EUR-Lex -  62007CC0489 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS

[VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 18. februārī 1(1)

Lieta C‑489/07

Pia Messner

pret

Firma Stefan Krüger

(Amtsgericht Lahr (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Patērētāju aizsardzība saistībā ar distances līgumiem – Direktīva 97/7/EK – 6. pantā noteiktās atteikuma tiesības – 14. apsvērums – Atlīdzība par piegādātas preces lietošanu savlaicīga atteikuma gadījumā – “Soda” un “maksas” jēdzieni

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

B –   Valsts tiesības

III – Pamata prāvas fakti un prejudiciālais jautājums

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Galvenie lietas dalībnieku argumenti

VI – Tiesiskais vērtējums

A –   Sākotnējās piezīmes

B –   Ievada apsvērumi par atlīdzības par preces lietošanu būtību un uzdevumu

C –   Par pārbaudes posmiem, kas izriet no prejudiciālā jautājuma

D –   Vai preces vērtības starpības kompensācija ietilpst soda jēdzienā un tādēļ nav saderīga ar Direktīvu 97/7?

E –   Vai preces vērtības starpības kompensācija ietilpst izmaksu jēdzienā un tādēļ nav saderīga ar Direktīvu 97/7?

1)     Izmaksu jēdziens Direktīvā 97/7 – interpretācija, pamatojoties uz tekstu un teikuma sistēmu

2)     Izmaksu jēdziens Direktīvā 97/7 – teleoloģiskais un sistēmiskais izvērtējums

3)     Līdzšinējo interpretāciju pamato precīzāka risku sadales pieejas, uz ko pamatojas Direktīva 97/7, analīze

4)     Informācijas pienākuma neizpilde un tās sekas

5)     Vai iespēja atsevišķām personām ļaunprātīgi rīkoties drīkst būt iemesls, lai pieņemtu visus patērētājus apgrūtinošu tiesisko regulējumu?

6)     Judikatūras spriedumos lietā Schulte un lietā Crailsheimer Volksbank norobe˛o�ana

7)     Secinājumi

F –   Katram gadījumam, ja tiek izlemts uzskatīt, ka Direktīvas 97/7 soda un izmaksu jēdziens neietver preces vērtības starpības kompensāciju: Vai dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu attiecībā uz preces vērtības starpības kompensāciju?

VII – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Aplūkojamais lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (2) 6. panta 2. punkta, lasot to kopā ar 1. punkta otro teikumu, interpretāciju.

2.        Pamata prāvas priekšmets ir distances līguma atcelšana. Lietas dalībniekiem pamata prāvā ir domstarpības par to, vai, atmaksājot pirkuma cenu, atbildētāja ir tiesīga samazināt to par atlīdzību par preces lietošanu, ko veikusi prasītāja.

3.        Distances līgumiem ir raksturīgi, ka komercdarījums netiek apspriests veikalā. Ne līguma noslēgšanas veicināšanas, ne līguma noslēgšanas brīdī starp pārdevēju – kas šajā kontekstā konsekventi tiek saukts par piegādātāju – un pircēju nav personīga kontakta vienlaicīgas fiziskās klātbūtnes izpratnē (3). Līgums tiek noslēgts saskaņā ar piegādātāja organizētu tālpārdošanas vai distances pakalpojumu sniegšanas shēmu (4). Šajā sakarā tiek izmantoti tikai distanciālās saziņas līdzekļi, turklāt saziņas līdzekļu jēdziens Direktīvas 97/7 kontekstā atbilstoši tās I pielikumam ir plašs. No vienas puses, tajā ir ietverti sen zināmi distanciālās saziņas līdzekļi vēstuļu, iespieddarbu, katalogu un telefona zvanu veidā. No otras puses, tajā ir ietverti jaunie, pakāpeniskai attīstībai pakļautie saziņas līdzekļi, kas ļauj veikt komercdarījumus un tirdzniecību ar interneta un citu plašsaziņas līdzekļu starpniecību, piemēram, videoteksts, videotelefons, elektroniskais pasts vai televeikals. It īpaši ņemot vērā jauno tehnoloģiju attīstību, ir jāpielāgo patērētāju aizsardzības noteikumi, tai pašā laikā neaizmirstot par piegādātāju interesēm. Tādēļ, izvērtējot izskatāmo lietu, ir jāievēro, ka komercdarījumi un tirdzniecība ar interneta un līdzīgu moderno plašsaziņas līdzekļu starpniecību nākotnē droši vien būs vēl izplatītāki, nekā tas ir šobrīd.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

4.        Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvērumā ir noteikts:

“tā kā patērētājam faktiski nav iespēju apskatīt izstrādājumu vai pārliecināties par sniegtā pakalpojuma raksturu pirms līguma noslēgšanas; tā kā būtu jāparedz tiesības atteikties no līguma, ja vien šajā direktīvā nav norādīts citādi; tā kā, ja šīs tiesības nav tikai formālas, izmaksas, ja patērētājam tādas rodas, izmantojot atteikuma tiesības, ir jāierobežo ar preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām; tā kā šīs atteikuma tiesības neierobežo valstu tiesību aktos paredzētās patērētāju tiesības, jo īpaši attiecībā uz bojātu izstrādājumu vai pakalpojumu saņemšanu vai uz tādu izstrādājumu un pakalpojumu saņemšanu, kas neatbilst piedāvājumā dotajam šādu izstrādājumu vai pakalpojumu aprakstam; tā kā dalībvalstis nosaka pārējos nosacījumus un pasākumus, ievērojot atteikuma tiesību izmantošanu [..].”

5.        Direktīvas 97/7 5. pantā ir ietvertas norādes par informācijas pienākumiem, kas piegādātājam ir jāizpilda attiecībā uz patērētāju.

6.        Direktīvas 97/7 6. pantā ir noteikts:

“Atteikuma tiesības

1. Attiecībā uz jebkuru no attāluma noslēgtu līgumu patērētājam ir vismaz septiņu darba dienu termiņš, kura laikā viņš, nemaksājot sodu un nesniedzot nekādu pamatojumu, var atteikties no šā līguma. Vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas.

Šo tiesību izmantošanas termiņš sākas:

–      attiecībā uz precēm – no dienas, kurā patērētājs tās ir saņēmis, ja ir izpildītas 5. pantā noteiktās saistības,

[..]

Ja piegādātājs nav izpildījis 5. pantā noteiktās saistības, šis laika posms ir trīs mēneši. Šis laika posms sākas:

–      attiecībā uz precēm – no dienas, kad patērētājs tās ir saņēmis,

[..]

Ja 5. pantā norādītās ziņas iesniedz šajā trīs mēnešu laika posmā, pirmajā daļā minētais septiņu darba dienu termiņš sākas no ziņu iesniegšanas brīža.

2. Ja patērētājs saskaņā ar šo pantu izmanto atteikuma tiesības, piegādātāja pienākums ir bez atlīdzības atmaksāt patērētāja samaksātās summas. Vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas. Šāds atlīdzinājums ir jārealizē iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā – 30 dienu laikā.

3. [..]”

B –    Valsts tiesības

7.        Direktīvas 97/7 transponēšanu Vācijas tiesību sistēmā it īpaši nodrošina Bürgerliches Gesetzbuch [Vācijas Civillikums] (turpmāk tekstā – “BGB”)(5) 312.b un nākamie panti un Verordnung über Informations‑ und Nachweispflichten nach bürgerlichem Recht [Noteikumi par informēšanas un pierādīšanas pienākumu saskaņā ar civiltiesībām] (turpmāk tekstā – “BGB‑InfoV”) (6).

8.        BGB 312.d pantā ar virsrakstu “Atteikuma tiesības un tiesības atpakaļ nosūtīt preci distances līguma gadījumā” ir noteikts:

“1. Distances līguma gadījumā patērētājam ir 355. pantā noteiktās atteikuma tiesības. Līguma par preču piegādi gadījumā patērētājam atteikuma tiesību vietā var piešķirt 356. pantā noteiktās tiesības nosūtīt atpakaļ preci.

2. Atkāpjoties no 355. panta 2. punkta pirmā teikuma, atteikuma termiņš sākas no brīža, kad ir izpildīts 312.c panta 2. punktā noteiktais informācijas pienākums, preču piegādes gadījumā – no dienas, kad patērētājs saņem preci; atkārtotas tāda paša veida preču piegādes gadījumā – no dienas, kad ir saņemta preču pirmā daļa, un pakalpojumu gadījumā – no līguma slēgšanas dienas.” [Neoficiāls tulkojums]

9.        BGB 355. pantā ar virsrakstu “Atteikuma tiesības patērētāju līgumu gadījumā” ir noteikts:

“1. Ja likums saskaņā ar šo pantu piešķir patērētājam atteikuma tiesības, tad viņam vairs nav saistoša izteiktā griba noslēgt līgumu, ja viņš to ir atsaucis noteiktajā termiņā. Atteikums nav jāpamato un tas ir jāpaziņo uzņēmumam rakstiski vai, divu nedēļu laikā nosūtot preci atpakaļ; termiņš ir ievērots, ja prece ir izsūtīta pirms termiņa beigām.

2. Termiņš sākas no brīža, kad patērētājs ir saņēmis skaidri formulētu rakstveida paziņojumu par savām atteikuma tiesībām, kas tam atbilstoši izmantotā saziņas līdzekļa prasībām izskaidro viņa tiesības un kurā ir norādīts tās personas vārds un adrese, kurai ir jāpaziņo par atteikumu, kā arī ir iekļauta atsauce uz termiņa sākuma datumu un 1. punkta otro teikumu. Ja paziņojumu dara zināmu pēc līguma noslēgšanas, tad, atkāpjoties no 1. punkta otrā teikuma, tiesību izmantošanas termiņš ir viens mēnesis. Ja līgums ir jānoslēdz rakstiski, tad termiņš sākas no brīža, kad patērētājam tiek izsniegts rakstisks līgums, patērētāja rakstisks iesniegums vai arī rakstiska līguma vai patērētāja rakstiska iesnieguma kopija. Ja par termiņa sākuma datumu nav vienprātības, pierādīšanas pienākums gulstas uz uzņēmumu.

3. Atteikuma tiesības zaudē savu spēku vēlākais sešus mēnešus pēc līguma noslēgšanas. Preču piegādes gadījumā termiņš sākas no dienas, kad patērētājs tās ir saņēmis. Atkāpjoties no pirmā teikuma, atteikuma tiesības nezaudē spēku, ja patērētājs nav pienācīgi informēts par savām atteikuma tiesībām, distances līgumu par finanšu pakalpojumiem gadījumā tās nezaudē spēku, ja uzņēmums nav pienācīgi izpildījis savu paziņošanas pienākumu, kas tam noteikts 312.c panta 2. punkta 1. apakšpunktā.” [..]

10.      BGB 357. pantā ar virsrakstu “Atteikuma un preces atdošanas juridiskās sekas” ir noteikts:

“1. Atteikuma un preces atdošanas tiesībām atbilstoši piemēro likumā noteikto atteikuma tiesību noteikumus, ja vien nav paredzēts citādi. 286. panta 3. punktu atbilstoši piemēro šajā pantā noteiktajam pienākumam atmaksāt maksājumus; tajā noteiktais termiņš sākas no brīža, kad patērētājs ir paziņojis par atteikumu vai preces atdošanu. Turklāt attiecībā uz patērētāja atlīdzināšanas pienākumu termiņš sākas no brīža, kad patērētājs ir nosūtījis attiecīgo paziņojumu, bet attiecībā uz uzņēmuma atlīdzināšanas pienākumu termiņš sākas no brīža, kad uzņēmums ir saņēmis attiecīgo paziņojumu.

[..]

3. Atkāpjoties no 346. panta 2. punkta pirmā teikuma 3. apakšpunkta, patērētājam ir jākompensē preces vērtības starpība saistībā ar tās samazināšanos, kas radusies noteikumiem atbilstošas ekspluatācijas dēļ, ja vēlākais līguma noslēgšanas brīdī patērētājs ir rakstiski informēts par šādām juridiskajām sekām un iespēju izvairīties no tām. Šis nosacījums nav spēkā, ja vērtības samazinājums ir radies tikai preces pārbaudes rezultātā. 346. panta 3. punkta pirmā teikuma 3. apakšpunktu nepiemēro, ja patērētājs ir pienācīgi informēts par savām atteikuma tiesībām vai uzzinājis par tām citur.

4. Citas prasības nav pieļaujamas.” [..]

11.      BGB‑InfoV 14. panta 1. un 3. punktā ir iekļauti noteikumi par veidu, kādā tiek sniegta informācija par atteikuma tiesībām un preces atdošanas kārtību, kā arī noteikumi par informācijas parauga izmantošanu.

12.      Šajā sakarā BGB‑InfoV 14. panta 1. un 3. punkta 2. pielikumā informācijas par atteikuma tiesībām paraugs ir formulēts šādi:

“Atteikuma tiesības

Līgumu Jūs varat atteikt, paziņojot par to divu nedēļu laikā rakstiski (piemēram, ar vēstuli, pa faksu vai e‑pastu), nenorādot iemeslus, vai arī, ja prece Jums ir nodota pirms termina beigām – atsūtot preci atpakaļ. Termiņš sākas ne agrāk kā ar šīs pamācības [informācijas] saņemšanu rakstiski. Atteikuma termiņš tiek uzskatīts par ievērotu, ja Jūs atteikuma paziņojumu vai preci nosūtiet paredzētajā termiņā. [..]

Atteikuma sekas

Ja atteikums izdarīts paredzētajā termiņā, abām pusēm jāsniedz atpakaļ saņemtie izpildījumi un eventuāli jāatdod ieguvumi (piemēram, procenti). Ja Jūs nevarat mums atdot atpakaļ saņemto izpildījumu pilnībā vai daļēji, vai arī varat to atdot atpakaļ tikai pasliktinātā stāvoklī, tad Jums tiktāl eventuāli ir jāmaksā preces vērtības starpība. Nododot [piegādātas] preces, tas nav spēkā, ja preces [kvalitātes] pasliktinājums ir radies vienīgi, veicot tās pārbaudi – līdzīgi kā tas varētu notikt veikala darījumā.

Turklāt, nelietojot preci kā savu īpašumu un neveicot darbības, kas mazina preces vērtību, Jūs varat izvairīties no pienākuma kompensēt preces vērtības starpību, kas radusies noteikumiem atbilstošas ekspluatācijas dēļ.

Preces, kuras var sūtīt iesaiņotas, jānosūta atpakaļ uz mūsu rēķina un mums uzņemoties risku. Pēc precēm, kuras nevar nosūtīt iepakojumā, mēs ieradīsimies pie Jums.” [Neoficiāls tulkojums]

III – Pamata prāvas fakti un prejudiciālais jautājums

13.      Prasītāja pamata prāvā ir patērētāja. Atbildētāja pamata prāvā ir firma, kas nodarbojas ar preču tālpārdošanu internetā.

14.      Izmantojot atbildētājas piedāvājumu internetā, prasītāja 2005. gada 2. decembrī iegādājās lietotu klēpjdatoru [Notebook]. Pirkuma cena bija EUR 278.

15.      Šī pirkuma izdarīšanas brīdī atbildētāja ievietoja internetā vispārējos komercdarījumu nosacījumus, kuros cita starpā ir noteikts: “[..] noslēgtais līgums Jums vairs nav saistošs, ja Jūs 14 dienu laikā pēc preces saņemšanas nosūtiet piegādāto preci atpakaļ, sedzot [sūtīšanas] izmaksas un uzņemoties risku. Termiņš tiek uzskatīts par ievērotu, ja prece tiek nosūtīta laikus un mēs tiekam iepriekš rakstveidā informēti. Mēs nepieņemam preču atpakaļ sūtījumus, par kuriem mēs iepriekš neesam informēti. [..] Visbeidzot, mēs vēlamies skaidri norādīt, ka Jums ir jākompensē pie mums pasūtītās preces vērtības starpība, kas radusies noteikumiem atbilstošas ekspluatācijas dēļ, un, ja Jūs neesat pārliecināts par to, vai vēlaties preci paturēt, iesakām apzinīgi pieņemt lēmumu par pie mums pasūtītās preces lietošanas uzsākšanu. Jūs noteikti saprotat, ka jau lietotu preci var pārdot citiem klientiem tikai ar atlaidi. Parasti mēs par to atskaitām 15 % no preces vērtības. Pienākums maksāt vērtības atlīdzību nav jāpilda, ja [atpakaļ nosūtītā] prece, kas nav lietota, ir oriģinālajā iepakojumā. Jums tomēr nav aizliegts pie mums nopirkto preci pārbaudīt”.

16.      2006. gada augustā datora displejam parādījās defekts. Prasītāja 2006. gada 4. augustā par displeja defektu paziņoja atbildētājai. Tā atteicās defektu novērst bez maksas.

17.      2006. gada 7. novembrī prasītāja nosūtīja paziņojumu par pirkuma līguma atteikumu un piedāvāja atbildētājai pēc pirkuma cenas atmaksas veikt pretizpildījumu un klēpjdatoru atdot.

18.      Prasītāja pieprasa atbildētājai atmaksāt summu EUR 278 apmērā kopā ar procentiem un ārpustiesas izdevumiem, kā arī atzīt, ka tā ir nokavējusi maksājuma pieņemšanas termiņu.

19.      Atbildētāja iebilst pret prasījumu, norādot, ka par klēpjdatora aptuveni 8 mēnešus ilgu lietošanu prasītājai jākompensē preces vērtības starpība. Līdzīga klēpjdatora vidējā tirgus nomas maksa esot EUR 118,80 par 3 mēnešiem, tātad prasītājas gadījumā par lietošanas laiku preces vērtības starpība esot EUR 316,80, ko var pretstatīt apgalvotajām prasījuma tiesībām uz maksājumu.

20.      Iesniedzējtiesa pieņem, ka prasītāja no preces ir atteikusies pirms atteikuma termiņa beigām, jo tā nebija saņēmusi juridiski korektu informāciju par atteikuma tiesībām.

21.      Šajā sakarā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts tiesībām atteikuma termiņš sākas tikai no brīža, kad atbildētāja izpilda savu informācijas pienākumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbildētājas informācija par atteikuma tiesībām un atteikuma sekām neatbilst BGB 312.c panta 2. punkta un BGB‑InfoV 14. panta 1. un 3. punkta 2. pielikuma norādēm un tādēļ nav spēkā. Iesniedzējtiesa attiecīgi min dažādus informācijas aspektus (7).

22.      Attiecībā uz darījuma atcelšanu iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši valsts tiesībām patērētājam atteikuma gadījumā saskaņā ar BGB 312.d panta 1. punkta pirmo teikumu kontekstā ar 355. pantu, 357. panta 1. punktu un 346. panta 1. punktu ir jāatdod saņemtie pakalpojumi. Turklāt BGB 346. panta 1. punktā ir noteikts, ka ir jāatlīdzina gūtais labums. Ja atdošana sakarā ar ieguvuma raksturu ir izslēgta, tad parādniekam saskaņā ar BGB 346. panta 2. punkta 1. daļas pirmo apakšpunktu ir jākompensē preces vērtības starpība. Saskaņā ar BGB 100. pantu gūtais labums ir kādas lietas augļi, kā arī priekšrocības, ko nodrošina šīs lietas izmantošana.

23.      Iesniedzējtiesa norāda, ka nolēmums par prasītājas izvirzīto prasījumu atmaksāt samaksāto summu EUR 278 apmērā ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai, atmaksājot pirkuma cenu, atbildētāja ir tiesīga samazināt to par preces vērtības starpību, ņemot vērā labumu, ko prasītāja ir guvusi no patēriņa preces. Nolēmuma pieņemšanai šajā tiesvedībā nav būtiski, ka klēpjdatoram kopš 2006. gada augusta bija defekts. Šis fakts jāņem vērā, vienīgi aprēķinot lietošanas iespējas ilgumu. Ir jāpieņem, ka prasītāja lietoja klēpjdatoru vienīgi tam paredzētajos nolūkos (8).

24.      Šajā situācijā Amtsgericht Lahr [Laras Pirmās instances tiesa] (Vācija) ar 2007. gada 26. oktobra rīkojumu uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 6. panta 2. punkts, lasot to kopā ar 1. punkta otro teikumu, ir interpretējams tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts regulējums, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja patērētājs paredzētajā termiņā izdara atteikumu, pārdevējs var pieprasīt vērtības starpības atlīdzību par piegādātās preces lietošanu?”

IV – Tiesvedība Tiesā

25.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2007. gada 5. novembrī.

26.      Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza Beļģijas, Vācijas, Spānijas, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija.

27.      Pēc rakstveida procesa Tiesa 2008. gada 11. decembrī noturēja tiesas sēdi, kurā savus apsvērumus sniedza Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija.

V –    Galvenie lietas dalībnieku argumenti

28.      Tiesas rīcībā esošos viedokļus var iedalīt divos argumentācijas virzienos, katrā no kuriem daļēji ir saskatāmas vēl citas nianses. Līdz ar to Vācijas un Austrijasvaldības, kā arī Komisija norāda, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši, turpretī Beļģijas, Spānijas un Portugāles valdības ierosina uz jautājumu atbildēt apstiprinoši.

29.      Piedāvāto atbilžu plašais spektrs liecina par to, ka atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir meklējama, ņemot vērā būtisko interpretācijas brīvību (9).

30.      Vācijas un Austrijasvaldības uzskata, ka Direktīva 97/7 pieļauj valsts tiesību normu par preces vērtības starpības kompensāciju par faktiski gūto labumu. Tā neprecizē, vai un ciktāl patērētājam ir pienākums kompensēt gūto labumu. Kompensācija par gūto labumu nav ne “izmaksas” Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvēruma vai 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma un 2. punkta izpratnē, ne arī “sods” šīs direktīvas 6. panta 1. punkta pirmās daļas pirmā teikuma izpratnē. “Sods” direktīvas izpratnē ir maksājums, kas tikai soda par atteikumu, nesaistot to ar konkrētu uzņēmuma finansiālo zaudējumu. Pienākums kompensēt preces vērtības starpību no gūtajām priekšrocībām, kas paliek patērētāja rīcībā, nav sods par atteikumu. “Izmaksas” saistībā ar atteikuma tiesību izmantošanu ir tikai tās naudas summas, kas kalpo atteikuma izraisīto procedūru izpildei. Atteikuma tiesību izmantošanas kontekstā patērētāja veicamā procedūra ir preces atpakaļ nosūtīšana, un piegādātāja veicamā apstrādes procedūra ir vajadzības gadījumā atmaksāt jau samaksāto pirkuma cenu. No direktīvas neizriet vārda “izmaksas” plašāka interpretācija, atbilstoši kurai pret patērētāju nevarētu celt prasību par netaisnu iedzīvošanos, un tāda neizrietētu arī, interpretējot direktīvu, pamatojoties uz tās sistēmu, jēgu un mērķi. Direktīvu 97/7 raksturo divas pamatnostādnes: iekšējā tirgus pilnveidošana un patērētāju aizsardzība. Valsts tiesību norma, kas atteikuma gadījumā paredz abpusējas tiesības uz atlīdzību par faktiski gūtām priekšrocībām, neietekmē šos abus principus.

31.      Tātad Direktīva 97/7 neaizliedz šādu atlīdzības maksu par preču lietošanu, bet tās piemērošana ir dalībvalstu kompetencē. Tas izriet no direktīvas preambulas 14. apsvēruma, atbilstoši kuram dalībvalstis nosaka pārējos nosacījumus un pasākumus, ievērojot atteikuma tiesību izmantošanu. Ja patērētājs pirms paziņojuma par atteikumu ir ne tikai izmēģinājis pirkuma priekšmetu, bet arī intensīvi lietojis, gūstot no tā labumu, būtu neatbilstoši liegt piegādātājam iespēju pieprasīt no patērētāja atlīdzību [par preces lietošanu].

32.      Austrijas valdība papildus norāda, ka valsts tiesību norma, kurā noteikts, ka piegādātājs līguma atcelšanas gadījumā var pieprasīt patērētājam atlīdzību par preces lietošanu, ir jāinterpretē atbilstoši direktīvai. Atlīdzības maksas par preču lietošanu piemērošana nebūtu saderīga ar Direktīvas 97/7 6. pantā noteikto atteikuma tiesību mērķi tādā gadījumā, ja pienākums maksāt šādu atlīdzību patērētājam tiktu uzlikts jau tad, kad tas preci tikai novērtē vai izmēģinājuma nolūkā atbilstoši noteikumiem īslaicīgi izmanto. Šāds finansiāls apgrūtinājums, kas sagaidītu patērētāju ikreiz, kad tas izmantotu atteikuma tiesības, līdzinātos ar direktīvu nesaderīgam sodam, kas patērētājam apgrūtinātu vai pat liegtu izmantot atteikuma tiesības. Tomēr Direktīvas 97/7 galvenais mērķis ir novērst mazāk labvēlīgu attieksmi pret patērētāju, kas preces iegādājas tālpārdošanā, salīdzinājumā ar to, kas noslēdz līgumu, fiziski klātesot abām līgumslēdzējām pusēm, un šajā sakarā parasti bez maksas var novērtēt pirkuma priekšmetu (piemēram, to uzlaikojot). Tādēļ tālpārdošanā, saņemot preci, ir jābūt iespējai to novērtēt, kas gan notiek pēc līguma slēgšanas, bet kam, neierobežojot atteikuma tiesību izmantošanu, ir jānodrošina patērētājam līdzīga situācija kā personai, kas pirkuma priekšmetu ir pārbaudījusi pirms līguma slēgšanas.

33.      Vācijas valdība vēl norāda, ka attiecīgā Vācijas tiesību norma papildina Direktīvas 97/7 normas un pilnveido šajā direktīvā iestrādāto izpildījuma attiecību atcelšanu. Tā ietver abpusēju pienākumu atlīdzināt gūtās priekšrocības. Gadījumā, ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, piegādātājam atbilstoši BGB 357. panta 1. punkta pirmajam teikumam, lasot to kopā ar 346. panta 1. punktu, ir pienākums atmaksāt saņemto naudas summu un izmaksāt naudas izmantošanas rezultātā gūtās priekšrocības. Par priekšrocībām šajā izpratnē var tikt uzskatīti ienākumi no kapitāla, piemēram, procenti, kā arī parādu dzēšanas dēļ ietaupītie izdevumi, piemēram, kredīta izmaksas. Ja, pretēji pienācīgas saimniekošanas noteikumiem, piegādātājs naudu nav ne noguldījis, ne arī izmantojis parādu dzēšanai, kaut gan tas viņam bija iespējams, viņam atbilstoši BGB 357. panta 1. punkta pirmajam teikumam, lasot to kopā ar 347. panta 1. punkta pirmo teikumu, ir pienākums kompensēt patērētājam vērtības starpību. Savukārt patērētājam atbilstoši BGB 357. panta 1. punkta pirmajam teikumam, lasot to kopā ar 346. panta 1. un 2. punktu, ir pienākums kompensēt preces vērtības starpību par iespējami gūto labumu. Saskaņā ar BGB 100. pantu gūtais labums ir priekšrocības, ko nodrošina attiecīgās lietas izmantošana. Saskaņā ar Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] judikatūru, lai aprēķinātu preces vērtības starpību, ir jāsamēro faktiskais preces lietošanas laiks ar (vēl) iespējamo preces lietošanas laiku un jāsareizina ar preces cenu. Pamatojoties uz šo aprēķina metodi, preces vērtības starpība, kas jāmaksā patērētājam, nekad nevar būt lielāka par pirkuma cenu. Principā preces vērtības starpība parasti nevar būt liela. Prasījums, ko pamata prāvā izvirza piegādātājs, pēc sava lieluma nav pārliecinoša. Turklāt jānorāda, ka patērētājam nav pienākuma pierādīt preces vērtības starpību, jo Vācijas tiesības uzliek piegādātājam pienākumu pierādīt apgalvojumu, ka patērētājs no lietas ir faktiski guvis saimniecisku labumu, kā arī no tā, iespējams, izrietošo prasījumu apmēru.

34.      Komisija līdzīgi kā Vācijas un Austrijas valdības uzskata, ka tādu kā attiecīgo Vācijas tiesību regulējumu par atlīdzību par preces lietošanu nevar ietvert jēdzienā “izmaksas”. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Kopienu tiesības neveido šķērsli valstu tiesu rūpēm par to, lai tiesību, kuras garantē Kopienu tiesību sistēma, aizsardzība neradītu netaisnu prasītāju iedzīvošanos (10). Komisija ierobežojoši norāda, ka tas tomēr nenozīmē, ka šajā ziņā piemērojamās valsts tiesības neatkarīgi no Kopienu tiesībām tiek piemērotas Kopienu tiesībās noteiktiem gadījumiem. Gluži pretēji, Tiesa pastāvīgajā judikatūrā prasa, lai, piemērojot dalībvalstu tiesības, Kopienu tiesībās noteiktiem gadījumiem tiktu ņemti vērā līdzvērtības un efektivitātes principi (11). Turklāt līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai attiecīgie noteikumi tiktu vienādi piemēroti prasībām par Kopienu tiesību pārkāpumiem līdzīgi kā prasībām par valsts tiesību pārkāpumiem, ja tas attiecas uz vieniem un tiem pašiem nodokļiem vai nodevām. Komisija šajā ziņā izskatāmajā lietā nesaskata Kopienu tiesību problēmas. Tomēr tā uzskata, ka atšķirīgi būtu jāvērtē juridiskā situācija, kas piegādātājam distances līguma gadījumā ļautu pieprasīt samaksu par preces lietošanu, kas aprēķināta, pamatojoties uz abstraktiem kritērijiem, un līdz ar to tādēļ varētu būt pārlieku augsta, padarot iebildumu izvirzīšanu par ekonomiski neizdevīgu un tādējādi praktiski neiespējamu. Komisija uzskata, ka samaksai par preces lietošanu jābūt atkarīgai no iegādātās preces faktiskās vērtības un sagaidāmā derīguma termiņa, tādējādi aprēķinot to proporcionāli sākuma cenai un lietošanas ilgumam.

35.      Beļģijas, Spānijas un Portugāles valdības uzskata, ka Direktīva 97/7 nepieļauj valsts regulējumu par atlīdzību par faktiski gūto labumu.

36.      No Direktīvas 97/7 izriet, ka vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas. Arī no direktīvas preambulas 14. apsvēruma neizriet nekas cits, ar to nav saistīta iespēja iekasēt vēl citus izdevumus. Direktīvas 97/7 6. panta 2. punkta mērķis ir nosūtīt atpakaļ lietas to “sākotnējā stāvoklī”, kas nozīmē tikai saņemto preču vai pakalpojumu nosūtīšanu atpakaļ, pretī saņemot veikto maksājumu atmaksu. Īpaši nozīmīgi ir atbildēt uz prejudiciālo jautājumu direktīvas mērķa, kas ir patērētāju aizsardzība, izpratnē. Jebkuru ar patēriņu saistīto attiecību kontekstā patērētāji veido neaizsargātāko posmu. Tas it īpaši attiecas uz distances līgumu slēgšanu. Iepriekš minētās valdības uzskata, ka šajā jomā patērētāju aizsardzības prasībām ir jābūt īpaši augstām, lai nepieļautu, ka distanciālās saziņas līdzekļu izmantošanas dēļ samazinās patērētāju aizsardzība. Viens no galvenajiem tiesību akta punktiem ir atteikuma tiesību paredzēšana patērētājiem. Atbilstoši direktīvas preambulas 14. apsvērumam šo tiesību efektivitāte prasa aizliegt uzlikt patērētājam atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā pienākumu veikt citus, ne tikai ar preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām saistītus pienākumus. Ja pārdevējam ir iespēja par preces lietošanu pieprasīt atlīdzību, kas turklāt ir grūti nosakāma, tas ietekmē tiesību uz apdomāšanās laiku un atteikuma tiesību izmantošanu, ja nepadara tās vispār par formālām tiesībām, jo patērētājs tiek kavēts izmantot savas tiesības. Tiesību uz preces vērtības starpību atzīšana pārdevējam, kas nav izpildījis savu informācijas sniegšanas pienākumu, ir pretrunā Kopienu likumdevēja gribai. Piemēram, Spānijas tiesībās ir skaidri aizliegta šāda atlīdzība, kas pēc būtības ir uzskatāma arī par sodu.

VI – Tiesiskais vērtējums

A –    Sākotnējās piezīmes

37.      Attiecīgā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenā juridiskā problēma ir jautājums, vai Direktīvā 97/7 paredzētās atteikuma tiesības ir saderīgas ar valsts noteikumu, kas distances līguma atcelšanas gadījumā paredz, ka patērētājam ir jākompensē preces vērtības starpība par attiecīgās preces lietošanu.

38.      Sākumā gribu pirmām kārtām atgādināt, ka šī nav pirmā reize, kad problēma, kas saistīta ar preces vērtības starpības kompensāciju par preces lietošanu, ir kļuvusi par Tiesas judikatūras priekšmetu. Šajā sakarā ir jāatgādina par 2008. gada 17. aprīļa spriedumu lietā Quelle (12) saistībā ar jautājumu, vai līgumam neatbilstīgas patēriņa preces nomaiņas gadījumā pārdevējam ir tiesības pieprasīt no patērētāja atlīdzību par šīs preces lietošanu. Atbilstošās Kopienu tiesības attiecīgajā lietā bija Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīva 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (13). Tiesa spriedumā lietā Quelle – atbilstoši 2007. gada 15. novembra secinājumiem (14) – secināja, ka Direktīvas 1999/44 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pārdevējam gadījumā, ja tas piegādājis neatbilstīgu patēriņa preci, ir tiesības no patērētāja pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgās preces lietošanu līdz tās nomaiņai pret jaunu preci (15).

39.      Ar zināmā mērā līdzīgām problēmām Tiesa saskārās lietā Schulte (16) un lietā Crailsheimer Volksbank (17) saistībā ar finansējuma saņemšanu, ciktāl tas attiecās uz jautājumu par to, vai ar Kopienu tiesību normām par atteikuma tiesībām sliekšņa darījumu gadījumā ir saderīga situācija, kad valsts tiesību akti hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā uzliek patērētājam pienākumu ne tikai atmaksāt saskaņā ar līgumu saņemtās summas, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei. Atbilstošās Kopienu tiesības attiecīgajā lietā bija Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (18). Tiesa spriedumos lietā Schulte un lietā Crailsheimer Volksbank secināja, ka pienākums maksāt kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei ir saderīgs ar direktīvu (19).

40.      Saistībā ar izskatāmajā lietā mūs interesējošo Direktīvu 97/7 vēl nav judikatūras jautājumā par iespējamo preces vērtības atlīdzību tās lietošanas gadījumā. Vai un cik lielā mērā abām iepriekš 37. un 39. punktā minētajām judikatūras nostādnēm var būt nozīme izskatāmās lietas problēmu sakarā – būs jāprecizē turpmāk.

41.      Izsakot otru piezīmi, saistībā ar lietas apstākļiem īsi jāmin, ka Direktīva 97/7 nenošķir jaunas un lietotas preces. Abos gadījumos ir spēkā atteikuma tiesības.

42.      Izsakot trešo piezīmi, gribu norādīt uz divām pamata prāvas īpatnībām. Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka iesniedzējtiesa savu jautājumu uzdod saistībā ar gadījumu, kurā faktiski gan ir nozīme piegādātās preces defektam, kas ir radies apmēram septiņus mēnešus pēc pirkuma veikšanas. Tomēr iesniedzējtiesa skaidri uzsver, ka, pēc tās domām, nolēmuma pieņemšanai nav būtiski defekta esamība, šim faktam var būt nozīme tikai, aprēķinot lietošanas iespējas ilgumu. No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgā juridiskā problēma būtiski atšķiras no tās, kas tika izskatīta iepriekš minētajā lietā Quelle (20), kur citas direktīvas (21) kontekstā arī bija jāizvērtē problēma, kas saistīta ar atlīdzību par piegādātas un vēlāk atpakaļ nosūtītas preces lietošanu. Šajā lietā jautājums par atlīdzību radās pavisam atšķirīgos apstākļos, proti, saistībā ar neatbilstīgas patēriņa preces piegādi un tās nomaiņu pret jaunu preci.

43.      Otrkārt, gribu uzsvērt, ka atbilstoši iesniedzējtiesas konstatētajiem faktiem līgums pamata prāvā tika atcelts ievērojamu laiku pēc pirkuma veikšanas datuma, proti, pēc apmēram 11 mēnešiem. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, neraugoties uz to, pēc iesniedzējtiesas domām, līgums ir atcelts laikus pirms atteikuma termiņa beigām, jo patērētāja valsts tiesībās noteiktā termiņā (22) nebija saņēmusi juridiski korektu informāciju par atteikuma tiesībām. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka attiecīgais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav par patērētāja atteikuma savlaicīgumu. Līdz ar to turpmākā juridiskā analīze būs tikai par problēmu, kas attiecas uz atlīdzības prasījumu par preces lietošanu distances līgumu atcelšanas gadījumā.

44.      Kaut arī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība galvenokārt ir veidota tādējādi, lai attiecīgos Kopienu tiesību noteikumus interpretētu, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, gribu norādīt, ka izskatāmās lietas kontekstā varētu būt svarīgi neierobežot vērtējumu, attiecinot to tikai uz šo drīzāk “netipisko situāciju”. Ir svarīgi padomāt arī par situācijām, kuras parasti tiks izskatītas saistībā ar šo problēmu. Risinājumam jābūt piemērojamam arī šīm situācijām.

B –    Ievada apsvērumi par atlīdzības par preces lietošanu būtību un uzdevumu

45.      Lai norobežotu problēmu, ko izvirza prejudiciālais jautājums, gribu izteikt dažus apsvērumus par atlīdzības par preces lietošanu būtību un uzdevumu. Kādās situācijās vispār varētu piemērot šādu atlīdzību, ja tā tomēr būtu saderīga ar Direktīvu 97/7? Šajā sakarā gribu vispirms nodalīt “pārbaudīšanu” no “lietošanas”. Pēc tam gribu mazliet sīkāk aplūkot, kas konkrēti varētu būt domāts ar “lietošanu”.

46.      Vispirms gribu precizēt, ar ko “lietošana” atšķiras no “pārbaudīšanas”. Pie pārbaudīšanas pieder aplūkošana, uzlaikošana un arī izmēģināšana. Daudzu preču, piemēram, apģērba un tehnisko ierīču, gadījumā lēmums veikt pirkumu tiek pieņemts, novērtējot to funkcionālās īpašības. Tālpārdošanas struktūras īpatnība ir tā, ka tajā netiek piedāvāts demonstrēšanai paredzēts priekšmets vai ierīce, bet šo funkciju izpilda pats pirkuma priekšmets (23). Piemēram, apģērba un apavu pielaikošana nenozīmē tikai aplūkošanu, bet arī uzlaikošanu un izmēģinājuma veida nēsāšanu. Iegādājoties tālpārdošanas ceļā vieglo automašīnu, arī izmēģinājuma braucienu, līdzīgi kā iegādājoties to pie pārdevēja autosalonā, nekad nevarētu klasificēt kā preces lietošanu no pircēja puses (24). Piemērs ar vieglo automašīnu ir it īpaši uzskatāms, jo jaunas automašīnas gadījumā, lai ar to veiktu izmēģinājuma braucienu, var būt nepieciešama tās pirmā reģistrācija, kas, kā tas ir minēts literatūrā, parasti samazina automašīnas vērtību par apmēram 20 %, un līdz ar to automašīna pēc tam tiek uzskatīta par lietotu transportlīdzekli (25).

47.      Laikošanas un izmēģināšanas dēļ pie preces vai uz preces, iespējams, atstātās pēdas principiāli (26) nedrīkst pielīdzināt lietošanas atstātajām pēdām. Tās ir pēdas, kas var rasties arī ārpus tālpārdošanas, izmēģinot preci uz vietas, un kas nekad nerada pienākumu atlīdzināt preces vērtību, kamēr tā nav sabojāta. Katrā konkrētajā gadījumā tas ir atkarīgs no attiecīgās preces raksturlielumiem vai dabas, no tā, vai pārbaudīšanas vai lietošanas rezultātā ir mainījusies preces vērtība un vai (un par kādu cenu) preci pēc atdošanas vispār vēl var pārdot (27). Iegādājoties preci uz vietas veikalā, risks par preces vērtības samazināšanos principā gulstas uz pārdevēju, kurš tādēļ daudzos gadījumos būs sagatavojis demonstrēšanai paredzētu ierīci vai priekšmetu. Struktūras ziņā atšķirīgi veidotās tālpārdošanas īpatnība ir tā, ka šis risks nerodas pirms preces iegādāšanās, bet gan tikai pēc pirkuma veikšanas un preces piegādes.

48.      Direktīvā 97/7 noteikto atteikuma tiesību galvenais mērķis ir dot patērētājam iespēju bez maksas pārbaudīt tālpārdošanā pasūtītu preci (28). To uzskatāmi apliecina attiecīgā valsts tiesību norma, kas izriet no BGB 357. panta 3. punkta otrā teikuma (29).

49.      Katrā ziņā praksē bieži varētu būt grūtības novilkt robežu starp pārbaudīšanu, no vienas puses, un lietošanu, no otras puses (30). Domājams, ka daudzos gadījumos šajā ziņā nebūs skaidri redzama robeža, bet gan būs ievērojama pelēkā zona (31), kad lēmums būs jāpieņem par katru konkrētu gadījumu. Problemātiski būs noskaidrot, kurai no pusēm – piegādātājam vai patērētājam – Direktīva 97/7 uzliek šai pelēkajai zonai piemītošo risku īpašajā tālpārdošanas situācijā. Ja atlīdzība par preces lietošanu vispār principā ir saderīga ar Direktīvu 97/7, ir paredzams, ka starp pusēm parasti varētu būt strīds par to, vai prece ir vai nav tikusi lietota (32). Domājams, ka problēmas stūrakmens būs pienākums norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus, turklāt jau minētajā pelēkajā zonā pierādīšanas pienākums ir jo īpaši sarežģīts, neatkarīgi no tā, kurai pusei tas ir uzlikts (33).

50.      Tomēr situācija pamata prāvā, par ko ir prejudiciālais jautājums, skaidri atšķiras no šādām tipiskām problēmām. Šķiet, ka prejudiciālais jautājums it īpaši attiecas uz gadījumiem, kad patērētājs ne tikai ir paspējis mājās izdarīt to, kas, veicot pirkumu tālpārdošanas ceļā, iepriekš nebija iespējams sakarā ar iztrūkstošo veikala apmeklējumu – aplūkot, piemērīt vai izmēģināt preci –, bet arī ir acīmredzami lietojis preci “izmantošanas” izpratnē. No faktu izklāsta var secināt, ka iesniedzējtiesa acīmredzami uzskata, ka patērētāja klēpjdatoru ir ne tikai izmēģinājusi, bet arī izmantojusi un lietojusi. Piemēram, iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka ir jāpieņem, ka prasītāja lietoja klēpjdatoru (vienīgi) tam paredzētajos nolūkos. Tikai vienā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vietā iesniedzējtiesas vārdu izvēle pauž ko citu, minot “lietošanas iespējas ilgumu”, kas, pēc manām domām, nav pielīdzināms faktiskai lietošanai.

51.      Uzskatu, ka pamata prāvas apstākļi neataino parastu strīda situāciju, kas attiecas uz atlīdzību par preces lietošanu atbilstoši Direktīvai 97/7. Gluži pretēji, šāda situācija man šķiet drīzāk netipiska, un galvenokārt tas ir saistīts ar attiecīgās direktīvas transponēšanas valsts tiesībās īpatnībām, kas noteiktu situāciju gadījumā pārsniedz direktīvas obligātās prasības un hronoloģiski paredz ļoti ilgu vai neierobežotu atteikuma tiesību piemērošanu. Ir skaidrs, ka hronoloģiski ilgāk paredzēts termiņš slēpj sevī būtisku lietošanas potenciālu (34).

52.      Tomēr nepietiek tikai nošķirt “pārbaudīšanu” un “lietošanu”. Ir jāiztirzā arī “lietošanas” jēdziens. Vai runa ir par faktisku lietošanu (ko aprēķina stundās vai dienās), vai pietiek jau ar lietošanas iespēju (laika posmu starp preces saņemšanu un atdošanu)? Vai tātad preces atrašanās īpašumā atteikuma termiņa darbības laikā var būt preces lietošana, no kā izriet atlīdzināšanas pienākums (35) (kas praktiski nozīmētu papildu nomas maksu)? Vai tādā gadījumā ir jāatlīdzina par jebkuru faktisku lietošanu (kas praktiski arī nozīmētu papildu nomas maksu) vai tikai par tādu, kas ir atstājusi nolietojuma pēdas? Uzskatu, ka, neiedziļinoties sīkumos, “atlīdzība par preces lietošanu” var būt domāta, lai kompensētu divas principiāli atšķirīgas, tomēr cieši savstarpēji saistītas īpašuma pozīcijas. No vienas puses, tā var būt priekšrocību kompensācija, ko patērētājs ir guvis preces lietošanas dēļ (atlīdzība par lietošanu). No otras puses, atlīdzības mērķis tomēr var būt arī lietošanas dēļ radušos trūkumu kompensācija (atlīdzība par nolietojumu).

53.      Tā kā runa ir par “atlīdzību par preces lietošanu”, vēl ir jāuzdod jautājums par šo abu jēdzienu savstarpējo saistību. Šķiet, ka tāds kā Vācijas tiesiskais regulējums paredz preces vērtības zaudējumu jebkādas lietošanas un arī lietošanas iespējas dēļ. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši valsts judikatūrai kompensējamā preces vērtības starpība netiek noteikta par katru konkrētu lietošanas gadījumu (piemēram, par pamatu ņemot dienas vai stundas), bet gan, pamatojoties uz attiecību starp lietas iespējamo lietošanas laiku un tās lietošanas laiku (36) (turklāt acīmredzami domāts ir lietošanas iespējas laiks). Tātad tiek veikts vienots aprēķins, pamatojoties uz faktoriem, kas attiecas uz saikni starp laiku un vērtību.

54.      Ierosinu pievērst uzmanību apstāklim, ka, ja, izskatot jautājumu par “atlīdzību”, netiek nošķirtas “atlīdzības par lietošanu” un “atlīdzības par nolietojumu” pieejas, tad no sistēmiskā viedokļa var rasties būtiskas izpratnes problēmas.

55.      Šķiet, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz iepriekš minēto (37) atlīdzības par lietošanu pieeju, jo tā attiecīgo lietošanu raksturo atbilstoši BGB 100. pantam kā kādas lietas augļus, kā arī priekšrocības, ko garantē šīs lietas izmantošana (38). Līdz ar to tās uzdotā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai prasītājai ir jāmaksā sava veida “nomas maksa” par mēnešiem ilgo datora izmantošanu, kas izriet no tā apstākļa, ka lieta bija prasītājas rīcībā un prasītāja to varēja lietot, turpretī piegādātājs tajā pašā laika posmā nevarēja ar to rīkoties.

56.      Gadījumā, ja valsts tiesību norma par atlīdzību par piegādātas patēriņa preces lietošanu būtu jāatzīst par saderīgu ar Direktīvu 97/7, agrāk vai vēlāk nenovēršami būtu jāsniedz atbildes no Kopienu tiesību viedokļa uz tādiem kā šeit izvirzītie jautājumi.

57.      Visbeidzot, gribu vēl norādīt, ka neatkarīgi no līdz šim nenoskaidrotās nošķiršanas Kopienu tiesībās – kas konkrēti ir jāsaprot ar atlīdzību par preces lietošanu, domās ir jāņem vērā arī zaudējumu atlīdzības problēma. Tas tādēļ, ka zaudējumu atlīdzība vienmēr var kļūt par svarīgu jautājumu brīdī, kad lietošanas rezultātā papildus iespējamam (laika) vērtības zudumam ir radušies arī zaudējumi. Pat ja izskatāmajā lietā nav runa par zaudējumu atlīdzības situāciju, sistēmisku iemeslu dēļ vēlāk tomēr nedaudz ir jāpievēršas jautājumam, kā risināt šādas problēmas (39).

C –    Par pārbaudes posmiem, kas izriet no prejudiciālā jautājuma

58.      Prejudiciālais jautājums attiecas uz Direktīvas 97/7 6. panta 1. un 2. punktu (40). Saskaņā ar Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas pirmo teikumu savlaicīgam no attāluma noslēgta līguma atteikumam nedrīkst piemērot sodu. Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā noteikts, ka vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas. Saskaņā ar Direktīvas 97/7 6. panta 2. punktu piegādātāja (41) pienākums atteikuma gadījumā ir bez atlīdzības atmaksāt patērētāja samaksātās summas. Pēc tam tiek atkārtoti norādīts, ka vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas. Direktīvas 97/7 6. panta teksts nesniedz nekādu īpašu norādi jautājumā par atlīdzību par preces lietošanu (42).

59.      Lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, no vienas puses, ir jānoskaidro, vai uz atlīdzību par piegādātās patēriņa preces lietošanu attiecas direktīvas 6. pantā minētie “soda” un “izmaksu” jēdzieni un līdz ar to tā nav saderīga ar Direktīvu 97/7 jau tādēļ vien, ka šī atlīdzība nav preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas. Neviens no abiem jēdzieniem pēc savas būtības un piemērojamības nenorāda uz dalībvalstu tiesībām.

60.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Kopienu tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Kopienā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (43).

61.      Tādējādi šajā lietā interpretējamie jēdzieni ir jāuzskata par Kopienu tiesību jēdzieniem un jāinterpretē autonomi.

62.      Gadījumā, ja uz šādu atlīdzību neattiektos ne soda, ne arī izmaksu jēdziens, tad būtu jāizvērtē, vai, pamatojoties uz Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvērumu, dalībvalstīm ir tiesības neatkarīgi pieņemt tādu tiesību normu par preces vērtības starpības kompensāciju, kāda tā ir pamata prāvā.

D –    Vai preces vērtības starpības kompensācija ietilpst soda jēdzienā un tādēļ nav saderīga ar Direktīvu 97/7?

63.      Autonomi interpretējamais soda jēdziens (44) Direktīvā 97/7 nav definēts. Pēc manām domām, ar sodu šaurā izpratnē ir jāsaprot maksājums, kam nav cita mērķa kā tikai sodīt. Tajā ietilptu arī soda naudas un līgumsodi (45). Nekas neliecina, ka preces vērtības starpības kompensācija būtu jāuzskata par sodu šaurā izpratnē. Jēdziens attiecas uz atlīdzību par preces lietošanu, tātad tas attiecas uz īpašu, no soda nošķiramu mērķi.

64.      Plašākas soda jēdziena interpretācijas gadījumā, par ko es iestājos šajā lietā, tas varētu attiekties arī uz maksu, it īpaši uz maksu par līguma atcelšanu. Tas varētu attiekties arī uz vienoto vērtības vai zaudējumu atlīdzību, kas netiek aprēķināta par konkrētu zaudējumu vai konkrētu lietošanas gadījumu, bet gan tiek noteikta vispārpiemērojami (46). Šāda atlīdzība gan min citu mērķi, nevis sodu, tomēr, veicot aprēķinu, tā konkrēti neatsaucas uz šo citu mērķi, tātad tā pēc būtības drīzāk varētu būt sods. Tomēr, pēc manām domām, preces vērtības starpības kompensācija, kas attiecas uz faktisku lietošanu un tā arī tiek aprēķināta, nebūtu jāietver soda jēdzienā.

65.      Tāda preces vērtības starpības kompensācija kā pamata prāvā pieprasītā varētu ietilpt soda jēdzienā tikai tādā gadījumā, ja šis jēdziens tiktu interpretēts ļoti plaši un tiktu uzskatīts par vienotu jēdzienu visām faktiskām izmaksām (tomēr turpmākā gaitā (47) ir jāprecizē, vai preces vērtības starpības kompensācija vispār var ietilpt izmaksu jēdzienā), kuru apmaksu patērētājs varētu uztvert kā sodu un kas tādēļ varētu likt patērētājam distancēties no savām atteikuma tiesībām. Šādas plašas interpretācijas dēļ izmaksu jēdziens gandrīz pilnībā iekļautos soda jēdzienā. Tomēr direktīvas tekstā nekas par to neliecina.

66.      Uzskatu, ka tādēļ preces vērtības starpības kompensāciju nevar uzskatīt par sodu.

E –    Vai preces vērtības starpības kompensācija ietilpst izmaksu jēdzienā un tādēļ nav saderīga ar Direktīvu 97/7?

67.      Ir jānoskaidro, vai preces vērtības starpības kompensācija ietilpst izmaksu jēdzienā, kas ir minēts gan Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā, gan 6. panta 2. punktā, un ir interpretējams autonomi (48).

1)      Izmaksu jēdziens Direktīvā 97/7 – interpretācija, pamatojoties uz tekstu un teikuma sistēmu

68.      Direktīvā nav skaidri definēts izmaksu jēdziens (49) un nekas neliecina, ka Kopienu tiesībās eksistētu vispārēja vai katrā ziņā attiecīgi piemērojama šī jēdziena definīcija (50). Tomēr Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma, kā arī 6. panta 2. punkta dēļ kļūst skaidrs, ka izmaksu jēdziens attiecas uz izmaksām, “ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības”. Saskaņā ar direktīvu patērētājam, kurš preci nosūta atpakaļ, drīkst prasīt apmaksāt tikai “preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas” (51). Attiecīgais formulējums un atsauce uz “vienīgo maksu, ko var prasīt no patērētāja”, liecina, ka direktīva pieļauj vēl citas izmaksas papildus šīm “preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām”, ko tomēr nedrīkst prasīt segt patērētājam.

69.      Direktīvas teksts neattiecina šīs pārējās izmaksas tikai uz līguma izmaksām – tātad izmaksām, kas ir radušās līguma slēgšanas procesā –, bet gan attiecina tās arī uz izmaksām, “ko prasa no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības”. No fakta, ka direktīvas teksts 6. panta 1. un 2. punktā attiecas uz “preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām”, var secināt, ka bez šiem izdevumiem var būt arī “netiešie izdevumi”, kas arī liecina par labu plašai izmaksu jēdziena Direktīvas 97/7 izpratnē interpretācijai. Tam par labu ir arī fakts, ka saskaņā ar 6. panta 1. un 2. punktu tās ir izmaksas, “kas rodas” atteikuma tiesību īstenošanas rezultātā. Tekstā nekas neliedz ietvert atlīdzību par piegādātās preces lietošanu izmaksu jēdzienā Direktīvas 97/7 izpratnē (52).

70.      Starpsecinājumā ir jāatzīmē, ka Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma, kā arī 6. panta 2. punkta interpretācija, pamatojoties uz tekstu un teikuma sistēmu, nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu, vai šīs direktīvas izmaksu jēdziens ietver sevī arī preces vērtības starpības kompensāciju. Tomēr var secināt, ka sistēmiskie argumenti liecina, ka izmaksu jēdziens šīs direktīvas izpratnē ir jāinterpretē plaši.

2)      Izmaksu jēdziens Direktīvā 97/7 – teleoloģiskais un sistēmiskais izvērtējums

71.      Pēc manām domām, teleoloģiska pieeja pamato izmaksu jēdziena plašu interpretāciju, ietverot tajā attiecīgo atlīdzību par preces lietošanu. Kā tiks pierādīts, no Direktīvas 97/7 regulatīvā mērķa izriet, ka šāda preces vērtības starpības kompensācija tās pašreizējā (53) redakcijā nav paredzēta.

72.      Direktīvas 97/7 6. panta noteikumu jēga un mērķis par patērētāja atteikuma tiesībām distances līguma gadījumā (54) ir par labu tam, lai izmaksu jēdzienam piešķirtu plašu nozīmi, kas ietver arī atlīdzību par preces lietošanu. To it īpaši apliecina Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvērums. Tajā tiek uzsvērts, ka jautājums, vai atteikuma tiesības darbojas kā patērētāju tiesības, it īpaši ir atkarīgs no tā, kādas finansiālās sekas ir saistītas ar šo tiesību izmantošanu. Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvērumā ir konkrēti noteikts: “tā kā, ja šīs tiesības nav tikai formālas, izmaksas, ja patērētājam tādas rodas, izmantojot atteikuma tiesības, ir jāierobežo ar preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām”.

73.      Šeit izmantotais izmaksu jēdziens teikuma kopsakarā ir jāsaprot nevis kā šauri, bet gan kā plaši interpretējams jēdziens. Nebūtu loģiski gan saskatīt saistību starp finansiālu apgrūtinājumu un tiesību uz atteikumu piemērojamību, tomēr tad paredzēt tikai šauri ierobežotu finansiālā apgrūtinājuma veidu.

74.      Atlīdzība par preces lietošanu, kāda tā ir noteikta Vācijas tiesībās, ir finansiāls apgrūtinājums, kas var ietekmēt tiesību uz atteikumu piemērojamību un efektivitāti (55). Kā izriet no lietas materiāliem, šī atlīdzība tiek aprēķināta, it īpaši pamatojoties uz samaksu par lietošanas (iespējas) laiku (56), kas ir vienāds ar atteikuma termiņu. Pienākums kompensēt preces vērtības starpību galu galā būtu cena, par kādu var iegūt atteikuma tiesības (57). Tādējādi – pretēji Direktīvas 97/7 6. panta 1. punktam – attiecīgā preces vērtības starpības kompensācija tiek piemērota saistībā ar atteikuma tiesību īstenošanu.

75.      Kā esmu uzsvērusi citas lietas sakarā (58), katrā ziņā ir jāapsver, kādas ir praktiskās sekas prasībai maksāt par preču lietošanu (59).

76.      Pēc manām domām, ir pamats uzskatīt, ka tad, ja patērētājam atteikuma gadījumā būtu jāmaksā piegādātājam atlīdzība par preces lietošanu, tas kavētu vai apdraudētu mērķi, ko Kopienu likumdevējs ir izvirzījis, pieņemot Direktīvu 97/7.

77.      It īpaši šāda iespējamā (tiesību) strīda par to, vai patērētājs preci ir pārbaudījis tikai, lai pārliecinātos par tās noderīgumu viņa mērķiem vai arī ir guvis no tās vēl (kādu) labumu (60), strukturālie draudi varētu patērētāju atturēt izmantot savas tiesības. No vienas puses, praksē tas varētu atturēt patērētāju faktiski pārbaudīt preci pirms tās nosūtīšanas atpakaļ, piemēram, saplēšot aizsargplēvi. Tas tādēļ, ka nesaplēsta plastmasas plēve liecina par to, ka prece nav lietota, tomēr tā traucē aplūkot un pārbaudīt preci. No otras puses, konstatējot, ka prece neatbilst viņa priekšstatiem vai nav piemērota viņa vajadzībām, patērētājs varētu neatsaukt līgumu. Šādos apstākļos, pretēji Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvērumam, patērētāja tiesības pārbaudīt preci pēc līguma noslēgšanas kļūtu par formālām tiesībām. Tas būtu pretrunā Direktīvas 97/7 jēgai un mērķim.

78.      Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka rakstveida apsvērumos un arī tiesas sēdē minētais abu pušu pienākums atlīdzināt gūtās priekšrocības (61) teorētiski gan var izklausīties līdzsvarots, tomēr praksē tas patērētājam varētu neko nedot, izņemot gadījumu, kad runa ir par ļoti augstu pirkuma cenu, par ko atteikuma termiņa laikā aprēķinātie procenti var veidot vērā ņemamu summu.

79.      Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 97/7 kontekstā atlīdzību par preces lietošanu var ietvert plašā izmaksu jēdzienā. Tātad, ja atlīdzībai ir piemērojams gan Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā, kā arī 6. panta 2. punktā ietvertais izmaksu jēdziens, tad patērētājam nevar prasīt maksāt atlīdzību, jo tā nav preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas.

3)      Līdzšinējo interpretāciju pamato precīzāka risku sadales pieejas, uz ko pamatojas Direktīva 97/7, analīze

80.      Tādējādi noslēgta līguma atteikuma gadījumā riski tiek sadalīti par labu patērētājam, kam atteikuma dēļ nav jāsaskaras ar procesuālu neskaidrību (62) un finansiālu apgrūtinājumu.

81.      Šāda Direktīvā 97/7 īstenotās risku sadales starp piegādātāju un patērētāju uztvere atbilst tās nodomam veicināt tālpārdošanu (63), ievērojot mērķi pastiprināti aizsargāt patērētājus, par ko liecina vairāki attiecīgās direktīvas preambulas apsvērumi. Šajā sakarā it īpaši jāmin apsvērumi saistībā ar iekšējā tirgus mērķiem (64), jaunām informācijas tehnoloģijām (65) un patērētāju aizsardzību (66). Samazinot īpašās šī tirgus problēmas par labu patērētājam, direktīva veicina patērētāja gatavību piedalīties tālpārdošanas struktūrā (67).

82.      Izmaksu jēdziena interpretācija šeit piedāvātajā izpratnē gan skar piegādātāja intereses, tā kā viņš nevar prasīt preces vērtības starpības kompensāciju par patēriņa preces lietošanu līdz līguma atcelšanai. Tas it īpaši attiecas uz gadījumiem, kad prece – pat ja tā tiek nosūtīta atpakaļ īsākajā iespējamajā septiņu darba dienu termiņā (68) – no piegādātāja viedokļa zaudē savu vērtību. Tādēļ likumdevējs Direktīvas 97/7 6. panta 3. punktā ir paredzējis noteiktos gadījumos nepiemērot atteikuma tiesības, piemēram, ja prece ir izgatavota pēc īpašām klienta vēlmēm vai ja tā ātri sabojājas (69). Šādu preču gadījumā patērētāja tiesības atcelt līgumu bez pienākuma kompensēt preces vērtības starpību – ja izmaksu jēdziens būtu interpretējams šeit piedāvātajā izpratnē – būtiski ietekmētu piegādātāja intereses. Tas varētu atturēt piegādātāju nodarboties ar tālpārdošanas darījumiem. Tomēr tas neatbilstu likumdevēja vēlmei veicināt tālpārdošanas darījumus, it īpaši arī patērētāju interesēs (70).

83.      Piegādātājam, lai nodrošinātos pret risku, ka konkrētā gadījumā viņš faktiski var saskarties ar līguma atcelšanu pēc preces lietošanas un neraugoties uz to, ka prece ir tikusi lietota, un saistībā ar to nevar pieprasīt kompensēt preces vērtības starpību, paliek iespēja izmantot cenu politikas instrumentu – jauktu cenu aprēķināšanas veidu, kas ietver preču atpakaļ nosūtīšanas procentu (71).

84.      Turklāt Direktīvā 97/7 ir iestrādāts aizsardzības mehānisms piegādātāja interešu ievērošanai, kurš dabiski vēlas izvairīties no [preces] vērtības samazināšanās, ko raksturo termiņos sadalīti laika posmi. Proti, Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas pirmais teikums nosaka atteikuma termiņa ilgumu “vismaz septiņu darba dienu” apmērā. Pēc šī salīdzinoši īsā atteikuma termiņa beigām, kas pēc direktīvas transponēšanas dalībvalstīs arī visos gadījumos izrādās īss (parasti tās ir septiņas darba dienas vai četrpadsmit kalendārās dienas (72)), principā beidzas arī piegādātāja risks. Tādējādi direktīva nosaka ļoti pārskatāmu laika posmu, kurā piegādātājam ir jāuzņemas risks par iespējamām finansiālām sekām, kas rodas atteikuma gadījumā.

85.      Visbeidzot, kā atkāpe ir jāmin, ka gan Komisija aktuālajā direktīvas priekšlikumā (73), gan speciālistu dokumenta Draft Common Frame of Reference (Kopējā modeļa projekts) (turpmāk tekstā – “DCFR”) (74) priekšlikums par vienotu Eiropas privāttiesību regulējumu (75) ierosina daļēji atšķirīgu tiesisko regulējumu. Komisijas priekšlikumā burtiski ir noteikts: “Patērētājs atbild tikai par preču jebkāda veida vērtības mazināšanos, ja preces izmantotas nevis tāpēc, lai noskaidrotu šo preču īpašības un kā tās darbojas, bet citos nolūkos” (76). Pēc būtības ar to ir domāts pavisam kas cits nekā saskaņā ar Vācijas tiesībām pašlaik paredzētā, proporcionāli lietošanas laikam aprēķinātā atlīdzība par [preces] vērtības samazināšanos (77). Nodaļā, kas attiecas uz līgumiem, DCFR ir regulētas arī atteikuma tiesības (no II.‑5:101. līdz II.‑5:202. pantam). II.‑5:201. panta 1. punkts, lasot to kopā ar 3. punktu, paredz patērētājam tālpārdošanā tiesības atcelt līgumu visā Kopienā vienota 14 dienu atteikuma pamattermiņa (78) laikā. Šajā sakarā DCFR II.‑5:105. panta 3. punkts regulē atlīdzības par preces lietošanu jautājumus. DCFR II.‑5:105. panta 3. punkts skaidri aizliedz atlīdzību par preces pārbaudīšanu un izmēģināšanu, turpretī saskaņā ar DCFR II.‑5:105. panta 4. punktu patērētājam ir skaidri noteikts pienākums maksāt atlīdzību normālas lietošanas gadījumā (79), tomēr pienākums norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus varētu būt uzlikts uzņēmumam, kurš pārdod preci (80). Arī tā sauktajos acquis pamatprincipos (Principles of the Existing EC Contract Law) (81) ir iekļauti līdzīgi noteikumi (82). Saistībā ar šiem darbiem un tiesisko regulējumu priekšlikumiem ir jāpiebilst, ka jautājumā par atlīdzību par preces lietošanu tie balstās uz citu pieeju nekā Direktīvas 97/7 pieeja izslēgt izdevumu segšanu. Neņemot vērā, ka, pēc manām domām, tie praksē rada komplicētas problēmas norobežot pārbaudi/izmēģināšanu un lietošanu, kas nelabvēlīgi ietekmē tiesisko drošību un galu galā patērētājam pirkumu veikšanu tālpārdošanā var padarīt mazāk pievilcīgu, tiem tomēr kā priekšlikumiem nav nozīmes spēkā esošās direktīvas interpretācijā.

4)      Informācijas pienākuma neizpilde un tās sekas

86.      Tikai, ja piegādātājs neizpilda Direktīvas 97/7 5. pantā noteikto pienākumu, viņa risks paildzinās. Šajā apstāklī izpaužas likumdevēja vērtējums, ka šādos gadījumos piegādātāja intereses ir mazāk aizsargājamas salīdzinājumā ar patērētāja interesēm un patērētāja aizsardzību. Tomēr pat šis riska paildzinājums, no kā piegādātājs paša interesēs var izvairīties, izpildot Direktīvas 97/7 5. pantā noteikto pienākumu, saskaņā ar direktīvu ir ierobežots. Kā ierobežojums atbilstoši Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta trešajai daļai ir noteikts trīs mēnešu laika posms (83).

87.      Nosakot trīs mēnešu laika posmu, Direktīva 97/7 skaidri paredz termiņu, pēc kura beigām vairs nav iespējams izmantot atteikuma tiesības, pat ja nav sniegta informācija par šīm tiesībām (84). Turklāt šis trīs mēnešu laika posms (85) nav formulēts kā minimālais termiņš, bet gan kā precīzi noteikts termiņš. Jāpiebilst, ka Direktīvas 97/7 14. pantā gan ir iekļauti noteikumi par minimumu. Saskaņā ar šo pantu dalībvalstis var ieviest vai saglabāt stingrākus Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas Direktīva 97/7. Tomēr tas ir saistīts ar nosacījumu nodrošināt augstāku patērētāja aizsardzības līmeni (86). Ja valsts līmenī attiecībā uz trīs mēnešu laika posmu tiek pieņemts no direktīvas atšķirīgs tiesiskais regulējums, tas nevar ietekmēt direktīvas interpretāciju. Tātad tas attiecas arī uz tādu kā šeit aplūkojamo Vācijas tiesisko regulējumu, kas, ciktāl tas izriet no lietas materiāliem, nepienācīgas informācijas sniegšanas gadījumā laika ziņā neierobežo atteikuma tiesību izmantošanu.

5)      Vai iespēja atsevišķām personām ļaunprātīgi rīkoties drīkst būt iemesls, lai pieņemtu visus patērētājus apgrūtinošu tiesisko regulējumu?

88.      Komisijas iesniegto argumentu (87), ka dažos gadījumos varētu tikt pārkāpta netaisnās iedzīvošanās robeža, piemēram, ja prece tālpārdošanā tiek pasūtīta īpašam gadījumam un pēc šim gadījumam atbilstošas izmantošanas, atceļot līgumu, tiek nosūtīta atpakaļ (88), nevar izmantot, lai pieņemtu visus patērētājus apgrūtinošu vispārēju izmaksu regulējumu.

89.      Kā jau iepriekš minēts, direktīva neļauj dalībvalstīm pieņemt tiesiskos regulējumus, ar ko patērētājam uzliek pienākumu segt izmaksas, kas neattiecas uz direktīvā skaidri minēto preces atpakaļ nosūtīšanu. Šajā ziņā Direktīvas 97/7 tiesību normas ir jāuzskata par galīgām.

90.      Turklāt ir jānorāda, ka bažas par atsevišķu personu ļaunprātīgu rīcību principā nevar būt iemesls, lai visām personām ierobežotu Kopienu tiesībās garantēto tiesību aizsardzību. Atbilstoši Tiesas judikatūrai (89) valsts tiesību akta piemērošana, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību, nedrīkst ietekmēt Kopienu tiesību pilnu iedarbību un vienveidīgu piemērošanu dalībvalstīs. It īpaši nedrīkst apdraudēt mērķus, ko izvirza noteikts Kopienu tiesību akts, piemēram, konkrēta direktīva (90).

91.      Turklāt jāatzīst, ka īstas ļaunprātīgas rīcības gadījumā (un gadījumos, kad ir radušies zaudējumi (91)) ir jābūt prasījumu pamatam, kā to jau paredz līdzvērtības princips. Neraugoties ne uz ko, piegādātājs pret šādiem gadījumiem var vērsties katrā konkrētā situācijā, tomēr bez atsauces uz visus patērētājus apgrūtinošu tiesisko regulējumu. Uzskatu, ka Direktīvas 97/7 izmaksu jēdziens neattiecas uz faktiskiem ļaunprātīgas rīcības gadījumiem un tādēļ tos var atrisināt, piemērojot vispārējās civiltiesiskās normas, it īpaši attiecīgās valsts tiesības par netaisnu iedzīvošanos. Piemērojot atbilstošās dalībvalstu tiesību normas, līdzīgi ir atrisināmi arī gadījumi, kad faktiski ir radušies zaudējumi.

92.      Tomēr jautājums ir, ko tas nozīmē attiecībā uz gadījumiem, kad piegādātājs nav informējis vai arī nav pienācīgi informējis patērētāju par viņa atteikuma tiesībām. Šādos gadījumos ir paredzams, ka līgums bieži tiks atsaukts tikai pēc preces lietošanas posma, proti, tikai tad, kad būs saņemta informācija par atteikuma tiesībām. Informācijas trūkuma dēļ patērētājs savu rīcību nevarēja apturēt izmēģinājuma posmā, norobežojot to no lietošanas. Vai šādā situācijā patērētājam praktiski ir “jāsamaksā” par viņa aizsardzībai paredzēto atteikuma tiesību termiņa pagarinājumu, sistemātiski maksājot atlīdzību par piegādātās patēriņa preces lietošanu?

93.      Šajā ziņā jāņem vērā, ka tādus kā izskatāmais gadījums, kad ir konstatēts piegādātāja informācijas pienākuma pārkāpums (92), nevar atrisināt, piemērojot tiesību normas par netaisnu iedzīvošanos. Atbilstoši iepriekš minētajam likumdevēja vērtējumam (93), kurš piegādātāja risku ir ierobežojis laikā, uzskatu, ka patērētājam arī šādos gadījumos nevar piemērot finansiālu apgrūtinājumu. Proti, ja piegādātāja pienākuma pārkāpuma gadījumā patērētājam par aizsardzības termiņa pagarinājumu beigās būtu jāmaksā lietošanas maksa, tas nebūtu saderīgi ar direktīvas izvirzīto patērētāju aizsardzības mērķi. Tas noved pie sava veida spiediena neatcelt līgumu (94). Šāds spiediens būtu pretrunā Direktīvas 97/7 patērētāju aizsardzības mērķim, kā arī tālpārdošanas veicināšanas mērķim. Turklāt jāpieņem, ka, piemēram, pārspīlētas (95) lietošanas gadījumi, kuros vienlaikus tiek pārkāpts informācijas pienākums, ir jāvērtē citādāk nekā situācija, kad piegādātājs ir pienācīgi izpildījis šo pienākumu.

94.      Atkāpes veidā jānorāda, ka jau minēto DCFR (96) raksturo līdzīga pieeja piegādātāja informācijas pienākuma pārkāpuma gadījumā. Kā jau iepriekš norādīts, atlīdzība par preces pārbaudīšanu un izmēģināšanu gan ir skaidri aizliegta, tomēr preces normālas lietošanas gadījumā patērētājam ir pienākums kompensēt preces vērtības starpību (97). Interesanti, ka tas tomēr attiecas tikai uz līgumu atcelšanu normālā atteikuma termiņa laikā, kas parasti ir 14 dienas. Turpretī gadījumos, kad patērētājs nav informēts vai arī nav pienācīgi informēts par savām atteikuma tiesībām, II.‑5:105. panta 4. punkts skaidri noraida kompensāciju par preces vērtības starpību. Šis vērtējums liecina, ka informācijas pienākuma pārkāpuma gadījumos patērētājam, lai kompensētu informācijas trūkumu, ir jāsaņem īpaša aizsardzība.

95.      Vēl papildus jāpiebilst, ka jau no judikatūras izriet, ka patērētājs nevar izmantot atteikuma tiesības, ja tās viņam nav zināmas (98). Tā tas ir arī gadījumā, ja patērētājam ir zināmas šīs tiesības, tomēr informācijas pienākums nav pilnībā izpildīts. Nepilnīga vai maldinoša informācija viegli var būt iemesls tam, ka patērētājs neizmanto savas tiesības, jo viņš tās kļūdaini novērtē.

96.      Turklāt vēl viena atteikuma tiesību robeža, kad nav jāmaksā atlīdzība par preces lietošanu, varētu būt situācijā, kad atpakaļ tiek nosūtīta bojāta prece. Šādā gadījumā varētu piemērot vispārējos attiecīgās dalībvalsts noteikumus par zaudējumu atlīdzību. Pēc manām domām, kā atbalsts nebūtu pretrunā direktīvai dot patērētājam vispārējas norādes par pienākumu nodrošināt zināmu rūpību.

6)      Judikatūras spriedumos lietā Schulte un lietā Crailsheimer Volksbank norobežošana

97.      Visbeidzot jānorāda, ka šeit pārstāvēto atteikuma seku interpretāciju Direktīvas 97/7 kontekstā tālpārdošanas jomā pieļauj arī spriedumi lietā Schulte un lietā Crailsheimer Volksbank (99), kurās saistībā ar hipotekārā kredīta līguma atcelšanu Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā par saderīgu ar direktīvu tika atzīta ne vien saņemto summu atmaksa, bet arī pienākums maksāt kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei (100), ko plašā izpratnē varētu uzskatīt par atlīdzības veidu. Runa ir par īpašu kredīta līguma gadījumu, kā arī par atšķirīgu tiesisko regulējumu kontekstu (101) un dažādām direktīvām (102) ar atšķirīgiem sīki izstrādātiem noteikumiem (103); it īpaši jānorāda, ka abās direktīvās ir atšķirīgi veidoti noteikumi par atteikuma juridiskajām sekām. Direktīvas 97/7 6. panta 1. un 2. punktā ir sīki paredzētas atteikuma juridiskās sekas. Kā jau iepriekš norādīts, šajā sakarā ir aizliegts piemērot sodu un patērētājam izdevumi tiek pieļauti tikai ļoti ierobežotos gadījumos. Direktīvas 85/577 kontekstā nav šādu norāžu. Tās 5. panta 2. punktā, kas paredz sekas par atteikuma tiesību izmantošanu (104), ļoti vispārīgi ir noteikts, ka “[paziņojuma nosūtīšana] atbrīvo patērētāju no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma”. Tātad jāsecina, ka starp direktīvu noteikumiem, kas bija jāinterpretē lietās Schulte un Crailsheimer Volksbank, nebija tāda, kas būtu līdzīgs izskatāmās lietas noteikumam par risku sadali attiecībā uz izmaksām.

98.      Līdz ar to Direktīva 97/7 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās piemērošanas jomā nav paredzēta atjaunošana sākotnējā stāvoklī judikatūras spriedumu lietā Schulte un lietā Crailsheimer Volksbank izpratnē.

7)      Secinājumi

99.      Tātad kopumā es secinu, ka valsts tiesiskais regulējums, kas vispārīgi nosaka pārdevēja tiesības līguma savlaicīgas atcelšanas gadījumā, ko veic patērētājas, no viņa pieprasīt atlīdzību par piegādātās patēriņa preces lietošanu, nav saderīgs ar Direktīvas 97/7 6. panta 1. un 2. punktu, lasot to kopā ar direktīvas preambulas 14. apsvērumu.

F –    Katram gadījumam, ja tiek izlemts uzskatīt, ka Direktīvas 97/7 soda un izmaksu jēdziens neietver preces vērtības starpības kompensāciju: Vai dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu attiecībā uz preces vērtības starpības kompensāciju?

100. Tikai gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt iepriekšējā rindkopā izdarītajam secinājumam un nonāk pie slēdziena, ka attiecīgā atlīdzība par preces lietošanu neietilpst Direktīvas 97/7 izmaksu jēdzienā, gribu turpinājumā katram gadījumam izteikt papildu apsvērumus.

101. Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvēruma pēdējā teikumā ir noteikts: “tā kā dalībvalstis nosaka pārējos nosacījumus un pasākumus, ievērojot atteikuma tiesību izmantošanu”. Vai no tā var secināt, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt tādu valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz preces vērtības starpības kompensāciju kā izskatāmajā lietā?

102. Kā jau iepriekš norādīts (105), Vācijas valdība pamatojas uz direktīvas preambulas 14. apsvērumu un apgalvo, ka Direktīva 97/7 neaizliedz attiecīgo Vācijas tiesisko regulējumu. Arī Austrijas valdība min līdzīgus argumentus un tādējādi aizstāv salīdzināmu Austrijas tiesisko regulējumu (106). Abas valdības uzskata, ka Direktīva 97/7 neaizliedz preces vērtības starpības kompensāciju/atlīdzību par lietošanu un to noteikšana ir dalībvalstu kompetencē.

103. Turklāt, kā jau iepriekš minēts (107), Komisijas viedoklis sliecas piekrist šai nostājai. Komisija uzskata, ka attiecīgo valsts tiesisko regulējumu nevar ietvert izmaksu jēdzienā. Tā ir atlīdzība par to, ka patērētājs noteiktu laiku ir lietojis tālpārdošanā iegādātu preci. Kā jau citās Kopienu tiesību jomās ir atzīts (108), dalībvalstis arī tālpārdošanas jomā var rūpēties, lai tiesību, kuras garantē Kopienu tiesību sistēma, aizsardzība neradītu netaisnu prasītāju iedzīvošanos; dalībvalstu tiesību sistēmu kompetencē būtu izstrādāt noteikumus attiecībā uz nepamatoti veiktu maksājumu atmaksu.

104. Pēc manām domām, šie argumenti par dalībvalstu rīcības brīvību noteikt valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz atlīdzību par preces lietošanu neiztur pārbaudi.

105. Pirmkārt, šajā sakarā ir jāpiebilst, ka bažas par atsevišķu personu ļaunprātīgu rīcību, kā jau iepriekš norādīts, nevar būt iemesls, lai visām personām ierobežotu Kopienu tiesībās garantēto tiesību aizsardzību (109). Jau šī iemesla dēļ vien dalībvalstis nedrīkstētu noteikt tādu tiesisko regulējumu kā izskatāmajā lietā.

106. Otrkārt, jānorāda, ka izskatāmajā lietā aplūkojamā Direktīva 97/7, kā izriet no tās preambulas apsvērumiem, iekšējā tirgus mērķu īstenošanas kontekstā iestājas par nodomu veicināt tālpārdošanu, ievērojot patērētāju optimālas aizsardzības mērķus (110). Nedrīkst traucēt īstenot tās izvirzītos mērķus. Kā ir kļuvis skaidrs no iepriekš minētā (111), direktīvas noteikumos par atteikuma tiesībām ir ietverta jūtīga risku sadales norma, kas it īpaši pieņem, ka atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā ir jāierobežo patērētāja finansiāls apgrūtinājums. Pat gadījumā, ja – pretēji manam uzskatam – kompensācija par preces vērtības starpību nav ietverama izmaksu jēdzienā, dalībvalstis to nevar brīvi noteikt pēc saviem ieskatiem. It īpaši tām būtu aizliegts atsaukties tikai uz direktīvas preambulas 14. apsvēruma pēdējo teikumu un tādējādi, piemēram, neņemt vērā attiecīgā apsvēruma pirmos teikumus.

107. Tādēļ, treškārt, jānorāda uz to, ka patērētājam tālpārdošanā faktiski nav iespēju apskatīt izstrādājumu vai pārliecināties par sniegtā pakalpojuma raksturu pirms līguma noslēgšanas (14. apsvēruma pirmais teikums). Attiecībā uz preču piegādi, paredzot patērētājam iespēju atcelt līgumu, tiek izlīdzināts trūkums, kas izpaužas tādējādi, ka preci tālpārdošanā nevar aplūkot izvietotu veikala telpās un vajadzības gadījumā uzlaikot vai izmēģināt. Uz tā pamatotās atteikuma tiesības zaudētu savu būtību un kļūtu formālas, ja par Direktīvā 97/7 paredzētajiem salīdzinoši īsajiem laika posmiem vienas līdz divu nedēļu garumā, kuru laikā patērētājs var pārbaudīt preci (112), varētu prasīt atlīdzību par preces lietošanu šajā periodā. Patērētājam jau atverot oriģinālo iepakojumu (solis, kas parasti nepieciešams, lai apskatītu un uzlaikotu preci), tas draudētu ar pārmetumu par preces lietošanu, kas pārsniedz uzlaikošanas apmēru (113). Šo iemeslu dēļ, pēc manām domām, direktīvas nozīmē ir neparedzēt atlīdzību par lietošanu parasta atteikuma termiņa gadījumā. Ņemot vērā, ka trīs mēnešu termiņa mērķis nav nostādīt patērētāju nelabvēlīgākā situācijā, bet gan tikai kompensēt trūkumu, ko piegādātājs ir izraisījis, pārkāpjot savu Direktīvas 97/7 5. pantā noteikto pienākumu, nebūs pieņemami attiecībā uz šo garāko potenciālās lietošanas laika posmu noteikt atšķirīgu tiesisko regulējumu.

108. Ceturtkārt, gribu vēl norādīt, ka Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvērumā ir nepārprotami uzsvērts, ka patērētāja atteikuma tiesības tālpārdošanā nedrīkst būt tikai formālas. Tomēr virkne praktisku problēmu, ko radītu tiesiskais regulējums par preces vērtības starpības kompensāciju, patiešām var padarīt šīs atteikuma tiesības par principu bez vērā ņemamas prakses. Blakus minētajām (114) pierādīšanas problēmām (115) ir jāpiebilst, ka patērētāji līguma noslēgšanas brīdī parasti nevar zināt, cik liela apmēra atlīdzības prasījumi viņiem, iespējams, var tikt izvirzīti. Ar to saistītā riska rezultāts varētu būt tāds, ka patērētāji neatceļ līgumu jau tādēļ vien, lai izvairītos no strīda, kas nozīmē nepatikšanas un prasa naudu, laiku un spēkus. Turklāt šis risks var padarīt tālpārdošanu mazāk pievilcīgu patērētājiem, kas neatbilstu Direktīvas 97/7 nolūkam. Viens no tālpārdošanas pozitīvajiem aspektiem no patērētāja viedokļa ir ne tikai lielāka izvēles iespēja, bet arī laika un gājienu ietaupījums.

109. Attiecībā uz izskatāmās situācijas norobežošanu no situācijas spriedumos lietā Schulte un lietā Crailsheimer Volksbank norādu uz saviem iepriekš minētajiem apsvērumiem (116).

110. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata prāvā kritizētais, kurā noteikts, ka pārdevējs patērētāja savlaicīga atteikuma gadījumā var pieprasīt atlīdzību par piegādātās patēriņa preces lietošanu, neietilpst dalībvalstu kompetencē, arī pamatojoties uz Direktīvas 97/7 preambulas 14. apsvēruma pēdējo teikumu.

VII – Secinājumi

111. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Amtsgericht Lahr uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 6. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi noteikts, ka pārdevējs patērētāja savlaicīga atteikuma gadījumā var pieprasīt atlīdzību par piegādātās patēriņa preces lietošanu.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 144, 19. lpp.

3 – Skat. Direktīvas 97/7 2. panta 4. punktu.

4 – Skat. Direktīvas 97/7 2. panta 1. punktu.

5 – Direktīvas 97/7 transponēšanai Vācijas tiesību sistēmā sākotnēji tika pieņemts Fernabsatzgesetz [Likums par distanču līgumiem] (BGBl. I, 897. lpp.), kas stājās spēkā 2000. gada 30. jūnijā un saistību tiesību modernizācijas kontekstā ar 2002. gada 1. janvāri (BGBl. I, 2001, 3138. lpp.) tika iekļauts BGB. Lai rastu skaidrību par situāciju Vācijā pirms un pēc Fernabsatzgesetz stāšanās spēkā, kā arī pēc Schuldrechtsmodernisierungsgesetz [Likuma par saistību tiesību modernizāciju] spēkā stāšanās skat. Hellwege, P. Die Rückabwicklung gegenseitiger Verträge als einheitliches Problem. 2004, 60. un nākamās lpp. Par situāciju Vācijā pirms Fernabsatzgesetz spēkā stāšanās cita starpā skat. Rott, P. The distance selling directive and German Law. Izdevumā – Stauder, Stauder (izdevēji), La protection des consommateurs acheteurs à distance, Cīrihe, 1999, 127. un nākamās lpp.

6 – BGB‑Informationspflichten‑Verordnung 2002. gada 5. augusta redakcijā (BGBl. I, 3002. lpp.), kurā pēdējo reizi grozījumi veikti ar 2008. gada 4. marta noteikumiem (BGBl. I, 292. lpp.).

7 – Piemēram, nav norādīts, ka atteikuma termiņš sākas tikai no informācijas par atteikuma tiesībām saņemšanas brīža un ka saskaņā ar BGB 357. panta 3. punktu nav jākompensē preces vērtības starpība gadījumā, ja vērtības samazinājums ir radies tikai preces pārbaudes dēļ.

8 – Saskaņā ar BGB 357. panta 3. punktu patērētājam preces vērtības starpība, kas radusies noteikumiem atbilstošas ekspluatācijas dēļ, ir jākompensē tikai tādā gadījumā, ja patērētājs ir rakstiski informēts par šādām juridiskajām sekām un iespēju izvairīties no tām. Izskatāmajā lietā atbildētāja ir sniegusi tikai neefektīvu paziņojumu par atteikuma sekām, tādēļ šajā ziņā tā nevar prasīt kompensēt preces vērtības starpību. Ja prasītāja var pierādīt, ka klēpjdatora defekts ir saistīts ar trūkumu, kas precei piemita jau pirkuma veikšanas brīdī, tā var prasīt atmaksāt pirkuma cenu atbilstoši BGB 434. pantam, 437. panta 2. vai 3. punktam, 440. un 281. pantam, katru no tiem skatot kontekstā ar BGB 346. pantu. Arī šajā gadījumā var pieņemt atbildētāja iebildumu par gūtā labuma atlīdzināšanu.

9 – Šķiet, ka šim vērtējumam galu galā piekrīt arī Micklitz, H.‑W. La directive vente à distance 97/7/EC. Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētajā izdevumā: Stauder, Stauder (izdevēji), La protection des consommateurs acheteurs à distance, 23. un nākamās lpp., 37. lpp.

10 – Par šo argumentu sīkāk skat. šo secinājumu 103. punktu.

11 – Skat. cita starpā 1976. gada 16. decembra spriedumu lietā 33/76 Rewe-Zentralfinanz un Rewe-Zentral (Recueil, 1989. lpp., 5. punkts), 1980. gada 27. februāra spriedumu lietā 68/79 Just (Recueil, 501. lpp., 25. punkts), 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 43. punkts), 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑261/95 Palmisani (Recueil, I‑4025. lpp., 27. punkts), kā arī 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑34/02 Pasquini (Recueil, I‑6515. lpp., 56. punkts).

12 – 2008. gada 17. aprīļa spriedums lietā C‑404/06 Quelle (Krājums, I‑2685. lpp.).

13 – OV L 171, 12. lpp.

14 – Mani 2007. gada 15. novembra secinājumi, kas sniegti lietā C‑404/06 Quelle (2008. gada 17. aprīļa spriedums, Krājums, I‑2685. lpp., 67. punkts).

15 – Iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Quelle, 43. punkts un rezolutīvā daļa. Šajā sakarā cita starpā skat. Ofner, H. Kein Nutzungsentgelt für den Verkäufer bei Austausch der nicht vertragsmäßigen Sache. Izdevumā: Zeitschrift für Europarecht, Internationales Privatrecht und Rechtsvergleichung, 2008, 57. un nākamās lpp.; Pardo Leal, M. Derecho del vendedor a exigir al consumidor una indemnización por el uso de un bien en caso de sustitución de bienes que no son conformes (Sentencia “Quelle AG” de 17 de abril de 2008, asunto C‑404/06). Izdevumā: Revista electrónica de Derecho del Consumo y de la Alimentación, 2008, Nr. 18, 29.–33. lpp.

16 – 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑350/03 Schulte (Krājums, I‑9215. lpp.).

17 – 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑229/04 Crailsheimer Volksbank (Krājums, I‑9273. lpp.).

18 – OV L 372, 31. lpp.

19 – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte, 92. un 93. punkts, kā arī rezolutīvās daļas 3) punkts; iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Crailsheimer Volksbank, 48. un 49. punkts un rezolutīvās daļas 2) punkts. Ģenerāladvokāts Ležē [Léger] savos 2005. gada 2. jūnija secinājumos, kas sniegti iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Crailsheimer Volksbank, ir paudis savu nostāju jautājumā par tirgus procentu likmi. Secinājumu 71. un 72. punktā viņš norāda, ka Direktīva 85/577 principā pieļauj valsts tiesību normu, kas uzliek pienākumu samaksāt likumiskos kredīta procentus kredīta līguma atteikuma gadījumā. Ciktāl līguma atteikums atceļ līgumu ar atpakaļejošu spēku, šķiet normāli, ka būtu jāatjauno tāds stāvoklis, kāds bija pirms līguma noslēgšanas. Ja aizņēmējs tiek aplūkots tā, it kā kredītu viņš nekad nebūtu saņēmis, tad ir loģiski, ka viņam būtu jāatmaksā ne tikai naudas summa, kuru viņš saņēma saskaņā ar līgumu, bet arī kredīta procenti, t.i., ienākumi, ko šī naudas summa būtu nesusi, ja tā paliktu kredītiestādes rīcībā. Tomēr saistībā ar konkrēto lietu viņš 75. un nākamajos punktos secina, ka banka nevar prasīt samaksāt zaudētos kredīta procentus tik ilgi, kamēr tā pati nav izpildījusi savus pienākumus.

20 – Skat. iepriekš 12. zemsvītras piezīmi.

21 – Direktīva 1999/44, skat. šo secinājumu 38. punktu.

22 – Par jautājumu par dažādu termiņu noteikšanas nozīmi skat. turpmāk šo secinājumu 87. punktu.

23 – Tā pamatoti uzskata Schinkels, B. Fernabsatzverträge (§§ 312 b bis 312 d, § 241a, 355 ff. BGB). Izdevumā: Gebauer, Wiedemann (izdevēji), Zivilrecht unter europäischem Einfluss, 2005, 209. un nākamās lpp., 66. punkts.

24 – Attiecībā uz šo un pārējiem piemēriem skat. iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto B. Schinkels, 67. punkts.

25 – Skat. Arnold, A., Dötsch, W. Verschärfte Verbraucherhaftung beim Widerruf? Izdevumā: Neue Juristische Wochenschrift, 2003, 187.–189. lpp., 187. lpp., un iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto B. Schinkels, 67. punkts, kā arī Brönneke, T. Abwicklungsprobleme beim Widerruf von Fernabsatzgeschäften. Izdevumā: Multimedia und Recht, 2004, 127.–133. lpp., 132. lpp. Arnold, Dötsch un Brönneke apgalvo, ka iemesls attiecīgajai valsts tiesību normai, kas izriet no BGB 357. panta 3. punkta pirmā un otrā teikuma, ir bijusi transportlīdzekļa pārdošana internetā. Vienlaikus Brönneke norāda, ka šādos gadījumos vērtības zudumam nav nekāda sakara ar nolietojumu, bet tas ir saistīts ar jaunas automašīnas nimbu un, iespējams, ar tirgotāju noteiktu atlaižu praksi, lai apietu esošās saistošās cenas.

26 – Ar vārdu “principiāli” es gribu norādīt uz praksē bīstamajiem jautājumiem par “noteikumiem atbilstošu” vai “rūpīgu” izmēģinājuma lietošanu, kas tomēr, trūkstot attiecīgām norādēm pamata prāvā, šeit nav sīkāk jāaplūko.

27 – Piemēram, tehnisko ierīču gadījumā var būt īpaši sarežģīti īstenot norobežošanu, jo tās arī pēc ilgākas lietošanas ne vienmēr uzrāda redzamas nolietojuma pazīmes. No otras puses, ir preces, kuru gadījumā izmēģinājuma lietošana jau ir iemesls to daļējam nolietojumam, piemēram, tas attiecas uz printera patronām, skat. Maderbacher, G., Otto, G. Fernabsatz: Vertragsrücktritt nur gegen Entgelt? Izdevumā: Ecolex, 2006, 117.–119. lpp., 118. lpp.

28 – Tas skaidri izriet no direktīvas preambulas 14. apsvēruma, atbilstoši kuram patērētājam faktiski nav iespēju apskatīt izstrādājumu vai pārliecināties par sniegtā pakalpojuma raksturu pirms līguma noslēgšanas, tādēļ ir jābūt atteikuma tiesībām. Skat. arī Mankowski, P. Beseitigungsrechte. Tībingena, 2003, 898. lpp.

29 – Šo secinājumu 10. punkts.

30 – Izsverot intereses katrā konkrētajā gadījumā, šajā sakarā skat. Willhelm, R. G. Verbraucherschutz bei internationalen Fernabsatzverträgen. Hamburga, 2007, 137. lpp.

31 – Par šo jēdzienu skat. arī iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto B. Schinkels, 67. punkts.

32 – Uz to norāda arī Neumann, N. Bedenkzeit vor und nach Vertragsabschluss. 2005, 393. un nākamās lpp.

33 – Jāpiebilst, ka no lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar attiecīgo Vācijas tiesību normu pierādīšanas pienākums ir piegādātājam (skat. šo secinājumu 33. punktu). Tomēr no literatūras izriet, ka tas nav nepārprotams jautājums, skat. iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto N. Neumann, 393. lpp.

34 – Turklāt nedrīkst neņemt vērā, ka atkarībā no preces un apstākļiem arī patērētājs īsā laikā var preci izmantot lietošanai. Zināmi piemēri attiecas uz, piemēram, svētku tērpiem, mēbelēm un traukiem, kas tiek pasūtīti konkrētam pasākumam un pēc tam atdoti atpakaļ, kas, pēc manām domām, ir klasificējams kā ļaunprātīga rīcība.

35 – To, piemēram, noraida Rott, P. Widerruf und Rückabwicklung nach der Umsetzung der Fernabsatzrichtlinie und dem Entwurf eines Schuldrechtsmodernisierungsgesetzes. Izdevumā: Verbraucher und Recht, 2001, 78. un nākamās lpp., 80. lpp.; un iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētais R. G. Wilhelm, 138. lpp.

36 – Skat. šo secinājumu 33. punktu.

37 – Skat. šo secinājumu 52. punktu.

38 – Skat. šo secinājumu 22. punktu. Skat. arī Vācijas valdības nostāju šo secinājumu 33. punktā.

39 – Šo secinājumu 91. un 96. punkts.

40 – Papildus kā atkāpe jāmin, ka blakus šiem interpretācijas jautājumiem par Kopienu tiesībām iesniedzējtiesai, interpretējot valsts tiesības, varētu būt svarīgs vēl viens aspekts: tiesību, kuras attiecīgajām personām piešķir Kopienu tiesības, īstenošanu valsts nedrīkst konstruēt mazāk labvēlīgi par attiecīgajām tiesībām, kas izriet no valsts tiesībām (šajā sakarā skat. cita starpā 1983. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor u.c. (Recueil, 2633. lpp., 23. punkts) un 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑231/96 Edis (Recueil, I‑4951. lpp., 36. punkts)). Šī norāde man šķiet piemērota, jo literatūrā ir minēts, ka valsts likumdevējs, piemērojot šeit aplūkojamo tiesību normu, pret patērētāju, kurš atsauc pirkumu tālpārdošanā, īsteno nelabvēlīgāku attieksmi nekā pret personu, kas izmanto jebkuras likumos noteiktās atteikuma tiesības, vai pret uzņēmumu, kas atsauc savu līgumu atbilstoši pirkuma pārdevuma līgumu tiesībām Vācijas tiesību telpā (piemēram, iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais P. Mankowski, 891. lpp., un iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais N. Neumann, 391. lpp. (“citādāk nekā “normālais” atteikuma tiesību izmantotājs”)).

41 – Saskaņā ar 2. panta 3. punktu ar to jāsaprot jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas Direktīva 97/7, darbojas komerciālā vai profesionālā statusā.

42 – Skat. arī iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētos Maderbacher, Otto, 118. lpp.

43 – Skat. it īpaši 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑287/98 Linster (Recueil, I‑6917. lpp., 43. punkts).

44 – Skat. šo secinājumu 60. un 61. punktu.

45 – Skat. arī iepriekš 9. zemsvītras piezīmē minēto H.‑W. Micklitz, 37. lpp.

46 – Piemēram, par sodu varētu uzskatīt vienotu preces vērtības starpības kompensāciju, kā, piemēram, atbildētājas vispārējos [komerc]darījumu nosacījumos (skat. šo secinājumu 15. punktu) paredzēto atskaitījumu 15 % apmērā no preces vērtības.

47 – Skat. šo secinājumu 68. un nākamos punktus.

48 – Skat. šo secinājumu 60. un 61. punktu.

49 – Pretēji Direktīvai 1999/44, par to izsmeļošāk skat. Buchmann, F. Kein Nutzungsersatz beim Widerruf von Fernabsatzgeschäften? Kommunikation & Recht 2008, 505. un nākamās lpp., 508. lpp.

50 – Par to liecina arī tiesas sēdē Komisijas norādītais 2006. gada 19. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑392/04 un C‑422/04 i‑21 Germany un Arcor (Krājums, I‑8559. lpp.), kurā tika izskatīts jautājums par to, vai, “administratīvo izdevumu” ietvaros iekasējot licences nodevu, drīkst ņemt vērā valsts pārvaldes iestādes vispārīgo administratīvo izdevumu iepriekšēju atskaitījumu par 30 gadiem. Šajā spriedumā Tiesa nedefinē izmaksu jēdzienu, nemaz nerunājot par tādu definīciju, kas būtu attiecīgi piemērojama citiem gadījumiem. Tiesa sprieduma 28. un 29. punktā tikai norāda, ka “administratīvo izdevumu” jēdziens attiecīgā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīvas 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā (OV L 117, 15. lpp.) 11. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz darbu, ko rada minēto licenču piešķiršana un saskaņā ar šī noteikuma tekstu ietver individuālo licenču izsniegšanu, pārvaldi, kontroli un piemērošanu.

51 – Daudzās dalībvalstīs Direktīvas 97/7 transponēšanai pieņemtie noteikumi paredz, ka patērētājam līgumiskas vienošanās ceļā var uzlikt pienākumu segt ar preces atpakaļ nosūtīšanu saistītos izdevumus, uz to norāda Rühl, G. Die Kosten der Rücksendung bei Fernabsatzverträgen: Verbraucherschutz versus Vertragsfreiheit. Izdevumā: Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2005, 199.–202. lpp., 201. lpp. Līdzīgi arī Knez, R. Direktiva 97/7/ES Evropskega parlamenta in Sveta z dne 20. maja 1997 o varstvu potrošnikov glede sklepanja pogodb pri prodaji na daljavo. Izdevumā: Trstenjak, V. Evropsko pravo varstva potrošnikov.GV Založba, Ļubļana, 2005, 111. un nākamās lpp., 113. lpp.

52 – Šo viedokli acīmredzot pārstāv arī iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais Brönneke, 132. lpp., un iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētie Maderbacher, Otto, 118. lpp.

53 – Par centieniem un diskusijām attiecībā uz patērētāju tiesību pārstrādāšanu vai pilnīgu tiesisko regulējumu skat. šo secinājumu 94. punktu.

54 – Allix, J. La directive 97/7CE: Contrats à distance et protection des consommateurs. Izdevumā: Revue des affaires européennes, 1998, 176.–187. lpp., 179. lpp., pamatoti raksturo šīs atteikuma tiesības kā attiecīgās direktīvas pamatprincipu. Skat. arī iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minēto Brönneke, 127. lpp.

55 – Arī iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais Mankowski, 893. lpp., pamatoti apgalvo, ka atcelšanas apgrūtinājumi un izmaksas ir jāuzskata par atteikuma izmaksām.

56 – Skat. šo secinājumu 53. punktu.

57 – Skat. iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minēto Mankowski, 892. lpp.

58 – Skat. manu iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minēto 2007. gada 15. novembra secinājumu, kas sniegti lietā Quelle, 49. punktu.

59 – Atšķirībā no iepriekš minētās lietas Quelle konteksta, izskatāmajā lietā patērētāja atteikuma tiesības nav saistītas ar pārdevēja pienākumu pārkāpumu, bet gan kalpo tikai attiecīgās personas aizsardzībai, skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto P. Hellwege, 74. lpp.

60 – Skat. manus ievada apsvērumus, šo secinājumu 45.–57. punkts. Šajā ziņā gan nav mazsvarīgi, ka galu galā piegādātājam ir pienākums norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus (šo secinājumu 33. punkts, kā arī 33. zemsvītras piezīme), tomēr patērētājam tas parasti nebūs zināms.

61 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 33. punktu.

62 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētie Maderbacher, Otto, 118. lpp., pozitīvi uzsver, ka, atzīstot, ka Direktīvas 97/7 6. panta 2. punktā nav paredzēta atlīdzības par lietošanu aprēķināšana, tiek novērsta problēma nošķirt “pārbaudes lietošanu” un “faktisko lietošanu”.

63 – Šajā sakarā skat. it īpaši Direktīvas 97/7 preambulas ceturto apsvērumu, kurā ir skaidri norādīts, ka patērētājiem “jaunu tehnoloģiju ieviešana pavairo iespējas, kā [..] iegūt informāciju par piedāvājumiem visā Kopienas teritorijā un izdarīt pasūtījumus”. Turklāt nodoms veicināt tālpārdošanu izriet arī no direktīvas preambulas trešā, sestā un septītā apsvēruma. Vēl ir jānorāda arī uz dažādiem Komisijas paziņojumiem par patērētāju politiku, piemēram, Komisijas Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par “Patērētāju politikas stratēģiju laika periodam no 2002. līdz 2006. gadam” (COM[2002] 208, galīgā redakcija), 21. un nākamās lpp. Līdzīgi arī iepriekš 9. zemsvītras piezīmē minētais H.‑W. Micklitz, 25. lpp.

64 – Direktīva ir balstīta uz EK līguma 100.a pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem: EKL 95. pants) un līdz ar to tās mērķis ir iekšējā tirgus pilnveidošana (par EK līguma 100.a pantu vai attiecīgi EKL 95. pantu kā juridisko pamatu skat. cita starpā 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑491/01 British American Tobacco [Investments] un Imperial Tobacco, Recueil, I‑11453. lpp., 59. un 60. punkts). Šajā sakarā attiecībā uz Direktīvu 97/7 skat. arī Donnelly, M., White, F. The Distance Selling Directives: a time for review. Northern Ireland Legal Quarterly 56/2005, 200. un nākamās lpp., 200. un 204. lpp.; iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto B. Schinkels, 7. punkts. Turklāt papildus jau iepriekš 63. zemsvītras piezīmē minētajam direktīvas preambulas ceturtajam apsvērumam, kas cita starpā attiecas uz nepieciešamību novērst kaitīgu ietekmi uz iekšējā tirgus uzņēmumu savstarpējo konkurenci, it īpaši ir jāuzsver Direktīvas 97/7 preambulas pirmie trīs apsvērumi:

“1) tā kā saistībā ar iekšējā tirgus mērķu sasniegšanu jāveic pasākumi šā tirgus pakāpeniskai konsolidācijai;

2) tā kā brīva preču un pakalpojumu aprite ietekmē ne tikai uzņēmējdarbības nozari, bet arī privātpersonas; tā kā tas nozīmē, ka patērētājiem būtu jāspēj piekļūt citas dalībvalsts precēm un pakalpojumiem ar tādiem pašiem noteikumiem kā minētās valsts iedzīvotājiem;

3) tā kā attiecībā uz patērētājiem pārrobežu tālpārdošana varētu būt viens no galvenajiem iekšējā tirgus izveides materiālajiem rezultātiem, kā inter alia atzīmēts Komisijas paziņojumā Padomei “Ceļā uz vienotu tirgu izplatīšanas jomā”, tā kā iekšējā tirgus vienmērīgai darbībai patērētājiem ir būtiski nozīmīgi veikt darījumus ar uzņēmumu ārpus savas valsts, kaut arī šim uzņēmumam ir meitas uzņēmums patērētāja dzīvesvietas valstī”.

65 – Skat. iepriekš 63. zemsvītras piezīmē minēto Direktīvas 97/7 preambulas ceturto apsvērumu.

66 – Patērētāju aizsardzības ideja caurauž lielāko daļu Direktīvas 97/7 preambulas apsvērumu, citu vairāk, citu mazāk tieši. Direktīvas preambulas 19. apsvērums īpaši skaidri atsaucas uz “patērētāju optimālu aizsardzību” un ceturtais apsvērums uzsver mērķi tuvināt patērētāju aizsardzības noteikumus attiecībā uz tālpārdošanu. Ar direktīvas preambulas apsvērumu palīdzību patērētāju aizsardzības mērķis tiek sasaistīts ar iekšējā tirgus mērķi, skat. Cremona, M. The distance selling directive. Izdevumā: The journal of business law 11/1998, 613. un nākamās lpp., 614. lpp.

67 – Iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētais B. Schinkels, 8. punkts. Šajā sakarā skat. arī Hörnle, J., Sutter, G., Walden, I. Directive 97/7/EC on the protection of consumers in respect of distance contracts. Izdevumā: Lodder, Kaspersen (izdevēji), eDirectives: Guide to European Union Law on E‑commerce, Chapter 2, 2002, 11. un nākamās lpp., 17. lpp.

68 – Skat. Direktīvas 97/7 6. panta 3. punktu. Šādi argumenti ir minēti arī Beļģijas rakstveida apsvērumos.

69 – Direktīvas 97/7 6. panta 3. punktā paredzēts nepiemērot atteikuma tiesības it īpaši attiecībā uz līgumiem par tādu preču piegādi, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas, vai arī to rakstura dēļ nav nosūtāmas atpakaļ, vai var ātri sabojāties, vai drīz beidzas to derīguma termiņš. Līdzīgi atteikuma tiesības nevar piemērot attiecībā uz līgumiem par audio vai video ierakstu vai datorprogrammatūras piegādi, ja patērētājs ir noņēmis iepakojuma plombu, un līgumiem par laikrakstu, periodisko izdevumu un žurnālu piegādi.

70 – Skat. 63. zemsvītras piezīmi.

71 – No otras puses, piegādātājam, kas vairāk nodarbojas ar tālpārdošanu, it īpaši nav jāuztur veikals, kas ļauj ieekonomēt izdevumus, skat. iepriekš 64. zemsvītras piezīmē minētos M. Donelly, F. White, 201. lpp.

72 – Komisijas 2006. gada 21. septembra paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā īsteno Direktīvu 1997/7 (COM[2006] 514, galīgā redakcija), 7. punkts, kā arī IV pielikums.

73 – COM(2008) 614, galīgā redakcija, 08.10.2008., Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām, 17. panta 2. punkts. Attiecīgā priekšlikuma direktīvai mērķis ir vienota un pilnīga līdz šim dažādās direktīvās reglamentēto consumer acquis saskaņošana, skat. arī Terryn, E. The Right of Withdrawal, the Acquis Principles and the Draft Common Frame of Reference. Izdevumā: Schulze, R. (izdevējs), Common Frame of Reference and Existing EC Contract Law, 2008, 158. un 159. lpp., un Grünbuch über die Überprüfung des gemeinschaftlichen Besitzstands im Verbraucherschutz, Brisele, 08.02.2007., (COM[2006] 744, galīgā redakcija), 11. lpp.

74 – Von Bar, C., u.c. (izdevēji), Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law. Draft Common Frame of Reference (DCFR). Interim Outline Edition; prepared by the Study Group on a European Civil Code and the Research Group on EC Private Law (Acquis Group), Minhene, 2008.

75 – Attiecībā uz DCFR lomu Schulze, R., Wilhelmsson, T. From the Draft Common Frame of Reference towards European Contract Law Rules. Izdevumā: European Review of Contract Law, 2008, 154.–168. lpp., norāda, ka DCFR ir izstrādājusi pētnieku grupa un tas kopā ar pārējiem darbiem un projektiem (Principles of European Contract Law [Eiropas Līgumtiesību principi] – PECL – un acquis principiem) veido pamatu diskusijai par Eiropas līgumtiesību normām nākotnē. Par acquis principiem skat. Schulze, R. Die ‚Acquis-Grundregeln‘ und der Gemeinsame Referenzrahmen. Izdevumā: Zeitschrift für Europäisches Privatrecht, 2007, 731. un nākamās lpp.

76 – 17. panta 2. punkts, COM(2008) 614, galīgā redakcija, 08.10.2008., Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām.

77 – Skat. šo secinājumu 53. punktu.

78 – Šis termiņš sākas tikai pēc tam, kad patērētājs ir informēts par savām atteikuma tiesībām. Loos, M. B. M., Review of the European consumer acquis. Izdevumā: Zeitschrift für Gemeinschaftsprivatrecht/European Community private law review/Revue du droit privé communautaire, 2008, 117.–122. lpp., 118. lpp., norāda, ka patērētāju aizsardzības organizācijas ir izteikušās par dažos gadījumos garāku atteikuma termiņu un tirgotāju organizācijas – par principā īsāku termiņu.

79 – Tomēr tas attiecas tikai uz atteikumu normāla atteikuma termiņa gadījumā, kas parasti ir 14 dienas. Turpretī gadījumos, kad patērētājs nav informēts vai arī nav atbilstoši informēts par savām atteikuma tiesībām, DCFR II.‑5:105. panta 4. punkts skaidri noliedz atlīdzības maksāšanu.

80 – Tā norāda iepriekš 78. zemsvītras piezīmē minētais M. B. M. Loos, 119. lpp.

81 – Par acquis principiem skat. cita starpā iepriekš 75. zemsvītras piezīmē minēto R. Schulze.

82 – Skat. cita starpā iepriekš 75. zemsvītras piezīmē minēto R. Schulze, 902. lpp., 5:105. pants.

83 – Jāpiebilst, ka saskaņā ar Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta ceturto daļu dažās situācijās trīs mēnešu laika posmu var pārsniegt par dažām dienām, proti, tādā gadījumā, ja Direktīvas 97/7 5. pantā norādītās ziņas iesniedz šajā trīs mēnešu laika posmā. Šādā gadījumā 6. panta 1. punkta pirmajā daļā minētais septiņu darba dienu termiņš sākas no ziņu iesniegšanas brīža.

84 – Līdzīgi arī ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] 2007. gada 21. novembra secinājumu, kas sniegti lietā C‑412/06 Hamilton (2008. gada 10. aprīļa spriedums, Krājums, I‑2383. lpp.), 29. punkts, kurā viņš analizē iespēju noteikt termiņu Direktīvā 85/577 paredzēto atteikuma tiesību kontekstā. Atteikuma tiesību ierobežojums laikā tālpārdošanas kontekstā ir pretstatā laika ziņā neierobežotām atteikuma tiesībām sliekšņa darījumu jomā, par pēdējo skat. 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑481/99 Heininger (Recueil, I‑9945. lpp., 48. punkts).

85 – Šajā sakarā skat. iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minēto R. Knez, 113. lpp.

86 – Attiecīgā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tēma nav izskatīt jautājumu par to, vai trīs mēnešu laika posma pagarināšana faktiski garantē šādu augstāku aizsardzības līmeni vai arī to praktiski izjauc, pateicoties ar valsts tiesībām saistītajam gandrīz nenovēršamajam ilgākam lietošanas laikam (tiesas sēdē Vācijas valdība apstiprināja, ka informācijas pienākuma pārkāpuma dēļ pagarināta atteikuma termiņa gadījumā parasti prece šajā laikā tiek lietota, kas saskaņā ar valsts tiesībām parasti kalpotu par pamatu prasījumam atlīdzināt par preces lietošanu).

87 – Skat. Komisijas argumentus šo secinājumu 34. punktā.

88 – Piemēram, apģērbs kādam īpašam vakaram vai liela izmēra televizors kādam īpašam notikumam (par piemēru saistībā ar televizoru īpaša futbola notikuma sakarā skat. iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minēto F. Buchmann, 505. lpp., 4. zemsvītras piezīme). Atteikumu pēc pārspīlētas lietošanas kā piemēru min iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētais B. Schinkels, 63. punkts.

89 – Skat. 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C‑367/96 Kefalas u.c. (Recueil, I‑2843. lpp., 22. punkts), kā arī 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑201/01 Walcher (Recueil, I‑8827. lpp., 37. punkts).

90 – Šajā sakarā skat. iepriekš 89. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kefalas u.c., 22. punkts, kā arī iepriekš 89. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Walcher, 37. punkts.

91 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 96. punktu.

92 – Par attiecīgiem iesniedzējtiesas secinājumiem skat. šo secinājumu 20. un 21. punktu. Turklāt jāpiebilst, ka ar direktīvu nesaderīgs informācijas pienākuma pārkāpums varētu būt jau tad, ja patērētājam tiek norādīts uz (ar direktīvu nesaderīgu) varbūtēju pienākumu maksāt atlīdzību par preces lietošanu līguma atsaukuma gadījumā. Patērētāju var maldināt arī nesaprotama un pārāk sarežģīta informācija (skat. iepriekš 64. zemsvītras piezīmē minētos M. Donelly, F. White, 213. un 214. lpp.). Pret to vēršas Direktīvas 97/7 4. panta 2. punkts (šajā sakarā skat. arī iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētos J. Hörnle, G. Sutter, I. Walden, 15. lpp.).

93 – Šo secinājumu 86. un 87. punkts.

94 – Iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais Mankowski, 892. lpp.

95 – Attiecībā uz šo jēdzienu skat. iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto B. Schinkels, 63. punkts.

96 – Skat šo secinājumu 85. punktu.

97 – Skat šo secinājumu 85. punktu.

98 – Skat. arī iepriekš 84. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Heininger, 45. punkts, un iepriekš 84. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hamilton, 33. punkts.

99 – Skat. šo secinājumu 39. punktu.

100 – Par šīs judikatūras kritiku it īpaši saistībā ar sīkāka pamatojuma neesamību skat. cita starpā Hoffmann, Die EuGH-Entscheidungen ‘Schulte’ und ‘Crailsheimer Volksbank’: ein Meilenstein für den Verbraucherschutz beim kreditfinanzierten Immobilienerwerb? Zeitschrift für Wirtschaftsrecht ‑ ZIP, 2005, 1985. un nākamās lpp., 1986. lpp.

101 – Jau abu šeit aplūkojamo direktīvu mērķi ir ļoti atšķirīgi: pretēji izskatāmajā lietā aplūkojamās Direktīvas 97/7 mērķiem, kas attiecas kā uz patērētāju aizsardzību, tā arī uz iekšējo tirgu un it īpaši uz tālpārdošanas veicināšanu (skat. šo secinājumu 81. punktu) Eiropas likumdevēja vienīgais uzdevums Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā ir nodrošināt patērētāja aizsardzību nedrošajā sliekšņa darījumu situācijā (skat. Rudisch, B. Das ‘Heininger’-Urteil des EuGH vom 13. 12. 2001, Rs C‑481/99: Meilenstein oder Stolperstein für den Verbraucherschutz bei Realkrediten? Izdevumā: Verbraucherschutz in Europa: Festgabe für Heinrich Mayrhofer, 2002, 189.–205. lpp., 204. lpp.). Mērķis nekādā ziņā nav veicināt sliekšņa darījumus, gluži pretēji, “nedrīkst ietekmēt dalībvalstu brīvību saglabāt vai ieviest pilnīgu vai daļēju aizliegumu slēgt līgumus ārpus uzņēmuma telpām [..]” (skat. Direktīvas 85/577 preambulas piekto apsvērumu).

102 – Tas attiecas arī uz šo secinājumu 38. punktā minēto spriedumu lietā Quelle, kura secinājumi no izskatāmās lietas atšķirīgu iemeslu dēļ atbilst šeit ierosinātajam secinājumam.

103 – Milzīga atšķirība ir jau tajā ziņā, ka Direktīvā 85/577 informācijas par atteikuma tiesībām neesamības gadījumā šīs tiesības nav ierobežotas laikā, skat. attiecīgās direktīvas 5. panta 1. punkta pirmo teikumu. Turpretī, kā jau iepriekš norādīts, Direktīva 97/7 informācijas par atteikuma tiesībām neesamības gadījumā paredz tikai atteikuma tiesību izmantošanas termiņa pagarinājumu.

104 – Skat. arī iepriekš 84. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hamilton, 43. punkts.

105 – Šo secinājumu 31. punkts.

106 – Šo secinājumu 31. punkts.

107 – Šo secinājumu 34. punkts.

108 – Saskaņā ar Tiesas judikatūru Kopienu tiesības neveido šķērsli valstu tiesu rūpēm par to, lai tiesību, kuras garantē Kopienu tiesību sistēma, aizsardzība neradītu nepamatotu prasītāju iedzīvošanos. Šajā sakarā Komisija min 1979. gada 4. oktobra spriedumu lietā 238/78 Ireks-Arkady/EEK (Recueil, 2955. lpp., 14. punkts), 2000. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑441/98 un C‑442/98 Michaïlidis (Recueil, I‑7145. lpp., 31. punkts), 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑453/99 Courage un Crehan (Recueil, I‑6297. lpp., 30. punkts) un 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c. (Krājums, I‑6619. lpp., 94. punkts). Saistībā ar Kopienas īstenoto dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu Tiesa pamatoti atzina, ka noteikumi par nepamatoti veiktu maksājumu atmaksu (līdzīgi kā iespējama noilguma iestāšanās) principā ietilpst dalībvalstu tiesību sistēmu kompetencē, šajā sakarā skat. iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pasquini, 53. punkts.

109 – Skat. šo secinājumu 90. punktu.

110 – Skat. šo secinājumu 81. punktu.

111 – Skat. šo secinājumu 80.–87. punktu.

112 – Skat. šo secinājumu 82. punktu.

113 – Proti, iespējams, ka ar to ir saistīta arī ievērojama pierādīšanas problēma.

114 – Skat. it īpaši šo secinājumu 49. punktu.

115 – Tās neatrisina arī iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētā F. Buchmann, 508. lpp., priekšlikums, patērētājam noteikt apzināta [preces] “paturēt gribēšanas” lēmuma pieņemšanas brīdi. Pamatošanās uz šādu brīdi, kas praksē vispār objektīvi nav dokumentējams, gluži pretēji, vēl papildus sarežģītu pienākuma norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus situāciju.

116 – Skat. šo secinājumu 97. un 98. punktu.

Full & Egal Universal Law Academy