EUR-Lex -  62007CC0443 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 4. septembrī 1(1)

Lieta C‑443/07 P

Isabel Clara Centeno Mediavilla u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – Kopienas ierēdņi – Iecelšana amatā no rezerves saraksta, kas izveidots pirms grozīto Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā – Mazāk labvēlīgi noteikumi atkarībā no iecelšanas amatā datuma – Pārejas noteikumu par klasifikāciju pakāpē, ieceļot amatā, tiesiskums – Vispārējie tiesību principi

1.        No 2004. gada 1. maija ir ievērojami grozīti Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) (2). Konkrēti, tika ieviesta radikāli jauna dienesta karjeras struktūra. Jaunajā struktūrā sākuma pakāpēm bieži ir noteikts zemāks atalgojums nekā agrākajā struktūrā, bet jebkādu neizdevīgumu bija paredzēts atsvērt ar lielākām paaugstināšanas amatā iespējām. Pārejas noteikumos tika regulētas vairākas situācijas, tostarp situācija, kad ierēdņi, kas bija veiksmīgi piedalījušies atklātā konkursā pirms jaunās [dienesta] karjeras struktūras stāšanās spēkā, tika iecelti amatā pēc tās stāšanās spēkā. Šo prasību, kas ir izskatīta Pirmās instances tiesā un patlaban ir pārsūdzēta apelācijas kārtībā, cēluši septiņpadsmit šādi ierēdņi, kurus it īpaši neapmierināja fakts, ka viņi tika iecelti amatā, piemērojot mazāk izdevīgus sākuma noteikumus nekā citiem ierēdņiem, kas bija veiksmīgi piedalījušies tajā pašā atklātā konkursā, bet tika pieņemti darbā pēc 2004. gada 1. maija.

2.        Vēl piecdesmit lietu, kas iesniegtas Civildienesta tiesā un būtībā attiecas uz to pašu jautājumu, izskatīšana šobrīd ir apturēta līdz šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas beigām. Turklāt Komisija ir apņēmusies gadījumā, ja spriedumā tiks nolemts, ka apstrīdētās tiesību normas nav piemērojamas attiecībā uz konkrētajiem ierēdņiem, paplašināti piemērot priekšrocības, kas rodas, attiecīgi veicot pārklasifikāciju, visiem ierēdņiem, kas atrodas tādā pašā situācijā kā tie, kurus skars šāds spriedums, tostarp tiem, kuri nav iesnieguši sūdzības, apstrīdot savu klasifikāciju pakāpē (3).

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Apsvērumi saistībā ar Civildienesta noteikumu grozījumiem

3.        Regulas Nr. 723/2004, ar kuru ieviesti grozījumi, preambulā ir ietverti tostarp šādi apsvērumi:

“(7)      Jāievēro atbilstība nediskriminēšanas principam, kā paredzēts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kas tādējādi rada nepieciešamību pēc personāla politikas turpmākas attīstības, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas visiem, neatkarīgi no dzimuma, fiziskajām spējām, vecuma, rasiskās un etniskās identitātes, seksuālās orientācijas un ģimenes stāvokļa.

[..]

(10)      Skaidra ir nepieciešamība stiprināt karjeras attīstības principu, kas balstās uz kvalitāti, kas nodrošina ciešāku saistību starp veikumu un atlīdzību, sniedzot lielākus stimulus labākai izpildei, veicot strukturālas izmaiņas karjeras sistēmā, vienlaicīgi nodrošinot vidējo karjeras profilu vienlīdzību starp jauno un veco [agrāko] struktūru atbilstoši štatu sarakstam un budžeta disciplīnai.

[..]

(12)      Ir radusies nepieciešamība izstrādāt sistēmu, lai nodrošinātu vidējo karjeras profilu vienlīdzību, kuri, aplūkojot kā veselumu, godīgi un pamatoti kompensēs, vispirms, pakāpju kopējā skaita palielināšanos un, otrkārt, līmeņu skaita samazināšanos katrā pakāpē.

[..]

(34)      Nodarbinātības nosacījumi, kas attiecas uz vispārējo maksājumu un pensiju līmeni ierēdņiem un citiem darbiniekiem, saglabājas [(4)] tādā līmenī, kas piesaista un patur labākos pretendentus no visām dalībvalstīm neatkarīgā un pastāvīgā Eiropas civildienestā.

[..]

(37)      Jāparedz noteikumi pārejas pasākumiem, lai nodrošinātu, ka jaunie noteikumi un pasākumi tiek pakāpeniski piemēroti, ievērojot darbinieku iegūtās tiesības Kopienas sistēmā pirms Civildienesta noteikumu grozījumu stāšanās spēkā un ņemot vērā to likumīgās cerības.

[..]”

B –    Civildienesta noteikumu normas pirms un pēc grozījumiem

4.        Civildienesta noteikumu, kas bija spēkā līdz 2004. gadam, 1.a panta 1. punktā, kas ieviests ar Regulu Nr. 781/98 (5), bija paredzēts:

“Atbilstoši šiem Civildienesta noteikumiem, bet neskarot attiecīgos noteikumus, kuros ietverta prasība pēc noteikta civilstāvokļa, ierēdņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, nepieļaujot ne tiešu, ne netiešu atsaukšanos uz rasi, politiskiem, filozofiskiem vai reliģiskiem uzskatiem, dzimumu vai seksuālo orientāciju.”

5.        Jaunajā redakcijā šī norma kļuva par 1.d panta 1. punktu un ir izteikta šādi:

“Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, veiksmes [īpašuma], dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir aizliegta.

Šajos Civildienesta noteikumos partnerattiecības, kas nav laulība, uzskata par laulību, ja ir izpildīti VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) daļā visi uzskaitītie nosacījumi.”

6.        Civildienesta noteikumu 5. pants pirms 2004. gada grozījumiem bija formulēts šādi:

“1.   Amatus, uz kuriem attiecas šie Civildienesta noteikumi, klasificē četrās kategorijās – A, B, C un D un pēc pakāpes lejupejošā secībā atbilstoši to pienākumu būtībai un svarīgumam, kas ir tiem piekritīgi.

A kategoriju veido astoņas pakāpes, kuras sadalītas karjeras grupās, kur katrai parasti ir divas tā personāla pakāpes, kas pilda administratīvos un padomdevēja pienākumus, kam nepieciešama universitātes izglītība vai ekvivalenta profesionāla pieredze.

B kategoriju veido piecas pakāpes, kuras sadalītas karjeras grupās, kur katrai parasti ir divas tā personāla pakāpes, kas pilda izpildu pienākumus, kam nepieciešama augsta līmeņa vidējā izglītība vai ekvivalenta profesionāla pieredze.

C kategoriju veido piecas pakāpes, kuras sadalītas karjeras grupās, kur katrai parasti ir divas tā personāla pakāpes, kas pilda lietvedības pienākumus, kam nepieciešama vidējā izglītība vai ekvivalenta profesionāla pieredze.

D kategoriju veido četras pakāpes, kuras sadalītas karjeras grupās, kur katrai parasti ir divas tā personāla pakāpes, kas pilda ar roku veicamus un dienesta pienākumus, kam nepieciešama pamatizglītība, ja nepieciešams, papildinot ar tehnisko apmācību.

[..]

2.     Tulkotāju un tulku amatus grupē ar burtiem LA apzīmētajā Valodu dienestā, ko veido sešas pakāpes, kuras atbilst A kategorijas 3. līdz 8. pakāpei un ir sadalītas karjeras grupās, kuras katra parasti ietver divas pakāpes.

3.     Vienādi amatā iecelšanas nosacījumi un dienesta karjera attiecas uz visiem ierēdņiem, kuri strādā vienā un tajā pašā kategorijā vai vienā un tajā pašā dienestā.

[..]”

7.        Pēc grozījumiem 5. pants ir definēts šādi:

“1.   Amatus, uz kuriem attiecas šie Civildienesta noteikumi, klasificē atbilstoši to pienākumu būtībai un svarīgumam, kas ir tiem piekritīgi, pārvaldnieku [administratoru] funkciju grupā (šeit turpmāk – “AD”) un asistentu funkciju grupā (šeit turpmāk – “AST”).

2.     Funkciju grupu AD veido divpadsmit pakāpes, kurās veic administratīvos, padomdevēja, valodas un zinātnes pienākumus. Funkciju grupu AST veido vienpadsmit pakāpes, kurās veic izpildes, tehniskos un kancelejiskos pienākumus.

3.     Lai ieceltu amatā, nepieciešams vismaz:

a)      funkciju grupā AST:

i)      pēcvidusskolas līmenis, ko apliecina ar diplomu; vai

ii)      vidusskolas izglītības līmenis, ko apliecina ar diplomu, kas nodrošina pēcvidusskolas izglītības iespēju, un vismaz trīs gadu atbilstoša profesionālā pieredze; vai

iii)      ja tam ir pamatojums dienesta interesēs, līdzvērtīga līmeņa profesionāla sagatavotība [arodmācības] vai profesionāla pieredze;

b)      funkciju grupā AD 5. un 6. pakāpē:

i)      izglītības līmenis, kas atbilst pabeigtām vismaz trīs gadu universitātes studijām, ko apliecina ar diplomu, vai

ii)      ja tam ir pamatojums dienesta interesēs, līdzvērtīga līmeņa profesionāla sagatavotība [arodmācības];

c)      funkciju grupā AD 7. līdz 16. pakāpē:

i)      izglītības līmenis, kas atbilst pabeigtām universitātes studijām, ko apliecina ar diplomu, ja normāls universitātes izglītības periods ir četri gadi vai vairāk; vai

ii)      izglītības līmenis, kas atbilst pabeigtām universitātes studijām, ko apliecina ar diplomu, un vismaz viena gada atbilstoša profesionāla pieredze, ja normāls universitātes izglītības periods ir vismaz trīs gadi; vai

iii)      ja tam ir pamatojums dienesta interesēs, līdzvērtīga līmeņa profesionāla sagatavotība [arodmācības].

4.     Amata veidu tabula ir norādīta I pielikuma A punktā. Atsaucoties uz šo tabulu, katra iestāde definē pienākumus un pilnvaras katram amata veidam, konsultējoties ar Civildienesta noteikumu komiteju.

5.     Vienādi amatā iecelšanas nosacījumi un dienesta karjera attiecas uz visiem ierēdņiem, kuri strādā vienā un tajā pašā funkciju grupā.”

8.        Agrākajā karjeras struktūrā pakāpes parasti ietvēra astoņus līmeņus, katram no tiem bija paredzēts atalgojuma palielinājums, turpretim jaunajā karjeras struktūrā pakāpes parasti ietver piecus līmeņus. Nav grozīts noteikums par to, ka ierēdnis automātiski tiek paaugstināts uz nākošo savas pakāpes līmeni ik pēc diviem gadiem (Civildienesta noteikumu 44. pants), turpretim lēmumu par paaugstinājumu augstākā pakāpē pieņem iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz nopelniem (45. pants).

9.        Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka iecēlējinstitūcija, pieņemot lēmumu dienesta interesēs, neņemot vērā valsts piederību, katru ierēdni norīko, ieceļot vai pārceļot amatā savā kategorijā vai dienestā (vai kopš 2004. gada 1. maija – funkciju grupā), kas atbilst viņa pakāpei.

10.      Civildienesta noteikumu 10. pantā ir paredzēta Civildienesta noteikumu komiteja, kurā iekļauti Kopienas iestāžu pārstāvji un vienāds to Personāla komiteju pārstāvju skaits. Pirms grozījumiem (6) šajā pantā, ciktāl tam ir nozīme, bija paredzēts:

“Komiteja apspriežas ar Komisiju par jebkādu priekšlikumu Civildienesta noteikumu pārskatīšanai; tā savu atzinumu dara zināmu laika periodā, ko var noteikt Komisija.”

11.      Civildienesta noteikumu 31. pants attiecas uz atklātā konkursā atlasītu ierēdņu iecelšanu amatā. Pirms grozījumiem 31. panta 1. punktā bija paredzēts, ka A kategorijas ierēdņus vai Valodu dienesta ierēdņus ieceļ to kategorijas vai dienesta sākuma pakāpē un citu kategoriju ierēdņus – sākuma pakāpē tajā amatā, attiecībā uz kuru tos iecēla amatā. 31. panta 2. punktā bija paredzētas iecēlējinstitūcijas tiesības noteikt izņēmumus iepriekšminētajos noteikumos, ievērojot šādas robežas: no vienas līdz divām trešdaļām no vakantajiem amatiem atkarībā no pakāpes un vakantās vietas veida.

12.      Pēc 2004. gada grozījumiem 31. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Atlasītos kandidātus ieceļ tās funkcijas grupas pakāpē, kas norādīta paziņojumā par konkursu, kuru tie ir izturējuši.

2.     Neierobežojot 29. panta 2. punktu [(7)], ierēdņus ieceļ amatā tikai no AST 1 līdz AST 4 pakāpei vai no AD 5 līdz AD 8 pakāpei. Konkursa paziņojuma pakāpi nosaka iestāde saskaņā ar šādiem kritērijiem:

a)      augstāka standarta ierēdņu iecelšanas amatā mērķis, kā definēts 27. pantā [(8)];

b)      nepieciešamās profesionālās pieredzes mērķis.

Lai apmierinātu iestāžu konkrētās vajadzības, ieceļot ierēdņus amatā, var ņemt vērā arī Kopienā noteicošos darba tirgus nosacījumus.” (9)

13.      Gan pirms, gan pēc grozījumiem 32. pantā bija paredzēts, ka ierēdni ieceļ amatā pirmajā viņa pakāpes līmenī, taču iecēlējinstitūcija, ņemot vērā apmācību un īpašo pieredzi amatam, var noteikt papildu darba stāžu. Šī panta trešajā daļā ir noteikts:

“Pagaidu darbinieki, kurus klasificē saskaņā ar iestādes pieņemtiem kritērijiem, saglabā pagaidu darbinieka statusā iegūto stāžu, ja viņus ieceļ par tās pašas pakāpes ierēdņiem tūlīt pēc pagaidu nodarbinātības termiņa beigām.”

C –    Pārejas noteikumi

14.      Kopš 2004. gada 1. maija Civildienesta noteikumos ir iekļauts XIII pielikums ar nosaukumu “Pārejas posma pasākumi, kas piemērojami Kopienu ierēdņiem”, kura 1. un 2. pants ir definēti šādi:

“1. pants

1.     Laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim Civildienesta noteikumu 5. panta 1. un 2. punktu aizstāj ar šādiem:

“1.   Amatus, uz kuriem attiecas šie Civildienesta noteikumi, klasificē četrās kategorijās – A *, B *, C * un D * pēc pakāpes lejupejošā secībā atbilstoši to pienākumu būtībai un svarīgumam, kas ir tiem piekritīgi.

2.     A * kategoriju veido divpadsmit pakāpes, B * kategoriju veido deviņas pakāpes, C * kategoriju veido septiņas pakāpes un D * kategoriju veido piecas pakāpes.”

2.     Jebkura atsauce uz amatā iecelšanas dienu attiecas uz dienesta uzsākšanas dienu.

2. pants

1.     2004. gada 1. maijā atbilstoši šā pielikuma 8. pantam to ierēdņu pakāpes, kuriem ir kāds no Civildienesta noteikumu 35. pantā [(10)] noteiktajiem administratīvajiem statusiem, pārdēvē šādi:

Agrākā pakāpe

Jaunā (pagaidu)pakāpe

Agrākā pakāpe

Jaunā (pagaidu) pakāpe

Agrākā pakāpe

Jaunā (pagaidu) pakāpe

Agrākā pakāpe

Jaunā (pagaidu) pakāpe

A1

A*16            

A2

A*15            

A3/LA3

A*14            

A4/LA4

A*12            

A5/LA5

A*11            

A6/LA6

A*10

B1

B*10        

A7/LA7

A*8

B2

B*8        

A8/LA8

A*7

B3

B*7

C1

C*6        

B4

B*6

C2

C*5        

B5

B*5

C3

C*4

D1

D*4        

C4

C*3

D2

D*3        

C5

C*2

D3

D*2            

D4

D*1

[..]”

15.      Saskaņā ar XIII pielikuma 4. pantu laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim Civildienesta noteikumu cita starpā 5. panta 5. punktā un 31. panta 1. punktā vārdi “funkciju grupa” tika aizstāti ar vārdu “kategorija”, Civildienesta noteikumu cita starpā 5. panta 3. punkta c) apakšpunktā vārdi “funkciju grupa AD” tika aizstāti ar vārdiem “A * kategorija” un Civildienesta noteikumu cita starpā 5. panta 3. punkta a) apakšpunktā vārdi “funkciju grupa AST” tika aizstāti ar vārdiem “B * un C * kategorija”. Saskaņā ar 4. panta n) punktu atsauce Civildienesta 5. panta 4. punktā uz I pielikuma A punktu tika aizstāta ar atsauci uz XIII.1 pielikumu, kurā norādīti amatu veidi pārejas perioda laikā.

16.      Noteikumu XIII pielikuma 12. pantā paredzēts:

“1.   Laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim atsauces uz AST un AD funkciju grupu pakāpēm Civildienesta noteikumu 31. panta 2. un 3. punktā veic šādi:

–        AST 1 līdz AST 4: C *1 līdz C *2 un B *3 līdz B *4,

–        AD 5 līdz AD 8: A *5 līdz A *8,

–        AD 9, AD 10, AD 11, AD 12: A *9, A *10, A *11, A *12.

2.     Uz ierēdņiem, kas iecelti amatā no piemēroto kandidātu sarakstiem [(11)], kas izveidoti pirms 2004. gada 1. maija publicēto konkursu rezultātā, Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkts neattiecas.

3.     Ierēdņi, kuri ir iekļauti piemēroto kandidātu sarakstā pirms 2006. gada 1. maija un tiek iecelti amatā laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim:

–        ja saraksts ir izveidots A *, B * vai C * kategorijai, tiek iecelti pakāpē, kas publicēta konkursa paziņojumā;

–        ja saraksts ir izveidots A, LA, B vai C kategorijai, tiek klasificēti saskaņā ar šādu tabulu:

Konkursa pakāpe

Iecelšanas amatā pakāpe

A8/LA8

A*5

A7/LA7 un A6/LA6

A*6

A5/LA5 un A4/LA4

A*9

A3/LA3

A*12

A2

A*14

A1

A*15

B5 un B4

B*3

B3 un B2

B*4

C5 un C4

C*1

C3 un C2

C*2

[..]”

17.      Attiecībā uz iepriekš minētās tabulas otro aili no lietas materiāliem Pirmās instances tiesā izriet, ka Komisija bija piedāvājusi agrākās karjeras struktūras A7/LA7 un A6/LA6 rezerves sarakstā esošos kandidātus iecelt amatā jaunajā pakāpē nevis A*6, bet A*7 pakāpē. Netiek apstrīdēts, ka iepriekšējais priekšlikums tika apspriests ar Civildienesta noteikumu 10. pantā paredzēto Civildienesta noteikumu komiteju, bet netika apspriests vēlāk izteiktais priekšlikums aizstāt A*7 ar A*6. Salīdzinājumam – sākuma atalgojums, kas atbilst agrākajai A7/LA7 pakāpei, bija EUR 4815,59 mēnesī, jaunajai A*7 pakāpei – EUR 4878,24 mēnesī, bet A*6 pakāpei – EUR 4311,55 mēnesī (12).

II – Tiesvedības pamatā esošie fakti

18.      Attiecīgie fakti, kas izklāstīti ar apelācijas sūdzību pārsūdzētā sprieduma (13) 9.–21. punktā, ir šādi:

“9      Laikā no 2001. gada 11. aprīļa līdz 2002. gada 18. jūnijam Komisija publicēja Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī vairākus paziņojumus par vispārējo [atklāto] konkursu, lai izveidotu amatā iecelšanas rezervi administratoriem A7/A6 (COM/A/6/01, COM/A/9/01, COM/A/10/01, COM/A/1/02, COM/A/3/02 un CC/A/12/02), administratoru vietniekiem [palīgiem] A8 (konkurss COM/A/2/02) un asistentu vietniekiem [palīgiem] B5/B4 (konkurss COM/B/1/02).

10      Pirms 2004. gada 1. maija 17 prasītāji tika iekļauti dažādos rezerves kandidātu sarakstos, kas izveidoti atlases pārbaudījumu rezultātā.

11      Paziņojumos par konkursu iedaļā ar nosaukumu “Amatā iecelšanas noteikumi” bija precizēts, ka, iekļaujot konkursu veiksmīgos kandidātus rezerves sarakstos, viņus varēs iecelt amatā atkarībā no dienesta vajadzībām.

12      Paziņojumu par konkursu COM/A/1/02 un COM/A/2/02 D punkta (“Vispārējā informācija”) beigās bija norādīts:

“Komisija ir formāli iesniegusi Padomei priekšlikumu par Noteikumu grozījumiem. Šis priekšlikums ietver tostarp jauno dienesta karjeras sistēmu. Šo konkursu veiksmīgie kandidāti tādējādi var saņemt piedāvājumu amatā iecelšanai, pamatojoties uz jaunajām Noteikumu normām pēc tam, kad tās būs pieņēmusi Padome.”

13      Paziņojums par konkursu COM/A/3/02 ietvēra gandrīz tādu pašu norādi ar atsauci uz “jauno Noteikumu normām”.

14      Konkursu COM/A/6/01, COM/A/9/01 un COM/A/10/01 (turpmāk tekstā – “2001. gada konkursi”) rezultātā izveidoto rezerves kandidātu saraksti tika publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 2002. gada 19. novembrī (konkurss COM/A/6/01), 2003. gada 8. martā (konkurss COM/A/10/01) un 2003. gada 2. jūlijā (konkurss COM/A/9/01).

15      Vēstulēs, ar kurām 2001. gada konkursu veiksmīgos kandidātus informēja par viņu iekļaušanu rezerves kandidātu sarakstā, bija tostarp norādīts, ka šī saraksta spēkā esamības termiņam jāizbeidzas 2003. gada 31. decembrī.

16      2003. gada decembrī Komisijas Ģenerāldirektorāts “Personāls un administrācija” nosūtīja katram 2001. gada konkursu veiksmīgajam kandidātam vēstuli, norādot viņiem, ka dažādo rezerves kandidātu sarakstu spēkā esamības termiņš ir pagarināts līdz 2004. gada 31. decembrim.

17      Konkursu COM/A/1/02, COM/A/2/02, COM/A/3/02, COM/B/1/02 un CC/A/12/02 (turpmāk tekstā – “2002. gada konkursi”) rezultātā izveidoto rezerves kandidātu saraksti tika publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, attiecīgi, 2003. gada 19. decembrī (konkurss CC/A/12/02), 2004. gada 23. martā (konkurss COM/A/1/02 un COM/A/2/02) un 2004. gada 18. maijā (konkurss COM/A/3/02 un COM/B/1/02).

18      Ar lēmumiem, kas pieņemti pēc 2004. gada 1. maija un stājās spēkā periodā no šī datuma līdz 2004. gada 1. decembrim (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”), prasītāji tika iecelti pārbaudāmo ierēdņu amatā.

19      Ar apstrīdētajiem lēmumiem prasītāji tika klasificēti pakāpē, pamatojoties uz Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu, proti, B *3 pakāpē (konkurss COM/B/1/02), A *5 pakāpē (konkurss COM/A/2/02) vai A *6 pakāpē (visi pārējie konkursi).

20      Laikā no 2004. gada 6. augusta līdz 2004. gada 21. oktobrim katrs prasītājs, pamatojoties uz Noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par lēmumu, ar kuru viņu iecēla pārbaudāmā ierēdņa amatā daļā, kurā viņa klasifikācija, pamatojoties uz Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu, bija noteikta zemākā pakāpē nekā tās, kuras norādītas dažādajos paziņojumos par konkursu.

21      Ar lēmumiem, kas pieņemti no 2004. gada 21. oktobra līdz 2004. gada 22. decembrim, IIN noraidīja prasītāju iesniegtās sūdzības.”

19.      Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji ietilpst trīs kategorijās:

–        tie, kurus pirms 2004. gada 1. maija būtu bijis jāieceļ amatā A7 pakāpē (ar sākuma atalgojumu EUR 4815,59 mēnesī), kura pēc tam būtu jāpārdēvē par A *8 pakāpi ar tādu pašu atalgojumu, bet kurus faktiski pēc 2004. gada 1. maija iecēla amatā A6 pakāpē (ar sākuma atalgojumu EUR 4311,55 mēnesī);

–        tie, kurus pirms 2004. gada 1. maija būtu bijis jāieceļ amatā A8 pakāpē (ar sākuma atalgojumu EUR 4258,95 mēnesī), kura pēc tam būtu jāpārdēvē par A *7 pakāpi ar tādu pašu atalgojumu, bet kurus faktiski pēc 2004. gada 1. maija iecēla amatā A5 pakāpē (ar sākuma atalgojumu EUR 3810,69 mēnesī);

–        tie, kurus pirms 2004. gada 1. maija būtu bijis jāieceļ amatā B5 pakāpē (ar sākuma atalgojumu EUR 3143,24 mēnesī), kura pēc tam būtu jāpārdēvē par B *5 pakāpi ar tādu pašu atalgojumu, bet kurus faktiski pēc 2004. gada 1. maija iecēla amatā B3 pakāpē (ar sākuma atalgojumu EUR 2976,76 mēnesī) (14).

III – Process pirmajā instancē

20.      Ar kopīgu prasības pieteikumu, kas iesniegts 2005. gada 3. februārī, 17 apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdza Pirmās instances tiesu:

–        atcelt apstrīdētos lēmumus daļā, kurā viņu klasifikācija pakāpē ir noteikta, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu;

–        atjaunot viņu dienesta karjeru (tostarp viņu pieredzes celšanu arī koriģētās pakāpes ietvaros, viņu tiesības uz paaugstinājumu un viņu tiesības uz pensiju), pamatojoties uz pakāpi, kura viņiem būtu jāpiešķir atbilstoši paziņojumam par konkursu, kura rezultātā viņus iekļāva rezerves kandidātu sarakstā – vai nu pakāpē, kas norādīta šajā paziņojumā par konkursu, vai arī atbilstoši tās ekvivalentam saskaņā ar jauno Civildienesta normu klasifikāciju (un atbilstošam līmenim saskaņā ar normām, kuras piemērojamas pirms 2004. gada 1. maija) no brīža, kad pieņemts lēmums par iecelšanu amatā;

–        piešķirt viņiem procentus par kavējumu, kas aprēķināti, pamatojoties uz Eiropas Centrālās bankas noteikto likmi, attiecībā uz visām summām, kas veido starpību starp atalgojumu, kas atbilst viņu klasifikācijai, kura norādīta lēmumā par iecelšanu amatā, un atalgojumu, kas atbilst klasifikācijai, uz kuru viņiem būtu tiesības par periodu līdz datumam, kurā pieņemts lēmums par atbilstošo klasifikāciju pakāpē;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

21.      Padome iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

22.      Pamatojot savus prasījumus par atcelšanu, prasītāji norādīja, pirmkārt, uz Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta, pamatojoties uz kuru tika noteikta viņu klasifikāciju pakāpē, prettiesiskumu un, otrkārt, uz to, ka apstrīdētajos lēmumos nebija ņemti vērā labas pārvaldības, ierēdņu interešu ņemšanas vērā, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības, labticības un vienlīdzīgas attieksmes principi, kā arī noteikums par amata un pakāpes vienlīdzību.

23.      2007. gada 11. jūlija spriedumā Pirmās instances tiesa noraidīja šos argumentus, kas izvirzīti, pamatojot prasījumu par apstrīdēto lēmumu atcelšanu (15), un, tā kā līdz ar to nebija jālemj par prasījumiem par viņu karjeras atjaunošanu un par kavējuma procentu piešķiršanu par atalgojuma parādu, kas varētu būt maksājams [lēmumu] atcelšanas gadījumā, noraidīja prasību pilnībā.

24.      Tomēr Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija viesusi prasītajiem skaidrību un precizitāti par pašas izstrādāto Civildienesta noteikumu grozījumu projekta paredzamo konkrēto ietekmi uz viņu individuālo situāciju un ka tā rezultātā radušās neskaidrības dēļ viņi varēja uzskatīt, ka ir pamats apstrīdēt savu klasifikāciju pakāpē. Tādēļ Pirmās instances tiesa piesprieda Komisijai segt pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.

IV – Apelācijas sūdzība

25.      Visi septiņpadsmit prasītāji 2007. gada 21. septembrī iesniedza kopīgu apelācijas sūdzību.

26.      Vispirms tie norāda, ka Pirmās instances tiesa i) viņus visus vērtēja vienādi, neņemot vērā katra īpašo situāciju, un ii) pamatoja savu spriedumu ar pieņēmumu, kuru tie apstrīd, proti, ka viņu klasifikācijas pakāpē tiesiskums var tikt izvērtēts vienīgi viņu iecelšanas amatā dienā.

27.      Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus.

28.      Pirmkārt, viņi apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu, secinot, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir tiesisks. Būtībā viņi apgalvo, ka Pirmās instances tiesa i) pārkāpa agrāko Civildienesta noteikumu 10. pantu, interpretējot to kā pamatu, kas ļauj neveikt atkārtotu apspriešanos ar Civildienesta noteikumu komiteju; ii) pārkāpa iegūto tiesību principu, uzskatot, ka šajā gadījumā bija iegūtas tiesības uz iecelšanu amatā, nevis uz klasifikāciju konkrētā pakāpē, ieceļot amatā; iii) pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes principu, nošķirot veiksmīgos kandidātus atkarībā no tā, vai viņi tika iecelti amatā pirms vai pēc 2004. gada 1. maija; iv) pārkāpa tiesiskās paļāvības principu un sagrozīja faktus un v) nepareizi iztulkoja Civildienesta noteikumu 5., 7. un 31. panta pielietojumu, tādējādi pārkāpjot savu pienākumu norādīt pamatojumu.

29.      Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd konstatējumu, ka tas, ka Komisija neievēroja pienākumu sniegt informāciju, pats par sevi nevarētu būt apstrīdēto lēmumu prettiesiskuma pamats. Šajā ziņā viņi apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa labas pārvaldības, ierēdņu interešu ņemšanas vērā, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības, labticības, vienlīdzīgas attieksmes un amata un pakāpes vienlīdzības principu.

V –    Apelācijas sūdzības pieņemamība

30.      Padome, lai gan neapgalvojot, ka apelācijas sūdzība ir pilnībā nepieņemama, norāda, ka daudzi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti neatbilst Tiesas Statūtu 58. panta prasībām, ciktāl tajos nav norādīts nekāds Kopienu tiesību pārkāpums, ko būtu pieļāvusi Pirmās instances tiesa, bet ar tiem cenšas vienīgi panākt, lai no jauna tiktu izvērtēti argumenti, kurus tie izvirzīja pirmajā instancē.

31.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “apelācijas sūdzība nav pieņemama, ja, neietverot argumentus, kuros konkrēti norādīta pārsūdzētajā spriedumā pieļautā tiesību kļūda, tajā ir tikai atkārtoti vai burtiski vēlreiz minēti Pirmās instances tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti. Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Pirmās instances tiesā, minētajam procesam daļēji zustu jēga” (16).

32.      Izskatāmajā lietā man šķiet acīmredzams, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji attiecībā uz katru no apelācijas sūdzības pamatiem ir norādījuši tiesību kļūdu, kuru, viņuprāt, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi secīgās sava sprieduma daļās. Tādējādi fakts, ka šajā kontekstā viņi noteikti atkārto dažus no argumentiem, kurus viņi izvirzīja pirmajā instancē, nekādi nevar ietekmēt viņu izvirzīto apelācijas sūdzības pamatu pieņemamību.

VI – Apelācijas sūdzības būtība

A –    Apelācijas sūdzības pirmais pamats – Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta prettiesiskums

 Pirmā daļa – Civildienesta noteikumu 10. panta pārkāpums

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

33.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmajā instance apgalvoja, ka, aizstājot Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā A *7 pakāpi ar A *6 pakāpi, par šo jautājumu nenotika apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju (17).

34.      Sprieduma 35.–43. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo argumentu, būtībā motivējot šādi.

35.      Apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju ir jāveic ne tikai par formāliem priekšlikumiem, bet arī par jau apspriestu priekšlikumu būtiskiem grozījumiem, ja vien šie grozījumi neatbilst komitejas izteiktajiem priekšlikumiem. Tādējādi, ja grozījumi būtiski ietekmē priekšlikuma par Civildienesta noteikumu grozījumiem, kas piedāvāts apspriedē ar Padomi, jēgu, tad pirms attiecīgā grozījuma pieņemšanas ir atkārtoti jāapspriežas ar Civildienesta noteikumu komiteju. Tomēr šāda prasība netiek izvirzīta attiecībā uz īpašiem ierobežotas iedarbības grozījumiem – tas pārmērīgi ierobežotu grozījumu veikšanas tiesības likumdošanas procesā. Tas, vai grozījums ir būtisks, ir jāizvērtē, ņemot vērā tā būtību un vietu visā piedāvātā [grozījuma] sistēmā, nevis individuālo iedarbību, kas tam var būt attiecībā uz personām, kuras var ietekmēt tā īstenošana.

36.      Šajā gadījumā piedāvātajai jaunajai dienesta karjeras struktūrai bija tūlītēja iedarbība, pazeminot jauno ierēdņu amatā iecelšanas pakāpes, bet vienlaikus paplašinot viņu karjeras iespējas. A *7 pakāpes aizstāšana ar A *6 pakāpi iederas šādas reformas vispārējā sistēmā un kopējā perspektīvā. Tā bija pārejas noteikumu īpaša pielāgošana, kas neietekmēja ne to vispārējo jēgu, ne to būtību tādā apjomā, lai būtu pamats atkārtoti apspriesties ar Civildienesta noteikumu komiteju.

37.      Līdz ar to Komisija nepārkāpa Civildienesta noteikumu 10. pantu, atkārtoti neapspriežoties ar [Civildienesta noteikumu] komiteju, pat ja konkrētajai aizstāšanai, kas veikta pēc apspriešanās ar komiteju, uzreiz bija būtiska finansiāla iedarbība uz attiecīgo ierēdņu sākotnējo klasifikāciju un sākuma atalgojumu.

–       Argumentācija

38.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji piekrīt argumentācijas pirmajai daļai, bet nepiekrīt i) viedoklim, ka to, vai grozījums ir būtisks, nevar izvērtēt, ņemot vērā individuālo iedarbību, kas tam var būt attiecībā uz personām, kuras tas var ietekmēt, vai attiecīgi ii) nepiekrīt secinājumam, ka konkrētā aizstāšana nebija būtisks grozījums.

39.      Neizvēršot plašāk pirmo punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsver, cik nozīmīgs ir šīs lietas iznākums “ļoti daudziem” ierēdņiem – ne tikai zemāks sākuma atalgojums, bet arī karjeras ilguma atpalikšana par vienu pakāpi salīdzinājumā ar viņu situāciju, ja viņi būtu bijuši iecelti amatā augstākā pakāpē – tie ir jautājumi, par kuriem Civildienesta noteikumu komiteja noteikti varētu būt sniegusi komentārus.

40.      Viņi salīdzina šajā lietā veikto aizstāšanu ar grozījumu, kas likumdošanas procesa laikā izdarīts Regulā Nr. 2688/95 (18). Sākotnējais priekšlikums, par kuru notika apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, paredzēja pirmstermiņa pensionēšanās kārtību visu iestāžu ierēdņiem, bet galīgi pieņemtajā redakcijā šīs kārtības piemērošana tika ierobežota, attiecinot to uz Parlamenta ierēdņiem. Pirmās instances tiesa spriedumā lietā Losch/Eiropas Kopienu Tiesa (19) uzskatīja to par līdzvērtīgu būtiskam grozījumam, par kuru būtu jāapspriežas ar [Civildienesta noteikumu] komiteju.

41.      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Pirmās instances tiesa nesniedza pietiekamu pamatojumu savam secinājumam, ka A *7 pakāpes aizstāšana ar A *6 pakāpi iederas karjeras struktūras pakāpeniskas reorganizācijas vispārējā sistēmā un kopējā perspektīvā, it īpaši ņemot vērā, ka tā arī atzina, ka XIII pielikuma 12. panta 3. punktā esošā tabula atšķiras no šī paša pielikuma 2. panta 1. punktā esošās tabulas, ar kuru ierēdņu, kas iecelti amatā pirms 2004. gada 1. maija, pakāpes ir pārvērstas jaunās pagaidu pakāpēs.

42.      Komisija uzskata, ka konkrētā aizstāšana neietekmē Kopienu civildienesta vienotību, kas it īpaši ir jānodrošina Civildienesta noteikumu komitejai. Apstāklis, ka komiteja varētu būt sniegusi komentārus, nevar nozīmēt pienākumu apspriesties ar to. Turklāt Pirmās instances tiesa sniedza pietiekamu pamatojumu saviem secinājumiem; apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumi drīzāk attiecas uz to, ka likumdevējs nav sniedzis pietiekamu pamatojumu, un, tā kā šis jautājums netika izvirzīts pirmajā instancē, tas ir nepieņemams apelācijas instancē.

43.      Padome piebilst, ka spriedumā lietā Losch/Eiropas Kopienu Tiesa aplūkotais grozījums liedza visu iestāžu, izņemot Parlamentu, darbiniekiem saņemt priekšrocības sakarā ar pirmstermiņa pensionēšanos, turpretim konkrētais grozījums ir neliels pārejas noteikumu normas grozījums, kas ietekmē ierobežotu ierēdņu skaitu. Grozījums loģiski iederējās vispārējā sistēmā tādēļ, ka agrākajā A kategorijas karjeras struktūrā A7 pakāpe bija otrā pakāpe un A *6 pakāpe ir ekvivalenta AD 6 pakāpei, kas ir otrā pakāpe jaunajā AD funkciju grupā. Un, tā kā Civildienesta noteikumu komiteja jau bija sniegusi savu viedokli par sistēmas atbilstību kopumā, papildu apspiešanās par šo konkrēto jautājumu nedotu nekādu ieguvumu.

–       Vērtējums

44.      Pirmkārt, visi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par konkrētās aizstāšanas nozīmīgumu attiecas uz sekām, ko tā rada attiecīgajām privātpersonām. Tādējādi šiem argumentiem var būt nozīme vienīgi tad, ja tiek konstatēts vai nu tas, ka a) Pirmās instances tiesa kļūdījās, uzskatot, ka priekšlikuma grozījums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā priekšmetu un vietu visā piedāvātajā tekstā, bet nevis individuālo iedarbību uz to personu stāvokli, kuras var skart tā īstenošana, vai tas, ka b) grozījums bija būtisks, arī ņemot vērā tā priekšmetu un vietu visā piedāvātajā tekstā.

45.      Manuprāt, nav konstatēts neviens no šiem apstākļiem.

46.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji neizvirza nevienu argumentu, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka pamata pieeja bija nepareiza no tiesību viedokļa. Šī pieeja arī nešķiet nepamatota. Ir skaidrs, ka ne katrs detalizēts priekšlikuma grozījums būtu jānodod atpakaļ Civildienesta noteikumu komitejai, citādi tiktu paralizēts likumdošanas process. Tomēr katrs grozījums, lai arī neliels, var radīt individuālas sekas lielākam vai mazākam ierēdņu skaitam. Pastāvot šādiem apstākļiem, šķiet pamatoti vērtēt, vai šāds grozījums ir pietiekami būtisks, lai būtu vajadzīga turpmāka apspriešanās, pamatojoties nevis uz šīm sekām kā tādām, bet uz to objektīvo nozīmi izvērtējamā priekšlikuma kopējā sistēmā.

47.      Ievērojot šo iepriekš minēto viedokli, manuprāt, nav pamatots apgalvojums par to, ka konkrētais grozījums ir būtisks.

48.      Es iesākumā pamatotos uz tēzi, ka konkrētais “izvērtējamais grozījums” nav Civildienesta noteikumu reforma kopumā, bet pārejas kārtība un, konkrētāk, XIII pielikuma 12. panta 3. punktā esošajā tabulā norādītā atbilstības sistēma starp konkursa pakāpi un iecelšanas amatā pakāpi (ja priekšlikums būtu definēts plašāk, grozījuma nozīme visā sistēmā nenoliedzami samazinātos).

49.      Aplūkojot tabulu un sākotnējo atalgojumu pirms un pēc 2004. gada 1. maija (20), ir redzams, ka, izņemot tikai divus gadījumus, sākuma atalgojums, kas atbilst jaunajai iecelšanas amatā pakāpei, ir mazāks nekā tas, kas atbilst agrākajai pakāpei jeb karjeras posmam, attiecībā uz kuru bija organizēts konkurss. Izņēmumus veido divas augstākās pakāpes galvenokārt direktoru vai ģenerāldirektoru amatiem, iecelšana kuros bieži notiek bez konkursa (21). Attiecībā uz visām pārējām iesaistītajām pakāpēm jaunā iecelšanas amatā pakāpe (no C *1 līdz A *12) ir zemāka nekā agrākā konkursa pakāpe (no C5 līdz A3/LA3). Priekšlikuma projektā, par kuru sākotnēji notika apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, ārpus šī loka vienīgi iecelšanas amatā A *7 pakāpei bija nedaudz augstāks sākotnējais atalgojums nekā atbilstošajām konkursa karjeras grupām (A7/LA7 un A6/LA6). Tādējādi A *7 pakāpes aizstāšana ar A *6 bija saderīga ar atbilstības tabulas kopējo sistēmu.

50.      Šajā kontekstā Pirmās instances tiesas pamatojums, kura kopsavilkumu es sniedzu iepriekš 36. un 37. punktā, šķiet skaidrs un pietiekams. Jautājums par atšķirībām starp XIII pielikuma 2. panta 1. punktā un 12. panta 3. punktā esošajām atbilstības tabulām attiecas – kā to uzsvēra Komisija un Padome – uz pamatojumu, ko likumdevējs norādījis Regulā Nr. 723/2004, nevis uz pamatojumu, ko Pirmās instances tiesa sniedza savā spriedumā.

51.      Līdz ar to es noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītā pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu.

 Otrā daļa – iegūto tiesību principa pārkāpums

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

52.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmajā instancē apgalvoja, ka līdz ar viņu iekļaušanu rezerves sarakstā viņi ieguva tiesības tikt ieceltiem amatā pakāpēs, kas atbilst konkrētajiem paziņojumiem par konkursu. Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā šīs tiesības esot pārkāptas.

53.      Sprieduma 52.–58. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo argumentu, būtībā pamatojot to šādi.

54.      Iekļaušana rezerves sarakstā, pamatojoties uz vispārējā [atklātā] konkursa rezultātiem, piešķir vienīgi tiesības tikt ieceltam amatā. Tiesības uz klasifikāciju pakāpē tiek iegūtas vienīgi formālas iecelšanas amatā brīdī, pamatojoties uz vienpusēju iecēlējinstitūcijas lēmumu, kurā noteikts datums, kad iecelšana amatā stājās spēkā, un amats, kurā ierēdnis ir iecelts. Vienīgi tad veiksmīgais kandidāts var pieprasīt ierēdņa statusu un Civildienesta noteikumu piemērošanu.

55.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji vēl nebija šāda lēmuma subjekti brīdī, kad 2004. gada 1. maijā stājās spēkā šo noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts. Tādējādi ar šo normu netiek pārkāptas nekādas tiesības tikt klasificētam kādā no agrākajām pakāpēm, kas norādītas paziņojumā par konkursu. Ierēdnis var atsaukties uz iegūtajām tiesībām tikai tad, ja to pamatā esošie apstākļi radās, pamatojoties uz īpašām normām, kuras pēc tam tika būtiski grozītas (22).

–       Argumenti

56.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apstrīd pieņēmumu, ka viņu tiesības tikt klasificētiem konkrētā pakāpē tika iegūtas tikai pēc tam, kad stājās spēkā Civildienesta noteikumu grozījumi. Viņi piekrīt, ka viņu iekļaušana rezerves sarakstā nepiešķīra viņiem tiesības tikt ieceltiem amatā, bet apgalvo, ka tā deva viņiem tiesības, ieceļot viņus amatā, tikt klasificētiem tādā pakāpē, kāda bija publicēta paziņojumā par konkursu.

57.      Šajā sakarā viņi atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai ir saistoši paziņojuma par konkursu noteikumi. Spriedumā lietā Spachis/Komisija (23) prasītāja bija veiksmīgi piedalījusies divos atklātajos konkursos un tika iecelta vispirms ar valodām saistītā amatā, saistībā ar kuru viņai nebija atbilstošas profesionālās pieredzes, un pēc tam, pamatojoties uz otrā konkursa rezultātiem, administratīvā amatā, saistībā ar kuru viņai bija atbilstoša deviņu gadu pieredze. Komisija neņēma vēra šo pieredzi, nosakot viņas pakāpi otrajā iecelšanas amatā gadījumā, bet iecēla viņu amatā tādā pašā pakāpē kā Valodu dienestā. Tiesa uzskatīja to par tikko radušos tiesību (24), kuras tā bija ieguvusi, veiksmīgi piedaloties konkrētajā konkursā, pārkāpumu.

58.      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka viņu tiesību pamatā esošie apstākļi radās, pamatojoties uz agrākajiem Civildienesta noteikumiem – viņu piedalīšanās konkursos, viņu iekļaušana rezerves sarakstos un atsevišķos gadījumos lēmums piedāvāt viņiem amatu un vēstule, kurā norādīts, ka amats tiks piedāvāts. Un Pirmās instances tiesa pati atzina, ka tikai pēc viņu iecelšanas amatā viņus tieši informēja par jauno klasifikācijas sistēmu, saskaņā ar kuru viņu iecelšanas amatā pakāpe pazeminās salīdzinājumā ar to, kas norādīta paziņojumos par konkursu. Visbeidzot, ne tikai tie, kuri jau ir ierēdņi, drīkst pamatoties uz Civildienesta noteikumiem – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru to var darīt arī personas, kuras apgalvo, ka tām ir šis statuss.

59.      Komisija uzskata (25), ka šajā gadījumā iegūtās tiesības var būt tikai tad, ja to pamatā esošie apstākļi radās saskaņā ar spēkā esošu tiesību normu pirms grozījumu izdarīšanas. Civildienesta noteikumus nedrīkst grozīt ar atpakaļejošu spēku par sliktu ierēdņiem, bet tos var grozīt, paredzot nelabvēlīgus noteikumus nākotnē. Turklāt tiesības nevar būt “iegūtas” līdz brīdim, kad tiek fiksēta tiesiskā situācija, un tās vairs nav atkarīgas no nākotnes lēmumiem, kas pieņemti rīcības brīvības ietvaros. Izskatāmajā lietā apelācijas iesniedzēju situācija joprojām bija atkarīga no šādiem lēmumiem, kas tika pieņemti pēc 2004. gada 1. maija.

60.      Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments nav loģisks, jo saskaņā ar to veiksmīga piedalīšanās atklātā konkursā nepiešķir tiesības tikt ieceltam amatā, bet piešķir tiesības tikt ieceltam amatā konkrētā pakāpē, kas ir iecelšanas sekas. Judikatūra spriedumā lietā Spachis/Komisija netieši apstiprina, ka ar to tiek atzīta atbilstība iecelšanai amatā konkrētā pakāpē – prasītāja varēja tikt iecelta amatā vienā no divām attiecīgajām karjeras grupām, un Tiesa atzina, ka, nosakot, kura pakāpe ir piemērota, bija jāņem vērā viņas atbilstošā pieredze.

61.      Attiecībā uz argumentu par to, ka atsevišķos gadījumos lēmums piedāvāt apelācijas sūdzības iesniedzējiem amatu un vēstule, kurā norādīts, ka amats tiks piedāvāts, bija datēti pirms 2004. gada 1. maija – nozīme ir vienīgi brīdim, kad tika pieņemts formāls lēmums par iecelšanu amatā, bet nevis brīdim, kad radās nodoms to pieņemt vai kad šis nodoms tika paziņots. Katrā ziņā pirmajā instancē šis arguments netika izvirzīts un apelācijas instancē tas nav pieņemams.

62.      Visbeidzot, iecēlējinstitūcijai ir saistoši paziņojuma par konkursu noteikumi attiecībā uz kandidātiem izvirzītajiem nosacījumiem, bet nevis attiecībā uz lēmuma, ar kuru veiksmīgo kandidātu ieceļ amatā, saturu, kuram jāatbilst lēmuma pieņemšanas laikā piemērojamiem Civildienesta noteikumiem.

63.      Padome apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nebija ieguvuši ne tiesības, ne pienākumus attiecībās ar jebkuru Kopienu iestādi līdz brīdim, kad tika pieņemts lēmums par viņu iecelšanu amatā. Iekļaušana rezerves sarakstā nepiešķir garantijas un nenosaka pienākumus. Spriedums lietā Spachis/Komisija neattiecas uz grozījumiem Civildienesta noteikumos, un tādējādi no tā nevar izdarīt nekādu secinājumu. Paziņojums par konkursu patiešām ir saistošs iecēlējinstitūcijai, bet tas neizslēdz grozījumu iespēju tiesiskajā regulējumā, kurā šai iestādei ir jādarbojas. Šajā lietā nevienu nevarētu iecelt amatā agrākajās pakāpēs, kuras beidza pastāvēt 2004. gada 1. maijā, bet likumdevējs saglabāja iespēju iecelt amatā esošajā rezerves sarakstā norādītās personas, izveidojot atbilstības tabulu ar jaunajām pakāpēm.

–       Vērtējums

64.      Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti lielā mērā ir pamatoti ar judikatūru, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai ir saistoši paziņojuma par konkursu noteikumi. Tomēr paziņojums par konkursu ir pakārtots Civildienesta noteikumiem. Iecēlējinstitūcijai, pieņemot visus lēmumus saistībā ar šo paziņojumu, nevar būt saistošs nekas tāds, kas tajā ir pretrunā Civildienesta noteikumu normai, kura vienlaikus ir gan tiesiska, gan piemērojama lēmuma pieņemšanas brīdī. Šajā kontekstā nozīme ir vienīgi argumentam par Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta tiesiskumu.

65.      Komisija ir piekritusi (un tas izriet no Tiesas judikatūras), ka likumdevējs drīkst grozīt Civildienesta noteikumus attiecībā uz nākotnes periodiem, bet, šādi rīkojoties, tam jāatturas skart jebkādas agrāk iegūtas tiesības, kas izriet no negrozītajiem noteikumiem. Tādējādi jautājums ir par to, vai Pirmās instances tiesa rīkojās pareizi, nolemjot, ka personas, kuru vārdi bija rezerves sarakstā, bet kuras vēl nebija ieceltas amatā, pirms 2004. gada 1. maija nebija ieguvušas tiesības tikt ieceltām amatā konkrēta pakāpē.

66.      Ir skaidrs, ka šādas personas nebija ieguvušas tiesības tikt ieceltām amatā konkrētā pakāpē. Tāpat skaidrs ir tas, ka viņu konkrētā pakāpe un līmenis, ieceļot amatā, bija neskaidrs līdz viņu faktiskās iecelšanas amatā brīdim. Vairumā gadījumu konkurss attiecās uz amatiem, kuru karjeras grupa ietvēra divas pakāpes (un paziņojumos par konkursu bija vienīgi paskaidrots, ka iecelšana amatā “parasti” notiek zemākajā pakāpē), un visos gadījumos, nosakot līmeni, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 32. pantu bija atļauts ņemt vērā izglītību un pieredzi.

67.      Šādos apstākļos es neredzu iespēju, kā apelācijas sūdzības iesniedzēji varētu būt ieguvuši jebkādas tiesības tikt ieceltiem amatā konkrētā pakāpē vai līmenī vai kādā veidā varētu iebilst pret Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka viņi nebija ieguvuši šādas tiesības.

68.      Tiesas (vai Pirmās instances tiesas, vai Civildienesta tiesas) judikatūrā līdz šim brīdim nav sniegtas jebkādas detalizētas norādes par to, kas veido iegūtās tiesības, kuras varētu būt pārkāptas ar Civildienesta noteikumu grozījumiem. Tajā ir vienīgi minēts, ka šo tiesību pamatā esošajiem apstākļiem jābūt tādiem, kas radušies agrākās sistēmas [normu] spēkā esamības laikā. Komisija piebilst, ka tiesībām ir jābūt arī kļuvušām galīgām saskaņā ar šīm normām tiktāl, ciktāl turpmāk nav jāpieņem lēmums rīcības brīvības ietvaros. Es piekristu [Komisijai] – neraugoties uz tiesībām, kuras ir “tikko radušās” un uz kurām Tiesa norādīja spriedumā lietā Spachis/Komisija, kurā nebija grozītas piemērojamās tiesību normas. Izskatāmajā lietā 2004. gada 1. maijā bija jāpieņem daudzi lēmumi (vai tos varētu nepieņemt), kuru rezultātā varētu notikt iecelšana amatā dažādās pakāpēs vai līmeņos (vai arī vispār nenotiktu iecelšana amatā), pat ja agrākā karjeras struktūra būtu palikusi spēkā. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju situācijā esošām personām nav iegūto tiesību uz iecelšanu amatā konkrētā pakāpē vai līmenī.

69.      Ir interesanti atzīmēt, ka Starptautiskās Darba organizācijas Administratīvā tiesa (26) ir definējusi iegūtās tiesības vēl šaurāk. Nesenā spriedumā, norādot uz savu pastāvīgo judikatūru, kas iesākta 1961. gadā (27), tā nolēma: “iegūtās tiesības ir pārkāptas vienīgi tad, kad grozījumi nelabvēlīgi ietekmē līdzsvaru starp pienākumiem, kas izriet no līguma, grozot būtiskus darba noteikumus, ņemot vērā kurus ierēdnis piekrita iecelšanai amatā vai kuri turpmāk pārliecināja viņu palikt šajā amatā”.

70.      Lai gan Komisijas ierēdņiem nav līgumattiecību ar viņus amatā ieceļošo iestādi, teikumu “būtiski darba noteikumi, ņemot vērā kurus ierēdnis piekrita iecelšanai amatā vai kuri turpmāk pārliecināja viņu palikt šajā amatā” var viegli un, manuprāt, efektīvi transponēt Kopienu kontekstā. Izskatāmajā lietā atbilstoši definīcijai neviens no ierēdņiem, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā esošā tabula, nebija piekritis iecelšanai amatā, pirms šis pielikums stājās spēkā. Tāpat viņi nevarētu iegūt nekādas tiesības no agrākajām Civildienesta noteikumu normām, pamatojoties uz maldīgu ticību (lai kā tā būtu radusies), ka šīs normas joprojām ir piemērojamas.

71.      Tādēļ es noraidītu apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu.

 Trešā daļa – vienlīdzīga attieksme

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

72.      Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu attieksme pret atsevišķu personu kategoriju – viena un tā paša konkursa veiksmīgajiem kandidātiem – atšķiras atkarībā no tā, vai viņi tika iecelti amatā pirms vai pēc 2004. gada 1. maija. Šis datums nav objektīvs nošķirošs kritērijs, jo iecelšanas amatā datums ir atkarīgs no faktoriem, kuri nav objektīvi un kurus ierēdņi nevar kontrolēt. Vienīgais objektīvais datums bija tas, kurā viņus informēja par viņu iekļaušanu rezerves sarakstā. Spriedumā lietā Monaco/Parlaments (28) Pirmās instances tiesa nolēma, ka vienlīdzīgas attieksmes princips paredz vienlīdzīgu attieksmi pret visiem veiksmīgajiem konkursa kandidātiem neatkarīgi no jebkādiem noteikumiem, kuri varētu tikt pieņemti, pirms daži no viņiem tika iecelti amatā.

73.      Citas sekas apelācijas sūdzības iesniedzēju lietas kontekstā bija viņu iecelšana “vecākā” amatā, klasificējot “jaunākā” pakāpē. Tā kā viņi jau bija ieguvuši nozīmīgu kvalifikāciju un pieredzi, viņi tika diskriminēti vecuma dēļ pretēji Civildienesta noteikumu 1.d pantam tādēļ, ka viņiem nebija tādas pašas karjeras attīstības iespējas kā citiem, jaunākiem ierēdņiem, kuri tika klasificēti tādā pašā pakāpē. Tāpat daži no viņiem agrāk bija pagaidu darbinieki vai palīgdarbinieki un tika iecelti tādā pašā amatā ar tādiem pašiem vai pat papildu pienākumiem, bet zemākā klasifikācijas pakāpē.

74.      Sprieduma 75.–91. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo argumentu, būtībā motivējot šādi.

75.      Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka salīdzināmās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme, ja vien atšķirība nav objektīvi pamatota. Tādējādi jautājums ir par to, vai visi veiksmīgie konkursa kandidāti veidoja vienu kategoriju neatkarīgi no iecelšanas amatā datuma.

76.      Kā tas izriet no apsvērumiem saistībā ar iegūto tiesību jautājumu, apelācijas sūdzības iesniedzējus varēja tiesiski klasificēt vienīgi saskaņā ar kritērijiem, kas bija spēkā laikā, kad tika pieņemts lēmums par viņu iecelšanu amatā. Turklāt viņi netieši apzinājās, ka uz viņiem attiecas jaunie [Civildienesta] noteikumi, jo viņi atsaucās uz Civildienesta noteikumu 1.d pantu. Savukārt tā paša konkursa veiksmīgie kandidāti, kuri tika iecelti amatā pirms 2004. gada 1. maija, bija jāklasificē pakāpē, pamatojoties uz agrāko [Civildienesta noteikumu] kritērijiem, kas vēl bija spēkā viņu iecelšanas amatā datumā. Tādējādi nevarētu uzskatīt, ka abas grupas ietilpst vienā kategorijā.

77.      Šī atšķirība ir apstiprināta Regulas Nr. 723/2004 preambulas 37. apsvērumā, kurā norādīts, ka pārejas noteikumos ir jāievēro darbinieku iegūtās tiesības Kopienas sistēmā pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā.

78.      Viedoklis, saskaņā ar kuru visi ierēdņi, kas iecelti amatā viena konkursa rezultātā, atrodas salīdzināmā stāvoklī, spriedumā lietā Monaco/Parlaments tika izvirzīts vienīgi tādēļ, lai konstatētu, ka pašas iestādes iekšējo stingrāko noteikumu, kas pieņemti pēc kandidāta iekļaušanas rezerves sarakstā, piemērošana, klasificējot pakāpē, ir prettiesiska, ja nav grozīti klasifikācijas kritēriji saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. Šajā lietā tas bija likumdevējs, kurš, īstenojot neapstrīdētas tiesības, izvēlējās grozīt Civildienesta noteikumu kritērijus attiecībā uz klasifikāciju pakāpē, ieceļot amatā. Likumdevējs var jebkurā laikā veikt šādus grozījumus Civildienesta noteikumos attiecībā uz nākotnes periodiem, ja uzskata to par atbilstošu dienesta interesēm, pat ja šie grozījumi ir mazāk labvēlīgi (29).

79.      Tā kā amatu, kurā ierēdnis tiek iecelts, nosaka lēmumā par iecelšanu, kas ir jāpamato ar tā pieņemšanas dienā spēkā esošām tiesību normām, konkrētu ierēdņu iecelšana zemākā pakāpē, pamatojoties uz jaunajiem noteikumiem, nevar būt diskriminējoša pat tad, ja viņus ieceltu tādā pašā amatā, kāds viņiem bija pirms 2004. gada 1. maija kā darbiniekiem, kas nav ierēdņi, un viņi veiktu tādus pašus vai pat nozīmīgākus pienākumus par tiem, kurus veica iepriekš.

80.      Visbeidzot, šajā lietā nav konstatējama diskriminācija vecuma dēļ Civildienesta noteikumu 1.d panta izpratnē, jo jaunie klasifikācijas pakāpē kritēriji acīmredzami neattiecas ne uz kādiem apsvērumiem par ieinteresēto personu vecumu.

–       Argumenti

81.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, pirmkārt, ka viņi faktiski bija ieguvuši tiesības tikt ieceltiem amatā konkrētā pakāpē (tāpat, kā apgalvoja saistībā ar iepriekšējo apelācijas sūdzības pamata daļu) un ka tādējādi viņi bija tādā pašā kategorijā kā tie, kurus iecēla amatā no tā paša rezerves saraksta pirms 2004. gada 1. maija un kuri bija ieguvuši tādas pašas tiesības. Regulas, ar ko groza Civildienesta noteikumus, preambulas 37. apsvērums nevar atspēkot šo apgalvojumu.

82.      Turpinājumā viņi norāda, ka Pirmās instances tiesa kļūdījās, nošķirot likumdevēja veiktos Civildienesta noteikumu grozījumus un iestādes iekšējo piemērošanas noteikumu grozījumus. Spriedumā lietā Monaco/Parlaments nav apstiprināts šāds vērtējums, kas ir līdzvērtīgs likumdevēja veikto grozījumu atzīšanai par pārākiem nekā vienlīdzīgas attieksmes princips. Tas ir nepieļaujams likuma varas principa pārkāpums. Kopienas tiesību sistēmā vienlīdzīgas attieksmes princips vienādi attiecas uz izpildvaru, likumdevēju un tiesu varu.

83.      Pirmās instances tiesa faktiski neizvērtēja, vai visi viena konkursa veiksmīgie kandidāti veido salīdzināmu grupu, kam ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, un neņēma vērā pašas argumentāciju spriedumā lietā Ryan/Revīzijas palāta. Minētajā lietā, neminot spriedumu lietā Monaco/Parlaments, tika konstatēts, ka i) Kopienas likumdevēju rīcības brīvība veikt grozījumus Civildienesta noteikumos ir pakļauta vienlīdzīgas attieksmes principam, ii) nav nozīmes, kāda rakstura tiesību aktā veic grozījumus, un iii) vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka nevar tikt pieļauta diskriminācija saistībā ar jauno normu spēkā stāšanās datumu.

84.      Atkāpjoties no savas iepriekšējās judikatūras, Pirmās instances tiesa neizpildīja pienākumu sniegt pietiekamu lēmuma pamatojumu. Tā neizvērtēja iespējamo pamatojumu, kas attaisno atšķirības starp agrākajiem un jaunajiem noteikumiem, un jauno noteikumu spēkā stāšanās datumu.

85.      Turklāt tā ir apļveida argumentācija, ka ierēdņi, kas iecelti amatā pirms un pēc 2004. gada 1. maija, veido atšķirīgas grupas tādēļ, ka uz tiem attiecas atšķirīgi noteikumi, tādējādi, ka šajā lietā nav prettiesiskas diskriminācijas.

86.      Tāpat no tiesību viedokļa nav pareiza argumentācija saistībā ar diskrimināciju vecuma dēļ. Aizliegtā diskriminācija var būt gan netieša, gan tieša. Izskatāmajā lietā bija pieļauta netiešā diskriminācija, kas izpaudās tādējādi, ka ierēdņi, kurus iecēla amatā, pamatojoties uz konkursu, kuros bija nepieciešama profesionālā pieredze, rezultātiem, tika iecelti tādās pašās pakāpēs kā ierēdņi, kuriem nebija šādas pieredzes.

87.      Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesas spriedums nav pamatots ar viedokli, ka likumdevējam nav saistošs vienlīdzīgas attieksmes princips. Faktiski jautājums ir par principa “piemērojamību laikā” – vai tas, ka, ieviešot konkrētā datumā jaunu normu, attieksme pret privātpersonām pēc šī datuma ir mazāk labvēlīga nekā pirms tā, ir uzskatāms par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu? Saskaņā ar judikatūru tas tā nav.

88.      Pirmkārt, spriedumā lietā Beļģija/Komisija (30) Tiesa uzskatīja, ka Komisijas regulā nebija pārkāpts nediskriminācijas princips, saglabājot iepriekš apstiprinātās [valsts] atbalsta shēmas, bet attiecībā uz jaunajām atbalsta shēmām ieviešot ievērojami stingrāku sistēmu. Lai gan tika konstatēta nevienlīdzīga attieksme attiecībā uz shēmām, kuras agrāk bija atzītas par saderīgām [ar kopējo tirgu], un attiecībā uz tām, kuras izveidoja saskaņā ar jaunajiem nosacījumiem, tā bija objektīvi pamatota. Komisijai nevar liegt iespēju noteikt stingrākus saderības nosacījumus, ja tas atbilst [kopējā tirgus] attīstībai, tāpat kā tā nevar esošās atbalsta shēmas vienpusēji padarīt saderīgas ar jaunajiem nosacījumiem – šāda pieeja faktiski nozīmētu, ka regulai ir atpakaļejošs spēks, kas pārkāptu tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principus

89.      Otrkārt, likumdevējs var jebkurā brīdī attiecībā uz nākotnes periodiem pieņemt Civildienesta noteikumu grozījumus, ja uzskata tos par atbilstošiem dienesta interesēm (31), un ierēdņiem nav likumīgu tiesību saglabāt priekšrocības, kuras tiem bija konkrētajā laikā (32). Jaunās tiesību normas var tiesiski piemērot nākotnē iespējamām situācijām, kas radušās saskaņā ar agrākajām tiesību normām. Turklāt konkrēta datuma izmantošana par izšķirošo kritēriju, kas pamato atšķirīgu attieksmi, ir atzīta vismaz Vācijas tiesu judikatūrā, motivējot ar to, ka pretējā gadījumā tiesību normas, ar kurām ievieš jaunus noteikumus, nesasniegs savu mērķi.

90.      Ir tiesa, ka spriedumā lietā Ryan tika konstatēts, ka datums, kurā jaunais tiesību akts kļūst piemērojams, iespējams, rada prettiesisku diskrimināciju, bet, pirmkārt, minētā lieta attiecās uz datumu, kas ir ārpus likumdošanas grozījumu jomas (datums, kurā saskaņā ar EK līgumu tika grozīts Revīzijas palātas statuss), turpretim izskatāmā lieta attiecas uz datumu, kas noteikts pašos grozījumos, un, otrkārt, ar spriedumā lietā Ryan/Revīzijas palāta aplūkotajiem grozījumiem ar atpakaļejošu spēku drīzāk tika pārklasificēta situācija, kas bija radusies saskaņā ar agrākām tiesību normām, nevis vienkārši no jauna tika noteikta to iedarbība nākotnē. Spriedums lietā Monaco/Parlaments (par kura pareizību Komisija katrā ziņā pauž šaubas) bija pamatots nevis ar normas, ar ko tika grozīti noteikumi, raksturu, bet ar faktu, ka tas drīzāk bija iestādes, nevis likumdevēja veikts grozījums.

91.      Padome uzskata, ka kandidāti, kas iecelti amatā pirms 2004. gada 1. maija, un tie, kuri iecelti amatā pēc minētā datuma, atrodas dažādās tiesiskās situācijās, jo viņu iecelšanu amatā regulē atšķirīgas tiesību normas. Jaunās tiesību normas tika ieviestas, ņemot vērā pilnīgi pamatotus iemeslus, kas norādīti Regulas Nr. 723/2004 preambulā. Pirmās instances tiesa neatbrīvoja likumdevēju no vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas, bet rūpīgi izvērtēja, vai tas tika ievērots. Ja piekristu apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim, tas faktiski nozīmētu nepamatotu diskrimināciju attiecībā uz ierēdņiem, kas iecelti amatā no 2004. gada 1. maija, atkarībā no tā, vai viņi bija veiksmīgi piedalījušies konkursā, kas uzsākts pirms vai pēc šī datuma. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojums par diskrimināciju vecuma dēļ balstās uz premisu, ka personas ar lielāku pieredzi noteikti ir vecākas, kas faktiski nav pareizi.

–       Vērtējums

92.      Pirmkārt, man šķiet, ka jautājums par vienlīdzīgu attieksmi ir nošķirams no jautājuma par iegūtām tiesībām. Ja visi veiksmīgie kandidāti attiecīgā konkursā iegūtu nosacītas tiesības tikt ieceltiem amatā konkrētā pakāpē, tas patiešām būtu kopējais faktors, lai viņus klasificētu vienā kategorijā, un pret visām personām, kas tajā ietilpst, būtu jābūt vienlīdzīgai attieksmei. Nonākot pie viedokļa, ka viņi neieguva šādas tiesības, es secinu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji, pamatojoties uz to, nevar apgalvot, ka viņiem ir tādas pašas tiesības kā pārējiem ierēdņiem, kuri iecelti amatā no tā paša rezerves saraksta. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi nevar atsaukties uz vienlīdzīgu attieksmi, balstoties uz citu pamatu.

93.      Otrkārt – un tādējādi neņemot vērā tādus argumentus un apsvērumus, ar kuriem pamata, kas izvirzīts saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi, iznākumu vēlas saistīt ar pamata, kas izvirzīts saistībā ar iegūtajām tiesībām, iznākumu –, es atzīstu, ka Pirmās instances tiesas argumentācija, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, nav pietiekama.

94.      Tiesa pareizi spriež, ka vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka salīdzināmās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme, ja vien atšķirība nav objektīvi pamatota, un pareizi konstatē, ka pirmais jautājums, kam ir nozīme, ir – vai visi konkursa veiksmīgie kandidāti ietilpst vienā kategorijā jeb, citiem vārdiem sakot, atrodas salīdzināmā situācijā neatkarīgi no viņu iecelšanas amatā datuma (ar apelācijas sūdzību pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punkts).

95.      Tā atbild uz šo jautājumu noliedzoši, pamatojot – patiešām vienīgi – ar to, ka personas, kuras iecēla amatā pirms 2004. gada 1. maija, bija jāklasificē saskaņā ar agrākajiem [Civildienesta] noteikumiem, turpretim personas, kuras iecēla amatā šajā datumā vai pēc tam, bija jāklasificē saskaņā ar jaunajiem noteikumiem (77.–80. punkts), turpinājumā pamatojot šo atzinumu ar vairākiem papildu apsvērumiem.

96.      Šķiet, ka pamata argumentācija ir apļveida – patiešām, Komisija vismaz to atzina tiesas sēdē. Kritērijs, ar kuru tika pamatota abu grupu iekļaušana atšķirīgās kategorijās, ir tas pats, par kuru tiek apgalvots, ka tas pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu. Šķiet, ka šis pamatojums nozīmē to, ka, ja Kopienu tiesību aktos divas personu grupas tiktu aplūkotas atšķirīgi, tas nebūtu diskriminējoši, jo šīs personas noteikti ietilpst dažādās kategorijās, ņemot vērā atšķirīgo attieksmi. Un tas, kā to uzsver apelācijas sūdzības iesniedzēji, nozīmē, ka uz Kopienu likumdevēju neattiecas vienlīdzīgas attieksmes princips, kas saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (33) tā nav.

97.      Tāpat mani nepārliecina pārējie apsvērumi, ar kuriem Pirmās instances tiesa pamatoja savus secinājumus.

98.      Norāde uz iegūtajām tiesībām, it īpaši tā, kas minēta Regulas Nr. 723/2004 preambulas 37. apsvērumā, manuprāt, neattiecas uz jautājumu par vienlīdzīgu attieksmi. Katrā ziņā 37. apsvērums ir Regulas sastāvdaļa un jebkāda norāde uz to atkal būtu apļveida [argumentācija].

99.      Manuprāt, nav apmierinošs veids, kādā Pirmās instances tiesa nošķir savu agrāko spriedumu lietā Monaco/Parlaments. Minētā sprieduma attiecīgajos punktos nekas nenorāda, ka aplūkotais princips – proti, nepamatota diskriminācija, viena konkursa rezultātā dažus ierēdņus ieceļot amatā, pamatojoties uz agrākajiem, labvēlīgākiem noteikumiem, un citus, pamatojoties uz jaunākajiem, mazāk labvēlīgiem noteikumiem, – ir ierobežojams ar gadījumiem, kuros jaunie noteikumi ir amatā ieceļošās iestādes pieņemtās iekšējās tiesību normas, un tas neattiecas uz Kopienu likumdevēja pieņemto Civildienesta noteikumu normām. Tāpat nešķiet, ka šo viedokli ir viegli aizstāvēt. Vienlīdzīgas attieksmes princips ir tiesību pamata princips, kas ir jāievēro visos Kopienu likumdevēja pieņemtos tiesību aktos visos līmeņos.

100. Norāde uz likumdevēja pilnvarām jebkurā laikā izdarīt tādus grozījumus Civildienesta noteikumos attiecībā uz nākotnes periodiem, kādus tas uzskata par atbilstošiem dienesta interesēm, pat ja šie grozījumi ir mazāk labvēlīgi, man nešķiet iederīga. Bez šaubām, ir skaidrs, ka likumdevējam ir šādas pilnvaras, bet apelācijas sūdzības iesniedzēji ir sūdzējušies no paša sākuma nevis par to, ka no 2004. gada 1. maija tika ieviesta jaunā dienesta karjeras struktūra, bet par to, ka šajā sakarā ierēdņiem, kuri pieņemti amatā no viena rezerves saraksta, tika piemēroti divu atšķirīgu veidu noteikumi atkarībā no tā, vai viņi stājās amatā civildienestā pirms vai pēc šī datuma.

101. Attiecībā uz Pirmās instances tiesas veikto vērtējumu saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par iespējamo diskrimināciju vecuma dēļ un diskrimināciju “pazemināšanas” formā salīdzinājumā ar pakāpēm, kurās daži no viņiem bija klasificēti kā pagaidu darbinieki – man šie apgalvojumi šķiet vienkārši neiederīgi saistībā ar jautājumu, vai divos dažādos pārejas noteikumos ir pamatoti nošķirtas divu veidu ierēdņu kategorijas, kas atrodas atšķirīgās situācijās, vai nepamatoti nošķirti ierēdņi, kas atrodas salīdzināmās situācijās. Līdz ar to mans vērtējums, ka Pirmās instances tiesa rīkojās pareizi, šajā kontekstā noraidot šos argumentus, neietekmē manu viedokli par to, ka argumentācija saistībā ar šo atšķirību ir nepietiekama.

102. Tādu pašu iemeslu dēļ mani nepārliecina Komisijas un Padomes izvirzītie argumenti. Jautājums nav par to, vai ar likumdevēja pieņemtajiem grozījumiem, ar kuriem ievieš jaunus noteikumus, kas piemērojami situācijās, kuras rodas pēc noteikta datuma, ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, bet par to, vai, piemērojot salīdzināmās situācijās esošiem ierēdņiem atšķirīgus pārejas noteikumus, ar kuriem regulē pāreju no agrākiem noteikumiem uz jauniem noteikumiem, tiek pārkāpts šis princips.

103. Šo jautājumu es analizētu šādi.

104. Principā vienā konkursā piedalījušies veiksmīgie kandidāti atrodas salīdzināmās situācijās un viņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Ja netiek veikti nekādi grozījumi Civildienesta noteikumos, viņiem ir tiesības tikt ieceltiem amatā, pamatojoties uz vieniem noteikumiem, izņemot, ja atšķirību var objektīvi pamatot – piemēram, balstoties uz viņu iepriekšējo profesionālo pieredzi. Tā kā visus attiecīgajā sarakstā iekļautos faktiski nevar iecelt amatā vienlaicīgi, tas obligāti nozīmē, ka tiem, kurus ieceļ amatā vēlāk, pamatojoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu un nevis uz jebkādu iegūto tiesību principu, ir tiesības tikt ieceltiem amatā saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā tiem, kurus iecēla amatā agrāk. Atzīstot, ka personas, kuras noteiktā datumā vēl nav ieceltas amatā, objektīvi atrodas atšķirīgā situācijā salīdzinājumā ar tām, kuras jau ir ieceltas amatā, un tādēļ attiecībā pret pirmajām minētajām personām drīkst pieļaut atšķirīgu attieksmi, nozīmētu ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, īstenojot to tikai attiecībā uz personām, kuras ir ieceltas amatā vienā datumā.

105. Pretēji atklātajām grupām, kurās ietilpst visi ierēdņi, kas iecelti amatos pirms 2004. gada 1. maija vai kopš šī datuma, katrs rezerves saraksts veido slēgtu grupu, kuras locekļi ir galīgi identificēti šī saraksta veidošanas laikā un tādējādi viņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas pakārtota jebkādai iekšējai nošķiršanai, kura var būt objektīvi pamatota. Līdz ar to visos jaunajos aktos, kas ietekmē šo attieksmi – vai nu amatā ieceļošās iestādes iekšējos īstenošanas noteikumos, vai likumdevēja pieņemto Civildienesta noteikumu normās – principā ir jāievēro šī vienotība un vienlīdzība. Ārējie apstākļi, iespējams, var sadalīt sākotnējo grupu divās grupās, kuras vairs nav salīdzināmās situācijās, un tādēļ tās jāaplūko atšķirīgi, bet piemērojamās tiesību normas grozījums nevar pats par sevi vienlaikus ietekmēt gan sadalīšanu, gan noteikt atšķirīgu attieksmi, nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

106. Tomēr konkrētā nošķiršana izskatāmajā lietā balstās ne tikai vienkārši uz 2004. gada 1. maiju, bet uz saikni starp šo datumu un iecelšanas amatā datumu attiecībā uz katru no attiecīgā konkursa veiksmīgo kandidātu slēgtās grupas biedriem.

107. Taču ne pēdējais no minētajiem datumiem, ne saikne starp abiem datumiem, manuprāt, nav objektīvs pamats, lai nošķirtu veiksmīgos kandidātus. Dažādo kandidātu, kas iekļauti attiecīgajā rezerves sarakstā, amatā iecelšanas kārtība un laiks var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, kam nav nozīmes attiecībā uz jebkādu nošķiršanu saistībā ar iecelšanas amatā nosacījumiem – piemēram, budžeta posteņa pieejamību vai paziņojuma par uzteikumu, kas kandidātam jāiesniedz, lai pārtrauktu darba attiecības ar savu aktuālo darba devēju, iesniegšanas termiņu. Saistībā ar jautājumu par iegūtajām tiesībām Komisija it īpaši tiesas sēdē uzsvēra, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar būt ieguvuši tiesības tikt ieceltiem amatā konkrētā pakāpē pirms 2004. gada 1. maija tādēļ, ka šajā laikā vēl bija jāpieņem turpmākie lēmumi rīcības brīvības ietvaros. Amatā ieceļoša iestāde var paātrināt vai pagarināt konkrētā kandidāta iecelšanas amatā termiņu vairāku iemeslu dēļ saistībā ar apsvērumiem par ērtībām vai pat prioritāti. Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir norādījuši uz pierādījumu, ka atsevišķi kandidāti, kuriem jau bija pagaidu darbinieku statuss, tika iecelti paātrinātā kārtībā neilgi pirms 2004. gada 1. maija – tā ir iespēja, kas nebija pieejama kandidātiem ārpus Civildienesta sistēmas vai palīgdarbiniekiem (34). Neņemot vērā šo pierādījumu kā tādu, es uzskatu, ka tiesību normu, kurā ir ietverta šāda iespēja, izmantojot rīcības brīvību, nošķirt kandidātus, kuri principā visi ir salīdzināmā situācijā, nevar uzskatīt par saderīgu ar vienlīdzīgas attieksmes principu.

108. Vēlos uzsvērt, ka es neapspriežu likumdevēja iespēju ieviest jaunu dienesta karjeras struktūru, kurā ietverti mazāk izdevīgi sākuma nosacījumi jaunajiem ierēdņiem, kas stājas spēkā konkrētā datumā.

109. Tomēr likumdevējs nedrīkst piemērot dažādiem ierēdņiem, kuri iecelti amatā, pamatojoties uz viena konkursa rezultātiem, atšķirīgus pārejas noteikumus, kas paredzēti agrākai dienesta karjeras struktūrai, ja vien nepastāv objektīvs pamats nošķiršanai, kas neizriet no pašiem likumdevēja pieņemtajiem grozījumiem un ar kuru amatā ieceļošā iestāde nevar manipulēt, izmantojot rīcības brīvību.

110. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es apmierinātu šo apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītā apelācijas sūdzības pirmā pamata trešo daļu. Pamatojoties uz to un neatkarīgi no viņu izvirzīto pārējo apgalvojumu izvērtēšanas iznākuma, ar apelācijas sūdzību pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

 Ceturtā daļa – tiesiskās paļāvības [principa] pārkāpums un pierādījumu sagrozīšana

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

111. Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts pārkāpj viņu tiesisko paļāvību uz attieksmi atbilstoši paziņojumos par konkursu paredzētajiem nosacījumiem.

112. Sprieduma 95.–99. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo argumentu, būtībā motivējot šādi.

113. Ierēdnis nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jaunu normatīvā akta normas tiesiskumu, it īpaši tāpēc, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz Civildienesta noteikumu reformas nepieciešamību. Šis princips ir piemērojams vienīgi gadījumā, kad Kopienu iestāde ir radījusi prasītājam pamatotas cerības, sniedzot viņam precīzus solījumus, kas ietverti skaidras, beznosacījumu un atbilstošas informācijas formā, kuras avots ir pilnvarots un uzticams. Izskatāmās lietas materiālos nav neviena dokumenta, kas var radīt tiesiskas cerības, ka tiks atstāti spēkā agrākie kritēriji attiecībā uz ierēdņu klasifikāciju pakāpē, veicot iecelšanu amatā. No paziņojumiem par konkursu un Komisijas vēstulēm izriet, ka konkursu veiksmīgajiem kandidātiem varētu tikt piedāvāta iecelšana amatā, pamatojoties uz jaunajām Civildienesta noteikumu normām. Tāpat prasītāji nevar paļauties uz būtiskām situācijas, kas radusies, pamatojoties uz agrākajiem Civildienesta noteikumiem, izmaiņām tādēļ, ka viņu iekļaušanai piemēroto kandidātu sarakstā nevarēja būt sekas, kas ļautu viņiem gūt priekšrocības no šīs situācijas.

–       Argumenti

114. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesa sagrozīja pierādījumus, atzīstot, ka lietas materiālos nav neviena dokumenta, kas var būt pamats tiesiskām cerībām, ka tiks saglabāti spēkā agrākie kritēriji attiecībā uz ierēdņu klasifikāciju pakāpē, veicot iecelšanu amatā. Faktiski lietas materiālos ir dokumenti, no kuriem izriet, ka pilnvaroti un uzticami avoti bija snieguši četriem apelācijas sūdzības iesniedzējiem skaidru, beznosacījumu un atbilstošu informāciju par to, ka iecelšana amatā tiks veikta tajā pakāpē, kas norādīta paziņojumos par konkursu, vai tai ekvivalentā pakāpē. Šajos dokumentos bija ietverti darba piedāvājumi, kas izteikti un akceptēti pirms 2004. gada 1. maija, bez norādes par to, ka amatam būs zemāka līmeņa atalgojums vai pakāpe. Attiecībā uz pārējiem, kuriem līdz šim datumam netika izteikts darba piedāvājums, – vairākiem no viņiem netika sniegta informācija jebkādā darba piedāvājuma formā un vairāki piedalījās konkursos, kuros nebija norādes par jebkādiem iespējamiem grozījumiem Civildienesta noteikumos.

115. Komisija un Padome apgalvo, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (35) privātpersonām nav pamata tiesiskai paļāvībai, ka tiks saglabātas eksistējošās situācijas, kuras Kopienu iestādes var mainīt, izmantojot tām piešķirto rīcības brīvību.

116. Otrkārt, administratīvās iestādes sniegtie solījumi nevar ietekmēt likumdošanas pasākumu tiesiskumu. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumiem faktiski nav nozīmes attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu un Pirmās instances tiesa pareizi konstatēja, ka lietas materiālos nav neviena dokumenta, kas var radīt tiesisko paļāvību, ka, veicot klasifikāciju pakāpē, tiks saglabāti agrākie kritēriji.

117. Treškārt, solījumi, kuros nav ņemtas vērā piemērojamās tiesību normas, nevar radīt attiecīgai personai tiesisko paļāvību (36), un līdz ar to, pat ņemot vērā drīzāk iecelšanas amatā tiesiskumu nekā apstrīdētās tiesību normas tiesiskumu, nevar paļauties uz solījumu, kas sniegts negrozīto Civildienesta noteikumu kontekstā, pēc tam, kad stājušies spēkā grozījumi.

118. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa nesagrozīja pierādījumus. Tās konstatējumā ticami atspoguļots fakts, ka atšķirīgi prasītāji [apelācijas sūdzības iesniedzēji] bija atšķirīgās situācijās attiecībā uz viņiem sniegtajām norādēm.

–       Vērtējums

119. Netiek apstrīdēts, ka vairākiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika sniegtas dažādas norādes, no kurām varēja secināt, ka viņus iecels amatā vienā no pakāpēm, attiecībā uz kurām bija organizēts konkurss, kurā viņi veiksmīgi piedalījās. Tomēr es neatrodu nekādu kļūdu Pirmās instances tiesas konstatējumā, ka viņiem nebija pamata jebkādai tiesiskai paļāvībai no šīm norādēm – lai cik precīzas, atbilstošas un beznosacījuma tās varētu būt bijušas un lai cik pilnvarots un uzticamas varētu būt to avots.

120. Kā to atgādināja Pirmās instances tiesa, privātpersona nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jaunu normatīvā akta normu, it īpaši jomā, kurā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība (37).

121. Turklāt es piekristu Komisijai, ka administratīvās iestādes sniegtais solījums nekādā gadījumā nevar radīt tiesisko paļāvību, kas ierobežo likumdevēja rīcības jomu. Līdz ar to jebkādai tiesiskai paļāvībai, kas varētu būt radusies, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem sniegto informāciju, varētu būt nozīme vienīgi attiecībā uz lēmumu par iecelšanu amatā tiesiskumu vai, kā to tiesas sēdē uzsvēra Komisija, attiecībā uz iespējamo prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, bet nevis attiecībā uz Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta tiesiskumu.

122. Tomēr šo lēmumu tiesiskums vispirms ir atkarīgs no to pamatā esošo tiesību normu, ar kurām tiem obligāti jābūt saderīgiem, tiesiskuma. Ja, kā es pieļauju, šī tiesību norma ir prettiesiska tādēļ, ka pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu, lēmumi par iecelšanu amatā katrā ziņā ir jāatceļ neatkarīgi no jebkādiem tiesiskās paļāvības pārkāpumiem un jāpieņem jauni lēmumi, pamatojoties uz pareizām tiesību normām.

123. Tādēļ es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata ceturtā daļa nebūtu jāapmierina.

 Piektā daļa – Civildienesta noteikumu 31. panta pārkāpums

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

124. Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir pretrunā grozīto Civildienesta noteikumu 31. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru kandidātus ieceļ amatā pakāpē, kas norādīta paziņojumā par konkursu, kuru tie ir izturējuši. Tādēļ viņi ir ieceļami amatā tajās pakāpēs, kas pārveidotas par jaunajām pagaidu pakāpēm atbilstoši XIII pielikuma 2. panta 1. punktam.

125. Sprieduma 108.–116. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo argumentu, būtībā motivējot šādi.

126. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 31. panta 1. punktu veiksmīgie kandidāti ir jāieceļ amatā pakāpē, kas norādīta paziņojumā par konkursu. Tomēr no argumentācijas, kas izmantota vienlīdzīgas attieksmes jautājumā, izriet, ka Komisija, izvērtējot vakanto amatu nozīmīgumu un izvirzot nosacījumus veiksmīgo kandidātu iecelšanai šajos amatos, ko tā veica, pamatojoties uz agrāko Civildienesta noteikumu normām, nevar pagarināt šo normu iedarbību pēc 2004. gada 1. maija, kad stājās spēkā jaunā dienesta karjeras struktūra.

127. Tādējādi to kandidātu, kuri tika iekļauti rezerves sarakstā pirms 2004. gada 1. maija, bet iecelti amatā šajā datumā vai pēc šī datuma, situāciju regulēja XIII pielikuma 12. panta 3. punkts. Ir tiesa, ka šajā normā ietvertā tabula atšķiras no tā paša pielikuma 2. panta 1. punktā ietvertās tabulas, ar ko ierēdņu agrākās amata pakāpes pirms 2004. gada 1. maija ir pārvērstas jaunajās pagaidu pakāpēs. Tomēr likumdevējs var pieņemt grozījumus Civildienesta noteikumos attiecībā uz nākotnes periodiem, pat ja tie ir mazāk labvēlīgi nekā iepriekšējie noteikumi.

128. Šādi pārejas noteikumi pēc savas būtības ir atkāpe no konkrētām tiesību normām, kuru piemērošanu noteikti ietekmē sistēmas grozījumi. Izskatāmajā lietā šī atkāpe nepārsniedz to, kas izriet no personu, kas atlasītas saskaņā ar agrākajiem noteikumiem uzsākta un pabeigta konkursa procedūras ietvaros, iecelšanas amatā saskaņā ar jaunajiem noteikumiem.

–       Argumenti

129. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesas argumentācijai attiecībā uz Civildienesta noteikumu 31. panta 1. punktu ir jāsakrīt ar tās argumentāciju attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Pārejas noteikumos šim principam būtu jābūt īstenotam tādējādi, ka, ja viens vai vairāki attiecīgo konkursu veiksmīgie kandidāti jau būtu bijuši iecelti amatā, pamatojoties uz agrākiem kritērijiem, šie kritēriji būtu piemērojami attiecībā uz visiem kandidātiem. Mērķi “nodrošināt jauno tiesību normu un pasākumu pakāpenisku piemērošanu” varētu īstenot, pielīdzinot Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu 2. panta 1. punktam. Tādējādi ar apelācijas sūdzību pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda.

130. Tāpat viņi norāda, ka XIII pielikuma 12. panta 3. punktam faktiski ir galīga, nevis pārejas vai pagaidu iedarbība un ka Civildienesta tiesa spriedumā lietā Economidis/Komisija (38) ir nospriedusi, ka neviens no XIII pielikumā ietvertajiem pārejas noteikumiem neattiecas uz Civildienesta noteikumu 31. pantu.

131. Komisija būtībā atbild vienīgi uz diviem pēdējiem jautājumiem. Tā apgalvo, ka lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz pārejas noteikumiem, var būt galīga iedarbība un ka spriedums lietā Economidis/Komisija neattiecas uz Civildienesta noteikumu 31. pantu.

132. Padome apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir pamatoti ar nepareizu pieņēmumu, ka Civildienesta noteikumu 31. panta 1. punkts ir augstāka spēka tiesību norma nekā XIII pielikuma 12. panta 3. punkts – to attiecības drīzāk ir raksturojamas kā lex generalis un lex specialis. Attiecībā uz argumentācijas pietiekamību apelācijas sūdzības iesniedzēji atkārtoti jauc Pirmās instances tiesas argumentāciju ar likumdevēja argumentāciju, bet katrā ziņā XIII pielikuma 2. panta 1. punkts un 12. panta 3. punkts regulē divas objektīvi atšķirīgas situācijas – vienu, kurā ierēdņi ir ieguvuši tiesības, pamatojoties uz agrākajiem Civildienesta noteikumiem, un otru, kurā veiksmīgie kandidāti nav ieguvuši šīs tiesības. Saistībā ar spriedumu lietā Economidis/Komisija Padome būtībā pauž tādu pašu viedokli kā Komisija.

–       Vērtējums

133. Lai gan Pirmās instances tiesas argumentācija šajā ziņā balstās galvenokārt uz tās argumentāciju saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi un lai gan es uzskatu pēdējo minēto argumentāciju par kļūdainu, es nepiekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējiem, ka secinājumi par Civildienesta noteikumu 31. pantu tāpat ir kļūdaini.

134. Turklāt Pirmās instances tiesa neapstrīdami uzsvēra, ka pēc jaunās dienesta karjeras struktūras ieviešanas vairs reāli nebija iespējams iecelt kandidātus amatā pakāpēs, kas norādītas paziņojumos par konkursu, kuri sagatavoti, pamatojoties uz agrāko dienesta karjeras struktūru. Tādējādi bija vajadzīgi pārejas noteikumi, kas tika ietverti Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā. Šajā ziņā es piekrītu Padomei, ka Civildienesta noteikumu 31. panta attiecības ar XIII pielikuma 12. panta 3. punktu ir raksturojamas kā attiecības starp lex generalis un lex specialis.

135. Pirmās instances tiesa norādīja uz pretrunu starp divu veidu pārejas noteikumiem – XIII pielikuma 2. panta 1. punktu un 12. panta 3. punktu, bet uzskatīja, ka šī pretruna ietilpst likumdevēja tiesībās pieņemt jaunas tiesību normas attiecībā uz nākotnes periodiem. Lai gan es nepiekrītu šim viedoklim, pamatojoties uz to, ko esmu norādījusi saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi, es nedomāju, ka tam ir kāda ietekme uz aplūkojamo jautājumu. XIII pielikuma 2. panta 1. punkts, kas regulē agrākās dienesta karjeras struktūras amata pakāpju pārveidošanu jaunās struktūras amata pakāpēs, nav saistīts ar Civildienesta noteikumu 31. pantu, kas regulē iecelšanas amatā pakāpi pēc veiksmīgas piedalīšanās atklātā konkursā.

136. Komisijai ir taisnība attiecībā uz pārējiem diviem punktiem, apgalvojot, ka pārejas noteikumiem var būt galīga iedarbība un ka no sprieduma lietā Economidis/Komisija izriet, ka lietas faktiskie apstākļi bija norisinājušies pēc 2004. gada 1. maija, tādējādi Civildienesta tiesas slēdziens ir aplūkojams šajā kontekstā (katrā ziņā tas nav jāizprot gramatiski, jo Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 1. punkts tieši ietekmē noteikumu 31. panta 2. un 3. punktu).

137. Tādēļ es noraidītu apelācijas sūdzības pirmā pamata piekto daļu.

 Sestā daļa – Civildienesta noteikumu 5. un 7. panta un vienlīdzības principa pārkāpums

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

138. Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts pārkāpj Civildienesta noteikumu 5. un 7. pantā paredzēto amata un pakāpes vienlīdzības principu un iecelšanas amatā nosacījumu un dienesta karjeras identiskuma [principu] attiecībā uz ierēdņiem, kas ietilpst vienā funkciju grupā.

139. Sprieduma 124.–132. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo argumentu, būtībā argumentējot šādi.

140. No iebilduma saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi izvērtējuma izriet, ka nav pamata apgalvot, ka ir pārkāpts iecelšanas amatā nosacījumu un dienesta karjeras identiskuma [princips] attiecībā uz ierēdņiem, kas ietilpst vienā funkciju grupā. Attiecībā uz personām, kas ieceltas amatā pirms 2004. gada 1. maija, un tām, kas ieceltas amatā pēc šī datuma, ir piemērojamas atšķirīgas tiesību normas. XIII pielikums un it īpaši tā 4. panta n) apakšpunkts (39) un 12. panta 3. punkts ir lex specialis, kam konkrētā laika periodā ir augstāks spēks nekā Civildienesta noteikumu 5. un 7. pantam.

–       Argumenti

141. Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka argumentācijai attiecībā uz šo iebildumu ir jāsakrīt ar argumentāciju attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Turklāt, pamatojoties uz šīs argumentācijas loģiskajiem secinājumiem, varētu spriest, ka pārejas noteikumos var pieļaut atkāpi no jebkura vispārējā tiesību principa, kas ir acīmredzami absurdi. Aplūkojamais vienlīdzības princips ir pamata princips, kurš ir jāievēro.

142. Komisija un Padome galvenokārt apgalvo, ka no apelācijas kārtībā pārsūdzētā sprieduma skaidri izriet, ka Pirmās instances tiesa pareizi nolēma, ka, ieviešot pārejas noteikumus, kuriem pagaidu periodā bija augstāks spēks nekā konkrētām Civildienesta noteikumu normām, tika pilnībā ievērots Civildienesta noteikumu 5. un 7. pants.

–       Vērtējums

143. Es atkārtoti nepiekrītu apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumam, ka secinājumam attiecībā uz šo jautājumu ir jāsakrīt ar secinājumu attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi. Pirmās instances tiesas secinājuma pamatā ir arī citi argumenti, kuri, kā to uzsvēra Komisija un Padome, ir pareizi. Konkrētie pārejas noteikumi ir lex specialis, kam pagaidu periodā ir augstāks spēks nekā Civildienesta noteikumu 5. un 7. pantam, kas ir lex generalis. Saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju mēģinājumu veikt reductio ad absurdum ir skaidrs, ka XIII pielikuma 12. panta 3. punkts nekādā veidā nav atkāpe no vienlīdzības jeb amata un pakāpes atbilstības principa, bet vienkārši nosaka pārejas periodā jaunu kritēriju jaunajai dienesta karjeras struktūrai atbilstošākas vienlīdzības noteikšanai.

144. Tādēļ es noraidītu apelācijas sūdzības pirmā pamata pēdējo daļu.

B –    Apelācijas sūdzības otrais pamats – labas pārvaldības, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, labticības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas un amata un pakāpes vienlīdzības principa pārkāpums

–       Apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums

145. Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka apstrīdētie lēmumi atsevišķi no to pamatā esošajām tiesību normām paši par sevi pārkāpj labas pārvaldības, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas, amata un pakāpes vienlīdzības, labticības un ierēdņu interešu vērā ņemšanas prasības.

146. Sprieduma 147.–155. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo apgalvojumu, būtībā argumentējot šādi.

147. Tikai pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju iecelšanas amatā viņus skaidri informēja par jauno klasifikācijas pakāpē sistēmu un par viņu iecelšanas amatā pakāpes pazemināšanu salīdzinājumā ar paziņojumos par konkursu norādīto pakāpi. Turklāt vairākumā no apstrīdētajiem lēmumiem nav minēts Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts, lai gan tas bija pamats, lai noteiktu iecelšanas amatā pakāpi.

148. Lai gan tas var būt pamats prasībai par kaitējuma atlīdzību, tas pats par sevi tomēr nepadara apstrīdētos lēmumus par prettiesiskiem. Individuālā akta tiesiskums ir jāizvērtē atkarībā no tā pieņemšanas brīdī pastāvošiem faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem (40). Tā kā neviens no apstrīdētajiem lēmumiem netika pieņemts pirms 2004. gada 1. maija, Komisijai bija jāklasificē prasītāji pakāpē atbilstoši Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktam, kura prettiesiskums nav pierādīts. Līdz ar to jebkāds prettiesiskums, ko Komisija varētu būt pieļāvusi pretrunā apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajiem principiem, nevarētu ietekmēt viņu klasificēšanas pakāpē tiesiskumu.

149. Konkrēti, pat tad, ja Komisija, pārkāpjot nediskriminācijas principu, prioritāri iecēla amatā atsevišķus veiksmīgos kandidātus pirms 2004. gada 1. maija, tas nevar ietekmēt apstrīdēto lēmumu tiesiskumu. Vienlīdzīgas attieksmes principam ir jābūt saskaņotam ar tiesiskuma principu – neviena persona nevar atsaukties savā labā uz prettiesiskumu, kas pieļauts pret citu personu (41).

–       Argumenti

150. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pirmajā instancē nebūtu bijis iespējams noraidīt viņu prasījumu otro pamatu, ja, kā viņi apgalvo, tiktu konstatēts, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir prettiesisks.

151. Saistībā ar argumentu par atsevišķu veiksmīgo kandidātu prioritāru iecelšanu amatā pirms 2004. gada 1. maija (42) viņi norāda, ka neapgalvo, ka šāda iecelšana amatā bija prettiesiska, bet drīzāk, ka tā bija pretrunā vienlīdzīgai attieksmei pret tiem, kuri neguva tādas pašas priekšrocības. Tādējādi Pirmās instances tiesa nesniedza pietiekamu pamatojumu savam secinājumam.

152. Attiecībā uz pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka viņus iecēla amatā, atzīstot viņu nopelnus, bet nosakot atalgojumu, kas ir zemāks nekā tas, par ko viņus informēja iecelšanas amatā procesā, ka vairāki no viņiem veic tādus pašus pienākumus kā pirms, tā arī pēc iecelšanas ierēdņa amatā un ka divus no viņiem pat pārklasificēja no pagaidu darbinieku kategorijas saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 2. panta 1. punktu pirms “pazemināšanas” iecelšanai ierēdņa amatā pakāpē, kas noteikta saskaņā ar šī paša pielikuma 12. panta 3. punktu. Tas ir pretrunā iestādes pienākumam ņemt vērā ierēdņu intereses, kas nozīmē, ka ierēdņa atalgojums, atzīstot viņa nopelnus un tādēļ ieceļot augstākā amatā, netiek samazināts (43). Pirmās instances tiesa neņēma vērā šo principu, uzskatot, ka Komisija to bija ievērojusi.

153. Komisija apgalvo, ka apelācijas kārtībā pārsūdzētajā spriedumā sniegtais pamatojums ir pietiekams attiecībā uz visiem jautājumiem un ka spriedumam lietā Da Silva/Komisija nav nozīmes, jo tas skar ierēdni, kurš jau bija iecelts amatā pirms 2004. gada 1. maija un tādējādi bija ieguvis tiesības, pamatojoties uz agrākajiem noteikumiem. Pirmās instances tiesa neuzskatīja nevienu prioritāru iecelšanu amatā par prettiesisku; tās slēdzieni bija skaidri pamatoti ar vienkāršu pieņēmumu.

154. Padome neizvirza apsvērumus saistībā ar šo apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas vienīgi uz Komisijas lēmumu tiesiskumu.

–       Vērtējums

155. Man šķiet, ka katrā ziņā šis apelācijas sūdzības otrais pamats ir lieks vai tam nav nozīmes. Vai nu Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir tiesisks, vai arī tas jāatzīst par prettiesisku, jo ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam. Ja tas ir tiesisks, Komisijai bija jāieceļ apelācijas sūdzības iesniedzēji amatā saskaņā ar šo punktu un, tā kā netiek apgalvots, ka 12. panta 3. punkts pats par sevi ir pretrunā iepriekš norādītajiem principiem, uz tiem nevar atsaukties, lai pieprasītu Komisijai pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā šiem noteikumiem. Ja to atzīst par prettiesisku, lēmumi par iecelšanu amatā, kas pieņemti, pamatojoties uz šiem principiem, jebkurā gadījumā ir jāatceļ un jāpieņem jauni lēmumi, kas atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam. Šiem jaunajiem lēmumiem, protams, ir jāatbilst visiem saistībā ar šo apelācijas sūdzības pamatu norādītiem principiem, bet šajā ziņā nav nozīmes tam, vai tie tika ievēroti, pieņemot pirmos lēmumus.

156. Ir taisnība, kā to uzsvēra Pirmās instances tiesa, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji varēja lūgt (vai faktiski joprojām var lūgt) atlīdzināt kaitējumu, ceļot patstāvīgu prasījumu sakarā ar to, ka nav ievēroti vismaz daži no viņu norādītajiem principiem, pat ja lēmumi par iecelšanu un to pamatā esošās tiesību normas pašas par sevi ir tiesiskas. Tomēr neviens šāds prasījums par kaitējuma atlīdzību nav ietverts viņu prasībā Pirmās instances tiesai vai attiecīgi viņu apelācijas sūdzībā – ietvertie prasījumi par viņu dienesta karjeras atjaunošanu un kavējuma procentu samaksu ir atkarīgi no lēmumu par viņu iecelšanu amata atcelšanas.

157. Tādēļ es noraidītu apelācijas sūdzības otro pamatu kā tādu, kam nav nozīmes.

VII – Procesuālās sekas

158. Esmu nonākusi pie viedokļa, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikums ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, ciktāl tas paredz, ka attiecībā uz viena vispārēja konkursa veiksmīgiem kandidātiem tiek piemēroti divi atšķirīgi pārejas noteikumi – 2. panta 1. punkts un 12. panta 3. punkts –, kas nav objektīvs pamats, jo atšķirīguma kritērijs ir daļēji ietverts pašās tiesību normās un daļēji ir pakļauts iespējamiem grozījumiem atkarībā no amatā ieceļošās iestādes rīcības brīvības.

159. Tādēļ apelācijas kārtībā pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ daļā, kurā, pieļaujot tiesību kļūdu, pausts pretējs viedoklis.

160. Ņemot vērā minēto, apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ daļā, kurā tie pamatoti ar Civildienesta noteikumu XIII pielikumā ietvertām prettiesiskām, diskriminējošām tiesību normām. Šajā nolūkā lieta nav jānodod atpakaļ Pirmās instances tiesai.

161. Tomēr rodas jautājumi attiecība uz prasījumiem par dienesta karjeras atjaunošanu un kavējuma procentu samaksu, kurus Pirmās instances tiesa nav izskatījusi.

162. Attiecībā uz prasījumu uzdot Komisijai atjaunot apelācijas sūdzības iesniedzēju dienesta karjeru – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesu kompetencē neietilpst šādu rīkojumu sniegšana iestādēm (44).

163. Tomēr saskaņā ar EKL 233. panta pirmo daļu, atceļot apstrīdētos spriedumus, balstoties uz manis piedāvātajiem pamatiem, Kopienu likumdevējam jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem, kuri iecelti amatā, pamatojoties uz viena konkursa rezultātiem, un Komisijai ir no jauna jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzēju klasifikācija amata pakāpē, kas stājās spēkā no datuma, kurā viņus attiecīgi iecēla amatā. Tomēr Tiesas kompetencē ir noteikt procentu likmi, kas piemērojama jebkādam atalgojuma parādam, kas no jauna veiktās izvērtēšanas rezultātā var būt izmaksājams apelācijas sūdzības iesniedzējiem (45). Šajā kontekstā piemērota šķiet Eiropas Centrālās bankas noteiktā likme.

VIII – Tiesāšanās izdevumi

164. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir prasījuši piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un, manuprāt, spriedums būs viņiem labvēlīgs. Tādēļ Komisijai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē. Padomei kā personai, kas iestājusies lietā, pašai jāsedz savi tiesāšanās izdevumi abās instancēs saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu.

IX – Secinājumi

165. Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, uzskatu, ka Tiesai būtu:

–        jāatceļ Pirmās instances tiesas spriedums lietā T‑58/05 daļā, kurā atzīts, ka pārejas noteikumos, pamatojoties uz kuriem pieņemti apstrīdētie lēmumi, ir ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips;

–        jāatceļ apstrīdētie lēmumi daļā, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēju klasifikācija pakāpē ir noteikta, pamatojoties uz šiem pārejas noteikumiem;

–        jānoteic, ka attiecībā uz jebkādu atalgojuma parādu, kas apelācijas rezultātā var būt izmaksājams apelācijas sūdzības iesniedzējiem, ir maksājami procenti, sākot no datuma, kurā tos būtu bijis jāmaksā, un atbilstoši Eiropas Centrālās bankas noteiktajai procentu likmei;

–        jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas instancē, izņemot Padomes tiesāšanās izdevumus, kas tai jāsedz pašai.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Civildienesta noteikumi sākotnēji tika pieņemti ar Padomes Regulu Nr. 31 (EEK) un Nr. 11 (EAEK), ar ko nosaka Eiropas Kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 1962, 45, 1385. lpp.), kas ir vairākas reizes grozīta. Uz šo lietu attiecināmie grozījumi ir izdarīti ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.).

3 – Skat. 2005. gada 20. jūlija Administratīvo paziņojumu Nr. 59‑2005 “Klasificēšana pakāpē, pieņemot darbā 2004. gada 1. maijā vai pēc 2004. gada 1. maija”, un Civildienesta tiesas 2008. gada 21. aprīļa rīkojumu lietā F‑78/07 Boudova u.c./Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑0000. lpp., 6. un 27. punkts).

4 –      Franču valodā “sont maintenues”, kas drīzāk var norādīt uz nodomu.

5 – Padomes 1998. gada 7. aprīļa Regula Nr. 781/98 (EK, EOTK, Euratom), ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi (OV L 113, 4. lpp.).

6 – 2004. gadā netika veikti būtiski grozījumi.

7 – 29. panta 2. punktā ir atļauts izmantot īpašu procedūru, lai ieceltu amatā augstāko līmeņu ierēdņus (direktors un ģenerāldirektors).

8 –      Proti, “visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Kopienu dalībvalstu pilsoņiem”.

9 –      31. panta 3. punktā ir atļauts rīkot arī atsevišķu citu pakāpju konkursu, ievērojot nosacījumu, ka šādi iecelto kandidātu skaits nedrīkst pārsniegt 20 % no kopējā iecelšanas amatā apjoma attiecīgajā gadā AD funkciju grupā.

10 – Proti, aktīva nodarbinātība, pārcelšana [norīkojums], atvaļinājums personisku iemeslu dēļ, rezerve, militārā dienesta atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums vai atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ.

11 – Tāpat parasti tiek saukti par “rezerves sarakstiem”.

12 – Informācija par atalgojumu saskaņā ar Civildienestu noteikumu 66. pantu, kurā pirms 2004. gada 1. maija jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 8. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2182/2003, ar ko no 2004. gada 1. janvāra koriģē Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu un pensijas, kā arī attiecīgos korekcijas koeficientus (OV L 327, 3. lpp.), un kurā ar Regulu Nr. 723/2004 ir izdarīti grozījumi, kas ir spēkā no 2004. gada 1. maija.

13 – Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑58/05 Centeno Mediavilla u.c./Komisija (Krājums, II‑2523. lpp.).

14 – Atalgojums atbilst attiecīgās pakāpes pirmajam līmenim. Skat. iepriekš 12. zemsvītras piezīmi.

15 – Pirmās instances tiesas argumentācija tiks sniegta tik detalizēti, cik nepieciešams, secīgi aplūkojot apelācijas sūdzībā izvirzītos pamatus.

16 – Skat. visnesenāko Tiesas 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑10/06 P de Bustamente Tello/Padome (Krājums, I‑10381. lpp., 28. punkts).

17 – Skat. iepriekš 17. punktu. No lietas materiāliem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji sākumā apgalvoja, ka ne par vienu vēlāk izveidotā 12. panta 3. punkta daļu nav notikusi apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, bet vēlāk, ņemot vēra Komisijas sniegtos pierādījumus, viņi šo iebildumu ierobežoja attiecībā uz A *7 aizstāšanu ar A *6.

18 – Padomes 1995. gada 17. novembra Regula (EK, Euratom, EOTK) Nr. 2688/95, ar ko ievieš īpašus pasākumus, lai izbeigtu Eiropas Kopienu ierēdņu dienestu sakarā ar Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanos (OV L 280, 1. lpp.).

19 – Tiesas 1998. gada 30. septembra spriedums lietā T‑13/97 Losch/Eiropas Kopienu Tiesa (Recueil FP, I‑A‑543. lpp. un II‑1633. lpp., it īpaši 151.–172. punkts).

20 – Skat. iepriekš 12. zemsvītras piezīmi.

21 – Skat. Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktu.

22 – Tiesas 1975. gada 19. marta spriedums lietā 28/74 Gillet/Komisija (Recueil, 463. lpp., 5. punkts).

23 – Tiesas 1985. gada 20. jūnija spriedums lietā 138/84 Spachis/Komisija (Recueil, 1939. lpp., it īpaši 12. punkts).

24 – Franču valodā, kas ir procesa valoda un kurā Tiesa sagatavoja savu spriedumu, sauktas par “droit virtuel” (“virtuālās tiesības”). Tulkojums angļu valodā kā “substantive right” (“pamata tiesības”) ir acīmredzami nepareizs, un apelācijas sūdzības iesniedzēju advokāts kļūdījās, tiesas sēdē cenšoties pamatot argumentu ar šo tulkojumu.

25 – Citējot ģenerāladvokāta Kapotorti [Capotorti] secinājumus lietā 127/80 Grogan/Komisija (1982. gada 11. marta spriedums, Recueil, 869. un 898. lpp.).

26 – Kurā tiek izskatīti vairāk nekā 50 starptautisko organizāciju darba strīdi.

27 – 2008. gada 6. februāra spriedums Nr. 2682, 6. apsvērums.

28 – Pirmās instances tiesas 1997. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑92/96 Monako/Parlaments (Recueil FP, I‑A‑195. lpp. un II‑573. lpp., 55. punkts).

29 – Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. septembra spriedums lietā T‑121/97 Ryan/Revīzijas palāta (Recueil, II‑3885. lpp., 98. punkts).

30 – Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑110/03 Beļģija/Komisija (Krājums, I‑2801. lpp., 70.–75. punkts).

31 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Ryan, 98. un 104. punkts.

32 – Tiesas 1979. gada 27. septembra spriedums lietā 230/78 Eridania (Recueil, 2749. lpp., 22. punkts).

33 – Skat. piemēram, Tiesas 1972. gada 7. jūnija spriedumu lietā 20/71 Sabbatini-Bertoni/Parlaments (Recueil, 345. lpp.), 1998. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑249/96 Grant (Recueil, I‑621. lpp., 45. punkts) un 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑25/02 Rinke (Recueil, I‑8349. lpp., 25.–28. punkts).

34 – Pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma A.6 pielikums; tas ir norādīts, bet nav izvērtēts apelācijas kārtībā pārsūdzētā sprieduma 154. punktā. Skat. arī turpmāk 151. punktu.

35 – Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑310/04 Spānija/Padome (Krājums, I‑7285. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

36 – Tiesas 1986. gada 6. februāra spriedums lietā 162/84 Vlachou/Revīzijas palāta (Recueil, 481. lpp., 6. punkts).

37 – Pirmās instances tiesa atsaucās uz savu 2003. gada 11. februāra spriedumu lietā T‑30/02 Leonhardt/Parlaments (Recueil FP, I‑A‑41. lpp. un II‑265. lpp., 55. punkts); kā piemēru skat. arī Tiesas 1998. gada 19. novembra spriedumu tirgus politikas jomā lietā C‑284/94 Spānija/Padome (Recueil, I‑7309. lpp., 43. punkts).

38 – Civildienesta tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā F‑122/05 Economidis/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑179. lpp. un II‑A‑1‑725. lpp.).

39 – Skat. iepriekš 15. punktu.

40 – Tiesas 2001. gada 17. maija spriedums lietā C‑449/98 P IECC/Komisija (Recueil, I‑3875. lpp., 87. punkts) un Civildienesta tiesas 2004. gada 25. maija spriedums lietā T‑69/03 W/Parlaments (Krājums‑CDL, I‑A‑153. lpp. un II‑687. lpp., 28. punkts).

41 – Tiesas 1985. gada 4. jūlija spriedums lietā 134/84 Williams/Revīzijas palāta (Recueil, 2225. lpp., 14. punkts).

42 – Šo faktu pierāda tādi pierādījumi kā e‑pasta vēstules, kas iesniegtas pirmajā instancē kā prasības pieteikuma pielikums A.6.

43 – Civildienesta tiesas 2007. gada 28. jūnija spriedums lietā F‑21/06 Da Silva/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. lpp. un II‑A‑1‑0000. lpp.).

44 – Skat. piemēram, Pirmās instances tiesas 2000. gada 5. decembra spriedumu lietā T‑136/98 Campogrande/Komisija (Recueil FP, I‑A‑267. lpp. un II‑1225. lpp., 67. punkts) un Tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑62/01 P Campogrande/Komisija (Recueil, I‑3793. lpp., 43. punkts).

45 – Tiesas 1984. gada 20. marta spriedums apvienotajās lietās 75/82 un 117/82 Razzouk un Beydoun/Komisija (Recueil, 1509. lpp., 18. un 19. punkts).

Full & Egal Universal Law Academy