TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2009. gada 17. decembrī
Lieta C‑197/09 RX‑II
M
pret
Eiropas Zāļu aģentūru (EMA)
Sprieduma lietā T‑12/08 P pārskatīšana – Tiesvedības stadija, kas ļauj taisīt galīgo spriedumu lietā – Lietas taisnīga izskatīšana – Sacīkstes princips – Kaitējums Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei
Priekšmets Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (apelācijas palāta) 2009. gada 6. maija sprieduma lietā T‑12/08 P M/EMA, ar kuru tā, pirmkārt, atcēla Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 19. oktobra rīkojumu lietā F‑23/07 M/EMA (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.), kā arī EMA 2006. gada 25. oktobra lēmumu, ciktāl ar to noraidīts M 2006. gada 8. augusta lūgums par to, lai invaliditātes komisija izskatītu viņa lietu, un, otrkārt, piesprieda EMA samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējam kompensāciju EUR 3000 apmērā, pārskatīšana
Nolēmums Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (apelācijas palāta) 2009. gada 6. maija spriedums lietā T‑12/08 P M/EMA kaitē Kopienu tiesību vienotībai un konsekvencei, ciktāl minētā Pirmās instances tiesa, rīkojoties kā apelācijas tiesa, jēdzienu “tiesvedības stadija to ļauj” Tiesas Statūtu 61. panta un minēto statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē interpretēja tādā veidā, kas tai ļāva pieņemt lietu izskatīšanai, lemt pēc būtības par prasību atlīdzināt apgalvoto morālo kaitējumu un piespriest EMA samaksāt atlīdzību EUR 3000 apmērā, lai gan tai iesniegtā apelācijas sūdzība attiecās uz pirmajā instancē izmantotā risinājuma attiecībā uz iebildi par nepieņemamību pārbaudi un lai gan attiecībā uz strīda aspektu, kas pieņemts izskatīšanai, nekāda uz sacīkstes principu balstīta apspriešana nav notikusi ne minētajā tiesā, ne arī Eiropas Savienības Civildienesta tiesā kā pirmās instances tiesā. Atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (apelācijas palāta) 2009. gada 6. maija sprieduma lietā T‑12/08 P M/EMA rezolutīvās daļas 3) un 5) punktu. Nosūtīt lietu Eiropas Savienības Vispārējai tiesai. M, EMA, Itālijas Republika, Polijas Republika, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija (pēdējie pieci lietas dalībnieki ir iesnieguši procesuālos rakstus vai rakstveida apsvērumus par jautājumiem, kuri ir pārskatīšanas priekšmets) savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar pārskatīšanas procesu, sedz paši.
Kopsavilkums
1. Apelācija – Par pamatotu atzīta apelācijas sūdzība – Strīda risināšana pēc būtības apelācijas tiesā – Nosacījums – Tiesvedības stadija, kas ļauj taisīt galīgo spriedumu lietā – Jēdziens
(Tiesas Statūtu 61. panta pirmā daļa un I pielikuma 13. panta 1. punkts)
2. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Sacīkstes princips – Piemērojamība
3. Tiesvedība – Iebilde par nepieņemamību – Mērķis – Lietas dalībnieka, kas cēlis iebildi, pienākums savā procesuālajā rakstā izklāstīt argumentus attiecībā uz lietas būtību – Neesamība
(Tiesas Reglamenta 91. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pants)
4. Ierēdņi – Prasība – Neierobežota kompetence – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts)
5. Pārskatīšana – Kaitējuma Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei konstatēšana – Vērtējuma kritēriji – Sekas, kurām no tā jāizriet
(Tiesas Statūtu 62.b panta pirmā daļa)
1. Principā tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu apelācijas tiesā atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmajai daļai un to I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja pirmā tiesa ir noraidījusi prasību kā nepieņemamu, apmierinot iebildi par nepieņemamību un neatliekot lēmuma par šo iebildi pieņemšanu līdz galīgajam spriedumam. Tomēr zināmos apstākļos ir iespējams lemt par šādas prasības būtību apelācijas procesā. Tā tas var būt gadījumā, pirmkārt, ja pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma atcelšana noteikti nozīmē konkrētu risinājumu attiecībā uz attiecīgās prasības būtību vai, otrkārt, ja prasības atcelt tiesību aktu izskatīšana pēc būtības ir balstīta uz argumentiem, kurus lietas dalībnieki ir izteikuši apelācijas procesā saistībā ar pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu.
Ir tiesa, ka Tiesas Statūtu I pielikuma 13. panta 1. punkta, kas reglamentē Vispārējās tiesas lēmumu gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, teksts nav pilnīgi identisks minēto statūtu 61. panta pirmajai daļai, kas attiecas uz Tiesu. Tomēr gadījumā, ja izrādās, ka pirmās instances tiesa kļūdaini ir noraidījusi prasību kā nepieņemamu, apmierinot iebildi par nepieņemamību un neatliekot lēmuma par šo iebildi pieņemšanu līdz galīgajam spriedumam, jēdziens “tiesvedības stadija to ļauj” ir jāinterpretē vienādi saistībā ar minēto normu piemērošanu, lai gan atšķirībā no šā 13. panta 1. punkta ar minēto 61. pantu Tiesai ir piešķirta rīcības brīvība gadījumos, kad tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu, pilnvarojot Tiesu nodot lietu atpakaļ pirmās instances tiesai. Šajos īpašajos apstākļos ir jākonstatē, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu pēc būtības un lieta jānodod atpakaļ pirmās instances tiesai, neizmantojot nekādu rīcības brīvību šajā jautājumā.
2. Tiesības uz aizstāvību ietver sacīkstes principu, kas ir piemērojams ikvienā procedūrā, kuras rezultātā Kopienu iestāde var pieņemt lēmumu, kas būtiski ietekmē personas intereses. Parasti šis princips nozīmē procesa dalībnieku tiesības uz iespēju formulēt nostāju par faktiem un dokumentiem, ar kuriem tiks pamatots tiesas nolēmums, kā arī apspriest tiesā iesniegtos pierādījumus un apsvērumus un tiesību pamatus, ko tiesa ir izvirzījusi pēc savas ierosmes, ar kuriem tā vēlas pamatot savu lēmumu. Lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki varētu apspriest faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas noteiks tiesvedības iznākumu. Kopienu tiesas nodrošina, lai sacīkstes princips tiktu ievērots gan tajās notiekošajās tiesvedībās, gan arī lai tās pašas to ievērotu. Tas jānodrošina attiecībā uz ikvienu Kopienu tiesā izskatāmas lietas dalībnieku, lai kāds arī būtu tā juridiskais statuss. Tādējādi arī Kopienu iestādes, ja tās ir šādas lietas dalībnieki, var uz to atsaukties.
3. Nevar pārmest atbildētājam, ka tas esot brīvprātīgi atteicies pirmajā instancē sniegt savus argumentus attiecībā uz lietas būtību, apzināti savā aizstāvībā izvirzot tikai iebildi par nepieņemamību. Iebilde par nepieņemamību, kas paredzēta gan Tiesas Reglamenta 91. pantā, gan Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantā kā procesa jautājums, procesuālās ekonomijas labad ļauj pirmajā posmā ierobežot apspriešanu un izskatīšanu, attiecinot tās tikai uz jautājumu, vai attiecīgā prasība ir pieņemama. Tātad šis procesa jautājums ļauj novērst situāciju, kurā gan lietas dalībnieku procesuālie raksti, gan tiesas veiktā pārbaude attiecas uz lietas būtību, lai gan prasība ir nepieņemama. Savukārt, ja prasība ir atzīta par pieņemamu, noraidot iebildi par nepieņemamību, vai lēmuma par šo iebildi pieņemšana tiek atlikta līdz galīgajam spriedumam, otrajā posmā ir jānotiek apspriešanai par prasības būtību.
Tātad ar regulējuma, kas attiecas uz iebildi par nepieņemamību, mērķi nav saderīga prasība atbildētājam, kas cēlis šādu iebildi, piesardzības dēļ tajā pašā brīdī vai, ja pirmās instances tiesas nolēmums ir labvēlīgs atbildētājam, savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību izvirzīt savus argumentus par lietas būtību.
4. Neierobežota jurisdikcija, kas Kopienu tiesai ir saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu, piešķir tai uzdevumu tās izskatāmajās lietās rast galīgo risinājumu. Tā ļauj tiesai, pat ja šajā ziņā nav pareizi noformētu prasījumu, ne tikai atcelt [aktu], bet arī, ja nepieciešams, pēc savas ierosmes piespriest atbildētājam samaksāt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas radīts tā dienesta vainas dēļ. Tomēr Kopienu tiesa principā nevar balstīt savu lēmumu uz tiesību pamatu, ko tā izvirzījusi pēc savas ierosmes, pat ja tas ir absolūts pamats, iepriekš neaicinot lietas dalībniekus sniegt savus apsvērumus par minēto pamatu.
Līdz ar to nevar uzskatīt, ka neierobežotā jurisdikcija, kura piešķirta Kopienu tiesām strīdos, kas saistīti ar finansēm, starp Kopienu iestādēm un to darbiniekiem, dod šīm tiesām pilnvaras attiecībā uz šādu strīdu neievērot procesuālus noteikumus, kas saistīti ar sacīkstes principu.
5. Vispārējās tiesas spriedums, kurā tā ir atkāpusies no Tiesas pastāvīgās judikatūras attiecībā uz diviem procesuālajiem noteikumiem, kas ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgās jomas un kuriem ir svarīga loma Kopienu tiesību sistēmā, ja minētajā spriedumā pirmo reizi tiek izlemts noteikts jautājums un ja tātad šis spriedums varētu kļūst par precedentu turpmākām lietām, ir uzskatāms par nolēmumu, kas kaitē Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei Tiesas Statūtu 62.b panta pirmās daļas izpratnē.
Turklāt, ņemot vērā Tiesas Statūtu 62.b panta pirmās daļas formulējumu, Tiesa nevar vienīgi konstatēt kaitējumu Kopienu tiesību vienotībai un konsekvencei, nenosakot sekas, kas izriet no šīs konstatācijas attiecībā uz konkrēto strīdu. Līdz ar to šāds spriedums ir jāatceļ un lieta ir jānodod atpakaļ izskatīšanai pirmās instances tiesā.
Full & Egal Universal Law Academy