7.2.2009
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 32/15
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2008. gada 10. septembra spriedumu lietā T-284/06 Gualtieri/Komisija 2008. gada 11. novembrī iesniegusi Claudia Gualtieri
(Lieta C-485/08 P)
(2009/C 32/25)
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Claudia Gualtieri (pārstāvji — P. Gualtieri un M. Gualtieri, avvocati)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt visas citas prasības vai iebildumus, kā arī citus pamatus;
—
pieņemt nolēmumus un daudz atbilstīgākus rīkojumus;
—
atzīt apelācijas sūdzības pamatus, kas norādīti attiecībā uz vairākiem izskatītajiem jautājumiem, un jebkurā gadījumā atsevišķas turpinājumā atkārtoti norādītās prasības;
—
noteikt tiesību principus, atbilstoši kuriem attiecības starp norīkotajiem valsts ekspertiem (turpmāk tekstā — “NVE”) un Eiropas Kopienu Komisiju ir līgums par darba attiecībām, kas ir pielīdzināms pagaidu darbinieku līgumam, un ka attiecīgie NVE izmaksātiem pabalstiem ir darba samaksas raksturs;
—
atzīt, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām par vienādu darbu jāsaņem vienādu atalgojumu un jebkurā gadījumā tādi maksājumi laulātām personām, neatkarīgi no to atalgojuma, kuri atšķiras no tiem, kas tiek izmaksāti neprecētām personām vai personām, kuras dzīvo partnerattiecībās, rada diskrimināciju, kuras rezultātā tiek radīts kaitējums juridiski reģistrētas ģimenes locekļiem;
—
pakārtoti, atzīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai pilnā apmērā ir jāizmaksā pabalsti, kuri ir paredzēti saskaņā ar Lēmuma par NVE 17. pantu, sākot no dienas, kad viņa faktiski izšķīrās, vai brīža, kad viņa Tribunal de Bruxelles iesniedza prasību izbeigt vienošanos par partnerattiecību nodibināšanu;
—
līdz ar to pilnībā vai daļā atcelt spriedumu, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība un kuru Eiropas Kopienu Pirmā instances tiesas pieņēma 2008. gada 10. septembrī un paziņoja nākošajā dienā, kā arī pilnībā vai daļā atzīt Pirmās instances tiesā un apelācijas tiesvedībā izvirzītos prasījumus vai nosūtīt lietu Pirmās instances tiesai, lai tā attiecīgā gadījumā pieņemtu visus attiecīgi lēmumu pēc būtības;
—
piespriest Eiropas Kopienu Komisijai gan apelācijas, gan Pirmās instances tiesas tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai pakārtoti tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.
Pamati un galvenie argumenti
Pirmkārt, nav apstrīdams, ka atbilstoši tiesību noteikumiem, ar kuriem tiek regulēts NVE juridiskais statuss, saikne ar izcelsmes valsts pārvaldes iestādi tiek pārtraukta visa [valsts eksperta] norīkojuma laikā un ka šajā laikā valsts norīkotais eksperts tiek pilnībā integrēts Komisijas pārvaldē, kuras labā ekspertam ir jāveic viņa vai viņas atbilstīgie pienākumi — kā rezultātā, protams, notiek viņa vai viņas juridiskā statusa asimilācija (vai precīzāk — identitātes [asimilācija]) ar to juridisko statusu, kāds ir pārējiem darbiniekiem (vai vismaz pagaidu darbiniekiem), kuri, skatoties no nodarbinātības un atalgojuma nosacījumiem, tiek pielīdzināti ierēdņiem.
Šī iemesla dēļ, kā arī saskaņā ar EKL 141. panta 2. punktā noteikto (saskaņā ar kuru darba samaksas jēdzienā iekļaujas jebkura cita atlīdzība naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja par savu darbu), kas ir augstākstāvošs par Lēmuma par NVE 17. pantu un Eiropas Kopienu Civildienesta un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības noteikumiem (62. panta 3. punkts: “Atalgojumu veido pamatalga, ģimenes pabalsti un citi pabalsti”), attiecīgajiem NVE izmaksātajiem pabalstiem ir atalgojuma raksturs, līdzīgi kā pabalstiem, uz kuriem ir tiesības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem.
Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Eiropas Kopienu tiesībās ir vispārējs princips, saskaņā ar kuru par vienādu darbu jāsaņem vienāds atalgojums, kā tas cita starpā ir paredzēts ECK 14. pantā, 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK (1), 2000. gada 27. novembra Direktīvā 2000/78/EK (2) un EKL 3. panta 2. punktā, 136. pantā, 137. panta i) apakšpunktā un 141. panta 1. punktā paredzētajos tiesību noteikumos.
Savukārt, Pirmās instances tiesas interpretācijas rezultātā divi darba ņēmēji, kas veic vienādu darbu, tiek atalgoti nevienādi, ja viena no šo darba ņēmēju laulātais šī darba ņēmēja norīkojuma brīdī jau ir rezidents Briselē, tādējādi tiek radīta būtiska diskriminācija, kuras rezultātā tiek radīts kaitējums juridiski nodibinātās ģimenes locekļiem, neskatoties uz stingro aizsardzību, kas ģimenei ir jāsaņem saskaņā ar valsts un starptautisko tiesisko regulējumu, kā arī saskaņā ar tendenci faktisko kopdzīvošanu pielīdzināt laulībai, kas ir redzama dažādu dalībvalstu tiesiskajos regulējumos, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 1. punkta un 2. panta c) apakšpunktā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.
Turklāt pabalsts pilnā apmērā ir jāizmaksā, sākot vismaz no kopdzīvošanas izbeigšanās datuma, jo tiesību noteikumos nav norādīta iespējamā vajadzība norādīt attiecību sākumu, neņemot vērā pārmaiņas, kas iestājās pēc tam.
Attiecībā uz iebildi par Lēmuma par NVE 20. panta prettiesiskumu apelācijas sūdzības iesniedzēja, norādot uz EKL 241. pantu, apgalvoja, ka faktiskais un tiesiskais pamats, uz kuru ir balstīta līdzīga iebilde, ir norādīts detalizētā un saprotamā veidā, tā, ka atbildētājai neradās jebkāds iebildums, un ka norāde uz minēto EKL 241. pantu nepārprotami tika veikta ar nodomu jebkurā gadījumā iegūt nolēmumu par minētajiem jautājumiem, pat gadījumā, ka prasība tika iesniegta novēloti — gadījums, kas tika apstrīdēts.
Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja atsauca apgalvojumu par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu un lūdza grozīt nolēmumu attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, kuriem saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. un 88. pantu bija jābūt pilnībā atlīdzinātiem. Visbeidzot, viņa apalvoja, ka tas, ka Pirmās instances tiesa strīdu izskatīja un lēma pēc būtības pilnībā norāda uz prasības pieņemamību, kuru šajā tiesvedībā vairs nav iespējams apstrīdēt.
Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja, norādot uz tiesību principiem, saskaņā ar kuriem attiecības starp NVE un Komisiju ir tādas darba līguma attiecības, kas ir pielīdzināmas tām attiecībām, kādas pastāv ar pagaidu darbiniekiem, kā arī ka NVE izmaksātās atlīdzības ir darba samaksa, lūdz Tiesai atzīt, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām par vienādu darbu jāsaņem vienāds atalgojums un ka jebkurā gadījumā jebkurš tāds pabalsta maksājums, kas atšķiras no tā, kas tiek izmaksāts neprecētām personām vai personām, kuras dzīvo partnerattiecībās, rada diskrimināciju, kā rezultātā tiek radīts kaitējums juridiski reģistrētas ģimenes locekļiem, vai, pakārtoti, Lēmumā par NVE 17. pantu paredzētie pabalsti ir jāizmaksā apelācijas sūdzības iesniedzējai pilnā apmērā, sākot no dienas, kad viņa faktiski izšķīrās vai no brīža, kad viņa Tribunal de Bruxelles iesniedza prasību izbeigt vienošanos par partnerattiecību nodibināšanu.
(1) Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret cilvēkiem neatkarīgi no viņu rases vai nacionālās izcelsmes (OV 2000., L 180, 22. lpp.).
(2) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000., L 303, 16. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy