26.2.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 63/19
Prasība, kas celta 2010. gada 30. novembrī — Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika
(Lieta C-562/10)
2011/C 63/37
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — F. W. Bulst un I. Rogalski)
Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika
Prasītājas prasījumi:
prasītāja lūdz Tiesu atzīt, ka,
1)
piešķirdama tiesības uz aprūpes pabalstu saskaņā ar Sozialgesetzbuch (turpmāk tekstā — “SGB”) XI 34. panta 1. punkta 1) apakšpunktu, aprūpes saņēmējam uzturoties ES ārvalstīs, tikai augstākais uz sešām nedēļām,
2)
neparedzēdama ar aprūpes pakalpojumiem, kas saņemti, aprūpes saņēmējam uzturoties uz laiku ES ārvalstīs, un ko sniedzis ES ārvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, saistīto izdevumu atmaksu tādā pašā apmērā kā par Vācijā sniegtajiem pakalpojumiem, t.i., ar SGB XI 34. panta 1. punkta 1) apakšpunktu to izslēgdama,
3)
neatmaksādama izdevumus par aprūpes palīglīdzekļu īri, aprūpes saņēmējam uz laiku uzturoties ES ārvalstīs, t.i., ar SGB XI 34. panta 1. punkta 1) apakšpunktu to izslēgdama, pat ja tādi Vācijā tiktu atmaksāti vai arī rīcībā būtu nodoti aprūpes palīglīdzekļi, un atmaksas rezultātā netiku dubultoti vai paaugstināti Vācijā nodrošināto pakalpojumu izdevumi,
—
Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus;
—
piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apskatāmās prasības priekšmets ir Vācijas tiesiskais regulējums par aprūpes apdrošināšanu, saskaņā ar kuru aprūpes saņēmēji, kas Vācijā saņem obligātās (sociālās) apdrošināšanas pakalpojumus, šos pakalpojumus nevar saņemt tādā pašā apmērā, ja tie uz laiku atrodas citā dalībvalstī un tur saņem (vēlas saņemt) aprūpes pakalpojumus vai aprūpes pabalstu. Apskatāmajās tiesību normās par aprūpes pakalpojumiem, uzturoties ES ārvalstīs, ir paredzēts būtiski mazāks aprūpes pabalsts un aprūpes palīglīdzekļi nekā Vācijā.
Komisija uzskata, ka aplūkotās tiesību normas nav saderīgas ar LESD 56. pantu, jo ar tām būtiski tiekot apgrūtināta tiesību saņemt aprūpes pakalpojumus īstenošana ES ārvalstīs un to nevarot pamatot, t.i., tas neesot vajadzīgs imperatīvu vispārējo interešu iemeslu dēļ. Aprūpes pakalpojumi — arī aprūpei paredzēto palīglīdzekļu īre — esot pakalpojumi, kas tiekot sniegti pret atlīdzību un tādējādi esot pakalpojumi LESD 56. panta nozīmē. Tādējādi uz tiem attiecas noteikumi par pakalpojumu brīvu apriti. Savā judikatūrā par ES ārvalstīs sniegto medicīnisko pakalpojumu izdevumu atmaksu Tiesa esot uzsvērusi, ka, īstenojot savas pilnvaras, savu sociālās drošības sistēmu struktūrā, dalībvalstīm ir jāievēro Kopienu tiesības. Tas, ka tiesiskais regulējums ietilpst sociālās drošības jomā, neizslēdzot LESD 56. panta piemērošanu.
Attiecībā uz tiesību normām par aprūpes pabalstu (diskriminējošs) ierobežojums esot tādēļ, ka tiesības uz aprūpes pabalstu, ja apdrošinātais atrodas ārvalstīs, ir spēkā tikai sešas nedēļas. Ar to aprūpes saņēmējam tiekot radītas grūtības pēc šī laika posma saņemt aprūpes pakalpojumus ārvalstīs.
Attiecībā uz tiesību normām par aprūpes pakalpojumiem (diskriminējošs) ierobežojums esot tādēļ, ka izdevumu par aprūpes pakalpojumiem, kas aprūpes saņēmējam sniegti, viņam uz laiku uzturoties ES ārvalstīs, un kurus sniedzis ES ārvalstīs reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, atmaksa nav paredzēta, t.i., ir izslēgta. Tas, ka arī Vācijā ar aprūpes pakalpojumiem, ko sniegušas personas, ar kurām slimokasei nav noslēgts īpašs aprūpes līgums, saistīti izdevumi netiek atmaksāti — kā iebilst Vācijas valdība — nav pamats citādam vērtējumam. Vācijā, proti, esot liels skaits pakalpojumu piedāvātāju, kuri ir noslēguši šo īpašo aprūpes līgumu. Turpretī šādi pakalpojumu piedāvātāji ES ārvalstīs, cik Komisijai zināms, neesot vispār. Tiktāl apdrošinātājam (aprūpes saņēmējam) principā neesot iespējams saņemt aprūpes pakalpojumus saskaņā ar aprūpes apdrošināšanu citā dalībvalstī, turpretī tas būtu bijis iespējams Vācijā — lai arī ne no visiem pakalpojumu sniedzējiem.
Visbeidzot attiecībā uz tiesību normām par nodrošinājumu ar aprūpes palīglīdzekļiem (diskriminējošs) ierobežojums ir tāds, ka šādu aprūpes palīglīdzekļu īres (un izmantošanas) izdevumus ES ārvalstīs nevar atlīdzināt arī tad, ja tādi tiktu atmaksāti par aprūpi Vācijā.
Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 56. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatā ir ne tikai prasība novērst jebkādu pakalpojumu sniedzēja diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī atcelt jebkādus ierobežojumus, pat ja tie ir vienādi piemērojami gan attiecībā uz visiem vietējiem, gan arī citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja ar tiem tiek ierobežota vai kavēta citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja, kurš tur likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus, darbība.
Vācijas federālās valdības minētie attaisnojošie iemesli — sabiedrības veselības un aprūpes apdrošināšanas finansiālā līdzsvara aizsardzība — neesot piemēroti tam, lai pamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus.
Pirmkārt, ierobežojošās tiesību normas būtiski pārsniedzot to, kas varētu būt vajadzīgs apskatāmo pakalpojumu vai veselības aizsardzības kvalitātes aizsardzībai. Tā ES ārvalstīs radušos izdevumu atmaksa ir izslēgta vispārīgi un neatkarīgi no jebkādas kvalitātes pārbaudes. Tādējādi izdevumu atmaksa netiekot nodrošināta arī tad, ja esot nodrošināta pietiekama aprūpes pakalpojumu kvalitāte un izslēgts aprūpes saņēmēja veselības apdraudējums.
Otrkārt, Vācijas tiesību normas, ar kurām ir izslēgta ārvalstīs radušos izdevumu atmaksa, un katrā ziņā to apjoms ir būtiski zemāks par to, kas tiktu finansēts Vācijā, neesot vajadzīgas, lai nepieļautu ievērojumu sociālās drošības sistēmas finansiālā līdzsvara apdraudējumu. Lai novērstu pakalpojumu brīvības ierobežojumu, izdevumi, kas rodas, saņemot pakalpojumus ārvalstīs, galu galā esot jāatmaksā tādā apmērā, kādi tie tiktu atmaksāti Vācijā.
Full & Egal Universal Law Academy