20.12.2008
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 327/11
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-54/03 Lafarge SA/Eiropas Kopienu Komisija 2008. gada 22. septembrī iesnieusi Lafarge SA
(Lieta C-413/08 P)
(2008/C 327/19)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Lafarge SA (pārstāvji — A. Winckler, F. Brunet, E. Paroche, H. Kanellopoulos, advokāti)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, Eiropas Savienības Padome
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-54/03 un līdz ar to, apmierinot pirmajā instancē iesniegtos prasījumus un pamatojoties uz EK līguma 229. pantu, Tiesas Statūtu 61. pantu un Padomes Regulas Nr. 17/62 (1) 17. pantu, kas kļuvis par Padomes Regulas Nr. 1/2003 (2) 31. pantu, atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmumu 2005/471/EK (3) tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējai ar to uz uzlikts naudas sods;
—
pakāroti, daļēji atcelt Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-54/03 un līdz ar to, apmierinot pirmajā instancē iesniegtos prasījumus, samazināt naudas soda apmēru, kuru Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikusi ar 2002. gada 27. novembra Lēmumu 2005/471/EK;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas apelācijas pamatojumā izvirza sešus pamatus.
Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja sabiedrība galvenokārt norāda, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi tai izskatīšanai iesniegtos faktus tiktāl, ciktāl tā nosprieda, ka Komisija pārkāpumu esamības konstatāciju pamatoti varēja balstīt uz iespējamu vispārēju pārkāpumu kontekstu sakarā ar informācijas apmaiņu, kā rezultātā tika ierobežota konkurence un stabilizēts ģipša plākšņu tirgus.
Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo tiesiskā regulējuma saistībā ar pierādīšanas pienākumu, nevainīguma prezumpcijas principa un no tā izrietošo “in dubio pro reo” pārkāpumu, jo Pirmās instances tiesa esot uzskatījusi, ka Komisija, lai gan nebija pierādījumu, kas varētu pierādīt pārkāpuma esamību un ilgumu, ir pierādījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas dalību vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā.
Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda Pirmās instances tiesas pieļautu pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo tā esot apstiprinājusi Komisijas nostāju, nospriežot, ka pierādījumu virkne ir pietiekama, lai pierādītu apelācijas sūdzības iesniedzējas izdarītu pārkāpumu esamību, turpretī šie paši pierādījumi tika uzskatīta par nepietiekamiem, lai pierādītu šī paša pārkāpuma, ko ir izdarījusi konkurente sabiedrība, esamību.
Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instance tiesa ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, jo tā neesot pārskatījusi uzliktā naudas soda pamata summu, kuru Komisija esot noteikusi, neņemot vērā Lafarge apgrozījumu un tās tirgus daļas, salīdzinot ar tās konkurentiem.
Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu tiktāl, ciktāl tā nosprieda, ka Komisija pamatoti varēja palielināt apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu sakarā ar recidīvu, lai gan nepastāvēja nedz tiesisks pamats, nedz galīgs nelabvēlīgs spriedums, kas varētu pamatot šādu palielināšanu. Šādi rīkojoties Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi gan vispārējo sodu likumības principu, gan tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības principus.
Visbeidzot, ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisija pamatoti varēja palielināt uzliktā naudas soda pamata summu sakarā ar tā preventīvo ietekmi, tomēr tai, lai novērtētu, vai ir vai nav iespējams palielināt naudas sodu sakarā ar šādu ietekmi, būtu bijis jāņem vērā šīs summas galīgais apmērs.
(1) Padomes 1962. gada 7. februāra Regula Nr. 17/62 Pirmā Regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.).
(2) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp).
(3) Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmums lietā COMP/E-1/37.152, ģipša plāksnes (OV 2005, L 166, 8. lpp).
Full & Egal Universal Law Academy