EUR-Lex -  62010CN0110 - LV

19.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/16

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T-58/01 Solvay/Komisija 2010. gada 1. martā iesniedza Solvay SA

(Lieta C-110/10 P)

2010/C 161/22

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Solvay SA (pārstāvji — P.-A. Foriers, R. Jafferali, F. Louis, A. Vallery, avocats)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—

apvienot šo lietu ar apelācijas sūdzību, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza par Vispārējās tiesas 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T-57/01;

—

atcelt 2009. gada 17. decembra spriedumu;

—

līdz ar to atsākt prasības izskatīšanu attiecībā uz atceltajiem punktiem un pilnībā atcelt Komisijas 2000. gada 13. decembra lēmumu;

—

atcelt naudas sodu 2, 25 miljonu EUR apmērā vai, ja tas netiek izdarīts — to ļoti ievērojami samazināt, lai atlīdzinātu smago kaitējumu, kas prasītājai radies sakarā ar procedūras ārkārtējo ilgumu;

—

piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē, kā arī attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus.

Ar savu pirmo pamatu, ko veido piecas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības tikt tiesātam saprātīgā termiņā. Solvay Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav izvērtējusi termiņu kopumā, iekļaujot gan administratīvo, gan tiesvedības stadiju (pirmā daļa), nav ņēmusi vērā procedūras Vispārējā tiesā ilgumu (otrā daļa,) ir pakļāvusi sankcijas par saprātīga termiņa pārsniegšanu prasībai pierādīt, ka konkrēti ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību, lai gan šie divi principi ir neatkarīgi un atšķirīgi (trešā daļa), nospriedusi, ka šajā lietā šāds pārkāpums nepastāv (ceturtā daļa), un sagrozījusi lietas faktus tādā ziņā, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atteikusies pakārtoti lūgt samazināt naudas soda apmēru sakarā ar saprātīga termiņa pārsniegšanu (piektā daļa), lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja skaidri lūdza šī iemesla dēļ atcelt vai vismaz samazināt naudas sodu.

Ar savu otro pamatu, ko veido piecas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, pieprasīdama apelācijas sūdzības iesniedzējai pierādīt, ka Komisijas pazaudētie lietas materiāli būtu varējuši būt noderīgi tās aizstāvībai (pirmā daļa). Iepriekš neizskatot lietas materiālus, nevar automātiski izslēgt, ka attiecīgie dokumenti būtu varējuši ietekmēt Komisijas pieņemto lēmumu (otrā un trešā daļa). Tā Vispārējai tiesai pārmet arī, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka pazudušie dokumenti būtu varējuši būt noderīgi tās aizstāvībai, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā neesot izvirzījusi pamatu, ar kuru tā apstrīdētu vienošanās pastāvēšanu, ko tā būtu varējusi darīt, pat nepastāvot pieejai lietas materiāliem, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja šo pamatu bija izvirzījusi Komisijā un neviens nevar noteikt pazudušo dokumentu saturu (ceturtā daļa). Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā noliegusi jebkādu pazudušo dokumentu nozīmi ar pamatojumu, ka tā jau noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu par ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību, lai gan tai nebija zināms pazudušo dokumentu saturs un tādejādi nevar izslēgt, ka tie būtu ļāvuši apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīt papildu argumentus vai pat pilnīgi jaunus pamatus gan pēc būtības, gan attiecībā uz naudas soda apmēru vai procedūras tiesiskumu (piektā daļa).

Ar savu trešo un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir tikušas pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija atcēlusi pirmo lēmumu par naudas soda uzlikšanu apelācijas sūdzības iesniedzējai, un pirms Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Pārsūdzētais spriedums neatbilst tas prasībai atcelt tiesību aktu, un ar to ir atteikts atzīt Komisijas pienākumu uzklausīt attiecīgo uzņēmumu, ja agrākā Pirmās instances tiesas spriedumā atzīts, ka sagatavošanas pasākumus ir ietekmējis procesuāls pārkāpums.

Full & Egal Universal Law Academy