27.3.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 80/10
Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T-390/08 Bank Melli Iran/Padome 2009. gada 23. decembrī iesniedza Bank Melli Iran
(Lieta C-548/09 P)
2010/C 80/17
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Bank Melli Iran (pārstāvis — L. Defalque, avocate)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Padome, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Francijas Republika, Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt spriedumu, ko Pirmās instances tiesas otrā palāta 2009. gada 14. oktobrī pasludināja lietā T-290/08 Bank Melli Iran/Padome un kas tika paziņots apelācijas sūdzības iesniedzējai 2009. gada 15. oktobrī;
—
apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumus, kas tika izvirzīti Pirmās instances tiesā;
—
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
Pamati un galvenie argumenti
Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs galvenos pamatus un trīs pakārtotos pamatus.
Ar savu pirmo pamatu tā norāda, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, neuzskatot par būtisku formalitāti, kuras neievērošana izraisa akta atcelšanu, individuālās paziņošanas pienākumu, kas paredzēts Regulas Nr. 423/2007 (1) 15. panta 3. punktā. Tas, ka lēmumu iesaldēt līdzekļus paziņoja apelācijas sūdzības iesniedzējas Parīzes filiālei Francijas banku komisija un nevis Padome, nevar izpildīt paziņošanas prasības, kas ir paredzētas regulā, un ir Savienības sabiedriskās kārtības noteikuma pārkāpums.
Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību interpretācijā saistībā ar Regulas 423/2007 juridisko pamatojumu. Akceptējot, ka minētā regula, kā arī apstrīdētais lēmums tika pieņemti ar kvalificēto vairākumu, vienīgi pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Līguma būtiskās formas prasības. Tā kā šī regula un šis lēmums būtībā attiecās uz subjektiem, kuri piedalās, ir saistīti vai sniedz atbalstu kodolieroču izplatībai, šie dokumenti ietilpst EKL 60. un 301. panta piemērošanas jomā un tiem arī ir jābūt balstītiem uz EKL 308. pantu, saistībā ar kuru ir pieprasīta vienbalsība.
Ar savu trešo pamatu Bank Melli Iran apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību interpretēšanā saistībā ar tiesību uz aizstāvību jēdzienu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jēdzienu, jo šī tiesa sevi ir uzskatījusi par pietiekami informētu, lai veiktu kontroli, nesaņemot no Padomes nekādus pierādījumus par apstrīdētā lēmuma pamatojumu ne pirms, ne pēc prasības pieteikuma iesniegšanas.
Pakārtoti pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un faktu vērtējumā tiktāl, ciktāl tā uzskatīja, ka Padomei saskaņā ar Regulu Nr. 423/2007 ir autonoma rīcības brīvība, kaut gan tai ir saistītā kompetence sakarā ar Apvienoto Nāciju Drošības padomē pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem.
Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu vērtējumā saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas īpašumtiesībām, jo šī tiesa uzskatīja, ka apstrīdēto tiesību aktu mērķi saglabāt mieru un starptautisko drošību attaisno pamattiesību ierobežošanu, ieskaitot īpašumtiesību un tiesību veikt saimniecisko darbību ierobežošanu.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, iekļaujot apelācijas sūdzības iesniedzēju to subjektu sarakstā, kuru līdzekļi ir jāiesaldē, jo prasītāja nav sniegusi atbalstu Irānas kodolprogrammai un nav saistīta ar subjektiem, kuri šai programmai ir snieguši atbalstu.
(1) Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regula (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy