9.5.2008
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 116/12
Apelācijas sūdzība, ko 2008. gada 27. februārī iesniegusi Eiropas Kopienu Komisija par Pirmās instances tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-50/06, T-56/06, T-60/06, T-62/06 un T-69/06 Īrija u.c./Komisija
(Lieta C-89/08 P)
(2008/C 116/22)
Tiesvedības valoda — franču, angļu un itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. V. Di Bucci un N. Khan)
Pārējie lietas dalībnieki: Īrija, Francijas Republika, Itālijas Republika, Eurallumina SpA, Aughinish Alumina Ltd
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-50/06, T-56/06, T-60/06, T-62/06 un T-69/06 Īrija u.c./Komisija, kas Komisijai paziņots 2007. gada 17. decembrī;
—
nosūtīt lietas Pirmās instances tiesai atkārtotai izskatīšanai;
—
atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem abās instancēs.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītāja savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza sešus pamatus, kuri, pirmkārt, saistīti ar Pirmās instances tiesas kompetences neesamību un procesuāliem pārkāpumiem, kuri kaitējuši Komisijas interesēm (pirmie divi pamati), un, otrkārt, ar Kopienu tiesību normu valsts atbalsta jomā pārkāpumu (trešais līdz sestais pamats).
Ar savu pirmo pamatu, kuram ir divas daļas, prasītāja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir pārkāpusi dispozitivitātes principu un lēmusi ultra petita, jo pirmajā instancē neviens no prasītājiem nebija izvirzījis pamatu, kas saistīts ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (1), 1. panta b) apakšpunkta v) daļu. Turklāt pamats, ko Pirmās instances tiesa izvirzījusi pēc savas ierosmes, nav uzskatāms par pamatu, kas izvirzīts saistībā ar pamatojuma trūkumu un kuru tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes, bet gan par pamatu pēc būtības, kurš nav balstīts uz lietas materiālos izklāstītajiem faktiem.
Ar otro pamatu prasītāja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi sacīkstes principu un nav ievērojusi tiesības uz aizstāvību, pēc savas ierosmes izvirzot pamatu, kurš netika nedz apspriests, nedz izskatīts tiesvedības ietvaros pirmajā instancē.
Ar trešo pamatu, kuram ir trīs daļas, prasītāja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 230. un 253. pantu saistībā ar EKL 88. pantu, kā arī procesuālos noteikumus atbalsta jomā.
Šajā sakarā tā uzskata, ka, pirmkārt, apstrīdēto pasākumu kvalifikāciju par “jauniem” atbalstiem nevar apstrīdēt tiesvedībā, kas vērsta pret Komisijas galīgo lēmumu, jo dalībvalstis un citas ieinteresētās personas šajā sakarā varēja apstrīdēt lēmumu, ar kuru tika uzsākta formālā pārbaudes procedūra. Tā kā pēdējais minētais lēmums apstrīdēts netika, tas kļuva par noslēdzošo un galīgais lēmums šajā sakarā ir tikai apstiprinošs akts, pret kuru prasību nevar vērst.
Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tiesību akta likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un juridiskos apstākļus, kuri pastāvēja brīdī, kad šis akts tika pieņemts. Izskatītajā lietā nekas no lietas materiāliem nevarēja būt par pamatu secinājumam, ka apstrīdētie valsts pasākumi to īstenošanas brīdī nebija valsts atbalsts.
Treškārt, prasītāja visbeidzot norāda, ka katrā ziņā pienākums pierādīt, ka atbalsts jau pastāvēja, ir dalībvalstij un, attiecīgā gadījumā, trešajām ieinteresētajām personām, bet nevis Komisijai. Ja šādu pierādījumu nav, Komisijai nav pienākuma šajā sakarā norādīt pamatojumu.
Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka ir noticis EKL 253. panta saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 1. punktu pārkāpums, jo Pirmās instances tiesa ir konstatējusi pamatojuma neesamību attiecībā uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) apakšpunkta v) daļas piemērojamību, kaut arī šis pants ir piemērojams tikai pasākumiem, kuri to īstenošanas brīdī nav atbalsts, un ka Komisija lēmumā, kurš tika apstrīdēts pirmajā instancē, bija pierādījusi, ka attiecīgie pasākumi tomēr bija atbalsts jau tad, kad tie tika īstenoti. Turklāt neviens lietas dalībnieks netika ņēmis vērā kopējā tirgus attīstību, kuras rezultātā pasākumi, kuri nebija atbalsts to spēkā stāšanās brīdī, par tādu kļuva tūlīt pēc tam.
Ar piekto pamatu prasītāja norāda uz minēto normu, ka arī Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) apakšpunkta v) daļas pārkāpumu, jo Pirmās instances tiesa Komisijai ir noteikusi pienākumu sniegt detalizētu pamatojumu par pēdējā minētā panta piemērošanu Padomes un Komisijas izteikto paziņojumu sakarā. Prasītāja esot viennozīmīgi pierādījusi, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru šādi paziņojumi nekādi nevar ietekmēt valsts pasākumu pārbaudi saistībā ar Kopienu tiesību normām valsts atbalstu jomā, jo atbalsta un pastāvoša atbalsta jēdzieni ir stingri un objektīvi.
Ar sesto pamatu prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 88. panta 1. un 2. punktu un EKL 253. pantu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktu un 6. panta 1. punktu, jo tā atcēla Komisijas lēmumu kopumā, tostarp arī šī lēmuma daļu par formālās pārbaudes procedūras pagarināšanu attiecībā uz laikposmu pēc 2003. gada 31. decembra. Pirmās instances tiesa neesot nekādi paskaidrojusi, kādā veidā apgalvotais pamatojuma trūkums par Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) apakšpunkta v) daļas piemērošanu varētu negatīvi ietekmēt šo lēmuma daļu. Turklāt šī tiesa neesot ievērojusi principu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja dalībvalsts nesniedz nekādus pierādījumus par to, ka attiecīgie pasākumi ir jau pastāvošs atbalsts, tad Komisijai šie pasākumi ir jāuzskata par jaunu atbalstu EKL 88. panta 2. un 3. punktā paredzēto procesuālo noteikumu ietvaros.
(1) OV L 83, 1. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy