ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 7. februārī ( 1 )
Lieta C‑546/11
Dansk Jurist‑ og Økonomforbund, kas rīkojas Erik Toftgaard vārdā,
pret
Indenrigs‑ og Sundhedsministeriet
(Højesteret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā — Direktīva 2000/78/EK — Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ — Valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru civildienesta ierēdnim amata vietas likvidācijas gadījumā trīs gadus jāturpina maksāt algu, ja ierēdnis nav sasniedzis 65 gadu vecumu — Direktīvas 6. panta 2. punktā paredzētais izņēmums — Profesionālās sociālā nodrošinājuma sistēmas — Izņēmuma piemērojamība — Nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojums saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu”
I – Ievads
1.
Dānijā civildienesta ierēdņiem, kuri tiek atlaisti no darba ieņemamās amata vietas likvidācijas gadījumā, trīs gadus saglabā esošo algu. Tomēr civildienesta ierēdņiem, kuri ir sasnieguši 65 gadu vecumu un kuriem tātad ir tiesības pensionēties, bet nav pienākums to darīt, nav tiesību uz šo “pieejamības algu”. Šajā lietā ir jāatbild uz jautājumu, vai šis ierobežojums nav uzskatāms par diskrimināciju vecuma dēļ, kas ir pretrunā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvai 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju ( 2 ).
2.
Tiesa tiek pirmoreiz aicināta izteikties par to, ciktāl Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punktā noteiktā diskriminācijas aizlieguma izņēmums ir piemērojams profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām ( 3 ).
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
3.
Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma ir noteikta tās 3. pantā:
“1. Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
c)
nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu;
[..]
3. Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.
[..]”
4.
Direktīvas 2000/78 6. pants, kurā regulēts “tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums”, ir formulēts šādi:
“1. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:
a)
to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b)
to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
[..]
2. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā ar vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstu, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”
B – Valsts tiesības
5.
Dānijā Direktīva 2000/78 tika transponēta ar Lov om forbud mod forskelsbehandling på arbejdsmarkedet m.v. ( 4 ) (turpmāk tekstā – Forskelsbehandlingslov). Šā likuma 6.a pants paredzēts Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktā iekļautās tiesību normas transponēšanai. Tas pieļauj vecuma robežas noteikšanu piekļuvei profesionālā sociālā nodrošinājuma sistēmām ( 5 ) un vecuma kritēriju izmantošanu, šo sistēmu ietvaros veicot aprēķinus apdrošināšanas vajadzībām.
6.
Erik Toftgaard atlaišanas brīdī spēkā esošā Civildienesta likuma (Tjenestemandslov) ( 6 ) 32. panta 1. un 4. punkts bija šādi:
“[1.] Ierēdnis, kura atlaišanas iemesls ir pārmaiņas organizācijā vai administrācijas darba izmaiņas, kā rezultātā tiek likvidēta viņa amata vieta, neskarot 3. un 5. pantā paredzēto, trīs turpmākos gadus saņem savu līdzšinējo atalgojumu.
[..]
[4.] Tiesību uz pieejamības algu nav, ja attiecīgā persona
1)
tiek pārcelta vai iecelta citā amatā, kuru tai ir pienākums pieņemt atbilstoši 12. un 13. pantam,
2)
ir sasniegusi 65 gadu vecumu,
3)
ir sasniegusi attiecīgajam amatam noteikto pensionēšanās vecuma robežu vai
4)
atlaišanas brīdī slimības vai nepiemērotības dēļ nevar pieņemt amatu, kuru pieņemt tai būtu pienākums atbilstoši 12. un 13. pantam.”
7.
“Pieejamības algu” maksā iecēlējinstitūcija, un civildienesta ierēdņa pienākums ir laikā, kurā viņam maksā “pieejamības algu”, būt šai institūcijai pieejamam. Ja iecēlējinstitūcija piedāvā ierēdnim atbilstošu amata vietu, civildienesta ierēdnim ir jāstājas šajā amatā. Ja ierēdnis šo pienākumu nepilda, viņš zaudē tiesības saņemt “pieejamības algu”.
8.
Tjenestemandslov 29. pantā civildienesta ierēdņiem bija noteikts vispārējs obligāts pensionēšanās vecums – 70 gadi, bet 2008. gada 19. jūnijā, tātad pēc tam, kad E. Toftgaard pensionējās, tas tika atcelts.
9.
Atbilstoši Tjenestemandspensionslov ( 7 ) civildienesta ierēdņi iegūst tiesības uz pensiju atkarībā no darba stāža ilguma civildienestā, tostarp no laikposma, kurā ierēdnis saņem “pieejamības algu”. Situācijā, kurā civildienesta ierēdnim faktiski būtu tiesības uz “pieejamības algu”, bet kas, pamatojoties uz Tjenestemandslov paredzēto ierobežojuma attiecībā uz civildienesta ierēdņiem, kuri ir jaunāki par 65 gadiem, netika izmaksāta, ierēdnis var turpināt uzkrāt gadus, par kuriem viņam ir tiesības saņemt pensiju, tostarp arī par laikposmu, kurā viņam vecuma ierobežojuma dēļ “pieejamības alga” netika izmaksāta.
III – Fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
10.
Erik Toftgaard strādāja par vadošu pašvaldības ierēdni Vejles [Vejle] apgabala pārvaldē. Viņš tika atlaists no darba 2006. gada 8. maijā ar rīkojumu, kas stājās spēkā 2006. gada 31. decembrī. Kopš šī laika viņam bija tiesības saņemt pensiju, jo viņš bija sasniedzis 66 gadu vecumu. Viņa atlaišana notika tādēļ, ka sakarā ar reģionālās pārvaldes reorganizāciju viņa amata vieta tika likvidēta. E. Toftgaard paziņoja, ka viņš nevēloties pensionēties, bet gan strādāt kādā citā amatā, un viņš pat piekrītot ar to saistītam algas samazinājumam.
11.
Darba devējs atteicās maksāt E. Toftgaard“pieejamības algu”, ko amata likvidācijas gadījumā civildienesta ierēdņiem faktiski ir tiesības saņemt trīs gadus. Tas tika pamatots ar Tjenestemandslov 32. pantu, kas noteica, ka ierēdnis nav tiesīgs saņemt “pieejamības algu”, ja viņš atlaišanas brīdī ir sasniedzis 65 gadu vecumu un līdz ar to viņam ir tiesības saņemt civildienesta ierēdņa pensiju, citus pensionēšanās pabalstus un vispārējo valsts pensiju. E. Toftgaard, kas bija sasniedzis 65 gadu vecumu, bija tiesības pensionēties, bet tas nebija viņa pienākums.
12.
E. Toftgaard uzskata, ka šis atteikums maksāt “pieejamības algu” ir diskriminācija vecuma dēļ. Viņš, kura vārdā rīkojās Dansk Jurist‑ og Økonomforbund ( 8 ), cēla prasību pret savu darba devēju das Indenrigs‑ og Socialministeriet ( 9 )Østre Landsret ( 10 ). Pēc tam, kad tā tika noraidīta, viņš iesniedza apelācijas sūdzību Højesteret [Augstākajā tiesā]. Højesteret uzskata, ka lietas izlemšanai ir nepieciešama Direktīvas 2000/78 6. panta 1. un 2. punkta interpretācija.
13.
Højesteret ar 2011. gada 7. oktobra rīkojumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2011. gada 26. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“1)
Vai Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis tikai tiktāl var paredzēt, ka vecuma robežas noteikšana piekļuvei profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām vai tiesībām uz pabalstiem nerada diskrimināciju, ciktāl šīs sociālā nodrošinājuma sistēmas attiecas uz vecuma vai invaliditātes pabalstiem?
2)
Vai Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka iespēja noteikt vecuma robežas attiecas tikai uz piekļuvi šādai sistēmai, vai arī šī norma jāinterpretē kā tāda, ka iespēja noteikt vecuma robežas attiecas arī uz tiesībām saņemt pabalstus attiecīgās sistēmas ietvaros?
3)
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punktā esošais jēdziens “profesionālās sociālā nodrošinājuma sistēmas” var ietvert tādu sistēmu kā “pieejamības alga” (rådighedsløn), kas ietverta Tjenestemandslov 32. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru civildienesta ierēdnis var kā īpašu aizsardzību atlaišanas gadījumā viņa amata vietas likvidācijas dēļ saglabāt savu esošo algu trīs gadus un turpināt uzkrāt gadus, par kuriem viņš ir tiesīgs saņemt pensiju ar nosacījumu, ka viņš ir pieejams darbam citā atbilstošā amatā?
4)
Vai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz tādu valsts tiesību normu pastāvēšanu, kāda ietverta Tjenestemandslov 32. panta 4. punkta otrajā daļā, saskaņā ar kuru “pieejamības alga” netiek maksāta civildienesta ierēdnim, kas ir sasniedzis vecumu, kurā viņš var saņemt valsts vecuma pensiju, viņa darba vietas likvidācijas gadījumā?”
14.
Tiesvedībā Tiesā līdztekus pamatlietas prasītājam, kura vārdā rīkojas DJØF, un Kommunernes Landsforening ( 11 ) rakstveida un mutvārdu apsvērumus sniedza Dānijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija. Danske Regioner kopā ar KL pauda savu nostāju rakstveidā.
IV – Juridiskais vērtējums
A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
1) Direktīvas 2000/78 piemērojamība personām un materiālā piemērojamība
15.
Vispirms ir jāpārbauda, vai Direktīva 2000/78 attiecībā uz šo personu ir piemērojama. Kā izriet no Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta, “nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz [..] nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.
16.
E. Toftgaard bija nodarbināts kā Dānijas teritoriālās iestādes vadošs ierēdnis, tātad nodarbināts “valsts sektorā” vai attiecīgi “valsts iestādē”, un līdz ar to viņš ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.
17.
No Direktīvas [2000/78] 3. panta 3. punkta saistībā ar šīs direktīvas 13. apsvērumu izriet, ka šī direktīva neattiecas uz sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām, ar kurām saistītās priekšrocības nav pielīdzināmas darba samaksai tajā šā jēdziena izpratnē, kas tam ir attiecībā uz LESD 157. panta piemērošanu ( 12 ), nedz arī uz kādiem valsts veiktiem maksājumiem, kuru mērķis ir nodrošināt darba iespējas vai darba saglabāšanas iespējas.
18.
Direktīvas [2000/78] piemērojamība šajā gadījumā varētu izrietēt no tā, vai “pieejamības alga” ir uzskatāma par “darba samaksu” LESD 157. panta 2. punkta izpratnē vai tā ir “atlaišanas nosacījums”. Manuprāt, tā ir “darba samaksa”.
19.
Ar “darba samaksu” LESD 157. panta 2. punkta izpratnē atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir jāsaprot visa pašlaik vai nākotnē naudā maksāta vai natūrā piešķirta atlīdzība ar nosacījumu, ka darba devējs to piešķir darba ņēmējam vismaz netieši, pamatojoties uz darba attiecībām ( 13 ).
20.
Pienākums maksāt izriet tikai no darba attiecībām. “Pieejamības alga” tiek maksāta katru mēnesi trīs gadus, un tās lielums tiek aprēķināts, ievērojot civildienesta ierēdņa pēdējo algu ( 14 ). Šī “pieejamības alga” sākumā gan netiek maksāta par konkrētu darbu, kas veikts pie darba devēja, bet civildienesta ierēdnim jābūt pieejamam, un viņa pienākums ir jebkurā laikā stāties kādā darba devēja piedāvātā atbilstošā amatā. Noraidot šo piedāvājumu, viņš zaudē tiesības saņemt “pieejamības algu”.
21.
Maksājumi tiek veikti, pamatojoties uz darba attiecībām. Uz to, ka darba attiecības turpinās, norāda arī fakts, ka civildienesta ierēdnis laikā, kurā viņš saņem “pieejamības algu”, turpina uzkrāt gadus, par kuriem viņš ir tiesīgs saņemt pensiju. Tāpēc “pieejamības alga” atšķiras no atlaišanas pabalsta, kuru izmaksājot tiesiskās attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju tiek pilnīgi izbeigtas, un sakarā ar to, ka darba ņēmējs no darba aiziet, viņam tiek izmaksāts vienreizējs pabalsts.
22.
“Pieejamības alga” nav valsts veikts maksājums, kura mērķis ir nodrošināt darba vai darba saglabāšanas iespējas, kā minēts direktīvas preambulas 13. apsvērumā. Tas tāpēc, ka šajā gadījumā “pieejamības algu” maksā valsts, darbodamās kā publiskā sektora darba devējs.
23.
Tātad tas ietilpst Direktīvas 2000/78 materiālās piemērošanas jomā. Turpinājumā tādēļ jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir nevienlīdzīga attieksme vecuma dēļ.
2) Nevienlīdzīga attieksme Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta izpratnē
24.
Direktīvas 2000/78 1. pantā, lasot kopā ar 2. panta 1. punktu, ir aizliegta diskriminācija vecuma dēļ nodarbinātības un profesijas jomā. Diskriminācija ir atšķirīga attieksme, kas nav attaisnota.
25.
Direktīvas [2000/78] 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopsakarā 1. pantu, ir noteikts, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu.
26.
Tā kā civildienesta ierēdņiem, kuri ir sasnieguši 65 gadu vecumu, “pieejamības alga” nepienākas un viņi saņem pensiju, kuras summa ir mazāka, Tjenestemandslov 32. pants rada tiešu diskrimināciju vecuma dēļ.
27.
KL un Dānijas valdība uzskata, ka saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu nevienlīdzīgā attieksme ir attaisnota.
3) Attaisnojums saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktu
28.
Direktīvas [2000/78] vācu valodas versijā 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, “dass bei den betrieblichen Systemen der sozialen Sicherheit die Festsetzung von Altersgrenzen als Voraussetzung für die Mitgliedschaft oder den Bezug von Altersrente oder von Leistungen bei Invalidität einschließlich der Festsetzung unterschiedlicher Altersgrenzen im Rahmen dieser Systeme für bestimmte Beschäftigte oder Gruppen bzw. Kategorien von Beschäftigten und die Verwendung von Alterskriterien im Rahmen dieser Systeme für versicherungsmathematische Berechnungen keine Diskriminierung wegen des Alters darstellt, solange dies nicht zu Diskriminierungen wegen des Geschlechts führt” ( 15 ) [ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.]
29.
Iesniedzējtiesas pirmais jautājums attiecas uz šī izņēmuma apjomu. Vai Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts ir piemērojams tikai profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas attiecas uz vecumu un invaliditāti, vai arī uz visiem profesionālā sociālā nodrošinājuma veidiem (piem., arī slimību vai bezdarbu)? Uz šo jautājumu var rast atbildi šīs direktīvas 6. panta 2. punkta dāņu valodas versijā. Šajā versijā ir runa tikai par profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, jēdzieni “vecums” un “invaliditāte” nav minēti ( 16 ). Turpretim visu citu valodu versijās norādītas “pensijas” un “invaliditātes pabalsti”.
30.
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Savienības valodu versijas ( 17 ). Vienas valodas versijā lietots formulējums nevar attiecīgajā valstī tikt izmantots kā vienīgais tiesību normas interpretācijas pamatojums vai tiktāl tam nedrīkst dot priekšroku salīdzinājumā ar citu valodu versijām. Tas būtu nesaderīgi ar Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasību ( 18 ).
31.
Ja dažādu valodu versijās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma principā ir jāinterpretē atbilstoši regulējuma, kura daļu tas veido, vispārējai sistēmai un mērķim ( 19 ).
32.
Ņemot vērā tiesību normas tekstu visu valodu versijās, izņemot dāņu, Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punkts neattiecas uz visām profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, bet tikai uz vecuma un invaliditātes pensijām.
33.
Ja Eiropas Savienības likumdevējs Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punktu būtu vēlējies attiecināt uz pilnīgi visiem profesionālā sociālā nodrošinājuma sistēmu veidiem, kā uzskata Dānijas valdība, tas visu citu valodu versijās nebūtu skaidri minējis divas konkrētas sistēmas, turklāt nepiemetinot nevienu vārdu, kas norādītu, ka uzskaitījums ir tikai piemērs, piemēram, “it īpaši”.
34.
Tas, ka, nosaucot tikai divas konkrētas profesionālā sociālā nodrošinājuma sistēmas, tas nav domāts vienīgi kā piemērs, īpaši skaidri redzams, piemēram, franču valodas versijā. Šajā versijā profesionālā nodrošinājuma sistēmas ir minētas ar komatiem atdalīta iestarpinājuma veidā, kas skaidri apliecina, ka, norādot vecuma un invaliditātes pensiju, šis uzskaitījums ir pilnīgs ( 20 ).
35.
Ja līdztekus skaidri minētajām sociālā nodrošinājuma sistēmām izņēmums attiektos uz vēl kādām citām sistēmām, būtu sagaidāms, ka direktīvā būtu precīzi norādīts, tieši uz kādām sociālā nodrošinājuma sistēmām tas attiecas. Tā, piemēram, Vienlīdzīgas attieksmes direktīvā – Direktīvā 2006/54 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos ( 21 ), skaidri ir norādītas sistēmas, uz kurām direktīva attiecas. Tomēr šāds [pilnīgs] uzskaitījums ir lieks, ja tāpat jau ir skaidrs, ka Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punkts ir piemērojams tikai divām tajā minētajām sistēmām, proti, vecuma pensijām un invaliditātes pabalstiem.
36.
Par to, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts jāinterpretē šauri, īpaši liecina teleoloģiskie argumenti un diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, kam ir augstāks juridisks spēks.
37.
Direktīvā [2000/78] konkretizēts nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas atzīts par Savienības tiesību vispārēju principu ( 22 ) un noteikts Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktā. Kopš 2009. gada 1. decembra saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu tai ir tāds pats juridisks spēks kā Līgumiem. Atkāpe no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma ir jāinterpretē šauri ( 23 ). Arī šā iemesla dēļ Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punktu nedrīkst interpretēt tik plaši, uzskatot, ka tas ietver visas profesionālā sociālā nodrošinājuma sistēmas.
38.
Tātad Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts attiecas tikai uz nodrošinājumu vecumā un invaliditātes gadījumā. Tā kā Dānijas “pieejamības alga” nav nedz vecuma, nedz invaliditātes nodrošinājums, Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts šajā gadījumā nav piemērojams.
4) Starpsecinājumi
39.
Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktā minētais izņēmums ir piemērojams tikai profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas attiecas uz vecuma pensiju vai invaliditātes pabalstiem.
B – Par otro prejudiciālo jautājumu
40.
Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai iespēja noteikt vecuma robežas saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktu attiecas tikai uz piekļuvi sociālā nodrošinājuma sistēmai vai arī uz tiesībām saņemt šādas sistēmas ietvaros veiktus maksājumus.
41.
Ņemot vērā manu atbildi uz pirmo jautājumu, proti, ka tādam maksājumam kā “pieejamības alga” Direktīvas [2000/78] 6. panta 2. punkts nav piemērojams, uz šo jautājumu nav jāatbild.
C – Par trešo prejudiciālo jautājumu
42.
Trešais prejudiciālais jautājums ir uzdots tikai tādam gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša un, ņemot vērā uz to sniegto atbildi, arī uz to nav nepieciešams atbildēt. Tā kā, pamatojoties uz faktu, ka “pieejamības alga” neattiecas nedz uz vecumu, nedz invaliditāti, tā neietilpst direktīvas 6. panta 2. punkta piemērošanas jomā, jautājums par to, vai tas vispār ir maksājums profesionālās sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros, var palikt neatbildēts.
D – Par ceturto prejudiciālo jautājumu
43.
Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai nevienlīdzīga attieksme vecuma dēļ saistībā ar tāda maksājuma veikšanu kā Dānijas “pieejamības alga” var tikt attaisnota saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu.
1) Nevienlīdzīgas attieksmes pamatojums saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu
44.
Atbilstoši Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta 1.[a)] apakšpunktam dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, “ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”.
45.
Ar šo formulējumu Direktīvā 2000/78 galu galā ir raksturotas Eiropas Savienības tiesībās vispāratzītās prasības par atšķirīgas attieksmes pamatojumu. Līdz ar to, lai tiešu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ varētu attaisnot saskaņā ar Direktīvas [2000/78] 6. panta 1. punktu, ir vajadzīgs, lai attiecīgos pasākumus pamatotu likumīgs mērķis un tie izturētu samērīguma pārbaudi ( 24 ).
a) Likumīgs mērķis
46.
No Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izriet, ka mērķi, kurus šīs normas izpratnē var uzskatīt par “likumīgiem”, ir sociālās politikas mērķi, tai skaitā mērķi, kas saistīti ar nodarbinātības, darba tirgus vai profesionālās izglītības politiku, lai gan šis uzskaitījums nav pilnīgs ( 25 ).
47.
Tjenestemandslov tekstā nav rodama informācija par šī likuma 32. panta mērķiem. Nav skaidrs, kādēļ civildienesta ierēdņiem, kuri jau ir sasnieguši 65 gadu vecumu un līdz ar to var saņemt pensiju, tiek liegtas priekšrocības, kas saistītas ar “pieejamības algu”. Tomēr tiesiskā regulējuma mērķi ļauj noteikt arī citi elementi, kas izriet no šā tiesiskā regulējuma vispārējā konteksta ( 26 ).
48.
Skaidrojumu par Tjenestemandslov 32. panta mērķi šajā lietā sniedz likuma sagatavošanas materiāli, kuru saturs izklāstīts lūgumā sniegt prejudiciāla nolēmuma sniegšanu.
49.
“Pieejamības alga” tika ieviesta 1919. gadā, tolaik tā saucās “dīkstāves alga”. “Pieejamības algas” mērķis esot nodrošināt civildienesta ierēdņu neatkarību no personīgās situācijas grūtībām un politiskā spiediena, kā arī aizsargāt ierēdņus no pārāk lielām pārmaiņām viņu finansiālajā situācijā. 1969. gadā attiecībā uz “pieejamības algu” tika ieviestas izmaiņas. Tostarp tika noteikts, ka to var saņemt tikai trīs gadus, tā jāmaksā ilgākais līdz laikam, kad civildienesta ierēdnis sasniedz attiecīgajai amata vietai noteikto vecuma robežu. Likuma sagatavošanas materiālos izmaiņas esot pamatotas tādējādi, ka tādā veidā, pirmkārt, varot radīt līdzsvaru starp valsts vajadzību pielāgot un racionalizēt valsts pārvaldi un, otrkārt, nodrošināt civildienesta ierēdņu aizsardzību.
50.
Ar likuma grozījumiem 1991. gadā piekļuve “pieejamības algai” tika ierobežota, nosakot, ka uz to nav vairs tiesību personām, kuras sasniegušas 67 gadu vecumu (vēlāk vecums tika samazināts līdz 65 gadiem).
51.
Šis ierobežojums likuma paskaidrojumos ir pamatots ar to, ka vispārēji esot jāpieņem, ka civildienesta ierēdņi, kuri esot sasnieguši pensijas vecumu, nevarot tikt pārcelti uz citu amata vietu. Līdz ar to tie neatbilstot “pieejamības algas” vispārējam nosacījumam būt pieejamiem, lai tiem piedāvātu citu atbilstošu amatu. Ja civildienesta ierēdņa vecums jau būtiski pārsniedzot 60 gadus, esot ļoti maz ticams, ka šis ierēdnis vēlēšoties stāties citā amatā, kas esot saistīts ar nepieciešamo pielāgošanos. Drīzāk esot iespējams, ka šāds civildienesta ierēdnis dosies vecuma pensijā.
52.
Dānijas valdība ir uzsvērusi likumīgas valsts vajadzības nozīmi, kas ir pārvaldes reorganizācija un racionalizācija. Tomēr pārvaldes iestādēm parasti neesot cerību, ka civildienesta ierēdnis, kuram ir tiesības pensionēties, būs pieejams, lai stātos citā amatā. Turklāt Dānijas valdība ir uzsvērusi nepieciešamību aizsargāt civildienesta ierēdņus, kas tiekot panākts, maksājot “pieejamības algu”. Tomēr, ja ierēdnis esot nodrošināts, jo saņemot pensijas maksājumus, tad viņu aizsargāt neesot nepieciešams.
53.
Ar “pieejamības algu” Dānijas likumdevējs bez šaubām ir izvirzījis sociālās politikas mērķi aizsargāt civildienesta ierēdņu neatkarību no politiska spiediena un personīgās situācijas grūtībām, sociālā ziņā atvieglojot valsts sektorā radītās amata vietu likvidācijas un reorganizācijas sekas.
54.
Eiropas Komisija tomēr uzskata, ka, pārbaudot attaisnojuma esamību, vispārējais mērķis, ko valdība vēloties sasniegt ar “pieejamības algu”, proti, elastīga valsts pārvalde un civildienesta ierēdņu aizsardzība, neesot izšķirošs kritērijs. Tieši otrādi, svarīgāks esot mērķis, ko vēloties sasniegt ar ierobežojumu. Ierobežojuma mērķis esot vispārēji izslēgt to, ka civildienesta ierēdņi, kas nav pieejami citas darba vietas piedāvājumam, gūst ar “pieejamības algu” saistītos atvieglojumus. Šis mērķis attiecoties tikai uz darba devēju iekšējām interesēm, un tāpēc to nevarot raksturot kā sociālās politikas vispārējo interešu mērķi 6. panta 1. punkta izpratnē.
55.
Tomēr šis aspekts attiecas uz pasākuma atbilstīgumu un nepieciešamību ( 27 ), ko es turpinājumā pārbaudīšu.
b) Acīmredzami neatbilstīga pasākuma neesamība
56.
Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstīm, izvēloties sociālās politikas un nodarbinātības jomu mērķu sasniegšanai izmantojamos līdzekļus, ir plaša rīcības brīvība ( 28 ). Tas nozīmē, ka veiktie pasākumi nedrīkst būt acīmredzami neatbilstīgi izvirzītā mērķa sasniegšanai ( 29 ).
57.
Tāds tiesiskais regulējums kā Tjenestemandslov 32. pants nodrošina to, ka ar “pieejamības algu” saistītos atvieglojumus gūst tikai tādi civildienesta ierēdņi, kas vēl nevar saņemt pensiju. Tātad tiesības uz to ir vienīgi personām, attiecībā uz kurām ar augstu varbūtības pakāpi var pieņemt, ka viņas arī faktiski būs pieejamas, lai stātos citā amatā. Pasākuma mērķis ir vienkāršot valsts pārvaldes reorganizāciju, saglabājot civildienesta ierēdņu neatkarību attiecīgā civildienesta ierēdņa aizsardzības kontekstā. Vērtējamais pasākums nav acīmredzami neatbilstīgs pasākuma mērķa sasniegšanai.
c) Nepieciešamība
58.
Pasākums ir “nepieciešams”, ja izvirzīto tiesisko mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar tikpat piemērotiem, taču mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
59.
Tjenestemandslov 32. pants pilnīgi izslēdz no tiesībām uz “pieejamības algu” pensionēties tiesīgus civildienesta ierēdņus. Likumā nav ņemts vērā, vai viņi tiešām vēlas pensionēties vai arī, tieši pretēji, vēlas būt pieejami, lai stātos citā atbilstošā amatā. Tas tāpēc, ka civildienesta ierēdņiem 65 gadu vecumā ir tikai tiesības doties pensijā, bet nav pienākuma to darīt. Līdz 2008. gadam šis pienākums pensionēties bija, sasniedzot 70 gadu vecumu. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai vēlāk tika atcelta pat šī vecuma robeža.
60.
Nav šaubu, ka pensionēties tiesīgu civildienesta ierēdņu pieejamības pārbaude katrā individuālā gadījumā būtu mazāk stingrs līdzeklis.
61.
Kā jau iepriekš minēts, dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība, izvēloties līdzekļus, ar kuriem var sasniegt mērķus sociālās politikas un nodarbinātības jomā ( 30 ).
62.
Dānijas likumdevējs ir pamatojis vecuma robežu tādējādi, ka parasti varot pieņemt, ka civildienesta ierēdņi, kuriem ir tiesības saņemt vecuma pensiju, nevēlas vai nevēlēsies stāties citā amatā. Tāpēc pamatojums šo personu pilnīgai izslēgšanai no “pieejamības algas” varētu būt [valsts] pārvaldes racionalizēšanas apsvērumi, proti, lai izvairītos no individuālu gadījumu pārbaudēm, vai civildienesta ierēdnis ir pieejams, lai stātos citā amatā.
63.
Dalībvalstīm piešķirtā lielā rīcības brīvība principā ietver arī iespēju [valsts] pārvaldes racionalizācijas labad atteikties no individuālu gadījumu pārbaudes; likumdevējs, ievērojot samērīguma principu, var izmantot tipveida pieeju atbilstoši vispārējiem kritērijiem ( 31 ).
64.
Dānijas tiesiskais regulējums tomēr paredz konkrētu individuālu gadījumu pārbaudi civildienesta ierēdņiem, kuri vēl nav sasnieguši 65 gadu vecumu, attiecībā uz jautājumu, vai ierēdnis ir pieejams citu amatu piedāvājumam. Iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, cik precīzi šī individuālo gadījumu pārbaude attiecībā uz jaunākiem civildienesta ierēdņiem notiek un kāpēc šādas individuālu gadījumu pārbaudes attiecībā uz civildienesta ierēdņiem, kas vecāki par 65 gadiem, radītu pārmērīgu administratīvu slogu.
65.
Tomēr arī, ņemot vērā [valsts] pārvaldes likumīgās intereses izvairīties no pārmērīga sloga, būtu bijis iespējams atrast mazāk ierobežojošus līdzekļus. Mazāk ierobežojošs līdzeklis, kas saudzētu darba devējus no pārmērīga administratīva sloga, šajā ziņā būtu noteikt civildienesta ierēdņiem obligāti iesniegt paskaidrojumus un pierādījumus par viņu pieejamību
66.
Dalībvalstu rīcības brīvība tomēr nedrīkst radīt situāciju, kurā tiek sagrauts diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma princips ( 32 ). Šajā gadījumā tāda sagraušana ir notikusi. Tāda tiesību norma kā Tjenestemandslov 32. pants, kas darba devēju automātiski atbrīvo no pienākuma maksāt “pieejamības algu”, tiklīdz ierēdnis ir sasniedzis 65 gadu vecumu, jo līdz ar to viņam ir tiesības uz vecuma pensiju, pamato risku, ka šāds darba devējs vispirms likvidēs to civildienesta ierēdņu darbavietas, kuri ir sasnieguši pensionēšanas vecumu. Darba devējam ir finansiāli pievilcīgāk atlaist ierēdņus, kas ir sasnieguši pensijas vecumu, tātad personas noteiktā vecumā.
67.
Ņemot vērā minēto, tāds tiesiskais regulējums kā Tjenestemandslov 32. pants pārsniedz to, kas būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka “pieejamības alga” tiek maksāta vienīgi tiem civildienesta ierēdņiem, kas pieejami, lai stātos citā amatā.
d) Pārmērīga kaitējuma neesamība
68.
Ja, pārbaudot pasākuma nepieciešamību, to nevar vērtēt kā nevajadzīgu, būtu jāpārbauda tā samērīgums šaurākā nozīmē, proti, vai tas nerada pārmērīgu kaitējumu civildienesta ierēdņu interesēm ( 33 ).
69.
Dānijas valdība šajā ziņā uzsver, ka, sākot ar 65 gadu vecumu, civildienesta ierēdņiem ir nepieciešama mazāka aizsardzība nekā jaunākiem ierēdņiem tāpēc, ka vecākiem ierēdņiem esot tiesības uz vecuma pensijas maksājumiem.
70.
Civildienesta ierēdnis var vēlēties turpināt darbu, lai gan viņam jau ir tiesības saņemt pensiju. Iemesls varētu būt finansiāli apsvērumi (ierēdnis varētu vēl nevēlēties samierināties ar mazākiem ienākumiem, kas saistīti ar atrašanos pensionāra statusā) vai arī personīgi apsvērumi. Pats Dānijas likumdevējs 2008. gadā atcēla 70 gadu vecumu robežu, kuru sasniedzot civildienesta ierēdņiem bija jāpensionējas.
71.
Tiesības uz darbu galu galā ir atzītas Pamattiesību hartas 15. panta 1. punktā.
72.
Vismaz tiem civildienesta ierēdņiem, kuri jau var saņemt pensiju, Tjenestemandslov 32. pants rada grūtības turpināt profesionālo darbību ( 34 ). No lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu skaidri neizriet, vai vecuma robeža nozīmē arī to, ka civildienesta ierēdnim ne tikai nav tiesību uz “pieejamības algu”, bet viņš nedrīkst arī tikt nodarbināts citā amatā valsts pārvaldē.
73.
