EUR-Lex -  62008CC0414 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 29. oktobrī 1(1)

Lieta C‑414/08 P

Sviluppo Italia Basilicata SpA

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācijas sūdzība – Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Vispārējā dotācija Bazilikatas reģionā darbojošos mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbības veicināšanai – Regula (EEK) Nr. 4253/88 – 24. pants – Finanšu atbalsta, kuru sākotnēji piešķīris ERAF, samazināšana – Komisijas rīcības brīvība – Regula (EEK) Nr. 4253/88 – 25. un 26. pants – Uzraudzības un novērtēšanas pienākums

Satura rādītājs

I –   Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu pamatregulas

B –   Komisijas lēmumi par konkrētajai Kopienu palīdzībai piemērojamiem noteikumiem

II – Prāvas priekšvēsture

A –   Akti par vispārējās dotācijas piešķiršanu Bazilikatas reģionam

B –   RKF izveide un darbība

III – Pārsūdzētais spriedums

IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

V –   Par Komisijas izvirzītajiem argumentiem par prasības nepieņemamību Pirmās instances tiesā

VI – Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība

A –   Par astoņiem pamatiem, kas attiecas uz prasības par tiesību akta atcelšanu noraidīšanu

1)     Par pirmo pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un apelācijas sūdzības iesniedzējas celtās prasības nepareizu interpretāciju.

a)     Lietas dalībnieku argumenti

b)     Juridiskais vērtējums

i)     Par iebildumu, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu

ii)   Par iebildumu, kas balstīts uz prasības pirmajā instancē jēgas un satura nepareizu interpretāciju

iii) Starpposma iznākums

2)     Par otro pamatu, kas balstīts uz datu lapas Nr. 19 noteikumu kļūdainu interpretāciju

a)     Pirmā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 52. punktu)

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pamatojuma aizstāšanu

–       Par iebildumu, kas balstīts uz samākslotu interpretāciju

–       Par iebildumu, kas balstīts uz Regulas Nr. 1685/2000 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pretrunu starp Pirmās instances tiesas sniegto interpretāciju un Komisijas praksi

–       Starpposma iznākums

b)     Otrā daļa (iebildums par pārsūdzētā sprieduma 53. punktu)

c)     Trešā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 55. punktu)

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

d)     Ceturtā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktu)

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

–       Ceturtā daļa ir neefektīva.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz noteikuma par ne mazāk kā desmit sabiedrību finansēšanu pārkāpumu

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pretrunīgu argumentāciju

e)     Piektā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 48. punktu)

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

f)     Starpposma iznākums

3)     Par trešo pamatu, kas balstīts uz lietderības nosacījuma kļūdainu interpretāciju

a)     Lietas dalībnieku argumenti

b)     Juridiskais vērtējums

4)     Par ceturto un piekto pamatu

a)     Par ceturto pamatu, kas balstīts uz principu, kas ieviesti ar Tiesas spriedumu lietā Mediocurso/Komisija, kļūdainu interpretāciju un konsekventu nepiemērošanu

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

–       Par iebildumu, kas balstīts uz to, ka nav ievērota saikne starp samazināšanas procedūru un uzraudzības un novērtēšanas pienākumu

–       Par procesuālo noteikumu, kurus nav tieši paredzējis Kopienu likumdevējs, piemērošanu

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pienākumu atsaukties uz nepieciešamību ievērot tiesības uz aizstāvību

–       Par iebildumu, kas balstīts uz tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu

–       Starpposma iznākums

b)     Par piekto pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta par Komisijas pienākuma veikt uzraudzību un kontroli pārkāpumu

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

5)     Par sesto un septīto pamatu

a)     Par sesto pamatu, kas balstīts uz tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu

b)     Par septīto pamatu, kas balstīts uz pierādījumu sagrozīšanu un vispārējo principu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu

i)     Lietas dalībnieku argumenti

ii)   Juridiskais vērtējums

–       Septītais pamats ir neefektīvs

–       Par pirmo iebildumu, kas balstīts uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir iesniegusi dokumentus par uzraudzības komitejas lēmumiem

–       Par otro iebildumu, kas balstīts uz to, ka Pirmās instances tiesa nav pamatojusies uz pierādītiem faktiem.

–       Par trešo iebildumu, kas balstīts uz pierādījumu savākšanas pasākumu trūkumu

–       Par ceturto iebildumu, kas balstīts uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajiem dokumentiem

–       Par piekto iebildumu, kas balstīts uz to, ka nav ņemti vērā Komisijas veiktie maksājumi

–       Par sesto iebildumu, kas balstīts uz pamatojuma neesamību

–       Starpposma iznākums

6)     Par astoto pamatu, kas balstīts uz Kopienu judikatūras par samērīguma principa piemērošanu Kopienu atbalsta samazināšanas gadījumā pārkāpšanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

b)     Juridiskais vērtējums

i)     Par Komisijas rīcības brīvību grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. panta ietvaros.

ii)   Par iebildumu, kas balstīts uz krāpniecības neesamību

iii) Par to, ka jāņem vērā Komisijas uzraudzības un novērtēšanas pienākuma iespējama neievērošana

iv)   Starpposma iznākums

7)     Iznākums

B –   Par diviem pamatiem par lūgumu par zaudējumu atlīdzību

1)     Par devīto pamatu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

b)     Juridiskais vērtējums

2)     Par desmito pamatu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

b)     Juridiskais vērtējums

i)     Par atbildības par tiesisku aktu pastāvēšanu

ii)   Par iebildumiem par to, ka kaitējums ir neparasts

iii) Par iebildumu par to, ka kaitējums ir īpašs

C –   Juridiskās analīzes kopsavilkums

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

VIII – Secinājumi

1.        Šajā apelācijas sūdzībā Sviluppo Italia Basilicata SpA (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā Sviluppo Italia Basilicata/Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Minētajā spriedumā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību, pirmkārt, atcelt Komisijas 2006. gada 20. aprīļa Lēmumu C(2006) 1706 par tāda Eiropas Reģionālās attīstības fonda finanšu atbalsta samazināšanu, kas attiecas uz vispārējo dotāciju, lai īstenotu tādu mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta pasākumus, kuri darbojas Bazilikatas [Basilicata] reģionā Itālijā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas tai radies šī lēmuma dēļ.

I –    Atbilstošās tiesību normas

2.        EKL 158. pantā ir noteikts, ka Eiropas Kopiena tiecas mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību, lai veicinātu Kopienas vispārēju harmonisku attīstību. Atbilstoši EKL 159. un 160. pantam šo mērķu sasniegšanu Kopiena atbalsta arī ar darbībām, ko tā veic, izmantojot struktūrfondus, tostarp Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), kura mērķis ir palīdzēt izlīdzināt reģionu attīstības līmeņu galvenās atšķirības.

A –    Kopienu pamatregulas

3.        1988. gada 24. jūnija Regulas (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un to efektivitāti, kā arī par to darbības saskaņošanu savā starpā un ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (3), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (4), 1. pantā ir paredzēts, ka, lai varētu sasniegt vispārējos mērķus, kas noteikti EKL 158. un 160. pantā, struktūrfondi palīdz sasniegt piecus prioritāros mērķus. Tostarp 1. mērķis ir “attīstības un strukturālu pielāgojumu veicināšana reģionos, kuru attīstība atpaliek”. Atbilstoši minētās regulas pielikumam Bazilikata ir reģions, uz kuru attiecas šis mērķis.

4.        Regulas Nr. 2052/88 5. pantā ir uzskaitīti struktūrfondu finanšu atbalsta iespējamie veidi. Tostarp minētā noteikuma 2. punkta c) apakšpunktā ir minēta iespēja, ka palīdzība tiek īstenota “vispārējās dotācijas” veidā, kuru parasti pārvalda dalībvalsts iecelts starpnieks, kuru apstiprinājusi Eiropas Kopienu Komisija un kas nodrošina vispārējās dotācijas sadali individuālās dotācijās, kuras tiek piešķirtas galīgajiem saņēmējiem.

5.        Atbilstošie procesuālie noteikumi attiecībā uz palīdzību ir noteikti Padomes 1988. gada 19. decembra Regulā (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2052/88 attiecībā uz darbības koordināciju starp dažādiem struktūrfondiem, no vienas puses, un starp tiem un Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem, no otras puses (5), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (6), kā arī Padomes 1988. gada 19. decembra Regulā (EEK) Nr. 4254/88, ar ko paredz izpildes noteikumus Regulai Nr. 2052/88 attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu (7), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2083/93 (8).

6.        Regulas Nr. 4254/88 6. pantā ir paredzēts, ka vispārējo dotāciju izlietošanas noteikumi tiek paredzēti starp Komisiju un starpnieku noslēgtajā vienošanās, kuru apstiprina attiecīgā dalībvalsts un kurā jānorāda veicamās darbības veidi, saņēmēju izvēles kritēriji, ERAF atbalsta piešķiršanas nosacījumi un likmes, kā arī vispārējās dotācijas izlietošanas uzraudzības noteikumi.

7.        Regulas Nr. 4253/88 24. pantā “Atbalsta samazināšana, apturēšana un atcelšana” ir paredzēts:

“1.      Ja izrādās, ka darbības vai pasākuma izpilde ne daļēji, ne pilnībā nepamato piešķirto finanšu atbalstu, Komisija uzsāk šī gadījuma attiecīgu pārbaudi partnerības ietvaros, tostarp lūdzot dalībvalsti vai darbības īstenošanai tās nozīmētās iestādes noteiktā termiņā iesniegt savus apsvērumus.

2.      Pēc šīs pārbaudes Komisija var samazināt vai apturēt atbalstu attiecīgajai darbībai vai pasākumam, ja pārbaude apstiprina pārkāpuma vai būtisko izmaiņu esamību, kas ietekmē darbības vai pasākuma būtību vai īstenošanas apstākļus un attiecībā uz kuriem nav lūgts Komisijas apstiprinājums.

[..]”

8.        Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantā ir noteikti finanšu atbalsta īstenošanas uzraudzības un novērtēšanas noteikumi. It īpaši 25. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.      Komisija un dalībvalstis partnerības ietvaros nodrošina efektīvu fondu atbalsta īstenošanas uzraudzību Kopienu atbalsta sistēmas un konkrētu darbību (programmas u.c.) līmenī. [..]

[..]

3.      Partnerības ietvaros tiek izveidotas uzraudzības komitejas saskaņā ar vienošanos starp attiecīgo dalībvalsti un Komisiju.

Komisija un vajadzības gadījumā EIB var piedalīties komitejās.”

B –    Komisijas lēmumi par konkrētajai Kopienu palīdzībai piemērojamiem noteikumiem

9.        1994. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 94/629/EK par Kopienu atbalsta sistēmas izveidi, lai sniegtu Kopienu strukturālo palīdzību Itālijas reģionos, uz kuriem attiecas 1. mērķis, proti, Abruco, Bazilikatas, Kalabrijas, Kampānijas, Molizes, Apūlijas, Sardīnijas un Sicīlijas reģionos (9), laikā no 1994. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim.

10.      Ar 1997. gada 23. aprīļa Lēmumu 97/322/EK (10) Komisija pieņēma noteikumus par izdevumu atbilstību dažādās Kopienu palīdzības Itālijas Republikai programmās. Minētā lēmuma pielikumā ir datu lapa Nr. 19 (turpmāk tekstā – “datu lapa Nr. 19”) par izdevumu atbilstību struktūrfondu ietvaros tādās finansēšanas vadības darbībās kā riska kapitāla fondi.

11.      Vispārējie principi attiecībā uz minētajā datu lapā paredzētajām finansēšanas vadības darbībām nosaka:

“[..]

vii)      šādu fondu darbības noteikumi jāpielāgo palīdzības finansiālās īstenošanas noteikumiem, tostarp attiecībā uz saistību un radušos izdevumu jēdzienu, kā arī palīdzības noslēgšanu;

viii) riska kapitāla fondi sniedz palīdzību finansiāli un ekonomiski dzīvotspējīgiem uzņēmumiem;

[..].”

12.      Konkrēti attiecībā uz riska kapitāla fondiem, datu lapas Nr. 19 B daļā “Riska kapitāla fondu darbības noteikumi” ir paredzēts:

“[..]

2.      Riska kapitāla fondu palīdzība ir līdzdalības iegūšana, t.i., cita starpā: parakstīšanās uz atbalstīto uzņēmumu pamatkapitālu (akcijām vai kapitāldaļām), aizdevumi (attiecīgos gadījumos dalības aizdevumi), obligācijas (attiecīgos gadījumos konvertējamās obligācijas) u.c.

[..]

8.      Kopienu palīdzības īstenošanas laikā riska kapitāla fonda ieņēmumi (proti, iespējamās dividendes, kapitāla vērtības pieaugums un procentu ienākumi no ieguldījumiem) nedrīkst palikt fondā, un tie ir jāizlieto līdzdalības pamatkapitālā iegūšanas finansēšanai, kā arī pārvaldības izdevumu finansēšanai noteiktajās robežās.

[..]

10.      Riska kapitāla fonda darbība tiek atspoguļota ziņojumā, kas tiek katru kalendāro gadu iesniegts Komisijai pēc uzraudzības komitejas atzinuma saņemšanas. Šajā ziņojumā ir jāiekļauj riska kapitāla fonda bilance un peļņas un zaudējumu aprēķins, radušos pārvaldības izdevumu izvērsts izklāsts, fondam veikto atmaksu analīze, iegūtās līdzdalības pamatkapitālos izvērsts saraksts (veiktie ieguldījumi, piešķirtie aizdevumi u.c. pēc uzņēmumiem un pēc nozarēm, ievērojot konfidencialitātes principus), problēmas, ar kurām nācās saskarties, un piedāvātie vai izmantotie risinājumi.

11.      Komisijai un Revīzijas palātai ir tiesības kontrolēt riska kapitāla fondu darbību, tostarp veikt vai uzdot veikt auditus uzņēmumos, kuros riska kapitāla fondi ir piedalījušies vai piedalās.

[..]”

13.      Datu lapas Nr. 19 C daļā “juridiskās un finanšu saistības” ir definētas kā “tiesisks akts par riska kapitāla fonda pamatkapitāla izveidi vai palielināšanu”. Šajā pašā punktā “faktiski radušies izdevumi” ir definēti kā “riska kapitāla fonda apmaksātā pamatkapitāla daļu samaksa naudā, ko veic dalībnieki (ieguldītais kapitāls), ciešā saistībā ar īstenošanas ziņojumiem, kuros minēta veiktā līdzdalības pamatkapitālos iegūšana un kas ir pasākuma pienācīgas izpildes apliecinājums”.

14.      Datu lapas Nr. 19 D daļā “Palīdzības noslēgšana” ir paredzēts:

“1.      Riska kapitāla fondi ir jāizveido uz atbilstošu laiku, kas ir saderīgs ar izvirzītajiem mērķiem. Riska kapitāla fonda darbības minimālais termiņš ir attiecīgā palīdzības veida ilgums.

2.      Noslēdzot Kopienu palīdzību (pēc maksājumu beigu termiņa), riska kapitāla fonda finanšu neto stāvoklis ir jānosaka, salīdzinot kopējā apmaksātā kapitālā izlietojumu ar kopējo uzņēmumiem izmaksātās palīdzības summu attiecīgajā laikā.

–        Ja tiek konstatēts, ka attiecīgajā periodā uzņēmumos kopējā uzkrātā palīdzības summa ir vismaz 100 % no apmaksātā kapitāla (lielāka vai vienāda), tiek uzskatīts, ka pasākums ir pilnībā izpildīts.

[..]

–        Ja, neskatoties uz uzraudzības komitejas veikto uzraudzību, palīdzības noslēgšanas brīdī attiecīgajā periodā uzņēmumos sniegtās palīdzības kopējā summa ir mazāka par kopējo apmaksāto kapitālu, starpības summa tiek atskaitīta no beigu atlikuma, kuru Komisija maksā dalībvalstij attiecīgā palīdzības veida ietvaros.

3.      Pēc attiecīgā palīdzības veida beigu atlikuma samaksas Komisija vairs nepiedalās darbības izpildē vai uzraudzībā [..].

[..]”

15.      Visbeidzot datu lapā Nr. 19 ir norādīts, ka riska kapitāla fonda palīdzība, ko līdzfinansē ERAF, tiek īstenota tikai mazos un vidējos uzņēmumos (MVU).

II – Prāvas priekšvēsture

A –    Akti par vispārējās dotācijas piešķiršanu Bazilikatas reģionam

16.      Īstenojot pamatregulu par struktūrfondiem, proti, Regulu Nr. 2052/88, Komisija ar Lēmumu 94/629 apstiprināja Kopienu tiesību normas, kas piemērojamas palīdzības ietvaros tiem Itālijas reģioniem, uz kuriem attiecas 1. mērķis, tostarp Bazilikatas reģionam, laikā no 1994. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim.

17.      Lai veicinātu Bazilikatas reģionā esošo MVU attīstību, Itālijas valdība 1998. gada 24. februārī iesniedza Komisijai Kopienu atbalsta pieteikumu par vispārējo dotāciju (11). Pieteikumā norādītais 2. pasākums paredzēja ERAF un privātā sektora izcelsmes riska kapitāla fonda (turpmāk tekstā – “RKF”) izveidi, lai īstenotu finanšu palīdzību (līdzdalība pamatkapitālā, dalības aizdevumi un konvertējamo obligāciju aizņēmumi) šajā reģionā reģistrētiem uzņēmumiem vai tiem, kas vēlas tos reģistrēt minētajā reģionā (turpmāk tekstā – “vispārējās dotācijas 2. pasākums”).

18.      1999. gada 2. marta Lēmumā C(1999) 314 par Eiropas Reģionālās attīstības fonda finanšu atbalsta piešķiršanu vispārējai dotācijai, lai īstenotu veicināšanas pasākumus par labu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri darbojas Bazilikatas reģionā, kas iekļaujas Kopienu atbalsta sistēmā 1. mērķa strukturālai palīdzībai Itālijā, Komisija apstiprināja Itālijas iestāžu lūgtā atbalsta piešķiršanu (turpmāk tekstā – “lēmums par atbalsta piešķiršanu”). Atbilstoši minētā lēmuma 5. panta noteikumiem “Kopienu atbalsts attiecas uz izdevumiem, kas saistīti ar vispārējā dotācijā paredzētām darbībām, par kurām attiecīgajā dalībvalstī ir uzņemtas juridiskas saistības un kurām nepieciešamie finanšu resursi tika iedalīti ne vēlāk kā 1999. gada 31. decembrī”, un “ar šīm darbībām saistīto izdevumu iegrāmatošanas beigu termiņš ir 2001. gada 31. decembris”.

19.      Vispārējās dotācijas projekts, kuru valsts iestādes iesniedza Komisijai, lai saņemtu atbalstu, ir pievienots lēmumam par tās piešķiršanu (turpmāk tekstā – “vispārējās dotācijas projekts”) un ir tā sastāvdaļa. Projekts paredzēja, ka pasākums ir īstenojams trīs posmos, kas attiecīgi nosaukti RKF “veicināšana”, “izveide” un “pārvaldība” (5.2.2. punkts). Turklāt projekta 5.2.5. punktā bija norādīts, ka fonds ir EUR 9,7 miljoni, no kuriem EUR 4,7 miljoni ir ERAF līdzekļi, un ka atbilstoši Lēmumam 97/322 pievienotajai datu lapai Nr. 19 ar “saistībām” saprot “tiesisku aktu par fonda kapitāla izveidi” un ar “izdevumiem” saprot “RKF apmaksātā pamatkapitāla daļu samaksu naudā, ko veic dalībnieki””. Visbeidzot, projektā bija noteikts, ka saistības ir jāuzņemas “līdz 1999. gada 31. decembrim” (5.2.6. punkts) un ka fonda darbības ilgums ir desmit gadi, skaitot no tā izveides.

20.      Vispārējās dotācijas piešķiršanas kārtība ir noteikta ar 1999. gada 22. jūlija vienošanos, kas noslēgta starp Komisiju un Centro europeo di impresa e innovazione Systema BIC Basilicata, kas sākotnēji bija vispārējās dotācijas starpnieks un kuras vietā iestājās apelācijas sūdzības iesniedzēja (turpmāk tekstā – “vienošanās”). Šīs vienošanās 9. pantā ir paredzēta uzraudzības komitejas izveide, kuras sastāvā ir Komisijas, kompetento valsts iestāžu un starpnieka pārstāvji.

21.      Vienošanās 13. pantā ir noteikts:

“[..]

2.      [..] beigu atlikuma samaksai ir šādi kumulatīvi nosacījumi:

–        Bazilikatas reģions ir iesniedzis Komisijai samaksas pieprasījumu, kuru pienācīgā kārtā ir apstiprinājusi [Ekonomikas un finanšu ministrija], sešu mēnešu laikā pēc attiecīgās darbības faktiskas īstenošanas;

[..]

4.      Saistības attiecībā uz izdevumiem vispārējās dotācijas atbalstīto iniciatīvu labā (lēmums par piešķiršanu, līgumu noslēgšana attiecībā uz ārējām darbībām) jāuzņemas ne vēlāk kā 1999. gada 31. decembrī. Maksājumiem, ko veic starpnieks saistībā ar vispārējās dotācijas izpildi, ir jābūt veiktiem ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī un atskaite par izdevumiem, kas radušies starpniekam šīs dotācijas izpildē, jāsniedz Komisijai ne vēlāk kā 2002. gada 30. jūnijā.”

22.      Vienošanās 16. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Ja starpnieks neizpilda kādu no vienošanās paredzētajiem pienākumiem vai to izpilda nepienācīgi, Komisija – konsultējoties ar Bazilikatas reģionu – var, nosūtot ierakstītu vēstuli, likt tam izpildīt attiecīgo pienākumu. Ja šāds pienākums netiek izpildīts mēneša laikā no paziņojuma brīža, Komisija, konsultējoties ar Bazilikatas reģionu, neatkarīgi no sekām, kas paredzētas normatīvajos aktos, kuri piemērojami attiecībā uz vienošanos, var bez citām formalitātēm vienpusēji atkāpties no vienošanās”.

23.      Vienošanās 18. pantā ir noteikts, ka tā beidzas 2002. gada 30. jūnijā.

B –    RKF izveide un darbība

24.      RKF tika izveidots 1999. gada 16. decembrī ar EUR 9,7 miljonu dotāciju, no kuriem EUR 4,7 miljonus finansēja ERAF un EUR 5 miljonus finansēja privātie ieguldītāji. Maksājumi par kapitāldaļām pilnībā tika veikti laikposmā no 2000. gada februāra līdz 2001. gada decembrim.

25.      Ar 2003. gada 18. marta vēstuli Bazilikatas reģions iesniedza Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijai apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto galīgo izdevumu deklarāciju un maksājuma pieprasījumu. 2003. gada 20. martā minētā ministrija pārsūtīja šos dokumentus Komisijai.

26.      Ar 2004. gada 10. februāra vēstuli Komisija darīja zināmu Itālijas iestādēm un apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka tā uzskata, ka saskaņā ar datu lapas Nr. 19 D daļu daļa no piešķirtā atbalsta nav pamatota tāpēc, ka tā nav bijusi ieguldīta MVU līdz 2001. gada 31. decembrim.

27.      2006. gada 20. aprīlī pēc sarakstes ar apelācijas sūdzības iesniedzēju Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Uzskatot, ka daļa no ERAF atbalsta nav izlietota līdzdalības uzņēmumu pamatkapitālos iegūšanai līdz beigu datumam, kas noteikts lēmumā par atbalsta piešķiršanu, proti, 2001. gada 31. decembrim, tā samazināja Bazilikatas reģionam vispārējās dotācijas ietvaros piešķirto atbalstu EUR 4 554 108,91 apmērā un paredzēja izmaksātā atbalsta EUR 3 434 108,91 apmērā atgūšanu.

III – Pārsūdzētais spriedums

28.      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 30. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kā arī prasību par zaudējumu atlīdzību.

29.      Prasības par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja sešus pamatus, kas balstīti attiecīgi uz

–        loģikas trūkumu, nepiemērotību, kā arī juridisko un faktisko apstākļu neesamību, kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā;

–        datu lapas Nr. 19 pārkāpumu;

–        vienošanās 16. pantā, kā arī Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantā paredzēto procesuālo noteikumu pārkāpumu;

–        tiesiskās paļāvības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu;

–        samērīguma principa pārkāpumu un

–        pienākumu norādīt pamatojumu.

30.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja savu prasību par zaudējumu atlīdzību pamatoja ar atbildību vainas dēļ sakarā ar apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un atbildību bez vainas.

31.      Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka procesuālās ekonomijas labad vispirms jāizskata prasītājas prasībā par tiesību akta atcelšanu izvirzītie pamati, iepriekš nelemjot par šīs prasības pieņemamību. Turpinājumā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka prasība par tiesību akta atcelšanu nav pamatota. Visbeidzot, tā noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu.

IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

32.      Ar procesuālo rakstu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 19. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Apelācijas sūdzībā tās iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu Pirmās instances tiesai lietas izskatīšanai pēc būtības, ievērojot Tiesas sniegtās norādes, un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē, kā arī tiesāšanās izdevumus lietā T‑176/06.

33.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apelācijas sūdzību noraidīt un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī pirmās instances tiesvedībā.

34.      Pēc rakstveida procesa Tiesa noturēja sēdi 2009. gada 3. septembrī, kurā piedalījās apelācijas sūdzības iesniedzējas un Komisijas pārstāvji. Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas un Komisijas pārstāvji papildināja savus rakstveida apsvērumus.

V –    Par Komisijas izvirzītajiem argumentiem par prasības nepieņemamību Pirmās instances tiesā

35.      Atbildes rakstā Komisija izvirzīja argumentus par prasības par tiesību akta atcelšanu nepieņemamību Pirmās instances tiesā. Tā uzskata, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši EKL 230. panta 4. punkta izpratnē.

36.      Uzskatu, ka nav jāizskata šo argumentu pamatotība konkrētajā gadījumā. Vispirms jānorāda, ka argumenti jautājumā par prasības par tiesību akta atcelšanu nepieņemamību Pirmās instances tiesā var tikt apstiprināti tikai tādas apelācijas sūdzības ietvaros, kurā tiek lūgts atcelt pārsūdzēto spriedumu. Lietas dalībniekam, kurš vēlas Pirmās instances tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru prasība par tiesību akta atcelšanu nav pamatota, aizstāt ar spriedumu, saskaņā ar kuru šī prasība nav pieņemama, ir jālūdz Tiesu atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu un pieņemt galīgo nolēmumu par prasību, kas bija celta Pirmās instances tiesā (12). Jāatzīst, ka savā atbildes rakstā Komisija nav izvirzījusi pretapelācijas sūdzību par pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (13). Tieši pretēji – Komisija tajā skaidri lūdza pilnībā apstiprināt pārsūdzēto spriedumu. No tā es secinu, ka Komisija vēlējās izdarīt dažas piezīmes par veidu, kā Pirmās instances tiesa ir izskatījusi jautājumu par prasības nepieņemamību, tomēr nav lūgusi atcelt pārsūdzēto spriedumu. Tā kā Komisija ir apstiprinājusi šādu interpretāciju tiesas sēdē, tātad nav jāizskata šo Komisijas argumentu pamatotība.

VI – Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība

37.      Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza desmit pamatus. Astoņos pamatos apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd to pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu (skat. A apakšnodaļu). Divi pamati attiecas uz to pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Pirmās instances tiesa noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību (skat. B apakšnodaļu).

A –    Par astoņiem pamatiem, kas attiecas uz prasības par tiesību akta atcelšanu noraidīšanu

1)      Par pirmo pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un apelācijas sūdzības iesniedzējas celtās prasības nepareizu interpretāciju.

38.      Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 36. un 68. punktu.

39.      Pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība pirmajā instancē būtībā attiecas uz Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru RKF līdzdalība MVU pamatkapitālā bija jāgūst ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šis jautājums ir tostarp saistīts ar pamatu par datu lapas Nr. 19 pārkāpumu un ka līdz ar to vispirms ir jāizskata pamats par datu lapas Nr. 19 pārkāpumu. Pirmās instances tiesa šo pamatu izskatīja pārsūdzētā sprieduma 37.–59. punktā.

40.      Turpmāk pārsūdzētā sprieduma 60.–75. punktā Pirmās instances tiesa izskatīja apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatu, kas balstīts uz to, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi ar Kopienas atbalstam piemērojamos noteikumos neesošu “lietderības nosacījumu”. Pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo pamatu. Tā konstatēja, ka Komisija apstrīdēto lēmumu bija pamatojusi cita starpā ar datu lapu Nr.°19 un ka citi pamatojumi bija izmantoti tikai šo noteikumu interpretācijas aizstāvēšanai. Atsaucoties uz iepriekš pārsūdzētā sprieduma 37.–59. punktā izvērtēto pamatu par datu lapas Nr.°19 pārkāpumu, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Komisija varēja samazināt Kopienu atbalstu, pamatojoties uz datu lapas Nr.°19 noteikumiem. Vadoties no šāda secinājuma, tā pieņēma, ka pat tad, ja iebildums, kas balstīts uz “lietderības nosacījuma” neesamību, ir pamatots, līdz ar to apstrīdētais lēmums nav atceļams. Pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais pamats nav pamatots.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

41.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā, pārsūdzētā sprieduma 68. punktā konstatējot, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi tostarp ar datu lapas Nr.°19 noteikumiem un ka citi pamatojumi ir izmantoti tikai šo noteikumu interpretācijas aizstāvēšanai, ir sagrozījusi apstrīdēto lēmumu. Tā apgalvo, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi galvenokārt ar apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 22. punktā minēto “lietderības nosacījumu” un ka nākamie motīvu daļas punkti attiecībā uz datu lapu Nr.°19 ir pakārtoti šā “lietderības nosacījuma” izskatīšanai pēc būtības.

42.      Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nepareizi interpretēja tās prasības pirmajā instancē jēgu un līdz ar to tās saturu. Savā prasībā pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt kritizēja to, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz neesošu “lietderības nosacījumu”. Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība būtībā attiecas uz Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru RKF līdzdalība MVU pamatkapitālā bija jāiegūst ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī, ir nepareizi interpretējusi prasības pirmajā instancē jēgu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē, ka tas, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. punktā izmainīja tās izvirzīto pamatu izskatīšanas secību, ir balstīts uz kļūdainu tās prasības pirmajā instancē vērtējumu. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Pirmās instances tiesa, ja tā šādi nebūtu izmainījusi pamatus, nevarētu konstatēt, ka tās iebildums par “lietderības nosacījuma” neesamību ir neefektīvs. Tātad Pirmās instances tiesa ir nepareizi interpretējusi prasības saturu.

43.      Komisija, pirmkārt, uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav sagrozījusi apstrīdēto lēmumu. Komisija ir pamatojusi apstrīdēto lēmumu ar datu lapu Nr. 19. Apstrīdētajā lēmumā minētais “lietderības nosacījums” ir nevis apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pamatojums, bet koncepts, kas piešķir jēgu un sniedz interpretācijas atslēgu RKF darbības noteikumiem.

44.      Otrkārt, tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesas apgalvojumi pārsūdzētā sprieduma 36. punktā ir tikai Pirmās instances tiesas loģiskas un ar organizāciju saistītas pārdomas, kas nekādā veidā neietekmē pārsūdzēto spriedumu. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa ir veikusi iebilduma, kas balstīts uz “lietderības nosacījuma” neesamību, neatkarīgu vērtējumu.

b)      Juridiskais vērtējums

45.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja savu pirmo pamatu pamato ar diviem iebildumiem, kas attiecīgi ir balstīti uz apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un tās prasības pirmajā instancē jēgas un satura nepareizu interpretāciju.

i)      Par iebildumu, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu

46.      Šāds iebildums ir pieņemams, jo apelācijas ietvaros var norādīt uz Komisijas lēmuma sagrozīšanu (14). Tomēr tas nav pamatots. Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi tostarp ar datu lapas Nr. 19 noteikumiem, nav to sagrozījusi.

47.      Nevar noteikt, ar kādu pamatojumu Komisija ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, ja ņem vērā tikai minētā lēmuma motīvu daļas 22. un nākamos punktus. Kā to Komisija pamatoti apgalvo, jāanalizē viss pamatojums kopumā. Apstrīdētā lēmuma visa pamatojuma analīze liecina, ka apstrīdētais lēmums galvenokārt ir balstīts uz datu lapā Nr. 19 paredzētajiem nosacījumiem. Piemēram, no apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 8. punkta pēdējā teikuma, kā arī no 10. punkta izriet, ka noslēguma procedūrā, kuras rezultātā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisija ir pamatojusies uz datu lapa Nr. 19 paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt Komisija ir skaidri norādījusi uz datu lapā Nr. 19 paredzēto nosacījumu neievērošanu apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 14. un 15. punktā iedaļā “Konstatēto pārkāpumu veids”. Tātad Komisija ne tikai apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 22. punktā, bet vairākās vietās atsaucās uz datu lapu Nr. 19.

48.      Turklāt Komisija pamatoti apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 22. punktā ietvertā atsauce uz “lietderības nosacījumu” ir atsauce uz vispārīgu konceptu, kas ir piemērojamo noteikumu pamatā esošais princips. Tātad tas nav “nosacījums” šī vārda tiešā nozīmē, bet tas drīzāk palīdz interpretēt Kopienu palīdzībai piemērojamos noteikumus.

49.      Tātad Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka Komisija apstrīdēto lēmumu galvenokārt ir pamatojusi ar datu lapas Nr. 19 neievērošanu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida.

ii)    Par iebildumu, kas balstīts uz prasības pirmajā instancē jēgas un satura nepareizu interpretāciju

50.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir nepareizi interpretējusi tās prasības pirmajā instancē jēgu un saturu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tādēļ, ka pirmajā instancē tika mainīta prasības pamatu izskatīšanas secība, viņas prasība ir nepareizi interpretēta.

51.      Šāds iebildums nav pamatots. No EKL 225. panta un Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzībai jābūt pamatotai ar pamatiem, kas balstīti uz Pirmās instances tiesas kompetences trūkumu, procesuāliem pārkāpumiem Pirmās instances tiesā, kas apdraud apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, vai Kopienu tiesību pārkāpumu, ko pieļāvusi Pirmās instances tiesa. Vienkārša pamatu izskatīšanas secības maiņa, kas neietekmē lietas iznākumu, ir tikai organizatorisks pasākums, kas nekaitē apelācijas sūdzības iesniedzēja interesēm (15). Tātad tas, ka Pirmās instances tiesa izmainīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu secību pārsūdzētā sprieduma 36. punktā, pats par sevi nav kļūda tiesību piemērošanā, uz kuru var atsaukties apelācijas sūdzībā.

52.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šāda maiņa ietekmēja tiesvedības iznākumu. Bez šīs maiņas Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā nebūtu varējusi konstatēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums, kas balstīts uz “lietderības nosacījumu” neesamību, pat ja tas ir pamatots, nevar novest pie apstrīdētā lēmuma atcelšanas.

53.      Šāda kritika nav pamatota. Ir tiesa, ka pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Pirmās instances tiesa atsaucās uz apstrīdētā lēmuma interpretāciju, kuru tā bija veikusi iepriekš tā paša sprieduma 52.–59. punktā. No formāla redzes viedokļa šāda atsauce uz iepriekš veiktu interpretāciju bija sekas tam, ka Pirmās instances tiesa izmainīja [izvirzīto] pamatu izskatīšanas secību. Tomēr jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda nevienu pārliecinošu iemeslu, kādēļ [izvirzīto] pamatu izskatīšanas secības maiņa var būtiski ietekmēt tiesvedības iznākumu, tostarp apstrīdētā lēmuma interpretāciju. Tātad tā ir vienkārši [izvirzīto] pamatu secības maiņa, kas neietekmē Pirmās instances tiesas vērtējuma iznākumu un ko nevar apstrīdēt apelācijas ietvaros (16).

54.      Tātad iebildums par prasības pirmajā instancē jēgas un satura nepareizu interpretāciju ir jānoraida.

55.      Katrā ziņā ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa izskatīja pamatu, kas balstīts uz “lietderības nosacījuma” neesamību, pārsūdzētā sprieduma 69. punktā un to noraidīja.

iii) Starpposma iznākums

56.      Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

2)      Par otro pamatu, kas balstīts uz datu lapas Nr. 19 noteikumu kļūdainu interpretāciju

57.      Savā otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 42.–59. punktu. Šajā sprieduma daļā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatu, kas balstīts uz datu lapas Nr. 19 noteikumu pārkāpumu.

58.      Datu lapas Nr. 19 D daļā ir atsauce uz “Kopienu palīdzības noslēgšan[as] [laiku]” kā maksājumu beigu termiņu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, pirmkārt, ka maksājumi D daļas izpratnē ir ne tikai RKF izveidei vajadzīgie maksājumi, bet arī RKF līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšana, un otrkārt, ka maksājumu beigu termiņš D daļas izpratnē bija 2001. gada 31. decembris.

59.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šī interpretācija ir kļūdaina. Tā ir balstīta uz vispārējas dotācijas 2. pasākuma mērķa nepareizu interpretāciju. Šā 2. pasākuma mērķis bija tikai RKF izveide un finansēšana. Tātad RKF finansēšanai vajadzīgie līdzekļi bija jāpārskaita līdz 2001. gada 31. decembrim. Turpretī RKF līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšana varēja notikt pēc 2001. gada 31. decembra. Beigu termiņš RKF līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšanai ir RKF darbības beigu termiņš, t.i., 2009. gada 16. decembris.

60.      Pārsūdzētā sprieduma 47.–59. punktā Pirmās instances tiesa apstiprināja Komisijas interpretāciju. Pārsūdzētā sprieduma 47.–50. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru palīdzības sniegšanas ilgums sakrīt ar RKF darbības ilgumu. Pārsūdzētā sprieduma 51.–55. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšana bija jāīsteno līdz 2001. gada 31. decembrim. Pirmās instances tiesa šādu interpretāciju ir pamatojusi ar datu lapas Nr. 19 noteikumiem, dotācijas projekta 5.2.5. punktu, lēmuma par atbalsta piešķiršanu 5. pantu un vienošanās 13. panta 4. punktu. Pārsūdzētā sprieduma 56.–58. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru tikai apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtā datu lapas Nr. 19 interpretācija ir saprātīga no ekonomiskā viedokļa.

61.      Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Pirmās instances tiesas sniegto interpretāciju, skaidri nenorādot, uz kuru pārsūdzētā sprieduma daļu tas attiecas, atbilstoši EKL 225. pantam, Tiesas Statūtu 58. panta 1. punktam un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktam šie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami (17).

62.      Tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 52., 53., 55., 57. un 58. punktu, kā arī 48. punktu, tās izvirzīto pamatu var sadalīt piecās daļās.

a)      Pirmā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 52. punktu)

63.      Pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumam jēdzieni “saistības valsts līmenī” un “faktiski radušies izdevumi”, kas ir datu lapas Nr. 19 C daļā, izkliedē šaubas par to, ka līdzdalība MVU pamatkapitālā bija jāiegūst līdz 2001. gada 31. decembrim. Lai arī “saistību” definīciju datu lapas Nr. 19 C daļā varētu interpretēt tādējādi, ka šāda definīcija attiecas tikai uz RKF dibināšanas juridisko aktu, jēdziens “faktiski radušies izdevumi”, kas jāīsteno līdz 2001. gada 31. decembrim, nevar attiekties tikai uz RKF izveides sākotnējiem izdevumiem, bet tie attiecas gan uz izdevumiem saistībā ar iemaksām RKF, gan arī uz tiem, kas atbilst līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšanai.

i)      Lietas dalībnieku argumenti

64.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesas sniegtajā jēdziena “faktiski radušies izdevumi” definīcijā datu lapas Nr. 19 C daļas izpratnē ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

65.      Pirmkārt, tā kritizē, ka pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Pirmās instances tiesa aizstāja Komisijas pamatojumu ar savu pamatojumu. No apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 23. punkta izriet, ka Komisija ir ignorējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas balstīts uz atšķirību starp jēdzieniem “saistības” un “faktiski radušies izdevumi”. Pārsūdzētā sprieduma 52. punktā nodalot šos divus jēdzienus, Pirmās instances tiesa Komisijas pamatojumu ir aizstājusi ar savu pamatojumu.

66.      Otrkārt, Pirmās instances tiesas interpretācija ir pretrunā piemērojamiem noteikumiem. Datu lapas Nr. 19 noteikumu formulējumā nav tiešas atsauces uz līdzdalības pamatkapitālā iegūšanu. Turklāt tas, kā Pirmās instances tiesa interpretējusi jēdzienu “faktiski radušies izdevumi”, sakrīt ar interpretāciju Komisijas 2000. gada 28. jūlija Regulā (EK) Nr. 1685/2000, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu kompensējamību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās (18). Tā kā šī regula nebija vēl piemērojama konkrētajā gadījumā, Pirmās instances tiesas sniegtā interpretācija ir minētās regulas piemērošana ar atpakaļejošu spēku, kas ir pretēji Kopienu likumdevēja gribai.

67.      Treškārt, Pirmās instances tiesas sniegtā definīcija atšķiras no Komisijas prakses. 2004. gada 4. jūnija vēstulē Komisija ir norādījusi, ka atbilstīgie izdevumi šajā gadījumā ir maksājumi naudā par RKF pamatkapitāla daļām.

68.      Komisija iebilst, norādot, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā nav izstrādājusi jaunu jēdziena “faktiski radušies izdevumi” definīciju, kas būtu pretrunā apstrīdētajā lēmumā norādītajai definīcijai. Pirmās instances tiesa savu interpretāciju ir pamatojusi ar principu, saskaņā ar kuru RKF darbības noteikumiem, no vienas puses, un noteikumiem par struktūrfondu līdzdalību, no otras puses, jābūt saskaņā savā starpā. No apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 12. un 13. punkta izriet, ka Komisija ir piemērojusi to pašu konceptu.

69.      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka datu lapā Nr. 19 jau ir ietverts princips, saskaņā ar kuru faktiski radušies izdevumi ir tieši saistīti ar finansēšanas vadības [instrumenta] faktiski īstenotu palīdzību MVU. Tātad tas nav jauns ar Regulu Nr. 1685/2000 ieviests koncepts.

70.      Treškārt, savā 2004. gada 4. jūnija vēstulē tā ir precizējusi, ka tikai finanšu palīdzības īstenošana MVU pamato piešķirto finanšu atbalstu un ka Kopienu likumdevējs ir izskaidrojis šos nosacījumus datu lapā Nr.°19.

ii)    Juridiskais vērtējums

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pamatojuma aizstāšanu

71.      Iebildums, kas balstīts uz pamatojuma aizstāšanu, nav pamatots.

72.      Ir tiesa, ka Pirmās instances tiesai nav tiesību Komisijas lēmuma pamatojumu aizstāt ar savu pamatojumu (19). Tomēr tas, ka Pirmās instances tiesa atbild uz lietas dalībnieka prasības ietvaros izvirzītiem argumentiem, pats par sevi nav pamatojuma aizstāšana, ja vien Pirmās instances tiesa neaizstāj apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar savu pamatojumu.

73.      No pārsūdzētā sprieduma 37., 38., 51. un 52. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā ir tikai noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, saskaņā ar kuriem Komisija bija nepareizi interpretējusi jēdzienu “faktiski radušies izdevumi” datu lapas Nr. 19 C daļā, tomēr neaizstājot apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar savu pamatojumu. Jāatzīst, ka tas, kā Pirmās instances tiesa definējusi jēdzienu “faktiski radušies izdevumi” pārsūdzētā sprieduma 52. punktā, sakrīt ar Komisijas definīciju apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 12., 13., 15., 18. un 19. punktā. Pirmās instances tiesa tāpat kā Komisija atzina, ka šis jēdziens ietver līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšanu.

74.      Tātad iebildums, kas balstīts uz pamatojuma aizstāšanu, ir jānoraida.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz samākslotu interpretāciju

75.      Iebildums, kas balstīts uz faktiski radušos izdevumu jēdziena samākslotu interpretāciju, nav pamatots. Pirmās instances tiesas sniegtā interpretācija pārsūdzētā sprieduma 52. punktā ir pamatota ar datu lapas Nr.°19 noteikumiem. Pirmās instances tiesa pamatoti norādīja, ka atbilstoši definīcijai datu lapas Nr. 19 C daļā faktiski radušies izdevumi ir RKF apmaksātā pamatkapitāla daļu samaksa naudā, ko veic dalībnieki, ciešā saistībā ar īstenošanas ziņojumiem, kuros minēta īstenotās līdzdalības pamatkapitālos iegūšana un kas ir pasākuma pienācīgas izpildes apliecinājums. Turklāt Pirmās instances tiesa no datu lapas Nr. 19 iedaļas “Vispārīgie principi” vii) punkta pamatoti secināja, ka RKF darbības noteikumi ir jāpielāgo palīdzības finansiālās īstenošanas noteikumiem, tostarp attiecībā uz saistību un faktiski radušos izdevumu jēdzieniem, un ka faktiski radušos izdevumu jēdzienam ir jāietver līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšana.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz Regulas Nr. 1685/2000 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku

76.      Iebildums, kas balstīts uz Regulas Nr. 1685/2000 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku arī ir jānoraida kā nepamatots. Kā to pamatoti norādīja Komisija, datu lapa Nr.°19 paredz tādu pašu principu kā Regulas Nr. 1685/2000 8. normā, lai arī tas ir izteikts citādā veidā. Tātad Regulas Nr. 1685/2000 8. norma neparedz jaunu konceptu. Turklāt jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav atsaukusies uz Regulu Nr. 1685/2000. Tās argumentācija ir pamatota tikai ar ratione temporis piemērojamiem noteikumiem.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pretrunu starp Pirmās instances tiesas sniegto interpretāciju un Komisijas praksi

77.      Visbeidzot iebildums, kas balstīts uz pretrunu starp Pirmās instances tiesas sniegto interpretāciju un Komisijas praksi, ir jānoraida. Pat ja pieņemtu, ka Komisijas 2004. gada 4. jūnija vēstulē ir elementi, kas norāda, ka Komisija piekrīt apelācijas sūdzības iesniedzējas interpretācijai (ko Komisija apstrīd), šāds fakts pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka Pirmās instances tiesas interpretācijā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Atbilstošs jautājums ir nevis tas, vai Pirmās instances tiesas interpretācija atbilst Komisijas interpretācijai, bet drīzāk tas, vai tā atbilst piemērojamiem noteikumiem.

–       Starpposma iznākums

78.      Tātad otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Otrā daļa (iebildums par pārsūdzētā sprieduma 53. punktu)

79.      Otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 53. punktu. Pirmās instances tiesa tajā konstatēja, ka vispārējās dotācijas projekta 5.2.5. punktā ietvertās definīcijas ir pārņemtas no datu lapas Nr. 19 C daļā esošām definīcijām.

80.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesas definīcija jēdzienam “faktiski radušies izdevumi” datu lapas Nr.°19 C daļā ir pretrunā “izdevumu” definīcijai vispārējās dotācijas projekta 5.2.5. punktā. Pretēji Pirmās instances tiesas atzinumam minētajā 5.2.5. punktā ir ne tikai pārņemta datu lapas Nr.°19 C daļā ietvertā definīcija, bet arī no tās satura un piemērojamības ir skaidri izslēgta līdzdalības MVU pamatkapitālā iegūšana.

81.      Šis iebildums nav pamatots. Atbilstoši definīcijai vispārējās dotācijas projekta 5.2.5. punktā ar “izdevumiem” saprot RKF apmaksātā pamatkapitāla daļu samaksu naudā atbilstoši datu lapas Nr.°19 C daļas noteikumiem. Tātad jēdziens “izdevumi” minētajā 5.2.5. punktā ir atsauce uz jēdzienu “faktiski radušies izdevumi” datu lapas Nr.°19 C daļā.

82.      Tātad otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

c)      Trešā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 55. punktu)

83.      Trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 55. punktu. Pirmās instances tiesa tajā ir norādījusi, ka vienošanās 13. panta 4. punkts ir acīmredzami pretrunā apelācijas sūdzības iesniedzējas interpretācijai. Tā norādīja, ka šis noteikums paredz, ka saistības attiecībā uz izdevumiem vispārējās dotācijas atbalstīto iniciatīvu labā (lēmums par piešķiršanu, līgumu noslēgšana attiecībā uz ārējām darbībām) ir jāuzņemas ne vēlāk kā 1999. gada 31. decembrī un ka maksājumiem, ko veic starpnieks saistībā ar vispārējās dotācijas izpildi, ir jābūt veiktiem ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī. Turklāt Pirmās instances tiesa norādīja, ka, pirmkārt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 54. punkta, “dotācijas atbalstītās iniciatīvas” ir MVU iesniegtie pieteikumi par līdzdalības pamatkapitālā iegūšanu un, otrkārt, “starpnieka veiktie maksājumi” var būt tikai minētā līdzdalības pamatkapitālā iegūšana.

i)      Lietas dalībnieku argumenti

84.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi vispārējās dotācijas 2. pasākuma saturu un mērķus. Tā norāda, ka, tā kā šā 2. pasākuma mērķis ir RKF izveide un finansēšana, jēdzieni “saistības” un “maksājumi” vienošanās 13. panta 4. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz RKF izveidi un finansēšanu. Šādā kontekstā tā atsaucas uz vispārējās dotācijas projekta 5.2.1. un 5.2.3. punktu.

85.      Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, uzskatot, ka dotācijas atbalstītās iniciatīvas ir MVU iesniegtie pieteikumi par līdzdalības pamatkapitālā iegūšanu, ir pieļāvusi kļūdu. Tas ir pretrunā tam, ka vispārējās dotācijas 2. pasākuma ieguvējs ir starpniecības subjekts, nevis MVU. Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz vispārējās dotācijas projekta 5.2.7. punktu.

86.      Komisija iebilst, ka vienošanās 13. panta 4. punkta formulējums ir ļoti skaidrs un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatojas uz to, ka mākslīgi nodala vispārējās dotācijas 2. pasākuma “izpildes posmu” un “darbības posmu”. Vispārējās dotācijas 2. pasākuma mērķis nevar būt tikai izpildes posms, tas ietver arī darbības posmu. Struktūrfondu visa veida palīdzības pamatā ir vispārīgs princips, ka Kopienu līdzfinansējumam ir jāsasniedz noteikts mērķis noteiktā termiņā. Vispārējās dotācijas 2. pasākuma mērķis ir MVU kapitalizācijas palielināšana Bazilikatas reģionā.

ii)    Juridiskais vērtējums

87.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi nav pamatoti.

88.      Pirmkārt, no vienošanās 13. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka maksājumiem, ko veic starpnieks (tātad apelācijas sūdzības iesniedzēja) saistībā ar vispārējās dotācijas izpildi, ir jābūt veiktiem ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī un ka atskaite par izdevumiem, kas radušies starpniekam šajā izpildē, jāsniedz Komisijai ne vēlāk kā 2002. gada 20. jūnijā.

89.      Otrkārt, ne vispārējās dotācijas projekta 5.2.1. punktā, ne 5.2.3. punktā nav tādu elementu, kas ļautu apšaubīt Pirmās instances tiesas interpretāciju, kas pamatota ar datu lapu Nr. 19 un ļoti skaidru vienošanās 13. panta 4. punkta formulējumu. Atbilstoši vispārējās dotācijas projekta 5.2.1. punktam RKF, kura pienākums ir piešķirt finanšu palīdzību MVU, kas darbojas vai vēlas sākt darboties Bazilikatas reģionā, izveidei bija jānotiek atbilstoši datu lapai Nr. 19. Turklāt vispārējās dotācijas 2. pasākuma jēga un mērķis, kas minēti šajā pēdējā noteikumā, skaidri norāda uz MVU attīstības veicināšanu Bazilikatas reģionā. Vispārējās dotācijas projekta 5.2.3. punktā ir noteikts, ka pasākuma īstenošana ir RKF izveidošana atbilstoši iepriekš norādītajām tiesību normām. Tiesību normas, uz kurām ir izdarīta atsauce, ir datu lapa Nr. 19.

90.      Treškārt, vienošanās 13. panta 4. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru vārdi “atbalstītās iniciatīvas” attiecas tikai uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, nav saderīga ar šī noteikuma formulējumu, kas paredz, ka maksājumiem, ko veic starpnieks saistībā ar vispārējās dotācijas izpildi atbalstīto iniciatīvu labā, ir jābūt veiktiem ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī.

91.      Tātad otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.

d)      Ceturtā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktu)

92.      Ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktu. Minētā sprieduma 56.–58. punktā Pirmās instances tiesa izskatīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos argumentus, saskaņā ar kuriem tikai apelācijas sūdzības iesniedzējas interpretācija ir saprātīga no ekonomiskā viedokļa, jo būtu grūti vai pat neiespējami sniegt finanšu atbalstu līdz 2001. gada 31. decembrim, ņemot vērā, ka šis datums ir ļoti tuvu 1999. gada 31. decembrim, kas ir paša RKF izveides datums. Pirmās instances tiesa šos argumentus noraidīja.

93.      Pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka vispārējās dotācijas projekta 5.2.2. punktā ir paredzēts Kopienu palīdzības sniegšanas pirmais, tā sauktais “fonda veicināšanas” posms. Pirmās instances tiesa norādīja, ka šajā posmā, kas ir pirms fonda izveides posma, jau vajadzēja veikt sagatavošanās darbu – identificēt uzņēmumus, kam potenciāli ir interese par RKF, un veikt iepriekšēju novērtējumu. Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka apstākļa, ka beigu termiņš līdzdalības pamatkapitālos iegūšanai bija noteikts 2001. gada 31. decembris, nepieciešamās sekas nav neiespējamība sniegt finanšu atbalstu. Turklāt Pirmās instances tiesa norādīja, ka, tā kā MVU ieguldītā maksimālā summa varēja būt EUR 1 miljons, nav bijis jāveic daudz darījumu, lai izsmeltu Kopienu atbalsta kopējo summu, kas bija aptuveni EUR 5 miljoni.

94.      Pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Pirmās instances tiesa atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu, kas balstīts uz to, ka RKF kapitāla daļu apmaksai paredzētos maksājumus varēja veikt līdz 2001. gada 31. decembrim. Tā uzskatīja, ka, lai gan attiecībā uz minētajiem maksājumiem nebija paredzēts nekāds cits termiņš kā tikai 2001. gada 31. decembris, no piemērojamiem noteikumiem izriet, ka minētās iemaksas RKF bija jāveic pietiekami laikus, lai ļautu pilnīgi izlietot Kopienu fondus ieguldījumiem MVU pirms noteiktā samaksas beigu termiņa.

i)      Lietas dalībnieku argumenti

95.      Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā ir ierosinājusi, ka ir bijis pietiekami ar piecām darbībām, lai izsmeltu Kopienu atbalsta kopējo summu, jo ieguldījuma summa varēja sasniegt EUR 1 miljonu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šāda interpretācija nav saderīga ne ar projekta tekstā izvirzīto prasību finansēt ne mazāk kā desmit sabiedrības, ne ar mērķi finansēt pēc iespējas vairāk uzņēmumus.

96.      Turklāt tā norāda, ka Pirmās instances tiesas pamatojums pārsūdzētā sprieduma 58. punktā ir pretrunīgs. No vienas puses, Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka nav bijis juridisks pienākums dotēt RKF pirms 2001. gada 31. decembra. No otras puses, Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka ir bijis juridisks pienākums dotēt apelācijas sūdzības iesniedzēju pirms 2001. gada 31. decembra. Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka vispārējās dotācijas projekta 5.2.6. punktā ir noteikts, ka “izdevumi” – tātad tikai iemaksa RKF – bija jāveic divos turpmākos gados pēc saistību uzņemšanās beigu termiņa, t.i., līdz 2001. gada 31. decembrim.

97.      Pēc Komisijas domām, apelācijas sūdzības iesniedzējas ceturtais iebildums ir neefektīvs. Tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa galvenokārt ir pamatojusies uz pārsūdzētā sprieduma 56. punktā teikto – ka piemērojamie noteikumi ir precīzi. Pamatojums pārsūdzētā sprieduma 57. punktā ir tikai pakārtoti norādīts pamatojums.

98.      Katrā ziņā Pirmās instances tiesas apgalvojums par nedaudzu finanšu darījumu nepieciešamību, lai izsmeltu līdzfinansējumu, ir tikai viena daļa no daudz pamatotākas argumentācijas. Pirmās instances tiesa pirmām kārtām ir konstatējusi, ka vispārējās dotācijas projekts paredzēja pirmo fonda veicināšanas posmu un ka šis posms ir ļāvis veikt sagatavošanas darbu pirms fondu izveides posma.

99.      Turklāt Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 58. punktā nav pretrunīga. Tā kā jēdziens “izdevumi” ietver līdzdalības MVU pamatkapitālos iegūšanu, ir acīmredzams, ka maksājumiem ir jābūt veiktiem pietiekami laikus, lai varētu pilnīgi izlietot Kopienu fondus ieguldījumiem MVU pirms noteiktā samaksas beigu termiņa.

ii)    Juridiskais vērtējums

–       Ceturtā daļa ir neefektīva.

100. Kā to pamatoti norāda Komisija, ceturtā daļa ir neefektīva. Cita starpā no pārsūdzētā sprieduma 56. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatu, pirmām kārtām ir pamatojusies uz to, ka attiecīgie noteikumi ir skaidri [formulēti], un to savstarpēju atbilstību. Pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā ir tikai pakārtoti norādīts pamatojums. Tātad iebildumi pret šiem punktiem ir jānoraida kā neefektīvi, jo, ja pat tie būtu pamatoti, ar tiem nevar panākt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (20).

101. Katrā ziņā dažādie ceturtās daļas iebildumi nevar tikt apmierināti.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz noteikuma par ne mazāk kā desmit sabiedrību finansēšanu pārkāpumu

102. Iebildums, kas balstīts uz noteikuma, kurā izvirzīta prasība finansēt ne mazāk kā desmit sabiedrības, pārkāpumu, ir jānoraida kā neefektīvs ne tikai šo secinājumu 100. punktā minētā iemesla dēļ, bet arī turpmāk norādītā iemesla dēļ. Kā to pamatoti norāda Komisija, Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu par neiespējamību īstenot līdzdalības pamatkapitālos iegūšanu pirms 2001. gada 31. decembra, pamatojoties vispirms uz to, ka bija fonda veicināšanas posms, kura laikā apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja veikt sagatavošanas darbu. Šis pamatojums pats par sevi pamato Pirmās instances tiesas argumentāciju. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja to nav apstrīdējusi, iebildums, kas balstīts uz noteikuma, kurā izvirzīta prasība finansēt ne mazāk kā desmit sabiedrības, pārkāpumu, ir jānoraida kā neefektīvs.

103. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas izteiktā kritika nav pamatota.

104. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem Pirmās instances tiesa nav konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jāfinansē tikai piecas sabiedrības. Pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Pirmās instances tiesa tikai atsaucas uz ERAF finansiālo ieguldījumu RKF, kas bija EUR 4,7 miljoni. Jāatgādina, ka RKF kopējie līdzekļi bija EUR 9,7 miljoni. Pat ja apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu ieguvusi līdzdalību pamatkapitālā maksimālās summas EUR 1 miljona apmērā (21), būtu nepieciešami ne mazāk kā desmit finanšu atbalsta sniegšanas gadījumi, lai ieguldītu visus RKF finanšu līdzekļus. Tātad Pirmās instances tiesa nav piedāvājusi interpretāciju, kas būtu pretrunā vispārējās dotācijas projektam, saskaņā ar kuru bija jāfinansē ne mazāk kā desmit sabiedrības.

105. Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā nav piedāvājusi finansēt iespējami mazāku MVU skaitu. Tā tikai parādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par neiespējamību īstenot līdzdalības MVU pamatkapitālos iegūšanu nav pamatots.

106. Tātad iebildums ir jānoraida.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pretrunīgu argumentāciju

107. Iebildums, kas balstīts uz pretrunīgu argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, nav pamatots. Pirmās instances tiesas argumentācija nav pretrunīga. Ir tiesa, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā norādīja, ka piemērojamie noteikumi neparedzēja RKF dotācijai konkrētu beigu termiņu. Tomēr Pirmās instances tiesa pamatoti norādīja, ka 2001. gada 31. decembris bija beigu termiņš RKF līdzdalības iegūšanai MVU pamatkapitālos (22) un ka iemaksu RKF veikšana bija priekšnoteikums šādai līdzdalības pamatkapitālos iegūšanai. Pirmās instances tiesas secinājums, saskaņā ar kuru iemaksa RKF bija jāveic pietiekami laikus, lai varētu iegūt līdzdalību pamatkapitālos pirms beigu termiņa 2001. gada 31. decembrī, manuprāt, ir absolūti loģisks. Tātad iebildums par pretrunīgu argumentāciju ir jānoraida.

108. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja savu iebildumu pamato ar vispārējās dotācijas projekta 5.2.5. punktā norādītā jēdziena “izdevumi” kļūdainu interpretāciju, šis iebildums ir jānoraida, ņemot vērā šo secinājumu 81. punktu.

e)      Piektā daļa (iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 48. punktu)

109. Piektajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 48. punktu. Pirmās instances tiesa tajā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru palīdzības veida laiks ir vienāds ar RKF darbības minimālo laiku un tātad līdzdalības MVU pamatkapitālos iegūšanu var īstenot līdz 2009. gada 16. decembrim. Pirmās instances tiesa konstatēja, ka no datu lapas Nr. 19 D daļas 1. punkta un B daļas 8. punkta izriet, ka RKF darbības laiks un palīdzības veida laiks nav obligāti vienādi un ka palīdzības veida laiks var būt īsāks par RKF darbības laiku.

i)      Lietas dalībnieku argumenti

110. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka minētais 48. punkts ir jāatzīst par spēkā neesošu nepietiekama pamatojuma dēļ. Pirmās instances tiesa ir tikai piedāvājusi apelācijas sūdzības iesniedzējas risinājumam alternatīvu risinājumu. Pirmās instances tiesas pamatojums neļauj Tiesai saprast, kāpēc Pirmās instances tiesa ir devusi priekšroku savam, nevis apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātajam risinājumam. Apelācijas sūdzības iesniedzējas risinājums nav kļūdains un šķiet saderīgāks, ņemot vērā vispārējās dotācijas 2. pasākuma būtību. Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzēja atkārto savus iebildumus par iemaksu RKF veikšanas beigu termiņu un par līdzdalības pamatkapitālos iegūšanas beigu termiņu.

111. Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nepārprotami konstatēja, ka no piemērojamiem noteikumiem skaidri izriet, ka RKF darbības laiks nav obligāti palīdzības sniegšanas laiks.

ii)    Juridiskais vērtējums

112. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi nav pamatoti. Pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Pirmās instances tiesa skaidri noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru palīdzības sniegšanas laikam un RKF darbības laikam jābūt vienādiem. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pamatojās uz pārliecinošu datu lapas Nr. 19 D daļas 1. punkta un B daļas 8. punkta interpretāciju, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja neatspēko.

113. Turklāt ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 46.–50. punktā Pirmās instances tiesa tikai noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru palīdzības sniegšanas laikam un RKF darbības laikam jābūt vienādiem. Tomēr Pirmās instances tiesa ne tikai piedāvāja alternatīvu risinājumu. Pārsūdzētā sprieduma 51.–55. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka beigu termiņš līdzdalības MVU pamatkapitālos iegūšanai bija 2001. gada 31. decembris, nevis 2009. gada 16. decembris. Tātad Pirmās instances tiesa nepārprotami konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātā interpretācija nav saderīga ar piemērojamiem noteikumiem.

114. Tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja atkārto savus iebildumus attiecībā uz Pirmās instances tiesas secinājumiem par iemaksu RKF veikšanas beigu termiņu un līdzdalības pamatkapitālos iegūšanas beigu termiņu, šie iebildumi ir jānoraida, cita starpā ņemot vērā šo secinājumu 75., 81. un 87.–90. punktu.

115. Tātad otrā pamata piektā daļa ir jānoraida.

f)      Starpposma iznākums

116. Tātad otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

3)      Par trešo pamatu, kas balstīts uz lietderības nosacījuma kļūdainu interpretāciju

117. Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktu. Pārsūdzētā sprieduma 66.–72. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatu, kurā tā iebilda, ka Komisija savu lēmumu ir pamatojusi ar lietderības nosacījumu. Pirmās instances tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 68. punktā norādīja, ka Komisija pirmām kārtām ir pamatojusies nevis uz lietderības nosacījumu, bet uz datu lapas Nr. 19 D daļu. Pārsūdzētā sprieduma 69. punktā tā norādīja, ka katrā ziņā, lai arī vārdu savienojums “lietderības nosacījums” nav noteikumos, kas regulē attiecīgo vispārējo dotāciju, nosacījums, ka ERAF palīdzība ir paredzēta konkrētu darbību finansēšanai attiecīgajā vietā, nevis glabāšanai RKF līdz palīdzības sniegšanas beigām, ļoti skaidri izriet no piemērojamo noteikumu kopuma un nav jauns.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

118. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā. Tā iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa par lietderības nosacījuma esamību ir secinājusi no noteikumiem, kas tikai nosaka beigu termiņu dažādu iemaksu RKF veikšanai. Nevienā noteikumā vai dokumentā, uz kuriem atsaucas Pirmās instances tiesa, šāds nosacījums nav. Turklāt Pirmās instances tiesa nav minējusi precedentu, lai apstiprinātu lietderības nosacījuma esamību. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka šāda kļūda neizbēgami izriet no tā, ka ir nepareizi izprasts vispārējās dotācijas 2. pasākums.

119. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz sprieduma lietā Vācija/Komisija (23) 75. punktu, saskaņā ar kuru Komisijas rīcības brīvība atbalsta samazināšanas jomā nevar sasniegt tādu lēmumu pieņemšanu, ar kuriem tiek izdarītas atkāpes no tās aktiem un ka Komisijas rīcība ir tās darbību taisnības un spēkā esamības novērtēšanas pamatparametrs.

120. Pēc Komisijas domām, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka vārdkopa “lietderības nosacījums” nav piemērojamos noteikumos, bet no šiem noteikumiem secināja, ka ERAF palīdzībai jākalpo konkrētu darbību finansēšanai attiecīgajā vietā, nevis glabāšanai RKF līdz palīdzības sniegšanas beigām. Pirmās instances tiesa kā judikatūras precedentu ir citējusi tās sprieduma lietā Regione Marche/Komisija (24) 92. un 93. punktu.

b)      Juridiskais vērtējums

121. Iebildums, kas balstīts uz lietderības nosacījuma neesamību, ir jānoraida.

122. Pirmkārt, šis iebildums ir neefektīvs. Kā Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, Komisija galvenokārt ir pamatojusies uz datu lapas Nr. 19 D daļu (25). Šis pamatojums pats par sevi no tiesību viedokļa pietiekami pamato Pirmās instances tiesas secinājumu. Tātad pārsūdzēto spriedumu nevar apšaubīt tādas kļūdas dēļ, kuru Pirmās instances tiesa, iespējams, pieļāvusi, izskatot pakārtotus pamatojumus pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktā.

123. Otrkārt, šis iebildums nav pamatots.

124. Kā Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, lietderības nosacījums nav jauns nosacījums, par kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav zinājusi. Lai arī vārdkopa “lietderības nosacījums” nav piemērojamos noteikumos, no grozītās Regulas Nr. 4524/88 1. panta izriet, ka ERAF sniegtās palīdzības mērķis ir atbalstīt MVU darbību, tostarp uzlabojot uzņēmumiem piekļuvi kapitālu tirgum. Šie mērķi attiecībā uz RKF ir precizēti datu lapā Nr. 19, kuru C un D daļas nosaka, ka līdzdalība MVU pamatkapitālā ir jāiegūst līdz 2001. gada 31. decembrim (26).

125. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances Tiesai, ka tā esot nepareizi izpratusi vispārējās dotācijas 2. pasākumu, šāda kritika ir jānoraida, atsaucoties uz šo secinājumu 75., 81. un 87.–90. punktu.

126. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto kritiku, saskaņā ar kuru Komisija ir atkāpusies no tās izdotiem aktiem, tā nav pamatota. Procesa, kas noslēdzās ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, ietvaros Komisija izvērtēja, vai atbalsts ir izlietots atbilstoši Kopienu atbalstam piemērojamiem noteikumiem. Komisija nav a posteriori ieviesusi jaunus nosacījumus.

127. Visbeidzot, tas, ka Pirmās instances tiesa neatsaucas uz judikatūras precedentu, pats par sevi nav kļūda tiesību piemērošanā, uz kuru var norādīt apelācijas sūdzībā. Tātad tikai papildu kārtā jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Pirmās instances tiesa atsaucās uz judikatūras precedentu, minot sprieduma lietā Regione Marche/Komisija (27) 92. un 93. punktu, saskaņā ar kuriem MVU, nevis riska kapitāla fondi ir galīgie adresāti un tātad Kopienu atbalsta saņēmēji un ka izdevumu atbilstība tātad attiecas uz faktiski īstenotiem ieguldījumiem MVU labā.

128. Tātad trešais pamats ir jānoraida.

4)      Par ceturto un piekto pamatu

129. Ceturtajā un piektajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 79. un 80. punktu. Pirmās instances tiesa tajos noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija nevarēja uzsākt grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. pantā paredzēto Kopienu atbalsta samazināšanas procedūru, neizvirzot iebildumus par izlietošanu vispārējās dotācijas izlietošanas posmā un, proti, uzraudzības komitejas sapulcēs.

130. Pārsūdzētā sprieduma 79. punktā Pirmās instances tiesa vispirms konstatēja, ka grozītās Regulas Nr. 4253/88 noteikumi neparedz nekādus procesuālos noteikumus, ar kuriem Komisijas tiesības samazināt vai atcelt Kopienu atbalstu tiktu pakļautas nosacījumam, ka tā ir izteikusi šaubas par pienācīgu projekta izpildi pirms palīdzības sniegšanas noslēguma. Turpinājumā Pirmās instances tiesa norādīja, ka Kopienu tiesa var noformulēt procesuālus noteikumus, kurus Kopienu likumdevējs nav tieši paredzējis, tikai tad, ja tie ir nepieciešami tādu pamatprincipu kā tiesības uz aizstāvību ievērošanai un tikai tik lielā mērā, cik nepieciešams, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu.

131. Lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā Pirmās instances tiesa ir balstījusies uz pakārtotu argumentu. Tā konstatēja, ka tāds procesuāls noteikums, kādu piedāvāja apelācijas sūdzības iesniedzēja, ļoti daudzos gadījumos liegtu Komisijai pieņemt lēmumu par Kopienu atbalsta atcelšanu vai samazināšanu. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā Kopienas finansēto projektu lielo skaitu, tai būtu grūti vai pat neiespējami atklāt lielāko daļu pārkāpumu projektu īstenošanā, tostarp pārkāpumus, kas attiecas uz atbilstīgo izdevumu attaisnošanu un klasificēšanu.

a)      Par ceturto pamatu, kas balstīts uz principu, kas ieviesti ar Tiesas spriedumu lietā Mediocurso/Komisija, kļūdainu interpretāciju un konsekventu nepiemērošanu

i)      Lietas dalībnieku argumenti

132. Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 79. punktu

133. Apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, paredzot, ka noformulēt procesuālus noteikumus, kurus nav paredzējis Kopienu likumdevējs, var tikai gadījumos, kad tie ir vajadzīgi un nepieciešami tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai.

134. Otrkārt, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, apgalvojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jāatsaucas uz vajadzību pēc procesuāliem noteikumiem tās tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai, un konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija uzskatījusi, ka grozītās Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta procesuālo noteikumu ievērošana ir nepieciešama tās tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai.

135. Komisija iebilst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību nav aizskartas, jo nav bijis uzsākts neviens process, kura rezultātā varētu tikt pieņemts apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgs lēmums. Turklāt Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pants, no vienas puses, un šīs regulas 24. pants, no otras puses, nav vienā un tajā pašā nodaļā. 25. un 26. panta mērķis ir tikai nodrošināt struktūrfondu izlietojuma efektīvu uzraudzību un novērtēšanu. Tātad Pirmās instances tiesa ir pamatoti norādījusi, ka Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantā nav paredzēti procesuāli noteikumi, kas uzliek Komisijai pienākumu apšaubīt programmas pienācīgu izpildi pirms palīdzības noslēgšanas. Visbeidzot, nepastāv tādas tiesiskā regulējuma nepilnības, kas varētu apdraudēt tiesības uz aizstāvību.

ii)    Juridiskais vērtējums

136. Kritika par pārmērīgi ierobežotu grozītās Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta un tiesību uz aizstāvību principa piemērošanu ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz to, ka nav ievērota saikne starp samazināšanas procedūru un uzraudzības un novērtēšanas pienākumu

137. Iebildums, kas balstīts uz to, ka nav ievērota saikne starp atbalsta samazināšanas procedūru atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. pantam, no vienas puses, un uzraudzības un novērtēšanas pienākumu atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantam, no otras puses, ir jānoraida. Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka uzraudzības un novērtēšanas pienākuma atbilstoši minētajam 25. un 26. pantam ievērošana nav atbalsta samazināšanas procedūras atbilstoši šim 24. pantam uzsākšanas priekšnosacījums (28).

138. Vispirms Regulas Nr. 4253/88 24. panta redakcija neparedz, ka atbilstoši minētajam 24. pantam procedūras uzsākšanas priekšnosacījums būtu uzraudzības un novērtēšanas pienākuma ievērošana tās pašas regulas 25. un 26. panta izpratnē.

139. Turklāt, raugoties no sistēmiska skatpunkta, jāatzīst, ka Regulas Nr. 4253/88 24. pants ir Regulas Nr. 4253/88 VI nodaļā “Finanšu noteikumi”, bet Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pants ir tās VII nodaļā “Uzraudzība un novērtēšana”.

140. Visbeidzot, interpretācija, saskaņā ar kuru uzraudzības un novērtēšanas pienākuma ievērošana atbilstoši minētajam 25. un 26. pantam ir nepieciešams priekšnosacījums, lai uzsāktu atbalsta samazināšanas procedūru atbilstoši grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. pantam, manuprāt, pārmērīgi ierobežotu Regulas Nr. 4253/88 24. panta lietderīgo iedarbību. Šīs pēdējās normas jēga ir nodrošināt, ka faktiski tiek ievēroti Kopienu atbalsta piešķiršanas nosacījumi. Iespēja samazināt Kopienu atbalstu pārkāpuma gadījumā ir būtisks instruments ERAF palīdzības decentralizētas pārvaldības ietvaros. Tas ļauj a posteriori kontrolēt, kā starpnieks ir izlietojis Kopienu atbalstu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātās interpretācijas rezultātā starpniekam tiktu noņemta atbildība par visiem pārkāpumiem, kurus Komisija nav norādījusi pasākuma izpildes laikā. Uzskatu, ka šāda starpnieka atbrīvošana no atbildības nav savienojama ar mērķi nodrošināt Kopienu atbalsta piešķiršanas nosacījumu efektīvu ievērošanu.

141. Manuprāt, līdz ar to Komisija var uzsākt grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. pantā paredzēto atbalsta samazināšanas procedūru pat gadījumā, kad tā nav ievērojusi uzraudzības un novērtēšanas pienākumu grozītās Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta izpratnē. Tātad ceturtajā pamatā izvirzītais apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments ir jānoraida kā nepamatots.

142. Tomēr jautājums, vai uzraudzības un novērtēšanas pienākuma neievērošana liedz uzsākt grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. pantā paredzēto atbalsta samazināšanas procedūru, jānodala no jautājuma, vai Komisijai var būt pienākums ņemt vērā to, ka nav ievērots tās uzraudzības un novērtēšanas pienākums, šādas procedūras ietvaros. Pēdējais jautājums nav atbilstīgs ceturtā pamata ietvaros. Tas tiks iztirzāts astotā pamata ietvaros šo secinājumu 213.– 217. punktā.

–       Par procesuālo noteikumu, kurus nav tieši paredzējis Kopienu likumdevējs, piemērošanu

143. Iebildums, kas balstīts uz procesuālo noteikumu, kurus nav paredzējis Kopienu likumdevējs, nepiemērošanu, arī ir jānoraida. Pirmās instances tiesa, apgalvojot, ka noformulēt procesuālus noteikumus, kurus Kopienu likumdevējs nav tieši paredzējis, var tikai tad, ja tie ir nepieciešami tādu pamatprincipu kā tiesības uz aizstāvību ievērošanai un tikai tik lielā mērā, cik nepieciešams, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

144. Vispirms jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas uzdevums ir tikai interpretēt un piemērot tiesību normas. Tā kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 79. punktā atsaucās uz tiesībām uz aizstāvību, tā atsaucās uz vispārēju tiesību principu, tātad primāro tiesību normu (29), kas ir piemērojama pat tad, ja Kopienu likumdevējs nav to tieši norādījis attiecīgā atvasināto tiesību aktā.

145. Apelācijas sūdzības iesniedzēja, šķiet, apgalvo, ka Pirmās instances tiesai bija jāpiemēro procesuālais noteikums pat gadījumā, ja Kopienu likumdevējs nav paredzējis šādu noteikumu un tas nav nepieciešams un vajadzīgs, lai nodrošinātu primāro tiesību normu ievērošanu. Šāda pieeja ir kļūdaina. Šādas pieejas rezultātā Pirmās instances tiesa pati radītu jaunu tiesību normu un tātad pārkāptu savu kompetenci. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem ne spriedumā lietā Mediocurso/Komisija (30), ne citos apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītajos spriedumos (31) šis princips nav apstrīdēts, kas, manuprāt, ir acīmredzami un elementāri.

146. Tātad Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātais procesuālais noteikums, kuru Kopienu likumdevējs nav paredzējis, varētu būt piemērojams tikai tad, ja tas ir nepieciešams un vajadzīgs, lai nodrošinātu tādu primāro tiesību ievērošanu kā tiesības uz aizstāvību.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz pienākumu atsaukties uz nepieciešamību ievērot tiesības uz aizstāvību

147. Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Pirmās instances tiesas atzinumu pārsūdzētā sprieduma 79. punktā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jānorāda, ka tās piedāvātais procesuālais noteikums ir nepieciešams tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai. Šāda kritika nav pamatota. Tā pamatojas uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 79. panta interpretāciju. Pirmās instances tiesa nav konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jānorāda nepieciešamība piemērot tās piedāvāto procesuālo noteikumu, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Pēc manām domām, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 79. punktā drīzāk ir vēlējusies norādīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējapat nav apgalvojusi, ka šis procesuālais noteikums ir vajadzīgs tās tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai.

–       Par iebildumu, kas balstīts uz tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu

148. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Pirmās instances tiesas atzinumu, saskaņā ar kuru tā nav atsaukusies uz tiesību uz aizstāvību principu savā prasībā pirmajā instancē.

149. Šāds iebildums nav pamatots.

150. Pirmkārt, jāatzīst, ka savā prasībā pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatojās uz procesuālo noteikumu, kas izriet no Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta kļūdainas interpretācijas. Tā neatsaucās uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tieši Pirmās instances tiesa izskatīja jautājumu, vai šāds procesuāls noteikums, kas nav tieši paredzēts minētajā 25. un 26. pantā, var, iespējams, izrietēt no primārajām tiesībām.

151. Otrkārt, jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātais procesuālais noteikums nav vajadzīgs, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tiesību uz aizstāvību ievērošana noteic, ka visos procesos, kuri uzsākti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs lēmums, attiecīgajai personai jādod iespēja atbilstoši paust savu viedokli (32). Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 24.–29. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējai ir bijusi iespēja paust savu viedokli rakstveidā un mutvārdos procedūras, kuras rezultātā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, ietvaros. No šiem pārsūdzētā sprieduma punktiem un no apstrīdētā lēmuma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja iebildumus, kuru dēļ radās strīds pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa pamatoti varēja uzskatīt, ka tiesības uz aizstāvību ir ievērotas un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātais noteikums pārsniedz to, kas ir nepieciešams šo tiesību nodrošināšanai.

–       Starpposma iznākums

152. Tātad ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā.

b)      Par piekto pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta par Komisijas pienākuma veikt uzraudzību un kontroli pārkāpumu

153. Piektajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 80. punktu (33).

i)      Lietas dalībnieku argumenti

154. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka argumentācija pārsūdzētā sprieduma 80. punktā rosina atstāt nepiemērotu un neievērot uzraudzības un kontroles sistēmu, kas paredzēta minētajā 25. un 26. pantā, ar pamatojumu, ka Komisija praktiski nespēj izpildīt šo uzdevumu. Šāda argumentācija ir pret likumdevēja gribu, kas ir vēlējies radīt kontroles sistēmu, kas tiek īstenota sadarbībā ar dalībvalstīm.

155. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais pamats ir pamatots uz pārsūdzētā sprieduma acīmredzamu un maldinošu sagrozīšanu. Pirmās instances tiesa nav rosinājusi Komisiju neievērot Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantu. Tā ir tikai pārspīlējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvājumu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pants ietver tādu procesuālo tiesību normu, kas Komisijas tiesības samazināt vai atcelt atbalstu pakļautu pienākuma uzraudzīt un novērtēt ievērošanai.

156. Komisija uzskata, ka Apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšlikums neatbilst uzdevumu sadalei starp Komisiju un dalībvalstīm struktūrfondu pārvaldības ietvaros. Struktūrfondu palīdzība tiek pārvaldīta decentralizēti, kas priekšplānā izvirza dalībvalstu iestādes. Tātad dalībvalstīm pirmām kārtām – un šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējai kā dalībvalsts nozīmētai starpniecības iestādei – ir pienākums kontrolēt Kopienu palīdzības pienācīgu īstenošanu un, konkrētāk, izdevumu atbilstību.

ii)    Juridiskais vērtējums

157. Piektais pamats ir neefektīvs. Pirmās instances tiesa galvenokārt ir pamatojusies uz pārsūdzētā sprieduma 79. punktā ietverto argumentu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pants neparedz nekādus procesuālos noteikumus, kas Komisijas tiesības samazināt vai atcelt atbalstu pakļautu nosacījumam, ka šaubas par projekta pienācīgu īstenošanu ir izteiktas pirms palīdzības noslēguma. Tātad piektais pamats nevar novest pie [pārsūdzētā sprieduma atcelšanas], pat ja tas būtu pamatots (34).

158. Katrā ziņā šis pamats nav pamatots.

159. Pirmkārt, pamats izriet no pārsūdzētā sprieduma nepiemērotas interpretācijas. Minētā sprieduma 80. punktā Pirmās instances tiesa nav konstatējusi, ka Komisijai nav jāievēro Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pants tāpēc, ka tā nespēj ievērot šos noteikumus. Pirmās instances tiesa tikai konstatēja, ka tāda procesuāla noteikuma, kādu apelācijas sūdzības iesniedzēja secina no šiem noteikumiem, rezultātā Komisijai ļoti daudzos gadījumos tiktu liegts pieņemt jebkādu lēmumu par Kopienu fondu atbalsta atcelšanu vai samazināšanu. Tātad Pirmās instances tiesa tikai ieskicēja apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātā procesuālā noteikuma sekas (kuru nekādā ziņā nevar secināt no Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta) (35). Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem Pirmās instances tiesa nav ne ierobežojusi esošā procesuālā noteikuma piemērošanu, ne rosinājusi Komisiju pārkāpt minēto 25. un 26. pantu.

160. Otrkārt, jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātais procesuālais noteikums, saskaņā ar kuru no Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta izrietošā uzraudzības un novērtēšanas pienākuma pārkāpšana liedz uzsākt šīs pašas regulas 24. pantā paredzēto atbalsta samazināšanas procedūru, nav vienīgā iespēja piemērot sodu par iespējamu uzraudzības un novērtēšanas pienākuma neievērošanu. Šādā kontekstā atsaucos uz šo secinājumu 212.–216. punktu, kur šis jautājums tiks analizēts.

161. Tātad piektais pamats ir jānoraida.

5)      Par sesto un septīto pamatu

162. Savā sestajā un septītajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 88.–92. punktu. Pirmās instances tiesa tajos noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatu, kas balstīts uz tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Pirmās instances tiesa vispirms konstatēja, ka tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību pastāv, ja izpildās trīs nosacījumi – pirmais nosacījums ir tas, ka no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem izriet precīzs, beznosacījuma un saskanīgs solījums, otrais – tas, ka šādam solījumam ir jābūt tādam, kas rada adresātam tiesiski pamatotas cerības, un trešais – solījumam jāatbilst piemērojamām tiesību normām.

a)      Par sesto pamatu, kas balstīts uz tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu

163. Sestajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 90. punktu. Pirmās instances tiesa tajā uzskatīja, ka nav izpildījies trešais nosacījums (piemērojamām tiesību normām atbilstošs solījums), lai pastāvētu tiesiskā paļāvība, jo iespējamais Komisijas solījums bija pretējs piemērojamiem noteikumiem. Šajā kontekstā Pirmās instances tiesa norādīja, ka atbilstoši piemērojamiem noteikumiem līdzdalība MVU pamatkapitālos bija jāiegūst līdz 2001. gada 31. decembrim.

164. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesas atzinums ir pamatots ar kļūdainu vispārējās dotācijas 2. pasākuma satura un izpildes vērtējumu. Vispārējās dotācijas 2. pasākuma saņēmējs ir RKF, nevis MVU. Beigu termiņš līdzdalības iegūšanai MVU pamatkapitālos ir 2009. gada 16. decembris, nevis 2001. gada 31. decembris.

165. Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesas interpretācija attiecībā uz vispārējās dotācijas 2. pasākumu un palīdzības noslēguma datumu ir pareiza. Tā piebilst, ka nekad nav devusi apelācijas sūdzības iesniedzējai precīzu, beznosacījuma un saskanīgu solījumu, uz ko tā atsaucas.

166. Šis pamats nav pamatots. Atsaucoties cita starpā uz šo secinājumu 75., 81. un 87.–90. punktu, jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas vērtējumā attiecībā uz vispārējās dotācijas 2. pasākuma saturu un izpildi nav pieļauta kļūda, tostarp identificējot vispārējās dotācijas 2. pasākuma saņēmēju un beigu termiņu līdzdalības iegūšanai MVU pamatkapitālos.

b)      Par septīto pamatu, kas balstīts uz pierādījumu sagrozīšanu un vispārējo principu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu

167. Septītajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 91. punktu. Pirmās instances tiesa tajā norādīja, ka atbilstoši Komisijas apgalvojumiem uzraudzības komitejai iesniegtā informācija ļāva domāt, ka visa dotācija tiks ieguldīta MVU pamatkapitālos līdz 2001. gada 31. decembrim. Turpinājumā Pirmās instances tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi uzraudzības komitejai ne pusgada atskaites, kas, pēc tās domām, skaidri parādītu, ka neviens finanšu darījums nav īstenots, ne atskaiti par 21. novembra atjaunināšanu, kas ir minēta uzraudzības komitejas 2001. gada 10. decembra sēdes protokolā. Tā secināja, ka šādos apstākļos nevar izvērtēt, vai uzraudzības komiteja ir bijusi informēta par to, ka visi iemaksātie līdzekļi netiks investēti MVU pirms 2001. gada 31. decembra.

i)      Lietas dalībnieku argumenti

168. Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto pamatu pamato ar pierādījumu novērtēšanas vispārējo principu acīmredzamu pārkāpumu, šo pierādījumu sagrozīšanu un to, ka Pirmās instances tiesa ir atteikusies ņemt vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos pierādījumus.

169. Pirmkārt, tā apgalvo, ka pirmajā instancē ir iesniegusi dokumentus par uzraudzības komitejas lēmumiem, kas pierāda, ka 2001. gada decembrī tā bija apstiprinājusi vispārējās dotācijas projekta norisi.

170. Otrkārt, tā kritizē, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā pierādītos faktus. Starp pusēm nav strīda, ka pusgada atskaites parāda, ka Komisija bija pilnībā informēta par projekta norises gaitu, ka Komisija apstiprināja starpnieka darbību un ka Komisija piekrita apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtajai piemērojamo noteikumu interpretācijai.

171. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesai tiesvedības laikā pirmajā instancē bija jāpieprasa uzraudzības komitejai iesniegtās atskaites un atskaite attiecībā uz 21. novembra atjaunināšanu, kas ir minēta uzraudzības komitejas 2001. gada 10. decembra sēdes protokolā, ja tā ir uzskatījusi šādas atskaites par nepieciešamām. To nedarot, Pirmās instances tiesa ir liegusi apelācijas sūdzības iesniedzējai īstenot sacīkstes principu.

172. Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz dokumentiem tās apelācijas sūdzības 4.–7. pielikumā, kas parāda, ka Komisija ir apstiprinājusi apelācijas sūdzības iesniedzējai radušos izdevumu atbilstību un likumību, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējas interpretāciju.

173. Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisija ir veikusi atbalsta maksājumus vairākās daļās. Pirmās instances tiesai no tā bija jāsecina, ka Komisija ir apstiprinājusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izdevumu atbilstību.

174. Sestkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pamatojuma neesamību. Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā visus apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos pierādījumus.

175. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas septītais pamats ir neefektīvs. Pirmās instances tiesa savu argumentāciju par tiesiskās paļāvības aizsardzības pārkāpumu galvenokārt pamatoja ar argumentu, kas norādīts pārsūdzētā sprieduma 90. punktā un saskaņā ar kuru iespējamais Komisijas solījums būtu bijis pretrunā piemērojamiem noteikumiem un tātad nevarētu radīt apelācijas sūdzības iesniedzējai tiesisko paļāvību.

176. Pēc būtības Komisija uzskata, ka pamats ir balstīts ar kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Tā precizē, ka Pirmās instances tiesa nav norādījusi, ka nav bijis iespējams konstatēt, ka 2001. gada 30. jūnijā nav bijis īstenots neviens darījums un ka pirmais no tiem notiks 2001. gada 19. novembrī. Pirmās instances tiesa ir tikai konstatējusi, ka nebija zināms, vai uzraudzības komiteja ir bijusi informēta par to, ka līdzdalība MVU pamatkapitālos netiks iegūta līdz 2001. gada 31. decembrim. Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajos dokumentos pirmajā instancē nav bijuši skaidri pierādījumi šajā sakarā. Tātad Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu pierādījumu vērtēšanā vai pierādījumu sagrozīšanu.

177. Attiecībā uz dokumentiem apelācijas sūdzības 4.–7. pielikumā Komisija uzskata, ka tie ir jānoraida kā nepieņemami, jo tie ir iesniegti novēloti un to saturs attiecas uz faktiem.

178. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jāpamato tie pamati, kas tiek pretstatīti Komisijas izvirzītajām iebildēm, un tie jāpierāda.

ii)    Juridiskais vērtējums

–       Septītais pamats ir neefektīvs

179. Vispirms jāatzīst, ka septītais pamats, kurā norādīts uz pārsūdzētā sprieduma 91. punktu, ir neefektīvs (36). Kā Komisija pamatoti norāda, Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu, kas balstīts uz iespējamu tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, galvenokārt pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 90. punktā norādīto argumentāciju, saskaņā ar kuru sniegtajam solījumam jāatbilst piemērojamām tiesībām. Ņemot vērā, ka sestais pamats, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 90. punktu, ir jānoraida (37), 90. punktā ietvertais konstatējums pats par sevi ir [pietiekams] pamats noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu, kas balstīts uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumus attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 91. punktu var noraidīt kā neefektīvus, neizvērtējot, vai tie ir pamatoti.

180. Katrā ziņā minētie iebildumi nav pamatoti.

–       Par pirmo iebildumu, kas balstīts uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir iesniegusi dokumentus par uzraudzības komitejas lēmumiem

181. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā ir iesniegusi dokumentus par uzraudzības komitejas lēmumiem, kas pierāda, ka 2001. gada decembrī Komisija ir paudusi apstiprinājumu attiecībā uz vispārējās dotācijas projekta norisi.

182. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav precizējusi, tieši uz kādu tiesību piemērošanā pieļautu kļūdu tā balsta šo iebildumu, vispirms jāatgādina, ka atbilstoši EKL 225. panta 1. punktam un Tiesas Statūtu 51. pantam apelācijas ietvaros Tiesas uzdevums ir tikai izvērtēt kļūdas tiesību piemērošanā. Tātad apelācijas sūdzība var būt balstīta tikai uz pamatiem par tiesību normu pārkāpumu, izslēdzot visa veida faktu vērtējumu (38). Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums ir interpretējams kā kritika par Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu, tas tātad ir nepieņemams. Izņemot acīmredzamas pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, Pirmās instances tiesas kompetencē ir tikai vērtēt pierādījumus (39). Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi pierādījumus par pirmajā instancē iesniegto dokumentu sagrozīšanu.

183. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē to, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā tās iesniegtos dokumentus par uzraudzības komitejas lēmumiem, šāds pamats ir pieņemams, jo tas attiecas uz procesuālo kļūdu. Tomēr šis iebildums nav pamatots. No pārsūdzētā sprieduma 91. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā dokumentus par uzraudzības komitejas lēmumiem. Tomēr Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, tā kā nav pusgada atskaišu un nav atskaites attiecībā uz 2001. gada 21. novembra atjaunināšanu, tā nevar no šiem dokumentiem secināt, ka uzraudzības komiteja ir bijusi informēta par to, ka visi iemaksātie līdzekļi netiks ieguldīti MVU līdz 2001. gada 31. decembrim.

184. Tātad pirmais iebildums ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu, kas balstīts uz to, ka Pirmās instances tiesa nav pamatojusies uz pierādītiem faktiem.

185. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pusgada atskaites pierāda, ka Komisija, pirmkārt, bija pilnībā informēta par projekta norises gaitu, otrkārt, apstiprināja apelācijas sūdzības iesniedzējas darbību un, treškārt, piekrita apelācijas sūdzības iesniedzējas piemērojamo tiesību normu interpretācijai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē, ka Pirmās instances tiesa nav pamatojusies uz šiem pierādītajiem faktiem.

186. Šis iebildums nav pamatots. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem par šiem faktiem starp lietas dalībniekiem nav panākta vienošanās. No pārsūdzētā sprieduma 90. punkta un Komisijas iebildumu raksta pirmajā instancē 83.–91. punkta izriet, ka Komisija bija apstrīdējusi attiecīgos apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus.

–       Par trešo iebildumu, kas balstīts uz pierādījumu savākšanas pasākumu trūkumu

187. Trešajā iebildumā apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē to, ka Pirmās instances tiesa nav veikusi pierādījumu savākšanas pasākumus. Tiesvedības laikā tā nav lūgusi apelācijas sūdzības iesniedzējai iesniegt pusgada atskaites. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesai drīzāk tie bija jālūdz tiesvedības laikā, nevis jākritizē to neesamība spriedumā. Pirmās instances tiesai bija pienākums pēc savas iniciatīvas pielietot procesuālos instrumentus, lai atjauninātu visu informāciju, kas var būt izšķiroša lietā.

188. Šis iebildums nav pamatots.

189. Vispirms jāatzīst, ka uz apelācijas sūdzības iesniedzēju gulstas pierādīšanas pienākums. Savā prasībā pirmajā instancē tā atsaucās uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tātad tai bija pienākums pamatot savus apgalvojumus un pierādīt, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības nosacījumi ir izpildījušies.

190. Par Pirmās instances tiesas iespēju palīdzēt noskaidrot faktus, atbilstoši tās Reglamenta 66. panta 1. punktam lemjot par pierādījumu savākšanas pasākumiem, no Tiesas judikatūras izriet, ka principā tā ir izvēles un papildu iespēja, ņemot vērā, ka Pirmās instances tiesa ir vienīgā, kas var spriest par iespējamu vajadzību papildināt tās rīcībā esošo informāciju lietās, kuras tā izskata (40). Izņēmuma gadījumos Tiesa ir norādījusi, ka Pirmās instances tiesai ir pienākums noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus (41). Tomēr es uzskatu, ka konkrētās lietas apstākļi nevar radīt šādu pienākumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja, kurai ir pierādīšanas pienākums, nav atsaukusies uz izņēmuma apstākļiem, kas ļautu pamatot šādu pienākumu, piemēram, neiespējamību iesniegt attiecīgās atskaites.

–       Par ceturto iebildumu, kas balstīts uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajiem dokumentiem

191. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatojas uz apelācijas sūdzības 4.–7. pielikumu, jāatzīst, ka tā nebija tos iesniegusi pirmajā instancē. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz jaunu faktu vērtējumu. Tātad iebildumi, kas balstīti uz šiem dokumentiem, ir jānoraida kā nepieņemami.

–       Par piekto iebildumu, kas balstīts uz to, ka nav ņemti vērā Komisijas veiktie maksājumi

192. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums par to, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisija ir veikusi dažādus Kopienu atbalsta maksājumus un ka tātad Komisija ir apstiprinājusi apelācijas sūdzības iesniedzējas interpretācijas pareizību, kā arī radušos izdevumu likumību un atbilstību, ir pieņemams, bet nav pamatots.

193. Šis iebildums, pēc manām domām, attiecas ne tikai uz Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu, bet drīzāk uz faktu juridisko klasifikāciju saistībā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības nosacījumiem. Tātad tas ir tiesību jautājums, kas ir pieņemams apelācijas ietvaros.

194. Tomēr šis iebildums nav pamatots. Tas, ka Komisija ir veikusi Kopienu atbalsta vairāku daļu samaksu, nav precīzs un beznosacījuma solījums, kas var radīt tiesiski pamatotu cerību apelācijas sūdzības iesniedzējai. Pirmkārt, no Regulas Nr. 4253/88 24. panta izriet, ka maksājumi tiek veikti ar nosacījumu, ka nepastāv pārkāpumi vai būtiskas izmaiņas, kas skar projekta būtību vai tā īstenošanas apstākļus (42). Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka Komisija bija zinājusi to, ka līdz 2001. gada 31. decembrim vairs nevar iegūt līdzdalību pamatkapitālos, lai gan pierādīšanas pienākums gulstas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

195. Tātad piektais iebildums ir jānoraida.

–       Par sesto iebildumu, kas balstīts uz pamatojuma neesamību

196. Visbeidzot sestais pamats, kas balstīts uz pamatojuma neesamību, nav pamatots. Pirmās instances tiesas secinājumiem netrūkst pamatojuma. Pierādīšanas pienākums gulstas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Pirmās instances tiesa ir skaidri pamatojusies uz apsvērumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie faktiskie apstākļi neļauj tai konstatēt, vai Komisija bija zinājusi, ka līdzdalības MVU pamatkapitālos iegūšana nav vairs īstenojama līdz 2001. gada 31. decembrim.

–       Starpposma iznākums

197. Tātad septītais pamats ir jānoraida pilnībā.

6)      Par astoto pamatu, kas balstīts uz Kopienu judikatūras par samērīguma principa piemērošanu Kopienu atbalsta samazināšanas gadījumā pārkāpšanu

198. Astotajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 93. pantu. Pirmās instances tiesa tajā konstatēja, ka Komisijai nav bijusi rīcības brīvība attiecībā uz sekām, kas rodas no tā, ka līdz 2001. gada 31. decembrim daļa no RKF iemaksātiem līdzekļiem nebija ieguldīta MVU. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atsaucās uz Tiesas sprieduma lietā Nīderlande/Komisija (43) 22., 23. un 47. punktu.

199. Turklāt Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, ja ņemtu vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītos apstākļus, tiktu pārkāpta datu lapa Nr. 19 un ka nav pieņemams, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iegūst priekšrocību kļūdainas interpretācijas rezultātā, priekšrocības, kuras nesaņemtu citi starpnieki, kuriem, atrodoties līdzīgā situācijā, tiktu pieprasīts atmaksāt atbalsta daļu, kuru tie nav varējuši ieguldīt noteiktajā termiņā.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

200. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Regulas Nr. 4253/88 24. pantā nav atsauces uz automātisku atgūšanas sistēmu, kas neatstātu Komisijai nekādu rīcības brīvību. Tā kritizē, ka Pirmās instances tiesa ir balstījusies uz spriedumu lietā Nīderlande/Komisija (44), kas attiecas nevis uz Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, bet uz tās 12. pantu.

201. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Komisijai ir jāņem vērā prasītājas rīcība, sevišķi tas, ka prasītāja nav rīkojusies krāpnieciski. Tā uzskata, ka atbalsta samazināšanai ir jābūt samērīgai ar apelācijas sūdzības iesniedzējas pieļautā pārkāpuma smagumu un summu. Šajā kontekstā tā atsaucas uz sprieduma lietā Conserve Italia/Komisija 135.–153. punktu (45).

202. Komisija uzskata, ka atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. pantam tai ir jāiejaucas, tiklīdz tā konstatē pārkāpumu vai būtiskas izmaiņas. Tai ir konkrēti pienākumi Kopienu budžeta pareizas pārvaldības jomā.

203. Tā uzskata, ka sprieduma lietā Conserve Italia/Komisija (46) 130. un nākamie punkti apstiprina, ka Komisijai vienkārši ir jāveic finansiāla korekcija neatkarīgi no jebkādiem apsvērumiem par vainojamību vai iespējamu krāpniecisku darbību no apelācijas sūdzības iesniedzējas puses. Minētā sprieduma 135.–138. punkts neatceļ šo principu. Tie attiecas uz aprēķinu veidu, kas atšķiras no tā, ko piemērojusi Komisija šajā lietā. Tātad Pirmās instances tiesa, apgalvojot, ka Komisijai nav bijusi rīcības brīvība attiecībā uz līdzfinansējuma samazināšanu, nav pārkāpusi judikatūru par samērīguma principu.

204. Katrā ziņā Komisijai nebija pienākuma piedalīties uzraudzības komitejā.

b)      Juridiskais vērtējums

205. Apelācijas sūdzības iesniedzējas astotais pamats jānoraida. Lai arī apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatoti apgalvo, ka atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. pantam Komisijai ir rīcības brīvība atbalsta samazināšanas procedūrā, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi apstākļus, kas var pierādīt, ka Komisija ir ļaunprātīgi izmantojusi savu rīcības brīvību.

i)      Par Komisijas rīcības brīvību grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. panta ietvaros.

206. Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 4253/88 sistēma cita starpā ir balstīta uz virkni nosacījumu izpildi, kas dod tiesības saņemt paredzēto finanšu atbalstu. Gadījumā, ja visi šie nosacījumi nav izpildīti, Regulas Nr. 4253/88 24. pants dod tiesības Komisijai pārskatīt to saistību apjomu, kas tai radušās atbilstoši lēmumam par minētā atbalsta piešķiršanu (47).

207. Tas, ciktāl dotācijas projekts ir īstenots, Komisijai ir ļoti būtisks kritērijs samazināšanas procedūras ietvaros. Kopienu budžeta pareizas pārvaldības principi stingri aizstāv Kopienu atbalsta samazināšanu tik lielā mērā, cik Kopienu līdzekļi nav izlietoti tā, kā ir paredzēts piemērojamos noteikumos.

208. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatoti norāda, ka lēmuma par samazināšanu pieņemšana atbilstoši grozītās Regulas Nr. 4253/88 24. pantam nav mehāniska darbība. Minētajā 24. pantā cita starpā vārds “var” norāda, ka Komisijai ir rīcības brīvība. Šādu interpretāciju apstiprina Tiesas judikatūra (48). Pirmās instances tiesas pamatojumā pārsūdzētā sprieduma 93. punktā, saskaņā ar kuru Komisijai nebija rīcības brīvības, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

209. Tomēr, lai arī pārsūdzētā sprieduma 93. punktā Pirmās instances tiesas pamatojumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, Pirmās instances tiesas secinājums, saskaņā ar kuru Komisija, pieņemot lēmumu samazināt ERAF atbalstu tādā apmērā, kādā nav iegūta līdzdalība pamatkapitālos līdz 2001. gada 31. decembrim, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pēc manām domām, ir pareizs. Apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi apstākļus, kas varētu pārliecināt Komisiju netiekties sasniegt Kopienu budžeta labas pārvaldības principos norādīto iznākumu, t.i., samazināt Kopienu atbalstu tiktāl, ciktāl RKF nav ieguvis līdzdalību pamatkapitālos līdz 2001. gada 31. decembrim.

ii)    Par iebildumu, kas balstīts uz krāpniecības neesamību

210. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, nesodot Komisiju par to, ka tā nav ņēmusi vērā krāpniecības neesamību no apelācijas sūdzības iesniedzējas puses, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

211. Šī kritika nav pamatota. Kā minēts iepriekš, Regulas Nr. 4253/88 24. panta mērķis ir atgūt to Kopienu atbalsta daļu, kas nav attaisnota atbilstoši Kopienu atbalsta piešķiršanas nosacījumiem. Tātad Komisijai nav pienākuma ņemt vērā krāpniecības neesamību kā mīkstinošu apstākli. Tieši pretēji – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pārkāpumu var sodīt, ne tikai samazinot Kopienu atbalstu par tādu summu, kas atbilst šim pārkāpumam, bet arī pilnībā atceļot minēto atbalstu. Šī judikatūra, kas ir pamatota ar vajadzību radīt Kopienu līdzekļu pareizai pārvaldībai nepieciešamu preventīvu ietekmi, ir piemērojama arī gadījumos, kad nav pierādīta krāpniecība (49).

212. Tātad Komisija, neņemot vērā krāpniecības neesamību no apelācijas sūdzības iesniedzējas puses, nav ļaunprātīgi izmantojusi savu rīcības brīvību.

iii) Par to, ka jāņem vērā Komisijas uzraudzības un novērtēšanas pienākuma iespējama neievērošana

213. Kā iepriekš norādīju, iespējams Komisijas uzraudzības un novērtēšanas pienākuma, kas noteikts Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantā, pārkāpums neliedz uzsākt procedūru atbilstoši grozītās tās pašas regulas 24. pantam. Tomēr šis jautājums ir jānodala no jautājuma, vai Komisijai jāņem vērā šo pienākumu neievērošana lēmuma par samazināšanu, kas pamatots ar Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, ietvaros.

214. Šķiet, ka Komisija ir vēlējusies pilnībā nodalīt Regulas Nr. 4253/88 24. panta piemērošanu, no vienas puses, un šīs pašas regulas 25. un 26. panta piemērošanu, no otras puses. Pēc Komisijas domām, iespējams Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta pārkāpums tātad nekādā veidā neietekmē lēmumu par samazināšanu atbilstoši minētās regulas 24. pantam. Šķiet, ka Pirmās instances tiesa, atzīstot, ka Komisijas uzraudzības un novērtēšanas pienākuma atbilstoši minētajam 25. un 26. pantam neievērošana nekādā veidā neietekmē lēmuma par samazināšanu tiesiskuma vērtējumu, šos noteikumus ir interpretējusi tādā pašā veidā (50).

215. Manuprāt, šāda pieeja nav pārliecinoša. No Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. panta izriet, ka RKF atbalsta uzraudzību un novērtēšanu Komisija veic sadarbībā ar dalībvalstīm. Uzskatu, ka šī Komisijas un dalībvalstu sadarbības ideja neļauj pilnīgi nodalīt Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, no vienas puses, un tās pašas regulas 25. un 26. pantu, no otras puses. Pēc manām domām tātad nevar a priori izslēgt, ka Komisija varētu ņemt vērā Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantā paredzētā uzraudzības un novērtēšanas pienākuma neievērošanu lēmumā par atbalsta samazināšanu, kas pamatots ar tās pašas regulas 24. pantu.

216. Tomēr gadījumiem, kad Komisijai ir pienākums ņemt vērā Regulas Nr. 4253/88 25. un 26. pantā paredzētā uzraudzības un novērtēšanas pienākuma neievērošanu, jābūt ļoti ierobežotiem. Šādu gadījumu priekšnosacījumi ir, pirmkārt, tas, ka tiek pierādīts, ka Komisija nav ievērojusi uzraudzības un novērtēšanas pienākumu. Lai pārlieku neierobežotu Regulas Nr. 4253/88 24. panta lietderīgu iedarbību, uzskatu, ka, otrkārt, uzraudzības un novērtēšanas pienākuma neievērošanai ir jābūt Kopienu atbalsta pārvaldības pārkāpuma galvenajam iemeslam un tas galvenokārt ir attiecināms uz Komisiju. Šajā kontekstā jāatgādina, ka struktūrfondu palīdzība tiek pārvaldīta decentralizēti, kas priekšplānā izvirza dalībvalstu iestādes un to ieceltos starpniekus. Dalībvalstis vai to ieceltie starpnieki uzņemas tādējādi pienākumu informēt un būt lojāliem, kas tiem liek pārliecināties, ka tie sniedz Komisijai ticamu informāciju, kuru dēļ nevar rasties kļūdas, bez kā kontroles un pierādījumu sistēma, kas ir ieviesta, lai pārbaudītu, vai atbalsta piešķiršanas nosacījumi ir ievēroti, nevarētu pareizi darboties (51).

217. Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 91. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa nav varējusi izvērtēt, vai uzraudzības komiteja ir bijusi informēta par to, ka visi iemaksātie līdzekļi netiks ieguldīti MVU līdz 2001. gada 31. decembrim. Tātad jāatzīst, ka nav pierādīts uzraudzības un novērtēšanas pienākuma pārkāpums.

iv)    Starpposma iznākums

218. Pretēji Pirmās instances tiesas apsvērumiem Komisijai ir rīcības brīvība, pieņemot lēmumu par samazināšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 24. pantu. Tomēr Kopienu budžeta pareizas pārvaldības principi stingri aizstāv Kopienu atbalsta samazināšanu tādā apmērā, kādā tas nav attaisnots. Apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi apstākļus, kuri Komisijai bija jāņem vērā. Tātad Komisija nav ļaunprātīgi izmantojusi savu rīcības brīvību. Noslēgumā – Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta kļūda.

219. Tātad astotais pamats ir jānoraida.

7)      Iznākums

220. Apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie astoņi pamati par lūguma atcelt tiesību aktu noraidīšanu ir jānoraida.

B –    Par diviem pamatiem par lūgumu par zaudējumu atlīdzību

221. Pārsūdzētā sprieduma 111.–118. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumus par zaudējumu atlīdzību, kas bija balstīti uz Komisijas ārpuslīgumisko atbildību, piemērojot noteikumus par atbildību gan prettiesiska tiesību akta gadījumā, gan nepastāvot prettiesiskai rīcībai.

1)      Par devīto pamatu

222. Pārsūdzētā sprieduma 112.–115. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu [par zaudējumu atlīdzību], kas balstīts uz atbildību prettiesiskas rīcības dēļ. Tā vispirms atgādināja, ka, lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, ir jāizpildās trīs nosacījumiem, proti, iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, kaitējums ir reāls un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un norādīto kaitējumu. Turpinājumā Pirmās instances tiesa norādīja, ka, izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus, tajos nebija atrasta neviena apstrīdētajā lēmumā pieļauta prettiesiska rīcība un ka līdz ar to viens no atbildības iestāšanās nosacījumiem nav izpildījies.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

223. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir kļūdains un acīmredzami nepietiekams. Pirmkārt, tā uzskata, ka ir pierādījusi, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un ka tātad tā ir pierādījusi apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu. Otrkārt, tā kritizē, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par kaitējumu un cēloņsakarību.

224. Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka nepastāv viens no trīs nosacījumiem, kas nepieciešami, lai iestātos iestādes ārpuslīgumiskā atbildība, pilnīgi pamatoti varēja neturpināt pārējo divu nosacījumu izvērtēšanu.

b)      Juridiskais vērtējums

225. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi nav pamatoti.

226. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 112. punktā minētajiem trim nosacījumiem ir jāizpildās kumulatīvi, lai iestātos Kopienu atbildība par prettiesisku aktu (52). Pārsūdzētā sprieduma 114. punktā Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav parādījusi prettiesisku rīcību attiecībā uz apstrīdēto lēmumu. Tā kā nebija pierādīta pirmā nosacījuma esamība, lai iestātos ārpuslīgumiskā atbildība prettiesiskas rīcības dēļ, Pirmās instances tiesai tātad nebija vairs jāizskata citi nosacījumi.

2)      Par desmito pamatu

227. Savā desmitajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 116. un 117. punktu. Pirmās instances tiesa tajos noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu, kas balstīts uz Komisijas rīcību, kas nav prettiesiska.

228. Pārsūdzētā sprieduma 116. punktā Pirmās instances tiesa vispirms norādīja, ka atbildība par rīcību, kas nav prettiesiska, var iestāties, ja kumulatīvi izpildās trīs nosacījumi, pirmkārt, kaitējums ir reāls, otrkārt, pastāv cēloņsakarība starp kaitējumu un Kopienu iestāžu rīcību un, treškārt, attiecīgais kaitējums ir neparasts un īpašs. Turpinājumā Pirmās instances tiesa norādīja, ka kaitējums ir neparasts, ja tas pārsniedz ekonomiskā riska, kas raksturīgs darbībai attiecīgajā nozarē, robežas, un ka tas ir īpašs, ja tas skar konkrētu tirgus dalībnieku kategoriju nesamērīgi pret citiem tirgus dalībniekiem. Pirmās instances tiesa konstatēja, ka kaitējums, kuru cietusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav ne neparasts, ne īpašs. Pārsūdzētā sprieduma 117. punktā tā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izvirzījusi nevienu argumentu par to, ka zaudējums ir īpašs. Turpinājumā tā norādīja, ka Komisija ir tikai piemērojusi datu lapas Nr. 19 noteikumus un ka tātad apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka Komisija ir grozījusi atbalsta izlietošanas noteikumus, šādi radot neparastu zaudējumu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav varējusi ne paredzēt, ne novērst. Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka tas, ka Komisija nav veikusi nevienu kontroli, ne pārbaudi un nekad nav izteikusi jebkādu kritiku par vispārējās dotācijas pārvaldību, ir traucējis tai izvairīties no minētā kaitējuma.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

229. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai pārsūdzētā sprieduma kļūdainu un acīmredzami nepietiekamu pamatojumu.

230. Pirmkārt, tā kritizē, ka Pirmās instances tiesa izslēdza kaitējuma neparasto un neparedzamo raksturu tāpēc, ka Komisija ir tikai piemērojusi datu lapu Nr. 19. Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz datu lapas Nr. 19 noteikumu interpretāciju un piemērošanu.

231. Otrkārt tā kritizē Pirmās instances tiesas atzinumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka tas, ka Komisija nav veikusi nevienu kontroli, ne pārbaudi un nekad nav izteikusi jebkādu kritiku par vispārējās dotācijas pārvaldību, tai netraucē izvairīties no minētā kaitējuma. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdēšanas neesamība un turklāt Komisijas apstiprinājums ir padarījis neparedzamu lēmumu par atbalsta atgūšanu.

232. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka zaudējums ir īpašs tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir diskriminācijas upuris Komisijas kontroles pienākumu pienācīgas neizpildes dēļ un kļūdainas datu lapas Nr. 19 interpretācijas dēļ.

233. Komisija vispirms konstatē, ka Kopienu tiesībās atbildības princips tiesiska akta gadījumā nav stingri noteikts. Turklāt tā uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt pamatojas uz Komisijas prettiesisku rīcību.

234. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja nav bijusi pakļauta neparastam riskam, kas būtu lielāks par parastu ar RKF darbību saistītu risku vispārējo dotāciju jomā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie argumenti attiecībā uz tiesisko paļāvību nav saistīti ar Kopienu atbildību.

235. Visbeidzot, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja savu kritiku par Pirmās instances tiesas atzinumu, saskaņā ar kuru kaitējums nav īpašs, pamato ar salīdzinājumu ar citiem tirgus dalībniekiem, šāda kritika ir jauna un tātad nav pieņemama.

b)      Juridiskais vērtējums

i)      Par atbildības par tiesisku aktu pastāvēšanu

236. Spriedumā lietā FIAMM u.c/Padome un Komisija (53) Tiesa pašreizējā Kopienu tiesību attīstības posmā izslēdza Kopienu atbildību par tiesisku normatīvo aktu. Tiesa vispārīgi konstatēja, ka tā neatzīst atbildību par tiesisku aktu, lai arī precizēja dažus nosacījumus, ar kādiem šāda atbildība varētu rasties gadījumā, ja Kopienu tiesībās būtu jāatzīst Kopienu atbildības par tiesisku aktu princips (54). Šādi nosacījumi ir ciestā kaitējuma neparastais un īpašais raksturs.

237. Šajā lietā, pēc manām domām, nav izvērsti jāanalizē atbildība par tiesisku rīcību, kas nav normatīvais akts. Pat pieņemot, ka šāda atbildība tiktu atzīta, Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka šādas atbildības nosacījumi nav izpildījušies, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītais zaudējums nav ne neparasts, ne īpašs.

ii)    Par iebildumiem par to, ka kaitējums ir neparasts

238. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi par to, ka kaitējums ir neparasts, ir jānoraida.

239. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja to, ka kaitējums ir neparasts, pamato ar datu lapas Nr. 19 kļūdainu interpretāciju, šis iebildums nav pamatots. Pirmkārt, Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā datu lapas Nr. 19 noteikumu interpretācijā un piemērošanā (55). Otrkārt, Komisija pamatoti apgalvo, ka rīcības prettiesiskums pats par sevi nevar būt izšķirošs, lai pierādītu, ka zaudējums ir neparasts atbildības par tiesisku aktu ietvaros.

240. Turpinājumā tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, vērtējot apstrīdētā lēmuma neparedzamību, nav ņēmusi vērā to, ka Komisija nav veikusi kontroli vai pārbaudes, kā arī nav apstrīdējusi un ir pat apstiprinājusi [apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcību], šī kritika ir jānoraida. Nav pierādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas risks pārsniedz ekonomiskā riska, kas raksturīgs darbībai attiecīgajā nozarē, robežas. Pirmkārt, piemērojamo noteikumu, tostarp datu lapas Nr. 19, izvērtējums parādīja, ka tie ir pietiekami skaidri, lai izslēgtu pamatotas šaubas par to interpretāciju (56). Otrkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. punktā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka Komisija bija zinājusi par to, ka līdzdalību MVU pamatkapitālos nevar vairs iegūt līdz 2001. gada 31. decembrim. Šajā sakarā jāatgādina, ka starpnieki uzņemas pienākumu informēt un būt lojāliem, kas tiem liek pārliecināties, ka tie sniedz Komisijai ticamu informāciju, kuru dēļ nevar rasties kļūdas, bez kā kontroles un pierādījumu sistēma, kas ir ieviesta, lai pārbaudītu, vai atbalsta piešķiršanas nosacījumi ir ievēroti, nevarētu pareizi darboties (57). Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tā ir izpildījusi šo pienākumu, tas, ka Komisija nav cēlusi iebildumus, nav neparasts risks.

241. Tātad iebildums, kas balstīts uz to, ka kaitējums ir neparasts, ir jānoraida.

iii) Par iebildumu par to, ka kaitējums ir īpašs

242. Tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nodarītais kaitējums ir īpašs Komisijas veiktās kļūdainas datu lapas Nr. 19 interpretācijas dēļ un uzraudzības un pareizas pārvaldības pienākumu nepienācīgās izpildes dēļ, šī kritika ir jānoraida. Rīcības prettiesiskums pats par sevi nav atbilstošs faktors, lai pierādītu, ka kaitējums ir neparasts atbildības par tiesisku rīcību ietvaros. Katrā ziņā, izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus, netika konstatēta ne datu lapas Nr. 19 kļūdaina interpretācija, ne pienākumu nepienācīga izpilde no Komisijas puses. Tātad desmitais pamats ir jānoraida.

C –    Juridiskās analīzes kopsavilkums

243. No iepriekš minētiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība nav pamatota. Tātad tā ir jānoraida pilnībā.

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

244. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas atbilstoši Reglamenta 118. pantam piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja tas ir prasīts. Tā kā, manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati ir noraidāmi, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VIII – Secinājumi

245. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai:

–        Sviluppo Italia BasilicataSpA apelācijas sūdzību noraidīt;

–        piespriest Sviluppo Italia BasilicataSpA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – T‑176/06.

3 – OV L 185, 9. lpp.

4 – OV L 193, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2052/88”.

5 – OV L 374, 1. lpp.

6 – OV L 193, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”.

7 – OV L 374, 15. lpp.

8 – OV L 193, 34. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4254/88”.

9 – OV L 250, 21. lpp.

10 – Komisijas Lēmums par grozījumiem lēmumos, ar kuriem ir apstiprinātas Kopienu atbalsta sistēmas, programmu veidošanas vienotie dokumenti un Kopienu iniciatīvas programmas, attiecībā uz Itāliju (OV L 146, 11. lpp.).

11 – Par “vispārējo dotāciju” tiek uzskatīta Kopienu struktūrfondu palīdzība, kuru parasti pārvalda dalībvalsts iecelts starpnieks, kuru apstiprina Komisija un kura uzdevums ir nodrošināt palīdzības sadali individuālās galīgiem ieguvējiem piešķirtās dotācijās (skat. Regulas Nr. 2052/88 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu).

12 – Skat. 2005. gada 22. februāra spriedumu lietā C‑141/02 P Komisija/max.mobil (Krājums, I‑1283. lpp., 74. un 75. punkts). Tātad runa nav par lūgumu par pamatojuma aizstāšanu.

13 – Skat. šo secinājumu 34. punktu.

14 – 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑164/98 P DIR International Film u.c./Komisija (Recueil, I‑447. lpp., 43.–49. lpp.).

15 – Skat. Tiesas 1996. gada 17. septembra rīkojumu lietā C‑19/95 P San Marco/Komisija (Recueil, I‑4435. lpp., 36. punkts), 2001. gada 10. maija rīkojumu lietā C‑345/00 P FNAB u.c./Padome (Recueil, I‑3811. lpp., 28. punkts), kā arī 2007. gada 25. oktobra rīkojumu lietā C‑495/06 P Nijs/Revīzijas palāta, 64. punkts.

16 – Tātad nav jāizskata, vai Pirmās instances tiesa ir nepareizi vērtējusi elementu, kuru prasītāja uzskatīja par savas prasības galveno elementu.

17 – Skat. 1995. gada 14. decembra rīkojumu lietā C‑173/95 P Hogan/Tiesa (Recueil, I‑4905. lpp., 20. punkts).

18 – OV L 193, 39. lpp.

19 – 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑164/98 P DIR International Film u.c./Komisija (Recueil, I‑447. lpp., 49. punkts).

20 – 2001. gada 21. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1 (Recueil, I‑5603. lpp., 26. un 27. punkts).

21 – Precīzāk, deviņas līdzdalības pamatkapitālā iegūšanas reizes par summu EUR 1 miljons un vienu reizi par summu EUR 700 000.

22 – Skat. šo secinājumu 88.–90. punktu.

23 – Pirmās instances tiesas 2008. gada 9. septembra spriedums lietā T‑349/06 (Krājums, II‑2181. lpp.).

24 – Pirmās instances tiesas 2006. gada 18. janvāra spriedums lietā T‑107/03.

25 – Skat. šo secinājumu 46.–49. punktu.

26 – Skat. arī šo secinājumu 75. punktu.

27 – Minēts iepriekš.

28 – Šajā sakarā skat. arī 2004. gada 28. janvāra spriedumu lietā T‑180/01 Euroagri/Komisija (Recueil, II‑369. lpp., 72. punkts).

29 – Izvērstākai vispārējo tiesību principu koncepta analīzei skat. manu 2009. gada 30. jūnijā sniegto secinājumu lietā C‑101/08 Audiolux u.c. (2009. gada 15. oktobra spriedums, Krājums, I‑9823. lpp.) 66.–73. punktu. Par šo principu kā primāro tiesību rangu Kopienu tiesību sistēmas normu hierarhijā skat. minēto secinājumu 70. punktu.

30 – Tiesas 2000. gada 21. septembra spriedums lietā C‑462/98 P Mediocurso/Komisija (Recueil, I‑7183. lpp.).

31 – 2005. gada 9. jūnija spriedums lietā C‑287/02 Spānija/Komisija (Krājums, I‑5093. lpp., 37. punkts), 2007. gada 8. marta spriedums lietā C‑44/06 Gerlach (Krājums, I‑2071. lpp., 37. un 38. punkts), kā arī Pirmās instances tiesas 2007. gada 27. jūnija spriedums lietā T‑65/04 Nuova Gela Sviluppo/Komisija, 53.–55. punkts.

32 – Iepriekš minētais spriedums lietā Mediocurso/Komisija, 36. punkts, un 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑240/03 P Comunità montana della Valnerina/Komisija (Krājums, I‑731. lpp., 129. punkts).

33 – Skat. šo secinājumu 131. punktu.

34 – Skat. 20. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

35 – Skat. šo secinājumu 137.–142. punktu.

36 – Skat. 20. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

37 – Skat. šo secinājumu 163.–166. punktu.

38 – 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 47. un 48. punkts).

39 – 2003. gada 11. novembra rīkojums lietā C‑488/01 P Martinez/Parlaments (Recueil, I‑13355. lpp., 53. punkts) un 2005. gada 26. janvāra rīkojums lietā C‑153/04 P Euroagri/Komisija, 62. punkts.

40 – Iepriekš minētais rīkojums lietā Euroagri/Komisija, 61. punkts.

41 – Skat. tostarp 1999. gada 4. marta spriedumu lietā C‑119/97 P Ufex u.c./Komisija (Recueil, I‑1341. lpp., 107.–111. punkts).

42 – Skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 23. septembra spriedumu lietā T‑461/93 An Taisce un WWF UK/Komisija (Recueil, II‑733. lpp., 36. punkts). Kā Pirmās instances tiesa pamatoti norāda, citāda Regulas Nr. 4253/88 24. panta interpretācija kaitētu Komisijas un dalībvalstu pienākuma kontrolēt Kopienu finanšu atbalsta likumisku izlietošanu lietderīgai iedarbībai.

43 – 1999. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑84/96 (Recueil, I‑6547. lpp.).

44 – Minēts iepriekš.

45 – Pirmās instances tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑306/00 (Recueil, II‑5705. lpp.).

46 – Minēts iepriekš.

47 – Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 22. oktobra rīkojums lietā T‑141/01 R Entorn/Komisija (Recueil, II‑3123. lpp., 41. un 42. punkts).

48 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Comunità montana della Valnerina/Komisija, 140. punkts.

49 – 2002. gada 24. janvāra spriedums lietā C‑500/99 P Conserve Italia/Komisija (Recueil, I‑867. lpp., 100. un 101. punkts), kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Comunità montana della Valnerina/Komisija, 144. punkts.

50 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Euroagri/Komisija, 72. punkts.

51 – Pirmās instances tiesas 2002. gada 17. oktobra spriedums lietā T‑180/00 Astipesca/Komisija (Recueil, II‑3985. lpp., 93. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2004. gada 14. septembra spriedums lietā T‑290/02 Ascontex/Komisija (Krājums, II‑3085. lpp., 65. punkts).

52 – Skat. 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 153/73 Holtz & Willemsen/Padome un Komisija (Recueil, 675. lpp., 7. punkts).

53 – 2008. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P (Krājums, I‑6513. lpp., 169. punkts).

54 – Skat. minētā sprieduma 168. punktu.

55 – Skat. šo secinājumu 75., 81. un 87.–90. punktu.

56 – Skat. šo secinājumu 75., 81. un 87.–90. punktu.

57 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Astipesca/Komisija, 93. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Ascontex/Komisija, 65. punkts.

Full & Egal Universal Law Academy