22.10.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 311/27
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta paplašinātā sastāvā) 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T-196/06 Edison/Komisija 2011. gada 30. augustā iesniedza Eiropas Komisija
(Lieta C-446/11 P)
2011/C 311/45
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci un V. Bottka)
Otrs lietas dalībnieks: Edison SpA
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas (sestā palāta paplašinātā sastāvā) 2011. gada 16. jūnija spriedumu, par kuru Komisijai tika paziņots 2011. gada 20. jūnijā;
—
nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai otrreizējai izskatīšanai;
—
atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem abās tiesvedības instancēs pieņemšanu;
—
gadījumā, ja Tiesa izlemtu izskatīt lietu pēc būtības, noraidīt pirmajā instancē celto prasību un piespriest Edison SpA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās tiesvedības instancēs.
Pamati un galvenie argumenti
Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi četrus pamatus.
i)
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi EKL 253. panta noteikumus, lasot to kopā ar EKL 81. pantu, jo ir kļūdaini noteikusi pienākuma norādīt pamatojumu priekšmetu un apjomu attiecībā uz atbildības par EKL 81. panta pārkāpumu attiecināšanu uz sabiedrību, kurai pilnībā pieder tās sabiedrības kapitāldaļas, kura tieši bija piedalījusies pārkāpuma izdarīšanā, jo šīs atbildības attiecināšanas pamatā ir prezumpcija, kuru ir pienācīgi jāatspēko. It īpaši Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā attiecīgo kontekstu un konkrētajā jomā pastāvošās tiesību normas, it īpaši saistībā ar prasītājai pastāvošo pierādīšanas pienākumu. Tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai ir pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz argumentiem, kuri “nav pilnīgi nenozīmīgi”, neprasot, kā tas tai bija jādara, lai ar šiem argumentiem būtu iespējams atspēkot prezumpciju par kontrolējošās sabiedrības atbildību.
ii)
Pakārtoti — Vispārējā tiesa esot pārkāpusi EKL 230. un 253. panta noteikumus, secinot, ka lēmums nav pietiekami pamatots. Pirmkārt, tā esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot apstrīdēto lēmumu, jo nav izvērtējusi atsevišķas lietā nozīmīgas rindkopas. Otrkārt, tā esot sajaukusi ar pamatojumu un ar lietas būtību saistītus jautājumus, atsakoties ņemt vērā apstrīdētajā lēmumā sniegtos paskaidrojumus, nospriežot, ka Komisija ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību vai arī uzskatot, ka šie paskaidrojumi nebija pārliecinoši.
iii)
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi EKL 250. un 253. panta noteikumus, skatot tos kopā ar Savienības tiesību principiem saistībā ar tiesībām uz aizstāvību un sacīkstes principu Savienības tiesās. Tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisija nevar atsaukties uz paziņojumā par iebildumiem neietvertiem vai lēmumā neatspoguļotiem argumentiem, lai atspēkotu prasītājas argumentus, ar kuriem bija paredzēts atspēkot prezumpciju par kontrolējošās sabiedrības atbildību. Tas tā esot it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, runa ir par dokumentiem, uz kuriem ir norādījis prasītājs, vai par kuriem tam bija zināms, un ja prasītājs nevarēja nezināt par risku, ka Komisija var ņemt tos vērā kā tā vainu apstiprinošus pierādījumus, vai ja tas varēja saprātīgi izsecināt no šiem dokumentiem secinājumus, ko Komisija gatavojās izdarīt no tiem.
iv)
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi EKL 230., 231. un 235. panta apvienotos noteikumus, kļūdaini uzskatot, ka apstrīdētais lēmums ir atceļams nepietiekama pamatojuma dēļ, kaut arī tajā ietvertais risinājums ir bijis pareizs pēc būtības.
Full & Egal Universal Law Academy