11.9.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 246/16
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2010. gada 18. marta spriedumu lietā T-94/08 Centre de Coordination Carrefour/Komisija 2010. gada 21. maijā iesniedza Centre de Coordination Carrefour SNC
(Lieta C-254/10)
2010/C 246/28
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Centre de Coordination Carrefour SNC (pārstāvji — X. Clarebout, C. Docclo un M. Pittie, avocats)
Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;
—
līdz ar to atcelt apstrīdēto lēmumu;
—
tā rezultātā vai nu nosūtīt lietu Vispārējai tiesai, lai tā to izskatītu no jauna;
—
vai arī pašai pieņemt galīgo nolēmumu, apmierinot apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus, kas tika izteikti pirmajā instancē, un atceļot apstrīdēto lēmumu (1);
—
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza piecus pamatus.
Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa netika izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā, pirmkārt, tika nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam nav intereses celt prasību pret apstrīdēto lēmumu, jo nav spēkā esošas vienošanās saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem, un, otrkārt, ka prasības pieņemamība nav atkarīga no tā, vai ir spēkā esoša vienošanās. Tā kā šāds pamatojums ir pretrunīgs, Vispārējā tiesa nevarēja vienlaicīgi secināt, ka nav intereses celt prasību sakarā ar to, ka nav spēkā esošas vienošanās, un ka šāda vienošanās nav nozīmīga, novērtējot prasības pieņemamību.
Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa tika sagrozījusi tai iesniegtos faktus, neņemot vērā Beļģijas tiesību aktus, kas attiecas uz koordinācijas centriem, kļūdaini interpretējot 1982. gada 30. decembra Karalisko dekrētu Nr. 187 par koordinācijas centru izveidošanu (2), sagrozot tā apjomu un neņemot vērā Beļģijas tiesību avotu hierarhiju. Attiecīgais karaliskais dekrēts būtībā ir speciālo pilnvaru dekrēts, kuram Beļģijas tiesību sistēmā ir tāds pats juridiskais spēks kā likumam, un tas visu laiku bija piemērojams saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju, kuram līdz ar to ir vienošanās uz desmit gadiem.
Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza to, ka Vispārējā tiesa tika pārkāpusi spēkā stājušos Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija tiktāl, ciktāl tā uzskatīja, ka ar šo spriedumu veiktās apstrīdētā lēmuma atcelšanas sekas ir tādas, ka esot aizliegts atjaunot koordinācijas centru vienošanās no apstrīdētā lēmuma paziņošanas brīža. Tomēr Tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu tieši tādēļ, ka nebija paredzēti adekvāti pārejas periodi koordinācijas centriem, kuru vienošanās atjaunošanas pieteikumi vēl nebija izskatīti uz šīs paziņošanas datumu vai kuru vienošanās beidzās apstrīdētā lēmuma paziņošanas datumā vai nedaudz pēc tā.
Ar savu ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā ir pārkāpusi jēdzienu “interese celt prasību”, jo tā tika nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja celtā prasība nevarēja ar savu rezultātu tam sniegt labumu, jo nav skaidrs, vai Beļģijas iestādes atzīst apelācijas sūdzības iesniedzēja koordinācijas centru statusa spēkā uzturēšanu pēc 2005. gada 31. decembra apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā. Tomēr, pirmkārt, Beļģijas iestādēm šajā gadījumā nav nekādas rīcības brīvības un vienošanās ir jāpiešķir uz desmit gadiem Karaliskajā dekrētā Nr. 187 paredzēto kritēriju izpildīšanas gadījumā. Otrkārt, Vispārējā tiesa pati pārsūdzētajā spriedumā tika nospriedusi, ka Beļģijas iestādes netika izslēgušas to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam tiek piešķirts attiecīgais režīms, kas ilgst pēc 2005. gada 31. decembra, un nolēma tam nepiemērot sankcijas, jo nav ticis pieņemts galīgais lēmums sakarā ar tā prasību.
Ar savu piekto un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs visbeidzot apgalvo, ka Vispārēja tiesa tika pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka pagaidu pasākumam nevar būt ar atpakaļejošs spēks. Nav reti gadījumi, kad pārejas periods sākas no kāda pagājuša datuma, it īpaši nodokļu jomā.
(1) Komisijas 2007. gada 13. novembra Lēmums par atbalsta shēmu, ko Beļģija īstenojusi Beļģijā dibinātu koordinācijas centru atbalstam un ar ko groza Lēmumu 2003/757/EK (OV L 90, 7. lpp.).
(2) 1983. gada 13. janvāraMoniteur belge, 502. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy