21.11.2009
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 282/27
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2009. gada 1. jūlija spriedumu lietā T-24/07 ThyssenKrupp Stainless AG/Eiropas Kopienu Komisija 2009. gada 2. septembrī iesniegusi ThyssenKrupp Nirosta AG, iepriekš ThyssenKrupp Stainless AG
(Lieta C-352/09 P)
2009/C 282/47
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: ThyssenKrupp Nirosta AG, iepriekš ThyssenKrupp Stainless AG (pārstāvji — M. Klusmann un S. Thomas, Rechtsanwälte)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
1)
atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2009. gada 1. jūlija spriedumu lietā T-24/07 ThyssenKrupp Stainless AG/Komisija;
2)
pirmkārt pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai jauna sprieduma taisīšanai;
3)
otrkārt pakārtoti, samērīgi samazināt tai apstrīdētā 2006. gada 20. decembra lēmuma 2. punktā paredzēto naudas sodu;
4)
piespriest atbildētājai apelācijas instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības priekšmets ir Pirmās instances tiesas spriedums, ar kuru tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība atcelt Komisijas (turpmāk tekstā — “atbildētāja apelācijas instancē”) 2006. gada 20. decembra lēmumu, ar ko tiek konstatēts EOTK līguma 65. panta pārkāpums. Izskatāmajā lietā runa ir par karteļu tiesību pārkāpumu tērauda izstrādājumu tirgus kontekstā, kurš atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam, tika izbeigts 1998. gadā. Pārkāpumam bija piemērojams EOTK līguma 65. pants.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībai izvirza šādus piecus pamatus.
Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pantā paredzētā nulla poena sine lege principa pārkāpumu un EKL 5. panta, 7. panta 1. punkta un 83. panta, kā arī EOTK līguma dalībvalstu suverenitātes pārkāpumu, ciktāl Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi atbildētājas apelācijas instancē izvirzīto juridisko pamatojumu — EOTK līguma 65. panta 1. punktu, lasot kopā ar Regulas 1/2003 23. pantu. EOTK līguma 65. panta 1. punkts kopš EOTK līguma darbības izbeigšanās vairs nav spēkā esoša sankciju norma. Tādēļ atbildētāja apelācijas instancē ir rīkojusies sine lege. Pamats naudas soda uzlikšanai nevar būt arī papildinoša Regulas 1/2003 23. panta piemērošana. Saskaņā ar šo normu atbilstoši Līgumā paredzētajai kompetenču sadalei sodu var piemērot tikai par EKL, un nevis EOTK līguma pārkāpumiem.
Ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz res iudicata un nulla poena sine lege principu pārkāpumu, kā arī uz nepareizu Regulas 1/2003 23. panta piemērošanu, ciktāl Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi atbildētājas apelācijas instancē nostāju, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju var saukt pie atbildības par Thyssen Stahl AG izdarīto pārkāpumu tās vietā. Thyssen Stahl AG kā maksātspējīga sabiedrība turpināja pastāvēt un tādēļ atbildētāja apelācijas instancē varēja vērsties pret to. Tā ir atzinusi arī Tiesa 2005. gada spriedumā apvienotajās lietās C-65/02 P un C-73/02 P par atbildētājas apelācijas instancē sākotnējo 1998. gada lēmumu. Kaut arī Tiesa savā spriedumā bija atzinusi materiālu atbildības pāreju uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, tas nebūtu saistoši izskatāmajā lietā, jo šīs tiesvedības pamatā ir jauns atbildētājas apelācijas instancē lēmums. Apelācijas sūdzības iesniedzēju tādējādi nekādā gadījumā nevar saukt pie atbildības Thyssen Stahl AG vietā pamatojoties uz tās paziņojumu, ar ko deklaratīvi ir pausta civiltiesiskās atbildības pāreja, jo uzņēmuma pausts paziņojums nevar būt par pamatu pienākuma maksāt naudas sodu pārejai.
Trešajā apelācijas sūdzības pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz noteiktības principa pārkāpumu. Pirmās instances tiesas apstiprinātais Regulas 1/2003 23. pantā paredzētais pamats soda uzlikšanai nav pietiekams, lai skaidri un viennozīmīgi secinātu, ka tas attiecas uz EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumiem. Turklāt atbildētājas apelācijas instancē un Pirmās instances tiesas pieņemtā nostāja par “atbildības pāreju saskaņā ar paziņojumu” nav pietiekami skaidri un viennozīmīgi apjaušama nedz saistībā ar tās piemērošanas nosacījumiem, nedz tās tiesiskajām sekām.
Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir noticis noteikumu par noilgumu pārkāpums. Tā kā atbildētāja apelācijas instancē vēlas uzlikt naudas sodu par pārkāpumu, ko izdarījusi Thyssen Stahl AG, tad arī noilguma termiņš tai ir jārēķina kā attiecībā uz Thyssen Stahl AG. Tā kā šī sabiedrība sakarā ar atbildētājas apelācijas instancē sākotnējo lēmumu apelāciju nav iesniegusi, noilguma termiņš attiecībā uz viņu nav pārtraukts. Tādējādi šobrīd noilgums jau ir iestājies un nav pamata apelācijas sūdzības iesniedzējas saukšanai pie atbildības par Thyssen Stahl AG izdarīto pārkāpumu.
Piektais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanas principu pārkāpumu. Pirmās instances tiesa nepamatoti ir izslēgusi iespēju samazināt naudas sodu, kaut arī apelācijas sūdzības iesniedzēja minētajā lietā neapstrīdami ir norādījusi uz faktiem, kurus Komisija ir vērtējusi kā EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu. Nedrīkstēja atteikties ņemt šo sadarbību vērā, nosakot sodu, pamatojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, norādot juridisku pamatojumu ir iestājusies kā pret EOTK līguma 65. panta 1. punkta piemērošanu, tā arī pret atbildības pāreju uz viņu no Thyssen Stahl AG. Norāde uz nepieļaujamu juridisko vērtējumu nemazina sadarbības vērtību, jo tiesību jautājumi tiesai ir jāpārbauda pēc savas ierosmes un iestādes nekādā gadījumā — tātad, neatkarīgi no lietas dalībnieku secinājumiem — nedrīkst pieņemt prettiesiskus lēmumus.
Full & Egal Universal Law Academy