4.4.2009
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 82/11
Apelācijas sūdzība, ko par 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T-160/04 Potamianos/Komisija 2009. gada 8. janvārī iesniedzis Gerasimos Potamianos
(Lieta C-4/09 P)
(2009/C 82/21)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Gerasimos Potamianos (pārstāvji — S. Orlandi, A. Coolen, J.-N. Louis un E. Marchal, avocats)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atcelt visās daļās Pirmās instances tiesas (septītā palāta) 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T-160/04 (Potamianos/Komisija), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja visus viņa 2004. gada 26. aprīļa prasībā ietvertos prasījumus, kas bija vērsti pret līgumslēdzējas iestādes lēmumu nepagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu;
—
atcelt līgumslēdzējas iestādes lēmumu neatjaunot viņa pagaidu darbinieka līgumu;
—
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzējs savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza četrus iebildumus.
Ar pirmo iebildumu tiek apgalvots, ka nepareiza esot Pirmās instances tiesas interpretācija, ka viņa pagaidu darbinieka līguma neatjaunošana esot pamatota ar iemesliem, kas ir saistīti ar dienesta interesēm. Apelācijas sūdzības iesniedzēja augstākstāvošā vadība patiesībā esot vairākkārt pieprasījusi viņa līguma pagarināšanu. Savukārt objektīvas, atbilstošas un saskanīgas norādes ļaujot secināt, ka “nesaskaitīšanas” noteikuma, saskaņā ar kuru pagaidu darbinieka maksimālais nodarbinātības laiks ir seši gadi, piemērošana esot bijis vienīgais pamats attiecīgajam nepagarināšanas lēmumam.
Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka viņš nav izvirzījis savu kandidatūru attiecīgajam amatam, lai gan viņš savlaicīgi ir pieprasījis sava līguma pagarināšanu un vairākkārt atkārtojis savu prasību, tostarp pēc paziņojuma par vakanci publicēšanas.
Ar trešo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinādama, ka līgumslēdzēja iestāde nav pieļāvusi pilnvaru nepareizu izmantošanu. Deklarētais pagaidu darbinieku izmantošanas mērķis faktiski esot samazināt vakanto amatu skaitu Komisijā un it īpaši aizpildīt konkursu laureātu trūkumu.
Pēdējais no minētajiem mērķiem nemaz neesot sasniegts, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēja līguma pagarināšanu pēc “nesaskaitīšanas” noteikuma piemērošanas, jo viņa amata vakance tika publicēta pirms konkursa sarakstu publicēšanas. Turklāt šajā amatā uz ilgu laiku tika nodarbināts kāds cits pagaidu darbinieks, kamēr visu pārējo tajā pašā direkcijā uz īsāku laiku nodarbināto pagaidu darbinieku līgumi tika pagarināti pēc iestādes iniciatīvas, iepriekš nepublicējot viņu amatu vakances.
Visbeidzot, neesot ievērots vienlīdzības princips, jo visu pārējo pagaidu darbinieku, kas atrodas līdzīgā stāvoklī, izņemot viņu darba stāžu, līgumi tikuši pagarināti, nepublicējot viņu amatu vakances, pretēji tam, kas esot noticis apelācijas sūdzības iesniedzēja gadījumā. Šādos apstākļos pierādīšanas pienākums procesā Pirmās instances tiesā esot kļūdaini apgriezts, jo atbildētājai nevis apelācijas sūdzības iesniedzējam esot bijis jāpierāda to noteikumu ievērošana, ko tā pati pieņēmusi.
Full & Egal Universal Law Academy