30.8.2008
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 223/19
Apelācijas sūdzība, ko 2008. gada 22. maijā iesniedzis Philippe Guigard par Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2008. gada 11. marta spriedumu lietā T-301/05 Guigard/Komisija
(Lieta C-214/08 P)
(2008/C 223/31)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Philippe Guigard (pārstāvji — S. Rodrigues un C. Bernard-Glanz, advokāti)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu;
—
atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 11. marta spriedumu lietā T-301/05;
—
apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē izvirzītos prasījumus atcelt tiesību aktu un atlīdzināt zaudējumus;
—
piespriest atbildētājai pirmajā instancē atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar prasību atcelt tiesību aktu un apelācijas sūdzību.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzējs apelācijas sūdzības pamatojumā galvenokārt izvirza trīs pamatus.
Pirmajā pamatā, kam ir divas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzējs vispirms apgalvo, ka Pirmās instance tiesa ir kļūdaini interpretējusi Ceturto Lomes konvenciju (1).
Kļūda esot pieļauta, pirmkārt, tāpēc, ka Pirmās instances tiesa esot nolēmusi, ka saskaņā ar Lomes konvencijas 313. panta 2. punkta k) apakšpunktu valsts pārstāvim jautājums par tehniskās palīdzības konsultantu un ekspertu pieņemšanu darbā ir jāizlemj, neņemot vērā minētajā konvencijā Komisijai piešķirtās budžeta kontroles un līdzekļu pārvaldes pilnvaras, kā arī šīs iestādes pienākumu sniegt valsts pārstāvim tehnisko palīdzību līgumu noslēgšanā.
Otrkārt, Pirmās instances tiesas pieļautā kļūda esot, ka tā ir atzinusi, ka valsts pārstāvja Komisijai izteiktajā lūgumā apstiprināt lēmumu pagarināt apelācijas sūdzības iesniedzēja darba līgumu ir jābūt iekļautai skaidrai atsaucei uz Lomes konvencijas 314. pantu, lai aizsāktos šajā pantā paredzētais 30 dienu termiņš, kaut gan no šī panta šāds noteikums neizriet. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ja Pirmās instances tiesa būtu pareizi interpretējusi minēto pantu, tai būtu bijis jākonstatē, ka Komisija nebija ievērojusi šo termiņu.
Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs turklāt apgalvo, ka pārsūdzētā lēmuma pamatojumā ir acīmredzama pretruna, jo Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka pamats par Lomes konvencijas 317. panta a) punkta pārkāpumu, pirmkārt, tika izvirzīts novēloti un, otrkārt, būtībā pārklājās ar pamatu par šīs konvencijas 313. panta 2. punkta k) apakšpunkta pārkāpumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka vienu pamatu nevar noraidīt gan kā nepieņemamu, gan kā nepamatotu.
Visbeidzot, trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot aizskārusi viņa tiesības uz aizstāvību, jo, pirmkārt, tā neesot ņēmusi vērā visus viņa tiesas sēdē minētos argumentus un, otrkārt, esot sagrozījusi pamata par tādu principu kā pienākums ņemt vērā darbinieku intereses, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības princips pārkāpumu apmēru.
(1) Ceturtā konvencija starp Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) un Eiropas Ekonomikas Kopienu, parakstīta 1989. gada 15. decembrī Lomē (apstiprināta ar Padomes un Komisijas 1991. gada 25. februāra Lēmumu 91/400/EOTK, EEK par Ceturtās ĀKK un EEK konvencijas noslēgšanu, OV L 229, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar līgumu, kas parakstīts Maurīcijā 1995. gada 4. novembrī (OV 1998, L 156, 3. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy