19.12.2009
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 312/11
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instance tiesas (otrā palāta) 2009. gada 30. jūnija spriedumu lietā T-444/07 Centre de Promotion de l'Emploi par la Micro-Entreprise (CPEM)/Eiropas Kopienu Komisija 2009. gada 2. septembrī iesniedzis Centre de Promotion de l'Emploi par la Micro-Entreprise (CPEM)
(Lieta C-350/09 P)
2009/C 312/19
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Centre de Promotion de l'Emploi par la Micro-Entreprise (CPEM) (pārstāve — C. Bonnefoi, avocate)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu;
—
pilnībā vai daļēji apmierināt prasījumus, kas izvirzīti pirmajā instancē;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza trīspadsmit pamatus, kuri attiecas uz to, ka Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2007. gada 4. oktobra Lēmumu, ar kuru tika atcelts atbalsts, kuru bija piešķīris Eiropas Sociālais Fonds (ESF) ar 1999. gada 17. augusta Lēmumu C (1999) 2645.
Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā nav izpildījusi prasības par taisnīgu līdzsvaru starp lietas dalībnieku argumentiem. Vienīgi vairākas reizes norādot, ka Komisija noraida vai atspēko CPEM argumentus, Pirmās instances tiesa neprecizē ne Komisijas argumentus, ne kādā veidā tā noraida vai atspēko prasītāja argumentus, līdz ar ko tas rada līdzsvara trūkumu debašu atspoguļošanā un līdz ar to šo argumentu apskatīšanā spriedumā.
Ar otro pamatu CPEM apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties atzīt Komisijas “līdzatbildību” tiktāl, ciktāl tā zināja par attiecīgajiem faktiem, bet neīstenoja nekādus pasākumus subsidētā projekta realizācijas periodisko kontroļu gaitā, lai bloķētu atbalsta avansu un atlikuma izmaksu. Pienākums, kas gulstas uz CPEM, izmaksāt visu piešķirto finanšu atbalstu tādēļ nav pamatots, ņemot vērā CPEM argumentus, ar kuriem tiek vismaz pierādīta Komisijas līdzatbildība šajā zaudējumus izraisošās situācijas radīšanā.
Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti nav izvērtējusi tās argumentus par kontroles juridiskā pamatojuma izvēli, kura ir prettiesiska tiktāl, ciktāl šī kontrole tika veikta, pamatojoties uz atšķirīgu regulu nekā to, uz kuras pamata šī kontrole tika oficiāli veikta.
Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot par nepieņemamiem prasījumus, ar kuriem tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu par tās publiskā tēla aizskaršanu. OLAF jau bija sniedzis vietējai presei informāciju, kaut gan CPEM vēl nebija saņēmis paziņojumu par atgūšanas lēmumu. Šajos apstākļos šādas informācijas publiskošana smagi aizskāra organizācijas tēlu, kurai ir vispārējo interešu uzdevums un kurai nav ne kases, ne klientūras, un tās finansējums nāk no ziedotājiem no publiskā un privātā sektora.
Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpusi samērīguma principu, noraidīt prasību par simbolisko zaudējumu atlīdzību personālam sakarā ar to, ka netika sniegts specifisks pilnvarojums advokātam, kaut gan kļūdas, kuras prasītājs izvirzīja sakarā ar OLAF izmeklētāju un Komisijas personāla pilnvarošanu minētā tiesa neizvērtēja.
Ar sesto pamatu CPEM pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, samazinot sūdzības apjomu un izvērtējot pirmo pamatu vienīgi saistībā ar tiesībām uz aizstāvību, kaut gan prasītājs bija tieši norādījis uz pamattiesībām un tiesībām uz aizstāvību un uz vispārējiem tiesību principiem.
Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa turklāt ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, attiecinot tiesību uz aizstāvību ievērošanas jomu vienīgi uz iespēju, kas tiek piešķirta lēmuma adresātiem, kuri intereses ievērojamā mērā skar šis lēmumus, efektīvi paust savu viedokli. Tomēr tiesību uz aizstāvību ievērošanas joma ir daudz plašāka. Turklāt debašu ar OLAF un Komisiju “efektivitāte” un visu šīs lietas apstākļu izvērtēšana ar “rūpību un objektivitāti” ir ļoti apšaubāma, gluži kā jebkādas OLAF komunikācijas trūkums par sūdzību priekšmetu, kuras iesniegtas pret CPEM.
Ar astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs konkrētāk pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tā uzskatīja, ka fakts, ka prese tika informēta par administratīva lēmuma, kurš paredz sankciju, saturu, pat pirms apelācijas sūdzības iesniedzējs bija saņēmis paziņojumu, nav tiesību uz aizstāvību pārkāpšana.
Ar devīto pamatu CPEM pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatu par to, ka Komisija netika procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ietvaros ievērojusi tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcijas principu, tiesiskās drošības principu, līdzsvara principu un kontroļu neitralitātes principu. Šie vispārējie tiesību principi ir jāievēro ne tikai administratīvajās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, bet arī iepriekšējās izmeklēšanas procedūrās.
Ar desmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neievērojot Francijas jēdzienu “bezpeļņas organizācija”, kā arī dažādās attiecības, kādas var būt šādai organizācijai ar dažādām pašvaldībām. Tādējādi šī tiesa ir apstiprinājusi Komisijas un OLAF sākotnējo kļūdu, kuri uzskatīja saiknes starp CPEM un pašvaldībām, tostarp Marseļas pilsētu, par smagi prettiesiskām.
Ar vienpadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi faktu kļūdu, jo šī tiesa uzskatīja “iesniedzēja vadlīnijas” par neesošām spēkā un noraidīja argumentus šajā sakarā, kaut gan faktiski tā neuzskatīja vadlīnijas par neesošām spēkā, bet vienīgi pārmeta to, ka pastāv vairākas dažādas versijas, kas izraisa tiesiskās drošības trūkumu un sacīkstes principa neievērošanu.
Ar divpadsmito pamatu CPEM norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi jēdzienu “valorizācija”, pārņemot Komisijas juridiski kļūdaino argumentu, ka šī izdevumu attiecināšanas tehnika ir atļauta saistībā ar “klasiskajiem” projektiem, kas ietilpst ESF, bet ir aizliegta saistībā ar pilotprojektiem Regulas Nr. 4255/88 (1) 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.
Ar trīspadsmito un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi tiesiskās drošības principu, jo tā ir izvairījusies no debatēm par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav piemērojama Regula Nr. 1605/2002 (2), uz kuras ir balstīts OLAF un Komisijas lēmums, kaut gan attiecīgo faktu laikā spēkā bija 1977. gada 21. decembra finanšu regula (3). Turklāt CPEM lūdz, lai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 47. panta 1. punkta 2. un 3. daļu tiktu pārbaudīti fakti, uzklausot lieciniekus.
(1) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4255/88 par tiesību normām, ar kurām tiek piemērota Regula (EEK) Nr. 2052/88 saistībā ar Eiropas Sociālo Fondu (OV L 374, 21. lpp.).
(2) Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.).
(3) 1977. gada 21. decembra Finanšu regula, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 356, 1. lpp.), tādā versijā, kas izriet no Padomes 1998. gada 17. decembra Regulas (EK, EOTK, Euratom) Nr. 2779/98, ar ko tiem grozīta 1977. gada 21. decembra Finanšu regula (OV L 347, 3. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy