Tiesas (sestā palāta) 2011. gada 7. aprīļa rīkojums – Dai Cugini/Rijksdienst voor Sociale Zekerheid
(lieta C‑151/10)
Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa – Direktīva 97/81/EK – Vienlīdzīga attieksme pret nepilna un pilna darba laika darba ņēmējiem – Diskriminācija – Administratīvs šķērslis, kas var ierobežot nepilna darba laika darba iespējas – Darba līgumu un darba laika grafiku obligāta izziņošana un uzglabāšana
Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu – Direktīva 97/81 – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts nepilna darba laika darba ņēmēju darba līgumu un darba laika grafiku uzglabāšanas un izziņošanas pienākums (Padomes Direktīvas 97/81 pielikuma 4. klauzula un 5. klauzulas 1. punkts) (sal. ar 45., 46., 49., 50., 55. un 56. punktu un rezolutīvo daļu)
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Arbeidshof te Antwerpen ( Afdeling Hasselt ) – Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.) interpretācija – Valsts tiesību akti, kuros paredzēta tāda nepilnu darba laiku nodarbinātu darba ņēmēju darba laika grafiku izziņošanas un kontroles sistēma, kas paredz dokumentu, kuros norādīts precīzs katra darba ņēmēja sniegto pakalpojumu laiks, obligātu sagatavošanu un uzglabāšanu, pretējā gadījumā nosakot kriminālsodu vai administratīvas sankcijas
Rezolutīvā daļa:
Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu pielikumā esošā pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš darba devējiem nosaka pienākumu uzglabāt un izziņot nepilna darba laika darba ņēmēju darba līgumus un darba laika grafikus, ja tiek konstatēts, ka šis tiesiskais regulējums nerada mazāk labvēlīgu attieksmi pret nepilna darba laika darba ņēmējiem salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmējiem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā, vai, ja šāda atšķirīga attieksme pastāv, tiek konstatēts, ka to pamato objektīvi iemesli un tā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams nosprausto mērķu sasniegšanai.
Lai novērtētu, vai tāda ir situācija izšķiramajā lietā, iesniedzējtiesai ir jāveic nepieciešamās faktiskās un juridiskās situācijas pārbaudes, it īpaši ņemot vērā piemērojamos valsts tiesību aktus.
Gadījumā, ja iesniedzējtiesa nonāktu pie secinājuma, saskaņā ar kuru pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Direktīvai 97/81 pievienotā pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulu, šā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka arī tam šajā ziņā ir pretrunā šāds tiesiskais regulējums.
Full & Egal Universal Law Academy