20.6.2009
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 141/51
Prasība, kas celta 2009. gada 9. aprīlī — Parker ITR un Parker-Hannifin/Komisija
(lieta T-146/09)
2009/C 141/106
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Prasītājas: Parker ITR Srl, Veniano (Itālija) un Parker-Hannifin Corp., Mayfield Heights (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — B. Amory, F. Marchini Càmia un F. Amato, lawyers)
Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija
Prasītāju prasījumi:
—
atcelt lēmumu tiktāl, ciktāl ar to Parker ITR atbildība tiek atzīta no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 9. jūnijam, un Parker-Hannifin atbildība tiek atzīta no 2002. gada 31. janvāra līdz 2006. gada 9. jūnijam;
—
būtiski samazināt prasītājām noteikto naudas sodu;
—
piespriest Komisijai segt savus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītājas lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 28. janvāra Lēmumu C (2008) 428, galīgā redakcijā, par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/39.406 — jūras cauruļvadi) tiktāl, ciktāl Komisija konstatē, ka prasītājas ir piedalījušas vienotā un turpinātā pārkāpumā EEZ jūras cauruļvadu nozarē saistībā ar konkursa piedāvājumu sadali, cenu, kvotu un tirdzniecības nosacījumu noteikšanu, ģeogrāfisko tirgu sadali un slepenas informācijas par cenām, tirdzniecības apjomiem un uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumu apmaiņu. Turklāt tās lūdz samazināt prasītājām noteiktā naudas soda apmēru.
Prasītājas savas prasības pamatojumam izvirza deviņus pamatus.
Pirmo trīs pamatu kontekstā, kuri attiecas uz atbildības noteikšanu, prasītājas norāda šo.
Pirmkārt, tās apgalvo, ka, uzskatot Parker ITR par atbildīgu pārkāpumā, kuru pirms 2002. gada 1. janvāra izdarījušas juridiskās personas, kuras joprojām pastāv, veic saimniecisko darbību un pieder citam uzņēmumam, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav ievērojusi personīgās atbildības principu, ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, lai apietu noilguma tiesību normas, nav ievērojusi nediskriminācijas principu un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.
Otrkārt, prasītājas norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav ievērojusi personīgās atbildības principu, uzskatot tās par atbildīgām par Parker ITR darbinieka prettiesisko rīcību, jo i) šis darbinieks iesaistījās aizliegtās vienošanās darbībās savu personīgo interešu labā, ii) lai gūtu prettiesiskos ieņēmumus, tas vadīja Parker ITR komerciālo vienību Oil & Gas Business Unit neatkarīgi no prasītājām; iii) darbinieka prettiesiskā rīcība Parker ITR radīja zaudējumus.
Treškārt, tās apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda, atzīstot Parker-Hannifin atbildību laikposmā no 2002. gada 31. janvāra līdz 2006. gada 9. jūnijam, jo prasītājas plaši noliedz jebkādu pieņēmumu attiecībā uz faktu, ka Parker-Hannifin esot bijusi izšķiroša ietekme tās 100 % meitas sabiedrības Parker ITR darījumos naftas un gāzes jūras cauruļvadu nozarē un neviens no lēmumā citētajiem argumentiem un dokumentiem šo noliegumu neatspēko un nesniedz pierādījumu par Parker-Hannifin izšķirošo ietekmi uz Parker ITR šajā laikposmā.
Sešu turpmāko pamatu, kuri attiecas uz naudas soda apmēru, ietvaros prasītājas norāda šo.
Ceturtkārt, tās apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverta acīmredzama kļūda tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka pārkāpums attiecībā uz laikposmu no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1997. gada 13. maijam un pārkāpums attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 11. jūnija līdz 2007. gada 2. maijam ir vienots un turpināts vai arī atkārtots pārkāpums Regulas Nr. 1/2003 (1) 25. panta 2. punkta otrā teikuma izpratnē. Līdz ar to, pēc prasītāju domām, Komisijas pilnvaras noteikt naudas sodu par pārkāpumu laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1997. gada 13. maijam ir noilgušas.
Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka lēmums ir kļūdains tiktāl, ciktāl tajā ir uzskatīts, ka Parker ITR no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim bija aizliegtās vienošanās vadītājs.
Sestkārt, tās norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērots personīgās atbildības princips un pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz Parker-Hannifin noteiktā naudas soda palielināšanu sakarā ar apgalvoto Parker ITR vadošo lomu.
Septītkārt, prasītājas apgalvo, ka lēmumā nav ievērots tiesiskās paļāvības princips, jo, lai aprēķinātu “kopējo pārdošanas apjomu EEZ” Komisijas pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai (2) 18. punkta izpratnē, tika ņemts vērā to produktu pārdošanas apjoms, par kuriem rēķins ir izrakstīts EEZ esošajām sabiedrībām, bet kuri netika piegādāti EEZ.
Astotkārt, tās apgalvo, ka, pamatojoties uz Parker-Hannifin konsolidēto apgrozījumu, lai aprēķinātu 10 % augstāko pieļaujamo robežu naudas sodam, par kuru ir atzīta Parker ITR individuālā atbildība, apstrīdētajā lēmumā ir veikta kļūdaina Regulas Nr. 1/2003 23. panta interpretācija, nav ievērots personīgās atbildības princips, kā arī pienākums norādīt pamatojumu.
Devītkārt, tās norāda, ka lēmumā, nesamazinot prasītājā noteikto naudas sodu sakarā ar to sadarbošanos, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips un pienākums norādīt pamatojumu.
(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EK l]īguma 81. un 82. pantā, OV 2003, L 1, 1. lpp.
(2) Komisijas Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, OV 2006, C 210, 2. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy