29.1.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 30/7
Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 25. novembra spriedums (Verwaltungsgericht Halle (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Günter Fuß/Stadt Halle (Saale)
(Lieta C-429/09) (1)
(Sociālā politika - Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība - Direktīvas 93/104/EK un 2003/88/EK - Darba laika organizēšana - Civildienestā nodarbināti ugunsdzēsēji - Direktīvas 2003/88/EK 6. panta b) punkts - Maksimālais nedēļas darba laiks - Pārsniegums - Kaitējuma, kas nodarīts ar Savienības tiesību pārkāpumu, atlīdzināšana - Nosacījumi, no kuriem ir atkarīga tiesību uz atlīdzinājumu pastāvēšana - Procesuālie noteikumi - Pienākums iesniegt iepriekšēju iesniegumu darba devējam - Atlīdzības veids un apmērs - Papildu atpūtas laiks vai kompensācija - Vienlīdzības un efektivitātes principi)
2011/C 30/11
Tiesvedības valoda — vācu
Iesniedzējtiesa
Verwaltungsgericht Halle
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītājs: Günter Fuß
Atbildētāja: Stadt Halle
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Verwaltungsgericht Halle — Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK (OV L 307, 18. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) un it īpaši Direktīvas 2003/88/EK 6. panta b) punkta un 19. panta otrās daļas interpretācija — Valsts tiesiskais regulējums, kas pretēji minētajām direktīvām paredz darba laiku, kas pārsniedz četrdesmit astoņas stundas nedēļā, ierēdņiem, kas strādā profesionālajā ugunsdzēsības glābšanas dienestā — Ierēdņa tiesības, kurš ir pārsniedzis maksimālo darba laiku, saņemt brīvā laika kompensāciju vai finansiālu atlīdzību
Rezolutīvā daļa:
1)
tāds darba ņēmējs, kāds ir G. Fūss [G. Fuß] pamata lietā, kurš kā ugunsdzēsējs civildienestā ietilpstošā ātrās reaģēšanas brigādē ir nostrādājis vidējo nedēļas darba laiku, kas pārsniedz Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 6. panta b) punktā paredzēto maksimālo nedēļas darba laika ilgumu, var atsaukties uz Savienības tiesībām, prasot attiecīgās dalībvalsts iestāžu atbildību, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību, kas viņam ir nodarīti šīs tiesību normas pārkāpuma rezultātā;
2)
Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā:
—
kurā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, darba ņēmēja civildienestā tiesībām saņemt kaitējuma, ko viņš cietis attiecīgās dalībvalsts iestādes izdarīta Savienības tiesību normas, šajā gadījumā — Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkta, pārkāpuma rezultātā, atlīdzību ir paredzēts nosacījums, kas izriet no pārkāpuma jēdziena, kurš ir plašāks par pietiekami būtisku minēto tiesību pārkāpumu, un
—
kurā civildienestā nodarbināta darba ņēmēja tiesībām saņemt zaudējumu, kas viņam nodarīti attiecīgās dalībvalsts iestādes izdarīta Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkta pārkāpuma rezultātā, atlīdzību ir noteikts nosacījums, ka viņa darba devējam, lai tiktu ievērota šī tiesību norma, ir adresēts iepriekšējs iesniegums;
3)
dalībvalstu iestāžu sniegtajai zaudējumu, ko tās ir radījušas indivīdiem, pārkāpjot Savienības tiesību noteikumus, atlīdzībai ir jābūt atbilstošai nodarītajam kaitējumam. Ja attiecīgā joma nav regulēta Savienības tiesību normās, dalībvalstīm valsts tiesību normās, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, pirmkārt, ir jānosaka, vai tādam darba ņēmējam, kāds ir G. Fūss pamata lietā, Savienības tiesību noteikuma pārkāpuma rezultātā nodarītie zaudējumi ir jāatlīdzina, piešķirot pēdējam vai nu papildu atpūtas laiku, vai arī finansiālu atlīdzību, kā arī, otrkārt, šīs atlīdzības aprēķināšanas noteikumi. Direktīvas 2003/88 16.–19. pantā paredzētajiem atsauces laikposmiem šajā ziņā nav nozīmes;
4)
atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir identiskas neatkarīgi no tā, vai pamata lietas faktiem ir piemērojamas Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem, kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 22. jūnija Direktīvu 2000/34/EK, vai Direktīvas 2003/88 normas.
(1) OV C 24, 30.01.2010.
Full & Egal Universal Law Academy