6.11.2010
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 301/6
Prasība, kas celta 2010. gada 29. jūlijā — Eiropas Komisija/Itālijas Republika
(Lieta C-379/10)
2010/C 301/08
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — L. Pingataro un M. Nolin)
Atbildētāja: Itālijas Republika
Prasītājas prasījumi:
—
atzīt, ka, izslēdzot jebkādu Itālijas valsts atbildību par privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem valsts pēdējās instances tiesas pieļauta Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ja šī pārkāpuma pamatā ir šīs tiesas veikta tiesību normu interpretācija vai faktu un pierādījumu novērtēšana, un attiecinot šo atbildību tikai uz pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem atbilstoši Itālijas 1988. gada 13. aprīļa Likuma Nr. 117 2. panta 1. un 2. punktam, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai pastāv atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā iedibinātajam vispārīgajam dalībvalstu atbildības principam par valsts pēdējās instances tiesas pieļautu Savienības tiesību pārkāpumu;
—
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
1988. gada 13. aprīļa Likumā Nr. 117 par kaitējuma, kas nodarīts, veicot tiesas funkcijas, atlīdzinājumu un tiesnešu civiltiesisko atbildību [Legge no 117 sul risarcimento dei danni cagionati nell’esercizio delle funzioni giudiziarie e responsabilità civile dei magistrati] ir izslēgta jebkāda Itālijas valsts atbildība par privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem valsts pēdējās instances tiesas pieļauta Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ja šī pārkāpuma pamatā ir šīs tiesas veikta tiesību normu interpretācija vai faktu un pierādījumu novērtēšana. Turklāt šajā likumā šī atbildība ir attiecināta tikai uz pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem.
Spriedumā lietā C-173/03 Traghetti (1) Tiesa ir secinājusi:
“Kopienu tiesības nepieļauj tādu valsts regulējumu, kas vispārējā veidā izslēdz dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts personām sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, ja attiecīgais pārkāpums ir radies šīs tiesas veiktas tiesību normu interpretācijas vai faktu un pierādījumu novērtējuma dēļ.
Kopienu tiesības tāpat nepieļauj valsts regulējumu, kas ierobežo šīs atbildības iestāšanos vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem, ja šādas ierobežošanas rezultātā tiek izslēgta attiecīgās dalībvalsts atbildības iestāšanās citos gadījumos, kad acīmredzami ir pārkāptas piemērojamās tiesības, kā tas ir precizēts 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā C-224/01 Köbler (2) 53.–56. punktā.”
Tādējādi Tiesa ir atzinusi Likuma Nr. 117 nesaderīgumu ar tās judikatūru. Šī judikatūra joprojām ir spēkā un ir piemērojama. Līdz ar to nav tikusi ievērota Tiesas judikatūra.
(1) 2006. gada 13. jūnija spriedums lietā C-173/03 Traghetti del Mediterraneo (Krājums, I-5177. lpp.).
(2) 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C-224/01 Köbler (Recueil, I-10239. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy