EUR-Lex -  62008CB0478 - LV

22.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 134/10

Tiesas (astotā palāta) 2010. gada 9. marta rīkojums (Tribunale Amministrativo Regionale della Sicília (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Buzzi Unicem SpA u.c.

(Apvienotās lietas C-478/08 un C-479/08) (1)

(Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa - “Piesārņotājs maksā” princips - Direktīva 2004/35/EK - Atbildība vides jomā - Piemērojamība ratione temporis - Piesārņojums, kas ir radies pirms minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa un turpinās pēc šī termiņa - Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ar šo piesārņojumu saistīto kaitējumu atlīdzināšanas izmaksas ir jāsedz vairākiem uzņēmumiem - Nosacījums par kļūdas vai nolaidības esamību - Nosacījums par cēloņsakarības esamību - Atlīdzināšanas pasākumi - Pienākums konsultēties ar attiecīgajiem uzņēmumiem - Minētās direktīvas II pielikums)

2010/C 134/16

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Buzzi Unicem SpA, ISAB Energy srl, Raffinerie Mediterranee SpA (ERG) (C-478/08), Dow Italia Divisione Commerciale Srl (C-479/08)

Atbildētāji: Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero della Salute, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero delle Infrastrutture, Ministero dei Trasporti, Presidenza del Consiglio dei Ministri, Ministero dell'Interno, Regione Siciliana, Assessorato Regionale Territorio ed Ambiente (Sicilia), Assessorato Regionale Industria (Sicilia), Prefettura di Siracusa, Istituto Superiore di Sanità, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Vice Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Agenzia Protezione Ambiente e Servizi Tecnici (APAT), Agenzia Regionale Protezione Ambiente (ARPA Sicilia), Istituto Centrale Ricerca Scientifica e Tecnologica Applicata al Mare, Subcommissario per la Bonifica dei Siti Contaminati, Provincia Regionale di Siracusa, Consorzio ASI Sicilia Orientale Zona Sud, Comune di Siracusa, Comune d'Augusta, Comune di Melilli, Comune di Priolo Gargallo, Azienda Unità Sanitaria Locale N8, Sviluppo Italia Aree Produttive SPA, Sviluppo Italia SpA, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero dello Sviluppo economico, Ministero della Salute, Regione siciliana, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia)

Piedaloties: ENI Divisione Exploration and Production SpA, ENI SpA, Edison SpA

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia — EKL 174. panta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 56. lpp.), un “piesārņotājs maksā” principa interpretācija — Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts iestāde var pieprasīt privātuzņēmējiem veikt atlīdzināšanas pasākumus, iepriekš neveicot nekādu to atbildības par attiecīgā piesārņojuma radīšanu izmeklēšanu

Rezolutīvā daļa:

1)

Situācijā, kas attiecas uz tādu vides piesārņojumu pamata lietā, kurā:

—

ja nav izpildīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu paredzētie piemērošanas ratione temporis un/vai ratione materiæ nosacījumi, ir piemērojamas valsts tiesības saskaņā ar Līguma noteikumiem un, neskarot citus sekundāros tiesību aktus;

—

ar Direktīvu 2004/35 netiek liegts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru kompetentā valsts iestāde, kura, rīkojoties direktīvas ietvaros, arī tādās lietās, kuras ir saistītas ar piesārņojuma izplatīšanos, var pamatoties uz pieņēmumu, ka ir cēloņsakarība starp saimniecisko darbību veicējiem un piesārņojumu, jo saimniecisko darbību veicēju ražotnes atrodas netālu no piesārņojuma vietas. Tomēr saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu, lai prezumētu šādas cēloņsakarības esamību, attiecīgās iestādes rīcībā ir jābūt ticamiem pierādījumiem, kuri varētu pamatot tās pieņēmumu, kā, piemēram, saimniecisko darbību veicēju ražotņu atrašanās tuvums no atklātā piesārņojuma un atklāto piesārņojošo vielu saistība ar vielām, kuras izmanto saimniecisko darbību veicēji savās darbībās;

—

Direktīvas 2004/35 3. panta 1. punkts, 4. panta 5. punkts un 11. panta 2. punkts ir interpretējams tādā nozīmē, ka kompetentajai iestādei, lemjot, vai uz saimniecisko darbību veicējiem, kuru darbības ir minētas šīs direktīvas III pielikumā, ir jāpiemēro pasākumi par videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, nav pienākuma konstatēt saimniecisko darbību veicēju, kuri par savām darbībām ir atbildīgi par videi nodarīto kaitējumu, izdarīto pārkāpumu, nolaidību vai tīšu rīcību. Savukārt šai iestādei, pirmkārt, vispirms ir jāmeklē konstatētā piesārņojuma izcelsme un tai ir rīcības brīvība attiecībā uz piemērojamām procedūrām, izmantojamiem līdzekļiem un šādas izmeklēšanas ilgumu. Otrkārt, kompetentajai iestādei saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem pierādījumu jomā ir jānosaka cēloņsakarības esamība starp darbībām, kurus veic tie saimnieciskie darbību veicēji, kuriem tika noteikti atlīdzināšanas pasākumi, un šo piesārņojumu;

—

tiktāl, ciktāl saimniecisko darbību veicējiem ir jāveic atlīdzinošie pasākumi tikai tādā gadījumā, ja tie ir veicinājuši piesārņojumu vai radījuši tā bīstamību, kompetentajai iestādei principā ir jānosaka katra saimnieciskā darbības veicēja piesārņojuma, kuru tā cenšas panākt, lai tiktu atlīdzināts, līmeni un, aprēķinot atlīdzības darbību cenu, kuru tā tiem pieprasa maksāt, jāņem vērā šo saimniecisko darbību veicēju līdzdalība, neskarot Direktīvas 2004/35 9. pantu.

2)

Direktīvas 2004/35 7. pants un 11. panta 4. punkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas II pielikumu, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka:

—

kompetentajai iestādei ir tiesības būtiski grozīt tādus videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumus, kuri tika noteikti saskaņā ar sacīkstes principu notiekošās procedūras ietvaros, kas tika īstenota, sadarbojoties ar attiecīgajiem saimniecisko darbību veicējiem, un kuri jau ir īstenoti vai kuru īstenošana ir uzsākta. Tomēr, lai pieņemtu šādu lēmumu:

—

šai iestādei ir jāuzklausa uzņēmēji, kuriem šie pasākumi ir piemēroti, izņemot, ja vides situācijas steidzamība liek kompetentajai iestādei rīkoties nekavējoties;

—

minētai iestādei arī ir pienākums uzaicināt personas, uz kuru īpašumā piederošās zemes šie pasākumi ir jāveic, iesniegt savus apsvērumus un ņemt tos vērā;

—

šai iestādei ir jāņem vērā Direktīvas 2004/35 II pielikuma 1.3.1. punktā paredzētie kritēriji un savā lēmumā ir jānorāda iemesli tās izvēles pamatojumam, kā arī — attiecīgā gadījumā — iemesli, kas var pamatot to, ka nebija pamata veikt vai nevarēja veikt detalizētu izpēti, ņemot vērā minētos kritērijus, piemēram, vides situācijas steidzamības dēļ;

—

tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, Direktīva 2004/35 pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru kompetentajai iestādei ir ļauts uzņēmēju, uz kuriem attiecas videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumi, tiesību lietot to īpašumā piederošo zemi izmantošanu pakļaut nosacījumam, ka tie veic ar šiem pasākumiem noteiktos darbus, pat ja šie pasākumi uz minētajiem zemes īpašumiem neattiecas, jo tie jau iepriekš ir tikuši attīrīti no piesārņojuma vai tie nekad nav bijuši piesārņoti. Tomēr šādam pasākumam ir jābūt pamatotam ar mērķi novērst vides stāvokļa pasliktināšanos vietā, kurā tiek īstenoti videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumi, vai, piemērojot piesardzības principu, ar mērķi novērst cita kaitējuma videi rašanos vai atkārtošanos minētajos uzņēmējiem piederošajos zemes gabalos, kas atrodas netālu no visa jūras krasta, kurā tiek veikti minētie atlīdzināšanas pasākumi.

(1)  OV C 19, 24.01.2009.

Full & Egal Universal Law Academy