13.3.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 63/23
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (septītā palāta) 2009. gada 23. septembra spriedumu lietā T-263/07 Igaunija/Komisija 2009. gada 4. decembrī iesniedza Eiropas Komisija
(Lieta C-505/09 P)
2010/C 63/38
Tiesvedības valoda — igauņu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — E. Kružíková, E. White un E. Randvere)
Pārējie lietas dalībnieki: Igaunijas Republika, Lietuvas Republika, Slovākijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt pārsūdzēto spriedumu;
—
piespriest Igaunijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija uzskata, ka Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (turpmāk tekstā — “Pirmās instances tiesa”) spriedums ir jāatceļ turpmāk minēto iesmelu dēļ.
1)
Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 21. pantu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo tā ir uzskatījusi par pieņemamu prasību attiecībā uz Komisijas 2007. gada 4. maija Lēmuma (par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānu, ko Igaunija iesniegusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (1)) 1. punkta 3. un 4. apakšpunktu, 2. punkta 3. un 4. apakšpunktu, kā arī 3. punkta 2. un 3. apakšpunktu. Pirmās instances tiesa prasību par šo lēmumu kļūdaini esot atzinusi par pieņemamu pilnā apmērā, lai gan prasītāja atcelšanas pamatus ir izvirzījusi tikai attiecībā uz 1. punkta 1. un 2. apakšpunktu, 2. punkta 1. un 2. apakšpunktu, kā arī 3. punkta 1. apakšpunktu.
2)
Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu attiecībā uz direktīvas 9. panta 1. un 3. punktu, jo tā, nosakot Komisijas pārbaudes pilnvaru apjomu un tās kompetenci direktīvas 9. panta 3. punkta piemērošanā, ir kļūdaini interpretējusi vienlīdzīgas attieksmes principu un direktīvas mērķi. Sadales plāni neesot klasiskie direktīvas transponēšanas pasākumi, kuri tiek novērtēti a posteriori. Ja pieļautu, ka katra dalībvalsts izmanto pati savus datus, kuri nav pārbaudīti, rastos risks, ka pret dalībvalstīm netiktu izrādīta vienlīdzīga attieksme. Direktīvas mērķus varot sasniegt tikai tad, ja kvotu pieprasījums pārsniedz to piedāvājumu. Kopējais piešķiramo kvotu maksimālais daudzums esot jānošķir no piešķiramo kvotu maksimālā daudzuma.
3)
Pirmās instances tiesa esot kļūdaini interpretējusi labas pārvaldības principa piemērošanas jomu. Sadales plāna izstrāde esot bijusi dalībvalsts uzdevums, un Komisijas kompetencē neesot bijis novērst tā nepilnības, bet gan pienākums novērtēt sadales plāna saderību ar direktīvu.
4)
Pirmās instances tiesa esot veikusi kļūdainu Komisijas lēmuma noteikumu juridisko vērtējumu, jo tā uzskatīja, ka 1. punkta 1. un 2. apakšpunkts, 2. punkta 1. un 2. apakšpunkts, kā arī 3. punkta 1. apakšpunkts nav nodalāmi no citiem Komisijas lēmuma noteikumiem, un atcēla lēmumu pilnā apmērā. Patiesībā šāda nedalāmība nepastāvot, jo no Komisijas lēmuma struktūras un pamatojuma skaidri izrietot, ka katrs 2. punkta apakšpunkts ir saistīts ar 1. punkta attiecīgo apakšpunktu, nevis ar citiem 2. punkta apakšpunktiem. Tas pats attiecoties uz 1. punkta apakšpunktiem.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy