17.7.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 195/8
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 24. marta rīkojumu lietā T-6/09 Bent Hansen/Eiropas Komisija 2010. gada 5. maijā iesniedza Bent Hansen
(Lieta C-217/10 P)
2010/C 195/13
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Bent Hansen (pārstāvis — I. Anderson, advokāts)
Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2010. gada 24. marta rīkojumu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja prasība ir noraidīta kā acīmredzami nepieņemama attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem;
—
Tiesai izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējam:
a)
summu EUR 800 000 apmērā vai citu summu, ko Tiesa uzskatītu par taisnīgu un līdzvērtīgu agrākām, tagadējām un turpmākām sāpēm, ciešanām un dzīves kvalitātes samazinājumam nopietnas viņa veselības pasliktināšanās dēļ, ko ir radījis Komisijas patvaļīgais un prettiesiskais atteikums īstenot Direktīvas 96/29 (1) noteikumus, veicot Tules īpaši iesaistīto grupu medicīnas pārbaudes saistībā ar radiācijas radītām slimībām;
b)
atlīdzināt prasītājam vai medicīniskās aprūpes iestādēm, vai aprūpes sniedzējiem turpmākās medicīniskās aprūpes un medikamentu izmaksas viņa sabojātās veselības atvieglošanai un/vai ārstēšanai, kā norādīts iepriekš a) punktā, ko viņam nenodrošina viņa dalībvalsts valsts medicīnas sistēma;
c)
apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un šajā tiesvedībā.
Pamati un galvenie argumenti
1)
Vispārējā tiesa, kā nepieņemamu noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību par ārpuslīgumisko atbildību, esot kļūdījusies, sagrozot gan prasījumu raksturu, gan tā pamatus. Šādas sagrozīšanas rezultātā Tiesa neesot saskatījusi prettiesiskumu Komisijas patvaļīgajās un negodīgajās atrunās, atsakoties rīkoties, kuras bezdarbība pārkāpa Vienotos veselības drošības standartus darbinieku un sabiedrības aizsardzībai radiācijas avāriju gadījumos, kurus izraisījusi atomenerģijas izmantošana militārām vajadzībām.
2)
Dalībvalstīm kopīgo tiesību principu nepiemērošana. Tiesa neesot novērtējusi Komisijas uzmanības, rūpības un labas pārvaldības trūkuma prettiesiskumu attiecībā uz dalībvalstu sistēmās kopīgiem tiesību principiem, nosakot administratīvo atbildību par indivīdiem radīto kaitējumu, kā tas prasīts EAEK līguma 188. pantā.
3)
Komisijas vienīgā konkurences tiesību izņēmuma — pilnvaru pieņemt sūdzības saistībā ar veselības standartiem — neatbilstoša piemērošana. Turklāt Tiesa esot kļūdījusies, uzskatot, ka uz Komisijas militāro radiācijas avāriju Tulē neattiecas direktīvā noteiktā veselības aizsardzība, ņemot vērā Komisijas plašo un vienreizējo rīcības brīvību formulēt ES konkurences politiku ar patstāvīgiem prettiesisku tirdzniecības nolīgumu izņēmumiem. Ar to esot ignorēti šīs Tiesas lēmumi par pieņemamību citās ES jomās, kurās Komisijai nav šāda vienreizēja rīcības brīvība un kurās apgalvojumi par Komisijas bezdarbību nepadara prasību par acīmredzami nepieņemamu.
Tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisijai nav vienreizēja un neierobežota rīcības brīvība ieviest Vienotos veselības drošības standartus, jo EAEK līgumā ir izsmeļoši noteiktas tiesības noteikt atbrīvojumus un īpaši paredzēti mehānismi indivīdiem, lai sūdzētos par tās administratīvajām kļūdām, atturoties no rīcības, jomās, kurās viņiem ir piešķirta aizsardzība. Tas ietver situācijas, kad atteikums rīkoties ir adresēts citam lietas dalībniekam.
4)
Neizvērtēšana, vai ar Komisijas atteikumu rīkoties ir pārkāpts EAEK līgumā noteiktais mērķis aizsargāt darbinieku un sabiedrības veselību.
Tiesa esot kļūdījusies arī, nenoskaidrojot, vai ar Komisijas atteikumu rīkoties ir pārkāpti EAEK līguma mērķi attiecībā uz Vienoto veselības drošības standartu piemērošanas noteikšanu un nodrošināšanu, lai aizsargātu darbiniekus un sabiedrību no jonizējošās radiācijas ilgtermiņa sekām. Tādējādi tā neievēroja Komisijas pienākumu atbilstoši EAEK līgumam nodrošināt, ka līguma normas tiek piemērotas atbilstoši, ieskaitot tajā ietverto piesardzības principu.
(1) Padomes 1996. gada 13. maija Direktīva 96/29/Euratom, kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām (OV L 159, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy