27.8.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 252/16
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 24. marta spriedumu apvienotajās lietās T-443/08 un T-455/08 Freistaat Sachsen u.c./Eiropas Komisija 2011. gada 8. jūnijā iesniedza Mitteldeutsche Flughafen AG un Flughafen Leipzig/Halle GmbH
(Lieta C-288/11 P)
2011/C 252/30
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Mitteldeutsche Flughafen AG un Flughafen Leipzig/Halle GmbH (pārstāvji — M. Núñez-Müller un J. Dammann, Rechtsanwälte)
Pārējie lietas dalībnieki: Freistaat Sachsen, Land Sachsen-Anhalt, Vācijas Federatīvā Republika, Arbeitsgemeinschaft Deutscher Verkehrsflughäfen e.V. (ADV) un Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
—
atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. punktu, saskaņā ar kuru daļēji noraidīta prasība lietā T-455/08, un ar to saistīto lēmumu par tiesāšanās izdevumiem rezolutīvās daļas 6. punktā;
—
taisīt galīgu spriedumu lietā un apmierināt prasību lietā T-455/08 arī tiktāl, ciktāl tajā tiek prasīts atcelt apstrīdēto lēmumu saistībā ar to, ka Eiropas Komisija konstatē, ka Vācijas veiktie pasākumi kapitāla ieguldījumam Leipzig/Halle lidostas jauna dienvidu skrejceļa un ar to saistītā lidostas aprīkojuma būvniecībai ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta (bijušais EKL 87. panta 1. punkts) izpratnē;
—
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt gan tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē, kā arī — papildus pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 7. punktā piespriestajam — tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē lietā T-455/08.
Pamati un galvenie argumenti
Šī apelācijas sūdzība ir par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru daļēji noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība daļēji atcelt Komisijas 2008. gada 23. jūlija Lēmumu 2008/948/EK par Vācijas Federatīvās Republikas pasākumiem par labu DHL un Leipcigas/Halles lidostai.
Apelācijas sūdzība ir ierobežota satura ziņā. Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts sprieduma rezolutīvās daļas 3. punkts, ar kuru Vispārējā tiesa daļēji atcēla apstrīdētā lēmuma 1. pantu, bet tiek apstrīdēts tikai 4. punkts, ar kuru prasība ir noraidīta “pārējā daļā”. Tādējādi netiek apstrīdēta arī apstrīdētā lēmuma 1. panta otrajā teikuma daļā sniegtā atļauja saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu, bet tiek apstrīdēta tikai apstrīdēto finansēšanas pasākumu kvalificēšana par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzības pamatojumā izvirza šādus apelācijas pamatus.
Ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts. Pretēji Vispārējās tiesas viedoklim lidostas Leipzig/Halle GmbH gadījumā apstrīdēto infrastruktūras pasākumu un to finansēšanas aspektā runa neesot par uzņēmumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Reģionālas lidostas infrastruktūras izveide neesot saimnieciska darbība. Tādējādi tiesību normas par valsts atbalstu konkrētajā situācijā neesot piemērojamas.
Ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpts arī tiesību aktu piemērošanas ar atpakaļejošu spēku aizliegums, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības prasības. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot ar atpakaļejošu spēku piemērojusi 2005. gada 9. decembrī izdoto paziņojumu par Kopienas vadlīnijām par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām, jau 2004. gada 4. novembrī izlemtiem infrastruktūras pasākumiem. Vispārējā tiesa esot noliegusi tā saucamo 2005. gada vadlīniju atpakaļejošas piemērošanas faktu un tādējādi paturējusi spēkā Komisijas izvirzīto pretrunīgo un pēc būtības nepareizo tiesisko pamatu, tādējādi pārkāpjot iepriekš minētos principus. Tā arī neesot ņēmusi vērā, ka joprojām bija spēkā 1994. gada tā saucamās Gaisa satiksmes vadlīnijas, saskaņā ar kurām valsts veikta lidostu infrastruktūras finansēšana ir vispārīgs pasākums, kas nav pakļauts valsts atbalsta kontrolei.
Ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpta arī Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 93. panta piemērošanai (1), 1. panta b) punkta v) daļa vai 17. un 18. pants, jo Vispārējā tiesa 2004. gada 4. novembra kapitāla ieguldījumam, ko tā kvalificēja par valsts atbalstu, nepiemēroja iepriekš minētās regulas tiesību normas par pastāvošiem atbalstiem.
Visbeidzot ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpts LESD noteiktais kompetences sadalījums. Vispārējā tiesa, interpretējot uzņēmuma jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, esot pārkāpusi primārās tiesības, jo tā pakļāva valsts atbalsta pārbaudei dalībvalstu pasākumus, kuriem faktiski nav piemērojamas valsts atbalsta tiesības.
Nobeigumā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, nenorādot pietiekamus iemeslus, ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpts Vispārējās tiesas Reglamenta 81. pantā paredzētais pienākums spriedumā norādīt nolēmuma pamatojumu.
(1) OV L 83, 1. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy