28.1.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 25/37
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T-12/06 Deltafina SpA/Eiropas Komisija 2011. gada 18. novembrī iesniedza Deltafina SpA
(Lieta C-578/11 P)
2012/C 25/71
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Deltafina SpA (pārstāvji — J.-F. Bellis un F. Di Gianni, avvocati)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
pilnā apmērā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīta prasītājas prasība;
—
pilnā apmērā vai daļēji atcelt Komisijas 2005. gada 20. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
—
īstenojot Tiesai ar LESD 261. pantu piešķirto neierobežoto jurisdikciju, atcelt vai samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru;
—
pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā par to lemtu atbilstoši Tiesas izskatītajiem tiesību jautājumiem;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt abās instancēs radušos tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzība ir balstīta uz četriem pamatiem.
1)
Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka, neinformējot Komisiju par sadarbības ar Komisiju fakta atklāšanu, Deltafina nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu. Vispārējai tiesai turpretim esot bijis jāspriež par jautājumu, vai, ņemot vērā 2002. gada 14. marta sanāksmē starp Deltafina un Komisiju notikušo vienošanos par “spēles noteikumiem”, Komisija varēja pamatoti secināt, ka Deltafina, 2002. gada 4. aprīļaAPTI sanāksmē atklājot faktu, ka tā ir iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu [no naudas soda], nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu.
Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot aizstājusi lietas dalībniekus, ex post nosakot Deltafina sadarbības pienākuma īstenošanas kārtību, neesot spriedusi par galveno Deltafina izvirzīto pamatu un esot pārkāpusi Deltafina tiesības uz aizstāvību.
2)
Vispārējā tiesa neesot pareizi un adekvāti konstatējusi faktus, jo tā vietā, lai izmantotu tās Statūtu 65. pantā paredzētos pierādījumu savākšanas pasākumus, tā abus 2002. gada 14. marta sanāksmes par “spēles noteikumiem” dalībniekus tiesas sēdē esot uzklausījusi veidā, kas neatbilst procesuālajām tiesību normām un tātad esot nelikumīgs, no kā izrietot, ka tā neesot ievērojusi Reglamenta 68.–76. pantā paredzētās garantijas un neesot ievērojusi pierādījumu administrēšanas pamatprincipus.
3)
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi saprātīga procesa ilguma principu. Process Vispārējā tiesā faktiski esot ildzis 5 gadus un 8 mēnešus un starp rakstveida procesa pabeigšanu un lēmumu uzsākt mutvārdu procesu esot pagājuši 43 mēneši, kas esot pārmērīgi ilgi.
4)
Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot prettiesiski atteikusies savas neierobežotās kompetences ietvaros spriest par argumentu, ka Deltafina uzliktais naudas sods ir nesamērīgs un diskriminējošs, jo Komisija esot piemērojusi Deltafina un Dimon Italia vienādu naudas soda samazinājuma līmeni, lai gan tās esot būtiski atšķirīgā veidā palīdzējušas pārkāpuma konstatēšanā. Lietā T-13/03 Nintendo/Komisija pieņemtais spriedums esot apstiprinājis principu, ka Komisija, izvērtējot uzņēmumu sadarbību administratīvā procesa gaitā, nevar pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu, salīdzinājumu veicot gan no hronoloģiskā, gan arī no kvalitatīvā viedokļa.
Full & Egal Universal Law Academy