21.5.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 152/11
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2010. gada 15. decembra spriedumu lietā T-141/08 E.ON Energie AG/Komisija 2011. gada 25. februārī iesniedza E.ON Energie AG
(Lieta C-89/11 P)
2011/C 152/20
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: E.ON Energie AG (pārstāvji — A. Röhling, F. Dietrich un R. Pfromm, Rechtsanwälte)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu un atzīt par spēkā neesošu apelācijas sūdzības iesniedzējai 2008. gada 6. februārī paziņoto otrās lietas dalībnieces 2008. gada 30. janvāra Lēmumu C(2008) 377, galīgā redakcija, lietā COMP/B-1/39.326;
—
pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un atzīt par spēkā neesošu 1. punktā minēto lēmumu tiktāl, ciktāl
a)
apelācijas sūdzības iesniedzējai ir uzlikts naudas sods;
b)
apelācijas sūdzības iesniedzējai ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus,
un apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;
—
turpmāk pakārtoti, atcelt pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu un nodot lietu Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai;
—
piespriest otrajai lietas dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu ar prasījumu to atcelt un atzīt par spēkā neesošu otrās lietas dalībnieces 2008. gada 30. janvāra Lēmumu C(2008) 377, galīgā redakcija, lietā COMP/B-1/39.326. Ar spriedumu tika apstiprināts otrās lietas dalībnieces lēmums par naudas soda uzlikšanu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējai tika pārmests, ka tā ir lauzusi otrās lietas dalībnieces pārstāvju atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta d) apakšpunktam uzlikto apzīmogojumu un līdz ar to “vismaz aiz neuzmanības” ir pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza sešus apelācijas pamatus.
1)
Apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms pārmet, ka, nosakot pierādīšanas pienākuma sadalījumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, un saistībā ar to — nevainīguma prezumpcijas principa un Kopienu tiesību lēmumu pieņemšanas principa in dubio pro reo principa pārkāpumu. Vispārējā tiesa tostarp neesot ievērojusi, ka pierādīšanas līdzeklis zīmoga, kurš (kas netiek apstrīdēts) ticis glabāts ilgāk par tā Shelf life [derīguma termiņu] formā, neesot “pietiekami pārliecinošs” pierādījums, lai pierādītu pārkāpuma esamību.
2)
Ar otro apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka esot ticis pieļauts Vispārējai tiesai saistošā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, veicot kļūdaini subsumpciju. Apgrieztā pierādīšanas pienākuma ietvaros Vispārējā tiesa neesot ievērojusi tās pašas vispirms noteikto zīmoga pierādīšanas vērtības “apšaubīšanas” mērogu, vēlāk subsumpcijas ietvaros izmantojot tiešas “cēloņsakarības” starp zīmoga novecošanos un viltus pozitīva rezultāta rašanās prasību.
3)
Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pierādījumu sagrozīšanu Vispārējā tiesā un šajā sakarā uz loģikas likumu, vispārējā tiesiskuma principa pārkāpumu, kā arī uz vēl vienu Vispārējai tiesai saistošā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja tostarp norāda, ka Vispārējā tiesā pierādīšanas līdzeklim “aizzīmogošanas protokols”, izdarot pieņēmumu, ka tajā ir saskatāms zīmoga pienācīgas uzlikšanas pietiekams pierādījums, piešķir tādu deklarējošo saturu, kurš no šī protokola nevarot izrietēt.
4)
Ar ceturto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet vēl vienu sprieduma pamatojuma trūkumu, kas ir saistīts ar loģikas likumu pārkāpumu. Ņemot vērā citus apelācijas sūdzības iesniedzējas ēkā veiktos apzīmogojumus, Vispārējā tiesa no šajā sakarā izmantoto zīmogu funkcionēšanas izdarot no loģikas viedokļa neizskaidrojamo secinājumu arī par strīdus zīmoga funkcionēšanu.
5)
Ar piekto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pienācīga pierādīšanas procesa noteikumu, loģikas likumu, kā arī in dubio pro reo principa pārkāpumu. Tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju attiecībā uz “VOID” uzrakstu stāvokli uz durvju rāmja Vispārējā tiesa esot tiesiski kļūdaini uzskatījusi par nenozīmīgu un, pārkāpjot pienācīga pierādīšanas procesa noteikumus, šajā sakarā nav veikusi pierādījumu iegūšanu.
6)
Ar sesto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja visbeidzot pārmet, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību pārkāpumus, atkārtoti pārkāpjot pienācīga pierādīšanas procesa noteikumus un samērīguma tiesību principu saistībā ar naudas soda noteikšanu. Vispārējā tiesa neievērojot atbildību mīkstinošo apstākli, ka pārbaudes veikšanas dienā otra lietas dalībniece esot pati radījusi iemeslu vēlāk vairs nenoskaidrojamai situācijai. Turklāt, ņemot vērā kaitējuma aizsargātajam labumam apjomu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neveicot darbības pierādījumu iegūšanai attiecībā uz durvju atvēršanas jautājumu, kuram ir nozīme saistībā ar nodarījuma smagumu un līdz ar to — naudas soda apmēru.
Full & Egal Universal Law Academy