5.7.2008
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 171/19
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Monomeles Protodikeio Rethimnis (Grieķija) 2008. gada 17. aprīļa rīkojumu — Georgios Lagoudakis/Kentro Anoiktis Prostasias Ilikiomenon Dimou Rethimnis
(Lieta C-162/08)
(2008/C 171/32)
Tiesvedības valoda — grieķu
Iesniedzējtiesa
Monomeles Protodikeio Rethimnis
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītājs: Georgios Lagoudakis
Atbildētājs: Kentro Anoiktis Prostasias Ilikiomenon Dimou Rethimnis
Prejudiciālie jautājumi
1)
Vai Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts ar UNICE, CEEP un EAK, 5. klauzula un 8. klauzulas 1. un 3. punkts, kas ir neatņemama Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 10. jūlija OV L 175, 42. lpp.) daļa, ir interpretējams tādā nozīmē, ka Kopienu tiesības neatļauj dalībvalstīm, piemērojot šo pamatnolīgumu, pieņemt tiesību pasākumus, ja: a) tiesiskajā regulējumā jau pirms direktīvas spēkā stāšanās pastāvēja tiesību normas, kuras ir tādas pašas kā Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts, un b) ja ar pieņemtajiem tiesību pasākumiem, piemērojot pamatnolīgumu valsts tiesiskajā regulējumā, tiek samazināts vispārējais darba ņēmēju, kuriem ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku, aizsardzības līmenis?
2)
Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai Kopienu tiesības aizliedz, ieviešot pamatnolīgumu un iepriekš minēto direktīvu, samazināt jau noteikto aizsardzības līmeni attiecībā uz darba ņēmējiem, kuriem ir noslēgts viens darba līgums uz noteiktu laiku (nevis vairāki, secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku), bet kura patiesais mērķis ir izmantot darba ņēmēja pakalpojumus, lai apmierinātu nevis pagaidu, izņēmuma vai steidzamas vajadzības, bet gan pastāvīgas un ilgstošas vajadzības?
3)
Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai gadījumā, ja valsts tiesiskajā regulējumā, kas pastāvēja pirms stājās spēkā Direktīva 1999/70/EK, bija paredzēta Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē tāda pati tiesību norma kā šajā strīdā izskatāmais Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, tādas tiesību normas pieņemšana, īstenojot pamatnolīgumu, kāda tiek apstrīdēta apstrīd šajā lietā (Prezidenta dekrēta Nr. 164/2004 11. pants), ir uzskatāma par nepieņemamu aizsardzības vispārējā līmeņa samazināšanu, kas piešķirta darba ņēmējiem, ar kuriem atbilstoši valsts tiesībām ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku Pamatnolīguma 8. panta 1. un 3. punkta nozīmē, ja:
a)
attiecīgā tiesību norma, ar kuru tiek ieviests pamatnolīgums, ir piemērojama tikai uz secīgiem darba līgumiem vai darba attiecībām uz noteiktu laiku, nevis uz personām, kuras ir noslēgušas vienu darba līgumu uz noteiktu laiku (nevis vairākus, secīgus darba līgumus), lai darba ņēmējs apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas darba devēja vajadzības, bet agrākā ekvivalentā tiesību norma attiecās uz visiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem, pat ja darba ņēmējs noslēdza vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, kura patiesais mērķis bija sniegt pakalpojumus, lai apmierinātu “pastāvīgās un ilgstošās” darba devēja vajadzības (nevis pagaidu, īpašas vai steidzamas vajadzības); un
b)
ja attiecīgā tiesību norma, kas ievieš pamatnolīgumu, kā tiesiskās sekas, kas iestājas, aizsargājot darba ņēmējus, kuriem ir līgums uz noteiktu laiku, un novēršot līgumu noslēgšanas uz laiku ļaunprātīgu izmantošanu pamatnolīguma izpratnē, paredz, ka darba līgumi, kas noslēgti uz noteiktu laiku, tiek uzskatīti par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, ar ex nunc sekām, lai gan agrākā ekvivalentā tiesību norma šādus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus atzina par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem ar atpakaļejošu datumu, kas iestājās ex tunc, sākot no to sākotnējās noslēgšanas?
4)
Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai gadījumā, ja valsts tiesiskajā regulējumā, kas pastāvēja, pirms stājās spēkā Direktīva 1999/70/EK, kuras pamatlīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir tās neatņemama daļa, 5. klauzulas 1. panta nozīmē pastāv tāda pati tiesību norma kā Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, kas tiek izskatīts šajā lietā, Grieķijas likumdevēja izvēle, ieviešot minēto direktīvu savā valsts tiesiskajā regulējumā: a) neiekļaut iepriekš minētā Prezidenta dekrētā Nr. 164/2004 aizsardzību pret ļaunprātīgiem gadījumiem, kuros darba ņēmējs ir noslēdzis vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, saskaņā ar kuru viņš patiesībā apmierina pastāvīgas un ilgstošas vajadzības (nevis pagaidu, īpašas vai steidzamas vajadzības); un b) nepieņemt līdzīgu efektīvu tiesību normu, kas papildus vispārējai aizsardzībai darba ņēmējiem šādos ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos piešķir aizsardzību, kādu kā standartu paredz vispārējais Grieķijas darba tiesiskais regulējums vienmēr tad, ja darbs tika veikts, balstoties uz spēkā neesošu līgumu, neatkarīgi no tā, vai notika ļaunprātīga izmantošana pamatnolīguma nozīmē, un kas ietver darba ņēmēja tiesības pieprasīt atalgojuma un atlaišanas pabalsta samaksu, neatkarīgi no tā, vai viņš veica darbības, balstoties uz spēkā neesošu līgumu, nav atļauta iepriekš minētā vispārējā aizsardzības līmeņa samazināšana darba ņēmējiem uz noteiktu laiku, atbilstoši valsts tiesībām Pamatnolīguma 8. klauzulas 1. panta un 3. panta nozīmē, ņemot vērā to, ka:
a)
valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts pienākums samaksāt atlīdzību un atlaišanas pabalstu attiecībā uz visa veida darba attiecībām, bet tas nav paredzēts, lai īpašā veidā novērstu ļaunprātīgu izmantošanu pamatnolīguma nozīmē; un
b)
tiesiskās sekas, kas iestājas, piemērojot sākotnējo, ekvivalento tiesību normu, ir tādas, ka darba līgums uz noteiktu laiku (ja ir noslēgts tikai viens līgums) tiek atzīts par līgumu uz nenoteiktu laiku?
5)
Apstiprinošas atbildes gadījumā uz visiem iepriekš uzdotiem jautājumiem, vai valsts tiesai, interpretējot valsts tiesisko regulējumu atbilstoši Direktīvai 1999/70/EK, nav jāpiemēro tādas tiesību normas noteikumi, kuri nav saderīgi ar tiem tiesību noteikumiem, kas paredzēti direktīvā, bet kuri tika pieņemti, ieviešot pamatnolīgumu, un atbilstoši kuriem, tiek samazināts vispārējais aizsardzības līmenis darba ņēmējiem, kuri ir noslēguši līgumus uz noteiktu laiku, kurš ir paredzēts valsts tiesībās, kā, piemēram, Prezidenta dekrētā Nr. 164/2004, kurš klusējošā veidā un netieši (bet nepārprotami) neparedz attiecīgu aizsardzību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, kad darba ņēmējs ir noslēdzis vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, kura patiesais mērķis ir izmantot darba ņēmēja pakalpojumus, lai apmierinātu nevis pagaidu, izņēmuma vai steidzamas vajadzības, bet gan pastāvīgas un ilgstošas vajadzības, un tā vietā ir jāpiemēro tāda pati tiesību norma, kura pastāvēja pirms direktīvas stāšanās spēkā, proti, tādu kā Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punktu?
6)
Ja valsts tiesa uzskata, ka tiesību noteikums (šajā gadījumā Likuma Nr. 2112/1902 8. panta 3. punkts), kas ir ekvivalents pamatnlolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam, kas ir neatņemama Direktīvas 1999/70/EK daļa, principā ir piemērojams strīdā saistībā ar darba līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, balstoties uz kuru varētu noteikt, ka darba līgums — pat tad, ja tas ir tikai viens, — tika noteikts kā darba līgums uz noteiktu laiku bez jebkāda objektīva iemesla saistībā ar tā raksturu, veidu un darbību raksturiezīmēm, ir atzīstams par darba līgumu uz nenoteiktu laiku:
a)
vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai piemērot un interpretēt valsts tiesisko regulējumu tādā veidā, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, lai apmierinātu sezonālo, periodisko, pagaidu, izņēmumu un papildu vajadzības un sociālās vajadzības (šajā gadījumā Likuma Nr. 3250/2004 tiesību noteikumi, publicēti Valsts oficiālajā vēstnesī FEK A' 124/7-7-2004), kas tika izmantots kā tiesiskais pamatojums, lai noslēgtu līgumu uz laiku, ir objektīvs iemesls visos gadījumos, kad tiek noslēgts šāds līgums, pat ja ar to patiesībā apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības;
b)
vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai interpretēt un piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiesību noteikums, kas aizliedz līgumus uz noteiktu laiku publiskā sektorā pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka pie jebkuriem apstākļiem publiskajā sektorā ir pilnībā aizliegts līgumus uz noteiktu pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, pat ja šāds līgums ļaunprātīgā veidā tika noslēgts uz noteiktu laiku, proti, gadījumā, kurā tas apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības, un vai valsts tiesai šādā gadījumā nav atstāta iespēja noteikt attiecīgo darba attiecību patieso tiesisko raksturu un atbilstīgi kvalificēt to kā darba līgumu uz nenoteiktu laiku?; vai arī attiecīgo aizliegumu ir jāattiecina tikai uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, kuri faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pagaidu, neparedzētas, steidzamas, izņēmuma vai līdzīga īpaša veida vajadzības, un nevis uz gadījumiem, kad tie faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības?
Full & Egal Universal Law Academy