12.9.2009
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 220/27
Prasība, kas celta 2009. gada 15. jūlijā — Eiropas Kopienu Komisija/Portugāles Republika
(Lieta C-267/09)
2009/C 220/52
Tiesvedības valoda — portugāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — R. Lyal un G. Braga da Cruz)
Atbildētāja: Portugāles Republika
Prasītājas prasījumi:
—
atzīt, ka, pieņemot un uzturot spēkā Portugāles fizisko personu ienākuma nodokļa kodeksa 130. pantā ietvertos noteikumus, ar kuriem nodokļu maksātājiem, kas nedzīvo Portugāles teritorijā, ir uzlikts pienākums iecelt nodokļu pārstāvi, Portugāles Republika nav izpildījusi EKL 18. un 56. pantā un atbilstošajos EEZ līguma pantos paredzētos pienākumus; un
—
piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija uzskata, ka CIRS (Código do Imposto sobre o Rendimento das Pessoas Singulares) [Portugāles fizisko personu ienākuma nodokļa kodekss] 130. pantā nodokļu maksātājiem, kas nedzīvo Portugāles teritorijā, ir uzlikts vispārējs pienākums iecelt nodokļu pārstāvi, kas ir pienākums, kas nav saderīgs ar EKL 18. un 56. panta, kā arī atbilstošo EEZ līguma pantu noteikumiem:
a)
pirmkārt, pienākums nodokļu maksātajiem nerezidentiem, kas saņem vienīgi ienākumus, no kuriem galīgais nodoklis tiek ieturēts ienākumu gūšanas vietā, iecelt Portugālē dzīvojošu nodokļu pārstāvi, un
b)
otrkārt, pienākums nodokļu maksātajiem nerezidentiem, kas saņem ienākumus, kas rada pienākumu iesniegt ienākumu deklarāciju iecelt Portugālē dzīvojošu nodokļu pārstāvi.
Pēc Komisijas domām, šāds vispārējs pienākums kā CIRS 130. pantā paredzētais ir pretrunā brīvai personu kustībai un kapitāla brīvai apritei, kas nostiprinātas EKL 18. un 56. pantā un attiecīgajos EEZ līguma noteikumos, jo tas ir diskriminējošs (attiecībā uz nerezidentiem) un tai pat laikā nesamērīgs attiecībā pret izvirzīto mērķi.
Tas ir diskriminējošs tiktāl, ciktāl praksē šis pienākums ir finansiāls apgrūtinājums, kas uzlikts nerezidentiem, jo vairumā gadījumu šie pārstāvju savus pakalpojumus nesniedz bez maksas. Turklāt pat tad, ka nodokļu pārstāvja pakalpojumi tiktu sniegti bez maksas, tas fakts vien, ka šāds pienākums pastāv, pats par sevi ir šķērslis brīvai personu kustībai un kapitāla brīvai apritei, un, lai to novērstu, būtu nepieciešams, lai nodokļu maksātājs pats izlemtu, vai iecelt nodokļu pārstāvi vai ne.
Turklāt pat tad, ja nodokļu pārstāvim nebūtu nekādu pienākumu vai atbildības par nodokļa samaksu, bet viņam vienīgi būtu jāuzņemas formāla rakstura pienākumi, tas fakts vien, ka viņa iecelšana ir obligāta, pats par sevi ir šķērslis brīvai personu kustībai un kapitāla brīvai apritei, un, lai to novērstu, būtu nepieciešams, lai nodokļu maksātājs pats izlemtu, vai iecelt nodokļu pārstāvi vai ne.
Attiecīgais pienākums arī nav samērīgs, jo, lai gan izvirzītais mērķis — nodrošināt efektīvu nodokļu kontroli un cīnīties ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas — ir leģitīms, tas var tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošām metodēm.
Pirmkārt, Padomes 2008. gada 26. maija Direktīvā 2008/55/EK par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (1) — kas ir Padomes 1976. gada 15. marta Direktīvas 76/208/EEK kodifikācija — paredzēta savstarpēja palīdzība nodokļu piedziņā, tātad arī tāda ienākuma nodokļa (skat. 2. panta g) apakšpunktu) kā fizisko personu ienākuma nodoklis piedziņā. Otrkārt, saskaņā ar Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvu 77/799 par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (2) dalībvalsts kompetentā iestāde vienmēr var lūgt citas dalībvalsts kompetento iestādi tai sniegt informāciju, kas nepieciešama cīņai ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
(1) OV L 150, 28. lpp.
(2) OV L 336, 15. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy