TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2012. gada 6. septembrī ( *1 )
“Jaunu dalībvalstu pievienošanās — Pārejas pasākumi — Lauksaimniecības produkti — Cukurs — Regula (EK) Nr. 60/2004 — Maksājuma par liekajiem krājumiem apmērs un aprēķina bāze”
Lieta C-471/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākās tiesas Senāts (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 9. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 14. septembrī, tiesvedībā
SIA Cido Grupa
pret
Valsts ieņēmumu dienestu.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents),
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
—
SIA Cido Grupa vārdā – I. Lielpinka, advokāte,
—
Valsts ieņēmumu dienesta vārdā – N. Jezdakova, pārstāve,
—
Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un D. Pelše, pārstāvji,
—
Igaunijas valdības vārdā – M. Linntam, pārstāve,
—
Eiropas Komisijas vārdā – D. Triantafyllou un A. Sauka, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. panta 3. punktu Komisijas 2004. gada 14. janvāra Regulā (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV L 9, 8. lpp., labojums – OV 2005, L 30, 27. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Regulu (EK) Nr. 1667/2005 (OV L 269, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 60/2004”).
2
Šis lūgums ir radies prāvā starp SIA Cido Grupu (turpmāk tekstā – “Cido Grupa”) un Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk tekstā – “VID”) saistībā ar maksājumu par liekajiem cukura sīrupa krājumiem.
Atbilstošās tiesību normas
3
Saskaņā ar 41. panta pirmo daļu Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.) Eiropas Komisijai ir ļauts noteikt pasākumus, kas paredzēti, lai veicinātu pāreju no jauno dalībvalstu sistēmām uz kopējās lauksaimniecības politikas sistēmu, triju gadu laikā, sākot no pievienošanās brīža. Komisija pieņēma Regulu Nr. 60/2004, it īpaši balstoties uz šo tiesību normu.
4
Regulas Nr. 60/2004 preambulā ir minēts:
“[..]
(5)
Cukura nozarē ir ievērojams tirgus traucējuma risks, ko rada produkti, kas spekulatīvos nolūkos tiek ievesti jaunajās dalībvalstīs pirms to pievienošanās. Tādēļ, ņemot vērā jauno dalībvalstu pievienošanos, jāparedz pāreju atvieglinoši noteikumi, lai izvairītos no šādām spekulatīvām darbībām. Ar Regulu (EK) Nr. 1972/2003 jau ir pieņemti līdzīgi noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ. Lai ņemtu vērā cukura nozares īpatnības, ir vajadzīgi atsevišķi noteikumi.
[..]
(7)
Turklāt saskaņā ar Pievienošanās aktu cukura vai izoglikozes krājumu apjoms, kas pārsniedz parastos pārejošos krājumus, no tirgus ir jāizņem uz jauno dalībvalstu rēķina. Komisija noteiks liekos krājumus, pamatojoties uz tirdzniecības attīstību, ražošanas un patēriņa tendencēm jaunajās dalībvalstīs laika posmā no 2000. gada 1. maija līdz 2004. gada 30. aprīlim. Šajā procesā, papildus cukuram un izoglikozei, jāņem vērā arī citi produkti ar ievērojamu cukura ekvivalenta saturu, tā kā arī tie var būt spekulācijas iespējamie mērķi. Gadījumā, ja noteiktais liekais cukura un izoglikozes daudzums netiek izņemts no Kopienas tirgus vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim, attiecīgās jaunās dalībvalstis par attiecīgo daudzumu būs finansiāli atbildīgas. Summa, kas jāiekasē par labu jaunajām dalībvalstīm un jāiemaksā Kopienas budžetā tad, ja netiek izņemti liekie krājumi, būs augstākā eksporta kompensācija, kas piemērojama laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. aprīlim.”
5
Regulas Nr. 60/2004 4. panta 1. punktā jēdziens “cukurs” ir definēts šādi:
“[..]
a)
biešu cukurs un niedru cukurs cietā stāvoklī, kas atbilst KN kodam 1701;
b)
cukura sīrups, kas atbilst KN kodiem 1702 60 95, 1702 90 99 un 2106 90 59;
c)
inulīna sīrups, kas atbilst KN kodiem 1702 60 80 un 1702 90 80.”
6
Atbilstoši šīs regulas 6. panta 1. punktam:
“Vēlākais līdz 2005. gada 31. maijam Komisija katrai jaunajai dalībvalstij [..] nosaka paša cukura vai pārstrādes produktos esošā cukura, izoglikozes un fruktozes daudzumu, ko uzskata par tādu, kas pārsniedz parasto pārejošo krājumu 2004. gada 1. maijā un kas ir jāizņem no tirgus uz jaunās dalībvalsts rēķina.
Lai noteiktu šo pārpalikuma daudzumu, ņem vērā attīstību, kāda gadā pirms pievienošanās notikusi, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šādos aspektos:
a)
cukura kā tāda vai pārstrādes produktos, izoglikozes un fruktozes ievestie un izvestie daudzumi;
b)
cukura un izoglikozes ražošana, patēriņš un krājumi;
c)
apstākļi, kādos radušies krājumi.”
7
Minētās regulas 6. panta 2. punktā jaunajām dalībvalstīm ir noteikts pienākums vēlākais līdz 2005. gada 30. novembrim izņemt no tirgus to cukura vai izoglikozes daudzumu, kuru Komisija attiecībā uz katru no šīm valstīm ir noteikusi kā pārpalikuma daudzumu.
8
Tās pašas regulas 6. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Šā panta 2. punkta piemērošanai jauno dalībvalstu kompetentās iestādes 2004. gada 1. maijā izveido sistēmu, ar kuru galveno attiecīgo uzņēmēju līmenī nosaka ražotos vai tirgotos pārpalikuma daudzumus pašam cukuram vai cukuram pārstrādes produktos, izoglikozei un fruktozei. Minētā sistēma var jo īpaši balstīties uz importa uzraudzību, fiskālo kontroli, apsekojumiem, kas pamatoti ar uzņēmumu pārskatiem un fiziskajiem krājumiem, un var ietvert tādus pasākumus kā riska garantijas. Identifikācijas sistēma pamatojas uz riska novērtējumu, kurā pienācīgi ņem vērā jo īpaši šādus kritērijus:
—
attiecīgo uzņēmēju darbības veids,
—
noliktavu ietilpība,
—
pasākumu līmenis.
Jaunās dalībvalstis izmanto šo sistēmu, lai piespiestu attiecīgos uzņēmējus uz sava rēķina izņemt no tirgus to noteiktajam individuālajam pārpalikuma daudzumam līdzvērtīgu cukura vai izoglikozes daudzumu. Attiecīgie uzņēmēji sniedz jaunajai dalībvalstij pieņemamu apliecinājumu par to, ka vēlākais līdz 2005. gada 30. novembrim produkti tika izņemti no tirgus.
Ja šāds apliecinājums nav sniegts, jaunā dalībvalsts iekasē summu, kuru aprēķina, attiecīgo daudzumu sareizinot ar augstāko ievedmaksājumu, kas piemērojams attiecīgajam produktam laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. novembrim, palielinot to par EUR 1,21 uz 100 kg baltā cukura vai sausnas ekvivalenta.
Summa, kas minēta trešajā daļā, jāieskaita jaunās dalībvalsts valsts budžetā.”
9
Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ja nav sniegts apliecinājums par izņemšanu no tirgus saskaņā ar 1. punktu attiecībā uz visu vai daļu pārpalikuma daudzuma, jaunā dalībvalsts maksā summu, kuru aprēķina, neizņemto daudzumu reizinot ar augstāko eksporta kompensāciju, kas piemērojama baltajam cukuram ar KN kodu 1701 99 10 laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. novembrim. [..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
10
Ar 2006. gada 12. septembra lēmumu VID konstatēja, ka Cido Grupai ir liekie cukura sīrupa krājumi (KN kods 2106 90 59) un uzdeva tai samaksāt LVL 79 697,88, kas ir apmēram EUR 113 400. Šī summa tika aprēķināta, ievērojot cukura sīrupā esošā baltā cukura ekvivalenta (KN kods 1701 99 10) daudzumu. Tādējādi VID, lai noteiktu pārpalikumu, liekos cukura sīrupa krājumus, proti, 295857 kg, pareizināja ar šajā produktā esošo baltā cukura daudzumu, t.i., 69 %, iegūstot 204141 kg pārpalikumu. Lai noteiktu veicamo maksājumu, VID šim daudzumam piemēroja baltajam cukuram piemērojamo ievedmaksājumu, palielinot to par EUR 1,21 uz 100 kg un iegūstot EUR 55,55 uz 100 kg.
11
Cido Grupas celtās prasības rezultātā pirmās instances tiesa šo lēmumu daļēji atcēla. Šī tiesa uzskatīja, ka VID, piemērodams baltajam cukuram domāto maksājumu, ir pieļāvis kļūdu, jo aplūkojamais produkts bija cukura sīrups, kam tiek piemērots zemāks maksājuma līmenis. Minētās tiesas lēmums tika apstiprināts apelācijas instancē, par to VID un Cido Grupa iesniedzējtiesā iesniedza kasācijas sūdzības
12
Savā apelācijas sūdzībā VID pārmet apelācijas instances tiesai, ka tā kļūdaini esot interpretējusi Regulas Nr. 60/2004 6. pantu, jo tā esot nospriedusi, ka pamatlietā aplūkojamā maksājuma aprēķina bāzei ir bijis jābūt liekajiem cukura sīrupa krājumiem un tā apmēram ir bijis jābūt balstītam uz šī produkta ievedmaksājumu. Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka prāvas risinājums ir atkarīgs no Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešajā daļā atrodamo jēdzienu “attiecīgo daudzumu” un “attiecīgajam produktam” interpretācijas.
13
Šajos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai [Regulas Nr. 60/2004] 6. panta 3. punkta [trešā] daļa ir interpretējama tādējādi, ka gadījumā, ja uzņēmēja īpašumā konstatēts tāda jebkura produkta individuālais pārpalikums, ko var apzīmēt ar cukuru Regulas 4. panta 1. punkta izpratnē, uzņēmējam ir pienākums iemaksāt valsts budžetā summu, kuras aprēķinā iekļauts nevis uzņēmēja īpašumā konstatētā konkrētā produkta (piemēram, cukura sīrupa) daudzums, bet baltā cukura daudzums (kombinētās nomenklatūras kods 1701 99 10), kas atbilst cukura saturam uzņēmuma īpašumā konstatētajā produktā?
2)
Vai šāda maksājuma aprēķinā jāietver augstākais ievedmaksājums, kas piemērojams baltajam cukuram, nevis uzņēmēja īpašumā konstatētajam konkrētajam produktam?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
14
Uzdodama šos divus jautājumus, kas aplūkojami kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājuma par liekajiem cukura sīrupa krājumiem aprēķina bāze ir faktiski šajā produktā esošais baltā cukura daudzums un tā likme ir baltajam cukuram paredzētā ievedmaksājuma likme, to palielinot par EUR 1,21 uz 100 kg.
15
Attiecībā uz maksājuma par liekajiem krājumiem likmi Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešajā daļā ir vien atsauce uz augstāko ievedmaksājumu, kas piemērojams “attiecīgajam produktam”. Tādējādi ir jānoskaidro, vai šī frāze – kā uzskata Cido Grupa – attiecas uz īpašumā esošā pārpalikušā produkta, šajā gadījumā – cukura sīrupa, daudzuma ievedmaksājumu vai arī – kā uzskata VID un Latvijas un Igaunijas valdības, kā arī Komisija – baltajam cukuram piemērojamo ievedmaksājumu.
16
Ir taisnība, ka, nepastāvot nekādiem precizējumiem, Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešajā daļā atrodamais jēdziens “attiecīgajam produktam” varētu tikt saprasts kā tāds, kas saistīts ar produkta pārpalikumu. Tomēr šāda interpretācija nebūtu saderīga ar šīs tiesību normas kontekstu un Regulas Nr. 60/2004 mērķi, kas saskaņā ar tās preambulas piekto apsvērumu ir ierobežot tirgus traucējumu riskus cukura nozarē, ko rada produkti, kas spekulatīvos nolūkos tiek ievesti jaunajās dalībvalstīs.
17
Šīs regulas 6. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka attiecīgajiem uzņēmējiem uz sava rēķina ir jāizņem no tirgus jauno dalībvalstu iestāžu noteiktajam individuālajam pārpalikuma daudzumam līdzvērtīgs cukura vai izoglikozes daudzums vai arī, ja nevar tikt iesniegts apliecinājums par šo daudzumu izņemšanu, jāmaksā maksājums. Tā šīs tiesību normas kontekstā Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešajā daļā atrodamā frāze “attiecīgajam produktam” būtu jāsaprot kā tāda, kura attiecas uz cukuru vai izoglikozi, kas ir divi minētā 6. panta 3. punkta iepriekšējā daļā norādītie produkti.
18
Atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 preambulas septītajā apsvērumā atgādinātajam mērķim par lieko cukura, izoglikozes un citu produktu, kuru sastāvā ir ekvivalents cukura daudzums, krājumu izņemšanu šīs regulas 6. panta 3. punkta trešajā daļā ir paredzēts piemērot augstāko ievedmaksājumu, kas piemērojams cukuram vai izoglikozei, – šie divi jēdzieni ir definēti Regulas Nr. 60/2004 4. pantā. Saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu jēdziens “cukurs” papildus cukuram cietā stāvoklī, kas atbilst KN kodam 1701, ietver cukura sīrupu (KN kodi 1702 60 95, 1702 90 99 un 2106 90 59) un inulīna sīrupu (KN kodi 1702 60 80 un 1702 90 80). No Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.) I pielikuma izriet, ka šo produktu vidū baltajam cukuram tiek piemērots visaugstākais maksājums.
19
Šai sakarā jānorāda, ka Regulā Nr. 60/2004 ir skaidra atsauce uz balto cukuru, lai aprēķinātu maksājumu, kas jāmaksā, ja līdz 2005. gada 30. novembrim nav izņemts cukura un izoglikozes pārpalikums, un jaunā dalībvalsts ir finansiāli atbildīga par šī pārpalikuma izņemšanu. Šādā situācijā Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka jaunā dalībvalsts “maksā summu, kuru aprēķina neizņemto daudzumu reizinot ar augstāko eksporta kompensāciju, kas piemērojama baltajam cukuram ar KN kodu 1701 99 10 laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. novembrim”.
20
Visbeidzot, jāuzsver, ka ar Cido Grupas atbalstīto interpretāciju, ar kuru tiek prasīts piemērot pārpalikušajam produktam, šajā gadījumā – cukura sīrupam, piemērojamā ievedmaksājuma likmi, tiktu apdraudēta Regulas Nr. 60/2004 lietderīgā iedarbība. Faktiski, tā kā cukura sīrupam salīdzinājumā ar balto cukuru tiek piemērota aptuveni 100 reizes zemāka maksājuma likme, tad maksājums par liekajiem krājumiem nebūtu pietiekami preventīvs līdzeklis atturēšanai no spekulatīvām darbībām un nemudinātu uzņēmējus izņemt liekos krājumus.
21
Tādējādi Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājuma par liekajiem cukura sīrupa krājumiem likme ir ievedmaksājuma baltajam cukuram likme, to palielinot par EUR 1,21 uz 100 kg.
22
Pēc loģikas un taisnīguma var tikt uzskatīts, ka maksājuma par liekajiem cukura sīrupa krājumiem aprēķina bāzei ir jābūt tā sastāvā esošā baltā cukura daudzumam.
23
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājuma par liekajiem cukura sīrupa (KN kods 2106 90 59) krājumiem aprēķina bāze ir šajā produktā faktiski esošā baltā cukura (KN kods 1701 99 10) daudzums un šī maksājuma likme ir baltā cukura ievedmaksājuma likme, to palielinot par EUR 1,21 uz 100 kg.
Par tiesāšanās izdevumiem
24
Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
6. panta 3. punkta trešā daļa Komisijas 2004. gada 14. janvāra Regulā (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos Eiropas Savienībai, kas grozīta ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Regulu (EK) Nr. 1667/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājuma par liekajiem cukura sīrupa (KN kods 2106 90 59) krājumiem aprēķina bāze ir šajā produktā faktiski esošā baltā cukura (KN kods 1701 99 10) daudzums un šī maksājuma likme ir baltā cukura ievedmaksājuma likme, to palielinot par EUR 1,21 uz 100 kg.
[Paraksti]
( *1 ) Tiesvedības valoda – latviešu.
Full & Egal Universal Law Academy