11.2.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 39/4
Tiesas (ceturtā palāta) 2011. gada 15. decembra spriedums (Hof van Cassatie van België (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Jan Voogsgeerd/Navimer SA
(Lieta C-384/10) (1)
(Romas konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām - Darba līgums - Pušu izvēle - Piemērojamo tiesību aktu imperatīvās normas, ja nav izdarīta izvēle - Šo tiesību aktu noteikšana - Darbinieks, kurš savu darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī)
2012/C 39/06
Tiesvedības valoda — holandiešu
Iesniedzējtiesa
Hof van Cassatie van België
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītājs: Jan Voogsgeerd
Atbildētāja: Navimer SA
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Hof van Cassatie van België — Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura bija atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 226, 1. lpp.), 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija — Tiesību akti, ko piemēro, ja nav izdarīta izvēle — Darba līgums — Darba ņēmējs, kas parasti savu darbu neveic kādā vienā valstī –Galvenais kuģa mehāniķis
Rezolutīvā daļa:
1)
Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lietu izskatošajai valsts tiesai vispirms ir jānosaka, vai darbinieks, pildot darba līgumu, savu darbu parasti veic vienā un tajā pašā valstī, kas ir tā valsts, kurā vai no kuras, ņemot vērā visus attiecīgo darbību raksturojošos apstākļus, darbinieks pilda būtiskāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju;
2)
gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka tā nevar lemt par tai izskatāmo strīdu atbilstoši minētās konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktam, šīs konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē šādi:
—
jēdziens “darba devēja uzņēmums, kas ir pieņēmis darbā darbinieku” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz uzņēmumu, kas ir veicis darbinieka pieņemšanu darbā, nevis uz uzņēmumu, kurā viņš ir faktiski nodarbināts;
—
juridiskas personas statusa esamība nav prasība, kurai jāatbilst darba devēja uzņēmumam šīs normas izpratnē;
—
citas sabiedrības, kura formāli nav darba devēja, uzņēmums, ar kuru šim darba devējam ir saikne, var tikt kvalificēts par “uzņēmumu” minētās konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja objektīvi apstākļi ļauj konstatēt tādu faktisku situāciju, kas atšķiras no līguma noteikumos paredzētās situācijas, turklāt arī tad, ja vadības pilnvaras formāli nav tikušas nodotas šai citai sabiedrībai.
(1) OV C 317, 20.11.2010.
Full & Egal Universal Law Academy