29.3.2008
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 79/17
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Cour du travail de Liège (Beļģija) 2008. gada 11. janvāra rīkojumu — Likvidējamā Mono Car Styling SA/Dervis Odemis, Marc Bayard, Pietro Dimola, Danielle Marra, Youssef Belkaid, Marie-Christine Henri, Philippe Tistaert, Richard Toussaint, Alexandre Van Rutten, François Cristantielli, Khalid Zari, Isabelle Longaretti, Luigi Deiana, Vincent Hellinx, Christophe Novelli, Domenico Castronovo, Rachid Hitti, Alberto D'Errico, Marco Quaranta, Primo Pecci, Giuseppe Montaperto
(Lieta C-12/08)
(2008/C 79/30)
Tiesvedības valoda — franču
Iesniedzējtiesa
Cour du travail de Liège
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītāja: likvidējamā Mono Car Styling SA
Atbildētāji: Dervis Odemis, Marc Bayard, Pietro Dimola, Danielle Marra, Youssef Belkaid, Marie-Christine Henri, Philippe Tistaert, Richard Toussaint, Alexandre Van Rutten, François Cristantielli, Khalid Zari, Isabelle Longaretti, Luigi Deiana, Vincent Hellinx, Christophe Novelli, Domenico Castronovo, Rachid Hitti, Alberto D'Errico, Marco Quaranta, Primo Pecci, Giuseppe Montaperto
Prejudiciālie jautājumi
1)
Vai Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (1) 6. pants, kas nosaka, ka:
“dalībvalstis nodrošina, ka darba ņēmēju pārstāvjiem un/vai darba ņēmējiem ir pieejamas tiesiskas un/vai administratīvas procedūras šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildei”,
ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz valsts tiesību noteikumu tādu kā 1998. gada 13. februāra likuma par nodarbinātības atbalstu 67. pants, jo tas paredz, ka darbinieks var apstrīdēt informēšanas un konsultēšanās procedūras ievērošanu,
—
tikai ja darba devējs nav ievērojis nosacījumus, kas paredzēti šī paša likuma 66. panta 1. [punkta] 2. daļā,
—
un ja darbinieku pārstāvji Uzņēmuma padomē vai, ja tādas nav, arodbiedrības locekļi vai, ja tādas nav, darbinieki, kam bija jābūt informētiem un ar ko bija jākonsultējas, ir izteikuši iebildumus par viena vai vairāku 66. panta 1. [punkta] 2. daļā paredzētu nosacījumu ievērošanu 30 dienu laikā pēc 66. panta 2. [punkta] 2. daļā paredzētās izziņošanas,
—
un ka atlaistie darbinieki ar ierakstītu vēstuli ir informējuši darba devēju, ka tie apstrīd informēšanas un konsultēšanās procedūras ievērošanu, un ka tie lūdz atjaunošanu amatā [30 dienu laikā, skaitot no to atlaišanas dienas] vai no datuma, kad atlaišana kļuva par kolektīvu atlaišanu?
2)
Pieņemot, ka 6. pants Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvā 98/59 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu varētu tikt interpretēts kā tāds, kas atļauj dalībvalstij pieņemt valsts tiesību noteikumu tādu kā 1998. gada 13. februāra likuma par nodarbinātības atbalstu 67. pants, kas paredz, ka atlaists darbinieks var apstrīdēt informēšanas un konsultēšanās procedūras ievērošanu tikai tad, ja darba devējs nav ievērojis šī paša likuma 66. panta 1. punkta 2. daļā paredzētos nosacījumus un ja darbinieku pārstāvji Uzņēmuma padomē vai, ja tādas nav, arodbiedrības locekļi vai, ja tādas nav, darbinieki, kas bija jāinformē un ar ko bija jākonsultējas, ir izteikuši iebildumus par viena vai vairāku 66. panta 1. punkta 2. daļā paredzētu nosacījumu ievērošanu 30 dienu laikā pēc 66. panta 2. punkta 2. daļā paredzētās izziņošanas un ka atlaistie darbinieki ar ierakstītu vēstuli ir informējuši darba devēju, ka tie apstrīd informēšanas un konsultēšanās procedūras ievērošanu, un ka tie lūdz atjaunošanu amatā 30 dienu termiņā, skaitot no to atlaišanas datuma vai no datuma, kad atlaišana kļuva par kolektīvu atlaišanu,
vai šāda sistēma ir saderīga ar indivīdu pamattiesībām, kas ir neatņemama vispārējo tiesību principu sastāvdaļa, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa, un it īpaši ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu?
3)
Vai valsts tiesa, kurai izskatīšanai iesniegts strīds starp divām privātpersonām, šajā gadījumā darbinieku un viņa bijušo darba devēju, var atcelt valsts tiesību noteikumu, kas ir pretrunā Kopienu direktīvai, tādu kā 1998. gada 13. februāra likuma par nodarbinātības atbalstu 67. pants, lai nodrošinātu citu valsts tiesību noteikumu iedarbību, kas, iespējams, pareizi transponē Kopienu direktīvu, tādu kā 1975. gada 2. oktobra darba koplīgums, ko par obligātu noteica Karaliskais 1976. gada 21. janvāra lēmums un kura piemērošana nav iespējama citu valsts tiesību noteikumu dēļ, kas ir pretēji Kopienu direktīvas noteikumiem, šajā gadījumā 1998. gada 13. februāra likuma 67. panta dēļ?
4)
1.
Vai 2. pants Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvā 98/59, konkrēti, tā 1., 2. un 3. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz valsts tiesību noteikumu tādu kā 1998. gada 13. februāra likuma par nodarbinātības atbalstu 66. panta 1. [punkts], tā kā tas noteic, ka darba devējam, kas, kā uzskata, ir ievērojis tam uzliktos pienākumus kolektīvas atlaišanas gadījumā, ir jāiesniedz pierādījumi tikai par to, ka viņš ir izpildījis šādus nosacījumus, proti:
1)
ir iesniedzis Uzņēmuma padomei vai, ja tādas nav, arodbiedrībai vai, ja tādas nav, darbiniekiem rakstveida ziņojumu, kurā tas izklāsta savu nodomu veikt kolektīvu atlaišanu;
2)
tam ir jāiesniedz pierādījumi, ka par savu nodomu veikt kolektīvu atlaišanu, viņš ir saticies ar Uzņēmuma padomi vai, ja tādas nav, ir saticies ar arodbiedrības pārstāvjiem vai, ja tādas nav, ar darbiniekiem;
3)
viņš ir ļāvis personāla pārstāvjiem Uzņēmuma padomē vai, ja tādas nav, arodbiedrības locekļiem vai, ja tādas nav, darbiniekiem uzdot jautājumus par paredzēto kolektīvo atlaišanu un izteikt argumentus vai pretpiedāvājumus šajā sakarā;
4)
ir izskatījis 3. apakšpunktā paredzētos jautājumus, argumentus un pretpiedāvājumus un uz tiem atbildējis?
2.
Vai tas pats noteikums būtu jāinterpretē kā tāds, kas ir pret valsts tiesību noteikumu tādu kā 1998. gada 13. februāra likuma par nodarbinātības atbalstu 67. panta 2. daļu, jo tas noteic, ka atlaists darbinieks var apstrīdēt informēšanas un konsultēšanās procedūras ievērošanu tikai tad, ja darba devējs nav ievērojis 66. panta 1. [punkta] 2. daļā paredzētos nosacījumus, par ko ir jautāts iepriekš 1. punktā?
(1) OV L 225, 16. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy