13.2.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 37/28
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (septītā palāta) 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T-174/05 Elf Aquitaine/Komisija 2009. gada 15. decembrī iesniegusi Elf Aquitaine SA
(Lieta C-521/09 P)
2010/C 37/35
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Elf Aquitaine SA (pārstāvji — E. Morgan de Rivery un S. Thibault-Liger, avocats)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
primāri:
—
pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 256. pantu un 3. protokola par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem 56. pantu, pilnībā atcelt Pirmās instances tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T-174/05 Elf Aquitaine SA/Eiropas Kopienu Komisija;
—
apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;
—
tādējādi atcelt Komisijas 2005. gada 19. janvāra Lēmuma C (2004) 4876, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E-1/37.773 — AMCA) 1. panta d) apakšpunktu, 2. panta c) apakšpunktu, 3. pantu un 4. panta 9. punktu;
—
pakārtoti, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 261. pantu, tiesas neierobežotas kontroles ietvaros atcelt vai samazināt Arkema SA un Elf Aquitaine kopā vai solidāri piespriesto, iepriekš minētā Komisijas lēmuma 2. panta c) apakšpunktā minēto, naudas sodu EUR 45 miljonu apmērā pamatojuma un argumentu Pirmās instances tiesas spriedumā lietā T-174/05 neesamības dēļ, kā tas turpinājumā minēts sešos šīs apelācijas sūdzības pamatos;
—
katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, tai skaitā tos, kas Elf Auiqtaine radušies tiesvedībā Pirmās instances tiesā.
Pamati un galvenie argumenti
Savas apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja min sešus pamatus.
Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, neņemdama vērā visas Līguma par Eiropas Savienību 101. panta [iepriekš — EKL 81. pants] sankciju represīvās sekas, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. It īpaši tā Pirmās instances tiesai pārmet, ka, noteikdama apelācijas sūdzības iesniedzējai atbildību par tās filiāles izdarīto pārkāpumu, Pirmās instances tiesa tai nav piemērojusi nevainīguma prezumpcijas principu un soda individualizēšanas principu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtā informācija tieši pretēji ir pierādījums, ka tā personīgi nekādu pārkāpumu nav izdarījusi un ka pārkāpuma izdarīšanas laikā tā pat par to neko nav zinājusi.
Ar savu otro pamatu Elf Aquitaine atsaucas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izriet no kļūdainas taisnīguma un sacīkstes principa interpretācijas. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa faktiski uzskatīja, ka aplūkojamā gadījumā sacīkstes princips esot ievērots, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja bija spējīga pienācīgi iepazīties ar tās nostāju administratīvās procedūras laikā un ka pirmo reizi tā pret viņai izvirzītajiem iebildumiem tika informēta paziņojumā par iebildumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā šī interpretācija esot kļūdaina, jo ar to tiek noliegta vajadzība ievērot tās tiesības uz aizstāvību, jau sākot ar iepriekšējas izmeklēšanas stadiju, kā arī netiek ievērota vajadzība Komisijai šādu izmeklēšanu objektīvi veikt — vai tas būtu labvēlīgi, vai nelabvēlīgi — saistībā ar personu, kas, iespējams, izdarījusi pārkāpumu.
Ar savu trešo pamato apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesai pārmet, ka tā esot pieļāvusi vairākas kļūdas saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu. Šis kļūdas attiecas gan uz Komisijai pieprasītā pamatojuma satura vērtējumu un tā intensitāti, gan uz paša apstrīdētā sprieduma saturu, kurā atrodami pretrunīgi apgalvojumi.
Ar savu ceturto pamatu Elf Aquitaine norāda uz Līguma par Eiropas Savienību 263. panta [iepriekš — EKL 230. pants] pārkāpumu, jo Pirmās instances tiesa, ar savu vērtējumu par iespējamību vainot mātes sabiedrību par meitas sabiedrības izdarīto pārkāpumu aizstādama Komisijas lēmumā atrodamo nepilnīgo un pieticīgo vērtējumu, esot pārkāpusi likumības pārbaudes robežas.
Ar savu piekto pamatu, kam ir četras daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzas, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā noteikumus, saskaņā ar kuriem mātes sabiedrība tiek vainota par meitas sabiedrības veiktu, konkurenci deformējošu darbību. Neapstiprinot, ka mātes sabiedrība ir atbildīga par meitas sabiedrības rīcību, Pirmās instances tiesai faktiski bija jāizvērtē, vai Komisija ir pierādījusi konkrētu apelācijas sūdzības iesniedzējas iejaukšanos savas meitas sabiedrības vadībā.
Ar savu sesto un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja, visbeidzot, pakārtoti min, ka ja Pirmās instances tiesas pieļauto kļūdu un pārkāpumu rezultātā Komisijas lēmums netiks atcelts, tad tām vismaz būtu jābūt pamatam, lai Tiesa atceltu vai samazinātu naudas sodu, kas tām piespriests kopīgi un solidāri.
Full & Egal Universal Law Academy