29.10.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 319/3
Tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 15. septembra spriedums (Bezirksgericht Linz (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — kriminālprocess pret Jochen Dickinger, Franz Ömer
(Lieta C-347/09) (1)
(Pakalpojumu sniegšanas brīvība - Brīvība veikt uzņēmējdarbību - Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts monopols kazino spēļu rīkošanai internetā - Pieļaujamības nosacījumi - Ekspansionistiska komercdarbības politika - Citās dalībvalstīs veikta azartspēļu rīkotāju kontrole - Monopola piešķiršana vienai privāto tiesību sabiedrībai - Iespēja iegūt monopolu vienīgi kapitālsabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir valsts teritorijā - Aizliegums monopola īpašniekam izveidot filiāli ārvalstīs ārpus reģistrācijas dalībvalsts)
2011/C 319/04
Tiesvedības valoda — vācu
Iesniedzējtiesa
Bezirksgericht Linz
Lietas dalībnieki pamata procesā
Jochen Dickinger, Franz Ömer
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bezirksgericht Linz — EKL 43. un 49. panta interpretācija — Tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, paredzot sankcijas, ir aizliegts rīkot azartspēles bez kompetentas iestādes piešķirtas koncesijas, bet kurā ir paredzēta šāda iespēja koncesiju saņemt uz maksimums 15 gadiem kapitālsabiedrībai ar atrašanās vietu valsts teritorijā, kurai nav meitas sabiedrības ārvalstīs
Rezolutīvā daļa:
1)
Savienības tiesības, it īpaši EKL 49. pants, nepieļauj kriminālsodu piemērošanu, ja tiek pārkāpts tāds azartspēļu organizēšanas monopols kā kazino spēļu, kas tiek piedāvātas internetā, organizēšanas monopols, kāds ir paredzēts pamata lietā minētajā valsts tiesiskajā regulējumā, ja tāds tiesiskais regulējums neatbilst šo tiesību normām;
2)
EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams azartspēļu pakalpojumiem, kurus internetā uzņemošās dalībvalsts teritorijā piedāvā pakalpojuma sniedzējs, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, neraugoties uz to, ka šis pakalpojuma sniedzējs:
—
uzņemošajā dalībvalstī ir apgādāts ar konkrētu informācijas tehnoloģiju infrastruktūru, piemēram, ar serveri, un
—
izmanto uzņemošajā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja informātikas atbalsta pakalpojumus, lai sniegtu savus pakalpojumus patērētājiem, kas arī atrodas tajā pašā dalībvalstī;
3)
EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
a)
dalībvalstij, kura patērētāju aizsardzību azartspēļu jomā tiecas nodrošināt īpaši augstā līmenī, var būt pamats uzskatīt, ka, piešķirot tikai vienu monopolu par labu vienai struktūrai, kura atrodas stingrā valsts iestāžu kontrolē, ir iespējams kontrolēt ar šo nozari saistīto noziedzību un pietiekami efektīvi īstenot mērķi novērst pamudinājumu uz pārmērīgiem tēriņiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām;
b)
valsts tiesiskajam regulējumam, ar ko tiek ieviests monopols azartspēļu jomā, kas ļauj tā īpašniekam īstenot ekspansionistisku politiku, lai tas būtu saderīgs ar mērķiem cīnīties pret noziedzību un mazināt iespējas spēlēt azartspēles, ir:
—
jāpamatojas uz atzinumu, ka attiecīgajā dalībvalstī ar azartspēlēm saistītās noziedzīgās vai krāpnieciskās darbības un atkarība no azartspēlēm ir problēma, kuru var atrisināt, izvēršot atļautas un reglamentētas darbības, un
—
jāatļauj tikai tāda reklāma, kas ir samērīga un kuras apjoms nepārsniedz to, kāds vajadzīgs, lai virzītu patērētājus izmantot kontrolētus spēļu tīklus;
c)
apstāklis, ka viena dalībvalsts ir izvēlējusies tādu aizsardzības sistēmu, kas atšķiras no tās, ko pieņēmusi otra dalībvalsts, nevar ietekmēt novērtējumu par šajā jomā pieņemto noteikumu nepieciešamību un samērīgumu; tas ir jāizvērtē tikai atkarībā no attiecīgās dalībvalsts valsts iestāžu izvirzītajiem mērķiem un aizsardzības līmeņa, ko tās paredzējušas nodrošināt.
(1) OV C 282, 21.11.2009.
Full & Egal Universal Law Academy