidores Cinematográficos attiecīgo Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmu nevar uzreiz noraidīt kā protekcionistisku pasākumu, kas pieņemts tikai ekonomisku apsvērumu dēļ.

111. Neatkarīgi no tā, vai izskatāmā lieta ir salīdzināma ar lietu Distribuidores Cinematográficos, vēl ir jāņem vērā arī ārpus valodas kritērija izejošās satura un kvalitātes kontroles kultūras un mediju jomā negatīvās sekas.

112. Atklātā un plurālistiskā sabiedrībā kultūras jēdziens ir ārkārtīgi plašs. Tikpat daudzskaitliski ir arī kultūras izpausmes veidi, tostarp audiovizuālajā jomā. Neskaitot dažas ārkārtas situācijas (92), par kurām šeit nav strīda, man šķiet, ka ir praktiski neiespējami izvirzīt objektīvus un galvenokārt taisnīgus kritērijus tam, kas ir kultūra, un vēl mazāk tam, kas ir atbalstāmi “kultūras darbi”. Katrs šāds mēģinājums neizbēgami slēpj sevī draudus palikt iesprostotiem tradicionālajā domāšanas veidā un galvenokārt, ka var tikt ignorēta jaunāko kultūras virzienu dinamika, kā arī sabiedrības minoritāšu kultūras aktivitātes.

113. Pat ja uzdrošinātos izvirzīt objektīvus kritērijus, lai noteiktu, vai kinofilmu vai televīzijas filmu var uzskatīt par “kultūras darbu” (93) vai par “kvalitātes filmu” (94), šo kritēriju praktiskā īstenošana radītu milzīgu administratīvo slogu. Minimālas tiesiskās drošības nodrošināšanai varētu būt nepieciešams, lai galu galā valsts iecelta ekspertu komisija vai valsts pilnvarota institūcija izvērtē un dod savu atzinumu, vai filmas projektam var vai nevar piešķirt televīzijas raidorganizāciju finansējumu avansā. Tādējādi iesaistītajiem producentiem un māksliniekiem var rasties priekšstats, ka viņu filmu projekti tiek pakļauti iepriekšējai valsts cenzūrai.

114. Viss iepriekš minētais gan nenozīmē, ka dalībvalsts, īstenojot savu diskrecionāro varu (95), nevar mēģināt pasākumiem filmu atbalstam paredzēt saturam izvirzītus vai kvalitātes kritērijus. Tostarp, pēc manām domām, no Kopienu tiesībām, it īpaši no pamatbrīvībām, neizriet dalībvalstu pienākums kultūras sekmēšanā obligāti balstīties uz saturam izvirzītiem vai kvalitātes kritērijiem.

115. Šajā sakarā arī Komisija, īstenojot savu plašo diskrecionāro varu (96), var brīvi ieņemt stingrāku nostāju, atļaujot valsts atbalstu, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu (EKL 87. panta 3. punkta d) apakšpunkts), un atļaut tikai tādus pasākumus, kas attiecas uz sīkāk definētu “kultūras darbu” (97). Tomēr šāda Komisijas atļaujas izsniegšanas prakse neskar pārējo EK līguma noteikumu, it īpaši pamatbrīvību, interpretāciju. Dalībvalstīm nekas netraucē ārpus valsts atbalsta jomas atteikties no papildu saturam izvirzītiem vai kvalitatīviem kritērijiem un sniegt kultūrai maksimāli iespējamo atbalstu.

116. Tādējādi tādas iepriekšējas finansēšanas sistēmas kā Spānijā ieviestās sistēmas pamatojumam nav obligāti nepieciešams, lai tās piemērošanas joma, balstoties uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem, būtu tikai kinofilmas un televīzijas filmas, kas liekas īpaši atbalstāmas kā “kultūras darbi” vai “kvalitātes filmas”.

117. Noslēgumā vēl jāpiebilst, ka pēc mūsu rīcībā esošās informācijas finansiālais slogs, kādu televīzijas raidorganizācijām uzliek Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēma, nav pilnībā atrauts no izvirzītā mērķa. Procentuālā likme trīs procentu apmērā (98) no ikgadējiem ieņēmumiem, kas Spānijas raidorganizācijām ir jāatvēl filmu, kas veidotas vienā no Spānijas valsts valodām, finansēšanai avansā, šķiet salīdzinoši mērena. Turklāt Spānijas tiesiskais regulējums neliek televīzijas raidorganizācijām avansā finansēt tikai filmas, kas veidotas kādā no Spānijas valsts valodām. Gluži pretēji, nosakot kvotu attiecību 60:40, tām tiek dota ievērojama rīcības brīvība ieguldīt līdzekļus filmu projektos, kas paredz veidot filmas citās valodās. Turklāt saskaņā ar informāciju, ko daži lietas dalībnieki sniedza tiesas sēdē Tiesā, televīzijas raidorganizācijas var ieguldīt kopražojumos, kuru galaproduktam ir vairākas vienlīdzīgas oriģinālvalodas (99).

118. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es secinu, ka tāda iepriekšējas finansēšanas sistēma kā Spānijā ieviestā sistēma ir piemērota, lai sasniegtu tās izvirzīto valodas un kultūras politikas mērķi, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Televīzijas raidorganizācijām tā nav nesamērīgs slogs.

4)      Starpsecinājumi

119. Tātad kopsavilkums ir šāds:

EK līgumā noteiktās pamatbrīvības neliedz dalībvalstij likumā paredzēt, ka televīzijas raidorganizācijām 60 % no obligātā ikgadējā finansējuma avansā ir jāatvēl Eiropas kinofilmām un televīzijas filmām, kuru oriģinālvaloda šajā dalībvalstī ir atzīta par valsts valodu.

C –    Par trešo jautājumu – valsts atbalsta jēdziens

120. Uzdodot trešo jautājumu, Tribunal Supremo vēlas saņemt informāciju par atbalsta, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem, jēdzienu EKL 87. panta izpratnē. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai par valsts atbalstu ir uzskatāma situācija, kad dalībvalsts likumā nosaka televīzijas raidorganizācijām pienākumu katru gadu noteiktu procentuālu daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu, kuru oriģinālvaloda šajā dalībvalstī ir atzīta par valsts valodu, finansēšanai avansā. Attiecīgā jautājuma pamatā ir Tribunal Supremo pieņēmums, ka lielāko daļu filmu, kas saskaņā ar Likumu Nr. 25/1994 (100) tiek finansētas avansā, producē Spānijas kino industrija (101).

121. Atskaitot UTECA, visi pārējie lietas dalībnieki uzskata, ka šajā lietā nav runa par valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē. Es pievienojos šim viedoklim.

122. Lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu EK līguma izpratnē, ir jābūt izpildītiem četriem kumulatīviem kritērijiem, uz kuriem balstās EKL 87. panta 1. punkts (102). Tas attiecas uz pasākuma finansējumu, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem (pirmais kritērijs), priekšrocības esamību konkrētiem uzņēmumiem (otrais kritērijs), pasākuma selektīvo raksturu (trešais kritērijs) un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un no tās izrietošo konkurences izkropļošanu (ceturtais kritērijs) (103).

123. Izskatāmajā lietā īpaša uzmanība ir jāvelta pirmajam kritērijam, t.i., finansējumam, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem.

124. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu, principā nav atšķirības, vai priekšrocību piešķir tieši valsts vai arī sabiedriskās vai privātās institūcijas, kuras valsts ir izveidojusi, lai īstenotu atbalsta shēmu, vai ir pilnvarojusi to īstenot; pretējā gadījumā EKL 87. pants un EKL 88. pants tiktu apieti, jau tikai izveidojot neatkarīgas institūcijas, kurām tiek deleģēta atbalsta sadale (104).

125. Tomēr, lai priekšrocību varētu kvalificēt kā atbalstu, tai jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtai no valsts līdzekļiem, un, otrkārt, tai jābūt valsts piešķirtai (105).

126. Pretēji UTECA viedoklim, šajā situācijā neko negroza arī jaunākā judikatūra, it īpaši spriedumi lietās GEMO, Pearle, Forum 187 un Laboratoires Boiron. Piemēram, spriedumā lietā Pearle Tiesa neatzina valsts atbalsta EKL 87. panta 1. punkta izpratnē esamību tieši tādēļ, ka nebija finansējuma no valsts līdzekļiem (106). Lietā GEMO noteikti maksājumi tika piešķirti no ienākumiem, kas gūti no valsts iestāžu iekasētas un administrētas nodevas, tādējādi to finansējums no valsts līdzekļiem bija neapšaubāms un nebija tie sīkāk jāizskata (107). Līdzīga situācija bija arī lietās Forum 187 un LaboratoiresBoiron, kurās tika izskatīts jautājums par priekšrocībām, kas radās, piešķirot atbrīvojumu no valsts nodevas maksāšanas (108); tajās gan valsts nepiešķīra naudas līdzekļus, tomēr tā konkrēti atteicās no ieņēmumiem.

127. Izskatāmajā lietā Likuma Nr. 25/1994 5. panta 1. punkts tā jaunajā redakcijā, kas Spānijas televīzijas raidorganizācijām nosaka pienākumu avansā finansēt filmas, neapšaubāmi ir Spānijas Karalistes valsts pasākums. Varbūtējās priekšrocības, ko no minētā tiesiskā regulējuma gūst filmu producenti, līdz ar to var pilnībā piedēvēt Spānijas valstij (109).

128. Tomēr šī tiesiskā regulējuma ietvaros valsts līdzekļi filmu producentiem netiek nodoti ne tiešā, ne netiešā veidā. Šāda valsts līdzekļu nodošana obligāti nenozīmē, ka no valsts līdzekļiem tiek izmaksāta nauda (110). Tomēr naudai, kas tiek izmantota filmu finansēšanai avansā, katrā ziņā ir jābūt valsts rīcībā (111) pirms tās izmaksāšanas attiecīgajiem filmu producentiem vai arī tai citādāk ir jārada jebkāds finansiāls slogs valstij (112). Šajā gadījumā tas tā nav.

129. Pirmkārt, saskaņā ar apstrīdēto tiesisko regulējumu filmu finansēšanai avansā tiek izmantoti tikai attiecīgo televīzijas raidorganizāciju finanšu līdzekļi, neatkarīgi no tā, vai runa ir par pašu vai citu veidotajām filmām. Ciktāl noprotams, Spānijas valsts nekontrolē šos finanšu līdzekļus, un tāpat tā nevar arī ietekmēt šo līdzekļu faktisko izlietojumu; līdz ar to nevar uzskatīt, ka šie līdzekļi atrodas valsts rīcībā.

130. Otrkārt, filmu iepriekšējas finansēšanas sistēma nerada Spānijas valstij nekādu finansiālu slogu. It īpaši šāda sloga pastāvēšana valstij neizriet tikai no tā, ka televīzijas raidorganizācijas likumā noteiktā iepriekšējas finansēšanas pienākuma dēļ var gūt mazāku peļņu un tādēļ var samazināties Spānijas valsts nodokļu ieņēmumi (113). Cēloņsakarība starp filmu finansēšanu avansā un varbūtējo nodokļu ieņēmumu samazināšanos ir pārāk netieša un nenoteikta, lai varētu runāt par priekšrocības piešķiršanu filmu producentiem uz valsts rēķina. Šajā aspektā izskatāmā lieta principiāli atšķiras no lietām, kurās valsts noteiktiem uzņēmumiem ir piešķīrusi priekšrocību konkrētu nodokļu atvieglojumu vai atbrīvojumu no nodokļiem veidā un tādēļ valsts zaudējumi no nodokļu ieņēmumiem ir pietiekami labi paredzami un [pēc lieluma] atbilst piešķirtajai priekšrocībai (114).

131. Piemērojot filmu iepriekšējas finansēšanas sistēmu, Spānijas valsts ar likuma palīdzību tikai uzliek noteiktiem uzņēmumiem – televīzijas raidorganizācijām – pienākumu atvēlēt daļu savu finanšu līdzekļu noteiktam mērķim, proti, Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu, kas veidotas konkrētās valodās, finansēšanai avansā. Lai gan ar to saistītā valsts iejaukšanās raidorganizāciju privātajā autonomijā var radīt ekonomiskas priekšrocības noteiktiem filmu producentiem, tomēr šīs priekšrocības netiek finansētas no valsts līdzekļiem, bet gan tikai no attiecīgo televīzijas raidorganizāciju līdzekļiem (115).

132. Tam nav pretrunā arī fakts, ka starp tām Spānijas televīzijas raidorganizācijām, kam ir pienākums avansā finansēt filmas, ir ne tikai daži privāti uzņēmumi, bet arī sabiedriskās raidorganizācijas (116). Dažos konkrētos gadījumos publisko uzņēmumu vai publisko tiesību subjektu pārvaldītos līdzekļus var uzskatīt par valsts līdzekļiem (117). Tomēr tā tas nav vienmēr un nenotiek automātiski (118), bet gan tikai tad, ja to līdzekļus pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi atrodas kompetento valsts iestāžu rīcībā (119).

133. Lielākajā daļā gadījumu sabiedriskās raidorganizācijas bauda īpašu autonomiju no valsts, kas aizsargā tās no valsts iejaukšanās ne tikai programmu veidošanas jautājumā, bet arī jautājumos, kas skar to izdevumus. Ja arī Spānijas sabiedriskās televīzijas raidorganizācijas bauda šādu autonomiju no valsts – šī fakta konstatācija ir iesniedzējtiesas kompetencē –, tad to finanšu līdzekļi nekādā ziņā nebūtu jāuzskata par valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (120).

134. Tomēr, pat ja iesniedzējtiesa secina, ka izdevumu ziņā valsts var ietekmēt Spānijas sabiedriskās raidorganizācijas, ir jāņem vērā, ka attiecīgie izdevumi, kas ir veikti filmu finansēšanai avansā, katrā ziņā nav saistīti ar īpašu valsts ietekmi uz sabiedriskām raidorganizācijām, kas varētu liecināt par slēptu valsts atbalstu. Gluži pretēji, to pamatā ir vispārīgs likumā noteikts tiesiskais regulējums, kura piemērošanas joma nekādā gadījumā neattiecas tikai uz sabiedriskām raidorganizācijām, bet arī uz ievērojamu skaitu privātu televīzijas raidorganizāciju.

135. Likuma Nr. 25/1994 5. panta 1. punkta jaunajā redakcijā privātās un sabiedriskās televīzijas raidorganizācijas nav nodalītas. Tādējādi šis noteikums ir pielīdzināms citiem vispārīgiem valsts tiesiskajiem regulējumiem, kuros ir izvirzīts sabiedrības interesēs īstenojams mērķis – piemēram, veselības aizsardzība, vides aizsardzība vai ceļu satiksmes drošība – un kas ir piemērojami gan publisko, gan privāto tiesību subjektiem.

136. Piemēram, likuma norma, kas nosaka, ka mopēdu vadītājiem ir jāvalkā ķiveres, pati par sevi vēl nav atbalsta shēma par labu uzņēmumiem, kas ražo un tirgo šādas ķiveres, pat tad, ja daļu no šīm ķiverēm valsts iegādātos policistu vajadzībām. Pat ja kāda dalībvalsts noteiktu pienākumu valkāt šīs valsts ražotāju ķiveres, tā nebūtu valsts atbalsta tiesību problēma, bet gan drīzāk būtu jārisina vienotā tirgus pamatbrīvību kontekstā, it īpaši ņemot vērā noteikumus par preču brīvu apriti.

137. Līdzīgi tas ir ar attiecīgo Spānijas televīzijas raidorganizāciju pienākumu sabiedrības interesēs atvēlēt daļu no saviem līdzekļiem Eiropas filmu finansēšanai avansā. Tikai tas apstāklis, ka, pamatojoties uz likumā noteiktu tiesisko regulējumu, attiecīgai personai ir jāveic noteikti maksājumi, no kuriem labumu gūst trešās personas, vēl nepadara šo tiesisko regulējumu par valsts finansētu atbalsta shēmu EKL 87. un 88. panta izpratnē. Šāda tiesiskā regulējuma ietekme uz Kopienu tiesībām drīzāk ir jāvērtē vienotā tirgus kontekstā (121).

138. Tādējādi kopumā jāsecina, ka tāda iepriekšējas finansēšanas sistēma kā Spānijā ieviestā sistēma nav atbalsts, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem, EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

VI – Secinājumi

139. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Spānijas Tribunal Supremo [prejudiciālajiem] jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Direktīva 89/552/EEK kopumā un konkrēti tās 3. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru televīzijas raidorganizācijām tiek uzlikts pienākums katru gadu noteiktu procentuālu daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā. Šādam valsts tiesiskajam regulējumam jābūt saderīgam ar Kopienas tiesību aktiem;

2)      EK līgumā noteiktās pamatbrīvības neliedz dalībvalstij tās tiesību aktos paredzēt, ka televīzijas raidorganizācijām 60 % no 1) punktā minētā ikgadējā finansējuma avansā ir jāatvēl Eiropas kinofilmām un televīzijas filmām, kuru oriģinālvaloda šajā dalībvalstī ir atzīta par valsts valodu;

3)      Tāds tiesiskais regulējums kā 1) un 2) punktā raksturotais nav arī atbalsts, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem, EKL 87. panta izpratnē.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Augstākā tiesa.

3 – Šis pienākums skar televīzijas raidorganizācijas, kuru programmās tiek ietvertas pilnmetrāžas kinofilmas, kas producētas pašreiz, proti, nav vecākas par septiņiem gadiem kopš to producēšanas dienas.

4 – Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīva 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., ar labojumiem OV L 331, 51. lpp.), turpmāk tekstā – “Direktīva 89/552”.

5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīva 97/36/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 202, 60. lpp.), turpmāk tekstā – “Direktīva 97/36” vai “grozošā Direktīva 97/36”.

6 – 2007. gadā Direktīva 89/552 vēlreiz tika būtiski grozīta (skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/65/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos – OV L 332, 27. lpp.). Tomēr, ņemot vērā, ka pēdējie grozījumi ir jāievieš tikai līdz 2009. gada 19. decembrim (skat. Direktīvas 2007/65 3. pantu), izskatāmajā lietā tiem nav nozīmes.

7 – Turpmāk tekstā – “UNESCO konvencija”; tās teksts ir atrodams Padomes 2006. gada 18. maija Lēmuma 2006/515/EK, lai noslēgtu Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, 1.a pielikumā (OV L 201, 15. lpp.).

8 – Bulgārija, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākijas Republika, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste (skat. Konvencijas dalībvalstu sarakstu, kas pieejams UNESCO tīmekļa vietnē , pēdējo reizi apskatīts 2008. gada 8. jūlijā).

9 – UNESCO konvencijas preambulas pirmais apsvērums.

10 – UNESCO konvencijas preambulas otrais apsvērums.

11 – UNESCO konvencijas preambulas piektais apsvērums.

12 – UNESCO konvencijas preambulas četrpadsmitais apsvērums.

13 – Ley 25/1994, de 12 de juilio, por la que se incorpora al Ordenamiento Jurídico Español la Directiva 89/552/CEE, sobre la coordinación de Disposiciones Legales, Reglamentarias y Administrativas de los Estados Miembros relativas al ejercicio de actividades de Radiodifusión Televisiva (1994. gada 13. jūlija BOE Nr. 166, 22342. lpp.).

14 – Ley 22/1999, de 7 de junio, de Modificación de la Ley 25/1994 por la que se incorpora al Ordenamiento Jurídico Español la Directiva 89/552/CEE, sobre la coordinación de disposiciones legales, reglamentarias y administrativas de los Estados miembros, relativas al ejercicio de actividades de radiodifusión televisiva (1999. gada 8. jūnija BOE Nr. 136, 21765. lpp.).

15 – Ley 15/2001, de 9 de julio, de fomento y promoción de la cinematografía y el sector audiovisual (2001. gada 10. jūlija BOE Nr. 164, 24904. lpp.).

16 – Real Decreto 1652/2004, de 9 de julio, por el que se aprueba el Reglamento que regula la inversión obligatoria para la financiación anticipada de largometrajes y cortometrajes cinematográficos y películas para televisión, europeos y españoles (2004. gada 20. jūlija BOE Nr. 174, 26264. lpp.).

17 – Administración General del Estado.

18 – Šajā sakarā skat. Direktīvas 89/552 preambulas trīspadsmito apsvērumu, kā arī 1995. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑412/93 Leclerc-Siplec (Recueil, I‑179. lpp., 29. un 44. punkts) un 1997. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑34/95 līdz C‑36/95 De Agostini un TV‑Shop (Recueil, I‑3843. lpp., 3. punkts).

19 – No Direktīvas 89/552 preambulas trīspadsmitā apsvēruma skaidri izriet, ka tā, piemēram, neietekmē dalībvalstu un to iestāžu atbildību par organizatoriskiem pasākumiem, finansēšanu un programmu saturu. Tādā pašā nozīmē grozošās Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit ceturtajā apsvērumā precizēts, ka dalībvalstis televīzijas raidorganizācijām var piemērot, piemēram, konkurences tiesības.

20 – Šajā sakarā skat. Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit ceturtā apsvēruma pēdējo teikumu. Tādā pašā nozīmē skat. jau iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās De Agostini un TV-Shop, it īpaši 50. un 51. punkts, un 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑6/98 ARD (Recueil, I‑7599. lpp., it īpaši 49. un 50. punkts), kuros Tiesa stingrākās valsts tiesību normas Direktīvas 89/552 3. panta 1. punkta izpratnē vērtē, balstoties uz pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā pieņemtām tiesību normām. Tāpat skat. 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑500/06 Corporación Dermoestética (Krājums, I‑5785. lpp., 31. punkts).

21 – Arī atsauce uz televīzijas raidorganizāciju programmu budžetu Direktīvas 89/552 5. pantā neattiecas uz Eiropas darbu veidošanas finansēšanu, bet gan tikai uz to izplatīšanu televīzijā.

22 – Direktīvas 89/552 preambulas trīspadsmitais apsvērums.

23 – Līdzīgi attiecībā uz saikni starp Direktīvas 89/552 3. panta 1. punktu un 19. pantu skat. jau iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Leclerc-Siplec, 40., 41. un 47. punkts.

24 – Tādā pašā nozīmē turpmākām lietām skat. no jauna iekļauto direktīvas “Televīzija bez robežām” 3.i panta 1. punktu saistībā ar Direktīvas 2007/65 preambulas četrdesmit astoto apsvērumu.

25 – Protokols par sabiedriskās radioraidīšanas sistēmu tika ieviests kā EK līguma pielikums ar 1997. gada 2. oktobrī parakstīto Amsterdamas līgumu un ir publicēts OV 1997, C 340, 109. lpp.

26 – Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit piektais apsvērums.

27 – Turpmākām lietām to skaidri apliecina no jauna iekļautais direktīvas “Televīzija bez robežām” 3.i panta 1. punkts saistībā ar Direktīvas 2007/65 preambulas četrdesmit astoto apsvērumu, kur – saistībā ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma – pakalpojumu sniedzēju finansiālais ieguldījums tiek skaidri atspoguļots kā līdzeklis, lai sekmētu Eiropas darbu ražošanu.

28 – Direktīvas 89/552 preambulas deviņpadsmitais un divdesmit otrais apsvērums.

29 – Skat. arī Direktīvas 89/552 preambulas divdesmit trešo apsvērumu, kas ļauj valsts atbalsta plānus ražošanas attīstībai Eiropā piemērot tiktāl, ciktāl tie atbilst Kopienas tiesībām.

30 – 1985. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās 60/84 un 61/84 Cinéthèque u.c. (Recueil, 2605. lpp., 23. punkts).

31 – Tādā pašā nozīmē skat. arī Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit piekto apsvērumu, turpmākām lietām skat. no jauna iekļauto direktīvas “Televīzija bez robežām” 3.i panta 1. punktu saistībā ar Direktīvas 2007/65 preambulas četrdesmit astoto apsvērumu.

32 – Par to, ka galvenais direktīvas “Televīzija bez robežām” mērķis ir nodrošināt brīvu televīzijas raidījumu pārraidi, cita starpā liecina iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Leclerc-Siplec, 28. punkts, un apvienotajās lietās De Agostini un TV-Shop, 3. punkts, un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ARD, 28. punkts.

33 – Iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Leclerc-Siplec, 44. punkts.

34 – Tādā pašā nozīmē – kaut arī citā kontekstā – skat. 2005. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑134/03 Viacom Outdoor (Krājums, I‑1167. lpp., 38. punkts) un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑20/03 Burmanjer u.c. (Krājums, I‑4133. lpp., 31. punkta pēdējais teikums).

35 – Skat. šo secinājumu 35. punktu.

36 – 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑334/03 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑8911. lpp., 24. punkts) un 2006. gada 12. septembra spriedums lietā C‑300/04 Eman und Sevinger (Krājums, I‑8055. lpp., 57. punkts).

37 – 2006. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑13/05 Chacón Navas (Krājums, I‑6467. lpp., 56. punkts) un 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑81/05 Cordero Alonso (Krājums, I‑7569. lpp., 35. un 41. punkts).

38 – Skat. Direktīvas 89/552 preambulas deviņpadsmito un divdesmit otro apsvērumu, kā arī direktīvas III nodaļas virsrakstu “Televīzijas programmu izplatīšanas un veidošanas sekmēšana”.

39 – 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I‑403. lpp., 95. punkts), iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Eman und Sevinger, 57. punkts, kā arī 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑227/04 P Lindorfer/Padome (Krājums, I‑6767. lpp., 63. punkts).

40 – Pēc analoģijas skat., piemēram, 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑292/97 Karlsson u.c. (Recueil, I‑2737. lpp., 35. un 49. punkts), 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑77/02 Steinicke (Recueil, I‑9027. lpp., 61. punkts) un 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp., 63. punkts), kur Tiesa, izvērtējot diskriminācijas aizliegumu, atzīst dalībvalstu pilnvaras vai attiecīgi diskrecionāro varu īstenot noteiktus mērķus, ko tās izvirzījušas lauksaimniecības un sociālās politikas jomā. Tādā pašā nozīmē Tiesa atzīst dalībvalstu diskrecionāro varu attiecībā uz pamatbrīvībām nesaskaņotajās jomās; skat., piemēram, par veselības aizsardzību 2004. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑429/02 Bacardi France (Krājums, I‑6613. lpp., 33. punkts) un par kultūras politiku 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑250/06 United Pan-Europe CommunicationsBelgium u.c. (Krājums, I‑11135. lpp., 44. punkts).

41 – Direktīvas 89/552 5. pants; skat. arī Direktīvas 89/552 preambulas deviņpadsmito un divdesmit ceturto apsvērumu, kā arī Direktīvas 97/36 preambulas trīsdesmit pirmo apsvērumu.

42 – 2006. gada 23. februāra spriedums lietā C‑253/03 CLT‑UFA (Krājums, I‑1831. lpp., 35. un 36. punkts) un 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑54/07 Feryn (Krājums, I‑5187. lpp., 19. punkts).

43 – Saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu ar to saprot kinofilmas, kas nav vecākas par septiņiem gadiem kopš to producēšanas (skat. Likuma Nr. 25/1994 grozītās redakcijas 5. panta 1. punkta otro daļu).

44 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 57. punktu.

45 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 58.–61. punktu.

46 – Par dalībvalstu pienākumu ievērot samērīguma principu, īstenojot savas pilnvaras, skat. iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Karlsson u.c., 45. un 58. punkts, 2005. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑96/03 un C‑97/03 Tempelman un van Schaijk (Krājums, I‑1895. lpp., 46. punkts) un 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑184/05 Twoh International (Krājums, I‑7897. lpp., 25. punkts).

47 – Šajā sakarā skat. iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

48 – Skat., piemēram, 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑189/01 Jippes u.c. (Recueil, I‑5689. lpp., 81. punkts) un iepriekš 46. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Tempelman un van Schaijk, 47. punkts.

49 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 62. punktu.

50 – Otrā jautājuma teksts gan attiecas tikai uz “darbiem spāņu oriģinālvalodā” (“obras en lengua original española”). Tomēr, aplūkojot Likuma Nr. 25/1994, ko groza Likums Nr. 15/2001, 5. panta 1. punkta otro daļu, kļūst skaidrs, ka apstrīdētais Spānijas tiesiskais regulējums neattiecas tikai uz vienu valodu, bet gan attiecas uz “darbiem”, “kuru oriģinālvaloda ir kāda no Spānijas valsts valodām” (“producciones cuya lengua original sea cualquiera de las oficiales en España”). Spānijas valdība tiesas sēdē Tiesā precizēja, ka šis formulējums ietver sevī arī tādas Spānijas reģionu oficiālās valodas kā kataloniešu, galīciešu un basku valodas.

51 – Skat. it īpaši šo secinājumu 35.–54. punktu.

52 – Šajā sakarā skat. Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit ceturtā apsvēruma pēdējo teikumu, kā arī iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

53 – 2002. gada 26. novembra spriedums lietā C‑100/01 Oteiza Olazabal (Recueil, I‑10981. lpp., 25. punkts), 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C‑289/02 AMOK (Recueil, I‑15059. lpp., 25. punkts), 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (Krājums, I‑289. lpp., 99. punkts) un 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑40/05 Lyyski (Krājums, I‑99. lpp., 33. punkts).

54 – Tiesvedībā Tiesā FAPAE un daļēji arī EGEDA apšaubīja šo atzinumu, it īpaši norādot uz dažādiem pārrobežu kopražojumiem. Šajā sakarā jānorāda, ka prejudiciāla nolēmuma procedūrā nevis Tiesas, bet valsts tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, ar kuriem ir saistīts strīds, un izdarīt no tiem secinājumus, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu; skat. 1982. gada 29. aprīļa spriedumu lietā 17/81 Pabst & Richarz (Recueil, 1331. lpp., 12. punkts), 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑291/05 Eind (Krājums, I‑10719. lpp., 18. punkts) un 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑49/07 MOTOE (Krājums, I‑4863. lpp., 30. punkts).

55 – Citādāk var būt, ja kinofilmā loma īpaši ir paredzēta personai, kas runā ar ārzemju akcentu.

56 – Pastāvīgā judikatūra; par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 92., 103. un 104. punkts), 2000. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑190/98 Graf (Recueil, I‑493. lpp., 21.–23. punkts) un 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑464/02 Komisija/Dānija (Krājums, I‑7929. lpp., 45. punkts); par brīvību veikt uzņēmējdarbību skat. 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard (Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑442/02 CaixaBank France (Krājums, I‑8961. lpp., 11. punkts); par pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑76/90 Säger (Recueil, I‑4221. lpp., 12. punkts) un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑490/04 Komisija/Vācija (Krājums, I‑6095. lpp., 63. punkts); par kapitāla brīvu apriti skat. 2002. gada 4. jūnija spriedumus lietā C‑367/98 Komisija/Portugāle (Recueil, I‑4731. lpp., 44. punkts) un lietā C‑483/99 Komisija/Francija (Recueil, I‑4781. lpp., 40. punkts), kurus dēvē par “Golden Shares” spriedumiem, 2007. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑463/04 un C‑464/04 Federconsumatori u.c. (Krājums, I‑10419. lpp., 19. punkts), kā arī manus 2005. gada 14. jūlija secinājumus, kas sniegti lietā C‑265/04 Bouanich (2006. gada 19. janvāra spriedums, Krājums, I‑923. lpp., 31. punkts).

57 – Skat., piemēram, 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑411/03 SEVIC Systems (Krājums, I‑10805. lpp., 23. punkts), 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑170/05 Denkavit Internationaal un Denkavit France (Krājums, I‑11949. lpp., 29. un 30. punkts) un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑231/05 Oy AA (Krājums, I‑6373. lpp., 39. punkts), kuros “atšķirīga attieksme” tiek uzskatīta par kādas pamatbrīvības ierobežojumu. Līdzīgi 2007. gada 11. septembra spriedumā lietā C‑318/05 Komisija/Vācija (Krājums, I‑6957. lpp., 117. punkts) runa ir par nevienlīdzīgu attieksmi, kas ieinteresētajām personām var “apgrūtināt” viņu tiesību īstenošanu, kas atbilst parastajai ierobežojuma definīcijai.

58 – Saistībā ar netiešas diskriminācijas pamatojumu skat., piemēram, iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Karlsson u.c., 44. un 45. punkts, un 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation (Krājums, I‑11753. lpp., 46. punkts).

59 – 1993. gada 4. maija spriedums lietā C‑17/92 Distribuidores Cinematográficos (Recueil, I‑2239. lpp., 10. punkts). Kā savu 1993. gada 18. februāra secinājumu, kas sniegti minētajā lietā, 9. punktā norāda ģenerāladvokāts van Gervens [Van Gerven], filmas izmantošanā būtisks aspekts ir patapinājuma tiesību nodošana konkrētam tirgum un publiskās demonstrēšanas tiesību nodošana uz laiku šim tirgum. Filmas materiāla (pārrobežu) nosūtīšana ir tikai loģiskas šī darījuma sekas, tādēļ šeit nevar runāt par preču apriti E(E)K līguma izpratnē.

60 – Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai brīvība veikt uzņēmējdarbību attiecas uz līdzdalību sabiedrībā tikai tad, ja attiecīgajam dalībniekam “sabiedrības lēmumu pieņemšanā ir tik liela ietekme, ka viņš var noteikt tās darbību”; skat. 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑251/98 Baars (Recueil, I‑2787. lpp., 22. punkts), 2002. gada 5. novembra spriedumu lietā C‑208/00 Überseering (Recueil, I‑9919. lpp., 77. punkts), iepriekš 57. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Oy AA, 20. punkts, un 2007. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑298/05 Columbus Container Services (Krājums, I‑10451. lpp., 30. punkts).

61 – Tiesas sēdē Tiesā tika norādīts uz to, ka ir arī kopražojumi, kuru galaprodukts iznāk vairākās oriģinālvalodās. Ja šāds apgalvojums izrādītos patiess – to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas kompetencē –, Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas ierobežojošā ietekme uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, iespējams, var mazināties.

62 – Ja līdzdalība sabiedrībā piešķir attiecīgajam dalībniekam sabiedrības lēmumu pieņemšanā tik lielu ietekmi, ka viņš var noteikt tās darbību, tad uz to attiecas nevis kapitāla brīva aprite, bet gan brīvība veikt uzņēmējdarbību; šajā sakarā skat. 60. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

63 – Kā jau iepriekš minēts, tiesas sēdē tika norādīts uz tādu kopražojumu esamību, kuru galaprodukts iznāk vairākās oriģinālvalodās. Ja šāds apgalvojums izrādītos patiess – to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas kompetencē –, Spānijas iepriekšējas finansēšanas sistēmas ierobežojošā ietekme uz kapitāla brīvu apriti, iespējams, var mazināties.

64 – Šo secinājumu 79. punkts.

65 – Iepriekš 56. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bosman, 104. punkts, iepriekš 56. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Portugāle, 49. punkts, 2006. gada 5. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑92/04 un C‑202/04 Cipolla u.c. (Krājums, I‑11421. lpp., 61. punkts), 2007. gada 11. decembra spriedums lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union, ko dēvē arī par “Viking Line” (Krājums, I‑10779. lpp., 75. punkts) un 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp., 101. punkts).

66 – Šādā nozīmē skat., piemēram, iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Bacardi France, 33. punkts, un 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04 Placanica (Krājums, I‑1891. lpp., 48. punkts).

67 – Direktīvas 89/552 preambulas divdesmit sestais apsvērums.

68 – Direktīvas 97/36 preambulas četrdesmit ceturtais apsvērums.

69 – Direktīvas 89/552 preambulas trīspadsmitais un divdesmit otrais apsvērums.

70 – Līgums par Eiropas Savienību, parakstīts Māstrihtā 1992. gada 7. februārī, stājies spēkā 1993. gada 1. novembrī (OV 1992, C 191, 1. lpp.).

71 – Komisijas 2005. gada 22. novembra paziņojuma Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna daudzvalodības pamatstratēģija” I.1. sadaļa, COM (2005) 596, galīgā redakcija.

72 – Eiropas Savienības Pamattiesību harta vispirms tika pieņemta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV 2000, C 364, 1. lpp.) un pēc tam vēlreiz oficiāli pasludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV 2007, C 303, 1. lpp.). Pat ja tai vēl nav primārajām tiesībām pielīdzināma saistoša juridiskā spēka, tā vismaz kā tiesību avots dod norādes par Kopienu tiesību sistēmā garantētajām pamattiesībām; šajā sakarā skat. arī 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, dēvētu arī par “Ģimenes atkalapvienošanos” (Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts) un manu secinājumu, kas attiecīgajā lietā sniegti 2005. gada 8. septembrī, 108. punktu, vēl arī 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts).

73 – Skat. it īpaši UNESCO konvencijas pirmo, otro un piekto apsvērumu, kā arī 1. panta a) punktu un 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

74 – UNESCO konvencijas četrpadsmitais apsvērums.

75 – Iepriekš 71. zemsvītras piezīmē minētais Komisijas 2005. gada 22. novembra paziņojums, I.1. sadaļa.

76 – Padomes 2008. gada 22. maija secinājumi par daudzvalodību (OV C 140, 14. lpp.), 2. apstiprinājums.

77 – UNESCO konvencijas 1. panta h) punkts, 2. panta 2. punkts, 5. pants un 6. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts.

78 – UNESCO konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

79 – UNESCO konvencijas 20. pants, it īpaši 1. punkta b) apakšpunkts.

80 – 2006. gada 14. septembra spriedums lietā C‑386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer (Krājums, I‑8203. lpp., 45. punkts); tādā pašā nozīmē skat. iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā United Pan-Europe Communications Belgium u.c., 42. punkts. Citādā ziņā skat. iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Distribuidores Cinematográficos, 20. punkts, kurā Tiesa noraidīja “kultūras politiku” kā pamatojumu EEK līguma 56. panta pirmās daļas (jaunajā redakcijā – EKL 46. panta pirmā daļa) izpratnē, ne ar vārdu nepieminot tās iespējamo atzīšanu par primāru vispārējo interešu apsvērumu.

81 – 1991. gada 26. februāra spriedums lietā C‑180/89 Komisija/Itālija (Recueil, I‑709. lpp., 20. punkts).

82 – 1991. gada 26. februāra spriedums lietā C‑154/89 Komisija/Francija (Recueil, I‑659. lpp., 17. punkts).

83 – Iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Cinéthèque u.c., 23. punkts.

84 – 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑288/89 Collectieve Antennevoorziening Gouda (Recueil, I‑4007. lpp., 23. punkts) un spriedums lietā C‑353/89 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑4069. lpp., 30. punkts), 1993. gada 3. februāra spriedums lietā C‑148/91 Veronica Omroep Organisatie (Recueil, I‑487. lpp., 9. un 10. punkts), 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑23/93 TV10 (Recueil, I‑4795. lpp., 18. un 19. punkts) un iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā United Pan-Europe Communications Belgium u.c., 41. un 42. punkts.

85 – Iepriekš 84. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Collectieve Antennevoorziening Gouda, 27. punkts, iepriekš 84. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 45. punkts, un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ARD, 50. punkts.

86 – 1989. gada 28. novembra spriedums lietā C‑379/87 Groener (Recueil, 3967. lpp., 19. punkts); līdzīgi skat. iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā United Pan-Europe Communications Belgium u.c., 43. punkts.

87 – Skat. šo secinājumu 88. punktu.

88 – Skat. arī iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā United Pan-Europe Communications Belgium u.c., 43. punkts.

89 – Iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Distribuidores Cinematográficos, 20. punkts.

90 – Iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētie ģenerāladvokāta van Gervena secinājumi, kas sniegti lietā Distribuidores Cinematográficos, 28. punkts.

91 – Skat šo secinājumu 97. un 98. punktu.

92 – Pie ārkārtas situācijām es pieskaitu noziegumu izdarīšanu mākslas aizsegā.

93 – Tāds ir Komisijas priekšlikums.

94 – Tā uzskata ģenerāladvokāts van Gervens savos secinājumos, kas sniegti iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Distribuidores Cinematográficos, 28. punkts.

95 – Šajā sakarā atkal skat. iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā United Pan-Europe Communications Belgium u.c., 44. punkts, kur ir runa par valsts iestāžu plašo rīcības brīvību.

96 – 1977. gada 22. marta spriedumi lietā 74/76 Iannelli & Volpi (Recueil, 557. lpp., 11. punkts) un lietā 78/76 Steinike & Weinlig (Recueil, 595. lpp., 8. punkts), skat. arī 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑456/00 Francija/Komisija (Recueil, I‑11949. lpp., 41. punkts) un 2006. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑346/03 un C‑529/03 Atzeni u.c. (Krājums, I‑1875. lpp., 84. punkts).

97 – Skat. Komisijas Paziņojuma Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par atsevišķiem juridiskajiem aspektiem attiecībā uz kinematogrāfijas un citiem audiovizuālajiem darbiem 2.3. (b) sadaļas 1. punktu, COM (2001) 534, galīgā redakcija (OV 2002, C 43, 6. lpp.), ko dēvē arī par “Paziņojumu par kinematogrāfiju”. Tajā ietverto atbilstības kritēriju [kino un TV programmu ražošanas] atbalstam piemērošana tostarp jau divreiz ir tikusi pagarināta, proti, vispirms pieņemot Komisijas Paziņojuma Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai pēc Komisijas 2001. gada 26. septembra paziņojuma par atsevišķiem juridiskajiem aspektiem attiecībā uz kinematogrāfijas un citiem audiovizuālajiem darbiem 2. sadaļas 9. punktu, COM (2004) 171, galīgā redakcija (OV 2004, C 123, 1. lpp.) un pēc tam pieņemot Komisijas Paziņojumu par tā paziņojuma piemērošanas pagarināšanu, kas seko Komisijas 2001. gada 26. septembra paziņojumam par atsevišķiem juridiskajiem aspektiem attiecībā uz kinematogrāfijas un citiem audiovizuālajiem darbiem (OV 2007, C 134, 5. lpp.). Atbilstoši tam minētie kritēriji paliek spēkā vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim.

98 – Saskaņā ar Likuma Nr. 25/1994 5. panta 1. punkta otro apakšpunktu tā grozītajā redakcijā televīzijas raidorganizācijai vismaz 5 % no saviem ikgadējiem ieņēmumiem ir jāatvēl Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā, no kuriem savukārt 60 % ir jāatvēl darbiem, kuru oriģinālvaloda ir kāda no Spānijas valsts valodām.

99 – Pārbaudīt šīs informācijas patiesumu ir iesniedzējtiesas kompetencē.

100 – Likuma Nr. 25/1994 5. panta 1. punkts Likuma Nr. 15/2001 redakcijā.

101 – Kā jau iepriekš minēts, tiesvedībā Tiesā FAPAE un daļēji arī EGEDA apšaubīja šo atzinumu. Tomēr šajā sakarā jāatgādina, ka prejudiciāla nolēmuma procedūrā nevis Tiesas, bet valsts tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, ar kuriem ir saistīts strīds, un izdarīt no tiem secinājumus, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu; šajā sakarā skat. iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

102 – 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, dēvēts arī par “Altmark Trans” (Recueil, I‑7747. lpp., 74. punkts), 2006. gada 23. marta spriedums lietā C‑237/04 Enirisorse (Krājums, I‑2843. lpp., 38. punkts), 2006. gada 30. marta spriedums lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti (Krājums, I‑2941. lpp., 55. punkts) un 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija (Krājums, I‑5479. lpp., 84. punkts); tādā pašā nozīmē skat. jau 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, dēvēts arī par “Tubemeuse” (Recueil, I‑959. lpp., 25. punkts).

103 – 2006. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑393/04 un C‑41/05 Air Liquide Industries Belgium (Krājums, I‑5293. lpp., 28. punkts); tādā pašā nozīmē, kaut arī ar niansēm formulējumā, skat. iepriekš 102. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Altmark Trans, 75. punkts, 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑172/03 Heiser (Krājums, I‑1627. lpp., 27. punkts) un iepriekš 102. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Enirisorse, 39. punkts.

104 – 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑482/99 Francija/Komisija, ko dēvē arī par “Stardust Marine” (Recueil, I‑4397. lpp., 23. punkts) un 2003. gada 20. novembra spriedums lietā C‑126/01 GEMO (Recueil, I‑13769. lpp., 23. punkts); skat. arī iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Steinike & Weinlig, 21. punkts, un 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 van der Kooy/Komisija (Recueil, 219. lpp., 35. punkts).

105 – Iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Francija/Komisija, 24. punkts, un lietā GEMO, 24. punkts, 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑345/02 Pearle u.c. (Krājums, I‑7139. lpp., 35. punkts), kā arī iepriekš 102. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Beļģija un Forum 187/Komisija, 127. punkts.

106 – Iepriekš 105. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Pearle u.c., 35.–39. punkts.

107 – Iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā GEMO, 7. un 27. punkts.

108 – Iepriekš 102. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Beļģija un Forum 187/Komisija, 87. punkts, un 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑526/04 Laboratoires Boiron (Krājums, I‑7529. lpp., 33.–35. punkts); tādā pašā nozīmē skat. jau 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C‑387/92 Banco Exterior de España (Recueil, I‑877. lpp., 14. punkts).

109 – Tādā pašā nozīmē skat. iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā GEMO, 26. punkts.

110 – Iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 36. un 37. punkts.

111 – Iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 37. punkts, un iepriekš 105. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Pearle u.c., 36. punkts un 41. punkta beigu daļa.

112 – 1993. gada 17. marta spriedums apvienotajās lietās C‑72/91 un C‑73/91 Sloman Neptun (Recueil, I‑887. lpp., 21. punkts), 1998. gada 1. decembra spriedums lietā C‑200/97 Ecotrade (Recueil, I‑7907. lpp., 35. punkts), 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑295/97 Piaggio (Recueil, I‑3735. lpp., 35. punkts) un iepriekš 105. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Pearle u.c., 36. punkts.

113 – Iepriekš 112. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Sloman Neptun, 21. punkts, iepriekš 112. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Ecotrade, 36. punkts, un 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 62. punkts).

114 – Šāda situācija ir raksturīga, piemēram, UTECA minētajam “neproporcionālas aplikšanas” ar nodokli gadījumam (iepriekš 108. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Laboratoires Boiron, 34. punkts), kā arī iepriekš 102. zemsvītras piezīmē minētajam spriedumam apvienotajās lietās Beļģija un Forum 187/Komisija, 87. punkts.

115 – Tādā pašā nozīmē skat. 1978. gada 24. janvāra spriedumu lietā 82/77 van Tiggele (Recueil, 25. lpp., 24. un 25. punkts), iepriekš 113. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā PreussenElektra, 60. un 61. punkts, un iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pearle u.c., 36. punkts.

116 – Līdzīgi Tiesa lietā PreussenElektra atzina par nenozīmīgu faktu, ka starp elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem, uz kuriem attiecās Vācijas tiesiskais regulējums, bija gan privāto, gan publisko tiesību uzņēmumi (iepriekš 113. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 55. punkts).

117 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Steinike & Weinlig, 1. un 22. punkts, un iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi apvienotajās lietās van der Kooy/Komisija, 35.–38. punkts, lietā Francija/Komisija, 34., 37. un 38. punkts, un lietā GEMO, 7. un 27. punkts.

118 – Šajā nozīmē skat. iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pearle u.c., 36. un 41. punkts.

119 – Iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 34. un 37. punkts.

120 – Arī apvienotajās lietās van der Kooy/Komisija (iepriekš 104. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 37. un 38. punkts) uzmanīgi tika vērtēta uzņēmuma Gasunie autonomija, lai noteiktu, vai konkrētajā gadījumā var runāt par valsts atbalstu vai no valsts līdzekļiem piešķirtu atbalstu.

121 – Šajā sakarā skat. manus apsvērumus par otro prejudiciālo jautājumu (šo secinājumu 74.–119. punkts).

Full & Egal Universal Law Academy