Tiesa ir atzinusi, ka tas var būt attaisnojams, ja darba ņēmējiem, kuri ir sasnieguši konkrētu vecuma robežu, ir obligāti jādodas pensijā ( 35 ). Tādēļ kā salīdzinoši mazāk ierobežojošs attaisnojams pasākums varētu būt arī atteikums maksāt finansiālu pabalstu, civildienesta ierēdnim meklējot jaunu amatu.
74.
Tiesa vienlaikus uzsver, ka samērīguma princips pieprasa, lai izvirzītais mērķis tiktu sasniegts saskaņotā un sistemātiskā veidā. Tomēr šajā lietā pasākumi nešķiet esam saskaņoti, ja Dānijas likumdevējs, no vienas puses, atceļ iepriekš noteikto absolūto 70 gadu pensionēšanās vecuma robežu, bet, no otras puses, attiecībā uz darbavietu likvidēšanas gadījumiem faktiski ievieš pensionēšanās vecumu jau no 65 gadiem. Jo, likvidējot absolūto vecuma pensionēšanās robežu, likumdevējs dokumentē, ka neuzskata noteikta vecuma sasniegšanu par saprātīgu pensionēšanās robežas noteikšanas kritēriju.
75.
Manos secinājumos lietā Andersen ( 36 ), kurā tika aplūkots salīdzināms tiesisks regulējums (atlaišanas pabalsta maksāšanas vecuma robeža), es pievērsu uzmanību tam, vai, piemērojot aplūkojamo tiesisko regulējumu, darba ņēmējiem nebija jāsamierinās ar agrākas pensionēšanās pensijas samazinājumiem un citiem samazinājumiem salīdzinājumā ar viņu pensijas iespējamo apmēru.
76.
Pirmšķietami attiecībā uz šo tiesisko regulējumu tas tā nav. Atbilstoši Tjenestemandspensionslov civildienesta ierēdņi iegūst tiesības uz pensiju, kas atkarīgas no ierēdņu darba stāža civildienestā. Laikā, kad civildienesta ierēdnis būtu saņēmis “pieejamības algu”, bet vecuma dēļ to nesaņem, viņš turpina uzkrāt gadus, par kuriem ir tiesīgs saņemt pensiju. Līdz ar to trīs gados, kuru laikā teorētiski būtu pastāvējušas tiesības uz “pieejamība algu”, nesamazinās viņa sagaidāmās pensijas apmērs.
77.
Tomēr, ja civildienesta ierēdnim patiešām trīs gadus būtu maksāta “pieejamības alga” un arī piedāvāts jauns amats, šajā amatā viņam būtu iespēja ilgāk (sākumā līdz 70 gadu vecumam un pēc šīs pensionēšanās vecuma robežas atcelšanas vēl ilgāk) uzkrāt gadus, par kuriem viņš būtu tiesīgs saņemt pensiju.
78.
Būtisku kaitējumu var saskatīt arī apstāklī, ka ir liela atšķirība starp pensiju, uz kādu ierēdnim ir tiesības, izbeidzot darba attiecības, un “pieejamības algu”, kas pretējā gadījumā viņam tiktu maksāta trīs gadus. It īpaši tādā gadījumā, ja starp pensijas summu, uz kuru ierēdnim šajā brīdī ir tiesības, un “pieejamības algas” summu ir liela starpība, kas civildienesta ierēdnim, kurš savu personīgo finanšu plānošanā vēl nav orientējies uz pensionēšanos, rada būtisku kaitējumu. Galīgi tas būtu jāizvērtē iesniedzējtiesai.
2) Starpsecinājumi
79.
Tāds tiesiskais regulējums kā Tjenestemandslov 32. punktā noteiktais nav nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai. Tādēļ ar to saistīto tiešo atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ nevar attaisnot saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.
V – Secinājumi
80.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1.
Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 6. panta 2. punkts ir piemērojams tikai attiecībā uz profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas attiecas uz vecuma pensiju vai invaliditātes pabalstiem.
2.
Ja civildienesta ierēdnim atlaišanas gadījumā sakarā ar viņa amata vietas likvidēšanu trīs gadus maksā “pieejamības algu” ar nosacījumu, ka viņš ir pieejams, lai stātos citā atbilstošā amatā, tas nav saderīgi ar Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktu, ja šo “pieejamības algu” nemaksā tādiem civildienesta ierēdņiem, kuriem, izbeidzot darba attiecības, ir tiesības uz pensiju, neņemot vērā to, vai attiecīgais ierēdnis tiešām vēlas saņemt pensiju vai tomēr vēlas būt pieejams jauna amata piedāvājumam.
( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.
( 2 ) OV L 303, 16. lpp.
( 3 ) Cits Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta aspekts ir lietas C‑476/11 Kristensen priekšmets. Šajā ziņā skat. manus šodien sniegtos secinājumus.
( 4 ) Forskelsbehandlingslov (Vienlīdzīgas attieksmes likums), 1996. gada 12. jūnija Likums Nr. 459 par diskriminācijas aizliegumu darba tirgū u.c. Ar 2004. gada 22. decembra Likumu Nr. 1417, ar ko groza likumu par diskriminācijas aizliegumu darba tirgū u.c., likumā tika iekļauti vecuma un invaliditātes kritēriji. Šis likums stājās spēkā 2004. gada 28. decembrī.
( 5 ) Izcēlums tikai šajā vietā.
( 6 ) Skat. 2004. gada 11. jūnija Likuma publikāciju Nr. 531,.
( 7 ) Konsolidējošais likums par civildienesta ierēdņu pensijām redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 2004. gada 19. marta Likums Nr. 230.
( 8 ) Dānijas juristu un ekonomistu apvienība, turpmāk tekstā – DJØF.
( 9 ) Iekšlietu un sociālo lietu ministrija, pašlaik – Indenrigs‑ og Sundhedsminsteriet (Iekšlietu un veselības ministrija).
( 10 ) Austrumu apgabaltiesa.
( 11 ) Dānijas pašvaldību apvienība, kas pamatlietā tika pieaicināta kā citi lietas dalībnieki, turpmāk tekstā – KL.
( 12 ) Šajā ziņā skat. 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C-267/06 Maruko (Krājums, I-1157. lpp., 41. punkts), 2011. gada 10. maija spriedumu lietā C-147/08 Römer (Krājums, I-3591. lpp., 32. punkts) un 2012. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑124/11, C‑125/11 un C‑143/11 Dittrich (31. pants).
( 13 ) Skat. 1992. gada 4. jūnija spriedumu lietā C-360/90 Bötel (Recueil, I-3589. lpp., 12. punkts), 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C-167/97 Seymour-Smith un Perez (Recueil, I-623. lpp., 29. punkts) un spriedumu lietā Dittrich (minēts 12. zemsvītras piezīmē, 35. punkts).
( 14 ) Skat. šajā ziņā spriedumu lietā Maruko (minēts 12. zemsvītras piezīmē, 48. punkts).
( 15 ) Izcēlums tikai šajā vietā.
( 16 ) Dāņu valodas versijā nav atrodams arī jēdziens “saņemt maksājumus”.
( 17 ) 1995. gada 7. decembra spriedums lietā C-449/93 Rockfon (Recueil, I-4291. lpp., 28. pants), 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-296/95 EMU Tabac u.c. (Recueil, I-1605. lpp., 36. punkts) un 2005. gada 8. decembra spriedums lietā C-280/04 Jyske Finans (Krājums, I-10683. lpp., 31. punkts).
( 18 ) 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C-149/97 Institute of the Motor Industry (Recueil, I-7053. lpp., 16. punkts).
( 19 ) 2000. gada 9. marta spriedums lietā C-437/97 EKW un Wein & Co (Recueil, I-1157. lpp., 42. punkts) un 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-1/02 Borgmann (Recueil, I-3219. lpp., 25. punkts).
( 20 ) “[..] les États membres peuvent prévoir que ne constitue pas une discrimination fondée sur l’âge la fixation, pour les régimes professionnels de sécurité sociale, d’âges d’adhésion ou d’admissibilité aux prestations de retraite ou d’invalidité [..]”.
( 21 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 23. lpp.).
( 22 ) 2010. gada 19. janvāra spriedums lietā C-555/07 Kücükdeveci (Krājums, I-365. lpp., 21. punkts).
( 23 ) Skat. 2010. gada 12. janvāra spriedumu lietā C-341/08 Petersen (Krājums, I-47. lpp., 60. punkts).
( 24 ) Šajā ziņā skat. manus 2010. gada 6. maija secinājumus lietā C-499/08 Ingeniørforeningen i Danmark (“Andersen”) (Krājums, I-9343. lpp., 92.–47. punkts).
( 25 ) 2009. gada 5. marta spriedums lietā C-388/07 Age Concern England (Krājums, I-1569. lpp., 46. punkts), 2009. gada 18. jūnija spriedums lietā C-88/08 Hütter (Krājums, I-5325. lpp., 41. punkts) un 2011. gada 13. septembra spriedums lietā C-447/09 Prigge u.c. (Krājums, I-8003. lpp., 80. punkts). Lietā Prigge Tiesa atzina, ka lidojumu drošība nav viens no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā norādītajiem mērķiem (81. punkts).
( 26 ) 2007. gada 16. oktobra spriedums lietā C-411/05 Palacios de la Villa (Krājums, I-8531. lpp., 56. un 57. punkts), spriedums lietā Age Concern England (minēts 25. zemsvītras piezīmē, 44. un 45. punkts) un spriedums lietā Petersen (minēts 23. zemsvītras piezīmē, 39. un 40. punkts).
( 27 ) Skat. šajā ziņā arī manus secinājumus lietā Andersen (minēti 24. zemsvītras piezīmē, 51. un 52. punkts), kā arī 2010. gada 12. oktobra spriedumu šajā lietā (Krājums, I‑9343. lpp., 29. punkts).
( 28 ) Spriedums lietā Palacios de la Villa (minēts 26. zemsvītras piezīmē, Krājums, I‑8531. lpp., 68. punkts) un spriedums lietā Kücükdeveci (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).
( 29 ) Skat. šajā ziņā manus secinājumus lietā Andersen (minēti 24. zemsvītras piezīmē, 54. punkts).
( 30 ) Skat. šo secinājumu 56. punktu.
( 31 ) Skat. manus secinājumus lietā Andersen (minēti 24. zemsvītras piezīmē, 62. punkts), kā arī manus 2004. gada 1. aprīļa secinājumus lietā C-19/02 Hlozek (Krājums, I-11491. lpp., 57. un 58. punkts).
( 32 ) Spriedums lietā Age Concern England (minēts 25. zemsvītras piezīmē, 51. punkts), kā arī spriedums lietā Andersen (minēts 27. zemsvītras piezīmē, 33. punkts).
( 33 ) Skat. spriedumu un secinājumus lietā Andersen (minēti attiecīgi 27. un 24. zemsvītras piezīmē).
( 34 ) Skat. šajā ziņā spriedumu lietā Andersen (minēts 27. zemsvītras piezīmē, 45. punkts).
( 35 ) Spriedums lietā Palacios de la Villa (minēts 26. zemsvītras piezīmē).
( 36 ) Secinājumi lietā Andersen (minēti 24. zemsvītras piezīmē, 73. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Andersen (minēts 27. zemsvītras piezīmē, 46. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy