25.9.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 260/11
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T-181/08 Pye Phyo Tay Za/Eiropas Savienības Padome, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Eiropas Komisija 2010. gada 27. jūlijā iesniedza Pye Phyo Tay Za
(Lieta C-376/10 P)
2010/C 260/15
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Pye Phyo Tay Za(pārstāvji — D. Anderson, QC, M. Lester, Barrister, G. Martin, Solicitor)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Padome, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:
—
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas spriedumu;
—
atzīt Padomes 2008. gada 25. februāra Regulu Nr. 194/2008 (1) par spēkā neesošu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju; un
—
piespriest Padomei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.
Pamati un galvenie argumenti
1)
Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka visā Vispārējās tiesas spriedumā ir pieļauta šāda principiāla kļūda. Vispārējā tiesa piekrita Padomes apgalvojumam, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja naudas līdzekļu iesaldēšana bija pamatota, balstoties uz to, ka viņš ir “svarīga uzņēmēja”, proti, viņa tēva Tay Za“ģimenes loceklis”. Vispārējā tiesa nosprieda, ka tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs sarakstā ir iekļauts nevis kā persona, bet kā daļa no personu “kategorijas”, kā rezultātā viņš zaudē jebkādu procesuālo aizsardzību, uz kādu viņam būtu tiesības, ja viņš būtu iekļauts sarakstā kā privātpersona, tostarp [tiesības uz] prasību, ka iestādēm ir jāsniedz kādi pierādījumi, lai pamatotu viņa iekļaušanu sarakstā, un pamattiesības uz aizstāvību.
2)
Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāda pieeja ir nepareiza no tiesiskā un faktiskā viedokļa. Apelācijas sūdzības iesniedzējs nav iekļauts regulā kā daļa no “ģimenes locekļu” kategorijas; viņš ir iekļauts kā privātpersona ar savu paša vārdu, skaidri norādot, ka ir aizdomas, ka viņš pats esot guvis labumu no Birmas/Mjanmas valdības ekonomikas politikas. Apelācijas sūdzības iesniedzējam tādējādi ir pilnas tiesības uz aizsardzību, kuru tam piešķir Kopienu tiesību pamatprincipi.
3)
Apelācijas sūdzības iesniedzējs papildus apgalvo šādas konkrētas kļūdas tiesību piemērošanā Vispārējās tiesas spriedumā.
4)
Pirmkārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, ka EKL 60. un 301. pants esot atbilstošs regulas tiesiskais pamats. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Birmas/Mjanmas militāro režīmu ir nepietiekami cieša saikne. Viņš nav Birmas/Mjanmas vadītājs, nedz arī persona, kura būtu saistīta ar vadītāju, kā arī ne tieši, ne netieši neatrodas vadītāja kontrolē. Nepietiek ar faktu, ka viņš ir dēls kādam, kurš, kā to uzskata Padome, esot guvis labumu no režīma. Vispārējā tiesa ir kļūdaini noteikusi, ka, tā kā (pēc Vispārējās tiesas domām) iestādēm esot bijušas pilnvaras noteikt daudz plašāku tirdzniecības embargo pret Birmu/Mjanmu, a fortiori tām esot pilnvaras noteikt šo līdzekļu iesaldēšanas pasākumu privātpersonai.
5)
Otrkārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir pierādīšanas pienākums atspēkot pieņēmumu, ka viņš ir guvis labumu no režīma. Pierādīšanas pienākumam ir jābūt Padomei, lai tā pamatotu ierobežojošu pasākumu noteikšanu apelācijas sūdzības iesniedzējam un iesniegtu pierādījumus, kas to pamatotu.
6)
Treškārt, Vispārējā tiesa ir kļūdaini noteikusi, ka Padome esot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu apelācijas sūdzības iesniedzēja iekļaušanai regulā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ja Padome regulā iekļauj privātpersonu, skaidri norādot, ka tā gūst labumu no režīma ekonomikas politikas, Padomei ir jāsniedz faktisks un konkrēts šī viedokļa pamatojums attiecībā uz pašu apelācijas sūdzības iesniedzēju.
7)
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam nav piemērojamas tiesības uz aizstāvību. Tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu un tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā, ir Eiropas Savienības likuma varas pamata aspekti, kuri ir piemērojami visos gadījumos, kad Savienības iestādes ievieš pasākumu, ar kuru tieši un nelabvēlīgi tiek skarta privātpersona. Turklāt Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību (pieļaujot, ka tās ir piemērojamas) netika pārkāptas, jo uzklausīšana neradītu atšķirīgu rezultātu tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs neesot iesniedzis informāciju, kas varētu radīt atšķirīgu novērtējumu.
8)
Piektkārt, Vispārējā tiesa ir piemērojusi kļūdainu pārskatīšanas standartu lēmumiem, ar kuriem persona tiek iekļauta regulas par līdzekļu iesaldēšanu pielikumā. Šāda veida lēmuma tiesiskuma pārbaudei tiesā ir jāattiecas uz to faktu un apstākļu izvērtēšanu, kuri minēti kā šī pasākuma pamatojums, un pierādījumiem un informāciju, ar ko ir pamatots šis vērtējums.
9)
Visbeidzot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz īpašumu un ka regula viņam tika piemērota nepamatoti un nesamērīgi.
(1) Padomes 2008. gada 25. februāra Regula (EK) Nr. 194/2008, ar ko atjauno un stiprina ierobežojošus pasākumus pret Birmu/Mjanmu un atceļ Regulu (EK) Nr. 817/2006 (OV L 66, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy