ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 25. septembrī 1(1)
Lieta C‑18/08
Foselev Sud‑Ouest SARL
pret
Administration des douanes et droits indirects
(Tribunal d’instance de Bordeaux (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Transportlīdzekļu nodoklis – Direktīva 1999/62/EK – Nodokļa atbrīvojums noteiktiem transportlīdzekļiem, kurus izmanto vienīgi stacionāri uzstādīto ierīču pārvadāšanai saistībā ar valsts pasūtījuma celtniecības un rūpniecības darbiem – Komisijas atļauja – Lēmuma tieša iedarbība
I – Ievads
1. Francijas Republikas nodoms bija atbrīvot no transportlīdzekļu nodokļa (taxe spéciale sur certains véhicules routiers, saukts arī par taxe à l’essieu) atsevišķus kravas transportlīdzekļus. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 17. jūnija Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (2) šis nodoklis ir ticis saskaņots. Saskaņā ar šo direktīvu atbrīvojuma piemērošanai bija nepieciešama Komisijas atļauja, kas tika dota Francijas Republikai adresēta lēmuma formā. Tikai vairāk nekā gadu pēc tam Francijā tika pieņemts dekrēts, ar kuru tika ieviests atbrīvojums.
2. Strīds tādēļ ir par to, vai nodokļa maksātājs jau pirms dekrēta pieņemšanas, tieši pamatojoties uz Komisijas lēmumu, var pieprasīt nodokļa atbrīvojumu. Ar šo jautājumu nenodarbojas vien Tribunal d’instance de Bordeaux [Bordo Rajona tiesa], kas ir iesniegusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Vēl jo vairāk par šo jautājumu jau ir lēmušas citas pirmās instances tiesas, kā arī Lionas Apelācijas tiesa [Cour d’appel de Lyon], turklāt pieņemdamas atšķirīgus nolēmumus.
II – Atbilstošās tiesību normas
3. Direktīvas 1999/62 6. panta 2. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var piemērot pazeminātas nodokļu likmes vai atbrīvojumus:
[..]
b) transportlīdzekļiem, kuru kustībai pa to reģistrācijas dalībvalsts publiskās lietošanas autoceļiem ir gadījuma raksturs un kurus izmanto fiziskās vai juridiskās personas, kā galvenā nodarbošanās nav kravu pārvadāšana – ar Komisijas atļauju un ar nosacījumu, ka ar šo transportlīdzekļu veiktie pārvadājumi nerada konkurences izkropļojumus. [..]”
4. Pēc tam, kad Francijas Republika bija Komisijai lūgusi dot atļauju nodokļa atbrīvojumam dažiem transportlīdzekļiem, Komisija 2005. gada 20. jūnijā pieņēma Lēmumu 2005/449/EK (3), kurš 2005. gada 21. jūnijā tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Lēmuma redakcija ir šāda:
“1. pants
Saskaņā ar Direktīvas 1999/62/EK 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu Komisija ar šo piešķir atbrīvojumu no transportlīdzekļu nodokļa līdz 2009. gada 31. decembrim attiecībā uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuru maksimāli pieļaujamā pilnā masa ir vismaz 12 tonnas un kurus izmanto vienīgi turpmāk uzskaitīto stacionāri uzstādīto ierīču pārvadāšanai saistībā ar valsts pasūtījuma celtniecības un rūpniecības darbiem Francijā:
1) ceļamkrāni un kravas apstrādes iekārtas (celtņi, kas uzstādīti uz šasijas);
2) sūkņi vai pārvietojamas sūkņu stacijas, kas uzstādītas uz šasijas;
3) pārvietojami kompresori, kas uzstādīti uz šasijas;
4) betona maisītāji un betona sūkņi, kas uzstādīti uz šasijas (izņemot tvertnes betona pārvadāšanai);
5) pārvietojami ģeneratori, kas uzstādīti uz šasijas;
6) pārvietojamas urbšanas ierīces, kas uzstādītas uz šasijas.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”
5. Ar 2006. gada 7. jūlija Dekrētu Nr. 2006‑818, kas 2006. gada 9. jūlijā tika publicēts Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī, Francijas valsts Lēmumā 2005/449 minētajiem transportlīdzekļiem ieviesa atbrīvojumu no transportlīdzekļu nodokļa līdz 2009. gada 31. decembrim.
III – Fakti, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība
6. Foselev Sud‑Ouest SARL (turpmāk tekstā – “Foselev”) pamata prāvā no Administration des douanes et des droits indirects pieprasa atlīdzināt transportlīdzekļu nodokli EUR 1973,74 apmērā kopā ar procentiem par izdevumiem, kas radušies laika posmā no 2005. gada 20. jūnija līdz 2006. gada 9. jūlijam, kas tai nepamatoti ir ticis ieturēts. Prasītāja uzskata, ka tiesības uz nodokļa atbrīvojumu tai tieši izriet no Komisijas Lēmuma 2005/449, jo nodoklis neesot bijis jāmaksā jau no Lēmuma pieņemšanas un nevis dekrēta spēkā stāšanās brīža.
7. Ar 2007. gada 4. decembra spriedumu Tribunal d’instance de Bordeaux, kura iztiesā šo prāvu, Tiesai uzdeva šādu prejudiciālu jautājumu:
“Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 17. jūnija Direktīvas 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalsts no transportlīdzekļu nodokļa var atbrīvot noteiktas transportlīdzekļu kategorijas. Vai šajā sakarā atļauja no nodokļa atbrīvot noteiktas transportlīdzekļu kategorijas, par kurām Francija ir Komisijai paziņojusi ar 2005. gada 20. jūnija lēmumu, ir tieši piemērojama atsevišķos gadījumos vai arī – tā kā runa ir par Francijai adresētu pilnvarojošu lēmumu – tās pamatā ir prasība valstī veikt transponēšanas pasākumu?”
8. Tiesā rakstveida apvērumus iesniedza Foselev, Francijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija. Mutvārdu tiesas sēde nav notikusi.
IV – Tiesiskais pamats
9. Saskaņā ar EKL 249. panta ceturto daļu lēmumi noteic saistības kopumā tiem, kam tie ir adresēti. Lēmums 2005/449 saskaņā ar tā 2. pantu ir adresēts Francijas Republikai.
10. Tomēr, kā jau Tiesa to ir atzinusi, pretrunā lēmumiem, pamatojoties uz to ar EKL 249. pantu atzīto saistošo iedarbību, principā būtu izslēgt, ka personas, kuras tie skāruši, var atsaukties uz tajos noteiktajām saistībām (4). Tādējādi šai dalībvalstij var pretnostatīt dalībvalstij adresēta lēmuma noteikumu, kurā tā adresātam ir paredzēts beznosacījuma un pietiekami skaidrs un precīzs pienākums (5).
11. Atšķirībā no lietā iesaistītajām valdībām un Komisijas Foselev uzskata, ka ar Lēmumu 2005/449 Francijas Republikai ir noteikts pienākums ieviest tajā minēto nodokļa atbrīvojumu.
12. Tas, vai no lēmuma izriet beznosacījuma un pietiekami skaidrs un precīzs pienākums no noteikta brīža no transportlīdzekļu nodokļa atbrīvot uzskaitītos transportlīdzekļus, ir jānosaka, ņemot vērā tā redakciju un tiesisko pamatu Direktīvas 1999/62 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
13. Lēmuma 2005/449 redakcijā neatspoguļojas atbilstošs pienākums. Vēl jo vairāk – šī lēmuma 1. pantā ir minēts par Komisijas atļauju veikt pasākumu, kuru iepriekš bija lūgusi Francija. Lai gan noteikumā atbrīvojums ir noteikts tikai līdz 2009. gada 31. decembrim, tajā nav noteikts atbrīvojuma piemērošanas sākuma brīdis. Arī pēc lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas Francijas Republika tātad varēja brīvi atļauto atbrīvojumu ieviest līdz jebkuram brīdim pirms 2009. gada 31. decembra, pieņemot atbilstošu dekrētu, vai arī vispār nekādi neizmantot tai piešķirtās pilnvaras.
14. Atbilstoši Direktīvas 1999/62 6. panta 2. punkta b) apakšpunktam dalībvalstīm tiek dota iespēja noteikumā aprakstītos transportlīdzekļus atbrīvot no nodokļa vai tiem piemērot pazeminātas nodokļa likmes, kā tas nepārprotami izriet no vārdkopas “var piemērot”. Tātad dalībvalstīm ir rīcības brīvība izmantot ar direktīvu pavērto iespēju.
15. Atbilstošu valsts izņēmuma noteikumu priekšnosacījums ir Komisijas atļauja. Savos rakstveida apsvērumos Komisija attiecīgi jau uzsvēra, ka ar tās lēmumu atļaut nodokļa atbrīvojumus rīcības brīvību, kas ar direktīvu ir piešķirta dalībvalstīm, nevar pārvērst pienākumā ieviest nodokļa atbrīvojumus.
16. Proti, Tiesa spriedumā lietā Hansa Fleisch paskaidroja, ka tikai tādēļ vien, ka ar dalībvalstīm adresēto lēmumu tiek pieļauts atkāpties no šī lēmuma skaidra un precīza noteikuma, šis noteikums nezaudē savu tiešo iedarbību (6).
17. Strīds šajā lietā ir līdzīgs iepriekš izklāstītajai situācijai. Ar tolaik piemērojamo lēmumu tika noteikta standarta nodeva par gaļas higiēnas pārbaudi, taču ar to dalībvalstīm tika pieļautas citas, faktiskajiem pārbaužu izdevumiem atbilstošas nodevas likmes. Tādējādi atšķirībā no Lēmumā 2005/449 minētā šajā lēmumā tika paredzēts pienākums ieviest noteiktas nodevas. Proti, ar lēmumu dalībvalstīm tika ļauts noteikt likmes, kas atšķiras no standarta likmēm. Taču šai valstiska līmeņa atkāpei lēmumā tika paredzēti nosacījumi. Šajā situācijā Tiesa uzskatīja, ka ir nepieciešams, lai atsevišķi nodokļu maksātāji valsts tiesā tieši varētu atsaukties uz lēmumu, lūdzot izvērtēt, vai atkāpe no standarta likmes atbilst lēmuma prasībām (7).
18. Tiesas secinājumi spriedumā lietā Hansa Fleisch tādēļ nav attiecināmi uz šo lietu, jo nedz ar Lēmumu 2005/449, nedz ar tam pamatā esošo Direktīvu 1999/62 dalībvalstīm netiek paredzēts pienākums ieviest nodokļa atbrīvojumu, kura ievērošanu būtu jāizvērtē tiesā. Laika posmā, par kuru Foselev prasa nodokļa atbrīvojumu, vispār nebija spēkā nekādi īstenošanas pasākumi, kurus tiesai vajadzēja izvērtēt, par mērauklu izvēloties Komisijas lēmumu.
19. Tomēr līdzības ar spriedumu lietā Hansa Fleisch būtu bijušas, ja Komisija Francijas Republikai noteiktām transportlīdzekļu kategorijām būtu atļāvusi piemērot pazeminātas nodokļa likmes un turklāt arī no tām atšķirīgas nodokļa likmes. Taču šajā gadījumā tas tā nav. Tādējādi paliek nemainīgs secinājums, ka ar Lēmumu 2005/449 Francijas Republikai nav noteikts pienākums no noteikta brīža piemērot nodokļa atbrīvojumu.
20. Šo secinājumu nemaina arī Foselev atsaukšanās uz EKL 254. panta 3. punktu. Saskaņā ar šo tiesību normu lēmumus paziņo visiem, kam tie adresēti, un līdz ar šādu paziņošanu tie stājas spēkā. Spēkā tomēr stājas tikai tas regulējums, kurš attiecīgajā lēmumā tiešām arī ir ietverts.
21. Tā, paziņojot Lēmumu 2005/449 Francijas Republikai (vai, iespējams, to publicējot Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (8)), stājas spēkā atļauja piemērot nodokļa atbrīvojumu. Ja Francijas likumdevējs dekrētu būtu pieņēmis jau pirms atļaujas saņemšanas un tā piemērošanu pakārtojis atliekošam nosacījumam par to, ka Komisijai ir jāpiekrīt šim pasākumam, tad Foselev uz nodokļa atbrīvojumu būtu varējis atsaukties jau no lēmuma spēkā stāšanās brīža (9). Šajā gadījumā atbrīvojums visādā ziņā būtu izrietējis nevis no lēmuma, bet gan no dekrēta. Valsts likumdevējs tomēr nebija izvēlējies citu alternatīvu, kas bija tā rīcībā: tas vispirms sagaidīja Komisijas atļauju un tikai tad izdeva dekrētu, ar kuru valsts nodokļu tiesībās tika iekļauts nodokļa atbrīvojums. Tam, ka otrais tiesību akts tika pieņemts vairāk nekā gadu pēc pirmā pieņemšanas, no Kopienu tiesību viedokļa nav nekādas nozīmes.
V – Secinājumi
22. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tribunal d’instance de Bordeaux uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Ar Komisijas 2005. gada 20. jūnija Lēmumu 2005/449/EK par Francijas Republikas iesniegto lūgumu atbrīvot no transportlīdzekļu nodokļa saskaņā ar Direktīvas 1999/62/EK 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu indivīdam netiek dotas tiesības tieši atsaukties uz nodokļa atbrīvojumu. Vēl jo vairāk – tiesības atsaukties uz atbrīvojumu rodas tikai tad, kad attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi atbilstošu valsts pasākumu.
1 – Oriģinālvaloda – vācu.
2 – OV L 187, 42. lpp.
3 – Komisijas 2005. gada 20. jūnija Lēmums 2005/449/EK par Francijas iesniegto lūgumu atbrīvot no transportlīdzekļu nodokļa saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (OV L 158, 23. lpp.) 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
4 – 1970. gada 6. oktobra spriedums lietā 9/70 Grad (Recueil, 825. lpp., 5. punkts) un 1992. gada 10. novembra spriedums lietā C‑156/91 Hansa Fleisch (Recueil, I‑5567. lpp., 12. punkts). Par lēmumu tiešu iedarbību skat. sīkāk arī ģenerāladvokātes Trstenjakas [Trstenjak] 2007. gada 29. marta secinājumus lietā C‑80/06 Carp (2007. gada 7. jūnija spriedums, Krājums, I‑4473. lpp., 55. un turpmākie punkti).
5 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Grad, 9. punkts, un lietā Hansa Fleisch, 13. punkts.
6 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Hansa Fleisch, 15. punkts.
7 – Sal. ar iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hansa Fleisch, 15. punkts, ar atsauci uz 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 Van Duyn (Recueil, 1337. lpp., 7. punkts).
8 – Par paziņošanas un publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī attiecībām sal. ar maniem 2007. gada 13. decembra secinājumiem lietā C‑413/06 P Bertelsmann u.c./Impala (2008. gada 10. jūlija spriedums, Krājumā vēl nav publicēts, 82. punkts).
9 – Ja piekristu Foselev domu gaitai, tad Francijas likumdevējam būtu jādara tieši šādi vai arī nodokļa atbrīvojums jānosaka ar atpakaļejošu spēku, lēmuma paziņošanas un dekrēta izdošanas stadijā vienmēr varētu atsaukties uz atbrīvojuma ieviešanas “pienākuma” neizpildi.
Full & Egal Universal Law Academy